Sauksim to par “kaut ko”

Vladimirs Tarasovs dzimis Arhangeļskā 1947. gadā, ļoti agri iemīlējis džezu un nolēmis kļūt par bundzinieku. Kad viņam bija mazliet pāri divdesmit, viņš pārcēlās uz Viļņu, iemācījās lietuviešu valodu, iekļāvās vietējā bohēmā un tā arī šeit palika, nodzīvodams ilgāk par daudziem saviem biedriem. Par krievu izcelsmes lietuviešu mākslinieku viņu sāka dēvēt jau labu laiku pirms tam, kad viņš saņēma Lietuvas nacionālo prēmiju kultūras un mākslas jomā.

Kā virtuozs džeza bundzinieks Tarasovs izpelnījies plašu atzinību. Pats redzēju, kā pēc kāda sevišķi veiksmīga solo mans mīļais draugs Arnis dedzīgi aplaudēt sākušajai publikai uzsauca: “Tas bija ģeniāli!” Sen ievērots, ka arī pašam Vladimiram vārds “ģēnijs” patīk: ar šo glaimojošo titulu viņš dāsni apbalvo dažnedažādus cilvēkus un pat piedēvē šo īpašību objektiem un notikumiem. Taču viņam patīk arī bez liekām pretenzijām par sevi sacīt “vienkārši bundzinieks”. Tomēr jau pats vārds “bungas” savā ziņā var kalpot par sinonīmu galvai, un Tarasova rokās šis instruments patiešām pārvēršas par līdzekli, ar kuru var radīt kaut ko tādu, kas ne tikai dāvā estētisku baudījumu, bet arī pārsteidz ar savu intelektuālo skaistumu.

Vladimirs Tarasovs ir acīmredzami pāraudzis savu amatu. Viņš sadarbojies ar Iļju Kabakovu – radījis mūziku tā slavenajām instalācijām – un pēc tam arī pats pievērsies vizuālajai mākslai. Viņa “Gobustāna”, “Kyklos” un citi darbi bijuši aplūkojami prestižākajās pasaules izstāžu telpās. Pateicoties iedzimtajai gaumei un sakariem mākslas vidē, viņš mazpamazām kļuvis par ekspertu laikmetīgās mākslas jomā. Samērā nesen Tarasovs apklusināja baumas par dārgumiem, kas viņam piederot, paziņodams, ka savu miljoniem dolārus vērto krievu konceptuālās mākslas kolekciju nodod Lietuvas Nacionālajam mākslas muzejam. Noraidījis visai daudzus agresīvus priekšlikumus, ko viņam izteica dažādi privāti un sabiedriski pircēji, Vladimirs parakstīja dāvinājuma aktu, ar kuru viss nonāca muzeja īpašumā.

Tarasovs ar savu nevaldāmo zinātkāri nereti nokļūst visdīvainākajās vietās un apstākļos. Viņš mīļuprāt pieņem uzaicinājumus uzspēlēt bungas zem tilta nekomerciālas filmas uzņemšanā vai piedāvājumu CERN Lielā hadronu paātrinātāja Atvērto durvju dienā kaut ko nospēlēt alā, kas atrodas 100 metru dziļumā zem zemes. Šī pēdējā uzstāšanās notika piektdien, 2019. gada 13. septembrī, pilnmēnesī, kas laimīgā kārtā panāca, ka publikai, kuru veidoja tehniskie speciālisti un politiķi, sirdī radās īpatnēja mistiska eiforija, nevis melnais caurums (vismaz pagaidām).

Iepazīstoties ar šo cilvēku, ir grūti neļauties viņa šarmam. Vladimirs uzreiz izplata ap sevi prieka un pozitīvisma viļņus. Var gadīties, ka viņš izsaka itin nežēlīgu kritiku, taču tu acumirklī sajūti, kāds labestības okeāns slēpjas aiz viņa bargajiem izteikumiem. Tarasovs nekad nav dzēris un no gaļas atteicās jau ilgi pirms tam, kad tas kļuva modīgi. Iespējams, tieši šis veiksmīgais apvienojums – krietni tikumi un atvērtība dēkām – tad arī padara viņu par tik neparastu figūru, kuras parādīšanās ir vienmēr gaidīta visdažādākajos laikmetīgās mākslas aktivitātes punktos.

Igns Staškevičs

Rīgas Laiks: Jūs reiz esat teicis, ka džezs ir īpašs domāšanas veids. Man liekas, jūs pat izmantojāt vārdu savienojumu “džeziska domāšana”. Kā jūs aprakstītu šīs domāšanas īpatnības?

Vladimirs Tarasovs: Džezs ir tiešs izteikums; džezs ir tikai šeit un tagad. Es to mūždien atkārtoju saviem draugiem māksliniekiem, kuriem šodien varbūt neveicas un kuri var pateikt: “Ek, lai jau paliek, rīt pabeigšu,” – un doties dzert kafiju. Mūzikā, uz skatuves tā nevar. Nevar pateikt: “Puiši, man šodien neiet.” To jums pateiks kurš katrs mūziķis. Šeit ir zināma... nevis pašapziņas, bet pašorganizācijas forma – kad tu saproti, ka tev pēc 20 minūtēm jāsāk spēlēt. Tu sāc žāvāties, kaut kādas lietas notiek, sanāk tāda kā enerģijas akumulēšana. Ja tev ir ko teikt, ja tu piederi pie tā saucamajiem “radītājiem”, tad, lūk, notiek šis “kaut kas” un izdodas izteikties tieši tajā brīdī. Džeziska domāšana ir māka izveidot formu šeit un tagad. Džezs taču vēl ir arī improvizācija. Tiesa, improvizācija jau noteiktā formā, kura arī dzimst šeit un tagad. Tā ir ļoti liela māksla, man tā ir ļoti mīļa. Gadiem ritot, tā man arvien vairāk un vairāk atklājas, un es saprotu, cik tā ir vienreizīga mūzika, jo īpaši brīdis, kad tu satiecies ar cilvēkiem: varbūt tu ar viņiem pat neesi spēlējis, bet tu viņus pazīsti. Un šo te aizsākšanos es tagad saucu par “gobelēniem”. Es zīmēju pirmo gobelēnu, piekto gobelēnu, divdesmit astoto... Tas ir kā gobelēns: katram savs rakstiņš, bet galu galā izveidojas pilnīgi vienreizīgs skaņas paklājs, skaņas glezna. Tas ir, džezs ir atšķirīgs no visa cita. Tāpēc arī to mīl.

RL: Kādā ziņā džezs atšķiras? Ar to, ka rodas šeit un tagad?

Tarasovs: Jā. Džeza mūziķim savs izteikums jāveido tā, lai viņam būtu interesanti. Ja nebūs interesanti viņam, nebūs interesanti arī klausītājiem, neradīsies kontakts ar klausītājiem, neradīsies muzikālais stāsts, ko viņš stāsta. Un ieinteresēt viņš, protams, var, ir ļoti daudz piemēru. Mūziķis, kad viņš iznāk uz skatuves... Džezā taču vēl arī vecuma nav, un tas ir brīnišķīgi. Es skatījos Sema Riversa uzstāšanos, pilnīgi ģeniālu. Viņam bija 85 gadi, un viņš spēlēja vairāk nekā divas stundas. Un kā spēlēja! Džezs – tā ir tāda mūzika, ka tad, kad sāk dziedāt, piemēram, Ella Ficdžeralda, tu viņu vispār neredzi. Rodas kaut kas mistisks, mūzika tevi paņem sev. Bet, ja mūziķis laiž kaut mazdrusciņ falši, to uzreiz var dzirdēt.

RL: Bet kā tad tas ir saistīts ar izteikuma tiešumu?

Tarasovs: Nu, nevar taču uzrakstīt dzejoli uzreiz. Ir gan cilvēki, kuri raksta uzreiz... Bet visi šie heksametri – viens-divi-trīs... Profesionāli dzejnieki sēž pie galda un dzejo. Protams, tā ir. Bet visu tomēr nosaka gadījums. Var rakstīt, var nerakstīt, var atlikt malā, var vēlāk atgriezties. Turpretī džezā nevar atgriezties. Jebkurš cits koncerts ar to pašu programmu jau būs cits.

RL: Proti, tur ir klāt katra mirkļa neatkārtojamība?

Tarasovs: Džezs dzīvo laikā. Mēs dzīvojam šeit un tagad, paturot prātā pagātni un ielūkojoties nākotnē, – tur tad arī ir tā burvība.

RL: Un neviens no šiem laika sprīžiem neatkārtojas?

