Akela nespēs nomedīt briedi

Kā turpmāko likteni ietekmē tas, ka esi mācījies pie Georgija Tovstonogova – režisora, kurš Ļeņingradas Lielo drāmas teātri padarījis par leģendu?

Tovstonogova LDT ir teātris, kurā ideoloģija kļuva par mītu, bet mazā cilvēka rūpes kļuva par vispasaules mēroga sabiedriskām problēmām. Tovstonogovs vadīja teātri simboliskā laika posmā – no 1956. līdz 1989. gadam, sākot ar poststaļinismu un beidzot ar pilnīgu Padomju Savienības sabrukumu, kas notika dažus gadus pēc Tovstonogova aiziešanas. Padomju teātrī Tovstonogovs bija lielā stila un formas režisors. Viņa skolnieks Ļevs Erenburgs piedzima Staļina nāves gadā nomaļā Sibīrijas strādnieku pilsētā un līdz 80. gadu sākumam apvienoja mācības un darbu, bieži pārceļodams no vienas Sibīrijas pilsētas uz citu. 1982. gads, kad viņš nonāca Ļeņingradā, arī bija simbolisks: vecajai PSKP sirmgalvju varai tuvojās gals. Erenburgs iestājās Ļeņingradas Valsts teātra, mūzikas un kino institūtā (ЛГИТМиК), mācījās pie tobrīd slavenākā padomju režisora Tovstonogova un pabeidza institūtu ar izcilību 1987. gadā, kad pārmaiņas jau bija kļuvušas par īstenību.

90. gadu beigās Ļevs Erenburgs kopā ar studentiem nodibināja pats savu teātri – gandrīz viss kurss bija palicis kopā ar Erenburgu. Studentu grupas principi pārtapa par Nelielā drāmas teātra dzīves noteikumiem: visi pazina cits citu gadiem ilgi, palīdzēja teātra un ikdienas lietās. Erenburga teātra trupa dzīvo vienkārši, gandrīz kā komūna, visu dara kopā. Un šim dzīvesveidam toni uzdod Meistars. Viņiem svarīgākais ir arods, skatuve, izrāde. Jaunā laikmeta sākumā Erenburgam bija izdevies uzsākt arī jaunas teātra un dzīves vērtību sistēmas izveidi, kā arī saglabāt uzticību šiem principiem laikā, kad sabiedrības masas lielākoties bija nodarbinātas ar personīgās labklājības celšanu. Erenburga teātri, pretstatā leģendārā LDT vērienam, sauc Nelielais drāmas teātris, un tajā spēlē izrādes, kurās mazajam cilvēkam piemīt lielas jūtas un pārbagātas emocijas: ja mīlestība, tad līdz kapa malai, ja uzticība, tad uz mūžu.

Žana Anuija “Orķestris” bija izrāde, kas palīdzēja NDT nostāties uz kājām. Pēc izrādes “Uz Madridi, uz Madridi!” teātrim parādījās pastāvīgie skatītāji, kuriem iepatikās “teatrālie “amerikāņu kalniņi”, kas triju stundu garumā griež nebeidzamas “nāves cilpas”. Tik tikko skatītājs sāk just līdzi izrādes varoņiem un beidzot ir nopietni gatavs tos pažēlot, darbība apmet kārtējo ieplānoto salto un visa “nopietnība” izvēršas par farsu. Un otrādi – skatītājs gaida joku, bet joks pārtop par drāmu” (Петербургский театральный журнал). “Orķestra” viesizrāde Maskavā 2000. gadu sākumā bija arī pirmā Nelielā drāmas teātra izrāde, kuru man gadījās apmeklēt; jāatzīst, Maskavā tāda teātra nebija. Tas bija teātris, kurā klaunāde izvērtās par traģēdiju, bet izjustas ainas tūdaļ pārtapa par nežēlīgu joku. Izrāde šokēja ar to, cik viegli pārgāja no viena stāvokļa citā, kā arī ar īpašu skanējumu, kad necenšas slēpt nedz histēriskas balss notis, nedz atklāti mākslotus čukstus. Pēc tam bija Marinas Golubas izcilā loma Maskavas mākslinieciskā teātra (МХТ) “Vasā Žeļeznovā”, kur tvaikoņu kompānijas īpašniece Vasa bija attēlota kā pārlieku strauja, karstasinīga sieviete, nevis ierastā vēsā aprēķinātāja. Bet Majakovska teātra aktrise Poļina Lazareva pie Erenburga nospēlēja Larisu Ogudalovu – līgavu bez pūra – kā jaunu sievieti, kas atklājusi jutekliskumu un kaislības un nekad vairs no šī atraduma neatteiksies.

