Apvārsnim nav mēroga

Jevgeņijs Ass dzimis 1946. gadā Maskavā satikušos Pēterburgas arhitektu ģimenē. Jau kopš bērnības viņš dzīvo namā, ko projektējis viņa tēvs kopā ar kolēģiem no darbnīcas, kuras vadītājs bija Ļevs Rudņevs, viens no Staļina laika arhitektūras pīlāriem. Gan dzīvoklis (pareizāk sakot, vairāki arhitektu dzīvokļi), gan šī darbnīca atradās nama pēdējā stāvā, bet vispār nams bija celts Aizsardzības ministrijai un ar šo ministriju to saistīja anfilāde. Bērns varēja viegli aiziet pie tēva uz darbu, pat neizejot no mājas. Evakuējoties no blokādē iespīlētās Ļeņingradas, Viktors Ass bija paņēmis līdzi vairākus mākslai un arhitektūrai veltītus izdevumus, kā arī futūristu kolekciju, kuru 30. gadu sākumā bija savācis neoficiālajos grāmatu tirdziņos. Šie izdevumi un grāmatas no darbnīcas bija Jevgeņija bērnības lasāmviela. Vecmāmiņa, kura kopš pirmsrevolūcijas laikiem zināja angļu valodu, lasīja viņam priekšā Kiplingu oriģinālā. Liels ģimenes draugs bija Svjatoslavs Rihters, mājās mēdza iegriezties arī citi izcili viesi. Dziļos padomju laikos, izmantojot savas angļu valodas zināšanas un to, ka viņa māte, kas pētīja ASV arhitektūru, varēja piekļūt specializētajai ārzemju periodikai, Ass rīkoja regulārus žurnālrakstu pārstāstīšanas saietus kolēģiem Arhitektu namā. Lasot viņa rakstus padomju nozares periodikā, jau redzams šis pats cilvēks – domājošs, jūtošs un atbildīgs gan pret arhitektūras fenomenu, gan arī pret profesiju, nākamajiem profesionāļiem un kultūru kopumā. Mūsdienās viņš izdaudzināts par savas cunftes nemierīgo sirdsapziņu: viņš allaž ir viens no tiem, kuri parakstījušies arhitektūras pieminekļu aizstāvībai, viņš ir sacerējis Arhitektu savienībai adresēto vēstuli pret organizācijas iestāšanos Putina izveidotajā kustībā Народный фронт, to nepārspriežot ar kolēģiem, viņš ir autors arī memoriālajai plāksnei pie Borisa Ņemcova nama.

2012. gadā, 20 gadus sabijis Maskavas Arhitektūras institūta pasniedzēja amatā, Jevgeņijs Ass nodibināja arhitektūras skolu МАРШ, kas vēl aizvien ir Krievijā vienīgā neatkarīgā privātā arhitektūras augstskola.

Asam ir itin daudz ēku, tiesa, mazāk nekā dažam labam viņa kolēģim no tās pašas paaudzes, toties nesalīdzināmi vairāk skolnieku. Viņiem Ass ir Meistars, tieši ar lielo burtu, un nav nozīmes, kāds ir viņu pašu vecums. МАРШ vidē gan meistara ideja nav cieņā. Studentam jāiepazīstas ar dažādām jaunrades metodēm, gadu ilgās autoru studijās izstrādājot savu, nevis jāslīpē skolotāja kopēšanas iemaņas. Pavisam kas cits ir lozungs par “domājoša, jūtoša un atbildīga arhitekta” audzināšanu. Tas, protams, ir aizgūts no skolas dibinātāja un rektora, kam nepastāv dilemma, vai strādāt mūžīgajai mākslai vai klientam, bet ir uzdevums saglabāt arhitektūru kultūras laukā. Vērojot viņa dzīvi ar sociālo tīklu starpniecību, var redzēt daudz draugu ne no arhitektūras – dzejniekus, māksliniekus, izstāžu kuratorus, mūziķus, režisorus, galeristus, žurnālistus, kas raksta par kultūru, turklāt dažnedažādā vecumā. Krievu arhitekti lielākoties turas cits pie cita; šāda dzīve kopā ar pārējo pasauli ir retums. Kārtējā publiskajā pasākumā, kurā piedalās Ass un ļaudis no citām kultūras sfērām, pēdējie parasti saka: “Es no arhitektūras neko nesaprotu,” – bet viņš atbildot sāk stāstīt par gaismas poētiku telpā, par ikdienības deju, par materiālo detaļu skaistumu.

Aprakstot Asa arhitektūru, jāteic, ka tā ir lakoniska, godīga attieksmē pret konstrukciju, toleranta pret materialitātes apstākļiem un kritiska pret vietas apstākļiem. Jau daudzus gadus viņš, gan mācot studentus, gan praksē strādā pie instrumentiem, ar kuriem var piešķirt citu jēgu gravitācijai, normām, materiāliem. Visvērtīgākais ir tas, ka šis process, pateicoties skatpunktu definēšanai un konkrētu scenāriju izdzīvošanai praksē, paliek mantojumā arī tiem, kuri pēc tam dzīvo viņa ēkās.

Marija Fadejeva

Jevgeņijs Ass: Jūs ieradāties, kad parādījās apvārsnis. Pirms stundas tā vēl nebija; šis bija labākais rīts manā mūžā.

Rīgas Laiks: Jūs redzējāt, kā tas...

Ass: Jā, kā no miglas iznirst apvārsnis. Man ienāca prātā, ka tā būs izskatījusies pirmā diena, kad bija tikai gaisma un vēl nebija formas. Migla, nekā nav, pasaules vispār nav. Ir tikai gaisma. Ļoti skaisti.

RL: Par jūsu īpašo attieksmi pret apvārsni es domāju, lūkojoties uz jūsu zīmējumiem. Pastāstiet, kāpēc jums apvārsnis ir svarīgs?

Ass: Apvārsnis ir līnija, kas nosaka mūsu atrašanās vietu pasaulē. Apvārsnis ir augša un apakša, sākums un beigas, tas ir sākums koordinātu sistēmai, kurā ierakstās gan laiks, gan telpa, gan visa mūsu esamība, – vismaz es tā to izjūtu. Turklāt apvārsnim piemīt viena valdzinoša īpatnība: tam nav mēroga. Mani tas apbur.

RL: Bet apvārsnis taču ir fikcija. Redzes ilūzija. Tā nav?

Ass: Nav. Apvārsnis ir objektīva realitāte. Tas ir pārejas punkts. Te beidzas viena matērija un sākas cita. Jā, mani saviļņo līdzens apvārsnis. Man nepatīk, piemēram, kalni. Kalni man visu laiku – droši vien kaut kāda patēriņa paraduma dēļ – atgādina šokolādi.

RL: (Smejas.)

Ass: Es no tā nespēju tikt vaļā. Bet par fikciju es to dēvēju tāpēc, ka apvārsnis taču mainās. Tas kāpjas atpakaļ, tomēr neizgaist.

RL: Nu, ja mēs lidosim augšup gaisa balonā, apvārsnis mums apkārt kļūs apaļš.

Ass: Tie ir kaut kādi pieņēmumi. Jā, sēžot kosmosa kuģī, apvāršņa nav vispār, taču mūsu šeitesamībā tam ir fundamentāla noteiksme. Gan no formālā, gan no ontoloģiskā viedokļa. No ontoloģiskā viedokļa apvārsnis ir pārejas punkts, manas pašnoteiksmes mirklis, te kaut kur kaut kas notiek. Interesanti, es taču šeit, stāvot krastā... Baltijas jūra man ir mīļāka un tuvāka par citām, ja nu varbūt izņemot Atlantijas okeānu Portugālē, kur šīs neizmērojamās tāles izjūta mani ļoti saviļņo, un es gan šeit, gan tur sev taujāju par pirmo jūrasbraucēju varonību: viņi spēja atrauties no krasta un kuģot turp, kur nekā nav. Manuprāt, tas ir varenāk par lidojumu kosmosā. Doties prom no krasta. Lūk, šai arvien tālumā aizejošajai, neaizsniedzamajai līnijai, protams, ir kaut kāda gigantiska nozīme.

RL: Tomēr, kad jūs to dēvējat par objektīvu realitāti, tas izklausās biedējoši. Apvārsnis taču vairāk ir par jums, nevis par to, kas ir ārpus jums. Par punktu, kurā jūs atrodaties.

Ass: Protams! Tāpēc jau es saku, ka tā ir mana koordinātu sistēma. Tomēr tā, protams, ir realitāte, tā ir zemeslodes mala, kuru šodien var redzēt no šī punkta. Šādi raugoties, var runāt par tā objektivitāti. Bet manās acīs tam piemīt kaut kādas maģiskas līnijas nozīme. Mēs taču īstenībā nezinām, kas tur, aiz apvāršņa, ir. Man nemaz negribas zināt.

RL: Par jūrasbraucēju jūs nebūtu kļuvis?

Ass: Baidos, ka ne. Mani biedē apvārsnis, kas bezgalīgi atkāpjas.

RL: Ja apvārsnis jūsu pašnoteiksmei un pasaules izjūtai ir tik svarīgs, kā jūs spējat dzīvot pilsētā, kur apvārsnis nav redzams?

Ass: Tā arī dzīvoju, no apvāršņa līdz apvārsnim. Es te, Jūrmalā, mitinos jau 10 gadus, vienā istabā. Paceļu galvu un redzu apvārsni. Un šī skatiena elpa ir gluži skurbinoša. Jā, pilsētā es mazlietiņ smoku nost, tā tiešām ir. Pēdējos gados vairāk nekā agrāk. Kaut arī pilsētas man ļoti patīk, patīk piekrastes pilsētas, patīk pilsētas ar lielām panorāmām – Pēterburga, Venēcija...

