Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Skaistums skar gan smadzenes, gan sirdi, gan pautus
Foto: Ignas Staškevičius

Ar mākslinieku Janu Fabru sarunājas Arnis Rītups

Skaistums skar gan smadzenes, gan sirdi, gan pautus

Katrs mākslinieks ikvienu savas jaunrades brīdi sarunājas ar dievu. Ar tādu dievu, kādu viņš to redz. Var droši teikt, ka savas pasaules radīšana ir mākslinieka galvenais uzdevums. Jans Fabrs ir daudzšķautņains. Grūti nesaminstinoties definēt, ar kādu mākslinieciskās jaunrades veidu viņš nodarbojas. Viņa izteikumu brīvību ik reizi nosaka balansēšana uz dažādu mākslas veidu robežas. Viņš ir mākslinieks, kurš, sasvītrodams centimetru pēc centimetra, rada gigantiskas gleznas ar lodīšu pildspalvu. Viņš ir tēlnieks, kurš pavairo sava ķermeņa kopijas un pakļauj tās dažādiem pārbaudījumiem. Viņš ir kolekcionārs, kurš krāj skaistuma tēlus, ko atrod apkārtējā realitātē, un dāļā neskaitāmus šī skaistuma atspulgus skatītājiem. Viņš ir horeogrāfs, kurš, etīdēs un skatēs strādādams kopā ar saviem dejotājiem, atlasa ideālas kustības, un šī darba rezultāts ir izrādes, kas pēc tam tiek rādītas visā pasaulē. Taču neatņemama šo izrāžu daļa ir traģiski vai satīriski teksti, kas tapuši, māksliniekam pastāvīgi domājot par mākslas būtību, cilvēces virzību un katra atsevišķa cilvēka likteni.

Jans Fabrs dzīvo un strādā Antverpenē, dižo flāmu mākslinieku pilsētā. Antverpenes katedrālei viņš pēc pilsētas pasūtījuma darinājis zelta skulptūru – Mākslinieks (viņš pats, Fabrs) izstieptā rokā tur milzīgu krustu. It kā Mākslinieka nolemtība būtu turēt šo pasauli līdzsvarā, pašos pirkstu galiņos, ne uz mirkli neatļaujoties novērst skatienu.

Jana Fabra darbs izstādē Parīzē Luvrā, 2008. Foto: Getty Images

Apvienība, kuru Fabrs Beļģijā vada, ir divējāda: viena daļa strādā ar viņa mākslas un literārajiem darbiem, otra – ar to, ko viņš rada teātra, dejas un performances telpā. Daudzstāvu ēka Troubleyn Antverpenē, kur notiek mēģinājumi, izrāžu veidošana, viņa aktieru patstāvīgie darbi, ir arī laikmetīgās mākslas muzejs. Dažādās telpās, istabās, kāpnēs izvietoti darbi, kurus radījuši Fabra draugi – mākslinieki no visas pasaules. Viņa līdzstrādnieki darbojas pasaulē, kas ir pilnum pilna ar mākslas darbiem. Ēdnīcā, kur visi kopā pusdieno, sienas apgleznojusi Marina Abramoviča. Zālē, kur notiek jogas nodarbības, griestus klāj freskas, kādā starpstāvu pārejā atrodas Romeo Kastelluči krucifikss. Istaba, kas aizstāj kabinetu pašam Janam Fabram, ir vieta ar skaņuplašu kolekciju – nebeidzami plaukti ar saudzīgi glabātiem vinila ierakstiem. Mūzika ir liela daļa no viņa dzīves, tā iedvesmo viņu jauniem eksperimentiem.

