Strīds par to, vai vajag teikt, ka būs strīds

Monika Zīle: (Viesmīlei) Sakiet, es te lasu tos kokteiļus. Vai jūs taisāt arī tādu, ko sauc Prērijas austere?

Viesmīle: Nē, diemžēl ne.

Baiba Zīle: (Smejas.) Nav vairs tāda.

Monika: Kā? Nevar būt!

Baiba: Paņem kādu citu kokteili.

Monika: Campari?

Viesmīle: Diemžēl nav arī Campari.

Monika: (Smejas.) Kā pasaule ir mainījusies! Nu tad, es nezinu, daikiri?

Viesmīle: Mums ir tikai vīna kokteiļi. Bet, ja jūs zināt sastāvdaļas, tad es varu uzjaukt.

Monika: Es zinu tikai to, ka tur ir rums. Kas tur vēl ir?

Baiba: Jā, es arī nezinu. Rums ar kaut ko.

Monika: Eh! Un es gribēju izcelties. Tas bija Hemingveja mīļotais kokteilis.

Baiba: Paņem varbūt Aperol spritz?

Monika: Oi, negribu, nē. Tas ir tāds… Nu, nav tas priekš latgaliešiem, nav. Ā, rekur ir Mozeles rīslings. Man, lūdzu, Mozeles rīslingu.

Baiba: Tā, bet man būs negāzēts ūdens. Un vai jums ir kaut kāds garšīgs bezalkoholiskais?

Viesmīle: Jā, mums ir limonādes: Fritz, Fentimans. Ķiršu kola, parastā kola, rožu limonāde.

Baiba: Jā! Rožu limonādi, lūdzu.

Monika: Mēs pasūtām arī uzkodas?

Baiba: Jā, es domāju, pasūtām visu, izņemot desertu.

Monika: Labi. Tad man no tapām marinēta tunča musu, vienu, ar mencu aknām un… pašu kūpinātās vistas un dārzeņu salsu.

Baiba: Kā tad tu tā – vistu ņem restorānā?

Monika: Nu, sveiki! Pašu kūpināta.

Baiba: Ā. Nu labi.

Monika: (Smejas.)

Baiba: Man no uzkodām būs divi siera tie… Kausēts Brie siers un Latvijas kazas siers.

Monika: No siltajiem man, lūdzu, Spānijas Serrano šķiņķa kroketes ar lapu jaukumu.

Baiba: Un man… Sakiet, pasta ir ar ko? Te rakstīts “pēc jūsu vēlmēm”.

Viesmīle: Jā. Ir ar vistu, ir veģetārā. Vēl ir ar garnelēm un Carbonara.

Baiba: Un veģetārā ir ar ko?

Viesmīle: Ar dārzeņiem un sieru.

Baiba: Tad man būs ar garnelēm. Nu, uzēdīšu es vienreiz pastu, nu. Tā ir tāda izvirtība.

Monika: (Smejas.) Jā, bet mana Prērijas austere… Savā laikā es viņu iepazinu Andalūzijas sunī, kad to nupat attaisīja.

Baiba: Vai tad tu pirms tam nebiji viņu dzērusi?

Monika: Varbūt Liepājā vienreiz bija kaut kas līdzīgs. Bet tajā Andalūzijas sunī viņa bija tāda, nu… Tur, vārdu sakot, vajag tādu nelielu šotiņu, tajā šotiņā ieslidina olas dzeltenumu, uzpilina aso Tabasco mērci, tad Vusteras mērci. Tad melnos piparus, tad ielej 20 gramus auksta, auksta šņabja…

Baiba: Es atceros, jā, mēs toreiz dzērām Andalūzijas sunī to Prērijas austeri.

Monika: (Smejas.) Es lasīju, ka viņu lieto arī uz paģirām. Bet, protams, bez šņabja. Tur tad vēl ieliek vairākus halapenjo piparus un vēl tādu kārtīgu tomātu sulu uzlej.

Baiba: Nu, kur tad, bez šņabja? Vācijā es pat nezinu, vai kaut kas tāds vispār pastāv.

Monika: Ko tad viņi tur dzer?

Baiba: Viņi dzer alu – un viss. Un baltvīnu, kā jau tu zini.

Monika: Labi, ka tu ierunājies par Vāciju. Es tieši gribēju jautāt, kā tev veicas ar tavu grāmatiņu.

Baiba: To, kas par ārzemēm?

Monika: Jā.

Baiba: Nu, tur ir gan par Vāciju, gan par Luksemburgu, gan par citām valstīm, jā.

Monika: Es tikai par to, ka tas nosaukums…

Baiba: Nosaukumu esmu izdomājusi.

Monika: Kādu?

Baiba: “Vēstules no citurzemes”.

Monika: Nu, sveiki! Kā tās var būt vēstules? Kam tu tās vēstules raksti?

Baiba: Nu bet kā? Vēstules – tas ir kaut kas tik visaptverošs! Tās ir vēstules, kuras es rakstu, esot projām. Kā jau cilvēks, kurš raksta vēstules.

Monika: Bet… es nezinu, tas vārds “vēstules” ir tik šausmīgi novazāts.

Baiba: Nu un tad, ka novazāts? Viss ir baigi vienkārši.

Monika: Nē, nu… Sveiki, nu! Kas tad…

Baiba: Labi, ko tu man varētu ieteikt?

Monika: Es nezinu. Man patīk vārds “citurzeme”.

Baiba: Bet “Citurzeme” ir tik jocīgs vārds, ka tam vajag blakus kaut ko vienkāršāku.

Monika: Parastu vārdu? Labi, kas tur varētu būt? Es nezinu, atmiņas?

Baiba: Nu kādas atmiņas? Ar ko atmiņas labākas par vēstulēm? Tas skan vēl stulbāk.

Monika: (Smejas.) Kāpēc?

Baiba: Labi, šajā brīdī mums droši vien jāpaskaidro, ka mūsu sarunas tēma ir strīds, tādēļ mēs centīsimies sarunas laikā strīdēties.

Monika: (Smejas.) Mums nav jācenšas, mēs jau esam sākušas.

Baiba: Mēs jau pirms tam sastrīdējāmies, vai mums tā tēma jāpiesaka. Es teicu, ka vajag pieteikt, bet tu teici, ka nevajag. Mums jau bija strīds par to, vai vajag teikt, ka būs strīds.

Monika: Man atkal nepatīk tādas nedabiskas lietas.

Baiba: Kāpēc nedabiskas?

Monika: Nē, nu sveiki! (Smejas.) Tu tagad apsēdīsies pie galda ar savu vīru un teiksi: “Mums šodien sarunas tēma ir skursteņa tīrīšana”?

Baiba: Nu labi, “Vēstules no citurzemes” tev nepatīk. Ko tu iesaki?

Monika: Es taču nezinu, kaut kādi vārdi jāpameklē. Latviešu valodā ir tik daudz visādu vārdu, sāc lasīt...

Baiba: Bet man nevajag tos daudzos vārdus! Tie daudzie vārdi ir tāda samudrītība.

Monika: Bet “vēstules”? Cilvēks paskatīsies un domās, nu, kas tas ir? Tev taču tur nebūs: “Sveika, mīļā māte, es te tagad…” (Smejas.)

Baiba: Nē, bet cilvēki zinās, ka tas ir kaut kas tāds… Tāds…

Monika: Tu nepārspīlē cilvēku kā tādu!

Baiba: Nu labi, ko tu iesaki? Es gan neklausīšos, bet vienalga.

