Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Sauksim to par “kaut ko”
Kultūras centrs "Дом", Maskava, 2016. gada 12. novembrī. Foto: Александр Забрин
Mūzika

Ar mūziķi un mākslinieku Vladimiru Tarasovu sarunājas Arnis Rītups

Sauksim to par “kaut ko”

Vladimirs Tarasovs dzimis Arhangeļskā 1947. gadā, ļoti agri iemīlējis džezu un nolēmis kļūt par bundzinieku. Kad viņam bija mazliet pāri divdesmit, viņš pārcēlās uz Viļņu, iemācījās lietuviešu valodu, iekļāvās vietējā bohēmā un tā arī šeit palika, nodzīvodams ilgāk par daudziem saviem biedriem. Par krievu izcelsmes lietuviešu mākslinieku viņu sāka dēvēt jau labu laiku pirms tam, kad viņš saņēma Lietuvas nacionālo prēmiju kultūras un mākslas jomā.

Kā virtuozs džeza bundzinieks Tarasovs izpelnījies plašu atzinību. Pats redzēju, kā pēc kāda sevišķi veiksmīga solo mans mīļais draugs Arnis dedzīgi aplaudēt sākušajai publikai uzsauca: “Tas bija ģeniāli!” Sen ievērots, ka arī pašam Vladimiram vārds “ģēnijs” patīk: ar šo glaimojošo titulu viņš dāsni apbalvo dažnedažādus cilvēkus un pat piedēvē šo īpašību objektiem un notikumiem. Taču viņam patīk arī bez liekām pretenzijām par sevi sacīt “vienkārši bundzinieks”. Tomēr jau pats vārds “bungas” savā ziņā var kalpot par sinonīmu galvai, un Tarasova rokās šis instruments patiešām pārvēršas par līdzekli, ar kuru var radīt kaut ko tādu, kas ne tikai dāvā estētisku baudījumu, bet arī pārsteidz ar savu intelektuālo skaistumu.

Vladimirs Tarasovs ir acīmredzami pāraudzis savu amatu. Viņš sadarbojies ar Iļju Kabakovu – radījis mūziku tā slavenajām instalācijām – un pēc tam arī pats pievērsies vizuālajai mākslai. Viņa “Gobustāna”, “Kyklos” un citi darbi bijuši aplūkojami prestižākajās pasaules izstāžu telpās. Pateicoties iedzimtajai gaumei un sakariem mākslas vidē, viņš mazpamazām kļuvis par ekspertu laikmetīgās mākslas jomā. Samērā nesen Tarasovs apklusināja baumas par dārgumiem, kas viņam piederot, paziņodams, ka savu miljoniem dolārus vērto krievu konceptuālās mākslas kolekciju nodod Lietuvas Nacionālajam mākslas muzejam. Noraidījis visai daudzus agresīvus priekšlikumus, ko viņam izteica dažādi privāti un sabiedriski pircēji, Vladimirs parakstīja dāvinājuma aktu, ar kuru viss nonāca muzeja īpašumā.

Tarasovs ar savu nevaldāmo zinātkāri nereti nokļūst visdīvainākajās vietās un apstākļos. Viņš mīļuprāt pieņem uzaicinājumus uzspēlēt bungas zem tilta nekomerciālas filmas uzņemšanā vai piedāvājumu CERN Lielā hadronu paātrinātāja Atvērto durvju dienā kaut ko nospēlēt alā, kas atrodas 100 metru dziļumā zem zemes. Šī pēdējā uzstāšanās notika piektdien, 2019. gada 13. septembrī, pilnmēnesī, kas laimīgā kārtā panāca, ka publikai, kuru veidoja tehniskie speciālisti un politiķi, sirdī radās īpatnēja mistiska eiforija, nevis melnais caurums (vismaz pagaidām).

Iepazīstoties ar šo cilvēku, ir grūti neļauties viņa šarmam. Vladimirs uzreiz izplata ap sevi prieka un pozitīvisma viļņus. Var gadīties, ka viņš izsaka itin nežēlīgu kritiku, taču tu acumirklī sajūti, kāds labestības okeāns slēpjas aiz viņa bargajiem izteikumiem. Tarasovs nekad nav dzēris un no gaļas atteicās jau ilgi pirms tam, kad tas kļuva modīgi. Iespējams, tieši šis veiksmīgais apvienojums – krietni tikumi un atvērtība dēkām – tad arī padara viņu par tik neparastu figūru, kuras parādīšanās ir vienmēr gaidīta visdažādākajos laikmetīgās mākslas aktivitātes punktos.