Tarasovs: Neatkārtojas. Es minēšu vienu gluži īpašu piemēru. Tie, kuri bijuši tur klāt, apstiprinās. Esmu bijis 12 Djūka Elingtona koncertos. Bija 1971. gads, es braukāju kopā ar viņu uz Kijivu, Minsku, Maskavu, Pēterburgā mēs viņu sagaidījām. Viņš ir viens no visa šitā pamatlicējiem. Viņi vispār neimprovizēja. Divpadsmit koncertus nospēlēja, pat sologabali bija vieni un tie paši – viņš, piemēram, noteikti ielika programmā “Melnās acis” –, bet ikviens koncerts bija citāds! Lūk, šī māka dzīvot laikā ir tikai mūzikā. Varētu teikt: bet tas pats jau ir arī klasikā! Tomēr klasiķiem ir daudz grūtāk nekā džezistiem, viņi taču spēlē vienas un tās pašas notis! Mums ir jaunrades brīvība, un pārējais ir atkarīgs no mūsu mākas, formas pārzināšanas, bet klasika – nu, tas būtībā ir traģisks stāsts. Viņi visu laiku spēlē vienu un to pašu koncertu – bet jāparāda, ka tu esi. Jāparāda, ka tu esi radītājs, nevis izpildītājs. Lai gan bija viens pianists, ļoti slavens, kurš ir teicis: “Kāda starpība? Visi pianisti spēlē vienādi.” Piedevām pasaules klases pianists, man liekas, tas bija Berezovskis. Es biju vienkārši satriekts – kā tad tā? Vai tad jūs nespētu Rubinšteinu atšķirt no Horovica? Ja arī viņi spēlēs vienu un to pašu Šopēna koncertu, mūzika tik un tā būs mazliet citāda. Pat es, bundzinieks, spēšu atšķirt. Bungas jau tomēr ir... ar akmeni pa akmeni, ar vāli pa vāli. Tas nav instruments, kuru būtu radījis cilvēks, atšķirībā no vijoles, saksofona, klavierēm. Tur iekšā kaut kas tāds ir, ziniet... (Klauvē ar pirkstu pa galdu.) Un tam no turienes jāizlec laukā. Neizlēks – neizdosies; izlēks – un mūziķis būs laimīgs. Bet, ja mūziķis iziet uz skatuves un pat pēc gaitas var redzēt, ka viņš domā: “Tūlīt parādīšu, cik forši es spēlēju,” – tad nekā nebūs. Jā, profesionālis pēc notīm nospēlēs visu ko – taču tā, par ko mēs runājam, šī “kaut kā”, gaisā nebūs. Bet, kad turpat ir šis “kaut kas”, tu jūties kā daļa no notiekošā. Tas ir kā instalācijā. Tas, ko dara Kabakovs, kuram ir vienreizējs materiāls, ir skatītāja iekļaušana instalācijā – kad tu vari būt daļa no tās. Mūzikā tā notiek atkal un atkal.

RL: Bet kāpēc to sauc par izteikumu, nevis, piemēram, par darbību?

Tarasovs: Izteikums – tā ir runāšana. Mūziķim tā ir muzikāla runāšana, saprotat?

RL: Tātad tur iekšā ir nozīmes?

Tarasovs: Mūzikā – nozīmes? Nē, nedomāju. Nu, ja nu vienīgi tajā, kā izveidota frāze. Bet nē, nav tur nekādu nozīmju. Tas darbojas kādā citā līmenī. Kad pareizi klausās mūziku, rodas kaut kāds noteikts “kaut kas”. Tā ir tā dižā meistarība, kas ir tādiem cilvēkiem kā Horovics vai Jaša Heifecs. Nu, vai, piemēram, Mailss Deiviss, ar ko kopā es pat vairākkārt esmu spēlējis vienā festivālā. Es biju viņa live koncertā Varšavā, Hāgas North Sea Jazz Festival. Redzēju šo cilvēku, kurš šķietami iznāk, pilnīgi neko nedara, paņem kaut kādu ritmu, kaut ko spēlē, un pēkšņi – be-bop! Un šī skaņa vēl trīs minūtes nelaiž tevi vaļā. Nu, kas tas bija? It kā taču vairs nemaz nav. Un šis enerģētiskais impulss – nezinu, hipnoze tā nav, bet tas ir tāds stāvoklis...

RL:Gandrīz mistisks?

Tarasovs: Jā, kaut kādā ziņā var arī tā teikt. Mūzikā ir mistiskas lietas, protams.

RL: Jā, tieši šī klātbūtne, kad skaņu vēl nav, bet tu jau jūti un dzirdi...

Tarasovs: Protams. Ja kāds atceras vinila plates – tu ieslēdz vecu patafonu, nolaid adatu, mūzika vēl neskan, bet kaut kas ar tevi jau notiek. Te ir tas pats efekts.

RL: Bet tas taču arī no klausītāja prasa zināmu meistarību?

Tarasovs: Nu protams. Es vispār uzskatu – ja atskaņotājmākslinieks saka: “Es tik labi spēlēju, bet mani neviens nesaprata,” – tie ir suņa murgi. Tātad spēlējis slikti. Man liekas, cilvēks ir kaut kādā ziņā naiva radība. Viņš redz to, ko mēs saucam par izteikumu, saprot, kāds tas ir. Tāpēc it īpaši festivālu koncertos mēdz būt tā, ka cilvēki nākuši klausīties vienu, bet nokļuvuši pavisam citā koncertā. Tur ir visvisāda mūzika. Tomēr būtībā es nemaz neatceros tādu koncertu, kurā kāds būtu teicis: “Jā, tiešām slikti spēlē.” Bet, ziniet, ir tāda nejauka paruna: “Ķeizaram, kas pienākas ķeizaram, un šinderam, kas pienākas šinderam.” Ja tev vajag – nu ej un klausies Pugačovu vai vienalga ko, dieva dēļ, tas ir pilnīgi normāli. Bet ir vēl cita klausītāju – jo sevišķi apskatītāju – kategorija. Atnāk, saka: “Kaut kāds ķēpājums, nav uz ko skatīties.” Šis te kategoriskums... Es esmu diezgan pozitīvs cilvēks, kā jau jūs saprotat. Un man šķiet, ka tie ir maldi, kuri profesionāļu aprindās varbūt sastopami vēl biežāk. Tur ir kaut kādi zemūdens akmeņi. Tagad, protams, ir pienākuši biznesa laiki. Māksla ir liels bizness. Tāda big money factory, no tā ir grūti izvairīties.

RL: Jūs uzskatāt, ka, pārvērzdamās par lielu naudas fabriku, tā zaudē...

Tarasovs: Protams, tā zaudē šo te... Sauksim to par “kaut ko”. Kad māksla pārvēršas par peļņas avotu vai darbu.

RL: Varbūt tā zaudē cimesu?

Tarasovs: Cimesu? (Smejas.) Nu, varbūt arī cimesu. Kāpēc gan ne?

RL: Man ļoti patīk, ka man te rakstīts “kopš 1959. gada”. Klausieties, es nevaru neēst “Neringas putukrējumu ar rīvētām zemenēm”.

Tarasovs: Man liekas, būs ļoti garšīgi. Agrāk šī ēstuve bija slavena ar savu Kijivas kotleti. Tagad to, šķiet, sauc par “Neringas kotleti”.

RL: Jā, “kotlete Kijivas gaumē no Neringas”. Kas tas tāds ir?

Tarasovs: Tā ir vistas kotlete, iekšpusē karsts sviests. Vispār garšīgi, ja esat gaļēdājs. Es esmu veģetārietis, tāpēc...

RL: Bet jūs ne vienmēr esat bijis veģetārietis?

Tarasovs: Kur nu, ko jūs! Esmu šeit barots. Par šo kotleti esmu te bungas dauzījis.

RL: (Smejas.) Protams, te ir zudušās greznības paliekas. Sendienās pie šī galdiņa sēdēja Venclova un Brodskis...

Tarasovs: Un Čepaitis.

RL: Vai jūs ar viņu mēdzāt tikties?

Tarasovs: Protams. Pēc tam vēl, liekas, 1993. gadā sastapu Brodski Berlīnē pieņemšanā pie Joahima Sartoriusa, tas ir tāds ļoti izglītots, lielisks cilvēks. Tur bija vienkārši lieliska kompānija – Kabakovs, Henrijs Kisindžers...

RL: Viņš arī ir iekļaujams lieliskā kompānijā?

Tarasovs: Nē, lieta tāda, ka Sartoriuss bija saistīts ar visiem politiķiem. Ir cilvēki, kuri draudzējas ar visiem. High society tā saucamā. Sartoriuss ir no tādiem. Viņš, protams, ir liels gudrinieks. Ziniet, tajā laikā Krievijai visi palīdzēja, deva naudu. Un kāds vai nu jokodams, vai nopietni apjautājās: “Kāpēc jūs grūžat tai valstij tik daudz naudas?” Viņš atbildēja: “Bet kā gan citādi? Aizmugurē ir Ķīna.” Proti, Krievija darbojās kā tāds...

RL: Buferis.

Tarasovs: Nuja.

RL: Bet šie globālie plāni, man liekas, ir sabrukuši.

Tarasovs: Jā, tie visi diemžēl ir sabrukuši. Nāk jauns cilvēks – nāk jauni plāni. Atceros, vai nu Žvaņeckis, vai vēl kāds cits ir teicis: “Viņiem tur, aiz žoga, ir svētki.” Nu, skaidrs, kas par žogu, skaidrs, kas par svētkiem. Un tagad, man liekas, ir tieši tāpat. Manuprāt, sabiedrība un varas pārstāvji visās valstīs ir divas pilnīgi dažādas pasaules.

RL: Jūs pavisam bez liekulības sakāt, ka, uzsākot koncertu, jūs galīgi nezināt, ko darīsiet?

Tarasovs: Nezinu. Kā teicis dižais režisors Pjotrs Fomenko, jāatstāj aktieriem gaiss un iespēja spēlēt, taču viņiem jāzina punkts A un punkts B.

RL: Un, kā viņi tur nokļūs, tā jau ir viņu brīvība?

Tarasovs: Tā ir viņu brīvība un viņu talants. Vai nu viņi ies, vadoties pēc shēmas, pēc otrā profesionālā līmeņa, vai arī tur ienesīs kaut ko savu. Tas, manuprāt, ir diezgan svarīgs elements.

RL: Izklausās pēc izšķiroši svarīga elementa, lai tas kļūtu par notikumu.

Tarasovs: Protams. Tas nekļūs par notikumu, ja nebūs izteikuma. Tā ir tāda sofistika. Laistīšana no trauka traukā. Un uz to noskatīties ir brīnišķīgi. Es runāju tieši par tiem, kuri tevi dzird, – ne tikai slaveniem, bet arī vienkārši labiem mūziķiem. Arī tagad viņi ir. Es, piemēram, tagad daudz spēlēju kopā ar Lariju Oksu un Marku Dreseru – tie ir divi amerikāņu mūziķi, mums ir trio, kura nosaukums ir “Džonss Džonss”, un nejautājiet man, kāpēc, mēs arī paši nezinām. Kaut kā uzradās. Un, kad Marks Dresers sāk spēlēt kontrabasu... man galva uzreiz pagriežas uz to pusi, jo es jūtu tādu... Nezinu... Var to saukt par enerģiju vai kaut ko tādu. Uzreiz izdodas, žiks – un viss. Tā ir vienreizīga sajūta.

