Skaistums skar gan smadzenes, gan sirdi, gan pautus

Katrs mākslinieks ikvienu savas jaunrades brīdi sarunājas ar dievu. Ar tādu dievu, kādu viņš to redz. Var droši teikt, ka savas pasaules radīšana ir mākslinieka galvenais uzdevums. Jans Fabrs ir daudzšķautņains. Grūti nesaminstinoties definēt, ar kādu mākslinieciskās jaunrades veidu viņš nodarbojas. Viņa izteikumu brīvību ik reizi nosaka balansēšana uz dažādu mākslas veidu robežas. Viņš ir mākslinieks, kurš, sasvītrodams centimetru pēc centimetra, rada gigantiskas gleznas ar lodīšu pildspalvu. Viņš ir tēlnieks, kurš pavairo sava ķermeņa kopijas un pakļauj tās dažādiem pārbaudījumiem. Viņš ir kolekcionārs, kurš krāj skaistuma tēlus, ko atrod apkārtējā realitātē, un dāļā neskaitāmus šī skaistuma atspulgus skatītājiem. Viņš ir horeogrāfs, kurš, etīdēs un skatēs strādādams kopā ar saviem dejotājiem, atlasa ideālas kustības, un šī darba rezultāts ir izrādes, kas pēc tam tiek rādītas visā pasaulē. Taču neatņemama šo izrāžu daļa ir traģiski vai satīriski teksti, kas tapuši, māksliniekam pastāvīgi domājot par mākslas būtību, cilvēces virzību un katra atsevišķa cilvēka likteni.

Jans Fabrs dzīvo un strādā Antverpenē, dižo flāmu mākslinieku pilsētā. Antverpenes katedrālei viņš pēc pilsētas pasūtījuma darinājis zelta skulptūru – Mākslinieks (viņš pats, Fabrs) izstieptā rokā tur milzīgu krustu. It kā Mākslinieka nolemtība būtu turēt šo pasauli līdzsvarā, pašos pirkstu galiņos, ne uz mirkli neatļaujoties novērst skatienu.

Apvienība, kuru Fabrs Beļģijā vada, ir divējāda: viena daļa strādā ar viņa mākslas un literārajiem darbiem, otra – ar to, ko viņš rada teātra, dejas un performances telpā. Daudzstāvu ēka Troubleyn Antverpenē, kur notiek mēģinājumi, izrāžu veidošana, viņa aktieru patstāvīgie darbi, ir arī laikmetīgās mākslas muzejs. Dažādās telpās, istabās, kāpnēs izvietoti darbi, kurus radījuši Fabra draugi – mākslinieki no visas pasaules. Viņa līdzstrādnieki darbojas pasaulē, kas ir pilnum pilna ar mākslas darbiem. Ēdnīcā, kur visi kopā pusdieno, sienas apgleznojusi Marina Abramoviča. Zālē, kur notiek jogas nodarbības, griestus klāj freskas, kādā starpstāvu pārejā atrodas Romeo Kastelluči krucifikss. Istaba, kas aizstāj kabinetu pašam Janam Fabram, ir vieta ar skaņuplašu kolekciju – nebeidzami plaukti ar saudzīgi glabātiem vinila ierakstiem. Mūzika ir liela daļa no viņa dzīves, tā iedvesmo viņu jauniem eksperimentiem.

Ieeju šajā Fabra dailes un jaunrades pilī rotā zelta plāksnīte ar uzrakstu: Only art can break your heart, only kitsch can make you rich.¹ Fabrs tik tiešām prot balansēt starp šiem diviem lielās kultūras komponentiem. “Liela” šī kultūra ir tāpēc, ka prot apmierināt maksimālas auditorijas prasības: viņa darbu cienītāji ir arī nedaudzo intelektuāļu un mākslas lietpratēju vidū, taču savās izrādēs viņš bez grūtībām piepilda milzīgas skatītāju zāles, uz viņa izstādēm stāv rindā tie, kuri kāro redzēt provokāciju. Fabrs vienīgais no mūsdienu māksliniekiem dzīves laikā ticis pie izstādes Luvrā. Fabrs, 2005. gadā izveidodams savu māksliniecisko programmu Aviņonā, iesvēla sašutumu visā teātra kopienā un panāca, ka pat komunistiskais laikraksts L’Humanité ir aizskarts un par programmu raksta šādi: “Aviņonas festivāls ir masturbējoša autisma triumfs.” Un Fabra izstāde Ermitāžā 2016. gada rudenī, kad Krievijā ne soli nebija iespējams paspert, kādu neaizskarot, bija absolūts izaicinājums, ko redzēt, protams, vēlējās neiedomājami daudz apmeklētāju.

Fabrs ir viegli ievainojams, nepārprotami mēdz būt nežēlīgs, viņš ir atkarīgs no reakcijām, ar lielu prieku provocē, taču vienmēr dara to, ko pats uzskata par svarīgu. Pirms 10 gadiem viņš provocēja Eiropas teātra festivālus ar izrādi “Tolerances orģija”, kurā atklāti izteicās par to, kā eiropeiskās vērtības, ja tās lieto bez mēra, visbeidzot sasniedz pretējus rezultātus. Pirms pieciem gadiem viņš apkopoja savu ilgus gadus krāto pieredzi un radīja totālu izrādi, 24 stundas ilgu norisi “Olimpa kalns”, kurā bija daudz pašcitēšanas, daudz no vecām izrādēm ņemtu daļu, taču tam visam pāri – nevainojami konstruēta kopējās darbības dramaturģija un neiedomājamā līmenī radīta mijiedarbība starp aktieriem un skatītājiem, kas tika veidota no pirmajiem mēģinājumiem līdz nesaraujami ciešām saitēm, un finālā izrāde kļuva par vienu veselu. Aplausi ilga pusstundu, un Jans Fabrs tajos stāvēja, triumfēdams kā pulkvedis, kas nule izcīnījis kauju par daili un mākslu, – viņš stāvēja kā pilntiesīgs uzvarētājs.

Jevgeņija Šermeņova

Rīgas Laiks: Vai jūs jau esat sev pierādījis savu eksistenci?

Jans Fabrs: (Ilga pauze.) Ja godīgi, laikam jau ne. Bet man galvā ir tāda iedoma... Esmu nolēmis, ka kļūšu ļoti vecs.

RL: Tas ir, ilgi dzīvosiet?