RL: Maskavā nekā tāda nav.

Ass: Maskavā reizēm mēdz būt ainavas perspektīva. Piemaskavā ir vietas, kur paveras milzīgas tāles, ļoti skaistas. Es ļoti labprāt uz turieni aizbraucu. Bet mēs jau ne vienmēr dzīvojam situācijā, kuru uzskatām par sev ideālu. Un es nemaz neesmu pārliecināts, ka visu laiku ko tādu gribētu. Man vispār patīk cikliskums, man patīk, kad mainās kaut kāda... kā mainās gadalaiki, tāpat arī skatpunkti. Mani tas mobilizē.

RL: Ja reiz pieminējāt pirmo dienu, kad vēl nebija formas, es turpināšu ar jautājumu par sākotni. Ar ko aizsākās arhitektūra?

Ass: Nu, droši vien ar to, ka vajadzēja patverties, vajadzēja aizsargāties, tomēr šī atbilde ir pārāk funkcionāla un virspusīga. Man liekas, arhitektūra – kā es to izprotu – sākas ar cilvēka pašnoteiksmi. Tajā brīdī, kad viņš kā būtne, kas apzinās sevi, sāk domāt sevi pasaules telpā un sāk formēt pasauli, kas atrodas viņam visapkārt. Viņš sāk mijiedarboties ar šo pasauli. Iespējams, tas sākas ar apģērbu, pēc tam šī pašorganizēšanās iziet arvien tālāk apkārtējā telpā, pēc tam tā pārtop kaut kādās simboliskās formās. Jo arhitektūra, kā es to izprotu, ir lielākā mērā simboliska nekā tehnoloģiska funkcija. Tā ir kaut kādas simboliskas telpas radīšana. Citiem vārdiem, cilvēks rada telpu, kurai viņa acīs ir kaut kāda nozīme, – tad tā kļūst par arhitektūru, tā jau vairs nav tikai būda.

RL: Būda vēl nav arhitektūra?

Ass: Nav. Tas, kas tiek definēts kā arhitektūras aizsākums, – uzsliet četrus stabiņus un uztaisīt jumtiņu... Kamēr tas netiek piedzīvots kā zināms simbolisks akts, kā sevis sastatīšana ar pasauli, ar kosmosu, ar kaut ko nozīmīgāku par vienkāršu tūlītēju nepieciešamību, tā vēl nav arhitektūra tai nozīmē, kādā es saprotu šo vārdu, – arhitektūra kā māksla un kā augstākas kārtas darbība.

RL: Proti, ja cilvēks vienkārši ceļ sev māju, tā vēl nav arhitektūra – vai es pareizi saprotu? Tā par tādu top, ja viņš tam piešķir kaut kādu simbolisku nozīmi.

Ass: Ja māja kļūst kas vairāk par vienkārši funkciju. Jā.

RL: Bet izvērsīsim domu, ka māja nav tikai pajumte un mītnes vieta ģimenei. Kādas simboliskas funkcijas var būt mājai?

Ass: Kā – kādas? Mājas simboliskās funkcijas ir nebeidzamas.

RL: Miniet trīs piemērus muļķiem.

Ass: Māja pati par sevi kļūst par pasauli. To piepilda saturs – jumts kā debesis, sienas kā apvārsnis, aila kā acs. Tā iegūst kaut kādas līdz zināmai robežai mitoloģiskas nozīmes, kas iziet ārpus utilitārā pielietojuma robežām. Ne jau gadījuma pēc mājas celšana kļuva par rituālu. Tas nav tāpat vien. Pat jurtu slej, to saistot ar kaut kādām sarežģītām ceremonijām. Tagad varbūt tā nav, bet reiz tas bija kaut kas vairāk nekā vienkārši karkasa uzsliešana un zvērādu uzstiepšana. Lūk, mājas celšana Krievijā – zem viena vai otra stūra tiek ierakts vistas kauls. Tajā brīdī māja jau vairs nav tikai vieta, kur paglābjas no lietus un sniega, tā kļūst par pasauli, par daļu no šai pasaulei līdzās esošas pasaules. Arhitektūra, man šķiet, sākas ar to. Kad gluži parastās darbībās tiek ielikta kaut kāda augstākas kārtas jēga. Nu, tāpat jau notiek ar visām kultūras parādībām. Kurā brīdī mīņāšanās no vienas kājas uz otru kļūst par deju? Kurā brīdī švīkāšana uz sienas kļūst par zīmējumu un glezniecību? Kad tā iegūst kaut kādu jēgu, kas ir lielāka par vienkārši funkcionālu darbību. Tāpat, manuprāt, notika arī ar arhitektūru.

RL: Vai tā ir bijis no paša sākuma? Vai varbūt kaut kas atgadījās?

Ass: Uz to man ir grūti atbildēt, tomēr man šķiet, ka vienā brīdī... mēs taču redzam, ka notiek kaut kāda virzība no alas uz templi, jā?

RL: Bet vai ir kaut kāda kontinuitāte starp alu un templi?

Ass: Ir, jā. Parādoties templim vai kādai citai sakrālai celtnei, kas formas ziņā nav atšķirīga no mājas... Proti, tā vienalga ir māja, taču māja, kas iegūst kaut kādu citu jēgu.

RL: Nu, piemēram, šī māja nav domāta mums, bet viņiem. Dieviem.

Ass: Jā, jā, jā. Un šajā mirklī rodas arhitektūra – vismaz kā īpašs apzinātas darbības veids.

RL: Man, virspusīgi prātojot par arhitektūru, ir radies priekšstats – iespējams, greizs –, ka ir divas izejas pozīcijas. Viena – ka viss sākas ar māju, kuru cilvēks ceļ sev un savējiem. Un otra – ka viss sākas ar templi un viss pārējais ir tikai pēc tam. Atrodiet, lūdzu, sev vietu attiecībā pret šīm divām izejas pozīcijām.

Ass: Nu, man tās nav nodalītas. Jo māja, kas tiek apjēgta kā pasaules daļa, māja, kas vairs nav tikai māja vien, jau no paša sākuma taču ir bijusi apveltīta ar šo jēgu. Būtu ļoti sarežģīti rekonstruēt, kā tas ir norisinājies, tomēr acīmredzami mājā tika ieliktas kaut kādas hiperjēgas. Es pieminēju jurtu, bet jurta taču ir klejotāja kosmosa modelis, tā nav tikai funkcionāls objekts vien. Klejotājam pasaule ir iekārtota šādi. Un templis ir iekārtots tāpat kā jurta, pieņemsim. Un kaut kāda grieķu zemnieka māja droši vien ir iekārtota tāpat kā templis.

RL: Tas nu gan diez vai. Skatoties uz senajām civilizācijām, var redzēt, ka tempļi, kulta celtnes ir nesalīdzināmi lielākas un pamatīgākas par cilvēku mājokļiem.

Ass: Skaidrs, jā. Mērogs. Tomēr tipoloģija ir līdzīga. Māja ir sakrāla, māja dievam tik un tā šādā vai tādā veidā korelē ar cilvēkam domātas mājas koncepciju. Tāpēc es negribētu tik krasi nošķirt – ar ko sākas, ar templi vai ar māju. Manuprāt, tās ir paralēlas lietas, tās ir savstarpēji saistītas un pat zināmā mērā krustojas. Taču saprotiet, kaut kādos laika posmos tempļa tipoloģija, it īpaši kristiešu kultūrā, ir stipri atrāvusies no mājas idejas. Teiksim, gotiskajam dievnamam jau vairs nav nekādas saistības ar... Nu, vai arī tas ir ļoti netieši saistīts ar mājas ideju. Gotiskā arhitektūra jau ir ļoti augsta attīstība un, starp citu, varbūt visnoslēpumainākā daļa arhitektūras vēsturē, nez no kurienes radusies un nez kādā veidā attīstījusies.

RL: Kopsakarība, kas pastāv starp šiem diviem sākotnējiem modeļiem, proti, starp templi kā mitekli kādam un māju kā mitekli mums pašiem, manuprāt, ir pamats pilsētai. Kad šī padarīšana izvēršas plašumā, rodas kaut kas līdzīgs pilsētai. Bet vai pilsēta nav pretrunā ar šādu simbolisku arhitektūras izpratni?

Ass: Lielākā daļa pilsētu tomēr tapa ne jau kā tādi iepriekš nodomāti objekti. Ar dažiem izņēmumiem, piemēram, romiešu armijas nometnēm. Bet pilsētas... Ir pārāk daudz dažnedažādu apstākļu, kuri ietekmējuši pilsētas izveidošanos. Un pilsētas iekšienē rodas kaut kādas simboliskas konstrukcijas, tur ir gan asis, gan starptelpas, kas saistītas ar priekšstatiem par pasauli. Tomēr tāda apzināta un kā veselums ļoti pabeigta pilsēta vēsturē ir liels retums. Ir tādas svētās pilsētas, Maču Pikču, kas veltītas ne tik daudz pilsētas dzīvei, cik kaut kāda cita esamības līmeņa dzīvei. Tomēr klaji pateikt, ka pilsēta sākotnēji pastāv kā sakrāla struktūra, – es atturētos to darīt.

RL: Nu, Mezopotāmija – pavisam cita veida piemērs... Pēc tā, ko esmu dzirdējis, pilsēta tur kalpoja par instrumentu, ar kura palīdzību kontrolēt lielas iedzīvotāju grupas, nevis kaut kā bija saistīta ar sakralitāti. Lai gan tās ir tikai baumas.