Monika: Tad es neieteikšu! Ko es te muti veltīgi virināšu?

Baiba: Nē, bet, lūdzu, iesaki alternatīvu vārdam “vēstules”.

Monika: Nu, es nezinu… Zīmējumi?

Baiba: Kādi vēl zīmējumi? Tur nav zīmējumu!

Monika: Nu, kaut kādas skices, uzmetumi.

Baiba: Skices? Skices galīgi neder! Tas vārds vispār ir kaut kāds pretīgs.

Monika: Jā, vispār jau man arī nepatīk. Nu, es nezinu. Redzi, tu jau visu laiku man iebilsti. Tas man atgādina Gogoļa “Revidentu”, kur pilsētas galvas meita kaut ko saka, bet māte tikai: “Jā, tu jau vienmēr māmiņai runā pretī!” (Abas smejas.)

Baiba: Bet tas bija lugā. Skaidrs, viņām taču vajadzēja konfliktu. Tā jau mums gluži nav. Lai cilvēki nepadomā, ka mēs visu laiku tikai strīdamies.

Monika: Manis pēc cilvēki var domāt, ko viņi vēlas.

Baiba: Taisnība. Bet mēs esam konsultējušās par grāmatu nosaukumiem.

Monika: (Smejas.)

Baiba: Tu man diezgan bieži piedāvā savus nosaukumu variantus. Es gan esmu tāda… Man ir diktatūra: mans nosaukums, un viss!

Monika: Bet tā ir vienkārši iespītēšanās.

Baiba: Nu kāda iespītēšanās? Es esmu izdomājusi, un viss. Kāpēc man vajadzētu…

Monika: Jā, kā tur bija? Par spīti vecmāmiņai nosaldēšu ausis! (Smejas.) Es nezinu, man liekas, ka varētu vēl domāt. Tev taču lasītāji mūždien saka: “Vai, cik laba valoda, tik plūstoša…”

Baiba: Tāpēc, ka tur ir vienkārši vārdi!

Monika: Vienkārši vārdi, bet var arī vēstuļu vietā būt kaut kāds…

Baiba: Nē, “vēstules” ļoti labs vārds. Tev ir pārāk sarežģīti vārdi.

Monika: (Smejas.) Tu tagad runā kā mana vecāmamma, kura varēja lasīt tikai baznīcas dziesmu grāmatu.

Baiba: Es taču nesaku, ka tas ir slikti. Viens cilvēks raksta sarežģītiem vārdiem, cits raksta vienkāršākiem.

Monika: Kur nu vēl vienkāršāku valodu par manu! Mana valoda ir tik vienkārša, ka ir pieejama visparastākajai tautai. Visa tauta saprot…

Baiba: Labi. Man ir pilnīgi cita filozofija par vārdiem.

Monika: Nu, kāda tad?

Baiba: Tāda, ka vārdus nevajag pārmudrīt.

Monika: Bet kurš tev liek pārmudrīt? Es taču nesaku, ka tev jāraksta “Epistolārie vēstījumi no citurzemes”.

Baiba: Nē, bet es saprotu, uz ko tu velc. Tu gribētu, lai tur būtu vēl viens jocīgs vārds.

Monika: Nē. Jocīgs ne, bet arī ne “vēstules”. Ja būtu kaut kāds sinonīms, kas izteiktu to pašu saturu, to pašu jēgu, bet nebūtu tik novazāts.

Baiba: Labi, varbūt padomāšu, bet es nezinu. Paskatīšos tēzaurā, ja tur kaut kas būs, tad varbūt. Bet es jau esmu nolēmusi.

Monika: Redzi, tas ir kā ar bērniem, kuriem līdz pusgadam nav vārda. Tāpēc, ka nevar vienoties. Māte grib vienu, tēvs grib citu, krustmāte vēl kaut ko, vecmāmiņa savu. Bet skaties pati, tā ir tava grāmata. Un es domāju, lai kādas tēmas mēs te pieteiktu, tā kā par tavu “Melu meistaru” – tā mēs vairs nekad nesastrīdēsimies.

Baiba: Tad mums jāizstāsta, kā ar to “Melu meistaru” bija. Es biju uzrakstījusi romānu “Melu meistars”. Iepriekš es to biju rakstījusi angliski un gribēju iedot mammai, lai viņa mazliet apskatās, kā man uzlabot tekstu, varbūt kaut ko parediģē. Rezultātā tu sāki to grāmatu pārrakstīt.

Monika: Kāpēc pārrakstīt? Es vienkārši tavu valodu… Nevajag, lūdzu, sagrozīt faktus.

Baiba: Es nesagrozu faktus!

Monika: Kā tad ne? Pirmkārt, tā grāmata vietām vispār... Nē, nu labi, kaut kādas lietas, protams, mēs redzējām katra pa savam. Varbūt. Arī valodas ziņā. Bet dažus manus ieteikumus tu tomēr biji ņēmusi vērā, tā jau gluži nebija.

Baiba: Dažas lietas es ņēmu vērā, jā. Bet man nepatīk, kad ir pārāk daudz sinonīmu. Man liekas, ka vajag rakstīt vienkāršāk.

Monika: Ka vajag “viņš, viņš, viņš, viņš”?

Baiba: Ne jau “viņš, viņš, viņš”, nē. Bet nevajag arī Endzelīna vārdnīcu atkārtot.

Monika: Kāpēc Endzelīna vārdnīcu? Es vispār nezinu tādus vārdus kā Endzelīns!

Baiba: Tev tur bija vārds “jozmenis”. Nu kurš mūsdienās saka “jozmenis”?

Monika: Tā ir siksna! Gan bikšu siksna, gan viduklis.

Baiba: Bet viņš bija mana vecuma cilvēks! Viņš nokāpa no kuģa Holandē, un viņam pirmo reizi mūžā iedeva džinsus. Un tad viņš pateica, ka jozmenī esot par lielu. Nu kā viņš varēja zināt tādu vārdu?

Monika: Tas ir kurzemnieku vārds. Ja viņš, tas tavs galvenais…

Baiba: Aleksandrs.

Monika: Aleksandrs. Ja viņš bija no Kurzemes, tad simt punkti, ka viņš to zināja!

Baiba: Nu, nezinu. Es tādu vārdu gūglē atradu tikai vienreiz.

Monika: Nu sveiki! Tagad tu sāc runāt kā tas tēvs tviterī.Tas bija tad, kad sākās pandēmija. Visi sēdēja mājās, un viņš ieraudzīja, ka dēlam kaut kādi lietvārdi jāraksta. Viens no tiem vārdiem bija “tievgalis”. Viņš bija tik šausmīgi sašutis! Rakstīja, ka tādus vārdus nezinot. Un man ļoti patika, ko viņam viens bija uzrakstījis pretī: “Nu jā, tajās divās grāmatās, ko tu savā mūžā esi izlasījis, tāda vārda nebija.” (Smejas.)

Baiba: Protams, jaunus vārdus var izgudrot. Bet nu nevar manas paaudzes cilvēki pārāk aizrauties ar veciem vārdiem. Labi, saskandināsim tagad. Par mūsu radošo, inscenēti neinscenēto strīdu. (Saskandina glāzes.) Cerams, ka nesastrīdēsimies pārāk daudz.

Monika: Nu, es nezinu. Tu pati teici, ka nevar galvot.