Fabrs: Jā. Un man ir tāda iedoma, ka savu labāko zīmējumu es uzzīmēšu 96 gadu vecumā – vai varbūt tas būs neliels teksts – un tajā būs iekšā visa būtība. Un es domāju – pavisam nopietni –, ka ir vajadzīgs ilgs laiks, vesels mūžs, lai kļūtu par jaunu mākslinieku... Es gribu sasniegt šo stāvokli, kaut ko līdzīgu tam, kāda bija mana vecmāmiņa tuvu 90 gadu vecumam. Viņa bija ļoti inteliģenta sieviete, un vecumā viņai piemita tāds dzidrums un dāsnums, kāds ir tikai bērniem. Varbūt, kad esi kļuvis vecs, gudrs bērns, tu esi pietuvojies tam, par ko jūs jautājāt.

RL: Mans jautājums ietvēra atsauci uz jūsu izteikumu, ka jūs rakstāt, lai pierādītu savu eksistenci. Jums par to ir šaubas? Citi savu eksistenci pieņem kā pašsaprotamu. Jums tā acīmredzot nav pašsaprotama.

Fabrs: Nē... (Nopūšas.) Jo es kā mākslinieks allaž sev jautāju: kāpēc es esmu mākslinieks? Kāda iemesla dēļ? Šajā nozīmē man ir tāda kā dziļa iekšēja nepieciešamība pamatot savu eksistenci, apjēgt, ka es šeit atrodos ar noteiktu mērķi, ka man kaut kas jāatstāj aiz sevis nākamajām paaudzēm. Ja nebūtu šādas pārliecības, ka man kaut kas jāatstāj aiz sevis, es droši vien būtu kļuvis par maiznieku vai miesnieku.

RL: Jūs teicāt, ka pastāvīgi uzdodat sev jautājumu, kāpēc esat mākslinieks. Kādas ir trīs labākās atbildes, pie kurām savā mūžā esat nonācis?

Fabrs: Man tas pirmām kārtām nozīmē apzināties savu privāto laiku – ko tas man īsti nozīmē – un, protams, arī laiku, kurā dzīvoju. Mūsdienās ir papilnam mākslas, kas balstās tādā kā... gandrīz vai kapitālistiska pilsoņa domāšanā. Un man šķiet, ka esmu izvēlējies citu ceļu. Es neticu cinismam. Es ticu skaistuma spēkam. Un skaistuma definīcija, manuprāt, ietver divu lietu saskaņu, un tās ir ētiskās vērtības un estētiskie principi. Bez šīs saskaņas skaistums ir tikai smiņķis, kosmētika.

RL: Kuras ētiskās vērtības jūsu skatījumā ietver skaistums?

Fabrs: Personīgi man viena no galvenajām ētiskajām vērtībām, kas parādās arī manās skulptūrās un tekstos, ir ticība labākam cilvēkam, labākai sabiedrībai. Ticība tam, ka jāciena citam cits un jāuzticas cilvēka ķermenim, ķermeņa inteliģencei. Es ticu gudrībai, kuru glabā mūsu kauli, mūsu asinis, smadzenes. Jau 60 gadus es dzīvoju Beļģijā, flāmu pusē. Esmu tur dzimis, manas saknes ir tās kultūrā. Esmu uzaudzis kā punduris starp milžiem – starp Rubensu, van Eiku, van Deiku. Bet tai pašā laikā es dzīvoju valstī, kur notiek nemitīga cīņa pret galēji labējiem. Un es esmu no tiem māksliniekiem, kuri netur muti ciet. Intervijās, arī savos darbos es vēršos pret galēji labējiem un radikāliem nacionālistiem.

RL: Bet, uzstājot, ka esat flāms, jūs taču dziedat viņu dziesmu.

Fabrs: Nē, ir atšķirība starp apziņu, ka piederi pie zemes ar bagātu kultūru un... Flāmu iztēle ir tāda, kas iet visos virzienos. Holandiešu iztēle koncentrējas vienā virzienā, tā ir analītiskāka. Paskatieties uz viņu glezniecību. Viņi ir kalvinisti, mēs esam katoļi. Un paskatieties uz flāmu mākslinieku gleznām – tajās jau ļoti agri parādās viss dzīves sex, drugs and rock’n’roll: cilvēki tur dejo, ēd, dzīro... Holandiešiem, spāņiem, frančiem – viņu gleznās viss griežas ap varu, varas glorificēšanu. Flāmu gleznās gluži pretēji – tajās drīzāk ir varas noraidījums. Un man šķiet, ka manos darbos arī jūtama pretestība pret tiem, kas vēlas tīru, flāmisku sabiedrību, kurā visiem jārunā tikai flāmiski un jārada tikai flāmiska māksla, saprotat? Un pa šiem gadiem viņi man Flandrijā ir daudzkārt fiziski draudējuši un uzbrukuši. Lai gan izejas punkts maniem darbiem nekad nav plika vēlme provocēt vai šokēt. Bet viņiem nepatīk tas brīvības nervs, kas ir manā kritikā, saprotat? Bet, ja tu esi mākslinieks, tad tev par šīm lietām ir jārunā – tā es domāju. Ja tu neuzdrošinies atvērt muti par visu, kas Eiropā notiek, tad, man šķiet, tu neesi pelnījis saukties par mākslinieku. Māksliniekam jāaizstāv brīvības teritorija.

RL: Atgriezīsimies pie jūsu izpratnes par skaistumu. Jūs tātad teicāt, ka skaistums ietver ētisko vērtību – dažas jūs jau pieminējāt – un estētisko principu saskaņu. Par kādiem estētiskiem principiem ir runa? Ka gaisma ir labāka par tumsu? Vai ka krāsainums ir interesantāks par melnbaltumu?

Fabrs: Nē, nē, nē. Es uzskatu, ka īstais avangards sakņojas tradīcijā. Es pats studenta gados mācījos, kā sagatavot audeklu, kas ir pigmenti, kā sagatavot to vai citu lietu. Mani, jaunu mākslinieku, mācīja vecie mākslinieki, aizsēja acis un lika sajust materiālu...

RL: To neredzot?

Fabrs: To neredzot un tam pat nepieskaroties, jā, jā. Tā ir tāda prakse, ko piekopa alķīmiķi, un neaizmirstiet, ka pirmie flāmu gleznotāji bija diži alķīmiķi. Van Eiks...

RL: Boss arī bija alķīmiķis?

