Sarežģītā problēma
Toma Stoparda lugas “Sarežģītā problēma” uzvedums Dorfmana teātrī (Dorfman Theatre, National Theatre) Londonā. Foto: Vidapress
Žanra klasika

Toma Stoparda saruna ar Deividu Slounu Vilsonu

Sarežģītā problēma

Kad Toms Stopards rakstīja “Sarežģīto problēmu” (“The Hard Problem”), lugu par cilvēka apziņas mīklu, viens no zinātniekiem, ar kuriem viņš konsultējās, bija amerikāņu evolucionārās bioloģijas speciālists Deivids Slouns Vilsons. Cita starpā šis darbs met izaicinājumu Vilsona viedoklim, ka altruismu kā apzināti motivētu rīcību pilnībā var izskaidrot ar evolūcijas teoriju. Lugas varone Hilarija, jauna psiholoģe, ar sašutumu noraida ideju, ka smadzeņu darbība “izskaidro” emocijas, piemēram, skumjas. Luga beidzas ar to, ka viņa aiziet no darba smadzeņu pētniecības institūtā un dodas uz Ņujorku studēt filozofiju.

Tikko nākusi klajā Vilsona grāmata “Vai altruisms eksistē?”, kurā zinātnieks apgalvo ne tikai to, ka altruisms patiešām pastāv, bet arī to, ka zinātne var izskaidrot, kāpēc mēs esam altruistiski. Vilsons grāmatu sarakstījis, lai atspēkotu virkni teoriju, kurās, kā viņš apgalvo, evolucionārā bioloģija mēģina altruismu izskaidrot, pārvēršot to par savu pretstatu, proti – savtīgumu. Lielākās ļaundares viņa darbā ir Ričarda Dokinsa savtīgā gēna teorija, evolūcijas spēļu teorija un asinsradinieku izlases (kin selection) teorija. Piemēram, Vilsons raksta, ka Dokinsa teorija “veikusi augstākā līmeņa transmutāciju, pasludinot visu, kas attīstījies gēnu evolūcijas gaitā, par savtības motivētu”.

Šādu teoriju skatījumā jebkuras pašaizliedzīgas rīcības pamatā ir savtīgums. “Cilvēks, kurš palīdz savam radiniekam, pārtapis par indivīdu, kas palīdz pats saviem gēniem cita indivīda ķermenī, šādā veidā vairojot pats savu “paplašināto selekcionālo vērtību” (inclusive fitness),” Vilsons raksta. Tātad šo teoriju izpratnē tas, kas mūsu acīm izskatījies pēc altruisma, īstenībā nav nekas cits kā šķietami nesavtīga indivīda tieksme pēc sava labuma. Ja uz to paraugās šādi, altruisms ir tīrā fikcija, ko mēs esam izdomājuši pašu morālās labsajūtas vārdā. Paskrāpē altruista virskārtu, un zem tās atradīsi liekuli.

Savā grāmatā Vilsons mēģina aizvest evolūcijas teoriju atpakaļ pie doktrīnas, kuras piekritējs – vismaz tā viņš apgalvo – bijis Darvins, proti, pie pārliecības, ka altruisms nav izdomājums, tā ir reāla uzupurēšanās, kuru iespējams izskaidrot zinātniski. Viņš apgalvo, ka, raugoties no evolūcijas viedokļa, savtīgums pieveic altruismu atsevišķas grupas robežās, bet plašākā kontekstā altruistiskas grupas ņem virsroku pār savtīgajām. Vilsons aicina mūs paraudzīties uz ūdensmērītāju tēviņiem. Mēs tos varam nosacīti iedalīt divos tipos – “izvarotājos” un “kavalieros”. “Izvarotājs” mēģina pāroties, neņemot vērā, vai mātīte gatava viņu pieņemt, turpretim “kavalieris” pārojas vienīgi ar mātītēm, kuras pašas viņam tuvojas. Atsevišķas grupas mērogā “izvarotāji” partneru meklējumos pārspēj “kavalierus”, tāpēc, ja grupas iekšējā izlase būtu vienīgais evolūcijas spēks, “bruņnieciskie” ūdensmērītāji būtu izmiruši. Taču tas nav noticis; “izvarotāji” traucē mātītēm baroties, un iznākumā tās dēj mazāk olu. Grupas, kurās visi tēviņi ir “kavalieri”, dēj divreiz vairāk olu nekā tās, kurās ir vieni vienīgi “izvarotāji”.

Princips, kas spēkā ūdensmērītāju pasaulē, darbojas arī jebkurā citā funkcionāli organizētā grupā, pat cilvēku vidū: no evolūcijas viedokļa funkcionāli organizēta altruistisku māšu Terēzu grupa ņemtu virsroku pār funkcionāli organizētu savtīgu Ainu Randu grupu. Randa savulaik sarakstīja grāmatu “Savtības tikums”; Vilsons izsaka domu, ka grupu līmenī savtība var kļūt par netikumu, savā galējā izpausmē novedot pat pie grupas izmiršanas.

