Viens vārds mazāk

Tieši kad nodomāju, ka par Rūdolfu Blaumani vairs neko jaunu nevar pateikt, 2022. gadā klajā nāca Benedikta Kalnača monogrāfija “Pavērsiens. Rūdolfs Blaumanis latviešu un Eiropas literatūrā”. Mūsu rakstniecības ainavā, kur viss kārtīgi stāv savās vietās, Kalnačs ar šo grāmatu ienāca kā revidents. Blaumanis un viņa darbi “Pavērsienā” ir izcelti no vecajiem plauktiem, aplūkoti jaunos, negaidītos leņķos un nolikti atpakaļ drusku ne tur, kur iepriekš.

Retais nebūs dzirdējis, piemēram, par Blaumani kā “dzīvu raksturu tēlotāju”. Kā viņš pats norāda vēstulē Linardam Laicenam 1904. gadā: “Ņemiet raksturu un ielieciet to interesantā sarežģījumā, kuru Jūs paši izdomājiet. Un tad vērojiet šo cilvēku, kā tas izturētos šajos Jūsu radītos apstākļos.” Kalnačs turpretī vēro nevis labi pazīstamos raksturus, bet tā sauktos “radītos apstākļus”, kas tuvākā izpētē atklāj plašu, detalizētu un, galvenais, globālu laikmeta sabiedriskās dzīves un mākslas kontekstu. Jaunu mērogu iegūst arī Blaumaņa darbu klusā poētika, kas sniedzas ārpus tiem piedēvētā psiholoģiskuma, kā arī neuzmācīgā, bet vienmēr klātesošā pašrefleksija.

Brīžiem rodas iespaids, ka Benedikts Kalnačs, tāpat kā Blaumanis, grāmatā izvairījies citēt pats sevi, uzskatīdams to par nelabu toni. Taču kopsavilkumam viņš izraudzījies precīzus Māras Ķimeles vārdus: “Kad aiziet uz Blaumaņa dzīvesvietu Rīgā, Rozentāla dzīvoklī, un paskatās pa viņa logu uz to, ko katru dienu redzēja viņš, man ir skaidrs, ka nekādas prievītes “Ugunī” nedrīkst lietot, jo Blaumanis ir ļoti moderns cilvēks.”

S. K.

Rīgas Laiks: Es sākšu ar kaut ko, kas varbūt ir pirmkursnieka jautājums.

Benedikts Kalnačs: Tie jau ir visgrūtāk atbildami.

RL: Lūk. Un tādēļ arī leģitīmi, es domāju. Sakiet: kas ir literatūra?

Kalnačs: Nu tāda spontāna atbilde, iespējams, ir, ka literatūra ir sarunbiedrs. Droši vien rakstniekam tā ir sarunāšanās ar sevi, un tas, kas to lasa, arī droši vien grib atrast atbalsi savām domām un arī kaut ko jaunu. Katrā ziņā man tā noteikti ir. Tāpēc es ar prieku pavadu laiku lasīšanā, cik vien tas ir iespējams.

RL: Vārdu “literatūra” lieto ļoti dažādās nozīmēs, arī diezgan negatīvā. Piemēram, kad es pirmajā kursā rakstīju dramaturģijas darbus, tur apzīmējumu “literatūra” izmantoja, lai norādītu uz teksta trūkumiem. Par daudz literatūras – man teica.

Kalnačs: Runājot par lugu vai dramaturģisko tekstu rakstīšanu – tā laikam korekti jāsaka –, man liekas, ka, vēsturiski skatoties, patlaban to daļēji pārprot. Mēs ar studentiem diezgan daudz esam diskutējuši, vai tradicionālā dramaturģija ir literatūras daļa. Arī pētījumos tā vienmēr ir skatīta līdzās epikai un lirikai, un ir mēģināts saprast, ar ko tās atšķiras. Skaidrs, ka dramaturģija ir literatūras veids, kas domāts, lai uzrunātu skatītāju. Tāpēc ir svarīgi, lai tas būtu uztverams arī klausoties. Bet vārdu dramaturģijā var izmantot ļoti dažādi – var izmantot tradicionālā nozīmē, kad ir, piemēram, dialogs un cīņa. Bet 19. gadsimta beigās simbolisma dramaturģijā patiesība parādās aiz vārda, tur noteicošais ir runas ritms. Pa daļai, es domāju, tāpat bija jau antīkajā pasaulē ar koriem. Mūsdienās mēs vairāk domājam par to, ka tekstam jākalpo tīri funkcionāli, lai to varētu uzlikt uz skatuves. Šekspīrs jau arī daudz nedomāja, lai teksts būtu literāri noslēgts. Bet turpat blakus bija tie, no kuriem viņš pacēlās, kaut vai Bens Džonsons. Es nesen biju sarunā par Toma Stoparda dramaturģiju, un tur arī izskanēja doma, ka tā ir literatūra. Bet kāpēc? Tā var būt reizē literatūra, dramaturģija un vispār – lielisks teātris.

RL: Blaumanis, cik atceros, arī kritizēja dramaturģiju, kurā trūkst praktiskuma. Jo tur tomēr ir jābūt saprotamām skatuves instrukcijām un tamlīdzīgi. It sevišķi tolaik, kad nebija iespēju pastiprināt balsi. Nevarēja taču rakstīt “iečukst Līzei ausī”. Uz skatuves tas nebūtu izdarāms.

Kalnačs: Blaumanis ir ārkārtīgi interesants gadījums. Viņš mūsu drāmas vēsturē un arī kultūras vēsturē ir ievērojams ar to, ka ļoti augstu vērtēja amata prasmi, lūkoja precīzi saprast, kas strādā teātrī un arī literārā tekstā. Tai pašā laikā viņš skatījās, kas notiek apkārt, kas ir interesants sastaptajos cilvēkos, nevairījās no daudzveidības. Tāpēc viņa gadījumā nevar, manuprāt, īsti pat novilkt robežu starp prozu un dramaturģiju, jo viņa prozā ir daudz no dramaturģijas, bet proza savukārt ir izaugusi no tolaik diezgan izplatītās skaļās lasīšanas. Tāpēc viņam teātrī bija ļoti svarīgi, kā aktieru balsis skan.