RL: Bet tas nav atkarīgs no profesionālisma. Tas atkarīgs no šī nezin kā, no šī pievienotā “kaut kā”. Tā, ko mēs nosaucām par cimesu.

Tarasovs: Jā, cimess vai “kaut kas”. Patiešām.

RL: No kurienes tas rodas?

Tarasovs: To neviens jums nevarēs pateikt. Tāpat kā uz jautājumu “Kas ir džezs?” neviens nevarēs atbildēt. Var izlasīt enciklopēdijā: sinkopēta mūzika, la-la-lā. Vieni saka – esot jāspēlē, mazliet atpaliekot, otri – ka mazliet apsteidzot. Es uzskatu, ka vienkārši jāspēlē kopā.

RL: (Smejas.)

Tarasovs: Bet principā to nevar pateikt. Varu kā piemēru piesaukt jau pieminēto Iļju Kabakovu, es vairākkārt esmu strādājis ar viņu kopā. Kā saka Kabakovs, vajag, lai instalācija strādātu. Tu aizej prom, atnāc, skaties: tu tai vairs neesi vajadzīgs, tā strādā. Šo te brīdi, kad tā pārvēršas, praktiski nevar notvert, taču sajust to var uzreiz. Mūzikā ir tas pats. Un ļoti var sajust, kad tas zūd. Bet, ja reiz mēs runājam par profesionālo līmeni, ir līmenis, par kuru zemāk viņš tik un tā nenolaidīsies. It kā notiek tas pats, bet kaut kā – lūk, šī te “kaut kā” – nav. Un pēkšņi tas no jauna ieslēdzas. Jūs nekad koncertos neesat tam pievērsis uzmanību? Jūs tur sēžat, viņi spēlē, spēlē... un jūs saprotat, ka tas jūs vairs neaizgrābj.

RL: Tā mēdz būt. Es gan to piedēvēju kaut kādiem saviem stāvokļiem, nevis tam, ko dara mūziķis. Piedēvēju to savam neuzmanīgumam. Vai kaut kādas domas nāk un nāk prātā. Tā var būt manas klausīšanās nemākulība.

Tarasovs: Nē, ne tur tā vaina. Jūs, iespējams, vienkārši nepareizi nosaucāt. Teiksim, es spēlēju kopā ar Antoniju Brakstonu... Redzēju viņa sarunu, kad viņš paņem vienu tēmu, kaut kādu frāzi, un spēlē to minūti, divas, trīs, piecas, septiņas. Bet cilvēki nepieslēdzas, viņi vienkārši mieg ciet. Bet viņš man vienreiz teica: “Nekas, minūtes 18–20, un viņi visi būs mani.” Tā arī notiek. Stīvs Reihs šajā ziņā ir meistars.

RL: Es te šajā jūsu grāmatā pamanīju: jūs rakstāt, ka arī Boriss Pasternaks, jūsuprāt, ir nodarbojies ar džezu.

Tarasovs: Protams.

RL: Bet, apgalvodams, ka džezu nav iespējams definēt, Pasternaka rakstītajā jūs tomēr kaut kā identificējat džezu.

Tarasovs: Nu, tad sauksim to nevis par “džezu”, bet par to pašu “kaut ko”.

RL: Tas ir, jūs domājat, ka šis “kaut kas” var būt atrodams dzejā, glezniecībā, mūzikā...

Tarasovs: Visur kur.

RL: Bet ko šis “kaut kas” ar jums dara, kad ir uzradies?

Tarasovs: Es pat nezinu. Protams, ir laimīgi mirkļi koncertos – man tādi ir bijuši, īpaši solokoncertos ar bungām. Izej uz skatuves, tik daudzi gadi jau pagājuši, un domā: “Ak Kungs, kā visas šitās uzpariktes var spēlēt?” Bet tad apsēdies un pēkšņi saproti, ka viss iet... ir triviāli teikt “caur tevi”, bet tā saka visi mūziķi. Un tu kļūsti par daļu no šīs skaņas. Kļūsti par daļu no instrumenta.

RL: Par daļu no bungām?

Tarasovs: Šajā gadījumā tās ir bungas, bet tas attiecas uz jebkuru mūziķi. Jau pieminētais Vladimirs Horovics saplūst ar instrumentu. Droši vien tad arī rodas šis “kaut kas”.

RL: Es uzdūros jūsu pārdomām par skaņu, un jūs tur rakstāt, ka skaņai ir vēl kaut kāda iekšēja enerģija.

Tarasovs: Protams. Bet tā ir arī krāsā, tā ir arī māksliniekiem, tā ir vārdā, tā ir dzejniekiem – paskatieties Cvetajevu!

RL: Šī enerģija arī ir “kaut kas”?

Tarasovs: Tā ir “kaut kas”, kas aizsāk to, par ko mēs runājam. Lūk, jūs aizkustina. Mēs jūtam: oho, cik labi kāda dzejnieka tekstā salikti kopā vārdi! Saprotiet, mēs taču visi protam lasīt. Kā es saku mūziķiem, no notīm mēs visi protam spēlēt. Bet tas jau vēl nav viss. Tā ir tikai zīmju sistēma, kura kaut ko pauž. Mēs taču nesakām: “Laba dzeja, cik tur labi sarindoti vārdi!” Tur ir arī kaut kas cits. Galu galā, vai nav vienalga, kas tie par vārdiem! Vai nav vienalga, kas tā par gleznu! Tas vai nu notiek, vai nenotiek. Vai nu notikums ir, vai nav. Ja nav, tā ir triviāla atskaņošana. Diemžēl jātic: kāds ir sarēķinājis, ka mākslā radītāji ir 3%, bet pārējie 97% ir atskaņotāji, kuri transformē vai pavairo citu idejas. Mums te bija pilnīgi ģeniāls cilvēks Vits Luckus, labs mans paziņa. O, tas bija radītājs! Pēc tam skaties: šis arī mēģina, un tas mēģina... Bet tu saproti, ka oriģinālvaloda ir palikusi tur. Viņš bija pirmais – tas viņam ir.

RL: Tātad vēl ir svarīgi arī būt pirmajam.

Tarasovs: Būt pirmajam – tā mūziķim vispār ir laime. Jo... nu ir tik daudz mūzikas, tik daudz mūziķu! Tas ir svarīgs elements – klausīties ne jau cilvēku. Mēdz būt tā, ka tu aizbrauc kaut kur un tev saka: “Te ir viens saksofonists, viņš spēlē kā Džons Koltreins.” Kāpēc lai es viņu klausītos? Man jau ir visas Džona Koltreina plates. Dzīvajā es viņu neesmu dzirdējis, taču esmu ļoti daudz klausījies Elvinu Džonsu, runājis ar viņu, redzējis viņa mūziku, īsto. Kāda man vajadzība skatīties tāda cilvēka filmas, kurš mēģina imitēt Tarkovski? Nupat biju Kijivā, mēs ar draugiem tur uzdūrāmies filmām ar Annu Maņjāni. Divus vakarus tām veltījām. “Il bandito”, “Vulcano” – ģeniālas filmas. 1950. gads, 1946. gads – tikko beidzies karš. Un kā karš parādīts! Tas ir kaut kas satriecošs! Un tas ir palicis laikā. Bet būt otrai Annai Maņjāni – kāda jēga? Un arī mūzikā ir tāpat. Es vēl neesmu pārstājis brīnīties, par spīti vecumam. Vēl aizvien brīnos, kad pēkšņi kaut ko redzu.

RL: Kad es jautāju, ko šis “kaut kas” ar jums dara, jūs atbildējāt par sevi kā mūziķi. Tagad pastāstiet par sevi kā lasītāju, mākslas skatītāju vai mūzikas klausītāju: kad šis “kaut kas” ir tur klāt, ko tas ar jums dara?

Tarasovs: Caurcaurēm pareizs jautājums. Jo es vienmēr saku, ka man ļoti patīk iet uz lielajiem muzejiem. Uz Luvru, piemēram. Un ne jau vienkārši mērķtiecīgi skatīties to meiteni bez rokām, kā viņu tur sauca... Bet tu tāpat vien ej un ej – Spānija, Goja, kaut kas tāds... Un pēkšņi apstājies pie kādas gleznas, kurai varbūt vakar nogāji garām, varbūt aizvakar, varbūt pirms pieciem gadiem. Bet šodien tā ir kopā ar tevi. Un tur ir šis “kaut kas”. Tā tevi apstādina. Un te jau es esmu skatītāja lomā vai kā klausītājs koncertā. Kad es jums stāstīju par Mailsu Deivisu – uzreiz rodas šis kontakts. Es gūstu kaut kādu... nezinu, vai to var saukt par estētisku baudījumu, par baudu. Ziniet, mēdz būt tā, ka tu skaties uz gleznu un tev tā vienkārši patīk: nu, vienkārši lieliska! Tas pats Morandi, piemēram – nu, kas tur ir? Maizes riciņa, trīs pudeles – vienas un tās pašas. Bet tajā caurspīdīgajā smilškrāsas gaismā ir kaut kas tāds... šis “kaut kas”. Es vienkārši tīksminos.

RL: Proti, jums tas sagādā lielu baudu.

Tarasovs: Jā, es vienkārši tīksminos. Uzlieku, piemēram, mājās kaut kādu Pučīni “Bohēmu” – kad labi izpilda, es par to esmu sajūsmā. Tas pats džezā, tas pats visur. Man liekas, cilvēkam ir raksturīgi gūt baudījumu no tādas, nosacīti runājot, augstās mākslas. Tas, protams, kaut ko dod. Māksla tomēr padara mūs labākus, kaut mazlietiņ, piekrītiet man!

