Laiks, ģimene, nāve

2015. gada pavasarī, kad Rīgā notika konference pēc konferences, uz kādu no tām bija ieradies arī Svens Birkerts, arhitekta Gunāra Birkerta dēls, kurš savā dzimtajā Amerikā droši vien ir pazīstamāks par savu Latvijā slaveno tēvu. Svens publicējis esejas par literatūru daudzos ievērojamos ASV žurnālos, pats ir literārā žurnāla AGNI galvenais redaktors un mācībspēks Beningtonas Koledžā. Viņam iznākuši vairāki kritikas atzinīgi novērtēti eseju krājumi, kā arī 2002. gadā – autobiogrāfisks darbs “My Sky Blue Blue Trades: Growing Up Counter in a Contrary Time” (Manas debeszilās gaitas – pieaugt, saceļoties sacelšanās laikmetā), taču īpašu ievērību viņš savulaik guva ar grāmatu “The Gutenberg Elegies: The Fate of Reading in an Electronic Age” (Gūtenberga elēģijas. Lasīšanas liktenis elektronikas laikmetā, 1994), kas bija mazliet skumjš piemineklis šķirstāmajai, smaržojošajai, uz papīra drukātajai grāmatai. Kad 2001. gada septembrī tikāmies pirmoreiz, Svens savus darbus vēl rakstīja ar roku un tikko, studentu pierunāts, bija ieviesis e-pasta adresi, kuru tikpat kā nelietoja. Taču šoreiz uz Rīgu viņš bija atbraucis pilnā 21. gadsimta ekipējumā: portatīvais dators un telefons ar labu foto izšķirtspēju. Feisbukā viņu neatrast, bet droši meklējiet tviterī.

I.L.

Rīgas Laiks: Tu šodien runāji ar arhitektūras studentiem. Kādā veidā tas, kas tevi acīmredzot pēdējā laikā nodarbina, – ātrākais laika ritums un temps, kādā notiek pārmaiņas –, tavuprāt, jūtams arhitektūrā?

Svens Birkerts: Jā, pārmaiņas, kas reiz prasīja gadsimtus, pirms kādas paaudzes sāka norisināties tik strauji, ka tagad tās ir gandrīz acumirklīgas. Rezultātā vēsture sāk izskatīties aizvien dīvaināka un savā ziņā pat komiska – tas attiecas vismaz uz tehnoloģiju vēsturi: tas, kas vēl pirms desmit gadiem bija augstākais tehnoloģijas sasniegums, tagad šķiet pārspīlējums. Man šķiet, ka tas viss varētu ietekmēt to, kā cilvēki domā par būvi, kas taču arī ir vizuāls priekšmets. Es nedaudz runāju par to, ko atceros vai saprotu par sava tēva priekšstatiem par radīšanu un iedvesmu. Tas ir cilvēks, kas vienmēr strādāja ar zīmuli, jo tas ļāva konceptuāli iztēloties konkrētus tēlus, kuri saturēja visu DNS, kam bija jākļūst par celtniecības projektu. Datorizēts dizains ir process, kad cilvēks vienkārši apsēžas un uzreiz veido interjera un eksterjera plānu. Kaut kas tiek zaudēts.

RL: Vai pēc ilgstošas pretošanās tu tagad raksti datorā?

Birkerts: Jā, bet sāku visai nesen – daru to varbūt trīs četrus gadus. Pirms tam biju viens no pēdējiem mohikāņiem: sēdēju ar savu dzelteno bloknotu vietējā kafejnīcā, bet pēc tam pierakstītās lapas pārrakstīju ar datoru. Taču tagad mana prakse nedaudz mainījusies.

RL: Vai tu ievēro, ka, rakstot ar datoru, domā citādi? Kā izmainījusies tava rakstīšana?

Birkerts: Diez vai es rakstu kaut kā citādi. Droši vien, ja tas būtu noticis agrāk, tad izraisītu lielas izmaiņas. Vislielākās izmaiņas manā rakstīšanā notika, kad biju 20–30 gadus vecs, un tā vēl bija rakstāmmašīnas ēra. Kad tu ar mašīnu uzrakstīto izrediģēji, tad bija atkal viss jāraksta par jaunu. Un tā notika bieži! Tas bija ļoti darbietilpīgi. Taču es sapratu, ka varētu pagaidīt mazliet ilgāk, visu pamatīgāk pārdomāt un rakstīt tikai tad – tas kļuva par manu jauno paradumu. Tāpēc arī tagad es ilgstoši nēsāju visu galvā. Agrāk es būtu teicis – “pieci melnraksti”, taču tagad ir tikai divi, jo daudz kas noticis man galvā. Tas, ko es uzrakstu, jau ir diezgan tuvu tam, kā viss izskatīsies beigās. Un dators tiešām palīdz veikt izmaiņas, kas neprasa visu pārrakstīt, jo struktūra lielā mērā ir jau vietā. Taču tas tā ir, pateicoties daudziem gadiem, kuros pārdomāju savu pieeju rakstīšanai.

RL: Tiem, kuriem nepatīk saķēpātas lapas un kuri agrāk tāpēc bija spiesti visu nez cik reižu pārrakstīt, dators tiešām ir uzticams draugs.