Ass: Nujā. Taču dažādās kultūrās dažādu pilsētu konstrukcijas ir veidojušās dažādi, un šobrīd par pilsētas iedabu ļoti daudz runā – kāpēc pilsētas ir veidojušās tieši šādi un nevis citādi. Tik tiešām bija lieli sociāli, ekonomiski vai tamlīdzīgi institūti, kas ietekmēja pilsētas organizāciju. Vēl piedevām ir arī ļoti daudz klimatisku un citu apstākļu: ja salīdzinām, nu, nezinu, arābu pilsētas ar Eiropas pilsētām, tās vispār ir pilnīgi atšķirīgas telpas organizēšanas konstrukcijas, kuras nosaka apstākļi, kas saistīti pat ne ar kaut kādām sakrālām, bet drīzāk jau klimatiskām un sociālām konstrukcijām.

RL: Aizsāku pilsētas tēmu kā iespējamu barjeru tādai simboliskai darbībai, kādu aprakstījāt jūs, runājot par to, ka māja tiek celta jau kā mazs kosmoss. Pilsētas veidošanās ir pretrunā ar šādu simbolisku darbību.

Ass: Jā. Jo arhitektūras objekts, viens un vienas gribas veidots, iekļaujas kaut kādā vienreizējas radīšanas idejā, jā? Savukārt pilsēta veidojas un aug daudz ilgāk un daudz sarežģītāk. Pilsētas radīšanas instrumentu komplekts nedaudz atšķiras no vienas ēkas radīšanas instrumentiem. Tāpēc, ja ir kaut kādas iecerētas pilsētas, tad tās it kā pakļaujas šai vienai gribai, tomēr laika gaitā tās vienalga var visvisādi transformēties. Tāpēc pilsēta nav tiešs ēkas analogs. Šeit runa ir ne tikai par izmēru, bet par pašu rašanās mehānismu.

RL: Nē, es pat negrasījos to nosaukt par analogu, es tajā saskatīju šķērsli tādai simboliskai darbībai, kādu jūs aprakstāt. Ja visapkārt jau sabūvēti visādi štrunti, tad tu ar savu simbolisko darbību vari...

Ass: Nu, palūk, mēs tagad dzīvojam kaut kādā pilnīgi citā perspektīvā, jā?

RL: Salīdzinājumā ar ko?

Ass: Ar to, par ko mēs runājām sākumā. Tas, protams, bija patāls ekskurss – no kurienes kaut kas radies. Nemaz nerunājot par to, ka mūsdienās visi simboliskie aksesuāri ne tuvu nav tie paši, ja vien tādi vēl vispār pastāv. Par kādiem simboliem mūsdienās vispār var runāt, un vai tiešām var? Mūsdienās pilsētbūvniecība ir pakļauta pavisam citiem pamatiem, un šie pamati manā ieskatā ir tālu no jebkādiem humānistiskiem mērķiem un ideāliem, tie ir pakļauti pavisam citiem...

RL: Proti, netiek darīts cilvēkam.

Ass: Nu, par cilvēku – tā ir tāda spekulatīva forma. Ko nozīmē – cilvēkam? Galu galā viss jau ir cilvēka labad, cilvēks taisa sev, bet šim cilvēkam var būt pilnīgi atšķirīgas intereses. Biznesmenis, kurš ražo kaut kādu dzērienu vai ko tamlīdzīgu, ražo cilvēkam, taču labumu pirmām kārtām gūst pats. Iespējams, lielākā mērā nekā cilvēks. Tas pats notiek ar būvniecību. Es tagad pat nerunāju par arhitektūru, jo arhitektūra kā bizness pastāv tikai arhitektiem, visiem pārējiem pastāv būvniecība. Bet būvniecībā galvenais ir kaut kas cits, tur galvenais ir īstenot kaut kādas savas ambīcijas, gūt peļņu. Un tāpēc tas ir cilvēkam, taču bez kaut kādas humānistiskas perspektīvas. Man tā šķiet.

RL: Jūs kaut kur esat teicis: kolīdz sākās pilsētbūvnieciskā domāšana – plānošana un tamlīdzīgi –, tā pilsētas kļuva arvien sliktākas. Vai es pareizi atstāstu?

Ass: Droši vien burtiski tā nebija, taču pieļauju, kaut ko līdzīgu es varēju pateikt. Jo mūsdienu arhitektu pieņēmums, ka viņi zina, kā pareizi jāceļ pilsētas, manuprāt, vispār ir nesamērīga pašpārliecinātība. Tikpat labi varētu teikt, ka mēs zinām, kā uztaisīt jūru, liedagu un mežu. Mēs lieliski zinām, kā būs labi, ja uztaisīsim jūru ar šitādu te krasta līniju, reku, te tāds priežu mežs... Neviens to izdarīt nespēs, toties varēs aizstāvēt disertāciju par šo tēmu.

RL: Bet pilsētas tomēr nav dabīgi veidojumi, atšķirībā no jūras.

Ass: Jā, tomēr pilsētas, jo īpaši, ja mēs runājam par pilsētām, kurām piemīt kaut kāda vērtība, ir izaugušas, tās ir rezultāts kaut kādam...

RL: Gandrīz dabiskam procesam.

Ass: Nujā. Kaut kādā ziņā. Mēs varam runāt par vēsturi kā par savā ziņā dabisku procesu, jā? Mēs nezinām, cik viltīgi savijušies visi tie ģenētiskie kodi, kas ietekmē vēsturisko procesu. Taču pilsētas, protams, top neiedomājami sarežģīta dažādu spēku un interešu apvienojuma rezultātā, ko papildina intrigas, bez kurām tās nebūtu radušās. Būtībā arī mūsdienu pilsētas attīstās pēc tāda paša scenārija, un es pieļauju, ka visdabiskākais, pareizākais ceļš būtu apturēt jebkādu pilsētbūvniecisku darbošanos – lai rit tā, kā rit pats no sevis, bez jebkādas regulēšanas. Pieļauju, ka tas ir vienīgais iespējamais ceļš, kā pilsētas var dabiski attīstīties. Proti, jebkura iejaukšanās drīzāk būs kaitīga, nevis derīga.

RL: No kura punkta jūs varat novērtēt, ka pilsēta kļūst sliktāka vai labāka?

Ass: Es teiktu, tas jau vairs nav atkarīgs no arhitekta. Tagad šī tēma var mūs aizvest uz citu lauciņu. Jūs zināt, es esmu small is beautiful teorijas piekritējs un cienītājs. Šūmahers ir rakstījis, ka, pēc viņa domām, kurām es piekrītu, labai pilsētai ir ierobežojumi. Piemēram, iedzīvotāju skaits 500 tūkstoši cilvēku labai pilsētai ir galējais daudzums. Tam es piekristu, jo, kā viņš pamatoti saka, iedzīvotāju skaita pieaugums nenes jaunu, pozitīvu kvalitāti. Tagad pasaulē ir megapoles ar 20 miljoniem iedzīvotāju, nevar teikt, ka tur ir kļuvis labāk tāpēc, ka tur tagad ir 20 miljonu. Jo pilsētai ar 500 tūkstošiem piemīt pietiekams potenciāls, lai tā funkcionētu gan no ekonomikas, gan kultūras viedokļa. Tajā var attīstīties arī māksla un izglītība, un viss, kas nepieciešams: 500 tūkstoši ar to teicami tiek galā. Tālāk, mēs saskaramies ar šo gigantisko pilsētu problēmu: tajās mēs jau zaudējam kaut kādu no arhitektūras viedokļa svarīgu elementu sasaisti. Kad tam, kas notiek nomalēs, nav nekāda sakara ar to, kas notiek centrā. Arī vizuālā ziņā ir tāpat. To nevar pat ne redzēt; līdz turienei pat nevar nokļūt, tas pat mehāniski atrodas ārpus ikdienas dzīves robežām. Tāpēc man iziešana ārpus kaut kāda pārredzamības mēroga nav arhitektūras objekts, tā jau ir cita darbības joma, par kuru es neuzņemos spriest. Tas, kas notiek aiz apvāršņa, atrodas ārpus manas mākslinieciskās vai arhitektoniskās domāšanas robežām.

RL: Vai tikai pēc pārredzamības, proti, lieluma, parametra – vai varbūt ir vēl kāds parametrs, kā pilsēta kļūst labāka vai sliktāka?

Ass: Nu piemēram... līdz 20. gadsimtam vispār gandrīz visas pilsētas ir labas. Tādas vēsturiskas pilsētas. Nu, diez vai kāds teiks: “Nevaru ciest Sjēnu!” Ir 20. gadsimtā uzbūvētas pilsētas, par kurām ir viegli pateikt, ka nevaru tās ciest. Tās ir uzbūvētas ar gribas piepūli, tās uzbūvētas no pareizām pilsētbūvniecības un arhitektūras pozīcijām. Taču kaut kā nav izdevušās. No kādām pozīcijām tās analizēt? Salīdzinājumā ar Luku, Sjēnu vai Amsterdamu vai vienkārši pēc to apdzīvojamības? Nujā, tur dzīvo cilvēki. Un daudziem no viņiem tā ir vienīgā vieta uz zemes, kuru viņi pazīst, jo viņi ir tur uzauguši un nevēlas doties prom. Vai tā ir laba vai slikta pilsēta? No kāda viedokļa lai skatās? No arhitektūras viedokļa nezin kāpēc nevienam nepatīk, piemēram, Čandīgarha – tāds Lekorbizjē projekts Indijā, gandrīz ideāla pilsēta. Tur ir izcilas ēkas, tomēr kopumā kaut kā neviens nesaka: “Neprātīgi mīlu Čandīgarhu.” Arī Brazilju neviens īpaši nemīl, kaut gan daudzi jūsminās, cik meistarīgi Lusiu Kosta ar kreiso roku vien uzzīmējis, kā šai pilsētai jābūt iekārtotai. Pēc skaistuma likumiem – bet nav izdevies. Tās pilsētas, kuras izveidojušās dabiski, tomēr galu galā ir dzīvotspējīgākas un vilinošākas. Tām piemīt kaut kāda īpaša gravitācija.