RL: Bet kā māksla to izdara?

Tarasovs: Jūs tak esat kaut kāds tehnisks nūģis!

RL: Kā nu ne. (Abi smejas.)

Tarasovs: Nav ne jausmas. Nu, dara un izdara. Kas ir džezs? Tas jājautā mākslai tuviem matemātiķiem. Viņi var pat izskaitļot, kas konkrēti tur ietekmē. Un iegūt formulu.

RL: Es gribu jūs aizvedināt līdz tam, lai jūs aprakstītu, kā jūs izprotat saikni starp baudu šī te “kaut kā” klātbūtnē un kultūrslāni, kurš, kā jūs sakāt, dažās zemēs ir retinātāks. Vai varat uzzīmēt tādu ķēdīti – nevis tehniski nūģisku, bet kaut vai dzejisku –, kas sasaista šo baudas mirkli, kad notiek sastapšanās ar “kaut ko”, un to, kas veido zināmu kultūras vidi?

Tarasovs: Godīgi pateikšu jums vienu. Atšķirības starp to, kad tu, piemēram, spēlē, kad, kā saka, tev ir aizgājis un iet, un to, kad tu stāvi un klausies citu mūziķi, principā nav. Līdzpārdzīvojums ir tieši tāds pats.

RL: Apbrīnojami!

Tarasovs: Jā, varbūt. Bet, kas attiecas uz mani personīgi, man patīk spēlēt, man patīk kaut ko dabūt ārā, man patīk atklāt... Esmu skaņu salīdzinājis ar pumpuru. Tu to paver – tur citas ziedlapas aiziet dziļumā, vēl dziļāk, dziļāk... Un tur! Tur vienkārši ir pilnīgs kosmoss. Bezgalība. Un es esmu laimīgs, ka man tas dažreiz atveras. Man šajā sakarā vēl parādās kaut kāda ziņkāre. Nav atšķirības starp personīgi manām izjūtām brīdī, kad spēlēju un jūtu saikni ar zāli, un to, kad es pats sēžu tajā pusē un spēlē kāds cits. Starpības praktiski nav. Pilnīga kadra pārvietošanās. Varbūt tāpēc, ka pats esmu mūziķis. Bet es domāju, ka tas ir normāli. Domāju, ka tā var katrs cilvēks.

Man, tāpat kā jums, ir daudz paziņu, kuri nav ne mūziķi, ne rakstnieki, bet vienkārši kaut kur strādā... Šodien – padomā tik! – man mājās salūza sūknis, bija steidzami jāmaina. Es meklēju, meklēju, atradu veikalu, piezvanīju. Tur teica, ka esot, brauciet šurp, ņemiet ciet. Es ierodos tajā veikalā, un pirmais, ko man saka pārdevējs: “Ziniet, man ir jūsu pirmā solo plate.” Tātad cilvēki klausās. Viņš neteica, vai viņam patīk vai nepatīk. Nu, visticamāk, patīk, jo viņš teica, ka viņam esot arī šādi tādi citi vinili. Tajā kaut kas ir. Un šis cilvēks nav no mūsu loka.

RL: Saprotu. Riskēšu minēt, ka šie notikumi ir dvēseļrades mirkļi. Kad top dvēseles audi.

Tarasovs: Nuja, varbūt. Tās ir tādas personiskas lietas. Personiskas kopsakarības, droši vien tā. Par ko es runāju – tas ir vispārīgais, lai izprastu mākslu kā tādu. Kad rodas “kaut kas”. Ne jau obligāti tas rodas mākslas cilvēkiem – rodas arī tādam pārdevējam, kurš iet uz koncertiem. Ja viņš, piemēram, spēlētu trombonu, tad varbūt jau būtu to izjutis kā atskaņotājs. Bet varbūt viņš izjūt to pašu, kādam pārdodot sūkņus. Bet viņš to dara ne jau tāpēc, lai ieskapētu preci. Varbūt viņš ar baudu palīdz cilvēkam kaut ko iegādāties. Varbūt tad tas top kādā citā variantā. Man liekas, šis “kaut kas” ir vienkārši personības iekšējā attieksme pret kaut ko. Tas ir kaut kas iekšēji – tas, ka rodas izjūta attiecībā pret kaut ko citu, pret skaņu, gleznu, dzeju. Droši vien tā.

RL: Mani tik tiešām ir ieinteresējis šis “kaut kas”. Man ļoti patīk tāda definīcija. Kādā sarunā Aleksandrs Pjatigorskis definēja, ka filozofijas vēsture ir “ne tā” jūra, kurā ir “tā” saliņas. Tā paša.

Tarasovs: Jā, ļoti līdzīgi. Forši.

RL: Bet interesanti, ja mēs aizdomātos līdz kaut kādai šī “kaut kā” vai “tā paša” konkretizācijai vārdos, mēs to tikai noplicinātu, vājinātu...

Tarasovs: Jā, definējot. Tāpat kā es teicu par muzeju: tu ej, un pēkšņi kāda glezna tevi apstādina. Tā tad arī ir šī pati saliņa. Vai tu brauc mašīnā, klausies mūziku – viena, otra, un tad pēkšņi ir! Un tevi parauj. Un nelaiž vaļā, un tur, un tev jānoklausās līdz galam.

RL: Man gan ienāca prātā: ja kultūras ministriju nomainītu ar šī te “kaut kā” ministriju...

Tarasovs: Ui, būtu “Ragi un nagi”. BēBē ZPI. Burvestību un buršanās zinātniski pētnieciskais institūts.

RL: (Smejas.) Bet ministrija taču ir kalpi. Ja viņi kalpotu nevis kultūrai, bet cilvēkiem, kuri tuvina, ražo šo “kaut ko”, ļaužu acīs tas varētu gandrīz saskanēt. Taču mērķis būtu nevis vienkārši atbalstīt kultūru, bet atbalstīt, lai punkti, kuros notiek sastapšanās ar “kaut ko”...

Tarasovs: Bet tad kādam no šīm saliņām jākļūst par kultūras ministru. Problēma ir tā, ka mākslinieks visu laiku ir opozīcijā. Tāpēc – kāda kultūras ministrija, kur nu! Vai tad mākslinieks tur līdīs iekšā? Tas taču ir absurds. Viņam ir ko darīt. Tur ir formulējumi, birokrātija, 2% no budžeta...

RL: Kā jūs šo “kaut ko” nosauktu angliski? Something?

Tarasovs: Something vai anything. Mailss Deiviss reiz spēlēja stadionā – tur 600 tūkstoši skatītāju, kaut kāds rokfestivāls. Pieteicējs viņam jautā: “Paklau, kā to vispār sauks?” Cilvēks nesaprata, ko tad viņš spēlēs. Un viņš atteica: “Call it Anything.”

RL: Sakiet, lūdzu, kāpēc džezu izdomāja tik vēlu?

Tarasovs: Un kāpēc tas tik ātri aizgāja? Džezs ir visjaunākā māksla 20. gadsimtā un visagrāk aizgājusī. Vispārīgi runājot. Tagad tas pārtop, bet citā veidolā. Vai to vēl aizvien sauks par džezu vai kaut kā citādi? Tomēr visu cieņu amerikāņiem! No vienas puses, tā bija izklaide, tas sākās ar restorānu, ar deju klubu un pēc tam kājām devās kaut kādā intelektuālā virzienā... Bet, no otras puses, bija tādi cilvēki kā Ārčijs Šeps, cilvēki, kas bija saistīti ar “Melnajām panterām”. Protests pret sabiedrību kā tādu. Tie paši slavenie 60. gadi.

RL: Bet “Melno panteru” laikā džezs jau pastāvēja.

Tarasovs: Pastāvēja, bet viena no formām bija tieši tāda. Kaut kādā ziņā tas kļuva par revolūciju. It īpaši tajā 60. gadu bumā. Sešdesmitie taču visur bija sešdesmitie. Arī pie mums bija lieliski festivāli, gan šeit, Lietuvā, gan Tallinas festivāls 1967. gadā. Vieni protestēja pret Vjetnamas karu, otri pret Brežņeva laiku nebeidzamo apnicību, katrs savā veidā. Nu, mēs jau džezā visi esam jautrībnieki. Zināt, ko mēs atbildējām uz pateicienu “Šodien tu spēlē džezu, rīt nodosi dzimteni”? “Neatliec uz rītu to, ko var izdarīt šodien.”

RL: (Smejas.) 19. gadsimtā radās visādi gudri vācieši, kuri izdomāja, kā kaut kas dzimis no kaut kā. Lietu ģenēze. Mūzika – no traģēdijas gara, traģēdija – no mūzikas gara. No kāda gara ir dzimis džezs?

Tarasovs: Nu, no kādas drazas aug puķes? Tas ir tas pats. Pirmais – tas aizsākās ar gospeli, tā ir amerikāņu vergu kustība. Tās ir iekšējās brīvības alkas, alkas izrauties. Pirmie gospeļi, melodijas – tie pat vairāk atcerējās savas afrikāniskās saknes. Pēc tam tas, protams, attīstījās un pārgāja kaut kādās citās formās līdz pat 60. gadiem.

RL: Tātad jūs sacītu, ka džezs ir dzimis no brīvības mīlestības gara?

Tarasovs: Tikai no brīvības mīlestības. Džezs ir visvairāk brīvību mīlošā mūzika. Njā, varbūt izklausās ne sevišķi pareizi, bet džezs ir ļoti brīva māksla. Tāpēc vēlāk kāds sāka klāstīt, ka tā bijusi protesta mūzika: tā tika apgalvots par mūsu trio. Nekādu protestu mēs nespēlējām. Brīvības mūzika – jā. Taču atkal, mums palaimējās, ka nebijām piesaistīti vārdam. Viņi vispār nesaprata, par ko mēs runājam; nekam nevarēja piesieties. Vienīgais, ko viņi saprata: ja no Rietumiem kāds pasūta, tad visi nez kāpēc grib tieši mūsu trio. Ahā, ar to vēl var kaut ko nopelnīt.