RL: Klusā lasīšana jau ir diezgan jauna parādība, vai ne? Kad sāka lasīt pie sevis – 18. gadsimtā?

Kalnačs: Droši vien tā varētu domāt. Nav tik daudz liecību, kā tas agrāk notika. Gan jau formas varēja būt dažādas. Protams, tas tieši ir laiks, kad parādās literatūra, kas spēj ilgstoši piesaistīt daudzu cilvēku uzmanību. Teiksim, angļu literatūrā tie ir 18. gadsimta romāni, kurus lasītāji burtiski izķer. To pašu var lieliski redzēt arī 19. gadsimtā. Piemēram, ļoti gaidīja Dikensa romānu turpinājumus presē.

RL: Vēl viens pārmetums, ko esmu dzirdējis saistībā ar vārdu “literatūra”, ir par glezniecību, kur saka: “Tas ir pārāk literāri.” Ar to acīmredzot domājot, ka gleznas vēstījums ir par tiešu vai izmanto pārāk burtiskus izteiksmes līdzekļus.

Kalnačs: Droši vien tie ir gadījumi, kur runa ir par sižetu glezniecībā. Arī literatūrai, it īpaši reālisma literatūrai, diezgan bieži tiek pārmests, ka ir izstāstīts sižets. Tā ir tāda, varētu teikt, populārās literatūras iezīme, ka rakstnieks tikai stāsta notikumus, bet nespēj pietiekami izmantot mākslinieciskus līdzekļus, kas būtu specifiski rakstīšanai. Tāpat arī gleznotājam droši vien pārmet tad, kad netiek pietiekami izmantoti glezniecības līdzekļi. Un atkal, 19. gadsimts ir viens tāds ļoti krāsains periods – es atgriežos pie tā, jo šķiet, ka to es vairāk zinu vai sajūtu –, kur it kā ir spēja balstīties sižetiskajā vēstījumā, bet skaidrs, ka nozīmīga literatūra, ko var uzskatīt par sarunbiedru, neapstājas pie sižeta.

RL: Ja literatūra ir sarunbiedrs, tad šī saruna ir diezgan intīma, vai ne?

Kalnačs: Jā.

RL: Tad kā literatūra var kļūt par nacionālu parādību?

Kalnačs: Tas ir ļoti interesants un sarežģīts jautājums. Un es gribētu teikt, ka 19. gadsimtā latvieši ne visos gadījumos ir lasītāji, bieži vien viņi klausās to, ko viņiem lasa priekšā, – tas ir kolektīvs pārdzīvojums. Un šis kolektīvais vēstījums pamazām veido kaut kādu identitātes sajūtu, kaut kādu, nezinu, iedomātās kopienas sajūtu. Vienalga, kā mēs to apzīmējam. Klausoties tekstus latviešu valodā, tu kļūsti par daļu no lielāka kopuma. Un man liekas, ka pāreja uz intimitāti, kas vienlaikus saglabā piederību, ir mehānisms, kas darbojas. Tu it kā lasi pats, bet zini, ka tajā pašā laikā to lasa daudzi citi cilvēki. Tas, protams, sākas ar avīzēm, bet tas tā notika arī ar literāriem darbiem. Literatūra 19. gadsimtā ir ārkārtīgi populāra. Mūsdienās tu vari justies kaut kam piederīgs caur digitālajiem medijiem. Iepriekš šāds efekts lielā mērā piemita literatūrai.

RL: Kaut kas tomēr ļoti mulsina nacionālās literatūras jēdzienā. Varbūt 19. gadsimtā literārā vide nebija tik sadrumstalota un daudzveidīga kā šodien. Kaut gan arī, protams, tie, kas lasīja Austrumu, varēja šķībi skatīties uz tiem, kas lasīja Mājas Viesi,un otrādi. Taču caurmērā visi latviešu lasītāji lasīja apmēram vienu un to pašu. Mūsdienās lasāmvielas klāsts ir tik milzīgs, ka būt uz viena viļņa ir vēl grūtāk.

Kalnačs: Taisnība. Skaidrs, ka vide bija pietiekami sadrumstalota arī 19. gadsimtā. Tur ir gan vāciskais elements klāt, gan krievu prese un rakstniecība. Man liekas, ja runā tieši par nacionālo literatūru un nacionālo kultūru vispār, no vienas puses, tas ir 19. gadsimta fenomens, kad parādās romantiskā nacionālisma jēdziens. Respektīvi, tas, ko cilvēki dara, rakstīdami un dziedādami koros, gleznodami un satikdamies kādā latviešu studentu pulciņā Pēterburgā vai jau agrāk Tērbatā. Būtībā viņi tiecas pēc kaut kā vairāk nekā tikai pēc tā, kā izteikt sevi radošajā procesā. Viņi mēģina uzbūvēt telpu, kurā pietiekami daudziem cilvēkiem ir vieta, kur viņi var justies līdzvērtīgi. Publisko telpu. Un ir jau arī kārtu konflikts starp kungiem un zemniekiem, kurš tiek izprasts arī kā etnisks. Līdz ar to viss, kas notiek mākslā, faktiski tiek izmantots arī nacionālai mobilizācijai. Ja mēs arī mūsdienās runājam par nacionālo kultūru, tā ir tradīcijas pārņemšana.

RL: Nu, tad rodas vēl viens jautājums. Blaumanis mēģināja iekļauties gan vācu, gan vācbaltiešu literatūrā, taču viņam tas neizdevās. Tātad ne viss, kas ir sarakstīts vāciski – pat ar nolūku būt vācu vai vācbaltiešu literatūrai –, ne viss tomēr kvalificējas. No kā var secināt, ka ne viss, kas sarakstīts latviski, ir “latviešu literatūra”. Jesajam Berlinam bija tāds interesants salīdzinājums, ka starp to, kā, piemēram, dzied latvietis un velsietis, ir mazāk līdzības nekā starp to, kā latvietis dzied un sasien kurpju auklas. Tātad ir kaut kāda vispārēja iezīme jebkurā nacionālā kultūrā. Un es mēģinu saprast, kādā veidā nacionālā literatūra šo vispārējo iezīmi spēj parādīt.