Igns Staškevičs

Vladimirs Tarasovs. Birštona, 1988. Foto: Александр Забрин


Rīgas Laiks:
Jūs reiz esat teicis, ka džezs ir īpašs domāšanas veids. Man liekas, jūs pat izmantojāt vārdu savienojumu “džeziska domāšana”. Kā jūs aprakstītu šīs domāšanas īpatnības?

Vladimirs Tarasovs: Džezs ir tiešs izteikums; džezs ir tikai šeit un tagad. Es to mūždien atkārtoju saviem draugiem māksliniekiem, kuriem šodien varbūt neveicas un kuri var pateikt: “Ek, lai jau paliek, rīt pabeigšu,” – un doties dzert kafiju. Mūzikā, uz skatuves tā nevar. Nevar pateikt: “Puiši, man šodien neiet.” To jums pateiks kurš katrs mūziķis. Šeit ir zināma... nevis pašapziņas, bet pašorganizācijas forma – kad tu saproti, ka tev pēc 20 minūtēm jāsāk spēlēt. Tu sāc žāvāties, kaut kādas lietas notiek, sanāk tāda kā enerģijas akumulēšana. Ja tev ir ko teikt, ja tu piederi pie tā saucamajiem “radītājiem”, tad, lūk, notiek šis “kaut kas” un izdodas izteikties tieši tajā brīdī. Džeziska domāšana ir māka izveidot formu šeit un tagad. Džezs taču vēl ir arī improvizācija. Tiesa, improvizācija jau noteiktā formā, kura arī dzimst šeit un tagad. Tā ir ļoti liela māksla, man tā ir ļoti mīļa. Gadiem ritot, tā man arvien vairāk un vairāk atklājas, un es saprotu, cik tā ir vienreizīga mūzika, jo īpaši brīdis, kad tu satiecies ar cilvēkiem: varbūt tu ar viņiem pat neesi spēlējis, bet tu viņus pazīsti. Un šo te aizsākšanos es tagad saucu par “gobelēniem”. Es zīmēju pirmo gobelēnu, piekto gobelēnu, divdesmit astoto... Tas ir kā gobelēns: katram savs rakstiņš, bet galu galā izveidojas pilnīgi vienreizīgs skaņas paklājs, skaņas glezna. Tas ir, džezs ir atšķirīgs no visa cita. Tāpēc arī to mīl.

RL: Kādā ziņā džezs atšķiras? Ar to, ka rodas šeit un tagad?

Tarasovs: Jā. Džeza mūziķim savs izteikums jāveido tā, lai viņam būtu interesanti. Ja nebūs interesanti viņam, nebūs interesanti arī klausītājiem, neradīsies kontakts ar klausītājiem, neradīsies muzikālais stāsts, ko viņš stāsta. Un ieinteresēt viņš, protams, var, ir ļoti daudz piemēru. Mūziķis, kad viņš iznāk uz skatuves... Džezā taču vēl arī vecuma nav, un tas ir brīnišķīgi. Es skatījos Sema Riversa uzstāšanos, pilnīgi ģeniālu. Viņam bija 85 gadi, un viņš spēlēja vairāk nekā divas stundas. Un kā spēlēja! Džezs – tā ir tāda mūzika, ka tad, kad sāk dziedāt, piemēram, Ella Ficdžeralda, tu viņu vispār neredzi. Rodas kaut kas mistisks, mūzika tevi paņem sev. Bet, ja mūziķis laiž kaut mazdrusciņ falši, to uzreiz var dzirdēt.

RL: Bet kā tad tas ir saistīts ar izteikuma tiešumu?

Tarasovs: Nu, nevar taču uzrakstīt dzejoli uzreiz. Ir gan cilvēki, kuri raksta uzreiz... Bet visi šie heksametri – viens-divi-trīs... Profesionāli dzejnieki sēž pie galda un dzejo. Protams, tā ir. Bet visu tomēr nosaka gadījums. Var rakstīt, var nerakstīt, var atlikt malā, var vēlāk atgriezties. Turpretī džezā nevar atgriezties. Jebkurš cits koncerts ar to pašu programmu jau būs cits.

RL: Proti, tur ir klāt katra mirkļa neatkārtojamība?

Tarasovs: Džezs dzīvo laikā. Mēs dzīvojam šeit un tagad, paturot prātā pagātni un ielūkojoties nākotnē, – tur tad arī ir tā burvība.