RL: Jūs pieļāvāt, ka mūsdienās mēdz būt būvniecība, kurā nav nekādas simboliskas darbības, tādā ziņā nav arī nekādas arhitektūras. Vai es jūs pareizi saprotu?

Ass: Nu, zināmā mērā tā ir, lai gan es runātu ne tik daudz par arhitektūras simboliskajiem atribūtiem, kas, protams, ir svarīgi, tomēr mūsdienu pasaulē tie līdz zināmai robežai vai nu ir profanēti, vai arī nav konvencionāli. Teiksim tā, mēs dzīvojam pasaulē, kurā nav konvencionālas simbolikas vai tā ir ļoti, ļoti izplūdusi. Tāpēc mūsu laikos man, piemēram, drīzāk gribētos runāt nevis par kādiem vispārnozīmīgiem simboliem arhitektūrā, bet par jutekliskiem arhitektūras parametriem, kuriem piemīt vispārcilvēciskas nozīmes – piemēram, siltums, aukstums, gaisma. Parametri, kuriem piemīt mākslinieciskas īpašības, kuras mēs tomēr vēl aizvien spējam uztvert.

RL: Bet simboliskais līmenis...

Ass: Ir izplūdis, jā. Ir kaut kāds simboliskas nozīmes objektu komplekts, kurā šīs nozīmes vēl ir nolasāmas. Teiksim, krematorija, teātris – tādas lietas, kas tiek piepildītas ar konvencionālu saturu. Tomēr lielākajai daļa tipoloģiju, kuras mūsdienās pastāv pasaulē, šīs īpašības vispār nav paredzētas. Piemēram, birojs. Kāda var būt...? Izņemot hierarhiju, kas šobrīd būtībā arī jūk ārā. Ja nu vienīgi lielu uzņēmumu biroji, nu, teiksim, tie, uz kuriem turējās Ņujorka? Tie ir kaut kāds izteikums pašam par sevi. Objekta simboliskā jēga ir tikai tā pašrealizācijā, jā? Bet mūsdienās, man liekas, galvenais un būtiskākais saturs arhitektūrā saistās ar...

RL: Juteklisko uztveri.

Ass: Jā. Ar kaut kādiem aspektiem, kā mēs piedzīvojam materiālu, formu un vidi. Atmosfēru, teiksim tā.

RL: Man gribētos kaut kā sasaistīt mūsdienas un pagātni, un viena no iespējām varbūt ir to darīt ar arhitektūras domāšanas tipoloģiju. Pieņemsim, ka arhitektūras domāšanas sākotnējā forma ir simboliskā domāšana un bez pēdējās pirmajai nav jēgas. Pirms mēs nonākam līdz jutekliskajai uztverei – vai tur pa vidu ir vēl kādi parametri?

Ass: Nē, saprotiet, šiem simboliskajiem principiem, kurus mēs varam atrast senajā arhitektūrā, vēl arī tagad piemīt visi tie jutekliskie atribūti, kas ir pieprasīti arī mūsdienās. Simboliskais līmenis tik un tā tiek nodots tālāk, izmantojot noteiktus jutekliskās uzrādīšanas mehānismus: augstais un zemais, tumšais un gaišais, gaismas stars... Vēl, nezinu, skanīgums un tieši pretējais, klusums. Es te tiešām runāju par telpas skanīgumu, jā, kaut kāda reverberācija. Nu, un tā tālāk: ir ļoti daudz aspektu, kuri nodrošināja šo simbolisko piepildījumu. Es tagad pat nerunāju par simbolisko formu, kam arī ir nozīme. Mēs to līdz galam pat nevaram nolasīt, jo nelasām to valodu, kurā šie simboli tika radīti. Vēl joprojām nezinām, ko, piemēram, nozīmē orderu sistēma. Kāds apgalvo, ka tā esot sievišķā sākotne, šī – vīrišķā, lai gan tas ir visai apšaubāms pieņēmums, ko par to domāja grieķi. Kā viņi operēja ar formu, ar gaismēnu, ar proporcijas niansēm, lielumiem. To mēs redzam un to mēs novērtējam sajūtu līmenī. Un mēs saprotam, ka tajā ir kaut kas ļoti nozīmīgs un ļoti vērtīgs. Un tas vijas cauri visai arhitektūras vēsturei. Man tieši visinteresantākā ir nevis formālās valodas transformācija, bet gan arhitektūras piesātināšana ar dažnedažādiem fenomenoloģiskiem atribūtiem, proti, uztveres atribūtiem.

RL: Vai vispār ir jēga runāt par arhitekta domāšanu kā kaut kādā ziņā atšķirīgu no režisora vai komponista domāšanas?

Ass: Jā, droši vien var par to runāt, lai gan tas ir diezgan interesants sižets. Atšķirībā no, teiksim, mākslinieka, komponista, mūziķa arhitektam bērnībā nav spilgti izteiktu talantu. Nu nevar pateikt: ai, puisītis ir tik spējīgs arhitekts! Vai meitenīte. Lekorbizjē bērnībā ne ar ko tamlīdzīgu neizcēlās. Viņš mācījās, bija pulksteņmeistars. Un Tadao Ando bija bokseris. Vispār jau vecāki var sacīt: paskat, kādu uzparikti manējais no lego uztaisījis! Taču tas galīgi nenozīmē, ka no viņa iznāks izcils arhitekts. Man liekas, talants uz arhitektūru ir tāda tumša matērija, kas attīstās diezgan vēlu. Un nepavisam nav acīmredzams, ka visiem, kas ieguvuši arhitekta diplomu, piemistu arhitekta domāšana. Viņi tam vēlas ticēt, taču neesmu pārliecināts, ka tā tiešām ir.

RL: Vai jūs varat raksturot šo arhitektonisko domāšanu, arhitekta domāšanu? Nu, tā nepiemīt visiem arhitektiem...

Ass: Te vēlreiz atgriezīsimies pie mūslaiku arhitektūras īpatnībām, jo arhitektu ir daudz, ir patiešām liela arhitektu ražošana. Un domājams, ka arhitekts spēj uzrasēt kaut kādu nākotnes būvniecības objektu – kas absolūti nenozīmē, ka tas būs arhitektūras jaundarbs. Bet vai pastāv atšķirība starp būvobjektu un arhitektūras darbu? No mana viedokļa – pastāv.

RL: Arhitektūras – kā mākslas – darbs.

Ass: Jā, darbs, kam piemīt īpašas kvalitātes. Par šo jautājumu es bieži runāju gan ar žurnālistiem, gan ar dažādiem intelektuāļiem, tomēr jūtīgums pret arhitektūru ir liela problēma, manuprāt – sabiedriska problēma. Jūs varat jautāt: sakiet, lūdzu, ar ko labs arhitekts atšķiras no slikta? Es jums atbildēšu: labs arhitekts taisa labu arhitektūru, bet slikts arhitekts – sliktu. Bet jūs jautāsiet: kas tad ir laba arhitektūra? Un es jums nevarēšu atbildēt, jo jūtu, kas ir laba arhitektūra, un zinu, ka tai piemīt kaut kādas īpašības, kuras sliktai arhitektūrai nepiemīt. Taču arhitektūras definīcijai atbilst kā viena, tā otra. Un sliktas arhitektūras pasaulē ir daudz vairāk nekā labas – tas nu ir pilnīgi acīmredzami.

RL: Nu, sliktu grāmatu pasaulē arī ir daudz vairāk nekā labu.

Ass: Vārds vietā. Taču sliktas grāmatas var nelasīt, gleznas – neaplūkot, mūziku – neklausīties, bet ar arhitektūru nākas sadzīvot. Gribi vai negribi.

RL: Taču atgriezīsimies pie arhitekta domāšanas.

Ass: Jā, arhitekta domāšanā, tādā, kas atbilst manām prasībām pret labu arhitektūru, ietilpst pirmām kārtām īpašs jūtīgums pret arhitektūras matēriju. Tā gan arī ir ļoti netverama substance, jo arhitektūras matērija jau nav vienkārši ķieģelis, betons vai koks. Arhitektūras matērija ir... nu, iztēlojieties putekļu suspensiju gaismas starā, kas krīt pa spraugu šķūnī. Tā ir arhitektūras matērija. Ja jūs spējat to sajust un varat kaut kādā veidā iebūvēt savā arhitektoniskajā koncepcijā, tad tā būs laba arhitektūra. Ja jūs savā apziņā spējat iepriekš paredzēt jūtu vibrācijas starp, es nezinu, šauru, raupju gaiteni un pēkšņi pavērušos lielu, gaišu plašumu; ja jūs to jau redzat nevis kā nejaušu apstākļu sakritību, bet kā apzināti režisētu konstrukciju, tad arī jums piemīt arhitektūras apziņa. Arhitektūras apziņa veidojas no ļoti intuitīvas, no vienas puses, un ļoti reflektīvas attieksmes pret materiālu, telpu, gaismu, krāsu, ritmiskumu un vēl daudz ko.

RL: Vai šajā sarakstā tiek iekļauts arī tas, ka šo telpu potenciāli izmantos cilvēki?