Birkerts: Jā, jā – tekstam jāizskatās pareizi. Arī rokraksts man norāda uz manu garīgo stāvokli – ja man tas patīk, tad viss kārtībā. Taču reizēm man riebās uz lapu pat paskatīties, un tas apgrūtināja rakstīšanas procesu. Un, zini, es esmu AGNI redaktors jau vairāk nekā desmit gadus; tagad darbi pārsvarā tiek iesniegti elektroniski, bet, kad atveru pielikumu, es jau pēc tā, kādu šriftu rakstītājs izvēlējies, varu pateikt, vai būs labi. Tā, piemēram, man ārkārtīgi reti patīk kaut kas uzrakstīts atbaidošajā Sans Serif. Tas, protams, nenozīmē, ka tad, ja cilvēks izvēlējies glītu fontu, man darbs noteikti patiks, taču bieži vien abi viens otru papildina.

RL: Man patīk Times New Roman, jo tas šķiet tik neitrāls un neietekmē rakstīto. Kādu fontu izvēlies tu?

Birkerts: Viens ir Georgia. Ir vairāki, bet Garamond Medium … Ir patīkami uz to skatīties, un, ja man patīk tas, uz ko skatos, es jūtos laimīgāks.

RL: Lai pienācīgi sagatavotos intervijai, man būtu gribējies pārlasīt visas tavas grāmatas, bet…

Birkerts: Drīz būs vēl viena.

RL: Un kas tā ir?

Birkerts: Nosaukums ir “Changing the Subject: Art and Attention in the Internet Age” (Mainīt tematu. Māksla un uzmanība interneta laikmetā). Tā ir tāda kā atgriešanās pie tāda veida domāšanas, kas savulaik noveda pie “Gūtenberga elēģijām”. Pēc tam man apnika visu laiku runāt par datoriem un medijiem, tāpēc daudzus gadus rakstīju memuāru garā, personiski. Un tad man savukārt apnika tas. Bet tagad datoru laikmetā jau nomainījušās paaudzes, un par to domāt atkal kļuvis interesanti. Pa lielākai daļai tās esejas uzdod jautājumu, kas īsti notiek, kad dzīvojam sava veida informācijas pārbagātībā, kas notiek ar uzmanību, ar to, kā mēs skatāmies, kā koncentrējamies.

RL: Kādā savā esejā tu runā par to, ka šīs lielā mērā interneta iespaidā izkliedētās uzmanības dēļ vairs nespēj lasīt dzeju.

Birkerts: Jā, bet kaut kāda man īsti nezināma iemesla dēļ tas ir atkal mainījies.

RL: Tad tagad tu to vari?

Birkerts: Jā, es atkal daudz lielāku uzmanību pievēršu dzejai. Kādus desmit gadus es kaut kā nespēju trāpīt īstajā frekvencē. Man šķiet, esmu sasniedzis… Negribu izklausīties pēc večuka, bet, kad sāku savu kritiķa un recenzenta dzīvi, visi bija vai nu manā vecumā, vai vecāki. Tad ilgāku laiku biju laimīgajā vidusposmā, un tie, kuri rakstīja mūsdienīgas grāmatas, bija varbūt mazliet jaunāki vai mazliet vecāki, taču tagad pavisam noteikti tie, kuri man sūta recenzēšanai grāmatas, ir krietni vien jaunāki par mani. Un, kaut gan mani var interesēt tas, ko viņi dara stilistiski vai kultūras kontekstā, es atkal un atkal saprotu, ka viņi man neko nemāca par dzīvi. Iepriekš mēs ar tevi runājām par Eliotu – nu, lūk, piepeši viņa “Četri kvarteti” ir kaut kas tāds, par ko man gribas domāt, tas satur tik blīvu viedumu, un tas mani baro.

RL: Atceros, ka kaut kur tu piemini ļoti slaveno Džonu Ašberiju kā pretēju piemēru – ka viņa dzejā tu to neatrodi.

Birkerts: Taisnība!

RL: Man ir tieši tāpat, taču man kauns, ka acīmredzot kaut ko nesaprotu. Palaikam mēģinu atkal no jauna.

Birkerts: Tā dzeja vienkārši nāk no cita impulsa. Šorīt lasīju Čārlza Simiča eseju, kur viņš runā par nejaušības lomu dzejas tapšanas procesā. Un viņš piemin periodu, kad viņam un dažiem citiem – piemēram, Džonam Ašberijam – bijusi īpaša interese redzēt, ko nejauši pretstatījumi var ienest dzejolī. Tas nozīmē, ka dzejolis nāk kaut kur no ārpuses, ka tas pieļauj zināmas nejaušības, ka tam piemīt zināma atsvešinātība. Tāda veida viedums, par kādu mēs te runājām, ar tādu metodi vienkārši nenotiek. Ašberijs var radīt fascinējošu virsmu un interesantas detaļas, taču viedums šai dzejā nav pieejams. Piemēram, Volass Stīvenss – pašā valodā var just viņa prāta kustības, apzinātās izvēles – visu!

RL: Vai tu joprojām pārlasi arī Brodski?

Birkerts: Jā, viņu un arī citus, kuri visi sagadīšanās pēc ir laureāti – Transtremers, Šimborska, Zbigņevs Herberts… Man ļoti patīk Kavafi. Nevaru iedomāties nevienu mūsdienu amerikāņu dzejnieku, pret kuru es justu… Kaut kas ir šai eiropeiskajā temperamentā, tā viegli traģiskā izjūta un ironija, kas kaut kāda iemesla dēļ amerikāņu dzejā nav attīstīta.

RL: Ar ko tas, tavuprāt, saistīts? Ar vēsturi?

Birkerts: Pirmais, kas nāk prātā, ir vēsture, bet tad uzreiz jādomā par afroamerikāņiem, kuriem šī Amerikas vēstures izjūta ir pavisam cita. Taču arī viņu vidū neatrodu tādus, kam būtu īpaši ironiska pieeja.