Baiba: Jā, toreiz par to “Melu meistaru” mēs šausmīgi sastrīdējāmies. Vēlāk viena otrai rakstījām, ka nekad vairs nesarunāsimies, bija visādi apvainojumi, bet beigās man tomēr ļoti…

Monika: Tur bija aizvainojumi.

Baiba: Labi, aizvainojumi, aizvainojumi. Bet beigās man tomēr palika neērti, es nopirku Vīna studijā vīnu un puķes un aizsūtīju ar kurjeru māmiņai.

Monika: Zini, es tev teikšu tā. Nupat, man liekas, tu man atsūtīji kaut kādu rakstu no interneta, cik ilgi kura zodiaka zīme tur apvainojumu. Es esmu vēzis, un vēži var to turēt arī mūža garumā.

Baiba: Zinu, zinu. Un tas ir pilnīgi muļķīgi. Nevajag turēt apvainojumus.

Monika: Nu labi, nejauksim, kā krievi saka, mušas ar kotletēm. Viena lieta ir ķildas tuvinieku starpā. Bet vispār šis te “nevajag turēt ļaunu prātu, nevajag apvainoties”…

Baiba: Nē, nē, tam es nepiekrītu. Es domāju tieši tuvinieku starpā. Tuvinieki viens otram afekta stāvoklī sarunā tādas muļķības, ka…

Monika: A kāpēc jānonāk tādā afekta stāvoklī, runājot ar tuviniekiem?

Baiba: Kāpēc jānonāk? Nu kā, lai… (Abas smejas.)Tāpēc, ka tuvinieks tuviniekam māk uzspiest, kā angliski saka, uz īpaši jutīgām pogām. Ar draugiem taču tā nav. Tuvinieks vienmēr zina: kā izvest no pacietības.

Monika: Es tieši šodien zini, ko izlasīju? Es izlasīju Stīvena Kinga izteikumu, ka tikai ienaidnieki mums saka patiesību. Radi un mīļotie ir savažoti ar attiecībām, viņi vienmēr kaut kā laipo un nepasaka līdz galam.

Baiba: Nu, es nezinu. Man ir daži ienaidnieki, viņi vienkārši ir stulbeņi, un viss. Kādu patiesību viņi var pateikt?

Monika: Jā. Tam gan es piekrītu. (Abas smejas un saskandina glāzes.)

Baiba: Bet tomēr, strīdi starp tuviniekiem ir visemocionālākie, vissāpīgākie. Tuvinieki par tevi zina kaut ko tādu, ko citi nezina. Viņi zina tavas emocijas, zina sāpīgos punktus un intuitīvi saprot, kā tu uz ko reaģēsi. Viena balss nianse, un cilvēks aiziet pa gaisu. Bet kāds cits – piemēram, dzīvesbiedrs – nesaprot, kāpēc cilvēks sarunā ar mammu pēkšņi ir uzsprādzis. Jo neko jau tādu īpašu viņa nav pateikusi.

Monika: Nē, nu kā. Piemēram, es ļoti labi zinu no pieredzes, ka meitenes pieaugot kļūs par sievietēm, bet vīrieši visu mūžu paliek lieli puikas. Un tās bērnišķības, kas viņiem piemīt, – tās nedrīkst nosaukt, pieminēt. Tas viņus ļoti, ļoti aizvaino.

Baiba: Nu, mani arī aizvaino, ja mani pielīdzina mazam bērnam. Tas aizvaino visus.

Monika: Protams, mēs visi reizēm uzvedamies bērnišķīgi. Es pat savos gados uzvedos bērnišķīgi.

Baiba: Uzvesties bērnišķīgi ir kaut kas viens, bet runa ir par cīņu par varu. Tam, kurš ir pieaudzis, tomēr ir sava vara, viņu nevar tik vienkārši pakļaut.

Monika: Man šodien bija vajadzība paskatīties Nikolo Makjavelli traktātu “Valdnieks”, kurā ir doti tādi kā padomi politiķiem. Tur rakstīts, ka nevajag pildīt solījumus, ja zūd iemesli, kuru dēļ šie solījumi ir doti. Un tas atgādina, kā pirms kāzām līgavai visu ko sasola, tad apprecas un vairāki iemesli pazūd.

Baiba: Nu protams, daudz kas mainās, ilgtermiņā skatoties.

Monika: Ir arī psiholoģijā tāds jēdziens “tumšā triāde”. Tumšā triāde – tas ir tāds makjavellists, kurš iet pāri līķiem, kuram vispār nav nekādu principu.

Baiba: Jā. Mērķis attaisno līdzekļus.

Monika: To it kā neesot teicis Makjavelli, bet viņam to piedēvē. Bet es izlasīju vienu krievu anekdoti. Bārā ienāk narciss, psihopāts un makjavellists. Bārmenis prasa: “Nu, kurš no jums ir pats tumšākais?” Narciss: “Es, es, es!” Psihopāts saka: “Man nospļauties, ko te vispār kāds saka!” Makjavellists saka: “Viss tik un tā būs atkarīgs no tā, kā es gribēšu.”

Baiba: (Smejas.) Tur jau tā lieta, ka tuvinieku strīdos tādi principi nedarbojas. Cilvēkam uzspiež uz kaut kādām emocionālajām niansēm, un viņš aizmirst visus šitos gudros padomus un Makjavelli stratēģijas. Viņš pārvēršas par mazu bērnu, viņš sadumpojas, un viss. Es domāju, ka visi lielie stratēģi rīkojas tieši tāpat, kad viņiem mamma kaut ko aizrāda.

Monika: Protams, lielie stratēģi, ja viņus pavērotu sadzīviskā situācijā, droši vien uzvestos kā tādi untumaini bērni. Bet tas labais padoms, pie kura mēs brīžiem aizmirstam turēties, ir – nekad nestrīdies ar idiotu. Viņš tevi nolaidīs līdz savam līmenim un uzveiks ar tam pazīstamiem ieročiem.

Baiba: Tas pats attiecas uz interneta diskusijām. Tur darbojas tāds pretuguns princips: jo tu vairāk par savu pārliecību cīnies, jo vairāk tie tavi oponenti uzskatīs, ka viņu teorija ir pareizāka un vērtīgāka. Ja jau tu tik ļoti ar zobiem un nagiem cīnies, tad tak viņiem patiešām ir taisnība.

Monika: Interneta diskusijas – tas ir vispār... Es pāris reizes tiešām esmu sevi pieķērusi domājam: “Vecā muļķe, nu! Priekš kam man to vajag? Būtu labāk šo moderno tehnoloģiju izmantojusi, lai palasītu kādu gudru grāmatiņu internetā.”

Baiba: Tur jau tā lieta, ka cilvēks iekrīt tajā visā. Ir tādas dienas, kad pilnīgi gribas pakašķēties internetā. Es atzīstu, man tādas ir. Un, ja vēl gadās pretī tāds, kurš...

Monika: Nu, ir daži paņēmieni, ar kuriem var uzreiz izslēgt no diskusijas, it sevišķi vīriešus. Bet tie ir tādi ļauni, tos es neminēšu. Es tos lietoju tikai pret atsevišķiem cilvēkiem, uz kuriem man patiešām ir zobs.

Baiba: Es zinu, tomēr tas beigu beigās noved līdz tam, ka tevi pašu noved līdz idiota līmenim. Un tu pats to saproti, bet ir kaut kāds mazohistisks prieks ar to nodarboties, iesaistīties strīdos ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, kaut ko tur pērties. Man arī tā ir bijis. Vienkārši kāds kādreiz ir pateicis par mani kādu vārdu tajā diskusijā, un es domāju: “Ak tu par mani šitā? Nu tad saņem!”