RL: Un neviens no šiem laika sprīžiem neatkārtojas?

Tarasovs: Neatkārtojas. Es minēšu vienu gluži īpašu piemēru. Tie, kuri bijuši tur klāt, apstiprinās. Esmu bijis 12 Djūka Elingtona koncertos. Bija 1971. gads, es braukāju kopā ar viņu uz Kijivu, Minsku, Maskavu, Pēterburgā mēs viņu sagaidījām. Viņš ir viens no visa šitā pamatlicējiem. Viņi vispār neimprovizēja. Divpadsmit koncertus nospēlēja, pat sologabali bija vieni un tie paši – viņš, piemēram, noteikti ielika programmā “Melnās acis” –, bet ikviens koncerts bija citāds! Lūk, šī māka dzīvot laikā ir tikai mūzikā. Varētu teikt: bet tas pats jau ir arī klasikā! Tomēr klasiķiem ir daudz grūtāk nekā džezistiem, viņi taču spēlē vienas un tās pašas notis! Mums ir jaunrades brīvība, un pārējais ir atkarīgs no mūsu mākas, formas pārzināšanas, bet klasika – nu, tas būtībā ir traģisks stāsts. Viņi visu laiku spēlē vienu un to pašu koncertu – bet jāparāda, ka tu esi. Jāparāda, ka tu esi radītājs, nevis izpildītājs. Lai gan bija viens pianists, ļoti slavens, kurš ir teicis: “Kāda starpība? Visi pianisti spēlē vienādi.” Piedevām pasaules klases pianists, man liekas, tas bija Berezovskis. Es biju vienkārši satriekts – kā tad tā? Vai tad jūs nespētu Rubinšteinu atšķirt no Horovica? Ja arī viņi spēlēs vienu un to pašu Šopēna koncertu, mūzika tik un tā būs mazliet citāda. Pat es, bundzinieks, spēšu atšķirt. Bungas jau tomēr ir... ar akmeni pa akmeni, ar vāli pa vāli. Tas nav instruments, kuru būtu radījis cilvēks, atšķirībā no vijoles, saksofona, klavierēm. Tur iekšā kaut kas tāds ir, ziniet... (Klauvē ar pirkstu pa galdu.) Un tam no turienes jāizlec laukā. Neizlēks – neizdosies; izlēks – un mūziķis būs laimīgs. Bet, ja mūziķis iziet uz skatuves un pat pēc gaitas var redzēt, ka viņš domā: “Tūlīt parādīšu, cik forši es spēlēju,” – tad nekā nebūs. Jā, profesionālis pēc notīm nospēlēs visu ko – taču tā, par ko mēs runājam, šī “kaut kā”, gaisā nebūs. Bet, kad turpat ir šis “kaut kas”, tu jūties kā daļa no notiekošā. Tas ir kā instalācijā. Tas, ko dara Kabakovs, kuram ir vienreizējs materiāls, ir skatītāja iekļaušana instalācijā – kad tu vari būt daļa no tās. Mūzikā tā notiek atkal un atkal.

RL: Bet kāpēc to sauc par izteikumu, nevis, piemēram, par darbību?

Tarasovs: Izteikums – tā ir runāšana. Mūziķim tā ir muzikāla runāšana, saprotat?

RL: Tātad tur iekšā ir nozīmes?

Tarasovs: Mūzikā – nozīmes? Nē, nedomāju. Nu, ja nu vienīgi tajā, kā izveidota frāze. Bet nē, nav tur nekādu nozīmju. Tas darbojas kādā citā līmenī. Kad pareizi klausās mūziku, rodas kaut kāds noteikts “kaut kas”. Tā ir tā dižā meistarība, kas ir tādiem cilvēkiem kā Horovics vai Jaša Heifecs. Nu, vai, piemēram, Mailss Deiviss, ar ko kopā es pat vairākkārt esmu spēlējis vienā festivālā. Es biju viņa live koncertā Varšavā, Hāgas North Sea Jazz Festival. Redzēju šo cilvēku, kurš šķietami iznāk, pilnīgi neko nedara, paņem kaut kādu ritmu, kaut ko spēlē, un pēkšņi – be-bop! Un šī skaņa vēl trīs minūtes nelaiž tevi vaļā. Nu, kas tas bija? It kā taču vairs nemaz nav. Un šis enerģētiskais impulss – nezinu, hipnoze tā nav, bet tas ir tāds stāvoklis...



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Aprīlis 2020 žurnāla

Līdzīga lasāmviela