RL: Bet tu saki, tev esot svarīgs viedums. Šorīt šķirstīju nesenus Rīgas Laika numurus, jo gribēju atrast interviju ar Donaldu Holu. Neatradu, toties uzdūros intervijai ar Franu Lebovicu, un viņa saka, ka viņai vieduma etalons ir Tonija Morisone.

Birkerts: Interesanti. Es gan viņu gadiem neesmu pārlasījis, taču viņa ir tajā vecumā un statusā, kad iestājas pārspīlēta dievināšana. Viņas jaunākās grāmatas recenzijas ir neērti lasīt, tik muļķīgas tās ir. Bet savulaik es izlasīju “Sūlu” un “Mīļoto”, un tās man likās visai spēcīgas grāmatas.

RL: Vai tu vari formulēt, kas īsti piesaista tavu uzmanību prozas grāmatai?

Birkerts: Daudz kas, protams, bet sevišķi sava veida meditatīva zemstrāva, atmiņas spēks. To es saskatu Zēbaldā un Virdžīnijā Vulfā, un Havjerā Mariasā, un Pērā Petersonā, un Karlā Uvē Knausgorā… Grāmata mani interesē tikai tad, ja man šķiet, ka tā kaut kādā veidā varētu izgaismot cilvēcisko pieredzi. Man nepieciešama zināma liriska saikne ar pieredzi. To es tiešām meklēju un mēģinu rakstot sasniegt arī pats.

RL: Tu pats arī esi mēģinājis rakstīt romānu…

Birkerts: Jā, es jau to arī uzrakstīju! Tā bija daļa no manas sentimentālās izglītības. Kad sāku nodarboties ar rakstīšanu, romāns man bija augstākais ideāls – kritika man nenāca ne prātā. Es gribēju būt Sols Belovs vai Henrijs Millers – nu, vienalga, kas, tikai lai būtu sarakstījis romānu.

RL: Bet –?

Birkerts: Nu, es rakstīju un rakstīju… Un uzrakstīju arī, tikai… Un tad pirms kādiem desmit gadiem mēģināju vēlreiz. Bet tad es vienkārši atklāju, ka neatkarīgi no tā, ko daru vai iztēlojos, – kad sāku uzlikt vārdus uz papīra, viss, ko rakstu, vienmēr izrādās par tādiem cilvēkiem, kas ir tieši tādi kā es, kurš savu mūžu, piemēram, nespēs cīnīties ar bulli. Manam varonim visu laiku tikai bija domas, un tas nozīmēja šausmīgi lēnu prozu, kura tad noved pie kādas nozīmīgas atklāsmes. Tā bija šausmīga literatūra, taču tas pats paņēmiens labi der esejām. Un tā es pie tām nonācu – rakstīju par rakstniekiem, ar kuriem jutu gara radniecību. Sākumā tie bija tādi mazi sapņojumi.

RL: Bet ir taču pat filmas par domāšanu. Uzreiz nāk prātā “Vakariņas ar Andrē” – tā gan ir sarunas formā. Liktos, ka nekas garlaicīgāks nevar būt, taču šī filma nepavisam nav garlaicīga.

Birkerts: Jā, bet tā tomēr ir kas unikāls. Filma bija veiksmīga tikai tāpēc, ka tik ļoti atšķīrās no visa cita. Ja desmit cilvēku taisītu tādas filmas, tās noteikti drīz vien apniktu.

RL: Vai tu esi samierinājies, ka romānu nekad neuzrakstīsi?

Birkerts: Jā, bet tas prasīja laiku. Labās sajūtas neradās ar to vien, ka pārgāju uz cita veida prozu, bet gan aptverot, ka eseja patiesībā ir radošs prozas žanrs. Ka tas var sagādāt gandarījumu. Kolīdz tu spēj atbrīvoties no vienkāršas reportāžas, eseja kļūst par ko pavisam citu – tu vari lietot pirmo personu, rakstīt jebkādā stilā, spēlēties ar struktūru, pateikt savu sakāmo, no kura gala vien gribi, visu samaisīt vai saaust kopā. Līdz ar to tur ir daudz kas no daiļliteratūras pievilcības. Vienīgā starpība, ka es neizgudroju citu cilvēku – es vienkārši radu tādu sevis versiju, ko iespējams izlikt uz papīra. Es neradu Vronski, bet tikai citu Svena aspektu, kas gan varbūt ir mazāk interesants par Vronski.

RL: Kas tevi motivēja uzrakstīt “Manas debeszilās gaitas”? Tev vienkārši gribējās atbrīvoties no kādas nastas? Varbūt izstrādāt kaut ko attiecībās ar tēvu?

Birkerts: Tas viss tur bija, taču tā bija mazākā daļa. Tikpat labi varētu uzdot jautājumu, vai mēģināju kaut ko izstrādāt attiecībās ar pirmo nopietno mīlestību. Un es atbildētu: “Jā, tiešām kaut ko tādu es mēģināju darīt… Jā, ar tēvu, jā, ar pirmo mīļoto sievieti, jā, ar centieniem kļūt par rakstnieku…” Mani nodarbināja tik daudz kas, bet svarīgi bija tas, ka tad, kad man jau bija tuvu piecdesmit, es atklāju, ka visam, kas ar mani notiek, ir tāds kā iepriekšējais variants pagātnē. Pagātne savā veidā sāka iefiltrēties manā aktīvajā ikdienas dzīvē – tu kaut ko dari, un piepeši viss ir kļuvis par atmiņu. Un tad ir ļoti interesanti apsēsties un mēģināt izprast savu pieredzi šai jaunajā, sakāpinātajā stāvoklī. Man piepeši sagribējās rakstīt par savu bērnību, par pusaudža gadiem, par laiku, kad man bija mazliet pāri divdesmit… Agrāk tas nemaz nebija licies interesanti. Bez tam kļuva interesanti ne tikai domāt par to – radās visvisādas strukturālas iespējas.

