Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Apvārsnim nav mēroga
Foto: Andris Kozlovskis/Fujifilm
Arhitektūra

Ar arhitektu Jevgeņiju Asu sarunājas Arnis Rītups

Apvārsnim nav mēroga

Jevgeņijs Ass dzimis 1946. gadā Maskavā satikušos Pēterburgas arhitektu ģimenē. Jau kopš bērnības viņš dzīvo namā, ko projektējis viņa tēvs kopā ar kolēģiem no darbnīcas, kuras vadītājs bija Ļevs Rudņevs, viens no Staļina laika arhitektūras pīlāriem. Gan dzīvoklis (pareizāk sakot, vairāki arhitektu dzīvokļi), gan šī darbnīca atradās nama pēdējā stāvā, bet vispār nams bija celts Aizsardzības ministrijai un ar šo ministriju to saistīja anfilāde. Bērns varēja viegli aiziet pie tēva uz darbu, pat neizejot no mājas. Evakuējoties no blokādē iespīlētās Ļeņingradas, Viktors Ass bija paņēmis līdzi vairākus mākslai un arhitektūrai veltītus izdevumus, kā arī futūristu kolekciju, kuru 30. gadu sākumā bija savācis neoficiālajos grāmatu tirdziņos. Šie izdevumi un grāmatas no darbnīcas bija Jevgeņija bērnības lasāmviela. Vecmāmiņa, kura kopš pirmsrevolūcijas laikiem zināja angļu valodu, lasīja viņam priekšā Kiplingu oriģinālā. Liels ģimenes draugs bija Svjatoslavs Rihters, mājās mēdza iegriezties arī citi izcili viesi. Dziļos padomju laikos, izmantojot savas angļu valodas zināšanas un to, ka viņa māte, kas pētīja ASV arhitektūru, varēja piekļūt specializētajai ārzemju periodikai, Ass rīkoja regulārus žurnālrakstu pārstāstīšanas saietus kolēģiem Arhitektu namā. Lasot viņa rakstus padomju nozares periodikā, jau redzams šis pats cilvēks – domājošs, jūtošs un atbildīgs gan pret arhitektūras fenomenu, gan arī pret profesiju, nākamajiem profesionāļiem un kultūru kopumā. Mūsdienās viņš izdaudzināts par savas cunftes nemierīgo sirdsapziņu: viņš allaž ir viens no tiem, kuri parakstījušies arhitektūras pieminekļu aizstāvībai, viņš ir sacerējis Arhitektu savienībai adresēto vēstuli pret organizācijas iestāšanos Putina izveidotajā kustībā Народный фронт, to nepārspriežot ar kolēģiem, viņš ir autors arī memoriālajai plāksnei pie Borisa Ņemcova nama.

2012. gadā, 20 gadus sabijis Maskavas Arhitektūras institūta pasniedzēja amatā, Jevgeņijs Ass nodibināja arhitektūras skolu МАРШ, kas vēl aizvien ir Krievijā vienīgā neatkarīgā privātā arhitektūras augstskola.

Asam ir itin daudz ēku, tiesa, mazāk nekā dažam labam viņa kolēģim no tās pašas paaudzes, toties nesalīdzināmi vairāk skolnieku. Viņiem Ass ir Meistars, tieši ar lielo burtu, un nav nozīmes, kāds ir viņu pašu vecums. МАРШ vidē gan meistara ideja nav cieņā. Studentam jāiepazīstas ar dažādām jaunrades metodēm, gadu ilgās autoru studijās izstrādājot savu, nevis jāslīpē skolotāja kopēšanas iemaņas. Pavisam kas cits ir lozungs par “domājoša, jūtoša un atbildīga arhitekta” audzināšanu. Tas, protams, ir aizgūts no skolas dibinātāja un rektora, kam nepastāv dilemma, vai strādāt mūžīgajai mākslai vai klientam, bet ir uzdevums saglabāt arhitektūru kultūras laukā. Vērojot viņa dzīvi ar sociālo tīklu starpniecību, var redzēt daudz draugu ne no arhitektūras – dzejniekus, māksliniekus, izstāžu kuratorus, mūziķus, režisorus, galeristus, žurnālistus, kas raksta par kultūru, turklāt dažnedažādā vecumā. Krievu arhitekti lielākoties turas cits pie cita; šāda dzīve kopā ar pārējo pasauli ir retums. Kārtējā publiskajā pasākumā, kurā piedalās Ass un ļaudis no citām kultūras sfērām, pēdējie parasti saka: “Es no arhitektūras neko nesaprotu,” – bet viņš atbildot sāk stāstīt par gaismas poētiku telpā, par ikdienības deju, par materiālo detaļu skaistumu.