Stopards par Vilsona grāmatu izteicies ļoti atzinīgi, tomēr, tāpat kā viņa varone Hilarija lugā “Sarežģītā problēma”, viņš skeptiski raugās uz zinātnes centieniem ķerties pie tādām mūžsenām filozofiskām problēmām kā altruisma eksistence, vēl jo vairāk uz apgalvojumiem, ka tās izdevies atrisināt. Pēc viņa domām, Vilsona priekšstatam par altruismu kā spēku, kas kalpo evolucionāri optimālai grupu funkcionēšanai, nav tikpat kā nekā kopīga ar to, kā mēs to parasti saprotam, proti, ar nesavtīgu rīcību, no kuras labumu gūst citi un kura prasa zināmu personīgu uzupurēšanos.

Vilsons no saviem uzskatiem neatkāpjas; viņš apgalvo, ka tas altruisms, kas padara pasauli labāku, ir tieši tāds, kā aprakstīts viņa grāmatā. Jebkura cita veida altruisms ir sevis maldināšana, tādēļ pēc tā nav vērts tiekties. Viņa altruismā galvenais ir sekas; motīvi, kas cilvēku mudina būt nesavtīgam, var būt svarīgs pašaizliedzīgas rīcības cēlonis, taču Vilsona acīs patiesa nozīme ir tikai tam, cik veiksmīgs ir šādas rīcības iznākums.

2015. gada 2. maijā Stopards un Vilsons satikās izdevniecības Yale University Press Londonas biroja telpās, lai apspriestu savas domstarpības un pakavētos pārdomās par divām sarežģītām problēmām – cik tālu sniedzas zinātne un ko nozīmē būt cilvēkam.

Stjuarts Džefrīzs, The Guardian, 2015.gada 22.maijā


Toms Stopards:
Deivids kopā ar filozofu Eliotu Soberu sarakstījuši grāmatu par altruismu, kas saucas “Dari otram” (“Unto Others”). Kad es, strādājot pie lugas, lasīju pieejamo literatūru par altruismu, šī grāmata man izrādījās pati noderīgākā. Un tad es jums uzrakstīju, vai ne?

Deivids Slouns Vilsons: Vispirms jūs uzrakstījāt Eliotam, bet es aši vien pieslēdzos jūsu sarunai, jo man ārkārtīgi patīk diskutēt ar tādiem cilvēkiem kā jūs.

Stopards: Grāmatā ir ļoti interesanti dažādu dzīvu būtņu uzvedības piemēri– no baktērijām līdz primātiem. Man liekas, daudzi, iemetuši aci grāmatā, būs pārsteigti, atklājot, ka, lai gan tās atbilde uz jautājumu “Vai altruisms eksistē?” ir jā, patiesībā tas ir tāds jā, kas izriet no funkcionāli organizētu grupu uzvedības. Un cilvēki, kas par šo lietu interesējušies mazāk, secinātu, ka jums būtu vajadzējis atbildēt nē, jo tāds altruisms, ko viņi saprot ar šo vārdu, gluži neizriet no grupu līmeņa funkcionālās organizācijas principiem.

Vilsons: Savai aizstāvībai gribu teikt, ka tas, kas jūs interesē visvairāk, proti, apzināti motivēts altruisms, jāaplūko zināmā kontekstā. Mana grāmata piedāvā šādu kontekstu un sper arī dažus soļus apzināti motivētā altruisma virzienā. Bet, ja runājam par jūsu lugu, kura galu galā bija tas, kas mūs saveda kopā, – manā izpratnē tā risina tieši to pašu jautājumu. Jūsu lugā apziņa un altruisms ir savā starpā cieši saistīti.

Stopards: Jā, es uzskatu, ka altruisms tādā izpratnē, kādā es lietoju šo vārdu, nav saprotams bez apziņas. Bet ļaujiet man piemetināt vēl ko. Jūsu grāmatā jaušams zināms paštaisnums. Šādu nesatricināmu pārliecību par savu taisnību, sak, mēs to esam atrisinājuši, man nebija gadījies sastapt kopš Ričarda Dokinsa.

Deivids Slouns Vilsons. Foto: Jonathan Cohen, Bingemtonas Universitāte

Vilsons: Es zināju, ka jūs viņu piesauksiet!