RL: Bet vai tev nešķiet, ka tas, ko tu esi uzrakstījis, kļūst par jaunām atmiņām, kuras aizstāj īstās?

Birkerts: Tā ir! Kaut kur esmu pierakstījis esejistes Annijas Dilardas izteikumu, ka jāuzmanās ar to, ko no atmiņām pieraksta, jo tas, ko pieraksti, var pazust kā atmiņas. Tas ir kļuvis par kaut ko citu, tas vairs nav atmiņu kategorijā. Es atklāju, ka savā ziņā tā notiek – varbūt tu centies izvairīties iet pārāk dziļi, lai pazaudētu visu, taču iespējams tas ir. Saviem studentiem, kuri raksta memuārus un briesmīgi steidzas, lai pabeigtu, tad atrastu kādu aģentu un iesniegtu uzrakstīto izdevniecībai, es saku – nesteidzieties. Man šis rakstīšanas process, kurš ilga vairākus gadus, bija viens no vērtīgākajiem manā mūžā. Un es te nerunāju galvenokārt par rakstīšanu, kaut gan arī ar to bija saistīti patīkami brīži – vienkārši vairākus gadus mana iekšējā dzīve bija sakārtota. Es strādāju, tikko piecēlies, braucot autobusā – visu laiku. Tas bija daudz interesantāk nekā tas, kas notika pēc tam, kad grāmata bija iznākusi, – jo tad tā jau bija mirusi. Tāpēc es studentiem saku – strādājiet lēnāk – nekad vairs nebūs tik interesanti kā šobrīd.

RL: Vai tavs tēvs grāmatu ir lasījis?

Birkerts: O, jā! Tas ir vesels stāsts. Kad grāmata bija tuvu izdošanai, es domāju, ka vajadzētu tēvam to tomēr parādīt, jo daļa tur ir par viņu un mūsu ģimeni. Es tobrīd dzīvoju Bostonā, viņš Detroitā, nosūtīju grāmatu, un pēc dažām nedēļām viņš zvana un saka – atbrauc pie mums uz nedēļas nogali, viens, bez ģimenes. Nu, es aizlidoju turp, sākumā viņš neko neteica. Paēdām vakariņas, bet tūlīt pēc tam viņš teica – ieiesim studijā. Iegājām, bet tur uz galda manuskripts. Un tas bija… Tu taču zini, kas ir post-it lapiņas? Nu, manuskripts bija spurains no šīm mazajām dzeltenajām līmlapiņām. Es toreiz atklāju, ka tad, ja raksti par kādu no sava skatleņķa, nav svarīgi, ko tu saki, tas cilvēks tik un tā teiks, ka visu esi pārpratis. Tā reaģēja visas manas draudzenes, tā reaģēja tēvs un citi. Tovakar mums bija jāiziet visam cauri un jāsalīdzina versijas. Reizēm es teicu: “Labi, es tā nerakstīšu.” Savukārt reizēm viņš teica: “Labi, raksti vien tā, tikai es tam nepiekrītu.” Mans tēvs ir un paliek ļoti stingras gribas cilvēks, un, lai tagad spētu no tā distancēties un uzvesties kā pieaudzis cilvēks, man bija jāiziet cauri diezgan pamatīgam cīniņam. Tas periods, par kuru rakstu, ir šis manas sacelšanās periods. Taču tas nenozīmē, ka tagad viss nav mainījies, – tagad mēs esam tuvi draugi un nekādas negācijas nav palikušas.

RL: Vai tava grāmata izmainīja jūsu savstarpējās attiecības?

Birkerts: Man šķiet, tā mūsu domstarpības padarīja oficiālas. Tā radīja iespēju par tām runāt. Un, kaut gan viņš šim un tam nepiekrita, viņš tomēr bija priecīgs, ka rakstu par mūsu ģimeni.

RL: Latviešu lasītājus, protams, interesē tava attieksme pret tēva darbiem.

Birkerts: Man vienmēr tie patikuši, taču, man šķiet, tagad es to spēju novērtēt citādi un dziļāk. Es vairāk saprotu, ko nozīmē laist pasaulē kaut ko ievērības cienīgu par spīti dažādajiem spēkiem, kas mēģina tevi sabotēt, kā klienti un budžeti. Viņam apbrīnojami izdevies īstenot savu estētisko redzējumu. Tagad viņa darbos es saskatu daudz vairāk nekā pirms divdesmit gadiem. Un, ja runājam par manu gaumi, dažas no ēkām man ārkārtīgi patīk, bet ir dažas, kuras tā ne sevišķi… Ir, piemēram, baznīca Mičiganā, kas man diez ko neiet pie sirds. Taču nozīmīgākās ēkas – Mineapolisas banka, Korningas Stikla muzejs, bibliotēka Rīgā un vēl dažas – tās ir brīnišķīgi ekspresīvas, un man patīk uz tām skatīties. Man patīk būt bibliotēkā un arī aplūkot to no ārpuses.

RL: Daudziem bibliotēkas ēka nepatīk.

Birkerts: Es zinu. Mums tas ir zināms jau daudzus gadus, taču man šķiet, ka tā ir ar jebko, kas ir patiesi interesants. Padomā, kas mākslas pasaulē bijis īsts notikums un jau no sākta gala visiem paticis – vari ko tādu iedomāties?