Monika: Es rīkojos viltīgāk, es visam piekrītu. Es saku: ”Jā, jā, jā.” Vienreiz izcēlās kašķis ar kādu vīrieti. Es pat nevaru pateikt, kāpēc tā diskusija sākās, es nezinu. Viņš man kaut ko raksta, bet es tikai saku: “Jā, jā. Man tiešām visādas sliktas īpašības piemīt, es piekrītu.” Viņš kļūst arvien uzflammētāks un uzflammētāks, saka: “Ko viņa mani te tagad izsmej?” Bet citi viņam sāk rakstīt pretī: “Kur tad viņa tevi izsmej? Ko viņa tev dara?”

Baiba: Oi, nu nē, ar šitiem internetā var baigi iekulties. Tas ir briesmīgi. Bet laikam jau katram gadās.

Monika: Nu, diemžēl gadās arī tā, ka... Man tā nav bijis, daži speciāli iet piedzerties, lai pēc tam ar kāduizrietos.

Baiba: Dažiem vīriešiem tas patīk, jā, un man nav saprotams, kāpēc viņi to dara. Bet laikam jau ir kaut kāds speciāls kaifs izkauties un pēc tam teikt: “O, cik mēs forši izkāvāmies!”

Viesmīle: Lūdzu.

Baiba: Ai, kādas maziņas maizītes! Paldies. Vīriešiem vispār, man šķiet, ir savādāk, jo viņiem arī starp draugiem ir pieņemts strīdēties. Tā ir kaut kāda daļa no izklaides. Mans vīrs arī reizēm atnāk mājās un saka: “Mēs tik superīgi izstrīdējāmies ar draugiem, beigās pat sitām cits citu ar žurnāliem!” Un viņi pēc tam ir labākie draugi.

Monika: (Smejas.)

Baiba: Ja es šitā sastrīdētos ar savām draudzenēm, mēs pēc tam nerunātu 10 gadus. Starp mums joprojām ir tādas nesastrīdējušās, bet ir arī tādas, kurām ir bijis kaut kāds konflikts, piedevām par absolūti teorētisku tēmu, kas viņas nemaz tā īsti neskar, un tad viņas gadiem nerunā. Mums nav svarīgi sacensties savos uzskatos vai kaut kā tā. Nevaru iedomāties, ka es varētu ar savām draudzenēm strīdēties par politiku. Vienreiz es viņu kompānijā šitā iekūlos – kaut ko iepīkstējos par Čehoslovākiju, kas tur bija kara laikā… Par mani sāka šausmīgi smieties. Man laikam vajadzēja baigi strīdēties un kaut kā mežonīgi reaģēt, bet es… Vienkārši man tas ir pilnīgi vienalga – nu, nezinu un nezinu, kas no tā? Ar to arī viss beidzās. Man palika garlaicīgi, un es aizgāju projām. Bet vīrieši varbūt būtu izstrīdējušies, un viņiem tā būtu izklaide.

Monika: Mhm. Bet kas tad ir diskusiju klubi?

Baiba: Diskusiju klubi ir veču sēdēšana un pļāpāšana par neko stundām ilgi.

Monika: (Smejas.) Lai nav jāiet mājās?

Baiba: Jā, lai nav jāiet mājās pie sievas un bērniem, kas ir kaut kādi dīvaini, garlaicīgi cilvēki. Tas pats jau notiek darbā, sanāksmēs.

Monika: Nu, es nezinu…

Baiba: Vai tu esi kādā diskusiju klubā piedalījusies? Nu, tā, no brīvas gribas.

Monika: No brīvas gribas ne. (Abas smejas.) Bet krievu laikos zini, kas bija? Krievu laikos vienu brīdi bija modē literārās tiesas bibliotēkās. Izlasīja, piemēram, “Annu Kareņinu”, sanāca kopā, un tad visiem vajadzēja nosodīt Annu, cik viņa viegli dzīvoja – vīru pameta, mīļākais viņai bija…

Baiba: Nu labi, Annu Kareņinu hipotētiski varētu nosodīt. Bet tur visas grāmatas bija jānosoda?

Monika: Nē, tas jau pats par sevi. Es atceros, Vilim Lācim bija viena no viņa pēdējām grāmatām, “Ciems pie jūras”. Tāds kā “Zvejnieka dēla” turpinājums, tikai jau padomju laikos. Un tur bija atbraucis viens tāds mažors ar mašīnu, tāds stiļaga. Un to stiļaguvajadzēja nosodīt.

Baiba: Lai gan tas bija padomju romāns.

Monika: Padomju romāns, jā, bet tas bija negatīvais tēls. Un tad nu visi viņu nosodīja, bet pie sevis domāja: “Kaut es arī varētu dabūt tādas pašas kurpes!” (Smejas.)

Baiba: Ļoti garšīgas maizītes. Šitādas varētu ēst katru dienu.

Monika: Ja kāds tev pasniegtu. Bet, par diskusiju klubiem runājot, redzi… Tu saki: darba sanāksmes. Bet es zinu, ka redakcijās, piemēram, darba sanāksmes nu gan nav nekāda muldēšana.

Baiba: Es neko konkrētu negribu teikt, bet politiskās iestādēs tā mēdz būt diezgan liela muldēšana.

Monika: Nu, savulaik es biju partijā, jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Es tā vienmēr ļoti konstruktīvi...

Baiba: Ļoti konstruktīvi, jā. Iedzer vēl savu vīnu.

Monika: Es iedzeršu. Neskubini mani. Latgaliešus piedzirdīt, tu zini… (Smejas.) Jā, kaut gan tevī jau arī ir kaut kāda latgaliešu daļa.

Baiba: Es drīzāk jūtos kā kurzemnieks.

Monika: Sveiki.

Baiba: Jā.

Monika: Kad tu sāc uz mani visādi klaigāt, tad tu…

Baiba: Kurzemnieki vai tad neklaigā?

Monika: Tu klaigā kā latgaliete. (Smejas.)

Baiba: Jā, jā. Bet pagaidi, kā tur palika ar mūsu strīdu?

Monika: Nu, mēs taču runājam par strīda teorijām. Starp citu, ir taču Cēsīs sarunu festivāls “Lampa”. Tātad cilvēkiem patīk šādas lietas. Lai gan tur jāprot diskutēt.

Baiba: Ir jāprot, jā. Tur ir savi paņēmieni, kurus es neprotu, un man liekas, ka es diskutēt nemāku. Ja man ir kaut kāds savs viedoklis, bet otrs cilvēks to neatbalsta, man ātri pazūd interese, es vienkārši negribu strīdēties. Lai jau viņš muld, es tāpat izdarīšu pa savam. Man nav nekādas vēlmes citus pārliecināt. Nu, izņemot tuviniekus, jo tas ir manās interesēs. Ja man kaut ko baigi vajag panākt, tad, protams, esmu gatava viņus mocīt ar savu pārliecību. Bet es noteikti neesmu no tiem, kas cīnās par taisnību zemes virsū. Ir tādi taisnības cīnītāji, kas patiešām iestāsies par katru mazo cālīti, kurš ir abižots.

Monika: Es neticu šai te vēlmei aizstāvēt mazos cālīšus, drīzāk cilvēkiem ir vēlme pierādīt savu varu, kā jau tu teici.