Kalnačs: To ir praktiski neiespējami izskaidrot saistībā ar Blaumani un viņa mēģinājumu iekļauties vācu kultūrā. Viņš patiesībā jau diezgan ātri pats atmet to domu, un man liekas, ka tas notiek intuitīvi. Viņš īsti nedabū atbalsi no plašāka cilvēku loka. No vienas puses, tālaika vācu prese vismaz par viņa lugām izsakās labi. Viņš pats ir teicis, ka tie vērtējumi ir intelektuāli precīzāki nekā no latviešu publikas. Un tad varbūt Ērgļu baronese aizbrauc uz Rīgu, noskatās izrādi un pasaka viņam kādu labu vārdu... Redziet, vācu sabiedrība Baltijā ir homogēna. Un tajā pašā laikā Blaumanis ir spējīgs sarunāties gan ar citiem tālaika autoriem, gan ar jebkuru latvieti Braku sētā. Tā varbūt ir tā atskārsme, pie kuras viņš nonāk. Es domāju, ka viens impulss viņam ir runāt ar latvieti jebkur. Bet tas, ko jūs jautājāt par iekļaušanos nacionālajā tradīcijā, ir paradokss. Man uz to nav atbildes. Piemēram, laikabiedrus, vāciešus, vācbaltiešus, kas strādāja Rīgā un rakstīja vāciski, tos Vācijā publicēja vairāk nekā Blaumani. Bet tie darbi jau nav labāki. Vai tur arī kaut kas etnisks nospēlēja savu lomu, to ļoti grūti atbildēt.

RL: Nu labi. Bet, ja runā par latviešu literatūru tolaik un šodien, jums taču ir kaut kāda kopēja bilde? Ja mēs tagad paskatītos uz visu tās garo attīstības ceļu, vai jūs varētu nosaukt dažus galvenos punktus, pie kuriem būtu vērts apstāties un pavērot pāreju no viena stāvokļa uz nākamo?

Kalnačs: Vienkāršākais veids, kā par to domāt, ir domāt par autoru paaudzēm. Un viens posms, kur būtu vērts pakavēties vairāk, ir iespaids un šoks, ko izsauc Pirmais pasaules karš. Un ne jau tikai latviešiem. Ne velti Rietumos to sauc par Lielo karu.

RL: Un rakstnieku paaudzi pēc tā – par zudušo.

Kalnačs: Tieši tā. Mums 20. gadu rakstniecībā arī tas ir. Ar ekspresionisma iezīmēm un ne tikai. Ar, teiksim, Kārļa Zariņa ārkārtīgi interesanto prozu, kur gluži jaunā pakāpē parādās eksistenciālās sajūtas. Es domāju, ka nākamā paaudžu robeža ir 30. gadu otrā puse. Tā ir paaudze, kas… Varbūt Eriks Ādamsons mazliet agrāk, viņš un, teiksim, Anšlavs Eglītis – tie ir cilvēki, kas literatūrā arī ienāk pavērsiena punktā. Nevienā pavērsiena punktā situācija nav bijusi vienkārša, un šī paaudze ienāk gandrīz vienā laikā ar Kārļa Ulmaņa režīmu, kas ir pietiekami autoritārs, tur ir skaidri uzstādījumi. Savukārt šie autori ir pilnīgi laikmetīgi, eiropeiski, brīvi orientējas valodās un visā pārējā, ir daudz ko redzējuši, lasījuši literatūru un eksperimentē. Man liekas, ka apzīmējums “smalkās kaites” pa daļai rāda, cik ļoti viņi paši jūtas kā uz robežšķirtnes. Tas būtu vēl viens pieturas punkts, un nākamais droši vien ir 60. gadi. Pie tam paaudžu maiņa notiek arī trimdā, kad beidzot pie vārda tiek 20. gadu sākuma paaudze. Dzejā tas sākas ar Gunaru Saliņu, ar Linardu Taunu, pēc tam arī prozā. Viņi pasaka kaut ko jaunu. Interesanti, ka paralēli citos apstākļos, citā stilistikā notiek arī ļoti radikālas pārmaiņas Latvijā. Nākamais posms ir ap 1990. gadu, bet tās tektoniskās svārstības sākas jau iepriekš, 80. gadu vidū. Tur jau parādās cita stilistika, kas izaicina pat ne tik daudz saturiski, bet nu jau ar kaut kādu poētikas raupjumu, kāda iepriekš nav bijis. Droši vien kaut kas mainās arī mūsdienās, bet tur es nemācēšu teikt.

RL: Jūs taču vērojat, par ko mēs rakstām un runājam...

Kalnačs: Patiesībā nezinu, vai tas ir veiksmīgs dalījums, bet man liekas, ka vienmēr var runāt par centru un perifēriju. Es to nedomāju kā kvalitatīvu apzīmējumu, nekādā ziņā. Runa ir par centru kā literatūras daļu, kura varbūt aptver plašāku lasītāju loku, varbūt arī pāriet pāri kādām paaudžu uztveres atšķirībām un tiecas uzrunāt. Savukārt perifērā daļa ir tā, kas procesu visaktīvāk virza uz priekšu, bet paliek orientēta uz šaurāku sarunbiedru loku. Varbūt tā varētu teikt.

RL: Kāpēc perifērā daļa virza uz priekšu ātrāk?

Kalnačs: Tā ir tā zona, kur notiek eksperimenti. Radikālāki eksperimenti, kuri pēc tam iekļaujas pamatstraumē. Bet tas ir tikai pieņēmums. Īstenībā es par to nemaz neesmu pārliecināts. Jo kāpēc man tik ļoti patīk Blaumanis? Viņš taču paliek literatūras centrā. Varbūt tāpēc, ka es tik labi nepārzinu to perifērijas literatūru, vismaz mūsdienu. Blaumanis jau virza literatūru uz priekšu tieši ar to, ka ņem kaut ko no populārās daļas, kas bijusi pirms tam, un tajā pašā laikā prot uztaustīt, kurp literatūra virzīsies. Iespējams, tas pats notiek arī mūsdienās, jo patiesībā tajā, ko es dēvētu par centru, redzu ļoti daudz saistības arī ar tradīciju, atgriežoties pie kaut kādiem būtiskiem mezgla punktiem. Lēcienveidīgi, protams, mainoties. Bet patiesībā mēs neesam nemaz tik tālu no 19. gadsimta literatūras, kā varbūt reizēm liekas.