Ass: Redziet, tas ir it kā iznests ārpus iekavām, tas ir pašsaprotami. Ziniet, es saviem studentiem saku, kad viņi rasējumā velk kādu līniju un man šķiet, ka šī līnija novilkta nepareizā vietā: ņem vērā, ka pienāks diena, kad gar šo līniju ies cilvēks. Saprotiet, līnija plānā nav vienkārši līnija plānā. Šī līnija ir ļoti materiāla.

RL: Un arhitektoniskā domāšana...

Ass: ...ir pieņēmums, ka tā ir līnija, kuru mēs varam nodzīvot. Tai piemīt ilgstamība, kurā notiek virzīšanās gar to. Tai piemīt materialitāte, raupjums vai gludums. Pār to krīt ēna, un tai cauri izkļūst vairāk vai mazāk gaismas. Un, ja, velkot šo līniju, to visu ieliek jau pašā vilkšanas žestā, tas ir vareni. Tā tad arī ir arhitekta domāšana.

RL: Pieņemsim, ka jums ir arhitekta domāšana.

Ass: Nu, pieņemsim.

RL: Un pie jums ierodos es un saku: izdomājiet man māju! Kas jums par mani jāzina, lai jūs, liekot lietā arhitekta domāšanu, varētu izdomāt man labu māju? Un vai jums par mani vispār kaut kas jāzina?

Ass: Jā, kaut kas ir jāzina. Atsaukšos uz šodien kaut kā bez pieminēšanas izsprukušo arhitektu Mīsu van der Roi – viņš teicis: nekad nerunājiet ar klientu par arhitektūru. Pajautājiet par viņa bērniem! Tā ir ļoti saprātīga pieeja, jo, līdzko es sākšu jūs izprašņāt par arhitektūru, mēs sastrīdēsimies vai noteikti neatradīsim kopīgu valodu. Ja es gribētu kaut ko par jums zināt, tad drīzāk painteresētos, kādas grāmatas jums ir mīļas, kādas filmas. Kādas jums ir attiecības ģimenē? Nu, no smieklīgiem piemēriem iz manas prakses: reiz pie manis bija atnācis cilvēks un lūdza uzprojektēt māju. Es lūdzu: pastāstiet mazlietiņ, kā jūs dzīvojat, kādas jums ģimenē ir attiecības, bērni, sieva. Viņš jautā: kam jums tas vajadzīgs? Es saku: nezinu, varbūt jūs ar sievu guļat katrs savā istabā. Viņš sadrūma, aizgāja un vairs nekad neatgriezās.

RL: (Smejas.)

Ass: Izrādās, biju trāpījis vārīgā vietā. Saruna ar klientu vienmēr ir tāds kā psihoanalīzes seanss. Jo mani absolūti neinteresē viņa gaume. Kad man pasūtītājs sāk klāstīt: “Ziniet, es vienā žurnālā redzēju tādu māju...” – es saku: “Nu tad uzrunājiet to arhitektu, kura māju redzējāt, kāda man te darīšana? Jūs gribat, lai es atkārtotu, vai ko?” Tātad ko es vēlētos par jums zināt? Neko. Jau esmu uz jums paskatījies, ieraudzījis, kā esat ģērbies, kā izskatāties, un šo to sapratis. Jūs man aprakstītu kaut vai vienu istabu vai tualeti un vairāk neko. Es vadītos pēc tā. Ja jums vajadzīgs vēl kas vairāk, jūs man uzrakstītu nelielu uzdevumu, es tad uzzīmētu un pēc tam mēs par šo tēmu parunātu. Visdrīzāk tā.

RL: Tas ir, jums pietiek ar minimālām zināšanām par manām specifiskajām vēlmēm, lai izdomātu tādas mājas tēlu, kāda man ir piemērota?

Ass: Saprotiet, ja jūs kaut ko pasūtāt arhitektam, jūs uzsākat dialogu ar profesionāli. Ja jums nav vajadzīgs arhitekts, lūk, tipveida māju katalogs, un piemeklējiet sev pa prātam. Bet, ja esat izvēlējies arhitektu, turklāt zinādams, kādu, tātad mēs uzsākam kopīgu radošu darbību. Un te es gribētu tieši, lai jūs mani mazāk savažotu. Man vienkārši praksē ir diezgan daudz tādu piemēru, kad klients saka: es tevi izvēlējos, es tev pilnībā uzticos. Man vajag divas guļamistabas, viesistabu un noliktavu. Okei, to es saprotu. Vai arī: es tevi izvēlējos, bet pārbaudīšu katru tavu soli. Parādi, kā tu kaut ko gribi izdarīt! Nē, labāk šādi, tā man nepatīk. Un viss, šis darbs pārvēršas par elli, es vairs nejūtos kā autors un vispār ar lielāko prieku no tā atteiktos, ja nebūtu tik dziļi iepēries.

RL: Jums ir svarīgi justies kā mājas autoram?

Ass: Ja runa ir par arhitektūru kā mākslu, tad jā, protams. Tā ir daļa no mākslinieka atbildības par to, ka šajā pasaulē rodas kaut kas, zem kā es parakstos.

RL: Kāds ir tas labās dzīves tēls, no kura jūs vadāties, radot telpu cilvēkam?

Ass: Tas vispār ir fundamentāls arhitekta profesijas jautājums. Lieta tāda, ka cilvēks, kuram mēs uzcēlām šo māju, parīt to varbūt jau būs pārdevis, kaut arī mēs visu uzbūvējām, ņemot vērā viņa intereses, specifiku. Tātad mājai piemīt zināma universalitāte, kā jau jebkurai arhitektoniskai celtnei. Un tas ir ļoti svarīgs aspekts, kas palīdz izprast arhitektūru vēsturē un kultūrā. Jo ēka ļoti viegli maina savu funkciju. Vispār visa arhitektūras vēsture stāsta par to, kā viena tipoloģija pārdzimstot kļūst par citu. Parīzes Orsē stacija kļūst par muzeju, Smoļnija Labdzimušo jaunavu institūts kaut kā pat nenorīstoties kļuva par revolūcijas štābu, utt. Tāpēc mēs vadāmies pēc zināmām arhitektūras universālijām, kas, pēc manām domām, nodrošina kaut kādas pastāvēšanas kvalitātes un padara dzīvi ne tikai ērtu, bet arī interesantu. Arhitekts patiešām attiecībā pret klientu ir gan scenārists, gan dramaturgs, gan režisors un scenogrāfs vienā personā, turklāt viņš būtībā izdomā šim klientam lomu. Tu būsi karalis, piemēram, savukārt tu – pleibojs. Tajā brīdī tas strādā, bet vēlāk māja nodzīvo ilgāk par savu klientu, nodzīvo ilgāk par saimnieku un kļūst par kultūras mantojumu. Nu, vārda plašā nozīmē. Tāpēc arī mani interesē universālijas. Gaismas parametri, piemēram, visiem cilvēkiem strādā puslīdz vienādi.

RL: Jūs sacījāt, ka ne visiem, kurus sauc par arhitektiem, piemīt arhitekta domāšana. Tātad droši vien ir kaut kādi faktori, kuri to veido. Kas ir pats svarīgākais, ko jūs ieviestu arhitekta domāšanas izkopšanai?

Ass: Ļoti grūts jautājums. Jo šī domāšana cilvēkos izplaukst vēlu.

RL: Savukārt izglītot vajag jauniešus.