Baiba: Bet ir tādi, kas patiešām cīnās par savu ideju. Nē, es arī cīnos par ideju, es cīnos par savām grāmatām, es cīnos par savu radošo darbību, tas man ir svarīgi. Es cīnos par varu savā ģimenē, lai tur nepārtraukti piepildītos manas vēlmes (smejas). Tā cīņa laikam ir nebeidzama. Bet vai mani interesē cīņa par kaut ko citu? Man tagad jāpadomā, vispār es nezinu.

Monika: Nu klausies, tu tagad nonāksi pie tā, ka noliegsi patriotismu. Par dzimteni tu necīnīsies?

Baiba: Par dzimteni es arī cīnos, es cīnos par kultūru, lai cilvēki vairāk to lietotu, lai viņi saprastu, cik tas ir nozīmīgi. Man nepatīk bezkulturālība, muļķība. Protams, ka es cīnīšos pret muļķību. Pret to ir vērts cīnīties. Bet labi, kādus vēl strīdus mēs atceramies?

Monika: Nu, mēs varētu ļoti daudzus strīdus atcerēties. Kā tu gribēji kur tur braukt un neaizbrauci, tāpēc ka…

Baiba: Kur tad es gribēju braukt? Es pati vairs neatceros.

Monika: Uz Ogri (smejas).

Baiba: Uz Jumpravas koncertu?

Monika: Jā.

Baiba: Tas jau nebija nekāds strīds.

Monika: Nu kā tad nebija? Tā bija apspiešana.

Baiba: Es vairs to neatceros. Es tikai biju ierakstījusi savā dienasgrāmatā: “Kad es būšu liela, es dzīvošu jumtistabiņā un varēšu braukt uz Jumpravas koncertiem, kad vien gribēšu.”

Monika: Un ka tev būs tie puzuri, tarbiņas un kas tur vēl.

Baiba: Vispār jau tu mani pārāk neesi apspiedusi pusaudžu vecumā. Es tiešām neatceros kaut kādas šausmīgas sacelšanās. Nu, ka manā dzīvē kaut kas būtu nenormāli ierobežots. Bija visādi pasākumi, mēs kaut kur vazājāmies pa naktīm, un es pat apbrīnoju, kā tu varēji mani palaist. Sazvanīt jau nevarēja, mobilo telefonu nebija.

Monika: Jā, tava māte bija ļoti progresīva.

Baiba: Tā ka nekādus citus lielos strīdus es nemaz neatceros.

Monika: Kā tad neatceries? Atceries, toreiz, pirms Ziemassvētkiem, kā tu gāji uz konsultāciju? Un neatgriezies mājās un aizbrauci uz Cēsīm?

Baiba: Labi, jā, es esmu divas reizes aizmukusi no mājām. Bet tas nebija strīds, tas nebija protests, tā vienkārši likās forša ideja. Tāda infantila ideja, tam nebija nekāda sakara ar aizbēgšanu kā tādu. Vienkārši ienāca prātā, ka būtu forši aizmukt no mājām. Bet tagad es saprotu, ka rīkojos ļoti neganti. Es pat nezinu, kā izpirkt to vainu. Es nesaprotu, kā vecāki var kaut ko tādu pārdzīvot, kā viņi nesajūk prātā. Ko viņi lieto, kamēr tas bērns nav atradies?

Monika: Sākumā viņi grib viņu nosist (smejas).Pirmajā etapā. Pēc tam viņi lūdz Dievu, kaut tas bērns atrastos. Un pēc tam, kad viņš atnāk – nu, tad…

Baiba: Tad mēs iedzērām to Mocarta liķieri. Kad es atnācu. Šokolādes liķieri. To es atceros.

Monika: (Smejas.)

Baiba: Oi, man vienreiz bija kaut kas drusciņ līdzīgs, kad vīrs bija aizgājis nomainīt telefonam bateriju uz Apple šopu, viņš arī pazuda līdz vēlai naktij. Parasti viņš tā nedara, tāpēc es ļoti uztraucos. Un tad es arī viņu gribēju nosist. Bet beigās izrādījās, ka viņš saticis vienu krievu, tas bijis Vācijā, un tad viņam bija jāgaida, kamēr maina to bateriju, krievam arī bija jāgaida, un tā tur viss attīstījās. Bet ko darīt, ja cilvēks pa nakti neatnāk mājās?

Monika: Ja cilvēks nav vairākas dienas mājās, vot tad…

Baiba: Tad ir jānosit. Jāsūta uz darba nometni. Vispār visi tie tīņi… Mēs tikko runājām par manām dienasgrāmatām. Vakar es lasīju savas dienasgrāmatas un sapratu, ka visi tīņi jāsūta uz kaut kādu darba nometni – ka viņi dzīvē ir nederīgi, viņi ir šausmīgi stulbi, ar sakāpinātām emocijām…

Monika: (Smejas.)

Baiba: ...melnbaltu dzīves skatījumu, viņi ir kategoriski, viņi ir dzīves nepieredzējuši, viņi… Viņi vispār ir…

Monika: Oi, es tieši šodien lasīju sarunu ar bērnu psihologu Nilu Konstantinovu. Tur bija runa par to, ka daudzus darba pienākumus nākotnē veiks roboti. Viņš saka: “Varētu likties, ka manu darbu gan tie roboti nevarēs darīt. Bet patiesībā varēs, jo viņiem būs jāiemāca viena vienīga frāze: “Pusaudža vecumā tas ir normāli.”” (Smejas.)

Baiba: Jā, jā. Vienreiz, atceries, mēs arī bijām šausmīgi sastrīdējušās pusaudžu vecumā, un tad es tev izcepu tortīti.

Monika: O, jā, to es atceros. Tas bija drīz pēc vecmāmiņas nāves. Man tā tava zīmīte joprojām ir saglabāta. Un tad, kad es uz tevi par kaut ko saskaišos, es to zīmīti sameklēju un pārlasu un tad domāju: “Redz, kā tomēr…”

Baiba: Gribētos jau nekad nestrīdēties ar saviem tuviniekiem, bet tas nav iespējams tāpēc, ka ir tā cīņa par varu.

Monika: Bet varbūt tā cīņa ir nevis par varu, bet par iespēju paust savus uzskatus?

Baiba: Nu, jā, arī tas. Nevar jau cilvēks kā tāda pļeka sēdēt un tikai klausīties, ko otrs saka. Ir kaut kādi savi uzskati, gribas tos pateikt. Un tad otrs saniknojas. (Abas smejas.) Tur daudz nevajag, jā.

Monika: Jā.

Baiba: Lai gan kādi baigie uzskati var būt? No sērijas “vai man staigāt tajās kurpēs, kuras tev nepatīk”? Tā nav nekāda pasaules uzskatu teorija.

Monika: (Smejas.) Bet vai tu neatceries, kā... Nu, tas it kā nebija strīds, bet jaunākajos gados tev vajadzēja kaut ko nopirkt, es teicu, ka nav naudas, un tu jautāji: “Kur tad tā nauda paliek?” Es sāku uzskaitīt, kur un kā, un tu teici, ka pēc tavām domām šausmīgi daudz aizejot pārtikai. Tu pieprasīji, lai tev izsniedz tavu pārtikas naudu un ka tu atsevišķi…

Baiba: Es atceros, es gribēju pārtikt tikai no kāpostu zupas, jo man tas likās ļoti ekonomiski. (Abas smejas.) Nu kā, es nopirkšu kāpostu… Atceros, es pirmoreiz mūžā gāju pirkt pārtiku, jo parasti es ne ar ko tādu nenodarbojos, to darīja omīte.