Nu, brīvība – tas jā. Atceros Novosibirskas Akadēmisko pilsētiņu... 1972. gads droši vien. Pirmo reizi tur uzstājāmies. Un pēc tam Akadēmiskā pilsētiņa Piemaskavā, atceros Maskavas publiku – kas tur darījās! Atceros, kā gāza apkārt Čaikovska zāli, kad mēs tur spēlējām. Ne jau to es mēģinu pateikt, ka bijām tik milzīgi populāri. Taču cilvēki alka to dzirdēt. Tāpēc ka tas bija pilnīgi citādi... Mēs bijām citādi, tāpēc arī zāles bija pilnas – mēs vienkārši spēlējām citu mūziku. Un galvenais, ka mēs nepakļāvāmies amerikāņu standartiem. Nu, kāpēc lai es būtu Badija Riča tūkstošā kopija? Tādu ASV katrā pilsētā ir vismaz savs desmits. Un mēs sākām savu personisko īpašību savienošanu. Tas deva pilnīgi negaidītu rezultātu. Vienkārši tāpēc. Acīmredzot kaut kas notika.

RL: Jūs teicāt, ka bungas nav izdomājuši cilvēki.

Tarasovs: Nuja, citādi es tās nemaz nespēlētu.

RL: Vai tagad, kad bungas spēlējat jau gadus 60, jūs saprotat, kāpēc dažādās kultūrās šamaņi izmanto tieši bungas?

Tarasovs: Protams, ka saprotu. To jau nu gan es saprotu. Bungas ir speciāls instruments. Man ir instalācija, tās nosaukums ir “Gobustāna”. Gobustāna ir paleolīta perioda apmetne 60 kilometrus no Baku. Bijām uz turieni aizbraukuši kopā ar Vitaliju Pacjukovu, tas ir tāds lielisks mans draugs no Maskavas, un tur mums pastāstīja, ka ir tāds akmens, ko izmanto kā bungas. Mēs apskatījām to akmentiņu, es paklausījos: jā, skan kā bungas. Bet pēc tam kāds no Azerbaidžānas akadēmijas saka: “Ko niekus, tur klintīs ir akmens – metri 15, skan ģeniāli. Tās, lūk, ir īstas bungas!” Es to akmeni meklēju divus gadus. Divas vasaras uz turieni braukāju, var teikt, ekspedīcijā. Un atradu. Jā, tas tur ir. Pirmkārt, tur var redzēt pēdējo plūdu līmeni, jo tas ir smilšakmens. Cilvēks uz leju no tā līmeņa ir kā sērkociņu kārbiņa, tik mazs. Bet augšā es ieraudzīju milzīgu, 15–16 metrus augstu akmeni: tas stāvēja uz diviem citiem akmeņiem – rezonatoriem. Apakšā – tukšums. Mūzikas instruments, viss skaidrs. No tā es uztaisīju darbu “Gobustāna”. Pēc tam atjēdzos, ka tajos laikos taču vēl nebija zvanu.

RL: Tas ir kristīgo laiku mūzikas instruments vai pirmskristīgo?

Tarasovs: Tas ir pirms vairāk nekā 10 tūkstošiem gadu. Ģeniāla vieta. Tur augšā vēl ir klinšu zīmējumi, nav saprotams, cik tiem gadu. Tas viss ir Azerbaidžānā. Bet, kad es uzsitu – kā tas akmens atbildēja! Un skaņa aizlidoja pa klintīm... Pēc tam es sapratu, ka akmens vidū ir tukšs, tāpēc skan kā bungas. Un plus rezonators apakšā – nekas to neslāpē. Un pēc tam, kad es apskatīju to apkaimi, – tā ir to laiku klejotāju nometne. Tur bija kaut kāds ciems, un šī bija kā baznīcas vieta. Līdzīgi zvaniem baznīcā, kas aicina.

Es jūtu ļoti lielu cieņu pret šamaņiem un pret to, ko viņi dara. Es tā prātoju, ka zinu, ko viņi dara. Kad amerikāņi palaida Hubble un kad mēs ieraudzījām tās ģeniālās fotogrāfijas – kas tur darās! Tikai kad mēs sapratīsim, ka tas viss ir mūsos un mēs esam mazs mikrons visā tajā, kad rodas šī saikne – tad rodas arī mūzika. Man viens amerikāņu draugs, kurš strādā NASA, iedeva paklausīties, kā skan Merkurs, skaņu no mākslīgā pavadoņa. Fantastika! Šis “kaut kas” rodas, kad tu saproti, ka ir gigantiska pasaule un mēs esam vienkārši daļa, mazmazītiņa miljardā, nezinu, kāda daļiņa. Bet šī daļiņa ir tajā visā klāt. A Love Supreme, kā Džonam Koltreinam. Augstākā mīlestība.

RL: Paga, ko bungas dara šajā apjēgā par savu mazo vietu visā?

Tarasovs: Saprotiet, es esmu tikai bundzinieks, tik vien. Un tomēr mūsu profesija kļūst par mūsu valodu. Katram sava lūgšana, nosacīti runājot. Un mūziķim skaņa, kuru viņš rada, ir veids, kā viņš sarunājas ar kaut ko, ar “kaut ko”. Un mēs vienkārši varam būt šīs sarunas liecinieki.

Man ir darbs “Zvaniņi svētajam Kazimiram”. Mani, pareizticīgo, jezuīti uzaicināja tādu uztaisīt. Tur bija tāds Boruta, dižs cilvēks, filozofs. Un Svētā Kazimira baznīca – tā Lietuvā bija vienīgā pāvesta iesvētītā katoļu baznīca. Boļševiki no tās, protams, bija uztaisījuši Ateisma muzeju. Zvanus izkausēja lielgabaliem, kalašņikoviem. Un es uztaisīju divus tādus zvanus. Ja jums paveiksies un jūs noķersiet to rietumvēju, kad abi spēlē... Nu, tas jau vispār ir neticams stāsts. Es divus mēnešus skraidīju no viena torņa uz otru un atpakaļ.

RL: Kāpēc?

Tarasovs: Uzskaņot taču vajadzēja tos abus zvanus! Bet tie ir katrs savā tornī. Tātad jānokāpj no pašas augšas, jāiziet cauri baznīcai, cauri galvenajai telpai, un pa otrām durvīm atkal jākāpj augšā.

RL: Paturot atmiņā, kā skanēja tas zvans?

Tarasovs: Nē, to, kā skan katrs atsevišķi, uztaisa montējot. Tur atmiņa nav vajadzīga, tīri profesionālas muzikālās lietas. Klausies, ķer šos vējus. Bet tur jau vēl ir klosteris. Ja nu pēkšņi stiprā vējā zvani sāks spēlēt un pamodinās visas tās vecenītes? Tāpēc es vispirms uztaisīju atslēgu, lai tos varētu aizslēgt – lai zvani vējā nespēlētu. Pēc tam apķēros, mēles svaru uztaisīju tādu, ka stiprā vējā tā vienkārši tiek piespiesta. Sēdēju tur vairākas naktis, pat baznīcas kalpotāja bija atnākusi paskatīties. Bet es gaidīju šo vēju, lai redzētu, kā darbojas.

RL: Un tie skan tikai tad, kad pūš tas viens vējš? No vienas puses?

Tarasovs: Nē, viens spēlē visu laiku, bet, ja ir rietumvējš, tie spēlē abi, viens pustoni zemāk. Lai kā tie spēlētu, visu laiku sanāk kaut kāda baznīcas zvanīšana. Un vēl mums ar Kabakovu bija instalācija “Mūzika uz ūdeņiem”. Mēs uzbūvējām tādu meditatīvu tiltiņu. Un man vislielākais kompliments bija, kad... Tur bija visādas caurulītes, karotes, ko biju sapircies utenī, tur viss žvadzēja, skanēja... Bet vispār tur ir lērums dzīvas radības – putni... gulbji. Un pēkšņi – mēs bijām pagājuši nost, un es ieraudzīju, kā šie putni nolaižas un čivina kopā ar šīm caurulītēm. Tā vienkārši bija laime. Es nebiju tos aiztramdījis, tie šo skaņu bija pieņēmuši. Principā nav svarīgi, izdodas vai neizdodas, bet mums vajag kaut ko darīt. Viss pārējais ir no mūsu... droši vien atklāsmes, ja atceramies Laodzi. Atklāsmes tik lielā mērā, cik esam patiesi. Jeb, izsakoties tehniski materiālā valodā, cik lielā mērā mēs esam materiālā – tas ir, cik lielā mērā dzīvojam šajā materiālā, cik to izprotam un uztveram un saprotam, ko darām. Jo vienkārši nejaušu panākumu arī nav, tā nemēdz būt. Katram ir kaut kāda dabiska pieredze. Bet tad – žiks, un lūk, kaut kāds melnais kvadrāts. Kas tas ir? It kā nekas, bet it kā arī visa mākslas vēsture. Tas “kaut kas” – kas tas ir? Keidža ģeniālā lekcija “Par klusumu” – tas taču ir vienkārši fantastiski!

RL: Kāds mans draugs, čečens, pēc vairākām sarunām ar mani nonāca līdz šādam formulējumam: dzīve ir improvizācija dieva priekšā. Vai jūs piekrītat?

Tarasovs: Pilnīgi piekrītu. Taču improvizācija nav brīvība padomju cilvēka izpratnē: kur gribu, tur iespļauju, kam gribu, iekrauju pa aci. Brīvība ir viena no visslēgtākajām telpām. Tā ir absolūti ierobežota. Ir kaut kādi ietvari – ētiskie, estētiskie –, kaut kādi noteikumi. Mēs improvizējam iepriekš noteiktā formā, kuru paši izdomājam. Bet ar šo formu mēs vēršamies pie “kaut kā”. Es spriežu, ka tam ir tiesības pastāvēt. Improvizācija dod dzīvīgumu, dod patiesīgumu.