Erenburgs izrādes iestudē samērā reti, atstājot laiku pedagoga darbam. Taču viņa materiāla izvēle ir kā ilgstoša, nebeidzama diskusija ar Tovstonogovu: Čehovs, Gorkijs, Dostojevskis. Ar to atšķirību, ka Ļevs Erenburgs, runādams par cilvēku, izvēlas nevis pacilātu toni, kas kalpo augstākiem ideāliem, bet gandrīz vai sadzīvisku konfliktu un kaislību līmeni, aizķerdams aktieru un skatītāju domas un emocijas un vērpdams elektrizētu līdzpārdzīvojuma spirāli starp skatuvi un skatītāju zāli.

Jevgeņija Šermeņova

Rīgas Laiks: Kāpēc jums nepatīk Dostojevskis?

Ļevs Erenburgs: Nu, teiksim tā... man nepatīk, ka tas viss nav taisnība.

RL: Kas tieši?

Erenburgs: Viss!

RL: Tā nemēdz būt. Tad taisnība vairs ne ar ko neatšķiras no netaisnības.

Erenburgs: Protams, nemēdz, jūs pareizi sakāt, taču es mēģinu pateikt, ka es pievienotos Uspenskim. Man liekas, Uspenskis par Dostojevski ir sacījis, ka viņam tajā spraugā starp divām durvīm samačkāts tik daudz šausmu. Vai varbūt jaucu – bet kāds no narodņikiem to ir teicis. Un man patiešām šķiet, ka tā ir. Un, otrkārt, mani neaizķer. Vai arī aizķer kaut kā ļoti pastarpināti. Čehovā, teiksim, mani aizķer viss. Personiski, sajūtami aizķer. Es saprotu, ka Čehova dzīves dramatisma izjūta vai dzīves traģiskuma izjūta ir radniecīga manējai. Es jūtu līdzīgi.

RL: Jūs par sevi esat augstās domās.

Erenburgs: Nē, es taču tagad nerunāju par talanta mērogu. Tai ziņā mēs, protams, nesacenšamies. Es esmu velnišķīgi pieticīgs.

RL: Tieši velnišķīgi. (Smejas.)

Erenburgs: Jā. Bet var taču mentāli saskanēt ar cilvēku. Iznesot aiz iekavām talantu... un pat domātspēju. Var saskanēt ar cilvēku sajūtu līmenī. Dzīves izjūtā. Lūk, mums saskan. Lai nu viņš neņem ļaunā.

RL: Sakiet, lūdzu, kā jūs šo pasaules izjūtu raksturotu? – “Uz Maskavu, uz Maskavu...” Vai, teiksim: “Kungi, garlaicīgi.” Kādā ziņā jums saskan? Jūs pieminējāt dzīves traģiskuma izjūtu...

Erenburgs: Un dzīves dramatismā. Es saprotu, ka, to atšifrējot, var izklausīties muļķīgi, tomēr pamēģināšu. Piemēram, runājot par “Ķiršu dārzu”: lūk, sadragātā Raņevska ieradās pie saviem vienīgajiem mīļajiem tuviniekiem, visus iedzina postā mīlestības dēļ un aizbrauca, lai pati aizietu bojā. Un viss ir taisnība. Bez morāla vērtējuma; tā ar cilvēku mēdz gadīties.

RL: Jā, tiešām. Taču vienīgais secinājums, ko es no tā varu izdarīt: “dzīvē tā gadās”.

Erenburgs: Vai tad jūs uzskatāt, ka pēc daiļdarba izlasīšanas vai noskatīšanās noteikti jāizdara kaut kāds secinājums?