Fabrs: Jā, protams, viņi paši gatavoja sev krāsas. Studējot vecos meistarus, es atklāju, ka viņi, piemēram, baltajai krāsai izmantoja sasmalcinātus cilvēka kaulus. Viņi izmantoja cilvēka asinis, lai padarītu skaistākus brūnos toņus. Visi šie mākslinieki – van Eiks, Boss – bija ļoti slaveni jau savas dzīves laikā, un viņus augstu vērtēja baznīca. Tajā pašā laikā viņi kritizēja baznīcu, kritizēja varu. Jau viņiem nebija sveša doma, ka māksliniekam ir jāpretojas varai. Bet, runājot par estētiskajiem principiem, mani savā laikā skoloja ļoti tradicionālā manierē. Gadiem ilgi es nedarīju neko citu kā tikai zīmēju. Zīmēšana ir domāšana. Zīmēšana ir skatīšanās. Es zinu, ko nozīmē konstrukcija, zinu, ko nozīmē kompozīcija, zinu, ko nozīmē alegorija. “Zini savus klasiķus!” Es savus klasiskos meistarus zinu ļoti labi. Vēl šodien es turpinu no viņiem zagt. Jūs pieminējāt Hieronimusu Bosu. Daudzi to nezina, bet Boss bija ļoti revolucionārs mākslinieks, un tāds viņš ir vēl joprojām. Kā mākslinieks viņš ir daudz revolucionārāks, ar daudz bagātāku iztēli nekā visa laikmetīgā māksla.

RL: Piekrītu.

Fabrs: Un, ja mēs runājam par estētiskajiem principiem, es arī uzskatu, ka mani darbi vēlas savaldzināt skatītāju.

RL: Jūsu darbi vēlas savaldzināt?

Fabrs: Savaldzināt. Bet, kad būsi savaldzināts, tu atklāsi, ka tajā darbā iekšā paslēpti dzelkšņi un āķi, kas tevi ievainos un nodarīs sāpes.

RL: Bet kā labad? Jūs gribat savaldzināt un nodarīt sāpes, lai izdarītu ar mani... ko?

Fabrs: Lai liktu jums domāt, lai liktu jums just. Jo uzskatu, ka mana profesija ir dziedināt brūces jūsu prātā. Vai varbūt arī ķermenī.

RL: Bet jūs taču neesat ārsts. Vai kā?

Fabrs: Varbūt mākslinieks ir arī sava veida ārsts... Varbūt pat priesteris.

RL: Šamanis?

Fabrs: Manā priekšstatā mākslinieks ir zinātnieka un priestera apvienojums. Ziniet, mana māte nākusi no ļoti bagātas un ļoti katoliskas ģimenes, bet tēvs bija nabadzīgs, turklāt komunists. Mani uzaudzināja ar Bībeli, bet mēs negājām uz baznīcu, jo tēvs bija pārāk radikāli noskaņots pret visām baznīcas dogmām. Tai pašā laikā viņš izņēmuma kārtā gāja uz katedrāli skatīties Rubensa gleznas. Savā dzīvē esmu bijis daudzās baznīcās – ne tikai lai aplūkotu gleznas, bet arī lai paklausītos priesterus –, un man, piemēram, šķiet, ka mums tagad Antverpenē ir neticami labs priesteris. Es neesmu praktizējošs katolis, bet šis kungs patiesi ir humānists. Viņš ir atvērts pilnīgi visiem – ebrejiem, hinduistiem, musulmaņiem, visiem. Es viņā redzu cilvēku, kurš vēlas aizsargāt cilvēces trauslumu... Un uzskatu, ka tāds ir arī mākslinieka uzdevums – aizsargāt skaistuma vai cilvēces trauslumu.

RL: Aizsargāt skaistuma un cilvēces trauslumu?

Fabrs: Jā, jo tas ir gandrīz viens un tas pats. Skaistums vienmēr ir trausls un ievainojams.

RL: Vai cilvēki ir skaisti?

Fabrs: Bet protams.

RL: Kas cilvēkos ir tik skaists?

Fabrs: Es vienmēr salīdzinu cilvēkus ar eņģeļiem. Paskatieties uz eņģeli: eņģelis ir nevainojams, vienreizīgs, statisks.

RL: Cik man nācies dzirdēt, eņģeļiem nav ķermeņa.

Fabrs: Viņiem ir tāds kā garīgais ķermenis, bez miesas. Mēs esam kaut kas gluži pretējs – mēs sevī nēsājam nāvi. Skelets ir nāves simbols. Visu dzīvi mēs nostaigājam ar nāvi zem ādas. Mēs, cilvēki, neesam nevainojami, mēs ejam pretī nāvei būtībā jau kopš piedzimšanas brīža. Mēs kļūdāmies ik uz soļa. Taču tai pašā laikā mēs tīri labi protam izmantot savas pelēkās šūnas. Mēs progresējam. Pateicoties šai... visseksīgākajai ķermeņa daļai, smadzenēm, mēs progresējam, par spīti visām savām kļūdām un aplamībām. Tādēļ es domāju, ka cilvēks ir kaut kas ļoti skaists. Trausls un ievainojams, bet skaists. Un ievainojami mēs esam tāpēc, ka mums ir iekšējais skelets. Mēs neesam skarabeji, kam ir ārējais skelets. Es jau gadiem ilgi taisu eņģeļu un mūku skulptūras. Šīs skulptūras attēlo cilvēciskas būtnes ar ārējo skeletu. Iedomājieties, ka mēs pamazām kļūstam stiprāki un iegūstam ārējo skeletu. Mēs kļūstam neievainojami, mēs atbrīvojamies no Kristus stigmām. Tas būtu sākums jaunai domāšanai, jušanai, jaunai reliģijai.

RL: Vai šis ārējais skelets būtu kaut kādas tehnoloģiskas bruņas, vai kā?

Fabrs: Nē, mēs to iegūtu mutāciju, organisma pārmaiņu, metamorfozes rezultātā. Mūsu ķermenis pastāvīgi evolucionē un mainās. Jau tagad... visiem cilvēkiem šajā vietā (rāda) ir trīs artērijas, trīs vēnas, bet jaunākajai paaudzei tur ir tikai divas vēnas. Cilvēks pamazām mainās.

RL: Un jūs domājat, ka šis ārējais skelets nāks drīz?

Fabrs: Nē, nedomāju, ka drīz. Bet tas ir tāds tēls, par ko ir vērts padomāt: iedomājieties, ka mēs kļūstam neievainojami, ka mums nevar nodarīt sāpes.

RL: Nu, cilvēkam tā būtu augstākajā mērā mākslīga situācija.

Fabrs: Ne gluži. To jau es arī saku. Visi mani darbi runā par ticību cilvēka ķermeņa ievainojamības spēkam un cilvēka iekšējo orgānu gudrībai, inteliģencei. Mūsu orgāniem piemīt liela gudrība, ko mēs sākam aizmirst.

RL: Vai jūs esat sapratis, kādēļ cilvēks no iekšpuses ir daudz krāsaināks nekā no ārpuses? Kas tur par joku?

Fabrs: Jā, jums taisnība – asinis un viss pārējais. Man šķiet, ka tas ir tieši šis krāsainais skaistums un gudrība, ko mēs slēpjam un glabājam zem ļoti trauslas membrānas. Mēs katru rītu pamostamies šajā dīvainajā slazdā – savā ķermenī –, kuru ne pārāk labi saprotam. Piemēram, smadzenes – tajās joprojām ir tik daudz kā nezināma. Esmu strādājis kopā ar itāļu neirozinātnieku, manas daiļrades cienītāju Džakomo Ricolati.