RL: Tas ir vissvarīgākais?

Tarasovs: Protams.

RL: Bet jūs teicāt, ka improvizējat, vadoties pēc vairākiem jums zināmiem kompozīcijas punktiem.

Tarasovs: Jā.

RL:Bet dzīvē taču to punktu nav... Vai varbūt ir?

Tarasovs: Nav. Dzīvē ir trīsdaļu forma.

RL:(Smejas.) Jūs teicāt, ka saprotat, kāpēc šamaņi izmanto bungas. Kāpēc šis instruments aizved dvēseles uz tik ļoti dažādām pasaulēm?

Tarasovs: 1989. gadā bija tāda organizācija “Kultūras pasaule”, un mēs ar lielisku kompāniju – Fazils Iskanders, Jura Rosts, Andrejs Bitovs, Čekasins – kuģojām apkārt Eiropai. Mākslinieku aprindas toreiz bija pilnīgi trakas, protams. Un mēs visu laiku izdomājām dažādas performances. Vienu no performancēm sauca “Bungas un pasaules kultūra”, lekciju nolasīja Andrejs Bitovs. Runa galvenokārt bija par to, ka iesākumā bija vārds, lai gan varbūt tomēr ar nūju pa nūju...

RL: Tas ir, varbūt iesākumā bija skaņa?

Tarasovs: Protams. Izdvesta skaņa – tā pēc tam pārtapa vārdā. Un šīs te bungas, šis instruments, tad arī ir...

RL: Sākotnējā skaņa.

Tarasovs: Protams! Bet kāpēc bungas? Tāpēc, ka ar zināmu spēju tā ir bundzinieku tehnika. Šamaņi vienkārši ir to aizguvuši, viņi to izmanto. Tur mainās iekšējā intonatīvā komponente, mainās skaņas augstums, un tas nav konkrēts, nav atspoguļojams notīs. Mēs ar Silvestrovu bieži runājam par šo tēmu: tas, ka radās notis, iespējams, visu arī sagandēja. Tas zīmju pieraksts, kad bija dziedājumi, varbūt bija pareizāks, jo ļāva variēt skaņas augstumu atkarībā no stāvokļa konkrētā brīdī. Un šī šamaņa bungām uzstieptā āda sniedz iespēju intonēt. Protams, katrs cilvēks, kurš ar partitūru iet uz koncertu, teiks: “Nu ko jūs, tas nav iespējams, tas neiet kopā ne ar vienu noti!” Bet tas iet kopā ar iekšējo trinkšķēšanu, ar šo stīdziņu, kas atrodas iekšpusē. Un es domāju, ka cilvēks nonāk šīs skaņas valdzinājumā vai, droši vien var pat teikt, šīs skaņas ietekmē. Jau iestājas fizika. Kad sākas šūpošanās šurpu turpu, būtībā tāpat kā rokkoncertos. Tīra enerģētika.

RL: Jūs teicāt, ka šamaņi esot aizguvuši to, ko zina bundzinieki.

Tarasovs: Otrādi. Bundzinieki jau radās daudz vēlāk. Bez šaubām, šamaņi bija pirmie bundzinieki. Atvainojiet, bet arī es esmu bundzinieks. Es aizstāvu savu grupējumu.

RL: Šamaņi bungas izmanto arī apziņas stāvokļa izmainīšanai. Vai jums bungas ir ļāvušas vai palīdzējušas sazināties ar gariem?

Tarasovs: Es nezinu, vai tā ir noticis. Varbūt arī ir, taču man neviens neko nav paziņojis.

RL: (Smejas.)

Tarasovs: Grūti sacīt. Man patīk spēlēt. Patīk sajust, ka kļūstu par daļu no šīs skaņas. Es saprotu, ka skanu, bet šī skanēšana neiet caur mani, un tā ir svētlaime. Tā ir fantastiska radoša svētlaimība. To tad laikam arī sauc par autentiskumu. Kad es jūtu, ka esmu šeit, savā vietā, un varu kaut kā sastapties ar “kaut ko”. Jo skaņa ir kaut kas dižens. Viss šajā pasaulē skan. Arī klusums skan. Tāpēc, kad tu saproti, ka nevis dzirdi to kā klausītājs, bet esi šī procesa – sauksim to par kosmisku – līdzdalībnieks, tad tā patiešām ir bauda. Ļoti liela bauda.

RL: Tur gan bija citi uzdevumi – nevis gūt baudu, bet ārstēt. Un mainīt apziņu.

Tarasovs: Protams. Nevis sēdēt ar partitūru: “Ui, viņš nepareizo noti paņēma!” Viss ir pareizi – ārstēt. Es, lūk, nesaprotu, vai mēs varam sastatīties ar dziedniekiem, bet principā jā, dziedināšana tajā ir. Un tas vēl nav viss. Man ir daudz nācies spēlēt solo, man patīk spēlēt solo, un pēc tam es jūtos citādi. Varu būt slims – mēs visi saaukstējamies, mums mēdz būt gripa, temperatūra –, bet tu piesēdies pie instrumenta, un... es nesaprotu, kādā veidā, bet tā patiešām ir: viss izgaist, pilnīgi viss. Un pēc šī koncerta es jūtos gluži normāls un vesels.

RL: Nav brīnums, ka agrāk ļaudis īpaši ar to nodarbojās.

Tarasovs: Būtu labi, ja arī tagad nodarbotos. Tiesa, bija viens cilvēks... Viņš bija direktors klīnikā, kurā sievietes dzemdē. Tas bija pirms gadiem 25, viņš nāca uz maniem solokoncertiem un tad sāka lūgt, lai iedodu viņam mūziku un to varētu klausīties grūtnieces. Viņš uzskatīja, ka tas var palīdzēt augļa attīstībai. Es, protams, biju stāvās šausmās. Un vispār, tas nedaudz oda pēc nacisma. Tā taču ir varmācība, ja nu tas viņai...

RL: Izraēlas slimnīcas mūzikas terapeits man stāstīja, ka pie viņa bija atvests pacients, 11 gadus vecs zēns, kurš bija cietis autokatastrofā: māte un tēvs gājuši bojā, un viņš palicis paralizēts – tikai galva mazliet kustas. Un viņu atveduši pie mūzikas terapeita, jo zēns visu laiku dusmojies. Un viņš, meklēdams terapeitisku gājienu, atradis bungas. Viņš ielicis zēnam mutē bungu vālīti, un puika sitis bungas. Izsitis uz āru savas dusmas.

Tarasovs: Satriecoši. Lūk, to es saprotu. Var atrast skaņu, kas palīdz.

RL: Vai jums mēdz būt kaut kādas emocijas, kuras bungas palīdz iznest uz āru?

Tarasovs: Īstenībā ne, nemēdz. Jo, kad tu sēdies pie instrumenta, tu kļūsti par tā daļu, to nevar vispār ne ar ko asociēt.

RL: Pat ne ar savām emocijām?

Tarasovs: Nevar. Var izteikt noteiktu stāvokli, tad varbūt kāda emocionālā puse rodas, visdrīzāk caur dinamiku, taču es esmu tas bundzinieks, kuram patīk vai nu spēlēt klusi, vai nemaz nespēlēt. Manās acīs pauzei starp skaņām ir tāda pati nozīme kā pašai skaņai. Tas ir tas, ko mēs saucam par līgu jeb legato, – pāreja no skaņas uz skaņu. Man patīk spēlēt klusumu vai vispār maksimāli klusi, cik vien iespējams. Tāpēc emocionālais komponents te... Runājot par skaņas līmeni, tad tas ir vai nu ļoti kluss, vai ļoti skaļš. Pat nezinu. Tu vienkārši kļūsti par daļu no kaut kādas telpas.

RL: Vai es pareizi saprotu: ja paņemam Baha partitūru, tad bungas tur ne visai daudz piedalās?

Tarasovs: Tur bungas vien ir, viņam viss ir būvēts uz ritmu. Bahs vispār bija pirmais džeza mūziķis pasaulē.

RL: (Smejas.)

Tarasovs: Ko jūs smejaties, paklausieties Čārliju Pārkeru un Bahu! Paņemiet jebkuru bībopa tēmu! Tehniski tā būs ļoti līdzīga. Viņi ir to paņēmuši, varbūt ne tīšuprāt, bet neapzināti.

RL: Viens dāņu teologs teica, ka cilvēkiem, kuriem nepatīk lasīt Lutera “Mazo katehismu”, jāklausās Bahs un viņi iegūs to pašu. Proti, viņš Bahā saskatīja tādu kā luteriskās teoloģijas kvintesenci.

Tarasovs: Jā, tas būtu no teoloģijas puses. No mūzikas puses tur ir tik jaudīgs ritmiskais pamats, ka bundzinieki viņu var tikai apskaust. Bahs bija bundzinieks, viņam bija ritmiskā domāšana, tiešām! Viņam viss notiek ar ritmikas starpniecību. Paklausieties, kā Glenns Gūlds spēlē “Goldberga variācijas” – tos bezgalīgos tempus, tos flamus, priekšskaņus, kas vienkārši ir pirkstos, spēlējot klavieres. To pašu var nospēlēt ar bungām. Tehnika ir ļoti līdzīga, taču instruments cits. Paklausieties jebkuru Čārlija Pārkera tēmu – “Apple Pie” vai jebko citu –, un sapratīsiet, cik cieši tas saskaras ar Bahu. Tāda pati ritmiskā, faktūras uzbūve viņam mūzikā bija jau sākotnēji. Tas pats, kas sinkope. Vienu no maniem darbiem sauc “Stravinska sinkopes”. Tiek apgalvots, ka sinkope esot džeza ražojums. Nekā tamlīdzīga, Stravinskim “Svētpavasarī” ir vienas vienīgas sinkopes. Cita lieta, ka tās pēc tam tika pamatīgi sadžezotas, iesēdās tā saucamajā grūvā. Mēs jau nevaram dzemdēt neko jaunu. Cik to nošu ir, tik ir – septiņas baltas un piecas melnas. Mēs variējam vienu un to pašu.