RL: Te man gribētos vairāk izvērst, kas tad literatūrā īsti ir tas “mūsu” un kas nav. Jūs taču saprotat, ko es ar to domāju, vai ne? Piemēram, nekad neesmu dzirdējis, ka kāds teiktu “mūsu Andrievs Niedra”. Tas nozīmē, ka nacionālās literatūras vidē pastāv selektīva uztvere, pieņemšana un atgrūšana. Tā nav inerta, tur ir savi atlases mehānismi. Vai jūs varētu iztēloties dažus kritērijus, kuri nosaka, ko pieņemt un ko nepieņemt?

Kalnačs: Es īsti nezinu. Droši vien varam atrast atgrūšanas piemērus, bet es domāju, ka tie lielā mērā ir saistīti ar kādiem ārpusliterāriem faktoriem.

RL: Nu labi, ar Niedru varētu saprast.

Kalnačs: Varētu arī turpināt. Tas, kas ir noticis, teiksim, ar Jāni Sudrabkalnu. Sudrabkalns jau 20., 30. gadu kontekstā ir viens no krāsainākajiem autoriem. Bet, protams, es ļoti labi saprotu, kādu reakciju izraisa viņa pozīcija pēckara apstākļos, ko var skaidrot dažādi – ar viņa bailēm un tā tālāk. Līdzīgi ar Čaku. Čaks nepaspēj tik ilgi padomju laikā pavadīt un tik daudz sadarīt, ja tā vienkārši saka. Vai Andrejs Upīts. Ir rakstnieki, kuri saka, ka esot no viņa mācījušies. Arī Vizma Belševica apgalvo, ka Andrejam Upītim ir brīnišķīga valoda, un Gunārs Priede dienasgrāmatā raksta, ka viena Andreja Upīša lappuse ir vērta daudz no kā cita. Bet, protams, sociāli politiskais konteksts viņu kaut kādā mērā izstumj. Tā varbūt ir vienkāršota atbilde, bet baidos, ka tur ir daudz realitātes. Diemžēl.

RL: Ir ne tikai personības. Ir arī tēmu loks, ko šī nacionālā tradīcija vai nu pieņem, vai nepieņem. Man, piemēram, gadījās vadīt semināru latviešu valodas un literatūras skolotājiem. Tur bija diezgan liela grupa, un runājām mēs tieši par 19./20. gadsimta mijas literatūru. Viņi bija no dažādām skolām, visu paaudžu. Un pēkšņi es sāku pamanīt: lai kā es mēģinātu vilkt uz pilsētas tematiku, lielākā daļa to vienkārši izstumj vai uztver kā kaut ko nejaušu, svešu. Es tur saskatu problēmu. Jo šādā griezumā ir pilnīgi vienalga, vai Andrejs Upīts kā personība ir pieņemams vai nav. “Zaļā zeme” iederas kanonā tikai tāpēc, ka tā ir pastorāla.

Kalnačs: Par to lauku identitāti es pilnīgi piekrītu. Tā noteikti ir problēma. Es nezinu, tie cilvēki bija dažādu vecumu? Jūs teicāt, ka jā. Varbūt tas saistīts arī ar to, ka mūsdienās cilvēki vispār lasa mazāk? Būtu jāskatās kaut kādi dati, bet varbūt lasītāju loks lielākoties ir pusmūžā vai vecāks un ir pieradis pie tradīcijas, kas nāk no laukiem? Grūti pateikt. Viena iezīme, kas varētu to kaut kā skaidrot: mums jau tomēr tie likteņi bijuši plosīti un dzenāti. Nav gandrīz tādu likteņu, kuros var redzēt nepārtrauktību. Es jau iepriekš piesaucu Tomu Stopardu. Nezinu, vai jūs redzējāt savulaik – droši vien ne, tas bija pasen –, Jaunajā Rīgas teātrī bija viņa luga “Arkādija”, ko taisās atkal uzvest. Tur darbība risinās paralēli 19. gadsimta sākumā un 20. gadsimta beigās, un darbības vieta ir viena un tā pati lauku māja. Kur var redzēt, ka jau cita paaudze dzīvo. Protams, tur ienāk arī cilvēki no malas. Bet ir kaut kāda nepārtrauktība. Mums ir arī pētījumi, piemēram, par to, kas notika ar dzīvokļiem Rīgā pēc Otrā pasaules kara, un pat bez pētījumiem mēs kaut kādā atmiņas līmenī zinām, cik daudz cilvēku aizbrauca, un tajos dzīvokļos ienāca pilnīgi kaut kas cits, tie kļuva par komunālajiem. Man liekas, pilsētvide īsti neļauj saskatīt to nepārtrauktību, kas arī lauku vidē, protams, ir ļoti nosacīta. Bet nu ir kaut kādi stāsti par atgriešanos. Atgriešanos savās mājās vai kaut ko tādu. Iespējams, ka tas ir bijis viens no cēloņiem.

RL: Tas jau arī tīrākais romantisma žanrs.

Kalnačs: Protams, protams. Te jau ir runa par to, ka identitātes konstruēšana mums bijusi nepieciešama atkal un atkal no jauna. Tas viss notiek cikliski. Varbūt tā ir precīzāka atbilde. Ka identitāte ir jāpierāda no jauna. Un tad tas agrāko laiku modelis joprojām strādā.

RL: Pierādīšana no jauna tikpat labi varētu nozīmēt arī jaunu formu, jaunu naratīvu meklējumus. Bet, kas attiecas uz kanoniskas literatūras ainu, es šādus mēģinājumus īsti neredzu. Gribētos saprast, kāpēc.

