Šeit svarīgākais ir skumja noskaņa

Publika auro – uz skatuves maigi sazaļojuša bērza kostīmā uzklumpačo iestudējuma zvaigzne, soprāns. Drīz mēs dzirdam, kā viņa no sava sugu robežām pāri kāpjošā skatpunkta dzied, ka vairs nevēlas valkāt ne ādu, ne mizu vai gļotas.

Mēs esam libretista un režisora Tēmu Meki sarakstītās un iestudētās zinātniski fantastiskās operas “Pēc cilvēka” (“Ihmisen jälkeen/Posthuman”, 2023) izrādē. Opera stāsta par to, kā cilvēcei, kas jau piedzīvojusi bojāeju, tiek piedāvāta vēl viena iespēja, kuru mēs, protams, atkal palaižam vējā. Iestudējumā cilvēces pašiznīcināšanos simbolizē skatuves dibenplānā mēmi projicēti Ukrainas kara, jūras piesārņojuma un sausuma izraisītas ekoloģiskās krīzes kadri. Tiem pa vidu pazib arī ģimenes fotogrāfijas un klasiskas gleznas ar Kristus ciešanu attēlojumu.

Šī nav pirmā reize, kad Meki pievēršas robežām, aiz kurām beidzas cilvēks. Līdzīgus jautājumus viņš uzdod arī pasaku baletā “Tu būsi koks” (“Sinusta tulee koivu/You’ll Be a Tree”, 2017). Tematiski atšķirīgi ir Meki meklējumi “Homo Secundus jeb Marksa atriebībā” (“Sekundaihminen”, 2019), kur mūsdienu šķiru jautājumi aplūkoti teātra un dejas valodā, un “Ziemassvētku evaņģēlijā” (“Jouluevankeliumi/The Gospel of Christmas”, 2018), kur traģikomiska Jēzus un Ziemassvētku vecīša tikšanās izmantota, lai rādītu mūsu ikdienas materiālismu.

Meki tēmu spektru uzskatāmi parāda arī viņa foto grāmata “Kā būt vīrietim, sievietei vai kaut kam citam?” (“Miten olla mies tai nainen tai jotain muuta?”, 2020). Tā pievēršas dzimuma un dzimtes kategorijām un fiziskajām, psiholoģiskajām un sociālajām dimensijām, kas tiek saistītas ar dzimumu un dzimti.

Neraugoties uz pēdējo gadu aizraušanos ar starpdisciplināriem darbiem, Meki sācis darbību vizuālajā mākslā; viņš savus darbus izstādījis aptuveni 60 personālizstādēs un vairāk nekā 250 grupu izstādēs. Līdztekus gleznām viņa darbu vidū ir liels skaits zīmējumu, fotogrāfiju, videodarbu un instalāciju.

Spēcīga saikne ar vizuālo mākslu saskatāma arī faktā, ka Meki ir Somijas Mākslinieku savienības prezidents un vada arī IAA Europe, Eiropas mākslinieku savienību jumta organizāciju.

Meki ir mākslas zinātņu doktors un bijis arī vizuālās mākslas pasniedzējs Ālto Universitātē. Viņa doktora disertācijas nosaukums ir daiļrunīgs: “Māksla kā manas filozofiskās un politiskās pārliecības pilnīgākā forma”.

Piedevām tam visam Meki Somijā pazīstams kā aktīvs sociālo debašu dalībnieks, kura izteikumi bieži provocē viedokļu sadursmes. Teiksim, viņa piedalīšanās kādā televīzijas izklaides programmā gandrīz droši izraisa sociālajos tīklos veselu emociju straumi. Šo vētru pamatā parasti ir atmiņas par agrīno Meki darbu “Sekss un nāve” (1988). Šajā darbā, kas runā par dažādām vardarbības formām – un kas iekļauts Valsts mākslas muzeja kolekcijā –, Meki ar cirvi nogalina kaķi un masturbē uz tā līķa.

Intervijās Meki sevi sauc par morālu relatīvistu, ateistu un marksistu. Reiz saistībā ar kādu savu rakstu žurnālam Voima es māksliniekam nedaudz snobiskā tonī pajautāju, vai, ņemot vērā viņa interesi par mākslinieciskām izpausmēm, kas pārbauda cilvēcības robežas un tik ļoti aizraujas ar reliģisko mākslu, viņš tomēr nav vairāk hēgelisks ideālists nekā marksistisks materiālists. Uz manu jautājumu Meki par atbildi kaut ko mīklaini nobubināja.

Tuomass Rantanens,

Somijas kultūras žurnāla Voima izdevējs un autors

Rīgas Laiks: Vai somu mākslā ir kaut kas somisks?

Tēmu Meki: Jā, protams. Kaut gan vispār, manuprāt, kad cilvēki runā par nacionālajām īpatnībām, tā parasti ir ilūzija; tās ļoti reti ir patiešām unikālas. Ir tādas iezīmes, kas ir tipiski somiskas, taču tās pastāv arī citur pasaulē. Bet man šķiet, ka somu mākslā tipiska, pat stereotipiska īpatnība ir skumja noskaņa. Teiksim, somu popmūzikā un tautas mūzikā ir ļoti maz līksmu melodiju. Tur ir daudz minorīgu noskaņu un netiešu norāžu uz ciešanām un vilšanos, bieži vien – ar zināmu pašironiju. Somi paši sevi nebūt neuztver pārāk nopietni.

RL: Par ko somi skumst?