RL: To pašu, kurš atklāja vienu no spoguļneironiem?

Fabrs: Jā, jā. Un tagad, pateicoties spoguļneironu atklāšanai, mēs saprotam, ka atdarināšana ir viena no augstākas inteliģences formām. Empātija, līdzcietība mūsos nenāk no Dieva, tā nāk no mums pašiem. Mums vēl ir tāls ceļš priekšā, lai pilnībā izprastu šo visseksīgāko orgānu cilvēka ķermenī. Tā ir mūsu nākotne, kas padarīs mūs stiprākus un labākus.

RL: Kas jums smadzenēs liekas tik seksīgs? Es, piemēram, dodu priekšroku krūtīm.

Fabrs: Pavisam vienkārši: ja nav iztēles, nav arī erekcijas. (Abi smejas.)

RL: Proti, smadzenes aktivizē seksualitāti. Es jūs pareizi sapratu?

Fabrs: Nē, ne tikai seksualitāti, bet iztēli.

RL: Man gan liekas, ka sievietes krūtis ir daudz seksīgākas par smadzenēm. Pārlieciniet mani par pretējo.

Fabrs: Ļoti vienkārši. Jums var nolikt priekšā visskaistākās krūtis, bet, ja sieviete jums nepatiks, nekas arī nenotiks.

RL: (Smejas.)

Fabrs: Jo viss ir šeit, pareizi? (Piebaksta pie galvas.) Visam pamatā ir koncentrēšanās. Būt rakstniekam vai māksliniekam – tas nozīmē koncentrēšanās stāvokli, tā ir koncentrēšanās erotika. Tas ir tāpat kā ar mīlēšanos. Kad mīlējos ar sievieti, es koncentrējos uz katru viņas ķermeņa kvadrātcentimetru. Un kā mākslinieks es allaž cenšos savienot trīs lietas – smadzenes, sirdi un pautus. Šīs trīs.

RL: Un jums izdodas?

Fabrs: Jā, dažreiz ir tāda sajūta, saprotat? Empīriski to pierādīt nevar, bet tie ir tie trīs i: instinkts, intuīcija, inteliģence. Ziniet, es neesmu intelektuālis, mans dzinējspēks ir instinkts un intuīcija. Instinkts nāk no pautiem, intuīcija no sirds, bet inteliģence parādās jau pēc tam. Es sekoju instinktam un intuīcijai, bet tad apstājos un pieslēdzu inteliģenci, sāku izdarīt izvēles, sāku sev teikt: tas ir labi, tas nav labi, utt. Tad mēģinu instinktu, intuīciju un inteliģenci savienot. Man šķiet, ka mākslinieki, kuri ir pārāk inteliģenti, ir ļoti viduvēji.

RL: Nu, ja inteliģenci saprot kā prātošanu, tad droši vien jums ir taisnība.

Fabrs: Kad kaut ko radi – vienalga, skulptūru, tekstu, zīmējumu –, prāts ir jāatslēdz... Tu paskaties laukā pa logu un ieraugi putnu, kas sēž uz jumta notekcaurules, un šīs ainas poēzijai nav nekā kopīga ar prātu. Tajā ir tāds skaistuma spēks, ka prāts vienkārši apklust. Saprotat?

RL: Ko šis skaistuma spēks ar jums dara, kad jūs ar to sastopaties?

Fabrs: Tas liek man justies pazemīgam; tas liek man apšaubīt un pārdomāt no jauna visas manas vērtības.

RL: Mhm.

Fabrs: Jo patiess skaistums skar gan smadzenes, gan sirdi, gan pautus. Lūk, ko skaistums dara. Pirmajā brīdī tu varbūt nesaproti, kas tas par tādu elektrizējošu “kšššš” izskrien cauri ķermenim un kāpēc tie vadiņi tur pēkšņi savienojušies. Bet tu saproti, ka atrodies kaut kā tāda priekšā, kas liek justies pazemīgam un uzdot jautājumus. Flāmu valodā ir skaists vārds vervoeren. Īsts skaistums “ferfūrē”, tas paceļ un aiznes tevi uz citu vietu. Tajā brīdī ar tevi kaut kas notiek fiziski un mentāli – kaut kas tāds, kas liek sajusties pazemīgam un no jauna pārdomāt savas vērtības. Man šķiet, ka to dara skaistums.

RL: Jūs teicāt, ka cilvēki ir skaisti. Raugoties no cita skatpunkta, cilvēki ir vienkārši viena no dzīvnieku sugām. Ar ko cilvēki, jūsuprāt, atšķiras no citiem dzīvniekiem?

Fabrs: (Pauze.) Ar mums piemītošo nezināšanu.

RL: Nezināšanu?

Fabrs: Nezināšanu. Visos līmeņos. Manuprāt, dzīvnieki ir labākie zinātnieki un filozofi pasaulē.

RL: Man šķiet, ka Platons gan ir labāks filozofs par daudziem dzīvniekiem, bet varbūt es kļūdos.

Fabrs: Tas ir ļoti morālisks spriedums. Jūs tagad spriežat no nez kādiem dievišķiem augstumiem. Delfīniem un noteiktām zivju sugām, piemēram, ķermenī ir tādas sistēmas, kas ļauj šķērsot okeānus un nekad nenomaldīties. Mēs ar visām savām datorzināšanām neko tādu nespējam. Sikspārņa ausis ir daudz augstāk attīstītas par cilvēka ausīm. Mums vēl joprojām ir tālu līdz šo dzīvnieku inteliģencei un spējām. Saprotat? Tāpēc jūs nevarat teikt, ka Platons ir labāks filozofs nekā...

RL: Delfīns.

Fabrs: ...nekā, pieņemsim, delfīns, saprotat? Vēl viens piemērs – alfabēts. Mans hobijs ir entomoloģija, esmu gadiem pētījis skudras, skudru valodu...

RL: Skudrām ir valoda?

Fabrs: Jā, viņām ir alfabēts, kas sastāv no septiņiem vai astoņiem tūkstošiem dažādu smaržu, ar kurām tās sazinās. Viņu valoda ir nesalīdzināmi sarežģītāka par mūsējo. Vai, piemēram, skarabeji. Skarabeji ir vecākie datori pasaulē, tie ir vecākie ķīmiskie kareivji pasaulē.

RL: Ķīmiskie kareivji?

Fabrs: Jā. Pirmie ķīmiskie kareivji uz šīs planētas bija skarabeji. Pasaulē ir tik milzum daudz kā, kas mums joprojām ir apslēpts un ko mēs nezinām, saprotat?