Kalnačs: Man jau liekas, ka jaunākajā literatūrā tas pamazām ienāk. Bet es jūtos drošāk, atpakaļ skatoties. Nu, piemēram, 30. gadu paaudze: augsne, kas viņus baroja, bija pilsēta. Kaut vai tas pats Anšlavs Eglītis: par ko viņš raksta “Līgavu medniekos” vai “Homo novus”?

RL: “Homo novus” ir sarakstīts 1944. gadā?

Kalnačs: Man šķiet, četrdesmit trešajā. Tā faktiski ir tā laika modernā inteliģences un arī pilsētas vide. “Līgavu mednieki” ir viens no izcilākajiem romāniem, kādi mums ir. Andrejs Johansons trimdā to ļoti precīzi salīdzina ar tādu kā identitātes zīmi, ar “Mērnieku laikiem”. Tikai pilsētā. Bet nu redzat, 1943. gadā uzraksta “Homo novus”, četrdesmit ceturtajā ir spiests aizbraukt. Tās identitātes tiek salauztas.

RL: Protams, bet es domāju arī tādā ziņā, ka… Nu, es sāku iet skolā 90. gadu sākumā, pašā lūzuma punktā, un mums jau no bērna kājas mācīja, ka urbānistika ir iegājusi latviešu literatūrā caur Čaku. Nu, labākajā gadījumā pieminēja Eriku Ādamsonu. It kā tāds Augusts Deglavs nekad nebūtu dzīvojis un rakstījis, vai ne? Es nezinu, kā to skaidrot.

Kalnačs: Jā, nu iespējamā atbilde ir tāda, ka varbūt mēs gribam pieņemt kādu nosacīti ierobežotu literāro tēmu loku. Tas nav izslēgts. Redziet, 90. gadu sākums ir interesants laiks, jo tajā brīdī jau atkal sākas tas pats, kas bija ļoti izteikts trimdā pēc Otrā pasaules kara, – ka mums ir jāsaglabā tas, kas bijis. Gadsimta beigās savukārt jāatgriežas pie tā, kas bijis un aizmirsts. Un tad mēs ejam atpakaļ pie Virzas “Straumēniem”, kas ir pilnīgi kanonisks lauku, vismaz šķietami lauku, teksts. Un tas atkal tiek atražots, lasītājam tomēr arī patīk ierastais. Kaut gan, piemēram, ja es domāju par romānu sēriju “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, tur ir diezgan daudz urbānu tekstu un var pat saskatīt pārvirzi uz to, kas ir ap Otrā pasaules kara laiku. Jo gan “Svina garša”, gan “Duna”, daļēji arī teksti par vēlāko laiku tomēr dzīvo pilsētas vidē. Un, manuprāt, tā bija viena no sērijām, ko lasītāji ir ļoti labi pieņēmuši.

RL: Tas ir paradoksāli, jo darbs pie kultūras kanona sākās apmēram tajā pašā laikā, kad pie sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, bet iespaids tāds, ka runa būtu par divām dažādām pasaulēm. Man jau vispār ir aizdomas, ka tāda kanonizēšana mākslai var būt bīstama.

Kalnačs: Vai tikai kanons nebija drusciņ agrāk. Jebkurā gadījumā es piekrītu, kanons ir uz šī viļņa, tas tiesa. Bet es gribētu vēl paturpināt iepriekšējo domu. Man liekas, ka tēma faktiski nav izšķiroša. Vai vide. Ir svarīgi, cik mēs tos cilvēkus parādām mūsdienīgus un varbūt arī pretrunīgus. Blaumanis taču dzīvoja Rīgā, Rozentāla dzīvoklī, viņš redzēja visu to jūgendstilu un tamlīdzīgi. Viņš bija moderns cilvēks, rakstīja par laukiem, bet tas netraucēja viņam iezīmēt visas tālaika pretrunas. Un interesanti, ka viņam vienmēr saglabājas nabassaite ar Brakiem. Viņam tas ir tāds kā pasaules centrs. Un patiesībā jau tā paaudze, kas nāk pēc viņa, – koriģējiet mani, ja tā nav, – viņiem nevienam īsti vairs nav savu māju, kurās līdz mūža beigām atgriezties. Nu, Skalbe, pieņemsim, atkal uzceļ kaut ko Piebalgā, bet tas jau ir citādi.

RL: Ar Skalbi, redz, ir tā, ka viņš apzināti mūk projām no jebkādas vietsēdības. Tas ir caurvijošs motīvs viņa darbos no sākuma līdz beigām, viņš vienmēr no kaut kurienes mūk. Viņš grib būt kustībā. Ne velti viņam “skaits ir miljons” un darbības lauks ir Visums.

Kalnačs: Tas naratīvs jau tieši ar viņa paaudzi mainās.

RL: Starp citu, arī Skalbes kanoniskumā mani daudz kas izbrīna: visa uzmanība ir uz dažām pasakām un varbūt vēl “Mazajām piezīmēm”, un viss pārējais teksta bloks ir nolikts maliņā un stipri piemirsts. Tikai retais šodien zina, cik Skalbem ir lieliska proza, daži pat par viņa dzeju nav dzirdējuši.

Kalnačs: Pilnīgi noteikti. Skaidrs, ka viņa tēls arī ir konstruēts, tāpat kā daudziem. Jāsaka tā, ir jautājums, cik mēs kā lasītāji vispār izlasām no tā, kas mums ir. Tajā ziņā kanons tiešām var būt bīstams, tas ir orientieris uz piltuves šaurāko daļu. Ļoti daudz kas paliek ārā. Tiklīdz mēs sākam lasīt vairāk un redzam visu to krāsainību katram konkrētajam autoram, tas iegūst īstu dzīvību. Svarīgi arī, lai mēs šos tekstus atkal un atkal lasītu jaunā kontekstā un ar svaigu skatījumu. Teiksim, 20. gadsimta beigās literatūras pētniecībā ir uz lasītāju orientētas teorijas. Tās rāda, kā veidojas interpretējošās kopienas. Tas ir, kad tu lasi ar citiem paralēli Blaumani vai Skalbi, vai vēl kaut ko un ieraugi to, kas tur agrāk nav saskatīts. Es domāju, ka mums šādu iespēju ir vēl ļoti, ļoti daudz. Nu, vismaz strādājot pie grāmatas par Blaumani, es sapratu, ka ir ļoti daudz lietu, kuras nav pamanītas, kuras var izcelt ārā. Kad es rakstīju “Pavērsienu”¹, mēs ar Līviju Volkovu ļoti daudz runājām. Un viņa man teica: “Blaumanim nav nejaušību, viss ir ļoti skaidri motivēts. Mēs visu redzam.” Un vienā ziņā tas ir ļoti precīzi. Jā, kaut kādas lietas viņš ar prātu mēģina saprast un izdomāt. Viņam tās ir skaidras. Bet tie teksti... Tekstiem ir īpašība aiziet pāri autora iecerei, un mēs arvien no jauna varam ieraudzīt arī pateiktā atvērtību un daudznozīmību.