Meki: Domāju, ka par šo tradīciju jāpateicas klimatam. Pagājušajos gadsimtos dzīve tik tālos ziemeļos bija sūra cīņa. Mēs te dzīvojam aukstumā un tumsā, un vasara ir ļoti īsa. Tad vēl tāda lieta, ka Somija sākumā bija daļa no Zviedrijas un somi bija tādi kā otrās šķiras zviedri. Tad Krievija Zviedrijai Somiju atņēma, un somi 100 gadus bija daļa no Krievijas – bet ne pilntiesīga un neatņemama daļa. Iznāk, ka Padomju Krievijas gados somi tika pie lielākas neatkarības nekā zviedru laikos, taču impēriskajā Krievijā viņi vēl joprojām bija apspiesto lomā. Man šķiet, šī sajūta, ka visi mums uzkundzējas un ir tik grūti izdzīvot, lielā mērā veidojusi to, ko saprot ar somu mentalitāti. No otras puses, Somija un somu tauta ir tīrā fikcija.

RL: Fikcija?

Meki: Nu protams, un tas pats attiecas uz jebkuru citu nacionalitāti. Vienkārši kāda cilvēku grupa pati sevi izdomā: “Nē-ē, mēs neesam tādi kā tie citi, mēs īstenībā esam kaut kas sevišķs. Mēs esam mēs.” Somijā tas notika 19. gadsimtā, kad pār mums valdīja Krievija. Radās tāda somu nacionālā kustība, kurā darbojās daudz mācītu cilvēku, mākslinieku un rakstnieku, un viņi izdomāja un bīdīja šo ideju, ka mēs esam kaut kas sevišķs – mēs esam somi. No cilvēkiem, kuri neprata rakstīt, kuri glabāja mutvārdu tradīciju, tika savākta tautas folklora. Pierakstīja mūsu nacionālo eposu, “Kalevalu”, un tad tas eksistēja kā kaut kas specifiski somu tautai piederošs. Daudzas mākslas formas sāka augt un attīstīties, atradušas sev barības vielu centienos tautas eposu pārstrādāt par skaņdarbiem, lugām, gleznām un tā tālāk.

RL: No kādām izejvielām šie mākslinieki un rakstnieki radīja somus?

Meki: Man liekas, galvenokārt no “Kalevalas”. Cilvēki atkal un atkal no jauna pārstāstīja tos pašus stāstus, tos pašus somu mītus. Laimīgā kārtā šī folklora bijusi ļoti vitāla un dzīvīga. Tāpēc 19. gadsimta vidū, kad Eliass Lenrūts braukāja pa Somiju, izvaicājot neskaitāmus vecus cilvēkus un pierakstot folkloru, viņš varēja šīs eposa vārsmas salīdzināt no dažādiem avotiem, jo tās tolaik vēl bija ļoti labi zināmas. Kad viņš šo materiālu pierakstīja, daudziem intelektuāļiem tas kļuva par kaut ko līdzīgu somu kultūras Bībelei. Bet es domāju, ka vienlaikus tāds bija arī tālaika politiskais klimats: daļa intelektuāļu daudz uzmanības veltīja somu situācijai Krievijas varas apstākļos, bet citi pievērsās tam, kā dzīvo trūcīgie zemnieki salīdzinājumā ar saujiņu bagāto zemes īpašnieku.

RL: Vai jūs teiktu, ka vizuālajai mākslai bija svarīga loma somu tapšanā?

Meki: Jā, arī praktiskā līmenī, jo, lai gan “Kalevalu” ļoti labi zināja un cienīja, nebija daudz cilvēku, kas to patiešām bija lasījuši. Daudz labāk pazīstamas ir šī eposa interpretācijas. Teiksim, monumentālās gleznas, kurās atainotas svarīgākās šī mīta epizodes. Tās ir ļoti pazīstamas. Un, kad somu komponisti vecos tautas nostāstus ņēma par pamatu saviem instrumentālajiem vai kora skaņdarbiem, šie pusaizmirstie mīti tika saglabāti dzīvi un izplatīti tautā.

RL: Kurš bija tas brīdis, kad somu mākslinieki sāka distancēties no figuratīvās glezniecības?

Meki: Tā bija abstraktā glezniecība. Pirmie piemēri parādījās starp abiem pasaules kariem – tāpat kā gandrīz visur citur. Taču reāli abstraktā vizuālā māksla izplatījās vienīgi pēc Otrā pasaules kara. Kā daudzās citās valstīs, arī Somijā bija mākslinieki, kuri pēc Otrā pasaules kara vēlējās sākt visu pilnīgi no jauna un ar lielu entuziasmu ietekmējās no krievu avangarda, no amerikāņu, vācu mākslas un tamlīdzīgi.

RL: Un kā jūs teiktu – kad kļuva nozīmīga performances māksla?

Meki: Pirmie hepeningi tika rīkoti jau 60. gadu beigās. Un domāju, ka vēl tagad pats pazīstamākais performances mākslinieks Somijā ir Rojs Vāra (Roi Vaara), mans draugs, kurš vēl joprojām ir dzīvs un strādā. Viņš sāka darboties 70. gados un turpina vēl šobaltdien.

RL: Vai jūs pats sevi uzskatāt par performances mākslinieku?

Meki: Nē. 80. gadu beigās es studēju glezniecību, un studiju laikā man bija iespēja apgūt arī citas lietas, teiksim, fotogrāfiju, videomākslu un performances mākslu. Kaut kādā mērā es ar to aizrāvos, taču pats ar to nodarbojos tikai reizēm, un man vienmēr radās sajūta, ka tā ir velta laika izšķiešana.

RL: Performances?