Ass: Jā. Piemēram, režijas fakultātē nevienu neuzņem bez kaut kāda darba stāža – jo ir vajadzīga dzīves pieredze. Tāpēc, kad ierodas 18 gadus vecs cilvēks un vēlas kļūt par arhitektu, tas patiešām nav vienkārši. Raugiet, 20. gadsimtā tika izveidotas divas izcilas skolas, kuras uzskatīja, ka zina, kā ieaudzināt arhitekta domāšanu un kā radīt labu arhitektūru, – ВХУТЕМАС un Bauhaus. Gan vieni, gan otri izdomāja tā saucamo arhitektūras propedeitiku, tas ir, noteiktu vingrinājumu sistēmu, ar kuras palīdzību cilvēks var nokļūt kaut kādā kompozicionālas domāšanas dziļumā. Vispār kompozicionālā domāšana kā arhitektoniskās apziņas pamats vēl aizvien paliek zināms pieņēmums – ka tieši tā tad arī izveidojas arhitekts. Man par to ir lielas šaubas. Daļēji tāpēc arī es šķīros no Maskavas Arhitektūras institūta, kurā izglītības pamats ir kompozicionālā domāšana. Pats esmu uzaudzis šajā pašā paradigmā, kurā valda uzskats: ja šitā un šitā, tad tas ir skaisti, bet, ja tā, vairs nav skaisti. Būtībā visa 20. gadsimta arhitektūra vairāk vai mazāk turas uz šiem kompozicionālajiem paņēmieniem. Un tie, kuri beiguši lielāko daļu arhitektūras augstskolu visā pasaulē, jādomā, ir apguvuši šīs kompozicionālās domāšanas iemaņas. No mana skatpunkta tā gluži nav. Man šķiet, ka arhitekta domāšanas pamats pirmām kārtām ir ļoti dziļa iegremdēšanās dzīvē, pasaulē, šīs pasaules matērijā: tas, ko es attiecinu uz jūtīgumu un novērošanas spējām. Tāpēc pirmais punkts, ko es ielieku priekšstatā par arhitektūras apziņu, ir jūtīgums un novērošanas spēja. Redzēt pasauli, pamanīt sīkumus. Taču ne jau mats matā tā, kā to dara rakstnieks, bet tieši no tā skatpunkta, kurš pēc tam kļūs par tavas darbības priekšmetu. Kā veidots, lūk, šis knibulis, kā no aizmugures tikko krita gaisma, ko es ieraudzīju šajā ailā. To visu vajag iegaumēt. Atrodoties kādā pilsētā vai ēkā, ielāgot to, kas tevi sevišķi aizkustinājis, aizgrābis, ielāgot savu pārvietošanos telpā. Lūk, šis jūtīgums un novērošanas spējas ir pamats tam, no kā vēlāk var izaugt arhitektoniskā domāšana. Turklāt varu sacīt, ka, uzdodot studentiem šādu novērošanu, viņi ar šo darbiņu ļoti nomokās. Viņi ir briesmīgi neuzmanīgi, viņi arhitektūru vispār neizjūt, taču nāk studēt arhitektūru. Viņi var no rīta līdz vakaram sēdēt archdaily vietnē, kaut ko no turienes rakt ārā, taču savās mājās, iedami pa gaiteni, viņi to nepamana. Ja es pajautāšu: “Kāds tev mājās gaitenis?” – viņš nespēs atbildēt. Un otra arhitektūras apziņas sastāvdaļa manā skatījumā ir spēja reflektēt. Nevis vienkārši iegaumēt to, ko esi ieraudzījis, bet arī kaut kādā veidā apjēgt un piedzīvot. Pārvērst to arhitektoniskā domā. Re, es ievēroju, kā šajā mājā čīkst grīdas dēļi, un man gribas, lai mājā, kuru es uzcelšu, arī čīkstētu grīda. Jo arī šī čīkstēšana ir daļa no arhitektūras. Es gribu, lai šīs durvis vērtos smagi. Un gribu, lai tās aizvērtos mīksti, neklaudzot. Es gribu, lai pa durvjapakšu priekšnamā mazlietiņ ieplūstu gaisma. Nu, un tā tālāk. Un pēc tam tas jāiekļauj projektā. Un trešā sastāvdaļa, kas man šķiet ļoti svarīga, ir izpratne par mākslinieka atbildību par to, ko viņš dara. Atbildību par to, kā tas tiks īstenots un kā pastāvēs. Atbildību par kultūrizturēšanos, par kaut kādiem humanitāriem imperatīviem, ar kuriem tu uzrunā pasauli, sabiedrību, konkrētus cilvēkus. Un tā arī ir vislielākā problēma.

RL: Kā tad jūs iemācāt atbildību?

Ass: Saprotiet, kā jau vispār izglītībā, te runa ir par to, kā risinās saruna, komunikācija starp pasniedzēju un studentu. Nu kāda studentam atbildība? Nu labi, nodot projektu. Bet tu saki: paga, paga! Tu jau nodosi, protams, bet paskatīsimies, kas tev tajā projektā ir! Parunāsim par sīkumiem un detaļām! Tas kļūst par daļu no izglītības. Un, kad students adekvāti reaģē uz diskusiju un kritiku, tad mēs panākam kaut kādu šīs atbildības apjausmas līmeni.

RL: Un kā jūs iemācāt spēju reflektēt?

Ass: Tas, lai cik dīvaini, nepavisam nav grūtākais. Es, piemēram, lūdzu studentus daudz rakstīt. Ne tikai zīmēt, bet arī rakstīt, lai viņi varētu fiksēt savas domas saprotamos izteikumos. Otrkārt, tā ir prezentēšanas spēja. Visu laiku notiek saruna ar jautājumiem par to, ko tu esi sapratis. Ko tu esi guvis no šīs pieredzes, un kā tu šo pieredzi esi translējis savos projekta izteikumos.

RL: Tātad saruna ir svarīgs izglītības elements.

Ass: Vissvarīgākais. Jo vēl šobaltdien Krievijas arhitektūras augstskolās uzņem, pamatojoties uz eksāmenu zīmēšanā. Tas ir, tiek uzskatīts, ka cilvēks, kurš prot zīmēt, jau potencē ir arhitekts. Manā skatījumā tas ir pilnīgs nonsenss. Mēs savā skolā zīmēšanas eksāmenu atcēlām. Mums ir pārrunas un portfolio, un, lūk, šīs pārrunas aci pret aci man sniedz daudz lielāku priekšstatu par to, ar kādu cilvēku man būs darīšana, nekā viņa māka zīmēt antīku statuju kopijas.

RL: Jūs reiz sacījāt, ka skola МАРШ rada cilvēkus, kuri pēc 20–30 gadiem definēs arhitektūras ainavu. Par nākotni jūs neko nezināt.

Ass: Nezinu.

RL: Kā tad jūs varat tai gatavot?

Ass: Nu bet kas mūs gatavo nākotnei? Mēs esam tai gatavi tādā gadījumā, ja mums ir pietiekami plašs redzesloks, ja esam spējīgi uztvert jaunus izaicinājumus un adekvāti uz tiem reaģēt. Tam nepieciešama tikai elastīga domāšana un spēja visu laiku mācīties. Tā sakot, pašizglītības ideja, pastāvīga iekļaušanās īstenības straumē. Jūtīgums un izpratne par arhitektūras jēgu, kas ir no pagātnes... Mēs tās uztveram kā vērtības, mēs tagad tās producējam, un acīmredzot tās saglabāsies arī nākotnē. Protams, radīsies citi ražošanas mehānismi, taču vērtībām jāsaglabājas, jā? Lūk, tas man šķiet galvenais – ka skola ir vērtību translācija. Ja mēs ieliekam kaut kādu vērtību sistēmu, tad šīm vērtībām būs nozīme arī nākotnē.

RL: Kādas vērtības jūs tur ieliekat?

Ass: Pirmām kārtām cilvēciskas. Pievērst uzmanību cilvēka dzīvei. Pievērst uzmanību nevis jaunu ēku radīšanai, bet pilnvērtīgas dzīvestelpas radīšanai. Vispār priekšstats par to, ka cilvēka dzīvei ir visaugstākā vērtība. Ne jau tādējādi, ka mēs to iekārtojam, ka padarām cilvēkus laimīgus, – mēs to nespējam izdarīt. Vienkārši cilvēks ir mūsu uzmanības centrā – ar viņa ciešanām, ar viņa dzīves nestabilitāti, ar problēmām. Un mēs visu laiku ar to mijiedarbojamies. Es atturētos no primitīvās definīcijas, ka mēs “visu darām cilvēka labad”, kā padomju laikā. Tomēr, kad nupat jums stāstīju par putekļiem, kas peld pa spraugu ieslīdējušā gaismas starā, – tā, manuprāt, ir viena no vērtībām, pie kurām es apelētu.

RL: Tā ir svarīga cilvēka dzīves sastāvdaļa.

Ass: Tā ir svarīga. Par to izteicies Heidegers: poētiski cilvēks dzīvo. Cilvēka esamības dzeja – tas laikam būs pats svarīgākais. Pieņēmums, ka mēs spējam ne tikai funkcionāli nodrošināt cilvēka dzīvi, bet arī padarīt dzīvi poētisku.

RL: Proti, kaut kādā ziņā radošu.

Ass: Jā. Šī poētiskā pastāvēšana tad arī ir vērtīborientācija, kuru man gribētos redzēt arhitektūrā.

RL: Jūs esat dažādos kontekstos sacījis, ka arhitekta profesijā ir grūti palikt cilvēkam.

Ass: Nu, cilvēki jau mēs paliekam jebkuros apstākļos. Taču cilvēkam šā vārda labākajā nozīmē – tādam šajā profesijā palikt ir grūti. Arhitektūra ir ļoti īpatna nodarbošanās. Vispārīgi runājot, lielākā daļa arhitekta dzīves un darbības apstākļu ir saistīti ar visu svešo. Mēs strādājam ar nepazīstamiem cilvēkiem, ar citu cilvēku naudu, citu cilvēku teritorijā. Un, gluži dabiski, kad tev ir tik daudz pienākumu svešā priekšā, ir diezgan sarežģīti palikt uzticīgam tiem ideāliem, par kuriem es runāju. Arhitektūra savā pamatā tomēr ir ļoti iztapīga profesija.

RL: Jūs runājāt par arhitektūru kā mākslu. Skaidrs, ka arhitektūru var aplūkot ne tikai kā mākslu, bet arī kā noteiktu uzņēmējdarbības veidu, kā būvniecības piedēkli. Kas ir pamatā jūsu izpratnei par arhitektūru kā mākslu?

Ass: Es sāktu ar to, ka, ja cilvēki vispār runā par arhitektūru, tad viņi to dara, piemēram, apmeklējot kaut kādas pilsētas kā tūristi. Tūrisma ceļveži runā par arhitektūru kā par kaut ko skaistu.

RL: Par veco arhitektūru.

Ass: Ne tikai. Manas darbnīcas (studio) tēma šogad ir Rethinking beauty. Es veicu ļoti vienkāršu eksperimentu: jūs ierakstāt, piemēram, Google dažādās valodās beautiful buildings un iegūstat ļoti dažādu celtņu klāstu, un vecu celtņu to vidū nemaz nav tik daudz. Lai cik tas būtu dīvaini. Galvenokārt ērmīgas, ne pārāk skaistas mūsdienu ēkas. Tas liecina, ka arhitektūras novērtējums lielā mērā saistīts ar estētisko kvalitāšu novērtējumu. Jo, ja jūs, piemēram, ierakstīsiet “funkcionālas ēkas”, tad iegūsiet pavisam šausmīgu sortimentu, kas jau vispār vairs neko neatgādina. Taču es tagad runāju par priekšstatu, ka masu apziņā arhitektūra tiek drīzāk pieskaitīta pie daiļuma, nevis tehnoloģiju jomas. Turklāt es absolūti nenošķiru vienu no otra. Arhitekta domāšana daļēji saistīta ar spēju visu tehnoloģisko komponentu iekļaut daiļuma kontekstā. Tā jau atkal ir ļoti kutelīga tēma – runāt par skaistumu un daiļo –, un tomēr.