RL: Bet kādu teoloģiju rekonstruē džezs? Kādu pasaules izpratni no jauna rada džeza improvizācijas?

Tarasovs: Lieta tāda, ka tas ir atkarīgs no katra cilvēka ticības. Es tomēr šajā ziņā esmu koltreinists: A Love Supreme,augstākā mīlestība. Šis tēls nenoliedzami ir. Kāds tas ir, mēs nezinām. Bet mēs taču jūtam, ka par mums kāds gādā. Mani vairākkārt izglābis eņģelis, divas trīs reizes pilnīgi noteikti. Vienreiz tas bija autoincidents Vācijā, kur augstākā mīlestība mani vienkārši izglāba.

RL: Selindžeram kādā stāstā zēns Badijs lūdza Dievu, lai tas neizrādītu pret viņu nekādu favorītismu, lai nebūtu īpašas žēlastības. Tas, ka jūs atsaucaties uz beznosacījumu mīlestības apliecinājumu tajā, ka esat izglābies incidentā, nedaudz atgādina favorītismu.

Tarasovs: Varbūt kaut kādā ziņā tā arī ir. Es gan runāju par ko citu – es runāju par mūsu saikni ar “kaut ko”. Mēs taču nedzīvojam tukšumā, mēs taču noteikti neesam vieni uz šīs planētas, mēs esam daļa no kāda liela kosmiska organisma. Kad es saku, ka šis stāvoklis kļūst par daļu no mūzikas, varbūt precīzāk būtu definēt, ka bundzinieks vai jebkurš cits atskaņotājmākslinieks, kas atrodas šajā stāvoklī, kļūst nevis par daļu no skaņas, bet par daļu no kādas telpas. Mēs esam tikai mazmazītiņi mikroni, šī organisma daļiņas, mums jāfunkcionē un jāsaprot. Un mūzika dāvā izpratni par attiecībām ar “kaut ko”. Mēs atkal esam atgriezušies pie šī vārda.

RL: Šī pasaules iekārta, šis kosmoss, šī kārtība: daži to uztver kā beznosacījumu mīlestības apliecinājumu, citi – kā nežēlīgu, aukstu, vienaldzīgu struktūru. Kādu pasaules kārtību no jauna rada džeza improvizācija? Uz kādu pasauli tā ved?

Tarasovs: Pasaule taču ir viena vienīga. Es tiešām nesaprotu, vai var būt kāda konkrēta...

RL: Bet jūs taču saprotat, ka mana dzīves pasaule un jūsējā ir ļoti atšķirīgas.

Tarasovs: Tā ir laime. Mūsu ir seši miljardi, un katrs citāds.

RL: Bet mēs visi esam daļa no šī...

Tarasovs: Organisma. Pareizi. Ko es teicu par Koltreinu... Runa bija par viņa pilnīgi vienreizīgo skaņdarbu “A Love Supreme”, kur viņš spēlēja ar kvartetu: Džimijs Garisons, Elvins Džonss, Makojs Tainers. “Augstākā mīlestība”. Tā ir viņa, mūziķa, versija par to, par ko mēs runājam, tur nav konkrētības. Viņš nepieņēma nekādas reliģijas, kaut arī galu galā kļuva par svēto. Baznīcā Ņujorkā. Un tā ir augstākā mīlestība ne jau tādā izpratnē, ka mūs kāds pieskata un saka: “Aha, tu esi labs... tu vēl patrenējies, es pie tevis atgriezīšos, kad tev sanāks.” Atgriežoties pie tēmas, kāpēc viņam un nevis man. Saskaršanās ar to ir. Tā vai nu tiek dota, vai netiek, vai nu atklājas, vai neatklājas. Varbūt tāpēc mūzika tad arī ir vissvētīgākais paņēmiens, kā ar to saskarties. Kāpēc mēs ejam uz koncertiem, klausāmies, gūstam baudījumu. Es gan uzskatu, ka tikpat lielā mērā tas attiecas arī uz dzeju.

RL: Bet tāpat varētu sacīt arī par klasisko mūziku.

Tarasovs: Protams.

RL:Taču es jautāju tieši par džeza improvizācijas specifiku.

Tarasovs: Džeza improvizācijas specifika ir tāda, ka atšķirībā no klasiskās mūzikas tā ir pirmēja. Klasisko mūziku kāds uzrakstījis kaut kad vai mūsdienās. Pēc tam šīs notis tiek kādam aiznestas, šis kāds skatās un pasaka, spēlēs vai nespēlēs. Džezā tā nav, džezs ir pirmējs; es tagad runāju pat ne par džezu vien – vispār improvizētā mūzika kā tāda. Kadences klasikā ir tas pats. Tev kaut kas jāpasaka šajā brīdī, tev jānokļūst tajā laikā un tajā vietā. Šis “kaut kas”, kas notiek pāris mirkļus pirms koncerta sākuma, katram ir citāds. Man, piemēram, 15–20 minūtes pirms sākuma iekšā kaut kas notiek. Es varu žāvāties; daudzi man jautā, kā tad es spēlēšot, ja miegs nāk. Bet, līdzko tu izej uz skatuves, notiek kaut kādas enerģijas akumulēšanās – un viss šļācas ārā, un tu spēlē stundu, pusotru, divas. Tā patiešām ir svētīga mūzika, un, kad viss izdodas, tu ar pirmo sitienu saproti, ka esi šajā telpā. Tu pat nezini, kur esi. Nostrādā meistarības līmenis. Bet meistarība ir kaut kas lielāks par tehnisko izpratni. Un nav nekādas nozīmes, ar ko tu nodarbojies. Tu vienkārši kļūsti par daļu no tā, kas tev šajā dzīvē paredzēts, un tā ir saskaršanās ar “kaut ko”. Caur to, ko tu dari, tu saskaries ar “kaut ko”. Un te nav nekādas konkrētības, nevar pateikt, vai tev ir labi vai slikti, vai tu jūti, ka tevi mīl. Tevi var arī nemīlēt. Ar mīlestību tas nekā nav saistīts. A Love Supreme arī ir noteikta mirkļa tēls.

RL: Augstākā mīlestība var būt arī bez mums.

Tarasovs: Protams! Protams. Mēs varam saskarties, varam vērot citu, kā Koltreinam, šis vētrainais kvartets... Kādam tas ir galējs avangards, bet man tā ir visaugstākās klases lirika. Man tas ir milzīgs daudzums Koltreina nošu – tā ir liela balāde.

RL: Vairāki jūsu klausītāji padomju laikā ir aprakstījuši brīvības gaisu, kas bijis jaušams ap jums un jūsu trio. Bet tas bija ne tikai mūzikā, bet arī dzīvē, kurā jūs piedalījāties. Jautādams par pasaules kārtību, kas no jauna tiek radīta ar džeza palīdzību, es vēlējos uztaustīt, kādas garīgas saknes bija tam brīvības gaisam, kuru sajuta ļaudis.

Tarasovs: Mēs nebijām disidenti, protams, bet mēs tik tiešām spēlējām brīvu mūziku. Cilvēki intuitīvi to saprata. Ņemot vērā, ka apkārtējā pasaule bija tik falša, nebija iespējams... Atceraties “Suņa sirdi”? “Padomju avīzes pirms pusdienām nelasiet”, to lasīt nebija iespējams. Un cilvēki, nākdami pie mums uz kafejnīcu Neringa, intuitīvi juta, ka tā ir pavisam cita pasaule, ka var arī šajā pasaulē dzīvot bez falšuma, bez visādas krāpšanās. Jo īpaši tajā laikā, kad mēs dzīvojām tādā noslēgtā, totalitārā cietumā. Plus, kā mēs zinām, vajadzēja spēlēt pingpongu, lai mūs neizmestu ārā, taču reizē palikt godīgiem mūzikā – tikai tā bija iespējams izdzīvot. Taču galvenais, ka mums vienkārši labi sanāca. Mums pirmām kārtām iepatikās tas, ka mēs negājām pa Eiropas džeza standartceļu – nesākām kopēt amerikāņu standartus. Mēs jau no paša sākuma meklējām savu stilu. Pat nevis stilu, bet valodu; stils radās pēc tam. Kad sākām, mēs, domādami par kompozicionālo domāšanu, sapratām, ka klasiskā forma ar improvizācijas piepildījumu tajā tad arī ir sākotnēji pareiza. Nevis vienkārši frīdžezs: iznāc, divas stundas nobliez un ej prom. Vai, piemēram, diksilends, tradicionālais džezs – mēs to saukājam par častuškām: tēma–improvizācija–tēma. Mums tas nebija interesanti.

RL: Tātad jūsu mūzikā nebija imitēšanas?

Tarasovs: Vispār nebija. Un tajā, varu godīgi pateikt, ir liela laime.

RL: Es vēlētos, lai jūs savienotu divus elementus – īstumu un brīvību. Kā tas, kas notiek pa īstam, ir saistīts ar brīvību?

Tarasovs: Bet tikai tā vien notiek! Man nāk prātā mana saruna ar Nataļju Gorbaņevsku. Mēs ar viņu bijām draugos Parīzē, es mēdzu pie viņas ciemoties, viņa mani baroja ar boršču. Un mūsu, lietuviešu, uzņemšanas grupa taisīja dokumentālu filmu, mani paņemot par intervētāju. Es sarunājos ar Bulatovu, ar Volodju Jankiļevski, ar Oskaru Rabinu, ar Nataļju Gorbaņevsku. Tad nu es Gorbaņevskai pajautāju: “Kā tad tā – 1968. gads, kā jums nebija bail? Bērnam četri mēneši, ratiņi...” Viņa atbildēja: “Tā izrādījās tāda laime – es sajutos brīva.” Saprotat? Kad viņi pēc padomju karaspēka ievešanas Čehoslovākijā nespēja pieņemt varmācību pret citu tautu un izgāja laukumā. Tas neskāra ne viņu ģimenes, ne kaut ko personīgu.