RL: Ja galvenā pazīme, kas raksturo cilvēkus, ir nezināšana, tad kā cilvēkiem izdevies... Viņi ir visur! Un viņi izspiež citas sugas, liekot tām izmirt. Nevar taču būt, ka tas noticis cilvēka nezināšanas dēļ.

Fabrs: Jā, jā, tieši nezināšanas dēļ mēs to darām. Ja mūsos būtu vairāk cieņas pret citām dzīvām radībām, mēs neatņemtu tām dzīves telpu. Vai zināt, cik daudz neskartās dabas teritoriju cilvēks pakļāvis pēdējos 50 gados?

RL: Deivids Atenboro nesen teica: 1936. gadā neskartās teritorijas aizņēma 66% no visas sauszemes, bet tagad tie ir 34%.

Fabrs: Jūs redzat?

RL: Pirms pāris gadiem es runāju ar vēsturnieku Teodoru Zeldinu. Daļa no mūsu sarunas bija veltīta apgalvojumam, ka cilvēki pa šiem 5000 gadiem nav iemācījušies pašas svarīgākās lietas: kā domāt, kā sarunāties, kā mīlēt, kā dzīvot un kā nomirt. Šīs lietas nekur nemāca. Ja jūs piekrītat šādam apgalvojumam, tad kāda ir mākslas loma šajā nezināšanas mākonī, kurā mēs dzīvojam?

Fabrs: Mans darbs ir kalpot skaistajam. Un kalpošana kaut kam liek būt pazemīgam, tā liek citādi skatīties, klausīties, just. Ja grib kalpot skaistajam, vienmēr pie sevis jādomā: esmu muļķis, esmu idiots. Saprotat? Tad var neiekāpt tajā slazdā, kurā jūs iekāpāt, sakot, ka Platons ir labākais filozofs pasaulē.

RL: Nu, pat ja kukaiņi un skarabeji zina vairāk par mums, viņi nedomā. Viņi zina.

Fabrs: Jūs to nevarat teikt, jo jūs nezināt. (Abi smejas.) Tas ir gandrīz Vitgenšteins, jā? Bet kalpot skaistajam... Ziniet, kad nomira mana vecmāmiņa, mēs viņu – un tas bija vienkārši tradīcijas dēļ – ielikām uz pāris dienām gultā. Visi varēja atnākt un atvadīties no viņas. Jo nāve arī ir skaista. Mūsu sabiedrībā nāvi pieņemts uzskatīt par kaut ko neenerģētisku, neproduktīvu, neseksīgu. Bet tas atkarīgs no tā, kā tu tai kalpo. Kad tu velti savu uzmanību miršanai, tā kļūst par neticami skaistu rituālu. Jūs saprotat? Kalpot skaistumam nozīmē apzināties šādas lietas.

RL: Vai jūs esat kļūda?

Fabrs: Protams. (Smejas.) Visas kļūdas, kādas vien var iedomāties. Jo man kā māksliniekam jāizdara izvēles, skaidras, radikālas: nē, nē, nē, nē, jā, jā, jā. Un tas nozīmē pieļaut kļūdas, un daudzi teiks, ka viņi nepiekrīt, jo viņi dažkārt nesaprot. Jau atkal – doma, ka cilvēkiem māksla liekas provocējoša, un vārdam “provokācija” ir slikta pieskaņa. Bet provokācija var būt arī kaut kas skaists, jo tā iekustina prātu. Un tieši to jau mākslinieks vēlas – iekustināt skatītāja prātu.

RL: Un savā ziņā to pamodināt?

Fabrs: Jā, protams. Es gribu pamodināt jūsu ķermeni un prātu.

RL: Jūs pieminējāt trīs spēkus – instinktu, intuīciju un inteliģenci –, kurus savos labākajos brīžos jums izdodas savienot. Bet, kad jūs atrodaties aktīvā radīšanas procesā, kurā, kā jūs teicāt, jums jāpieņem radikāli lēmumi un jūs sakāt “nē, nē, jā, jā”, kas ir tas, kurš to saka?

Fabrs: Laiks.

RL: Laiks?

Fabrs: Laiks ir soģis. Jo ar mani ir tā, ka es vienmēr zinu, kas nav labs, bet nekad nezinu, kas irlabs.

RL: Bet, ja jūs nezināt, kas ir labs, kā jūs varat teikt “jā” kaut kam?

Fabrs: Jo pienāk brīdis, kad ir... Tas ir tāds gandrīz vai mistisks impulss, kas liek sajust: jā, ir jāpadodas. Un tas arī ir skaisti – šī sajūta, ka jāpadodas. Dažreiz savu darbu pa īstam spēju novērtēt tikai pēc 10, 20, 30 gadiem. 70. gadu beigās es taisīju skulptūras un rakstīju tekstus, kuri tagad, 40 gadus vēlāk, man ir kļuvuši daudz spēcīgāki. Laimīgā kārtā es daudzus zīmējumus un tekstus esmu iznīcinājis. Bet man ir mapes un kastes, pilnas ar tekstiem un zīmējumiem, un es regulāri tās pārcilāju, pārlasu, pārdomāju... Dažkārt mākslas darbs ar laiku var kļūt spēcīgāks, jo mainās laiks un tas iegūst citu, spēcīgāku nozīmi. 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā es uztaisīju vairākas skulptūras, kas nevienam nepatika, jo mēs dzīvojām dogmatiskā konceptuālisma laikā, tāda tolaik bija mode. Bet māksliniekam galvenā lieta ir būt uzticīgam sev. Viņam jāspēj paskatīties spogulī un pateikt: “Pie dirsas modi,” – jo mode ir tikpat gaistoša kā dienas ziņas televizorā. Māksliniekam jāstāv tam pāri.

RL: Kas ir jūsu spogulis?

Fabrs: Nakts.

RL: Kā nakts var būt spogulis?

Fabrs: Man ir bezmiegs, es guļu tikai divas trīs stundas, un naktī es konfrontējos ar visām savām kļūdām, šaubām, ar visiem saviem monstriem. Šī tumšā, nešķīstībām pilnā telpa, kurā nepastāv nekādi tabu un kurā tu vari sevi gandrīz vai uzšķērst, – tā ir mans spogulis. Nakts.

RL: Esmu lasījis, ka ilgus gadus jūs esat zīmējis ar savām asarām. Kā jūs pie tām tiekat? Es varu iedomāties, kā jūs tiekat pie savas spermas, ar ko arī zīmējat...

Fabrs: Es masturbēju uz zīmējuma, jā.

RL: Bet kā jūs tiekat pie asarām? Jo izspiest no sevis asaras droši vien ir grūtāk nekā izspiest spermu.