Ieeju šajā Fabra dailes un jaunrades pilī rotā zelta plāksnīte ar uzrakstu: Only art can break your heart, only kitsch can make you rich.1 Fabrs tik tiešām prot balansēt starp šiem diviem lielās kultūras komponentiem. “Liela” šī kultūra ir tāpēc, ka prot apmierināt maksimālas auditorijas prasības: viņa darbu cienītāji ir arī nedaudzo intelektuāļu un mākslas lietpratēju vidū, taču savās izrādēs viņš bez grūtībām piepilda milzīgas skatītāju zāles, uz viņa izstādēm stāv rindā tie, kuri kāro redzēt provokāciju. Fabrs vienīgais no mūsdienu māksliniekiem dzīves laikā ticis pie izstādes Luvrā. Fabrs, 2005. gadā izveidodams savu māksliniecisko programmu Aviņonā, iesvēla sašutumu visā teātra kopienā un panāca, ka pat komunistiskais laikraksts L’Humanité ir aizskarts un par programmu raksta šādi: “Aviņonas festivāls ir masturbējoša autisma triumfs.” Un Fabra izstāde Ermitāžā 2016. gada rudenī, kad Krievijā ne soli nebija iespējams paspert, kādu neaizskarot, bija absolūts izaicinājums, ko redzēt, protams, vēlējās neiedomājami daudz apmeklētāju.

Fabrs ir viegli ievainojams, nepārprotami mēdz būt nežēlīgs, viņš ir atkarīgs no reakcijām, ar lielu prieku provocē, taču vienmēr dara to, ko pats uzskata par svarīgu. Pirms 10 gadiem viņš provocēja Eiropas teātra festivālus ar izrādi “Tolerances orģija”, kurā atklāti izteicās par to, kā eiropeiskās vērtības, ja tās lieto bez mēra, visbeidzot sasniedz pretējus rezultātus. Pirms pieciem gadiem viņš apkopoja savu ilgus gadus krāto pieredzi un radīja totālu izrādi, 24 stundas ilgu norisi “Olimpa kalns”, kurā bija daudz pašcitēšanas, daudz no vecām izrādēm ņemtu daļu, taču tam visam pāri – nevainojami konstruēta kopējās darbības dramaturģija un neiedomājamā līmenī radīta mijiedarbība starp aktieriem un skatītājiem, kas tika veidota no pirmajiem mēģinājumiem līdz nesaraujami ciešām saitēm, un finālā izrāde kļuva par vienu veselu. Aplausi ilga pusstundu, un Jans Fabrs tajos stāvēja, triumfēdams kā pulkvedis, kas nule izcīnījis kauju par daili un mākslu, – viņš stāvēja kā pilntiesīgs uzvarētājs.

Jevgeņija Šermeņova


Rīgas Laiks:
Vai jūs jau esat sev pierādījis savu eksistenci?

Jans Fabrs: (Ilga pauze.) Ja godīgi, laikam jau ne. Bet man galvā ir tāda iedoma... Esmu nolēmis, ka kļūšu ļoti vecs.

RL: Tas ir, ilgi dzīvosiet?

Fabrs: Jā. Un man ir tāda iedoma, ka savu labāko zīmējumu es uzzīmēšu 96 gadu vecumā – vai varbūt tas būs neliels teksts – un tajā būs iekšā visa būtība. Un es domāju – pavisam nopietni –, ka ir vajadzīgs ilgs laiks, vesels mūžs, lai kļūtu par jaunu mākslinieku... Es gribu sasniegt šo stāvokli, kaut ko līdzīgu tam, kāda bija mana vecmāmiņa tuvu 90 gadu vecumam. Viņa bija ļoti inteliģenta sieviete, un vecumā viņai piemita tāds dzidrums un dāsnums, kāds ir tikai bērniem. Varbūt, kad esi kļuvis vecs, gudrs bērns, tu esi pietuvojies tam, par ko jūs jautājāt.

RL: Mans jautājums ietvēra atsauci uz jūsu izteikumu, ka jūs rakstāt, lai pierādītu savu eksistenci. Jums par to ir šaubas? Citi savu eksistenci pieņem kā pašsaprotamu. Jums tā acīmredzot nav pašsaprotama.

Fabrs: Nē... (Nopūšas.) Jo es kā mākslinieks allaž sev jautāju: kāpēc es esmu mākslinieks? Kāda iemesla dēļ? Šajā nozīmē man ir tāda kā dziļa iekšēja nepieciešamība pamatot savu eksistenci, apjēgt, ka es šeit atrodos ar noteiktu mērķi, ka man kaut kas jāatstāj aiz sevis nākamajām paaudzēm. Ja nebūtu šādas pārliecības, ka man kaut kas jāatstāj aiz sevis, es droši vien būtu kļuvis par maiznieku vai miesnieku.