RL: Nezinu…

Birkerts: Vienmēr atskan: “Nu, vai nav šausmīgi?” Taču es bibliotēku esmu redzējis no citiem attīstības leņķiem, jo savā ziņā biju liecinieks garajām desmitgadēm, kamēr tā tapa. Redzēju vadošās metaforas tapšanu, attīstību un transformāciju. Es zinu, kā viņš šo metaforu uztver – tur nav tikai latviešu tautas folklora, bet tā filtrēta caur viņa māti, un līdz ar to tur ir vēl vesels asociāciju mākonis. Līdz ar to es noteikti to visu redzu citādi nekā tāds, kurš vienkārši pastaigājas un saka – tas nu gan ir kas briesmīgs.

RL: Manas izjūtas mainās no skatleņķa vai no noskaņojuma. Taču iekšpusē man bibliotēka ļoti patīk. Jo tur ir grāmatas.

Birkerts: Jā, ir leņķi, no kuriem man tā tik ļoti nepatīk, bet tad ir citi, no kuriem tā ir vienkārši satriecoša – piemēram, no upes otra krasta. No aizmugures mazāk. Bet vispār esmu pie tās tā pieradis, ka arī pret to, kas agrāk nepatika, vairs nejūtu nekādu netīksmi.

RL: Ko īsti tev nozīmē braukt uz Latviju?

Birkerts: Pēdējā laikā bijuši tikai divi braucieni, taču padomju okupācijas laikā atbraucu vairākkārt. Atbraucu, šķiet, vecmāmiņas dzīves pēdējā gadā. Viņa tad jau bija krietni veca, un ar veselību viņai strauji gāja uz leju. Tajā braucienā es tikpat kā neredzēju Rīgu, jo galvenais bija runāt ar viņu, klausīties viņas stāstos. Viņa bija ļoti mērķtiecīga – zināja, ka atbraukšu, un bija sastādījusi dienaskārtību katrai dienai. Pirmdienā viņa saka: “Šodien es tev pastāstīšu, kā iepazinos ar Pēteri, Gunāra tēvu, bet rīt mēs runāsim par…” Es vienkārši sēdēju blakus viņas gultai un klausījos visu šo ģimenes vēsturi. Tas bija tāds bailīgs brauciens – bailes, ka viņa nomirs, un bailes, ko izraisīja fakts, ka katru dienu uz ielas man sekoja, kolīdz izgāju no viesnīcas Rīga. Tad pagāja daudzi gadi – veseli divdesmit –, un es atbraucu pērnā gada augustā un septembrī uz bibliotēkas ēkas atklāšanu. Nu, un tagad. Tik daudz kas ir mainījies, tie ir pavisam atšķirīgi braucieni. Pērn atbrauca visa ģimene – brālis, māsa ar ģimenēm, vecāki. Mēs bijām uz kapiem, apbraukājām vietas, kas mātei un tēvam bija nozīmīgas jaunībā, – man likās svarīgi, lai arī mani bērni zina, no kurienes nāk vecvecāki.

RL: Un viņi to saprot?

Birkerts: Katrs savā veidā. Mana meita Māra ir vecākā, un viņa labi spēj iztēloties šo vietu un tās vēsturi. Viņa to uztver ļoti tieši. Viņa un mana māte ir ļoti tuvas. Manam dēlam ir citas intereses, taču viņš ļoti pozitīvi attiecās tieši pret bibliotēku. Viņam patīk detaļas, tāpēc viņam patika daudz kas bibliotēkas interjerā. Šajā braucienā man nav laika sentimentam un garām pastaigām, taču es jūtos ģeogrāfiski un ģenētiski ļoti saistīts ar Rīgu un Latviju. Es uzņēmu daudz zināma veida vecāku ēku fotoattēlus, jo tās saskan ar manu iekšējo Latvijas un Rīgas karti. Man šīs ēkas, koki, tas, kā viss izskatās, attālumi – viss šķiet pievilcīgi.

RL: Tu fotografē arī mākoņus un koku mizu. Ko tu tur redzi?

Birkerts: Es vienkārši apbrīnoju visas šīs negaidītās faktūras. Man patīk redzēt, ko ar objektīvu var izvilkt no koka stumbra vai debesu ainavas.

RL: Un kādi tev šķiet cilvēki?

Birkerts: Nu, cilvēki arī ir interesanti. Taču iepriekšējās reizēs man vairāk iznāca darīšana ar krieviski runājošiem cilvēkiem. Šoreiz esmu ļoti ciešā etniskās latvietības kokonā. Tā atkal ir pārmaiņa. Bet man vismaz lielā mērā izzudušas bailes par valodu – izrādās, es to zinu pietiekami labi, lai visu laiku nejustos šausmīgi neveikli, to lietojot.

RL: Bet lasīt tu taču tajā nelasi?

Birkerts: Bet varētu! Lēni gan man ietu. Vesels valodas slānis, kas saistās ar spektra literāro daļu, man nav attīstīts. Un, kad reizēm Amerikā datorā klausos Latvijas televīziju, es jūtu, cik daudz man paslīd garām.

RL: Es saprotu, ka tad, kad tu sacēlies pret ģimeni, tas vairāk bija tāpēc, ka gribēji būt parasts amerikāņu čalis. Bet vai latvietība, kura tev tomēr tika uztiepta bērnībā, tev šķita kas atpalicis vai provinciāls?