RL: Mani pēdējā laikā interesē divas pieejas lasīšanai. Viena ir ielasīt tekstā kaut ko jaunu. Man ir teikuši par Blaumaņa tekstiem, ka tur esot “postkoloniālie naratīvi”. Nu labi, varbūt ir, bet jautājums: kā tie tur iekļuvuši? Vai caur Blaumaņa ieceri vai drīzāk caur šībrīža sociāli politiskās situācijas ietekmi uz lasītāju un caur to arī uz tekstu? Bet otrais virziens, manuprāt, ir interesantāks – caur tekstu lasīt pasauli. Tāpēc man ir jautājums. Ja mēs pieņemam, ka teksts ir tāds mehānisms, caur kuru var lasīt un varbūt mēģināt izprast pasauli, ko mēs varam nolasīt un saprast caur Blaumaņa darbiem?

Kalnačs: Nu, te jāatgriežas pie tā, ar ko mēs iesākām: ja lasīšanu mēs uztveram kā sarunu, tad patiesībā mēs jebkurā tekstā ieraugām to, ko gribam ieraudzīt. Pieņemšana un atgrūšana literārajā telpā varētu arī būt izskaidrojama ar to, ka lasītājs, atradis to, kas viņu uzrunā, izlasa tekstu un gluži vienkārši atrod apstiprinājumu tam, kas viņā jau ir. Un mūsdienu pieredze, protams, atšķirsies no 19. gadsimta lasītāja uztveres. Šī varbūt ir vienkārša atbilde. Ja par Blaumani – nu, tur, man liekas, kā būtiskāko vērtību var nolasīt kaut kādu cilvēcisko jūtīgumu. Tādu iekšupvērstību un pat kautrīgumu.

RL: Kautrīgumu?

Kalnačs: Jā. Blaumaņa iedarbība ir tajā, ka viņš jau paredz, ko teksts iedos cilvēka domai. Un tas nojaušamais tur nav ierakstīts tieši, tekstā tas ir iestrādāts citos veidos. Un cilvēks to uztver. Tas ir jautājums par pateiktā un nepateiktā robežām. Atkal, ja runā par simbolisma kultūru, kas tieši tajā laikā aktualizējas, tur arī ir tā sajūta. Vailds jau arī kaut kādas lietas nepasaka tieši, bet, piemēram, “Salomē” viņš tās liek tēliem skaitīt kā mantru. Mūsdienās, mācot rakstīt dramaturģiju, varbūt teiktu: “Nē, tur nav darbības, tur nav darbības.” Bet tur ir noskaņa. Un es domāju, ka patiesībā mēs bieži vien ne vārdos, bet aiz tiem atrodam, noskaidrojam vai rodam apstiprinājumu tam, kas kaut kur mums pašiem ir piederīgs.

RL: Man bija briesmīgs gadījums. Es vienreiz, pirms vēl bija iznākusi tā jaunā Blaumaņa izlasīte, aizgāju uz grāmatnīcu un teicu: “Sakiet, vai jums, lūdzu, ir Blaumaņa noveles kaut kādā mūsdienīgā izdevumā?” Nu, kas nav tā skumjā grāmatiņa, ko mums skolā lika lasīt. Pārdevēja teica: “Tūlīt paskatīšos. Izskatās, ka nav.” Un tad man uznāca: “Kā tad tā? Tas taču ir Blaumanis! Kā var nebūt?” Viņa man atbildēja: “Ziniet, agrāk bija skolas programmā, bet tagad no obligātās literatūras ir izņemts. Nevienam viņš vairs nav vajadzīgs.” Ko jūs atbildētu šai pārdevējai? Jūs esat pieklājīgs cilvēks…

Kalnačs: Visticamāk jau, noklusētu. Ir grūti pierādīt vai pārliecināt. Un patiesībā es domāju, ka literatūra to īsti nevar izdarīt. Es gan arī saprotu, ka šobrīd rakstniekiem droši vien jādomā par to, lai viņi būtu redzami un viņu darbi tiktu pirkti, un tas viss tiek darīts un reklamēts. Bet reklāmas agresivitāte jau arī drīzāk iedarbojas pretēji. Man nebūtu ko teikt. Tā laikam ir vienkāršā atbilde.

RL: Man arī nebija ko teikt. Es noklusēju un saskumu. Bet vienlaikus arī sajutu lielu solidaritāti ar Blaumani. Jo viņa tēls ir tik pretrunīgs! Kārlim Skalbem ar viņu arī negāja viegli, jo Blaumanim piemita tā ārkārtējā izpalīdzība un vēlēšanās, lai viss notiek pēc viņa prāta. Viņš jau bija izdomājis, kā citiem būs labāk. Viņš rakstīja Rainim tās smieklīgās vēstules, piemēram, ka vajag noteikti ierīvēties ik rītu ar aukstu ūdeni pēc Kneipa metodes. Un, kad Rainis to nedarīja, Blaumanis bija ļoti vīlies. Tajā visā ir kaut kas tik cilvēcisks, tik simpātisks, ka es ļoti iemīlējos viņa tēlā.

Kalnačs: Vai jūs sapratāt, no kurienes viņam bija tā izpalīdzība?

RL: Es gribēju jautāt jums.

Kalnačs: Man nav atbildes, es nezinu.