Fabrs: Jā, protams. Kopš 70. gadiem es katru gadu uztaisu kādus pāris zīmējumus ar asinīm, kopš 90. gadu sākuma – ar spermu, bet kopš 90. gadu beigām – ar asarām. Dažkārt tie ir kādi pieci zīmējumi gadā, citkārt var būt arī vairāk. Pirmkārt, es izveidoju tādu kā asaru tipoloģiju. Piemēram, mizojot sīpolu, tiek kairinātas acis un tajās sariešas asaras. Tās dabūt nav nekāda īpaša māksla. Bet ir reizes, kad tu raudi pa īstam, tāpēc ka tev izjukušas attiecības ar sievieti vai nomiris tēvs vai māte.

RL: Un jūs izmantojat arī šīs asaras?

Fabrs: Protams, es tās saucu par emocionālajām asarām. Un trešo asaru tipu es saucu par garīgajām asarām. Tās ir asaras, kas saskrien acīs, klausoties pasakainu mūziku vai aplūkojot kādu gleznu, vai skatoties uz skaistu sievieti. Tas var mani tā aizkustināt, ka es sāku raudāt. Un tad es tās vienkārši savācu ar zīmuli. Un interesantākais ir tas, ka kairinājuma asarās nav sāls. Zīmējot ar emocionālajām asarām, uz papīra paliek nedaudz sāls. Bet visvairāk sāls ir garīgajās asarās. Manos zīmējumos to var redzēt.

RL: Tas ir patiešām interesanti. Bet kāpēc būtu jāzīmē ar spermu? Zīmēšanu ar asinīm es vēl varu saprast – tajā ir savs risks –, bet...

Fabrs: Nesaprotu, kāds risks ir zīmēšanā ar asinīm?

RL: Nu, jūs varbūt esat bezbailīgs mākslinieks, kuram patīk riskēt ar sevi. Es nezinu, vai tā tiešām ir, bet to es spēju saprast.

Fabrs: Tu vienkārši sev iegriez vai paņem asinis no vēnas. Tur nav nekāda īpaša riska. Un tajā, manuprāt, nav arī nekā šokējoša, ja uz to skatās gleznošanas tradīcijas kontekstā.

RL: Jūs teicāt, ka vecmeistari pievienoja asinis krāsai, lai iegūtu dzīvākus brūnos toņus.

Fabrs: Jā, protams.

RL: To es saprotu, bet sperma? Kur tur ir tā sāls?

Fabrs: Nu labi, es jums pateikšu. (Iesmejas.) Mani interesē cilvēka ķermenis visos tā līmeņos, kā no iekšpuses, tā ārpuses. Tai skaitā sekrēcija, sekrēti – asaras, mīzali, sviedri... Un sperma arī ir ļoti svarīgs sekrēts, tā ir kaut kas ļoti skaists.

RL: Tā droši vien ir visjaudīgākā substance, ko vīrieša ķermenis ražo, jo no tās var radīt dzīvību. Vai vismaz ar tās palīdzību.

Fabrs: Un, kad tā nonāk uz papīra, tajā viss kustas un ņudz, jo tur starp tiem sīkajiem, starp spermatozoīdiem, iet vaļā bioloģiskā sacensība par to, kurš būs ātrākais. Un krāsas arī ir neticamas. Šis neticami skaistais dziļi dzeltenais, kas ar gadiem kļūst arvien dziļāks un skaistāks.

RL: Es jūsu darbos saskatu zināmu pretošanos tam, kas ir populārs, tam, ko jūs saucat par “modi”. Šķiet, ka jums nepatīk Zeitgeist, šī laikmeta gars. Vai ir kāds cits gars, ar kuru jūs jūtat tuvību?

Fabrs: Nē, katrs cilvēks jau ir sava laika bērns. Bet tas nenozīmē, ka man kā sava laika bērnam nevar nepatikt šis Zeitgeist. Mēs redzam, kas notiek pasaulē. Black Lives Matter. Briselē notika demonstrācija šīs kustības atbalstam kovida pandēmijas laikā. Tūkstošiem cilvēku. Un es jums saku, liela šo demonstrantu daļa vēlēšanās balso par galēji labējiem. Tas ir tāds masu idiotisms: kaut kas nostrādā sociālajos medijos, un visi lec pakaļ. Pirmkārt, viņi nekad nav bijuši Amerikā, viņi nezina Amerikas vēsturi, nezina daudzas lietas. Viņi nogāza karaļa Leopolda pieminekli, jo viņam piederēja Beļģijas Kongo. Protams, mēs tur savulaik pastrādājām briesmu lietas.

RL: Vismaz daži no viņiem noteikti bija dzirdējuši par šīm briesmu lietām, ko beļģi pastrādājuši Kongo.

Fabrs: Jā, mans darbs, kas atrodas Karaļa pilī, arī ietver mūsu koloniālās pagātnes kritiku. Bet, ja jau gāzt karaļa Leopolda statuju, tad jāgāž arī Čērčils – Indijas dēļ; tad jāaizvāc arī visas Napoleona statujas, jo viņš taču bija iekarotājs; tad jāgāž arī visa Roma, jo Cēzars bija okupants. Bet tā ir vēsture. No tās jāmācās, un ar to jāsadzīvo. Mums jāmācās no savām kļūdām. Bet nē, šie cilvēki to visu tagad grib sagraut, viņi domā, ka vēsturi var izdzēst. Cik stulbs, idiotisks veids, kā risināt problēmas! Man visi cilvēki ir vienlīdz vērtīgi, vienalga, kāda viņiem ādas krāsa – melna, dzeltena, violeta vai oranža. Un tas ir smieklīgi, ka daudzi, kuri manā valstī pandēmijas laikā ielās protestē zem lozunga Black Lives Matter, vēlēšanās balso par galēji labējiem – tātad par tiem, kuri ir pret turkiem, marokāņiem, ebrejiem, musulmaņiem, pret visiem ārzemniekiem.

RL: Sakiet, ja jūs varētu izvēlēties savu bioloģisko sugu, vai jūs izvēlētos būt cilvēks? Varbūt jūs gribētu būt zirneklis vai delfīns?

Fabrs: Nē, nē, es izvēlētos būt cilvēks.

RL: Ar visu viņa nezināšanu?

Fabrs: Protams, jo nezināšana padara mūs zinātkārus. Un, ja esi mākslinieks vai domātājs, tev jābūt zinātkāram, jo zinātkāre mudina izpētīt pasauli, atklāt jaunas lietas, pareizi?

RL: Runājot par zinātkāri, grieķu kultūrā Teiresijam tika dota iespēja septiņus dzīves gadus nodzīvot kā sievietei.

Fabrs: Taisnība.