Birkerts: Manā mūžā bijuši divi sacelšanās periodi. Viens bija bērnībā, un to radīja izmisīga vēlēšanās būt normālam amerikāņu bērnam, lai nebūtu nekā tāda, kas citam bērnam liktu brīnīties. Visiem citiem ir tēvs, kuru sauc Riks vai Bobs, vai Stīvs, bet man ir tētis, un viņu sauc Gunārs! Un tas, ka tevi pašu sauc Svens… Otrajā periodā varētu domāt, ka sacēlos pret “latvietību”, taču patiesībā tā bija daļa no milzīgi plašas un dzīvīgas sacelšanās pret tēviem. Tas bija tāds laiks, un es nezinu, kā tas būtu noticis, ja es būtu piedzimis 1965. gadā, nevis tad, kad piedzimu. 1969., 1970., 1971. gadā skaitījās, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā, ja nesacelies pret savu ģimeni.

RL: Kā tu tiki pie sava Nameja gredzena?

Birkerts: Man tie bijuši vairāki. Vecāki to pārveda no kāda brauciena. Šis man piederējis vismaz desmit gadus, pirms tam bija vēl viens, bet pazuda.

RL: Bet tā ir tāda kā latviskuma zīme.

Birkerts: Ir, jā.

RL: Tātad tu gribi tā identificēties… Vai vienkārši neiebilsti, ka citi tevi uztver par latvieti?

Birkerts: Tagad man pret to nav iebildumu. Tā ir viena no pārmaiņām. Kad ieguvu savu Vikipēdijas lapu, tur skaitos “latviešu-amerikāņu esejists”. Sākumā man likās, ka pietiktu vienkārši ar “amerikāņu esejists”. Taču tagad man tas tīri labi patīk. Kaut kas mainījies pa tiem gadiem, kamēr pieaugu un pieņēmos viedumā. Tas, kas mani kādreiz uztrauca, man tagad patīk. Esmu nogājis pilnu apli.

RL: Iepriekšējo reizi es tevi intervēju pirms 14gadiem. Ja varbūt atceries, tas bija trīs nedēļas pēc 11.septembra. Toreiz mēs abi bijām pārliecināti, ka viss dramatiski mainīsies gan literatūrā, gan kultūrā vispār, jo Amerika nu ir pievienojusies vēsturei…

Birkerts: Jā, toreiz kāds – neatceros, kurš, – paziņoja, ka ironija nu ir mirusi uz visiem laikiem. Taču ironija ātri vien atgriezās.

RL: Bet vai kaut kas vispār būtiski ir mainījies?

Birkerts: Es nezinu, kā tas īsti jāuztver no vēstures viedokļa, taču runa varētu būt par zināmām saimnieciskām un kultūras vērtībām. Es te runāju no tāda cilvēka viedokļa, kuram ir divi bērni, kas drīz vien iesaistīsies lielajā sabiedrībā un uzsāks paši savu dzīvi. Es bieži vien pieķeru sevi, ka man ir skumji par zināmām lietām, kas mainījušās. Es domāju par tām, domāju par to, kāds es biju savu bērnu vecumā, un saprotu, ka viss ir pavisam citādi un daudz draudīgāk un briesmīgāk. Kaut vai tas, ka tagad viņiem jāizdara izvēle un jāpieņem lēmumi par turpmāko dzīvi, kādus viņiem šobrīd nevajadzētu pieņemt. Jo vairākās frontēs viss kļuvis ļoti sistematizēts. Piemēram, veselības apdrošināšana – es 20 gadu vecumā par to vispār nedomāju. Bet tagad – labāk jau tiec pie tā darba, jo citādi nebūs apdrošināšanas. Tas ir tikai viens piemērs. Man šķiet, ir ļoti grūti dzīvot pilnībā neatkarīgu vai māksliniecisku dzīvi – nesalīdzināmi grūtāk nekā kādreiz. Savulaik man likās, ka mums ir liela brīvība – gan uz labo, gan ne tik labo –, un mēs lielā mērā nositām laiku un eksperimentējām. Tu pazūdi, iekrīti depresijā, mazliet paceļo, atgriezies, uzsāc citu darbu. Turpretim pašreizējā jaunā paaudze dzīvo ar baiļu sajūtu. Ja es varētu izdot vienu likumu, tad tas būtu, ka pēc vidusskolas katram jāpavada 2–3gadi, nedarot neko vai darot vienalga ko. Bet viņi liek eksāmenus lielās bailēs par to, vai dabūs izcilu atzīmi. Viņiem ir tikai divdesmit, bet viņus terorizē bailes par to, kā veidosies viņu dzīve. Bet viņiem būtu jāceļo apkārt, jāstāda mazi dārziņi, jāpīpē zāle, jālasa daudz grāmatu un tamlīdzīgi un jāsāk studēt tikai apmēram 25gadu vecumā.

RL: Tomēr atgriezīsimies pie literatūras – kā tas, kas mainījies šais 14 gados, atspoguļojas literatūrā.

Birkerts: Literatūrā un, manuprāt, mākslā vispār ir milzīga uzticības un ticības krīze. Tā zaudē tehnokrātiem. Pēdējo desmit gadu laikā humanitārā izglītība zaudējusi ap 40% studentu. Ja nestudē humanitārās zinības, tas nozīmē, ka šie studenti pievēršas kam citam – viņi izdara izvēli par labu praktiskajām, karjerai noderīgajām zinībām. Tas nozīmē, ka sabiedrība pārveidojas – aizvien mazāk cilvēku domā par glezniecību, romānu rakstīšanu, mūzikas komponēšanu... Tas maina gaisotni, gaisa spiedienu. Toties aizvien vairāk cilvēku nodarbojas ar programmu izgudrošanu, studē jurisprudenci vai medicīnu, vai ko tehnisku. Man šķiet, ka tā ir demoralizācija un brīvības zaudēšana; kaut kur pazūd doma, ka pieredze un dzīves gudrība ir vērtība pati par sevi; par vērtību tiek uzskatītas tikai pārdodamas iemaņas. Jo pasaule ir tik bīstama – Ukrainā, Sīrijā, Sudānā un daudz kur citur notiek briesmu lietas, Kalifornijā valda sausums, ledāji sarūk, Bostonas lidostā plāno pārbūvi, jo ceļas okeāna līmenis. Pat ja tu par to visu nedomā, tad kaut kur perifērijā tomēr visu laiku to apzinies.