Meki: Jā. Iedomājieties, es te kaut ko daru, leju savas asinis, bet auditorija ir kādi 20 cilvēki; pusi no viņiem tas nemaz neinteresē, bet pārējie ir piedzērušies. Kāda jēga? Šo laiku un enerģiju es varētu izmantot, uztaisot gleznu, kas paliks uz visiem laikiem. Vai uzņemot foto. Vai, ja nu es tiešām vēlos uzvest performanci vai izmantot savu ķermeni, tad jau labāk to darīt kameras priekšā. Mani agrīnie eksperimentālie videodarbi būtībā bija performances kameras priekšā. Un vēlāk, kad sāku strādāt arī par teātra, operas un kino režisoru, es jutu, ka performances māksla man ir absolūti nebūtiska – tādā ziņā, ka viss, kas radīts performances žanrā, šodien ir vienkārši instruments, ko var likt lietā, teiksim, parastajā teātrī. Un Somijā tā vairāk vai mazāk arī noticis. Vienmēr ir arī cilvēki, kas nodarbojas ar performancēm, bet tas ir mazāk izplatīti nekā senāk. Un galvenais iemesls laikam gan ir tas, ka teātris un citas performatīvās mākslas jau pārņēmušas no performances mākslas vēstures un tradīcijas visu, kas tām paticis vai bijis vajadzīgs.

RL: Sakiet, vai jūsu attīstībā kādu lomu spēlējis Vīnes akcionisms?

Meki: Jā. Jā. Man liekas, jau pusaudža gados, lasot mākslas grāmatas un žurnālus, es uzzināju, ka pastāv šāda sāpīga performances māksla, šāda svarīga tradīcija. No vienas puses, Vīnē bija Hermanis Ničs, Rūdolfs Švarckoglers un citi, no otras, tajā pašā laikā Vito Akonči un citi darīja savā ziņā līdzīgas lietas Savienotajās Valstīs. Es kļuvu par šīs tradīcijas lietpratēju.

RL: Tomēr attālināti, no grāmatām.

Meki: No grāmatām un graudainām melnbaltām bildēm. Tikai daudz vēlāk es klātienē redzēju Marinas Abramovičas dzīvo performanci. Taču jau tolaik es domāju, ka tas man ir gan interesanti, taču ne pārāk svarīgi. Es domāju: nu labi, viņa vēl aizvien ar to nodarbojas, un es to cienu, bet man tas neko īpaši daudz nedod.

RL: Mēs nesen pieminējām jūsu vārdu kādai somu žurnālistei Vallisāri salā, un vienīgais, ko viņa par jums zināja, ir fakts, ka jūs esat nogalinājis kaķi un masturbējis uz tā.

Meki: Tā ir taisnība.

RL: Es gribu uzsvērt, ka tas bija viss, ko viņa par jums zināja. Kaut arī jūs to izdarījāt 1988. gadā. Viņa nebūt nav neizglītota, bet kā tas gadījies, ka šis ir darbs, ar kuru jūs asociējaties zināmām somu aprindām? Tas ir daļēji socioloģisks jautājums.

Meki: Jā. Ja vēlaties uzzināt kaut ko sīkāk, varat izlasīt manu rakstu, kurā es par to stāstu. Tas pieejams tiešsaistē manā tīmekļa vietnē. Tas ir vienīgais raksts no manas doktora disertācijas, kas pieejams angļu valodā – tieši tāpēc, ka ir bezgalīgi daudz ziņkārīgo, kuri vēlas par to kaut ko uzzināt. Taču īsumā doma ir tāda, ka video, kurā tas notiek, ir agresīva patērētājkapitālisma kritika daudzu jaunu mākslinieku izpildījumā.

RL: Tātad tas ir videodarbs?

Meki: Jā, jā.

RL: Un jūs tiešām nogalinājāt to kaķi? Tas nebija kaut kāds inscenējums vai...

Meki: Nē, nē, nē.

RL: Ar cirvi. Trīs sitieni.

Meki: Jā, es biju neveikls. Ar vienu cirtienu nepietika. Ideja bija tāda, ka tajā video iekļauts daudz arhīva materiālu par kariem, dabas postīšanu, badā mirstošiem cilvēkiem un tādām lietām, kas nu tajā laikā norisinās pasaulē. Par lietām, ko mūsu civilizācija darīja kolektīvi un par ko līdz ar to bijām atbildīgi mēs visi. Mana doma bija tāda, ka, no vienas puses, mēs visi to zinām, bet, no otras, mēs dzīvojam ilūzijā, ka to visu dara kādi citi cilvēki. Un tad es nolēmu novietot līdzās tādu kontrastu – nogalināt kaķi un masturbēt uz tā. Un tad parādīt to un mēģināt pamodināt auditoriju. Jo cilvēkus, protams, automātiski pārņem šausmas: viņi tam neredz nekāda pamatojuma. Viņi redz tikai kaut kādu nenormālo, kurš dara pretīgas un nežēlīgas lietas. Vairumam cilvēku filmā satraucoša liekas tieši šī aina.

RL: Kaķa nogalināšana?

Meki: Jā. Viena kaķa nogalināšana, nevis viss pārējais, kas norisinās mūsu visu vainas dēļ. Iecere bija tāda, ka cilvēki vispirms jutīsies šokēti, bet pēc tam padomās un sev jautās: kāpēc es jūtos šokēts par kaut ko, kas vienreiz tiek izdarīts ar vienu kaķi, bet pārējais mani nesatrauc?

RL: Taču tas nenostrādāja, jo neviens nepievērsa uzmanību šim plašākajam vēstījumam, toties pievērsa uzmanību pašam aktam.

Meki: Nav tiesa. Nostrādāja – attiecībā uz cilvēkiem, kuri filmu tiešām noskatījās. Protams, viedokļi bija ļoti dažādi. Filma saņēma balvu kādā video festivālā, bet tad sākās skandāls plašākās aprindās. Mani iesūdzēja tiesā un piesprieda naudas sodu.