RL: Mēs varētu šo domu izvērst, paplašinot to uz citām sugām. Ja jums piedāvātu iespēju, teiksim, nedēļu vai pāris nedēļas padzīvot kā zirneklim...

Fabrs: Hē, tad es piekristu. Uzreiz.

RL: Vai kā delfīnam – uz mēnesi?

Fabrs: Uzreiz, jā, jā, es piekristu.

RL: Tad kuras sugas ādā jūs gribētu padzīvot?

Fabrs: Mani vienmēr fascinējušas pūces.

RL: Pūce ir nakts dzīvnieks, tāpat kā jūs.

Fabrs: Jā, un man jau 30 gadus ir divas pūces. Vienu sauc Dalī, otru – Ilada. Viņas ir tik gudras, un viņām piemīt apbrīnojama koncentrēšanās spēja. Dažreiz, kad es rakstu vai zīmēju un viņas apsēžas uz mana galda, starp mums notiek neticams dialogs. Klasiskajā glezniecībā pūce simbolizē nakti un aukstumu, tā ir nāves vēstnesis.

RL: Jums tātad pretī uz galda sēž divi nāves vēstneši.

Fabrs: Es jau divas reizes esmu pārdzīvojis komas stāvokli. Varētu teikt, ka es dzīvoju aizlienētā laikā... Man paveicās, ka iznācu no šīs komas, un es sapratu... ziniet, sapratu, kas ir pirksta kustība. Atceros, kad es iznācu no komas un spēju atkal kaut ko mazliet uzrakstīt vai uzzīmēt, tas bija tā, it kā man pavērtos vesela pasaule. Vienreiz es uz papīra uzvilku kvadrātu, un šis kvadrāts pāris sekunžu laikā pārvērtās par lidojošo paklāju. Uz papīra. Tad tikai saproti, ka dzīve ir milzīgi liela dāvana. Un tāpēc domāju, ka tev kā cilvēkam un kā māksliniekam ir jābūt pazemīgam pret dzīvību, pret cilvēkiem. Mums būtu vairāk citam par citu jārūpējas – tam būtu jākļūst par ikdienas paradumu. Būt pieklājīgam, piemēram. Tas ir tik dīvaini, ka pieklājības formas mūsu sabiedrībā pastāvīgi izzūd.

RL: Pēc dažu jūsu tekstu izlasīšanas man radās iespaids, ka ilgu laiku jūs vairāk interesēja kukaiņi nekā dievi. Bet tad ne pārāk sen jūsu uzmanības un iztēles centrā nonāca Olimpa kalns, kas ir tāds sava veida dievu zoodārzs. Vai dievus var salīdzināt ar kukaiņiem?

Fabrs: Mīlestība uz grieķiem man ir jau no jaunības dienām, un tā atnāca, pateicoties diviem bruņrupučiem.

RL: Bruņrupučiem? (Smejas.)

Fabrs: Man mājās bija divi bruņrupuči, Janneke un Mīke – seni, tipiski flāmu sievietes un vīrieša vārdi.

RL: Vai viņi vēl ir dzīvi?

Fabrs: Nē. Bet es uztaisīju viņiem veltījumu – divas lielas mozaīkas pie Antverpenes Zoodārza ieejas. Kad pārrados mājās, viņi nāca un tekalēja man apkārt gandrīz vai kā suņi, un tad es sāku viņus filmēt ar manu vecāku 8 mm kinokameru. Es iedevu viņiem tomātu, pavisam svaigu un stingru. Janneke mēģināja tajā iekosties, bet tomāts paripoja tālāk, viņam nekas nesanāca. Īsta grieķu traģēdija. Mīke bija gudrāka, protams, jo viņa bija sieviete. Viņa iegrūda tomātu istabas stūrī un bukņīja to ar galvu tik ilgi, līdz tas kļuva mīksts un viņa varēja tajā iekosties. Tā bija gandrīz kā grieķu uzvara.

RL: (Smejas.)

Fabrs: Mana māte bija ļoti izglītota sieviete, viņa man teica: “Zini, Jan, grieķiem bija tāds filozofs Zenons,” – un viņa sāka man stāstīt par senajiem grieķiem. Tā ar mātes un bruņrupuču palīdzību es atklāju grieķus. Manai mātei īpaši patika stāstīt par Delfu orākulu, un man pavērās vesela jauna pasaule, jauns universs. Tā nu es jau 70. gadu beigās sāku darboties ar grieķiem, grieķu traģēdijām un mītiem. Tas redzams manās skulptūrās. Es uztaisīju vairākas labi zināmas skulptūras – piemēram, “Cilvēks, kurš dod uguni”. Tas esmu es, mans mērķis ir dot cilvēkiem uguni. Es to esmu saņēmis no citiem, un nu es to dāvinu tālāk, bet citā līmenī to var uztvert arī kā joku – kā piedāvājumu aizpīpēt cigareti. Saprotat? Pirms ķēros pie izrādes “Olimpa kalns”, no 70. gadu beigām līdz 90. gadu beigām uzrakstīju trīs dažādus tekstus teātrim par Prometeja mītu. Manā gadījumā daudzas idejas briest 20 vai 25 gadus, līdz tās pārtop pilnvērtīgā mākslas darbā. Tīri praktiski darbs pie “Olimpa kalna” ilga septiņus gadus, bet daudzas lietas, kas tajā parādās, ir atvasināmas no tā, ko es darīju 70., 80., 90. gados. Un, ziniet, ir savs iemesls, kāpēc es neesmu nekāds intelektuālis. Esmu ļoti provinciāls mākslinieks. Es neslimoju ar to, ko pats esmu nosaucis par internationalitis. Viss mans universs atrodas 10 metru rādiusā ap mani.

Savu pirmo laboratoriju es iekārtoju vecāku dārzā. Mēs dzīvojām tādā strādnieku šķiras mājā, un aiz tās bija dārzs. Dārzā es ierīkoju telti divu degunu formā, un tajā bija mana pirmā laboratorija. Es sēdēju tajā teltī pie mikroskopa, rokā zīmulis vai pildspalva, un pa starpai raku sliekas, ķēru mušas, vaboles, visu, kas rāpo... Es radīju jaunu dzīvību, balstoties uz smaržām. Es biju kā tāds doktors Frankenšteins, kurš izrāva zirneklim vienu kāju un tad skatījās, kā tas kustas. Pēc tam izrāvu otru kāju, trešo kāju... Jūs saprotat, ziņkāre par dzīvības mehāniku. Un tad ienāca tēvocis, ieraudzīja manus zīmējumus un teica: “Jan, no mūsu dzimtas nāk entomologs Žans Anrī Fabrs. Vai gribi palasīt viņa grāmatas?” Tā es tiku pie šīm grāmatām, tās mani iedvesmoja. Tad 90. gados, kad biju jau ticis pie naudas, es varēju nopirkt visādus materiālus, un sāku taisīt skulptūras ar krāšņvaboļu spārniem, arī “Prieka debesis” – griestu dekoru Beļģijas Karaļa pilī, kurā izmantoti vairāk nekā 1,5 miljoni krāšņvaboļu spārnu pāru... Mani bija arī savs zilais periods, kad radīju daudz zīmējumu ar zilo Bic pildspalvu.