RL: Esmu ievērojusi, ka tviterī tu izvairies runāt par politiku, lai notiktu kas notikdams.

Birkerts: Jā, jo to dara visi citi. Tviteris man ir spēle – tas ir veids, kā piešķirt formu nejaušiem vērojumiem vai sarkastiskām atklāsmēm. Ja esmu zināmā noskaņojumā, es cenšos iedomāties atbilstošu autoru un atrodu viņa citātu. Un man patīk fotografēt ar telefonu – būtībā jau tā ir kamera, ar kuras palīdzību es varu kontaktēties ar cilvēkiem, – un tad ietvītot bildi ar attiecīgu parakstu.

RL: Man patika tava eseja par to, kāpēc tu nevarot ar tīru sirdsapziņu rakstīt par Noamu Čomski, – tādas nepolitiska cilvēka piezīmes. Bet saki – tīri hipotētiski –, vai vari iedomāties apstākļus, kuros tu tomēr ieņemtu politisku pozīciju?

Birkerts: Protams. Nav jau tā, ka es nesaprastu, kas ir labs un kas slikts. Mana problēma ir tā, ka neuzticos tās sistēmas struktūrai, kuras ietvaros kaut ko daru. Viens piemērs būtu ziedot dabas katastrofas upuriem. Par spīti skepsei, es tomēr to reizēm daru, taču ciniķis manī zina, ka gandrīz visa šī nauda aiziet, lai atbalstītu funkcionārus, nevis cietušos. Nesens piemērs ir tāds, ka Amerikas PEN savu gadskārtējo balvu piešķīra Charlie Hebdo, prāva grupa rakstnieku izstājās no šīs organizācijas, jo esot aplam piešķirt naudu tādiem, kuri ņirgājas par citu uzskatiem. Taču tad ierunājās citi ievērojami rakstnieki: “Nē, nē – mums jāatbalsta runas un protesta brīvība!” Bet es esmu skeptisks par tādu ārišķīgu uzstāšanos. Ietvītoju Hannas Ārentes citātu, ka vienmēr jau atrodas kāds cirka vagons, kurā ielēkt. Es ticu, ka abās nometnēs ir labas gribas cilvēki ar augstiem morāles standartiem, taču man sev jājautā: “Vai ir kāds iemesls man arī tur piedalīties?” Un tad es saprotu, ka man nav šāda impulsa. Līdz ar to es esmu ļoti slikta politiska figūra. Bez tam man šķiet, ka ir ļoti maz politiski ievirzītu literatūras un mākslas darbu, kas reizē būtu izcili kvalitātes ziņā, – tādi, kas aktīvi par kaut ko cīnītos, nevis lūkotos uz cilvēci no mazliet atsvešināta skatleņķa. Arī AGNI mēs esam nolēmuši turēties pie literatūras un neiesaistīties polemikā. Kolīdz tas notiek, ideja par to, kam literatūra kalpo un ko tā pārstāv, kaut kā pagaist, un priekšplānā izvirzās pozīcijas “kurš ko saka un par ko”.

RL: Es tomēr gribētu pajautāt tev par Čomski – vai tu viņu uzskati par izcilu, līdzsvarotu domātāju?

Birkerts: Visnotaļ! Tas, ko viņš dara, ir ārkārtīgi nozīmīgi. Tā vienkārši nav mana pasaule. Tā eseja radās no aizkaitinājuma… Atceries, es to sāku apmēram tā: “Man ir draugs, kurš grib, lai esmu politiski aktīvāks.” Tas ir cilvēks, kurš aizsāka AGNI un bija tā redaktors 30gadus. Viņš ir ukraiņu izcelsmes, un vienmēr viņš ir kaut kādas politiskas vētras epicentrā. Bet eseja nav vērsta pret Čomska pozīcijām – katrā kultūrā jābūt pa Čomskim. Tā pat nav eseja par tēmu, kas ir rakstnieka loma. Manuprāt, rakstnieks var uzņemties jebkādu lomu. Vienkārši – šī nav manējā. Es nekad nebūšu Džordžs Orvels.

RL: Vai tu jebkad iztēlojies, kā būtu, ja tu…

Birkerts: …būtu piedzimis agrāk?

RL: …te, Latvijā?

Birkerts: Nav tā, ka es nebūtu par to domājis… Man šķiet, ka tas, kas mani veidojis visvairāk – sevišķi pusaudža gados –, bija iegrimšana grāmatās. Nezinu, kā tas būtu noticis te. Ja es te būtu piedzimis 1951. gadā, vai man būtu bijusi iespēja tik intensīvi domāt par literatūru, vai arī politiskā un kultūras situācija to nepieļautu?

RL: Tas jau tomēr atkarīgs no tā, cik lielā mērā šāda ievirze ir daļa no tā, kas tu esi. Apstākļi to būtiski nevar izmainīt.