RL: Cik?

Meki: Nezinu, dažus simtus eiro mūsdienu naudā, varbūt 200?

RL: Tātad 1988. gadā kaķa dzīvība bija aptuveni 200 eiro vērta?

Meki: Vairāk jau pats akts, nevis dzīvība. Lai nu kā, šaurākā mākslas auditorijā tas nostrādāja, kaut arī dažiem nepatika. Taču plašākā sabiedrībā, starp cilvēkiem, kuri par to tikai lasīja avīzēs, tas nenostrādāja. Tomēr vēlāk tas kļuva par tādu kā stabilu sākuma punktu diskusijām par laikmetīgo mākslu un kaut kādā mērā arī politiskajiem jautājumiem. Mūsdienās to piesauc pat vidusskolu skolotāji: “Vai zināt, ka bija tāds slavens darbs, kura autors...” Un arī tas ir labi – tas palīdz iesākt sarunu.

RL: Kāds Vladimira Putina vienaudzis, kurš uzaudzis trīs pagalmus tālāk, man stāstīja, ka viņiem kaķu slaktēšana bijusi tāda populāra spēle. Vajadzēja paņemt kaķi aiz astes un triekt pret sienu. Ja tu nenositi kaķi vienā paņēmienā, tad tevi uzskatīja par vārguli; visi par tevi ņirgājās, jo stiprie puiši to varēja ar vienu bliezienu. Viņš to stāstīja kā piemēru tai videi, kurā uzauga Vladimirs Putins, – videi, kurā nežēlība pret dzīvniekiem un cilvēkiem bija gandrīz vai goda lieta. Vai jums tas kaut kādā ziņā atgādina vidi, kurā uzaugāt jūs?

Meki: Jā. Es nāku no Somijas laukiem, un manā bērnībā, 70. un 80. gados, tur vēl viss bija kā jau veco laiku laukos. Neviens neko nebija dzirdējis par dzīvnieku aizsardzību vai tamlīdzīgām lietām. Valdīja īstens mačo gars. Bet tas jau laikam tā ir visur.

RL: Jūs kaut kur esat pieminējis, ka 80% Somijā pastrādāto slepkavību notikušas dzēruma delīrija iespaidā.

Meki: Jā. Es intervēju Hannu Lauermu, profesoru un tiesu psihiatru. Viņš ilgus gadus bijis atbildīgs par garīgi slimu noziedznieku ārstēšanu Somijas īpaši stingrā režīma cietumos. Viņš par šādiem cilvēkiem veicis vairāk pētījumu nekā jebkurš cits. Tātad viņu tiešām var saukt par zinātnisku autoritāti. Un viņš norādīja, ka statistiski somiem ir mazāka tendence uz vardarbību nekā krieviem vai daudzu citu Austrumeiropas valstu iedzīvotājiem, taču vienlaikus tā ir ievērojami lielāka nekā cilvēkiem Rietumeiropas valstīs. Zinātniski visbūtiskākais ir salīdzinājums ar Zviedriju un Vāciju, jo šo valstu sabiedrības ir ļoti līdzīgas mūsējai. Un uzkrītošs ir fakts, ka somi pastrādā divreiz, trīsreiz un pat četrreiz vairāk slepkavību nekā zviedri vai vācieši. Un tam nav nekāda saredzama iemesla. Viens no izskaidrojumiem ir alkohols, jo somi tradicionāli dzer vairāk nekā vācieši un zviedri, turklāt atšķiras pats dzeršanas stils: somi tradicionāli alkoholu mēdz lietot tikai vienu reizi nedēļā, toties tad viņi vienā vakarā izdzer patiešām daudz. Turpretim vācieši varbūt katru dienu iedzer pa aliņam, taču nepiedzeras. No otras puses, daudz kas ir mainījies. Somi vairs nedzer tik ļoti daudz. Man liekas, lai uzturētu augstu noziedzības līmeni, pietiek ar pavisam nelielu mazākumu, kas turas pie vecajām tradīcijām. Bet ir jau arī citas lietas, un tās saistītas ar to, ko mūsdienās sauc par toksisku maskulinitāti. Jūs noteikti zināt šo apzīmējumu, to lielākoties attiecina uz tādiem cilvēkiem kā Putins – uz tādiem mačo tipiem, kuriem mūžam kaut kā sevi jāpierāda.

RL: Vai jūs varētu īsos vārdos pārstāstīt, kas rakstīts jūsu vēstulē Putinam?

Meki: Ā, jā. Man pasūtīja dokumentālo filmu par tādu somu dīvaiņu pulciņu, kas nodarbojas ar… Man aizmirsies vārds. Somiski to sauc muodostelmaluistelu.

RL:(Smejas.) Dabiski. Protams, kā gan citādi tas varētu saukties?

Meki: Tas nozīmē sinhrono daiļslidošanu. Un globālā mērogā ar to ļoti reti nodarbojas vīrieši. Es nekad nebiju redzējis, ka to darītu vīrieši. Es, protams, esmu redzējis parastu daiļslidošanu. Taču, ja runa ir par sinhrono slidošanu, tās vienmēr ir sievietes. Tātad pasūtījums bija kaut ko pasākt ar viņiem filmas vajadzībām. Domāju, ka tieši man to lūdza tāpēc, ka man ir daudz darbu, kas saistīti ar dzimtes identitāti. Manos pētījumos par dzimtes jautājumiem, manās fotogrāfijās, gleznās un filmās galvenā doma ir tāda, ka nepastāv tikai vīrieši un sievietes. Dzimtes ir daudzas un dažādas. Tāds ir mans politiskais arguments. Šajos darbos ir arī citi, poētiskāki aspekti, taču visiem saprotama ir tieši šī uzkrītošā politiskā nostāja. Šī iemesla dēļ ir diezgan saprotami, kāpēc par filmas režisoru izvēlējās tieši mani.