RL: Jūs teicāt, ka pastāvīgi uzdodat sev jautājumu, kāpēc esat mākslinieks. Kādas ir trīs labākās atbildes, pie kurām savā mūžā esat nonācis?

Fabrs: Man tas pirmām kārtām nozīmē apzināties savu privāto laiku – ko tas man īsti nozīmē – un, protams, arī laiku, kurā dzīvoju. Mūsdienās ir papilnam mākslas, kas balstās tādā kā... gandrīz vai kapitālistiska pilsoņa domāšanā. Un man šķiet, ka esmu izvēlējies citu ceļu. Es neticu cinismam. Es ticu skaistuma spēkam. Un skaistuma definīcija, manuprāt, ietver divu lietu saskaņu, un tās ir ētiskās vērtības un estētiskie principi. Bez šīs saskaņas skaistums ir tikai smiņķis, kosmētika.

Jans Fabrs “Vīrietis, kurš nes krustu”, 2015. Foto: Getty Images

RL: Kuras ētiskās vērtības jūsu skatījumā ietver skaistums?

Fabrs: Personīgi man viena no galvenajām ētiskajām vērtībām, kas parādās arī manās skulptūrās un tekstos, ir ticība labākam cilvēkam, labākai sabiedrībai. Ticība tam, ka jāciena citam cits un jāuzticas cilvēka ķermenim, ķermeņa inteliģencei. Es ticu gudrībai, kuru glabā mūsu kauli, mūsu asinis, smadzenes. Jau 60 gadus es dzīvoju Beļģijā, flāmu pusē. Esmu tur dzimis, manas saknes ir tās kultūrā. Esmu uzaudzis kā punduris starp milžiem – starp Rubensu, van Eiku, van Deiku. Bet tai pašā laikā es dzīvoju valstī, kur notiek nemitīga cīņa pret galēji labējiem. Un es esmu no tiem māksliniekiem, kuri netur muti ciet. Intervijās, arī savos darbos es vēršos pret galēji labējiem un radikāliem nacionālistiem.

RL: Bet, uzstājot, ka esat flāms, jūs taču dziedat viņu dziesmu.

Fabrs: Nē, ir atšķirība starp apziņu, ka piederi pie zemes ar bagātu kultūru un... Flāmu iztēle ir tāda, kas iet visos virzienos. Holandiešu iztēle koncentrējas vienā virzienā, tā ir analītiskāka. Paskatieties uz viņu glezniecību. Viņi ir kalvinisti, mēs esam katoļi. Un paskatieties uz flāmu mākslinieku gleznām – tajās jau ļoti agri parādās viss dzīves sex, drugs and rock’n’roll: cilvēki tur dejo, ēd, dzīro... Holandiešiem, spāņiem, frančiem – viņu gleznās viss griežas ap varu, varas glorificēšanu. Flāmu gleznās gluži pretēji – tajās drīzāk ir varas noraidījums. Un man šķiet, ka manos darbos arī jūtama pretestība pret tiem, kas vēlas tīru, flāmisku sabiedrību, kurā visiem jārunā tikai flāmiski un jārada tikai flāmiska māksla, saprotat? Un pa šiem gadiem viņi man Flandrijā ir daudzkārt fiziski draudējuši un uzbrukuši. Lai gan izejas punkts maniem darbiem nekad nav plika vēlme provocēt vai šokēt. Bet viņiem nepatīk tas brīvības nervs, kas ir manā kritikā, saprotat? Bet, ja tu esi mākslinieks, tad tev par šīm lietām ir jārunā – tā es domāju. Ja tu neuzdrošinies atvērt muti par visu, kas Eiropā notiek, tad, man šķiet, tu neesi pelnījis saukties par mākslinieku. Māksliniekam jāaizstāv brīvības teritorija.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Novembris 2020 žurnāla

Līdzīga lasāmviela