RL: Jo sevišķi saistībā ar mākslu mūsdienu kontekstā.

Ass: Jā, ar mūsdienu kontekstu un mūsdienu tehnoloģiju. Taču es jums minēšu piemērus tam, kā tehnoloģija kļūst par daiļuma objektu. Pieņemsim, senlaicīgas podiņu krāsnis, kuras nav tikai keramika, nav tikai skaists materiāls vien, – tām piemīt vēl arī noteiktas siltuma saglabāšanas īpašības, kas krāsni padara efektīvu. Ir vēl daudz citu piemēru – logi, jumti, kam, no vienas puses, piemīt lieliskas tehnoloģiskas kvalitātes, taču reizē tie ir izcili mākslas objekti. Tāpēc arhitekta domāšana lielā mērā saistīta ar to, kādā veidā materiāla tehnoloģiskās un fiziskās īpašības un cilvēka dzīves apstākļu funkcionālos aspektus padarīt par daiļuma objektu. Es reiz nejauši ASV, Ohaio pavalstī, nokļuvu dzelzceļa stacijā, pat ne stacijā, bet pieturā, kas faktiski bija šķūnis. Tas bija vēlu rudenī, un bija diezgan auksti. Un šajā šķūnī tieši pa vidu bija no radiatoriem uzcelta siena, nokrāsota koši sarkana. Tāds pelēks un diezgan drūms šķūnis – bet pa vidu radiatoru siena, gar kuru rindojās soli. Un viss. Un tas bija pilnīgi izcils arhitektonisks veikums. Nezinu, vai tur bijis iesaistīts arhitekts, taču cilvēkam, kurš bija to uztaisījis, nepārprotami piemita arhitekta domāšana. Viņš šo tehnoloģisko objektu, pirmkārt, bija padarījis par skulptūru, otrkārt, sadalījis telpu, treškārt, pārvērtis par visas šīs telpas loģisko centru. Tādējādi var runāt par to, ka ir lieliskas iespējas tehnoloģiju pārvērst par māksliniecisku formu, un tā ir svarīga arhitektūras sastāvdaļa.

RL: Jūs sacījāt, ka arhitektūra ir diezgan iztapīga. Turpretī māksla, vismaz manā izpratnē, ir principiāli neiztapīga. Kā tad jūs varat arhitektūru uzskatīt par mākslu?

Ass: Redziet, arhitektūras iztapīgums parādās kaut vai tajā, ka arhitektūrā jau sākotnēji pastāv noteikti ierobežojumi, kas to izved pakalpojumu sfērā. Jums ir budžets, jums ir teritorija, jums ir programma, un jūs strādājat šajos ierobežojumos. Piemēram, ja jums ir pasūtīta dzīvojamā ēka 200 kvadrātmetru platībā, jūs par šo pašu naudu nevarat uzcelt debesskrāpi. Šai ziņā jūs vienmēr esat atkarīgs no tiem nosacījumiem, kuri jums ir doti. Taču šo nosacījumu ietvaros jūs varat nākt klajā ar pieteikumu, kuram piemīt zināma jēga un māksliniecisks saturs. Tomēr arī māksla mēdz būt iztapīga. Ja jums imperators pasūta portretu visā augumā, skaidrs, ka jūs uztaisīsiet vertikālu kompozīciju.

RL: Protams.

Ass: Viņš varbūt pat pasūta noteiktu izmēru, jo grib bildi pakārt tieši pie šīs sienas. Tālākais – kā nu jums meistarība ļaus paveikt uzdevumu: vai nu tas kļūst par mākslas šedevru, vai paliek vēstures noliktavā. Tāpēc, man liekas, problēma ir nevis, kur beidzas iztapība, bet kur sākas jaunrade. Vai ir šis mākslinieciskais talants, kas spēj stingru ierobežojumu apstākļos nākt klajā ar spēcīgu pieteikumu.

RL: Orsons Velss mēdza sacīt, ka the enemy of art is the absence of limitations.

Ass: Absolutely. Es nevaru viņam nepiekrist, jo tieši stingru ierobežojumu apstākļos rodas spēcīgas idejas. Tāpēc, ka ir vajadzīga attapība. Taču arī šī attapība ir mākslinieciska pēc savas dabas. Tā nav tehniskā attapība. Lai gan viss ir savstarpēji saistīts. Tomēr ļoti, ļoti daudz atkarīgs no jūtīguma, iztēles, un pasūtītājs var, protams, sist pa nagiem, bieži vien tā arī notiek, tomēr mēs redzam izcilas arhitektūras parādības – ne tikai senas, bet arī mūsdienīgas –, kur arhitekta spēcīgā pozīcija pārliecina pasūtītāju par to, ka šāds risinājums ir pareizs.

RL: Jūs vienā no publiskajiem izteikumiem esat sacījis, ka arhitektūra ir nevis tikai kultūras sastāvdaļa, bet gan pati tās ass. Vai varat izvērst šo domu?

Ass: Man tik tiešām šķiet ļoti svarīgi izprast arhitektūru kā kultūras serdeni, jo viss, ko mēs zinām kultūras jomā, šā vai tā notiek arhitektūras ietvaros. Mēs dzīvojam telpā un laikā, bet dažas mākslas, kuras atbild par laiku, – piemēram, mūzika un teātris – tik un tā izpaužas arhitektūras iekšienē. Diez vai ir iespējams iztēloties kādu māksliniecisku darbību, kura izpaustos ārpus telpas.

RL: Ārpus organizētas telpas?

Ass: Nu, vispār pirmām kārtām ārpus organizētas, jā. Pat ja jūs gribat nospēlēt koncertu mežā, jūs mūziķus tik un tā izvietosiet kaut kādā organizētībā. Šai ziņā arhitektūra ir vienīgais mūsu dzīves telpiskās organizācijas paņēmiens. Dzīves kopumā, planētas dzīves. Telpiskā organizācija pastāv jebkurā civilizācijā, pat vispirmatnējākajā. Pat dzīvniekiem telpiskā organizācija ir pašorganizācijas pamats. No ligzdas līdz gājputnu kāša konstrukcijai – tā tomēr kaut kādā nozīmē ir arhitektūra.

RL: Ja izprot arhitektūru tik plaši, ko izraisa tas, ka vidēji izglītotais cilvēks to neredz?

Ass: No vienas puses, man tas šķiet diezgan dabiski, jo arhitektūra kļūst par tādu kā gaisu, ko mēs elpojam. Nu, slikts gaiss, bet kaut kā taču elpojam, nemirstam taču nost! Tomēr, protams, es to redzu kā būtisku zaudējumu kultūras jomā. Jo arhitektūra nav aktīvas refleksijas objekts, un rezultāts ir tāds, ka varu sagrābj lielais bizness, kas ir ieinteresēts ne jau savas darbības vērtīborientieros, bet pirmām kārtām peļņā. Saprotams, ka man tā ir traģiska konstatācija: planētas telpisko dzīvi regulē plēsonīgs bizness. Manuprāt, tā ir nopietna kultūras problēma.

RL: Jūs tajā nesaskatāt šīs civilizācijas gala pazīmes?

Ass: Kaut kādā mērā man šķiet, ka tas var pie tā novest. Jo šai telpiskajai attīstībai nav it nekādas pārdomātas perspektīvas. Mēs jau runājām, ka megapoles ideja pati par sevi man šķiet pilnīgi absurda. Megapoļu vēršanās plašumā, kad vienlaikus visa pārējā planēta pārvēršas tuksnesī, piemēram. Ja visa iedzīvotāju koncentrēšanās notiek ļoti lokalizētos sablīvējumos, kas tad ir visa pārējā teritorija? Tur nav cilvēku. Vai – kas ir šie cilvēki, kas izkrituši no megapoles?

RL: Nu, šī trajektorija – no dārza uz pilsētu – iezīmēta Bībelē, vienā no Rietumu civilizācijas pamattekstiem.

Ass: Tās tomēr bija citas pilsētas, polisas, nevis megapoles. Polisa, pirmkārt, ir pārredzama telpa. Otrkārt, telpa, kurā pastāv zināma kopība. Tāpēc, jā, zināmā mērā tas ir drauds. Es galīgi neesmu alarmists, tomēr spriežu, ka tas nav pozitīvs attīstības ceļš. Jo vairāk tāpēc, ka tik tiešām nav skaidrs, no kuras puses to kaut kas var sākt kontrolēt. Ja nav sabiedrības kontroles. Un te nu vairs runa nav par skaistumu, par mākslu, bet par telpas organizāciju planētas mērogā.

RL: Pirms pāris gadiem es formulēju tēzi, ka pilsēta ir vissarežģītākā izglītības institūcija, ko cilvēks izgudrojis vai atklājis. Vai jums šāda tēze šķiet jēdzīga?

Ass: Nu, zināmā mērā laikam jā, izglītība pieder pilsētai. Izglītība kā nodarbošanās, protams, ir pilsētas forma, un skaidrs, ka tā pirmām kārtām orientējas uz ievērojamu iedzīvotāju masīvu. No otras puses, pilsētai kā visu cilvēka darbības veidu koncentrācijai ir milzīgs izglītošanas potenciāls. Nekur citur tā nav.