RL: Cik dažādas dzimtes jūs esat saskaitījis?

Meki: Man sen ir sajucis skaits. Tātad tāds ir fons, kura dēļ man palūdza uzņemt filmu par vīriešiem, kuri nodarbojas ar šādu skaistu slidošanu. Taču šie vīrieši, kas darbojas komandā, nav transpersonas. Tie ir pilnīgi parasti vīrieši no Somijas laukiem. Es sāku dibināt kontaktus ar slidotājiem, iesākumā vienkārši vērojot viņu treniņus. Tad es sāku intervēt viņus kameras priekšā. Es, protams, jautāju: “Kāpēc tu izvēlējies šo sporta veidu? Kāpēc ne hokeju? Vai cilvēki tevi ir izsmējuši vai saukuši par homoseksuālu tāpēc, ka esi izvēlējies šādu sporta veidu?” Un viņu atbildes bija lieliskas. Krievijas karš Ukrainā mani uzvedināja uz domu, ka šo gluži parasto somu vīriešu priekšstats, ko nozīmē būt vīrietim, tik ļoti atšķiras no Putina priekšstatiem, ka tas liekas ļoti interesanti. Un tomēr zināma sakarība pastāv, jo Putins, kā jau jūs zināt, mīl hokeju un viņam ir paradums piedalīties hokeja mačos ar profesionāļiem. Un spēlētāji ļauj viņam samest astoņus vai cik tur vārtus. Videoklipos Putins vienmēr izskatās patiesi lepns un priecājas kā bērns.

RL: Ir tādi veiksmīgi uzņemti kadri, kuros viņš slido pa hokeja laukumu, uzbrauc uz sarkanā paklāja un nožaujas uz sejas.

Meki: Tas ir manā filmā.

RL: Jūsu filmā?

Meki: Jā. Filmas pirmajā daļā uzmanības centrā ir tikai slidotāji. Bet otrajā pusē figurē arī Putins un es aizkadrā lasu vēstuli, ko esmu viņam uzrakstījis. Es sāku apmēram tādā stilā: “Sveicināti, Vladimir. Kā Jums iet? Mēs neesam tikušies, taču es par Jums daudz zinu un man ir tāda sajūta, it kā es Jūs pazītu personiski, tāpēc gribēju Jums uzrakstīt un pastāstīt par pulciņu somu vīriešu, kuriem ir šāds neparasts hobijs...” Un tad tālāk vēstulē es viņam tādā neviltoti draudzīgā garā pastāstu: “Man liekas, būtu labi, ja Jūs atbrauktu pie mums un izmēģinātu jaunu vaļasprieku kopā ar šiem somu vīriem.” Un ka, manuprāt, viņam nenāk par labu visi šie triki, kā hokejs ar profesionāļiem vai arī pats smieklīgākais no visiem, tas, kur viņš it kā izglābjas pats un izglābj citus cilvēkus, kad viņiem uzbrūk tīģeris.

RL: Jā, tas ir labs. Vai esat redzējis to, kur viņš izglābj zosis?

Meki: Par to es nebiju dzirdējis.

RL: Jums noteikti jāredz. Viņš ierodas mazā lidmašīniņā un palīdz zosīm droši nokļūt mājās.

Meki: Man liekas, tas pasaka visu, kas par to jāzina.

RL: (Smejas.) Un kāda bija viņa atbilde uz jūsu vēstuli?

Meki: Diemžēl viņš pagaidām nav atbildējis.

RL: Kā jums liekas, vai viņš šo vēstuli ir saņēmis?

Meki: Droši vien jau nav. Mēs to nosūtījām uz Krievijas vēstniecību, bet arī viņi neatbildēja. Es tur runāju arī tiešā veidā par karu Ukrainā, rādu viņam dažus attēlus un stāstu: “Šajā karā Jūs zaudēsiet, un Jūs zaudēsiet vēl daudz ko citu,” – un saku, ka ar to pašu pienāks gals viņam pašam un Krievijai ar viņa ģīmi un līdzību. Bet pirms tam es viņam uzdodu dažādus jautājumus; es arī sasaistu to pats ar savu dzīvi, es saku: “Pusaudža gados es biju tāds pats kā Jūs; arī es mēdzu iekāpt piepilsētas vilcienā, tikai lai atrastu, ar ko izkauties. Mans vienīgais attaisnojums bija tāds, ka es biju tīnis. Bet Jūs esat 70 gadus vecs vīrs.” (Smejas.)

RL: Es gribētu pievērsties vispārīgākiem jautājumiem. Vai jums liekas, ka šai Rietumu civilizācijai vēl ir kaut kādas cerības?

Meki: Daudz cerību, jā.

RL: Kāds tam ir pamats?

Meki: Pamats galvenokārt vai vismaz daļēji ir tāds, ka, neraugoties uz globālo sasilšanu un lielāko sugu masveida izmiršanu vēsturē, zinātniski ir maz ticams, ka mums izdosies…

RL: ...iznīcināt pašiem sevi?

Meki: Jā.

RL: Jūs gribat teikt, ka pastardienas pulkstenis ir viltots? Tas šobrīd rāda 23:58:30. Tas skaitās zinātniski.

Meki: Tas ir vienkārši brīdinājums.

RL: Brīdinājums it kā norāda uz zināmām bažām, ka pastāv šādas eksistenciālas briesmas.