RL: Vislētāko pildspalvu, kādu varēja dabūt.

Fabrs: Jā, es biju nabags, man nebija naudas, un kafejnīcās un citās vietās tās varēja viegli nočiept... Un tad es iemīlējos šajā materiālā, izpētīju tā īpašības; drukātā veidā tās pazūd. Un tā ir industriāla krāsa. Krāšņvaboļu spārnu krāsa ir dabiska, bet arī šī krāsa – un tas ir neticami... Piemēram, kad tu skaties uz manām “Prieka debesīm” Karaļa pilī: kad stāvi tieši zem tām, tās ir zaļas; paej nedaudz sāņus, un tās kļūst zilganas; paej vēl nedaudz tālāk, tās iegūst oranžu nokrāsu. Tas ir gandrīz vai kā gleznot un zīmēt ar gaismu. Un Bic lodīšu pildspalvas krāsai piemīt līdzīga īpašība, jo tā satur šo ķīmisko vielu, kas ir pastāvīgā kustībā un mainās. Vārdu sakot, diendienā strādājot ar kādu materiālu, to kārtīgi izpētot, pat nogaršojot, tu izproti tā īpašības un tad dodies iekšā dziļāk.

RL: Jūs esat teicis, ka panākumi ir inde.

Fabrs: Jā, jo tie saindē.

RL: Taču jūs noteikti var saukt par panākumiem bagātu mākslinieku. Kā jūs tiekat galā ar šo indi? Kā tas nākas, ka tā jūs vēl nav nogalinājusi?

Fabrs: Manā dzīvē ir bijuši brīži, kad tas tai gandrīz izdevās. Kad biju vēl jauns un zaļš – un to var redzēt manās dienasgrāmatās –, es biju pretenciozs, biju augstprātīgs, man likās, ka esmu ģēnijs. Tad kaut kādā brīdī tu kļūsti slavens un patiešām sāc tam ticēt, un tas ir vēl sliktāk. Mani paglāba tas, ka mani darbi tika izstādīti gandrīz visos pasaules nozīmīgākajos muzejos, manas izrādes pabija pasaules lielākajos festivālos un teātros, manas grāmatas publicētas daudzās valstīs. Un tad šī mana ambiciozitāte atkāpās. Šodien es runāju ar rakstnieku un dramaturgu Marju Ivaškeviču, viņš man stāstīja par Kaukāzu, un es teicu: “Es gribētu uz turieni aizbraukt un pastrādāt.” Viņam likās, ka es jokoju, bet es teicu: “Nē, nē, nopietni.” Jo es vairs neticu visai tai... Proti, es varētu vēl 20 reizes uzvest savas izrādes Parīzē, Londonā vai Ņujorkā, bet es no tā neko jaunu neiemācīšos. Turklāt tas spiediens... Un es zinu, ko nozīmē šis žurkas skrējiens no Parīzes uz Londonu, tad uz Ņujorku, tad uz Tokiju. Tu ierodies pilsētā, uztaisi izstādi, parunā ar presi, un prom uz nākamo vietu. Vai arī uztaisi izrādi, pagrozies pirmizrādē, un prom uz nākamo pilsētu. Un viduvējības rats tik griežas un griežas, un griežas. Tāpēc es tagad cenšos, cik vien iespējams, palēnināt šo skrējienu, piezemēt savas ambīcijas un nerauties vairs uz Luvru vai Amsterdamas Pilsētas muzeju, saprotat? Tā saucamais statuss vairs nežilbina. Man tagad gribētos doties uz tādām vietām, kur mani neviens nezina, kur es varu iemācīties kaut ko jaunu, kaut ko atklāt. Man Viļņa ir atklājums, un man šeit patīk. Man patīk būt kopā un sarunāties ar jums, man patika brauciens uz pilsētu, kur mēs apskatījām Čurļoņa darbus. Man tagad ir laiks, un šis fakts – ka man ir laiks – dod man neticamu brīvības sajūtu. Jo, būsim godīgi, Viļņa nav ne Parīze, ne Londona, ne Amsterdama. Bet man šī iespēja strādāt Viļņā ar šo jauno aktieri un dīvaino valodu, kuru nesaprotu, ir kā jauns izpētes lauks.

RL: Kas ir svarīgākais, ko jūs savā dzīvē esat sapratis?

Fabrs: (Pauze.) Hm... Domāju, ka mīlestība ir augstākais spēks.

RL: Vai tā ir stiprāka par nāvi?

Fabrs: Domāju, ka jā... Jā.

RL: Kas jums liek domāt, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi?

Fabrs: Tas, ka joprojām sarunājos ar māti un tēvu fotogrāfijās. Es arvien vēl jūtu dziļu mīlestību pret viņiem, dziļu cieņu un pateicību par šīm brīnišķīgajām dāvanām, ko esmu no viņiem saņēmis, – savu iztēli un ķermeni.

RL: Jūs teicāt, ka vēlaties dzīvot ilgi, līdz 96 vai 97 gadu vecumam. Kā jūs vēlaties nomirt?

Fabrs: Esmu jau izplānojis savas bēres. Es uztaisīšu dažas instalācijas: uztaisīšu savu smadzeņu instalāciju un savas sirds instalāciju.

RL: Un, pieņemu, arī pautu.

Fabrs: Visu es jums nestāstīšu.

RL: (Smejas.)

Fabrs: Bet viss jau ir uzrakstīts uz papīra, un papīrs nodots notāram glabāšanā.

RL: Tātad palicējiem tas būs jādara.

Fabrs: Jā, protams.

RL: Bet vai jums ir svarīgi arī, kā jūs nomirsiet?

Fabrs: Ja godīgi, tad es nezinu, kā es nomiršu.

RL: Pieņemsim, jums tiek piedāvātas divas iespējas: ātra, pēkšņa nāve miegā vai pāris dienas, kurās jūs, esot vēl pie apziņas, varat atvadīties no draugiem un tuviniekiem un tad nomirt.

Fabrs: Es laikam izvēlētos otro – lai paspētu visu saorganizēt un virzīt lietas arī pēc nāves. (Smejas.) Un atvadīties no visiem, protams. Nāve skaistuma kaujaslaukā arī nav slikta.

RL: (Smejas.) Liels paldies jums.