Aprakstot Asa arhitektūru, jāteic, ka tā ir lakoniska, godīga attieksmē pret konstrukciju, toleranta pret materialitātes apstākļiem un kritiska pret vietas apstākļiem. Jau daudzus gadus viņš, gan mācot studentus, gan praksē strādā pie instrumentiem, ar kuriem var piešķirt citu jēgu gravitācijai, normām, materiāliem. Visvērtīgākais ir tas, ka šis process, pateicoties skatpunktu definēšanai un konkrētu scenāriju izdzīvošanai praksē, paliek mantojumā arī tiem, kuri pēc tam dzīvo viņa ēkās.

Marija Fadejeva


Jevgeņijs Ass:
Jūs ieradāties, kad parādījās apvārsnis. Pirms stundas tā vēl nebija; šis bija labākais rīts manā mūžā.

Rīgas Laiks: Jūs redzējāt, kā tas...

Ass: Jā, kā no miglas iznirst apvārsnis. Man ienāca prātā, ka tā būs izskatījusies pirmā diena, kad bija tikai gaisma un vēl nebija formas. Migla, nekā nav, pasaules vispār nav. Ir tikai gaisma. Ļoti skaisti.

RL: Par jūsu īpašo attieksmi pret apvārsni es domāju, lūkojoties uz jūsu zīmējumiem. Pastāstiet, kāpēc jums apvārsnis ir svarīgs?

Ass: Apvārsnis ir līnija, kas nosaka mūsu atrašanās vietu pasaulē. Apvārsnis ir augša un apakša, sākums un beigas, tas ir sākums koordinātu sistēmai, kurā ierakstās gan laiks, gan telpa, gan visa mūsu esamība, – vismaz es tā to izjūtu. Turklāt apvārsnim piemīt viena valdzinoša īpatnība: tam nav mēroga. Mani tas apbur.

RL: Bet apvārsnis taču ir fikcija. Redzes ilūzija. Tā nav?

Ass: Nav. Apvārsnis ir objektīva realitāte. Tas ir pārejas punkts. Te beidzas viena matērija un sākas cita. Jā, mani saviļņo līdzens apvārsnis. Man nepatīk, piemēram, kalni. Kalni man visu laiku – droši vien kaut kāda patēriņa paraduma dēļ – atgādina šokolādi.

RL: (Smejas.)

Ass: Es no tā nespēju tikt vaļā. Bet par fikciju es to dēvēju tāpēc, ka apvārsnis taču mainās. Tas kāpjas atpakaļ, tomēr neizgaist.

RL: Nu, ja mēs lidosim augšup gaisa balonā, apvārsnis mums apkārt kļūs apaļš.

Ass: Tie ir kaut kādi pieņēmumi. Jā, sēžot kosmosa kuģī, apvāršņa nav vispār, taču mūsu šeitesamībā tam ir fundamentāla noteiksme. Gan no formālā, gan no ontoloģiskā viedokļa. No ontoloģiskā viedokļa apvārsnis ir pārejas punkts, manas pašnoteiksmes mirklis, te kaut kur kaut kas notiek. Interesanti, es taču šeit, stāvot krastā... Baltijas jūra man ir mīļāka un tuvāka par citām, ja nu varbūt izņemot Atlantijas okeānu Portugālē, kur šīs neizmērojamās tāles izjūta mani ļoti saviļņo, un es gan šeit, gan tur sev taujāju par pirmo jūrasbraucēju varonību: viņi spēja atrauties no krasta un kuģot turp, kur nekā nav. Manuprāt, tas ir varenāk par lidojumu kosmosā. Doties prom no krasta. Lūk, šai arvien tālumā aizejošajai, neaizsniedzamajai līnijai, protams, ir kaut kāda gigantiska nozīme.