Meki: Jā. Bet ir arī daudz cerību, jo vienlaicīgi spēkā ir savstarpēji konfliktējošas tendences. No vienas puses, ir taisnība, ka cilvēce vēl nekad nav bijusi tik slepkavnieciska kā patlaban. Ja pieskaitām citu sugu iznīcināšanu, tad kļūst skaidrs, ka mēs šobrīd nododamies tādai slepkavošanas kampaņai, kādu neviena civilizācija pirms mums nespētu pat iztēloties. Šajā ziņā mēs esam tiešs pretstats savam paštēlam. Tajā pašā laikā – un es atzīstu, ka tas izklausās nedaudz egocentriski, – varētu sacīt, ka ziemeļvalstis kaut kādā mērā ir komunistiskas utopijas bez padomju iekārtas trūkumiem. Mūsu sociālās nodrošināšanas sistēma darbojas, izglītība pilnīgi visiem ir bez maksas, un ienākumu nevienlīdzība ir mazāka nekā jebkur citur pasaulē.

RL: Kāpēc šādām laimīgām sabiedrībām vajadzīga māksla un mākslinieki?

Meki: Divu, bet daži varbūt teiktu, ka trīs iemeslu dēļ. Es noraidu iemeslu, ko nosauktu daudzi cilvēki: “Māksla pastāv, lai estētiski izklaidētu, un tā ir nepieciešama arī tad, ja viss dzīvē ir kārtībā.” Tam es vienkārši nepiekrītu.

RL: Kas paliek?

Meki: Man liekas, ir divi svarīgi iemesli. Viens ir tāds, ka, neraugoties uz šo samērā veiksmīgo utopiju, ko esam sasnieguši, mums tik un tā ir milzīgas problēmas. Daudzas no šīm problēmām ir kaut kur citur. Taču tās tik un tā ir arī mūsu problēmas. Un ir daudz problēmu arī tepat uz vietas. Teiksim, strādājot ar transdzimuma cilvēkiem, atklājas, ka, lai arī šeit viņiem klājas daudz labāk nekā daudzviet citur pasaulē, arī ziemeļvalstīs nav viegli būt transpersonai.

 RL: Nav viegli būt jebkādam cilvēkam – jebkur.

Meki: Arī taisnība. Bet vai jūs, teiksim, zinājāt, ka statistiski 40% transdzimuma cilvēku mēģina izdarīt pašnāvību līdz 18 gadu vecumam? Gandrīz puse no viņiem mēģina padarīt sev galu vecumā, kad vēl nav kļuvuši par pieaugušiem cilvēkiem. Ir diezgan skaidrs, ka tas nenotiek iekšējo konfliktu rezultātā. Iemesls lielākoties ir apkārtējo cilvēku izsmiekls un naids. Un šī iemesla dēļ, lai cik jaukā sabiedrībā es te dzīvotu, maniem darbiem tēmu tik un tā netrūkst.

RL: Tātad viens no iemesliem ir nepieciešamība veltīt uzmanību problēmām? Vai sāpīgām jomām, kas var piesaistīt sabiedrības uzmanību.

Meki: Jā, protams. Vienādā mērā gan pievērst uzmanību, gan piedāvāt risinājumus. Svarīgi ne jau tikai pievērsties kādai tēmai, bet arī censties kaut kā risināt problēmas.

RL: Tātad jūsu izpratnē mākslas sociālā funkcija ir pievērst sabiedrības uzmanību problēmām un arī piedāvāt risinājumus?

Meki: Jā.

RL: Un otrs iemesls?

Meki: Otrs iemesls ir tāds, ka pat tad, kad – vai ja – viss ir patiešām lieliski, tik un tā nekur nepazūd tas jautājums: bet kāda, ellē, tam visam ir jēga? Tas ļoti atšķiras no tā, ar ko nākas tikt galā, ja tu slēpies pagrabā tāpēc, ka virszemē plosās karš. Taču tik un tā vienmēr paliks šis eksistenciālais jautājums.

RL: Vai jūs esat sastapis kādu mākslas darbu, kas uz to atbildētu?

Meki: Jā. Daudzus.

RL: Nosauciet man vienu piemēru.

Meki: Teiksim, manā izpratnē ļoti labs piemērs tam ir Jaņa Ksenaka mūzika.

RL: Un kā šī mūzika atbild uz jautājumu, kāda jēga būt cilvēkam? Ja jūs varētu pārtulkot to vārdos.

Meki: Tas ir ļoti grūti. Bet es varu mēģināt. Jūs jau zināt, viņa mūzika cenšas vispirms pieņemt šo dinamisko dzīves ciklu, kurā visas lietas…

RL: ...piedzimst un iet bojā.

Meki: Jā, lietas ar blīkšķi ienāk pasaulē un tad vētrainas eksistences gaitā kaut kā nonāk līdz iznīcībai un kļūst par izejvielu citām dzīvības formām. Tā ir ļoti vētraina mūzika, kas bieži izklausās pēc dabas katastrofas. Viņa mūzikas vispārējais ētoss ir tāds, ka viņš vēlas to pieņemt un tad kaut kā arī iemīlēt. Ir tāds slavens citāts, ko esmu izmantojis vairākos darbos. Tajā Ksenakis savai meitai skaidroja, ka mēs jau visi būtībā esam meteorīti: mēs no kaut kurienes ierodamies un tad – pšukt! – prom esam.

RL: (Smejas.) Tas neizklausās pēc atbildes uz jautājumu par jēgu, tas vienkārši apraksta šo straujās izgaišanas procesu.

Meki: Piekrītu. Taču es tajā atrodu šo sajūtu, ka visu šo ainu ir iespējams izbaudīt, kaut arī jēgas tajā nav. Visa šī dinamika ir brīnišķīga. Un mēs esam tikai sīki puteklīši šajā nebeidzamās riņķošanas blenderī.