RL: Tātad darīt kaut ko pa īstam, būt patiesam, brīvam – viss, izrādās, savienojas vienā kūlī?

Tarasovs: Jā. Laime ir nosacīts jēdziens, taču tajā izpratnē, par kuru mēs runājam, šīs lietas ir savstarpēji saistītas. Laime būt brīvam. Un laime dara cilvēku brīvu. Ir daudz ģeniālu bundzinieku, kuri man ir ļoti mīļi, daudzi no viņiem ir daudz labāki par mani, bet es esmu tāds, kāds esmu. Kādam patīk, kādam nepatīk, bet tajā ir liela laime. Un tajā ir liela brīvība. Jo man nevajag tēlot kādu vai kaut ko.

RL: Tas man nedaudz atgādināja apziņas izpratni vācu ideālismā. Tā saucamajā 18. gadsimta beigu vācu filozofijā apziņas pamats ir brīvība. Brīvība nav nekā definēta. Tai neviens nav devis saturu, tai brīvi jādefinējas pašai.

Tarasovs: Saprotu, jā. Tā ir, kad nekas nekur konkrēti nepiesaista.

RL: Jo cilvēkam nav iepriekš dota kāda speciāla loma.

Tarasovs: Bet tam apakšā ir noteiktas zināšanas. Mēs nevaram vienkārši ielēkt no amatieriem meistaros. Ir tādi, kas apgalvo: “Nu jau gan, Maļevičs – es tak to ar kreiso kāju uzmālētu!” Nekā tamlīdzīga. Neizdosies. Bagāžai aizmugurē tomēr jābūt. Tāpēc tā nav vienkārši brīvība tādā izpratnē, ka mēs no nekā uztaisīsim kaut ko. Tas nav iespējams. Piemēram, mūzikā ir noteikta zināšanu bagāža. Man principā jāprot spēlēt visu. Kā bundziniekam man jāprot apsēsties simfoniskajā orķestrī, kaut ko nospēlēt no notīm. Man jāprot nospēlēt diksilendu, aptuveni zinot formu – to vai citu. Kad biju Indijā, aizgāju pie tablista, kurš bija mācījis vēl Allu Rakhu. Viņam bija pāri 80 gadiem, un viņš tātad man saka: “Ko jūs tur, eiropieši, vēl pūlaties kaut ko iemācīties?” Es atbildu: “Ko jūs, es nekad mūžā nespēlēšu tāpat kā jūs. Nekad neiemācīšos. Jūs gan arī neiemācīsieties spēlēt kā es. Bet man ir vajadzīga šīs tablas krāsa, tās skanējums.” Viņš palūdza: “Atkārtojiet šo te rīta rāgu!” Es atkārtoju. Viņš saka: “Labi.” Mēs ar viņu nedēļu runājāmies. Vispār nemaz nespēlējām. Tā bija vislabākā skola.

RL: Par ko jūs runājāties?

Tarasovs: Mēs runājām par mūziku, par sievietēm, par dzīvi, par attiecībām, par visu – tā bija vislabākā skola. Ja jūs redzētu, cik ģeniāli viņš spēlē! Viņiem ir pavisam cita tehnika: tablu spēlē ar pirkstiem. Tam apakšā ir noteiktu zināšanu bāze. Man jāuzsit pa bungām tieši šādi, lai iegūtu šo skaņu.

RL: Bet vai mācēšana ir pretstatā brīvībai?

Tarasovs: Jā.

RL: Bet tā ir brīvas izpausmes priekšnoteikums.

Tarasovs: Ja es zinu, ka man konkrētā brīdī jānospēlē “trrrr, trrrr”, man tas acumirklī jāizdara automātiski. Es pat nedomāju par to, kā es to izdarīšu. Tas ir jāpārzina. Bet, lai nedomātu, kā to izdarīt, zināmā vecumā jāvingrinās 10 stundas dienā, tad tas iesēdīsies rokās. Tāpat kā filozofiem tas iesēžas mēlē, domāšanas tipā – tas ir tas pats, tā pati tehnika, jūs to izmantojat: jūs esat kā pjatigorietis. Tur arī ir kaut kādas iemaņas. Zināmas frāzes uzbūvēšanas iemaņas: lai tā izietu citā telpā, to vajag sākotnēji izveidot no punkta A uz punktu B kā improvizācijas mūzikā. Jūs arī esat džezmeņi: no punkta A uz punktu B, un pa vidu improvizācija. Tāpat ir džezā. Atzīsimies godīgi, jā? Jūs esat džezmenis?

RL: (Smejas.) Gribētos gan. Iedomājieties: pie jums atnāk jauns cilvēks, 16 gadus vecs...

Tarasovs: Par vēlu. Labāk nedaudz agrāk, 14 gadu vecumā.

RL: Bet ir atnācis sešpadsmitgadīgs. Un saka: “Esmu sapratis, ka man ļoti patīk bungas, bet spēlēt neprotu.” Ko jūs šim cilvēkam teiksiet?

Tarasovs: Tādi bieži nāk.

RL: Un ko jūs sakāt?

Tarasovs: Vispirms es lūdzu apsēsties un uzsist – skatos, kā viņam kustas roka, vai viņš to spēj vai nespēj. Jo reizēm mēs vēlamo uzdodam par esošo. Varbūt cilvēks, kurš atnācis spēlēt bungas, būtu fantastisks klarnetists. Vispirms jāsaprot, vai viņam tas patiešām vajadzīgs. Ja redzams, ka ir talants, tad ir noteikti tehniski paņēmieni, kurus jau var apgūt no mācību grāmatām. Protams, labāk Džims Čeipins, tā ir poliritmijas skola. Plus vēl ir mazo bungu spēles skola. Bet tā visa ir tehnika.

RL: Bet bundzinieks taču nevar mācīties no grāmatām?

Tarasovs: Nē, vajag taču arī rokas nostādīt. Kad viņš ir iemācījies notis, tu saki: “Vispirms tu man nospēlēsi no šejienes līdz šejienei...” Tu skaties. Vajag viņu trenkāt tik ilgi, līdz viņam tas būs iesēdies rokās; viņam tas jāiegaumē.

RL: Vai bundziniekam iesācējam ir vajadzīga meistara klātbūtne?

Tarasovs: Kā nu ne, protams. Mēs gan paši mācījāmies... Mums tajā brīdī meistari bija... kas? Viliss Konovers. “Time for jazz, Willis Conover speaking.” Katru vakaru 23:15, Amerikas balss. Esmu dzimis ostas pilsētā Arhangeļskā, kur bija tikai prostitūtas un jūrnieki; tā nu jūrnieki man veda plates, visu laiku. Es ar labpatiku klausījos to pašu Koulmanu, Džonu Koltreinu,Djūka Elingtona “The Great Paris Concert”. Kad man bija gadi septiņi, izdzirdēju Ārmstrongu un biju vienkārši satriekts: kā tā balss skanēja! Viņam taču balss it kā nemaz nav – bet tas apbūra. Lūk, tas ir “kaut kas”. Un man uzreiz gribējās tieši ar to nodarboties. Vecāki gribēja, lai spēlēju klavieres, bet es gribēju bungas. Nu gribēju – un viss. Apkārt skanēja tā neiedomājamā šļura, kas slavināja partiju, vai tas, ko sauc pilnīgi neiedomājamā vārdā “estrāde”. Tāda bija tikai šajā valstī.

RL: (Smejas.)

Tarasovs: Tās ārprātīgās dziedātājas klausīties arī tagad nav iespējams – bet toreiz vēl jo vairāk. Es klausos Djūka Elingtona orķestri uz veca atskaņotāja – starp citu, bija labs atskaņotājs –, bet pa radio tikmēr dzied: “Ja fabrikai skurstenis nolūzīs, to bez grūtībām salabos!” Pum-pum. “Šim skurstenim derēs tas milzis, kurš veselu gadu diendienā mani uz kino aicina.” Pum-pum. Vai vēl lielāku idiotismu var izdomāt? Bet man ir Djūka Elingtona vai Nata Kinga Koula plate.

RL: Tur arī bija bungas, tai dziesmā?

Tarasovs: Jā, pum-pum. Tāpēc jau arī atcerējos.

RL: (Smejas.) Jūs taču zināt, ka esat mirstīgs.

Tarasovs: Jā, protams.

RL: Tad pamēģiniet iztēloties savu pēdējo dienu.

Tarasovs: Pamēģināšu.

RL: Tātad jūs esat paēdis brokastis un uzzinājis, ka, izrādās...

Tarasovs: Atlikušas trīs minūtes.

RL: Kāpēc trīs minūtes? Nav jāsteidzas. Atlikušas 12 stundas. Kāda būs jūsu rīcība?

Tarasovs: Nu, aiziešu iedzeršu labu kafiju. Cerams, būšu pie gana brašas veselības, lai to izdarītu. Tas ir pats galvenais – lai būtu veselība iedzert kafiju. Ar baudu – labu, stipru kafiju.

RL: Ko vēl?

Tarasovs: Pēc tam, ja man būs iespēja no kāda atvadīties, es, protams, atvadīdamies pateikšu: “Every time I say goodbye, I die a little bit.” Nu, varbūt bungas paspēlēšu. Man vienkārši ļoti patīk spēlēt. Un pirms nāves joprojām patiks. Kāpēc lai es vēl nepaspēlētu bungas?

RL: Man patīk doma, ka jūs aizejat, spēlēdams bungas.

Tarasovs: Kāpēc ne, ar lielāko prieku. Varbūt tieši tās arī ir manas durvis. Varbūt mani Petja gaida aiz šīm durvīm.