Monika: (Smejas.)

Baiba: Es pirmo reizi gāju, pie tam uz to tālo veikalu Valdemāra ielā. Kāpēc es gāju uz turieni, es nezinu.

Monika: Nu, tur bija dārzeņu veikals, uz tā stūra, kur tagad ir Drogas.

Baiba: Jā, jā, jā. Es tur nopirku skābētus kāpostus. Bez gaļas. (Smejas.) Un tad vienkārši vārīju tos kāpostus. Man bija baigais biznesa plāns, cik tas būs šausmīgi lēti, ja es pārtikšu tikai no vārītiem kāpostiem.

Monika: (Smejas.) Un cik ļoti bagāta tu kļūsi.

Baiba: Un es pat nezinu, ko es ar to naudu gribēju darīt, jo toreiz jau nekā tāda nebija. Es neatceros nekādas lietas, par kurām būtu baigi sapņojusi. Varbūt kaut kādas grāmatas, bet arī grāmatu mums mājās bija diezgan daudz. Es nezinu, kas tas varētu būt, kāpēc es gribēju to naudu taupīt un dzīvot no sava budžeta…

Monika: Tu gribēji autonomiju.

Baiba: Priekš kam?

Monika: Nu kā, gribēji pati savu saimniecību.

Baiba: Bet priekš kam?

Monika: (Smejas.) Kurā klasē tas bija? Kādā piektajā, sestajā?

Baiba: Tie vienkārši bija kaut kādi autonomijas pirmsākumi. Jo ekonomiskā pamatojuma tam nebija. Nu ja. Bet, runājot par tām kurpēm, kuras tev nepatīk, tagad tieši ir mode staigāt tajās lapķās.

Monika: Nu zini, es tev varētu pateikt. Kājas viņos izskatās tā, it kā būtu…

Baiba: Kāda starpība, kā izskatās, tagad tam nav nozīmes! Galvenais, lai tu varētu paiet. Un tagad jaunas, stilīgas botas – tas ir daudz krutāk nekā kaut kādas glaunas kurpes.

Monika: Nē, stilīgas botas, tādas kā tās tavas Nike, es atzīstu. Bet es tomēr uzskatu, ja sievietei ir smukas kājas, tad viņai šīs kājas jāparāda visā skaistumā.

Baiba: Tas ir tāds veco laiku uzskats.

Monika: Nu beidz!

Baiba: Bet ko nozīmē – visā skaistumā? Cilvēki kustas, pārvietojas. Tu nevari ar tām savām smukajām kurpēm noiet 10 kilometrus.

Monika: Nu, nevajag jau uzreiz tādas, ar 12 centimetru papēdi.

Baiba: Bet kādas tad?

Monika: Ar normālu pildītu zoli.

Baiba: Nu nē! Ar pildītām zolēm neviens neiet staigāt. Tie nav sporta apavi.

Monika: Nu labi, ejiet staigāt ar sporta kurpēm, ar Nike botām, nevis ar lapķām.

Baiba: Bet lapķas arī ir labs zīmols, lapķām nav ne vainas (smejas). Nu re, tagad mēs nolaidāmies līdz šādam līmenim, bet pārsvarā jau mēs par to arī strīdamies.

Monika: Nē, mēs strīdamies arī par literatūru. Tu teici, ka es Endzelīna vārdus lietoju, bet es vispār neesmu Endzelīna vārdnīcas lasījusi, man ir pašai savi vārdi.

Baiba: Ļoti labi. Tie ir tavas paaudzes vārdi. Bet tie nav jālieto…

Monika: Kāpēc manas paaudzes vārdi?

Baiba: Tie nav jālieto manas paaudzes varoņiem. Lai tas būtu ticami. To diezgan bieži var just literatūrā, ka cilvēki raksta ne par savu paaudzi. Vistrakāk ir, ja mēģina rakstīt bērnu literatūru…

Monika: Bērnu literatūru vai par jauniešiem. Bet izteiksmes līdzekļi ir kā vecīšiem.

Baiba: Jā. Viņu laiku žargons – tāds, ko es pat…

Monika: Tas pat nav žargons. Es vispār apbrīnoju cilvēkus, kas var rakstīt bērnu dzeju un bērnu grāmatas. Piemēram, Inesi Zanderi, jā. Es viņu apbrīnoju, apbrīnoju, apbrīnoju.

Baiba: Jā. Tā ir ļoti smalka, tā māksla. Humors arī ir ļoti sarežģīta lieta.

Monika: Es nupat atkal pārlasīju Čapeku – kā taisa avīzi, kā taisa kino. Nu tiešām, tas viss ir tik dzīvs!

Baiba: Jā, bet kāpēc tas ir dzīvs? Kāpēc tas joprojām ir aktuāls?

Monika: Nu, kaut kādas lietas, kuras mainās…

Baiba: Cilvēka psiholoģija nav mainījusies. Bet arī tā valoda, kā tas ir uzrakstīts. It kā jau tur ir visādas specifiskas lietas, bet tam nav nozīmes.

Monika: Nu, piemēram, Džeroms. Ir jau vairāk nekā 100 gadi pagājuši, bet tu lasi, un viss ir tā kā tagad. Lai gan varētu domāt: ak Dievs, kaut kādi seni angļi…

Baiba: Par to jau ir vissmalkākais humors – it kā ne par ko īpašu. Jo viss, kas ir ļoti aktuāls un mūsdienīgs, šausmīgi ātri noveco. Es arī tagad, atlasot stāstus savai grāmatai, atradu vienu, kurā biju pieminējusi milzīgu tā laika aktualitāti. Toreiz tas likās šausmīgi drosmīgi, kā naglai uz acs. Un tagad tas šķiet pilnīgi nevajadzīgi. Neviens nezina, par ko ir runa. Tagad es to, protams, ņemšu ārā.

Monika: Es atceros, manā Saeimas laikā cilvēki teica: “Nu, tad tagad jūs noteikti rakstīsiet romānu par Saeimu.” Nē, nu principā jau var rakstīt, bet ne par ko konkrētu.

Baiba: Man jau arī tas pats bankā. Lielākā daļa kolēģu uzskata, ka es rakstu par Eiropas Centrālo banku, jo par ko gan citu es varētu rakstīt.

Monika: (Smejas.)

Baiba: Jo tur taču ir tādas sazvērestības un vēl sazin kas! Pirmkārt, es to nedrīkstu darīt sava līguma konfidencialitātes dēļ. Nē, nu var jau kaut kādu globālo trilleri izdomāt, bet priekš tam nav obligāti tur jāstrādā. Tikpat labi tādu darbu varētu uzrakstīt par jebko – par tirgotāju karteli Dienvidāfrikā, piemēram. (Viesmīlei) Paldies, bija garšīgi! Mēs pasūtīsim desertu. Tur ir tiramisu, tu negribi tiramisu?

Monika: Nē.

Baiba: Vai mājas saldējumu?

Viesmīle: Mums ir marcipāna kūka un saldējums, bet vitrīnā ir medus kūka, napoleons…

Monika: Nē, paldies, es labāk saldējumu.

Baiba: Vispār man, lūdzu, saldējumu izlasi un sorbetu.

Viesmīle: Labi.

Monika: Tad tu negribi tiramisu?

Baiba: Kaut kā pārdomāju. Vārdu sakot, ko es vēl gribēju pateikt par strīdiem: es nupat sapratu, ka man strīdos ir tāda tendence, kāda bija mūsu omītei. Kad viņa sastrīdējās, tad gāja prom no mājas.