RL: Gan potenciāls, gan draudi. Jo gan ielas, gan nami veido to cilvēku apziņu, kuri tos izmanto.

Ass: Nu protams. Pilsēta veido pasaules ainu. Man ir tāds pirms 20 gadiem tapis rakstiņš, kuru sauc “Pēc telpas”: tajā es tieši izsaku bažas par to, ka telpa tādā formāli materiālā veidolā izzūd mūsdienu komunikāciju plašumos. Mūsu telpa jau vairs nav fiziska. Vēl nesen mēs telefona sarunu varējām piedzīvot kā zināmu materiālu objektu: es sapratu, kur atrodas telefons, uz kuru es zvanu, sapratu, ka tas karājas priekšnamā vai stāv uz galdiņa. Tagad pirmais jautājums, ko uzdod, ir: “Kur tu esi?”

RL: (Smejas.)

Ass: Tātad komunikācijas objekts ir izkritis no tveramās telpas, kurā mēs bijām pieraduši cirkulēt. Tā ir pilnīgi jauna telpa, kurā, iespējams, tad arī beidzas arhitektūra. Šī telpa ir virtuāla lielākā mērā, nekā tā ir materiāla.

RL: Bet ir taču tāda apakšdisciplīna – virtuālās realitātes arhitekti. Un dažs labs tradicionālais arhitekts ļoti labi būvē virtuālo telpu.

Ass: Jā, bet es tomēr zināmā mērā esmu tāds konservatīvs radikālis. Lai cik ļoti mani interesē jaunās tehnoloģijas, tomēr uzskatu, ka reāls sekss ir labāks par virtuālu.

RL: (Smejas.)

Ass: Nu, laikam tālāk es te neiešu.

RL: Kādā sarunā jūs pieminējāt, ka jums tuvākās pilsētas ir Venēcija, Roma, Ņujorka un tajās jaušas īpatnējs neprāts. Kādā ziņā šīs pilsētas ir neprātīgas, un vispār, kur pilsētā ir prāta vieta?

Ass: Ja runājam par neprātu, tas nu ir saistīts ar māksliniecisko pārdzīvojumu. Tas zināmā mērā ir jautājums par māksliniecisko nojautu vai uztveres īpatnībām. Jā, mums mākslā patīk savdabīgas ekstraordinaritātes, zināmas izkrišanas no normas. Tās ir pievilcīgas un ļoti vilinošas. Šādi raugoties, Venēcijai, Romai un Ņujorkai manās acīs tik tiešām piemīt gluži neticamas enerģētiskas un mākslinieciskas kvalitātes. Venēcija: viss saprotams, pilsēta, kuru pilnībā applūdinājis ūdens, pilsēta, kurā nekad nav bijis nekāda transporta, izņemot ūdenstransportu, protams, ir ārkārtīgi jaudīga un ne ar ko nesalīdzināma pilsētas pieredze. Uz Venēciju es braucu divreiz gadā, tā man ir tāda terapija. Venēcija man ir ļoti svarīga vieta, kurā es gūstu ļoti spēcīgu enerģētisku lādiņu. Romas neprāts slēpjas tās augstajos lidojumos un zemajos kritienos. Romas drupas man ir nozīmīgs laika, vēstures, dzīvības, nāves, atdzimšanas tēls un pilnīgi neticama bojāeja. Kad tu no Forum Romanum kāp lejā uz veco forumu un turpat blakus ir Musolīni laika Vittorio Emanuele, un vispār visa šī fantasmagorija, tēli, kuri vislabāk padevās Fellīni... Ir kaut kāda maģija, kā mijiedarbojas šī impērijas Roma un tās drupas, baroka – Bernīni un Borromīni – Roma... Šis Romas palimpsests ir tik apburošs, ka es to pieskaitu pie neprāta jomas. Tā ir kaut kāda gandrīz nesastatāmu lietu superkoncentrācija. Un, ja Roma ir vēstures neprāts, tad Ņujorka ir mūsdienu civilizācijas neprāts. Manhatana visupirmām kārtām, jo, laižoties lejā Kenedija lidostā, saulrietā var redzēt Manhatanas panorāmu, un tā ir caurcaurēm absurda, taču majestātiska aina. Manās acīs tik augsti nami tomēr ir kaut kas viņpus veselā saprāta robežas, un tādu ēku parādīšanās ir saistīta ar absolūti mitoloģiskiem cilvēku priekšstatiem par vērtību. Kā teica Lūiss Mamfords, kāda ir Amerikas debesskrāpju iedaba? Tur ir trīs avoti. Viens – zemes dārdzība, divi – Otisa izgudrojums, proti, lifts, un trīs – amerikāņu nevaldāmā pašapliecināšanās kāre. Lasi – Aina Renda utt. Patiešām, nu kāpēc bija jāceļ šīs milzīgās ēkas? Zemes cena tomēr ir tāds vairāk vai mazāk mākslīgs rādītājs. Debesskrāpju celšana tādā mazītiņā pleķītī, gigantiskas vertikāles – tas jau no paša sākuma ir neprāts. Bet es ticu tādām pilsētām.

RL: Bet vai ir jēdzīgi runāt par pilsētas prātu?

Ass: Šis jautājums ir īpaši interesants tagad aizvien plašāk apspriestās Smart cities tēmas kontekstā. Vai tās patiešām ir gudras pilsētas? Es domāju: jā, ja pilsētas būvēs pēc Smart cities modeļa, tās no zināma skatpunkta, iespējams, būs efektīvākas, taču zaudēs visas neprāta nokrāsas, kas varētu būt viņu mākslinieciskās kvalitātes sastāvdaļa. Jāsaprot tomēr, ka pilsētas dzīves tehnoloģiskā puse nav tās pašlepnuma galamērķis. Tagad, piemēram, Maskava aktīvi labiekārtojas, pilnveidojas un nemērā uzpošas. Man arī ir ticis gabaliņš Maskavas: mani palūdza uztaisīt vienas ielas projektu. Un es savā projektā saglabāju nostieptos vados iekārtu spuldžu principu, to paskaidrodams tā, ka man ļoti patīk, kā ziemā, kad snieg, spuldzes šūpojas: tajā ir kaut kāds poētisks, man svarīgs tēls, par kuru varu sacerēt dzejoli. Man pateica: nē, tikai stabos! Lai nebūtu nekādu šitādu spuldžu, jo tas ir neefektīvi, neracionāli un tūkstoš iemeslu. Es saku: bet tas taču nav dārgāk! Nē, nē. Un tas mani biedē, jo es vispār neticu, ka pastāv kaut kādi absolūti pareizas dzīves kritēriji, kas saskan ar ārstu, dietologu u.tml. stingrajiem ieteikumiem. Tagad, lūk, veselīgs dzīvesveids. Tas izraisa ātru cilvēciskās kultūras izsīkumu. Es par to esmu pilnīgi pārliecināts. Māksla vienmēr ir zināma novirze no normas. Tas ir neatņemams mākslas pastāvēšanas priekšnoteikums. Bet, ja pilsēta visā pilnībā pakļaujas tikai ratio un tajā nav brīnuma, nav kaut kādas ērmības, tad šī pilsēta, visticamāk, ir garlaicīga, tajā nav kaut kādu, tā sakot...

RL: Gandrīz mirusi.

Ass: Nē, nav mirusi, bet ir ļoti, tā sakot, reglamentēta. Nu, kā strādā nometne – organizēta struktūra, kurā viss ir pakļauts stingrai dienaskārtībai.

RL: Prāts tomēr ir stiprāks nekā ratio.

Ass: Prātā ir arī mākslinieciskā komponente. Taču gudrā pilsēta nevar... Vismaz es pagaidām neredzu eksperimentālas šo programmu izstrādes, kurās tiktu pieļautas novirzes.

RL: Sakiet, kas ir vissvarīgākais, ko jūs savā dzīvē esat sapratis?

Ass: Baidos, ka atbilde uz šo jautājumu būs vai nu ļoti gara, vai pārāk izvairīga. Man liekas, es visu laiku turpinu kaut ko saprast, un neesmu pārliecināts, ka svarīgāko jau esmu sapratis. Varbūt es vēl to nemaz neesmu sapratis. Varu pateikt, ka ik rītu noeju apmēram 10 kilometrus. Pulksten septiņos no rīta izeju un eju – 5 kilometrus vienā virzienā, 5 kilometrus atpakaļ. Tikām cenšos saprast kaut ko svarīgu. Es gandrīz nevienu nesastopu, jo vēl ir ļoti agrs un neviens nav iznācis no mājas. Dzirdu jūras šalkas un atrodos dziļas meditācijas stāvoklī. Tas ir nevis saprašanas, bet iegremdēšanās stāvoklis. Un, ja es jums teikšu, ka esmu sapratis kaut kādu vienu, taču vissvarīgāko lietu, tad droši vien samelošos. Man liekas, es diezgan sen atrodos saprastmēģināšanas procesā. Starp citu, man pat bija lekcija, kuras nosaukums bija 7P. Dīvainā kārtā reiz viens biedrs palūdza mani kādā konferencē uzstāties ar referātu par to, kas šobrīd ir svarīgākais manā profesionālajā darbībā. Es sāku uzskaitīt šos apstākļus.

RL: Un visi sākās ar P?

Ass: Visi sākās ar P. Un pirmais no tiem bija mēģināšana saprast (попытка понимания) – divi P. Un es droši vien atbildēšu, tā sakot, kritiski. Man šķiet, ka cilvēki, kuri ir kaut ko sapratuši, varbūt arī maldās.

RL: (Smejas.) Lieliski.