RL: Tomēr, kad jūs to dēvējat par objektīvu realitāti, tas izklausās biedējoši. Apvārsnis taču vairāk ir par jums, nevis par to, kas ir ārpus jums. Par punktu, kurā jūs atrodaties.

Ass: Protams! Tāpēc jau es saku, ka tā ir mana koordinātu sistēma. Tomēr tā, protams, ir realitāte, tā ir zemeslodes mala, kuru šodien var redzēt no šī punkta. Šādi raugoties, var runāt par tā objektivitāti. Bet manās acīs tam piemīt kaut kādas maģiskas līnijas nozīme. Mēs taču īstenībā nezinām, kas tur, aiz apvāršņa, ir. Man nemaz negribas zināt.

RL: Par jūrasbraucēju jūs nebūtu kļuvis?

Ass: Baidos, ka ne. Mani biedē apvārsnis, kas bezgalīgi atkāpjas.

RL: Ja apvārsnis jūsu pašnoteiksmei un pasaules izjūtai ir tik svarīgs, kā jūs spējat dzīvot pilsētā, kur apvārsnis nav redzams?

Ass: Tā arī dzīvoju, no apvāršņa līdz apvārsnim. Es te, Jūrmalā, mitinos jau 10 gadus, vienā istabā. Paceļu galvu un redzu apvārsni. Un šī skatiena elpa ir gluži skurbinoša. Jā, pilsētā es mazlietiņ smoku nost, tā tiešām ir. Pēdējos gados vairāk nekā agrāk. Kaut arī pilsētas man ļoti patīk, patīk piekrastes pilsētas, patīk pilsētas ar lielām panorāmām – Pēterburga, Venēcija...

RL: Maskavā nekā tāda nav.

Ass: Maskavā reizēm mēdz būt ainavas perspektīva. Piemaskavā ir vietas, kur paveras milzīgas tāles, ļoti skaistas. Es ļoti labprāt uz turieni aizbraucu. Bet mēs jau ne vienmēr dzīvojam situācijā, kuru uzskatām par sev ideālu. Un es nemaz neesmu pārliecināts, ka visu laiku ko tādu gribētu. Man vispār patīk cikliskums, man patīk, kad mainās kaut kāda... kā mainās gadalaiki, tāpat arī skatpunkti. Mani tas mobilizē.

RL: Ja reiz pieminējāt pirmo dienu, kad vēl nebija formas, es turpināšu ar jautājumu par sākotni. Ar ko aizsākās arhitektūra?

Ass: Nu, droši vien ar to, ka vajadzēja patverties, vajadzēja aizsargāties, tomēr šī atbilde ir pārāk funkcionāla un virspusīga. Man liekas, arhitektūra – kā es to izprotu – sākas ar cilvēka pašnoteiksmi. Tajā brīdī, kad viņš kā būtne, kas apzinās sevi, sāk domāt sevi pasaules telpā un sāk formēt pasauli, kas atrodas viņam visapkārt. Viņš sāk mijiedarboties ar šo pasauli. Iespējams, tas sākas ar apģērbu, pēc tam šī pašorganizēšanās iziet arvien tālāk apkārtējā telpā, pēc tam tā pārtop kaut kādās simboliskās formās. Jo arhitektūra, kā es to izprotu, ir lielākā mērā simboliska nekā tehnoloģiska funkcija. Tā ir kaut kādas simboliskas telpas radīšana. Citiem vārdiem, cilvēks rada telpu, kurai viņa acīs ir kaut kāda nozīme, – tad tā kļūst par arhitektūru, tā jau vairs nav tikai būda.

RL: Būda vēl nav arhitektūra?

Ass: Nav. Tas, kas tiek definēts kā arhitektūras aizsākums, – uzsliet četrus stabiņus un uztaisīt jumtiņu... Kamēr tas netiek piedzīvots kā zināms simbolisks akts, kā sevis sastatīšana ar pasauli, ar kosmosu, ar kaut ko nozīmīgāku par vienkāršu tūlītēju nepieciešamību, tā vēl nav arhitektūra tai nozīmē, kādā es saprotu šo vārdu, – arhitektūra kā māksla un kā augstākas kārtas darbība.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Februāris 2020 žurnāla

Līdzīga lasāmviela