Stopards: Tā bija pēdējā reize, kad es jutu no kādas grāmatas uzdvešam tādu pārliecību – lasot “Savtīgo gēnu”, kura atziņas jūs ar kolēģiem tagad mēģināt apgāzt. Es to nesaku ar nosodījumu. Tas vienkārši ļauj ieraudzīt, kā zinātne vienmēr ir darbojusies. Man liekas, katrā no šiem pagrieziena punktiem, šīm pasta stacijām, kur ceļā nomaina zirgus, zinātniekiem vienmēr bijusi tāda sajūta: mēs to esam atrisinājuši, tas nu ir paveikts, varam ķerties pie kaut kā cita. Un es neesmu drošs, ka kaut ko tādu jelkad kāds var pamatoti apgalvot. Un, visbeidzot, attiecībā uz apziņu: varbūt mūsu smadzeņu daba vienkārši nepiedāvā mums to veidni vai apzīmējumu sistēmu, kas nepieciešama, lai saprastu apziņu, un to pašu varētu teikt arī par to mazo tiltiņu – vienalga, kāds tas būtu –, kas savieno elementārdaļiņu fiziku ar klasisko fiziku. Tā liekas drosmīga doma. Un pret to ar nicinājumu, es nešaubos, ka bez kādas ļaunprātības, izturas Daniels Denets, kurš saka, ka tā ir izlocīšanās no atbildes. Taču pats Denets arī dara vienu lietu, kas man kā “civilajam” neliekas apmierinoša: viņš izrāda tādu kā ērcīgu neiecietību pret šo nelielo neatrisināto problēmu – sak, jā, neesam to vēl atkoduši, bet gan jau atkodīsim; tas var prasīt 50 gadus...

Vilsons: Jūsu lugā tā ir svarīga tēma.

Stopards: ...tāpēc ejam tālāk. Un man patīk Ričarda Fainmana attieksme: nē, tālāk iet nevar. Ja jūsu eksperiments parāda, ka entropija darbojas pretējā virzienā, tad kaut kas visdrīzāk nav kārtībā ar eksperimentu.

Vilsons: Pie šīs tēmas man mazliet jāpakavējas, lai paskaidrotu, kāpēc rodas iespaids, ka mani pārņēmis šāds lepnības gars, lai gan visādā citādā ziņā es pilnībā piekrītu, ka zinātnē nepieciešama pazemība. Pirms pāris nedēļām es intervēju Ričardu Levontinu, īstu evolucionārās bioloģijas gigantu. Sarunas sākumā es teicu, ka viņš pārāk pieticīgi vērtē savu lomu zinātnes attīstībā, un viņš atbildēja: “Cilvēks nevar būt pārāk pieticīgs.” Un es teicu: “Taisnība. Pazemība nav tikai reliģiska vērtība, tā ir vērtība arī laicīgajā dzīvē un zinātnē.” Kā tas iet kopā ar pašpārliecinātību, kas jūtama manā grāmatā? Mana pašpārliecinātība ir sava veida kaujas režīms, jo es cīnos ar divu veidu vēsturisko mantojumu. Viens no tiem ir sociālā darvinisma mantojums. Tā sekas ir tādas, ka, tiklīdz kāds izrunā vārdu “evolūcija”, cilvēki saklausa “genocīds, Hitlers, nekāda atbalsta trūcīgajiem...”.

Stopards: Aina Randa.

Toms Stopards. Foto: Vidapress

Vilsons: Aina Randa. Būtībā ar evolūciju cilvēkiem asociējas “sociālās nevienlīdzības morālais attaisnojums”. Starp citu, ja šajā lietā iedziļinās un velta zināmu laiku melnajam pētnieka darbam, izrādās, ka reālā vēsture ir pilnīgi citāda. Nebūt nav tā, ka Darvina teorija būtu atvērusi kaut kādu Pandoras lādi, kas pilna ar toksiskām ideoloģijām, – ne tuvu. Sociālais darvinisms vienmēr piesaucis laissez-faire principu. Pats Darvins un arī daudzi citi, kas mēģināja skaidrot, ko viņa teorija nozīmē attiecībā uz cilvēka stāvokli, iestājās par sadarbību. Taču tas viss kaut kur pagaisis un pārvērties par tīro karikatūru. Tāpēc viens no mana zinātniskā darba galvenajiem uzdevumiem (un šī grāmata ir tikai pats aisberga galiņš) ir panākt, lai evolūcijas teorija cilvēka eksistences jautājumu izpētē spēlētu tādu pašu lomu kā bioloģijas zinātnēs – intelektuāli un praktiski. Tāpat kā biologs izmanto vienu un to pašu darba rīku komplektu, lai aplūkotu visas sugas visos aspektos, tā arī visus cilvēciskuma aspektus var pētīt ar vieniem un tiem pašiem līdzekļiem. Par cilvēcisko daudzveidību mums jādomā tieši tāpat, kā mēs domājam par bioloģisko. Es šo jautājumu uztveru ļoti emocionāli, jo vajadzīgs liels pavērsiens domāšanā. Ja mana dedzība tiek uztverta kā lepna pārliecība par savu taisnību – lai tā būtu! Starp evolūcijas teoriju un mūsu domām pašiem par savu sugu vienmēr slējies mūris. Un šim mūrim ir jāsabrūk. Mani kolēģi evolūcijas bioloģijas jomā ir tik kautrīgi! Viņi sāk nervozi slaucīt aukstus sviedrus, iedomājoties vien, ka evolūcijas teoriju varētu likt lietā, lai uzlabotu cilvēka stāvokli. Tas ir nopietns pārbaudījums, un tas ir mans mērķis; tieši par to ir mana grāmata.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Aprīlis 2018 žurnāla

Līdzīga lasāmviela