RL: Vai jūs teiktu, ka jūsu paša mākslā kaut kas atbild uz jautājumu “Kāda tam visam jēga?”?

Meki: Tas ir tas svarīgākais, ko es visu laiku cenšos panākt.

RL: Vai jūs varat to izteikt vārdos? Kāda tam visam jēga? Vai atbilde ir 42¹?

Meki: Nē, sarežģītāk. Taču es teiktu, ka, piemēram, mana dzeja ir politiskāka, bet citi darbi varbūt eksistenciālāki. Un tie otri pievēršas jautājumam “Kā izjust dzīvi kā kaut ko jēgpilnu un nozīmīgu, nevis nebūtisku?”.

RL: Kā tad?

Meki: Es to nevaru pateikt pāris kodolīgos teikumos.

RL: Tādā gadījumā: pie kādas filozofijas skolas jūs pieskaitītu savas pārdomas?

Meki: No vienas puses, esmu marksists, tātad sociālists, no otras – relatīvists. Morāls relatīvists. Marksisma nometnē es stāvu tikai ar vienu kāju, vairāku iemeslu dēļ. Galvenokārt tāpēc, ka lielākā daļa no marksisma skolām pieturas pie idejas, ka ārējā pasaule nosaka cilvēka iekšējo dzīvi. Bet es tam no sirds nepiekrītu. Daudzos savos darbos es apgalvoju tieši pretējo. Es atkal un atkal atkārtoju, ka cilvēks savu eksistenci var uztvert jebkādā veidā jebkuros apstākļos. Tu vari būt bagāts un mīlēts, bet kaut kāda iemesla dēļ beigt dzīvi pašnāvībā. Vai arī tu vari būt Olivjē Mesiāns koncentrācijas nometnē un turpināt just lielu vēlēšanos rakstīt mūziku. Ārējie apstākļi nenosaka to, kā tu jūties un kā tu uztver savu eksistenci. Vienlaikus mēs, protams, neesam brīvi tādā dievišķā šī vārda izpratnē. Es nevaru vienkārši pārslēgties uz laimīgām izjūtām neatkarīgi no tā, kas ap mani notiek. Taču relatīvā izpratnē mūsu varā ir modificēt savu eksistences uztveri neatkarīgi no apkārtējām norisēm.

RL: Jūs varbūt būsiet dzirdējis arī par hēdonistisku attieksmi pret dzīvi?

Meki: Jūs domājat šī vārda oriģinālajā sengrieķiskajā vai mūsdienu izpratnē?

RL: Es biju domājis – sengrieķiskajā izpratnē, taču attiecinot to uz pašreizējo situāciju. Iedomājieties cilvēku, kurš ir pārliecināts, ka dzīves jēga ir ēst, dzert, kniebties, kakāt, nomirt, – un kas tur slikts? Kā te pietrūkst? Jūsu skatījumā.

Meki: Nav teikts, ka tur kaut kā automātiski pietrūkst. Ja kāds izvēlas tā dzīvot – laipni lūdzu! Bet man ir aizdomas, ka, lai gan šāds hēdonistiski noskaņots cilvēks varētu domāt: “Šī ir apmierinošākā dzīve, kādu es spēju iztēloties, un es jūtos patiesi laimīgs,” – tā tomēr varētu būt tikai ilūzija. Ka patiesībā šis cilvēks tomēr neizjūt tādu sakāpinātu apziņu, ka nu viņš patiešām jūtas pa īstam dzīvs. Tas baudījums, ko šis cilvēks izjūt, realitātē varētu būt samērā trūcīgs.

RL: Vai sakāpinātāku baudījumu iespējams gūt, gleznojot un nodarbojoties ar mākslu?

Meki: Jā. Ne jau automātiski. Nekas nekad nav īsti droši, bet ir vērts mēģināt. Ja tu koncentrējies tikai uz tā saucamo momentāno apmierinājumu, ko viegli var panākt ar narkotikām, kniebšanos vai jebkādām vienkāršām baudām, kuras var nopirkt, tad domājams, ka vai nu tu drīz vien līdz nāvei nogarlaikosies, vai arī sāksi sevi mānīt: “Vajag tikai kaut kur aiziet, kaut ko tur nopirkt un sevi izklaidēt.”

RL: Es nesen ratiņkrēslā atrados Helsinku lidostā, un tur bija sieviete, kura mani laipni aizgādāja no ieejas līdz izejai uz iekāpšanu. Es pēc tam viņai jautāju: “Vai drīkstu noskūpstīt jums roku?” Un viņa sacīja: “Nē, es nejustos ērti.” Vai jūs varat man paskaidrot šo attieksmi? Kā tas nāk, ka žests, kas domāts kā pateicības apliecinājums, somietei liek justies neērti?

Meki: Viņai likās, ka tas būs pārāk intīmi.

RL: Es jau nelūdzu viņai, teiksim, pasūkāt man mēli – kā Dalailama.

Meki: Saprotu. Bet es, teiksim, pirmo reizi aizbraucis uz dažām no tām valstīm, kur cilvēki sasveicinoties pastāvīgi apskaujas un skūpsta cits citu uz vaiga, jutos ļoti neērti.

RL: Siekalu dēļ?

Meki: Tas vienkārši likās kaut kā nepiedienīgi. Ne jau buržuāziskā izpratnē, piedauzīgi, bet vairāk: kas te tagad notiek? Ja es gribu ar tevi gulēt, tad – kāpēc ne? Bet kas tā par uzspēlētu ņemšanos? Man tas nepatīk. Ieturēsim pienācīgu attālumu. Pilnīgi pietiks, ja mēs sarokosimies.