Birkerts: Jā, bet cilvēks, ar kuru es tik ļoti identificējos un kuram uz manu dzīvi bija tik milzīga ietekme, kad man bija drusku pāri divdesmit, bija Brodskis. Viņš bija izveidojis savu literāro identitāti kultūrā, kas izmisīgi pūlējās to apspiest un iznīcināt. Kad viņš ieradās Anārborā un mēs iepazināmies, viņš mani piesaistīja daudz vairāk nekā daudzi citi interesanti rakstnieki. Un es apzinājos tos milzīgos šķēršļus, kādi viņam bija jāpārvar, lai viņš būtu Josifs Brodskis. Literārajai dzīvei viņa gadījumā piemita tāds kā heroisma aspekts, un es nezinu, vai es… Jo tādi cilvēki liek sirdij pukstēt straujāk. Brodskis, Milošs, arī Sūzana Sontāga un Dereks Volkots.

RL: Vairākus no minētajiem tu esi pazinis personīgi. Kaut gan, piemēram, Brodskis, Šeimuss Hīnijs un Dereks Volkots ir ļoti atšķirīgi dzejnieki, viņi ir savstarpēji cildinājuši cits citu, rakstījuši cits par citu. Kas, tavuprāt, ir saistviela starp viņiem?

Birkerts: Būtu grūti pateikt, kas – ja neņem vērā sava veida dvēseles radniecību – viņus padarīja par draugiem gandrīz no pirmā brīža. Visiem piemīt – vai piemita – vecmodīgi dižena aicinājuma apziņa. Šiem ļaudīm nekas nešķita nopietnāks vai vērtīgāks par dzeju – par pašu dzejas ideju un īstenoto verbālo notikumu. Interesanti, ka viņiem visiem šķita pievilcīgs Roberts Frosts un ka viņi visi kādā dzīves brīdī bija saņēmuši Roberta Louela svētību. Visi trīs arī ticēja formas spēkam – viskareivīgākais šajā ziņā, šķiet, bija Brodskis. Viņu darbi nav sajaucami ne ar vienu citu – spilgti tēli, ambiciozs atvēziens, ticība valodai kā sava veida augstākai varai.

RL: Mēs Rīgas Laikā vienmēr gribam zināt, kā cilvēks attiecas pret nāvi.

Birkerts: Jā, tā, protams, ir visnotaļ interesanta un nemainīga problēma, un es nemaz nejokoju. Varbūt es par to nedomāju, pēcpusdienā staigādams pa ielām, taču es diez ko labi neguļu. Kad, kā parasti, pamostos ap pieciem no rīta un divas stundas guļu, domādams par dzīvi, es domāju arī par savu nāvi, par savu vecāku nāvi – viņi tai ir vēl tuvāk. Jā, tas, protams, ir par to pašu, par ko runājām iepriekš, – par manu tieksmi pēc vieduma. Tas ir kods, viedums ir kods tam, kā es sevi pietuvināšu nenovēršamajam faktam, ka esmu mirstīgs, ka viss, kas man apkārt, ir pārejošs un mainīgs, un kur man atrast to, kas man palīdzēs pareizi par to visu domāt.

RL: Kamēr esam jauni, mēģinām rast padomu, kā dzīvot, bet, kad kļūstam vecāki, padomu, kā nomirt, – vai tā?

Birkerts: Jā, jo jaunībā mēs nudien domājam, ka esam izņēmums vai arī – jā, jā, tas notiks, bet ar laiku mēs izdomāsim kaut ko tādu, kas šo notikumu padarīs pieņemamu. Bet tad tu kļūsti vecāks un piepeši saproti – Dieviņ mīļo! Man ir jau sešdesmit, un es tā arī neesmu izdomājis, kas to varētu padarīt pieņemamu. Tu biji iedomājies – lūk, sarakstīšu un izdošu grāmatu, atstāšu pēdas šai pasaulē, un viss būs kārtībā. Bet nekā. Nu, varbūt, ja man būs bērni – tie mani turpinās? Bet arī tas nekas nav. Bet tad es paskatos uz savu tēvu, kuram ir jau deviņdesmit un kurš lieliski apzinās, kā sarucis viņam atlikušais laiks. Viņš uz to visu skatās apbrīnojami skaidri, viņš to visu pieņem bez jebkāda pašapmāna. Un es no tā tiešām iegūstu. Protams, ka es joprojām esmu nemierīgs, bet redzu, kā viņš pie tā nonācis. Viņš saprot, ka nedzīvos mūžīgi, taču viņš tic, ka dzimta turpināsies, un tas viņu dara laimīgu. Bez tam viņš patiešām ir kaut ko aiz sevis atstājis – devis savu ieguldījumu arhitektūrā. Un vēl man šķiet, ka tas viss nav traucējis viņam baudīt, viņš nav palaidis garām neko būtisku no tā, ko dzīve piedāvā, viņš ir ar baudu ēdis, dzēris vīnu, ceļojis. Viņam nav nekādas nožēlas. “Es esmu gatavs,” viņš saka. Man tas ir paraugs.

RL: Un tu sevi redzi līdz mūža galam turpinām visu, ko dari patlaban, – žurnāls, esejas, kritika…

Birkerts: Jā un nē. Man nepieciešams izaicināt savi ar nopietnākiem rakstu darbiem – recenzijas mani vairs tā īsti neinteresē. Ir viens darbs, kurš man šķiet ļoti interesants un kuru esmu mazliet jau aizsācis. Proti, ņemt kādu izcilu literāru darbu un rakstīt par to “no iekšpuses”, no lasītāja pieredzes pozīcijām – par ko man kā lasītājam šis darbs liek domāt. Tā nebūs nekāda literāra analīze. Rakstīšu par Virdžīnijas Vulfas romānu “Uz bāku”. Es to mīlu, jo tas ir par laiku, par ģimeni, par vēsturi, par nāvi – vienkārši skaisti.