RL: Man arī bija grūti saprast. Pieņemu, ka viņam ļoti svarīga bija krustvecāku gādība un autoritāte. Viņam tāds bija vecais Ērgļu barons Tranzē un droši vien vēl lielākā mērā krustmāte Doroteja, kuras nāvi viņš ārkārtīgi pārdzīvoja. Plus vēl tas ideālais cilvēka tēls, kas gadsimtu mijai vispār diezgan raksturīgs. Tēvs necik nozīmīgs viņa dzīvē nebija. Un tikpat labi tas varēja nemaz nebūt viņa tēvs. Blaumani bieži vien mēdza Ērgļos paķert uz zoba, ka viņš varētu būt barona bandu bērns. Nezinu, taisnība vai ne, bet tas arī nav galvenais. Jau pats fakts, ka šādas baumas bija izplatītas, ir nozīmīgs.

Kalnačs: Tieši tā. Tas arī sasaucas ar to, ka viņš sākuma gados un arī krietni vēlāk orientējās uz vācbaltiešu aprindām. Jo, kamēr apkārt bija vācbaltieši, viņš jutās kā krustdēls vai jaunākais. Un, kad nāca jaunā latviešu paaudze, – jā, nu tad viņš iztēlojās sevi, droši vien maldīgi, par sava veida patronu, kurš tagad palīdzēs citiem.

RL: Viņš to patronāžu bieži nesaskatīja citos, viņš to nesaskatīja valsts institūcijās.

Kalnačs: Taisnība. Par to raksta Pēteris Birkerts. Viņam ir grāmata par Blaumani kā jauno talantu audzinātāju. Tur jau viņš arī saka: līdz Blaumanim nekā tāda nav.

RL: Jā, es lasīju. Blaumanis izmēģināja šādu attiecību modeli ar Andrievu Niedru un Emili Melngaili un ar ko tikai neizmēģināja. Var arī redzēt, ka ar laiku viņam tas padodas aizvien labāk. Viņš arī sevī kopa un pilnveidoja patronāžas prasmi. Blaumanim ir tāds brīnišķīgs teksts, kur viņš ir mazliet vīlies savos audžudēlos, ka tie nedzīvo pēc viņa standartiem. Viņš saka: “Man ir četri Kārļi, un visi ir galīgi ļurkas. Skalbe, tas vienīgais vēl kaut cik, jo nedzer un nemaukojas, bet no tiem pārējiem gan nekas nesanāks.” Ļoti zīmīgi, ka viņš saka: man ir tie Kārļi. Un šī nav vienīgā vieta, kur viņš izmanto šādu formu.

Kalnačs: Var jau būt, ka viņš no visas tās dažādības kaut ko ņēma arī sev.

RL: Gan jau. Nedomāju, ka tās attiecības bija tikai dodošas. Bija arī kaut kāda sadarbība, barošanās. Un es saprotu, ka no šāda cilvēka var nogurt. Tā absolūti noraidošā attieksme, kas pēc tam nāca no Niedras un Melngaiļa... Skaidrs, ka tas bija absolūti cūcīgi, kā viņi izrīkojās ar Blaumani. Bet kāpēc tā? Nevar būt, ka viss starp viņiem bija tik labi, tik labi un pēkšņi šie kļuva pēdējie draņķi. Tātad kaut kas nojuka.

Kalnačs: Var jau būt, ka tas kaut kādā mērā patiešām ir ģimenes modelis, kad vecāku aizbildniecība kļūst tik liela, ka sāk nogurdināt. Bet reizēm paiet laiks, un daļa no tiem, kas to nepieņem, pēc tam atgriežas un saprot, ka tas tomēr bija ļoti vērtīgi.

RL: Sakiet, ko jūs pats esat iemācījies no Blaumaņa?

Kalnačs: Droši vien to, kas man tiešām ļoti patīk... Jo vārds “iemācījies” ietver, ka tu to arī pieproti.

RL: Nu labi, kas ir iepaticies?

Kalnačs: Tas, ka labāk viens vārds mazāk nekā divi par daudz. Tā ir tā ļoti, ļoti atbildīgā sajūta pret to, ko tu raksti. Reizēm gadās sarunāt kādus niekus, bet vismaz rakstot jāmēģina palikt pie diezgan strikti koncentrētas izteiksmes. Un, patiesību sakot, es domāju, ka arī literatūrā tomēr iegūst autori – pie visas brīvības, un šobrīd jau tiešām nav nekādu rāmīšu –, kam ir spēja koncentrēties un domāt. Ja tu kaut ko gribi pateikt, tam jābūt arī uztveramam. Ar lasītāju jāveidojas dialogam, turklāt nepārblīvētam. Es varbūt tagad noreducēju uz literāro pusi. Droši vien attiecībās arī ir līdzīgi. Varbūt no Blaumaņa var mācīties tieši negatīvā ziņā – ka nevienam nevajag pārāk uzmākties. Ko viņš literatūrā nedara, to dzīvē varbūt dara. (Smejas.)

RL: Nuja. Ģēnijs – paradoksam draugs.

Kalnačs: Blaumanim dzīvē reizēm patika ģērbties īpaši glīti un izskatīties eleganti. Savukārt literatūrā viņš, man liekas, nekad netēlo. Un, starp citu, nākamā paaudze – kas nav slikti –, viņi mēģina pievērst sev uzmanību arī citos veidos, kas jau iziet ārpus tīri literārā. Tur veidojas publiskais tēls, kam pamatā vairs nav padarītā darba kvalitāte.

RL: Es, starp citu, pieņemu, ka Blaumanim sabiedriskais tēls varētu būt ļoti apdomāts. Nu labi, viņš nebija tāds pilsētas dendijs kā Eriks Ādamsons, bet viņš ļoti sekoja ārienei un lika to pašu darīt saviem “krustdēliem”. Kategoriski neļāva, teiksim, Niedram iet uz teātri, kamēr tas nebija nagus apgriezis un rokas nomazgājis. Citiem kratīja ar pirkstu, teica: “Iemācieties tak ģērbties kā civilizēti ļaudis!” Un es nezinu, vai to var saukt par tēlu, bet man liekas, viņam gara un ārienes kopšana nebija nodalīta.