Monika: (Smejas.)

Baiba: Es parasti, kad ir kaut kāds baigais strīds, vienkārši izeju no mājas. Kad mani apvaino vai kad esmu saskaitusies, es izeju parciņā, kaut kur pastaigāju vai pasēžu…

Monika: Vai, vai, cik tas izklausās nevainīgi! Es te, tā sakot…

Baiba: (Smejas.) Jā, jā.

Monika: Tie ir tādi sopļi, kā izklausās.

Baiba: Nu, kādi sopļi? Es sevi nekādā veidā nepataisu par labāku, es tikai atcerējos, ka tā ir mana stratēģija strīdos – aizmukt no tiem.

Monika: Un tā var aizmukt no strīdiem? Gluži otrādi. Tu esi nevis aizmukusi, bet vēl atstāj to cilvēku vienatnē, lai viņš pārdzīvo! (Smejas.)

Baiba: Nu, es taču nemūku no mājām. Visi, kas ar mani strīdas, taču zina…

Monika: Ooo!

Baiba: Visi zina, ka es pēc 10 minūtēm būšu atpakaļ. Vienkārši lai viņi tur uzsprāgst savā nodabā.

Monika: Ļoti jau nu mīļa tu esi pret tuviniekiem (smejas).

Baiba: Un ļoti mīļi pret tuviniekiem ir sākt strīdēties? Nevajag vispār strīdēties.

Monika: Bet mēs tikko norunājām, ka savs viedoklis jāizsaka.

Baiba: Ir jāizsaka, jā. Ja nestrīdas, tad kaut kā pietrūkst.

Monika: Redzi? Mēs taču zinām, ka tas, kas virza sižetu uz priekšu – jebkurā literatūrā –, ir konflikts, domstarpības.

Baiba: Jā, ja cilvēks bija laimīgs, atnāca mājās, paēda un aizgāja gulēt, neviens tādu stāstu nelasīs. Bet, ja viņš no rīta piecēlās, viņam sāpēja galva, jo viņš bija piedzēries tāpēc, ka bija pārdzīvojis, ka viņu bija pametusi sieviete, tad uzreiz sākas romāns. Cilvēkus tāpēc arī interesē strīdi un visādas nesaskaņas. Un, lasot par personībām, nevienu neinteresē tādi, kas bijuši baigie jēriņi.

Monika: Nu, cilvēks jau vispār nevar būt personība, ja viņš nepastāv uz kaut ko savu.

Baiba: Bet ja viņam apkārt visi ir tādi padevīgie jēriņi?

Monika: Tad viņš kļūst par tirānu. (Abas smejas.)

Baiba: Īsts tirāns arī grib strīdēties, viņam nav interesanti tādi jēriņi. Starp tādiem nav kur izpausties.

Monika: Nu, no vienas puses, nav, bet viņš jau tos cilvēkus patērē tādā veidā. Liekot viņiem ar viņu strīdēties.

Baiba: Nu ja. Ir cilvēki, kuri strīdas labi ja reizi gadā. Esmu dzirdējusi no dažiem, ka viņi vienreiz gadā sastrīdējušies un tas ir tik šausmīgs notikums! Tā kā es savā ģimenē strīdos gandrīz katru dienu, man tas nenozīmē praktiski neko. Nu labi, ir kaut kādi lielāki strīdi. Tādi varbūt ir reizi gadā. Bet par visiem pārējiem pat grūti pateikt, vai tie ir strīdi vai nav. Notiek tāda strīdu inflācija.

Monika: Vot, vot. Tas labs teiciens, man patīk – strīdu inflācija. No otras puses, lai nebūtu šīs inflācijas, katrs nākamais strīds gan izteiksmes, gan iemeslu meklēšanas ziņā var kļūt arvien nejaukāks.

Baiba: Nu, tās tad jau ir toksiskas attiecības. Bet tā, ja vienkārši pastrīdas, tas ir tāds kā emocionālais fitness.

Monika: (Smejas.)

Baiba: Nu, vismaz ekstravertiem tā ir, es nezinu, kā ir introvertiem. Vai introverti vispār strīdas? Varbūt viņi klusē, nerunā viens ar otru?

Monika: Ir cilvēki, kas var divas nedēļas savā starpā nerunāt. Bet tas ir par traku, to es nespētu izturēt.

Baiba: Jā. Es arī nespētu, man būtu vienkārši garlaicīgi.

Monika: Zini to anekdoti, kur vīrs ar sievu sastrīdējušies un arī nerunā dienām ilgi? Vīrs uzraksta sievai zīmīti: “Pamodini mani septiņos.” Aiziet gulēt. No rīta pamostas, pulkstenis rāda 10, blakus zīmīte: “Celies, ir jau septiņi!”

Baiba: (Smejas.) Apmēram. Nē, es zinu stāstus par cilvēkiem, kas tiešām gadiem dzīvojuši kopā un nerunājuši. Nu, ekstraverts to, protams, nevarētu izturēt. Es tomēr upurētu savu pārliecību, kaut kādas savas alkas pēc varas. Es tās upurētu savai tieksmei papļāpāt. Man tas tomēr ir svarīgāk. Es varētu piekāpties, lai gan varbūt sirdī nepiekāptos.

Monika: (Smejas.)

Baiba: Bet tikai formāli, lai atkal varētu papļāpāt. Man nav pacietības baigās politiskās spēles spēlēt.

Monika: Tātad tev visu laiku vajadzīgs klausītājs.

Baiba: Jā, jā. Jaunībā ar dažām draudzenēm mums bija tā saucamās kodolziemas. Mēs ilgstoši nerunājām, bet kāpēc, to pašas vairs neatceramies. Tagad tas liekas tik stulbi. Bet vispār tie, ar kuriem bija šīs kodolziemas, kļuva tādi kā tuvāki. Tas bija kaut kas personisks, kaut kas diezgan intīms – ar kādu uztaisīt kodolziemu. Kodolziemu netaisa ar kuru katru. Tas par kaut ko liecina, tas nozīmē, ka šis cilvēks tev ir dārgs.

Monika: Vai, es atceros vienu gadījumu. Man pašai, to atceroties, par sevi kauns. It kā nekas īpašs, bet es atceros to skatu, tās sajūtas. Tas bija tad, kad es biju stāvoklī, tevi gaidīju. Es jau, šķiet, biju dekrēta atvaļinājumā aizbraukusi uz Liepāju. Un tavs tēvs nolēma nokrāsot dzīvoklī logu. Nu, sāk viņš krāsot to logu, bet es apsēžos, un man šausmīgi gribas kaut kādu kašķi.

Baiba: Reizēm tā ir, jā.

Monika: Man to kašķi gribas neizsakāmi! Un es sēžu uz taburetes un visu laiku kaut ko monotoni…

Baiba: Zāģē.

Monika: Jā, kaut kādas riebīgas lietas. Un pati domāju: “Nu, kaut viņš vienreiz tā sacirstos, ka aplietu mani ar krāsu vai vēl kaut ko.” Jo iziet no šīs situācijas es vairs nevaru. (Smejas.) Un nebija taču nekāda iemesla, gluži otrādi, cilvēks krāso logu.

Baiba: Tu savu vīnu gandrīz neesi iedzērusi.

Monika: Es dzeru pamazām.

Baiba: Jā, jā. Bet tūliņ būs saldējums.

Monika: Vai tad vīnu nevar dzert ar saldējumu?

Baiba: Var, protams, jā.