RL: Vai tas ir raksturīgi vairāk nekā tikai vienam somam? Vai tā ir somiska īpatnība?

Meki: Jā, domāju, ka rokas skūpstīšana kā pateicības apliecinājums šeit nav cieņā. Tas atstāj kaut kādu komisku vai arī viegli perversu iespaidu. Tādas lietas dara tikai filmās.

RL: Pirms gadiem Helsinkus apmeklēja arī kāds slavens viesis, vārdā Vladimirs Iļjičs Ļeņins. Un viņam pietuvināta persona bija kāda dāma, kurai bija teorija par seksu, tā saucamā “ūdens glāzes teorija”. Viņa sludināja tādu ideju, ka pēc komunisma uzcelšanas – un jūs sakāt, ka Somijā būtībā ir komunisms, – komunistu dzimumdzīvē dominēs tieši tāda attieksme kā pret glāzi ūdens. Tas nozīmē – kad vien tu jūti vajadzību izkniebties, vienkārši paprasi un dabū, ko tev vajag. Tam vajadzēja būt tikpat vienkārši kā padzerties. Vai šī domāšanas skola nonākusi arī līdz Somijai?

Meki: Šī metafora te gan nav pazīstama, bet domāju, ka pēckara gados notikušas milzīgas pārmaiņas. Somi mūsdienās pret seksu attiecas ļoti mierīgi: tā sauktās brīvās attiecības tiek uztvertas iecietīgi un ir visai izplatītas. Ja tu gribi atrast seksa partneri, tam nevajadzētu būt grūti.

RL: Kas ir svarīgākais, ko jūs savā dzīvē esat sapratis?

Meki: Ko es esmu sapratis?

RL: Jā.

Meki: Man liekas, svarīgākais, ko dzīvē esmu sapratis, – ka cilvēka mirstīgums ir pats svarīgākais dzīves elements.

RL: Mirstīgums?

Meki: Jā. Es negribu mirt. Vai vismaz es gribētu mirt kaut kad vēlāk. Vienmēr – vēlāk. Un tomēr nāve nav mūsu ienaidniece. Tieši tāpēc, ka mēs visi kaut kad mirsim, dzīvē visam ir savas robežas. Tieši tāpēc mēs spējam saskatīt vērtību dzīvē un visās citās lietās. Ne tikai vērtību, mēs pret lietām varam attiekties arī ar kaislību. Lietu galīgums būtībā ir jebkādas jēgas un kaislības priekšnoteikums. Šajā ziņā nāve ir mana pasaules uzskata centrālā ass.

RL: Vai tas, ka mirstīgums jums liekas jēgpilns, kaut kā jums palīdz?

Meki: Jā, man liekas, tas palīdz katru mana mūža dienu.

RL: Domas par nāvi kā dienišķa prakse?

Meki: Es par to domāju katru dienu. Un visos manos darbos viena no tēmām ir – pieņemsim savu mirstīgumu un nedomāsim par to ar drūmumu. Atradīsim veidu, kā paraudzīties uz savu mirstīgumu tā, lai šī apziņa mums palīdzētu vēl spilgtāk izjust savu eksistenci.

RL: Man vēl ir tikai viens papildu jautājums. Jūs kaut kur teicāt, ka māksla ir augstākā vai labākā filozofijas vai politikas forma. Tas mani interesē tāpēc, ka mākslu tādā skatījumā grūti saprast.

Meki: Jā, 2005. gadā tā bija manas doktora disertācijas tēma: kādā izpratnē māksla var būt filozofijas un politikas 
forma? Ļoti izplatīts uzskats, ka, jā, māksla var paust filozofiskas un politiskas idejas, taču pavisam kas cits ir apgalvot, ka pati māksla, mākslas radīšana vai mākslas baudīšana tiešām varētu būt sava veida filozofisks vai politisks darbs, filozofijas un politikas prakse. Tā nu es nonācu pie tēzes, ka savās labākajās izpausmēs māksla var būt pati aptverošākā, plašākā filozofijas un politikas forma – holistiskākā un elastīgākā. Tā nav precīza. Ļoti grūti mākslā būt precīzam, jo darbus vienmēr iespējams interpretēt dažādi. Šajā ziņā uz to nevar paļauties. Taču māksla pilnīgi noteikti var būt plašākā, elastīgākā un holistiskākā filozofijas un politikas prakse.

RL: Kur jūs atrodat savu iekšējo mieru? Vai kaut kādās epikūriskās meditācijās?

Meki: Nē, es nekad neesmu meditējis. Bet…

RL: Sava mirstīguma apziņā?

Meki: Tas arī palīdz.

RL: Bet kāds ir izšķirošais faktors? Pastāstiet, lūdzu.

Meki: Lai cik piezemēti un tehniski tas izklausītos, izšķirošais faktors ir tāds, ka es apzināti cenšos apgūt prasmi būt laimīgam.

RL: No kā jūs to mācāties?

_Meki: No šī un no tā. Tajā skaitā no paša pieredzes. Es centos tikt pie kaut kādas skaidrības: tātad ar šādu uzvedību, šādu attieksmi, šādu domāšanas veidu es nejūtos laimīgs. Ja es tā vietā izvēlos šo te, tad jūtos daudz labāk. Lielākoties es vienkārši tiecos sasniegt zināmu iekšēju mieru. Man patīk kaislības. Taču mieram parasti ir labāki rezultāti – ja tu pievērs lietām uzmanību un koncentrējies, un nemeties visā iesaistīties, kamēr pats to patiešām nevēlies. Man liekas, tā ir iespējams gandrīz vienmēr būt nosvērtam un samērā laimīgam.