Kalnačs: Bet tiešā veidā viņš neko no tā nemēģina ielikt tekstos, vai ne? Ko var redzēt, piemēram, pie tā dēvētās dekadentu paaudzes, agrīnajiem modernistiem. Viņiem bija svarīgi provocēt. Vai Ādamsona un Anšlava Eglīša paaudzei. Viņi to tēlu, kas veidojās sabiedrībā, centās arī pārnest vai ielikt savos 30. gadu literārajos darbos. Blaumanim tā nav.

RL: Jā, mākslas saaudzēšana ar dzīvi viņam nav raksturīga, tas tiesa.

Kalnačs: Pieņemsim, krievu sudraba laikmetam ir raksturīga dzīves radīšana. Tas ir termins, ko viņi lietoja. Blaumanis to nedara. Nu jā, tas man laikam ir izejas punkts, kas liekas simpātisks Blaumaņa gadījumā. Kas nenozīmē, ka man nepatīk vēlāko laiku spilgtās personības.

RL: Tas ir svarīgs precizējums. Es vēl gribēju atgriezties pie gara un ārienes kopšanas. Viņš taču bija apsēsts ar labu veselību.

Kalnačs: Droši vien tāpēc, ka daudz slimoja.

RL: Skalbe arī daudz slimoja, bet pret veselību izturējās, maigi izsakoties, vieglprātīgi. Turpretī Blaumanim vienmēr bija svarīgi būt ne tikai veselam, bet arī labi koptam un tīram. Jūs piekristu, ka ir saikne starp teksta tīrību un...

Kalnačs: Jā. Jā.

RL: Starp citu, vienu brīdi Blaumanis bija ļoti aizrāvies ar vienu filozofu, vārdā Rūdolfs Jirgens, kurš bija Mājas Viesa Mēnešrakstā turpinājumos nopublicējis traktātu “Ārpasaule”. Es nekad neesmu novērojis pie Blaumaņa nekādu sevišķo reliģiozitāti, bet pēc tikšanās ar Jirgenu viņš rakstīja, ka pēc tam trīs dienas esot staigājis tādā afektā, it kā būtu Jēzu saticis. Kā jūs to komentētu?

Kalnačs: Es domāju, ka Blaumanis bija ļoti aizrautīgs cilvēks dažādās nozīmēs. Bija gadījums ar vienu zviedru dziedātāju, par kuru viņš sacer tādu kritiku, ka Rainis vēstulē viņu apsmej un saka: “Nu Blaumanis gan ir aizrāvies.” Es domāju, ka tas viņam piemita. Tam piemēram, ko jūs minējāt, būtu jāskatās gads; domāju, ka viņš 20. gadsimta sākumā bija arvien vairāk un vairāk apsēsts – vārds “apsēsts” varbūt ir par stipru, bet viņu ļoti nodarbināja tas, ka ir vēl jāattīstās un jāaug, jāpilnveidojas.

RL: Tas bija 1899. gads.

Kalnačs: Tā varētu būt, jo patiesībā jau tā klasiskā Blaumaņa proza – nu, tā, ko mēs uzskatām par kanonā liekamo, – 19. gadsimta pēdējos gados, kaut kur ar “Nāves ēnā”, arī beidzas. Pēc tam vairs nav tādu noveļu. Lugas ir, bet proza sāk drusku lūst gabalos. Viņš acīmredzami meklē kaut kādu jaunu izteiksmi, kuru līdz galam neatrod. Un kas ir – līdz galam? Viņš neatrod. Bet lūzuma punktu pasaules izjūtā, es domāju, tai pašā “Nāves ēnā” jau var lieliski redzēt. Viņš mēģina sevī ielaist pēc iespējas vairāk jaunu ideju, lai spertu nākamo soli, kas tā arī nepiepildās.

RL: Ir svarīgi izcelt, ka Blaumanis ir ļoti asprātīgs. Viņa joki ir smieklīgi arī šodien. Atceros, viņš arī noveli “Nāves ēnā” bija jauki nokomentējis, ka katru gadu lasot avīzēs par tiem stulbeņiem uz ledus gabala, un tik un tā katru gadu jauni aizpeld jūrā. No turienes tad arī sižets. Bet tas nenozīmē, ka stāstam jābūt komēdijai, viņš kā kārtīgs rakstnieks ir maksimāli daudzpusīgs. To mums, piemēram, skolā nemācīja, kaut gan tieši tas varbūt būtu tas saistošākais. Tāpēc jautāšu vēlreiz: ja mums tagad grāmatnīcas pārdevēja teiktu, ka nevienam Blaumanis nav vajadzīgs, kā jūs pamatotu, ka tomēr ir?

Kalnačs: Nu tad mēs varam palikt kaut vai pie humora. Esmu dzirdējis cilvēkus sakām, ka Blaumanis ir viens no retajiem, kam tiešām piemīt humora izjūta. Un tā spēj iet pāri atšķirīgas pieredzes un uztveres robežām. Redziet, piemēram, par viņa iepazīšanu skolas vecumā. Skaidrs, ka ir ļoti grūti paņemt kaut kādus pieredzes slāņus – teiksim, izlasīt “Raudupieti” – un saprast, par ko vispār var domāt, šādu tekstu lasot. Vai “Nāves ēnā”, vai pat “Indrānus”. Es nezinu, ko. Bet, ja paskatās uz humoristisko Blaumani, uz to ārkārtīgi dzīvīgo cilvēku, kurš reaģē uz konkrētām situācijām, tiešām dauzīdamies un apzinādamies, ka viņš arī draugus un paziņas spēj uzjautrināt, tā jau, man liekas, ir tā dzīvā krāsa. Un tas ir kaut kas, kas piešķir cilvēka dzīvei bagātību un daudzveidību. Ja mēs spējam īstā brīdī paskatīties ar smaidu un varbūt arī mazliet no… es nezinu, vai “no malas” ir īstais apzīmējums. Reizē jau viņš ir visā iekšā, bet arī spēj ar distanci paskatīties, nebūdams pārāk nopietns.

RL: Lūk, tas ir svarīgi. Paldies, Benedikt.