Monika: (Smejas.) Prērijas austeres man nav.

Baiba: Prērijas austeres tev nav, jā.

Monika: Būs jāuztaisa mājās.Ā, bet vienreiz, atceries? Mēs braucām, tavs tēvs, tu un es. Lieldienas bija. Mēs gribējām braukt pa ciemiem vai vēl kaut kur.

Baiba: Es tieši to nupat atcerējos! Pilnīgākā telepātija. Tieši to gadījumu.

Monika: Mēs braucām mašīnā (smejas).

Baiba: Jā! Es vispār pirmoreiz mūžā atcerējos, ka tā bija. Par ko mēs sastrīdējāmies?

Monika: Es nezinu, tu kaut kur negribēji braukt. Kaut kas tur tāds bija. Tāda nelaba atmosfēra tai mašīnā valdīja, un mēs pie Engures pagriezāmies atpakaļ. Un tad tu izlēci no mašīnas.

Baiba: Jā. (Abas smejas.)

Monika: Un sāki iet pa ceļu, bet mēs braucām projām. Un braucām un braucām, un braucām…

Baiba: (Smejas.)

Monika: Es neatceros, kuram – vai man, vai tēvam – sirds palika mīksta.

Baiba: Nu labi, tie ir tādi stulbi bērnības izgājieni.

Monika: Vai tad? Man liekas, tu jau mācījies 1. ģimnāzijā. Bet es atceros, mana mamma, tava oma, vienmēr strīdējās ar vecotēvu, kad bija svētki. Tas mans vecais tēvs, viņš bija tāds mierīgais. Bet vecāmamma gan bija diezgan ellīga.

Baiba: Starp citu, kas tur bija ar to sāli? Tu vienreiz stāstīji par sāli, kuru atstāja ārā.

Monika: Nu kā, vecaistēvs vasarā bija nopļāvis sienu. Nopļauts siens stāv pļavā. Tas bija vēl Latvijas laikā. Jā, mamma bija dzimusi 1913. gadā, viņa to atcerējās. Nu, vectēvs aizbrauca ar zirgu uz veikalu. Ar naudu viņiem bija ļoti pieticīgi, un viņš cita starpā nopirka maisu ar sāli. Un pēkšņi viņš, mājās braucot, redz, ka mākonis kāpj. Nu, siens ir nopļauts, būtu jāsavāc. Vismaz jāsagrūž čupā. Viņš iebrauc pagalmā un izmet laukā, ko nu viņš ir nopircis, arī to sāli, un saka vecaimammai: “Ienes klētī.” Bet viņa saka: “Nenesīšu, smags.” Bet tas maiss salīdzinājumā ar tiem smagumiem, kādus viņi tur cilāja, bija pavisam simbolisks. Viņš saka: “Nu taču ienes, nu,” – viņam jāskrien sienu glābt. Bet viņa nenesa. Uznāca lietus, to sāli saliedēja...

Baiba: Un tas tur nostāvēja visu ziemu?

Monika: Nē, pēc tam jau novāca. Bet bija tādā vienā gabalā kā akmens. Viņi to cirta ar cirvi un smalcināja (smejas).

Baiba: Nu, man liekas, mums nevienai šis nav iedzimis. Vismaz es noteikti tā nedarītu.

Monika: Nu, nezinu, nezinu.

Baiba: Kāpēc? Manta tak iet bojā! (Abas smejas.)

Monika: Nu, princips.

Baiba: Es neesmu principa cilvēks. Vispār es esmu diezgan bezprincipiāla un skatos, kā man ir izdevīgāk tajā brīdī. Es varu arī atteikties no saviem principiem.

Monika: Tu tagad uzvedies kā tas makjavellists.

Baiba: Jā, jā. Es to apzinos.

Monika: (Smejas.)

Baiba: Man šķiet diezgan muļķīgi principa dēļ par kaut ko iestāties.

Monika: Skatoties, kāds princips, nu. Viņai, tai vecmammai, bija līdz kaklam visi tie darbi, bērni, viss, kas tajā brīdī sakritis. Cilvēks var izturēt ļoti daudz. Bet tā viņš iztur, iztur, iztur, un tad vienā brīdī notiek kaut kāds sīkums, un pēkšņi cilvēks izdara šausmu lietas.

Baiba: Var jau to diezgan viegli iedomāties arī mūsdienu situācijā, kad tev ir pēdējā pile...

Monika: Nu, to taču katra sieviete zina: ja esi visādas lietas darījusi un pacietusi un tad vēl tev no rīta ģērbjoties notrūkst poga vai saplīst zeķubikses... Un tu ej un pielaid pilsētai uguni. (Smejas.)

Baiba: Bet jūs ar omīti arī strīdējāties?

Monika: Nu protams. Vai tad tu neatceries?

Baiba: Es neatceros, man jūs likāties kā tāda vienota fronte...

Monika: Pret tevi? (Smejas.)

Baiba: Nu ja, tādi uzraugi. Nianses jau es nevarēju izšķirt.

Monika: (Smejas.)

Baiba: Nē, es atceros, ka mēs omītei mānījāmies, kaut ko melojām, kad es gāju pie kāda vakarā ciemos, jo nedrīkstēja iet no mājas ārā, kad bija tumšs. Mēs viņu gribējām pasargāt, lai viņa neuztraucas.

Monika: Nē, nu redzi, tas jau nav nekas tāds. Citiem, lūk, ir ģimenēs strīdi par mantojumu…

Baiba: Tas ir kaut kas cits, jā. Es pat nezinu, vai tas ir strīds, tā jau tāda karošana.

Monika: Nu, kara cirvi izrok, aprok…

Baiba: Un?

Monika: Un atkal izrok.

Baiba: Jā. Es nezinu, vai esmu ar kādu dzīvē tā baigi karojusi.

Monika: Tie, lūk, ir tie skeleti skapī. Bez tiem literatūras nebūtu (smejas).

Baiba: Es tagad domāju, vai esmu kādu īstu karu uzsākusi. Es esmu tāda miera mika, man liekas.

Monika: Nu, nevajag tagad.

Baiba: (Smejas.) Bet ar ko tad es esmu karojusi?

Monika: Labi, nesāksim. Tas ir pārāk sīkumaini.

Baiba: Nu labi.

Monika: Bet garšīgs tas saldējums. Ļoti dažāds visāds...

Baiba: Man arī garšo. Laba kombinācija – tas saldējuma treknums ar to svaigo sorbetu. Tā bija laba izvēle, tiramisu būtu baigā bumba.

Monika: Man garšo viss, ko kāds cits ir pagatavojis.

Baiba: Tas gan, jā. Ja es pati gatavoju, tad man vairs nav interesanti.

Monika: Bet cik tev vēl palicis tai grāmatai apmēram?

Baiba: Nu, viss, man ir palicis pēdējais stāstiņš, kas jāuzraksta. Tad man tas jāapkopo.

Monika: Tu esi ievadu jau uzrakstījusi, ja?

Baiba: Jā. Esmu.

Monika: Iedosi man izlasīt?

Baiba: Protams, ka iedošu. Visu grāmatu.

Monika: Labi. Tas ir labi, ka mums šī saruna ir pirms lasīšanas. Jo pēc lasīšanas varētu būt…

Baiba: Vispār jau jā. Nu, strīds laikam ir neizbēgams. Bet tā kā par “Melu meistaru” mēs, protams, vairs nesastrīdēsimies.

“Vakariņas ar Andrē” notika Film Noir Bibliotēkā