RL: Nē, nav obligāti.

Erenburgs: Es saprotu, ka rodas problēma. Izlasīšanas vai noskatīšanās rezultātā. Problēma – tātad nepārvarama pretruna. Taču šīs nepārvaramās pretrunas kvalitāte katru reizi ir cita. Tas pats mans mīļais Čehovs... Ņemsim stāstu “Gribas gulēt”: vienā svaru kausā ir visi tā saucamie civilizācijas sasniegumi – cilvēciskie, kristīgie. Galvenā varone ir maza meitene – nu, kā zināms, kristīgajā simbolikā bērni ir tāds eņģelisks atribūts. Viņa, meitene, nākamā māte, ir ielikta mātišķības situācijā, jo viņa midzina bērnu. Un rodas viens no pirmatnējiem instinktiem: nāk miegs. Bērns neļauj viņai gulēt. Un viņa šā instinkta ietekmē nogalina bērnu, kurš viņai uzticēts. Nu lūk, tāds kā kontrapunkts: kā vērti ir civilizācijas iekarojumi salīdzinājumā ar pirmatnējiem instinktiem? Protams, es vienkāršoju.

RL: Sakiet, lūdzu, ja jūs zināt, ka jums ar Čehovu saskan pasaules izjūta, tātad jūs iestudējat izrādes par to, kas jums ir zināms...

Erenburgs: Protams. Protams.

RL: Tātad, iestudējot izrādi, jūs jau mērķtiecīgi ejat noteiktā virzienā.

Erenburgs: Nu, vārds “mērķtiecīgi” te nav precīzs. Jo tas jau ir izjūtu līmenis. Sakot, ka es to daru mērķtiecīgi, es tūlīt parādos tāds ieplānots un ieprogrammēts. Bet tā nav. Es ņemu kaut kādu situāciju un sāku to šķetināt vaļā. Un šķetinu no tā skatpunkta, kas uz mani iedarbojas caur izjūtām. Kas mani interesē.

RL: Tikai te ir vēl viens moments. Jūs tātad Dostojevskis neaizkustina, turpretī man personīgi viņu ir interesanti lasīt. Tīri sižetiski mani interesē, kas tur notiek. Un man ienāca prātā: ja es nepiekrītu viņa uzskatiem, it īpaši publicistiskajiem, bet vispār sekoju viņa prozas sižetam, tātad viņam ir izdevies domu līmenī uzbūvēt kaut kādu “mašīnu”, kas uz mani iedarbojas. Freids, piemēram, lai ārstētu 20. gadsimta sākuma jaunuves, izgudroja noteiktu sistēmu, kuras pamatā lika stāstu par to, kas reiz bija noticis ar pacienti – vai varbūt nemaz nebija noticis. Šo stāstu pavisam noteikti varēja būt izdomājis pacients vai iedvesis psihoanalītiķis, taču būtiski, ka ar šā stāsta starpniecību var iedziļināties tajā biezoknī, kas mūsos ir neizzināts. Un man šķita, ka Dostojevskis rada tieši tādus stāstus, kuros var nokāpt un saprast, kas īsti ar mums notiek. Vai, veidojot savas izrādes, jūs vēlaties, lai ar skatītāju kaut kas notiktu? Ja jūs vispār orientējaties uz skatītāju.

Erenburgs: Nē. Neorientējos.

RL: Tātad uz sevi?

Erenburgs: Uz sevi, protams.

RL: Bet vai jūs vēlaties sasniegt sev kaut ko, izņemot tīri profesionālus...

Erenburgs: Bet viss, par ko jūs tagad runājat, arī ir sajūtu līmenis. Es izjūtu savu darbu – lūdzu atvainot par skaļiem vārdiem – kā zināmu iespēju izsūdzēt grēkus. Mana daba ir diezgan grēcīga. Un, kad es izsakos šādā veidā – jo citādā es neprotu – un publika man atsaucas, man rodas sajūta, ka esmu saprasts. Tas ir kaut kas līdzīgs vajadzībai izsūdzēt grēkus.

RL: Esat saprasts – tātad ir piedots? Nu, ja salīdzinām ar grēksūdzi.

Erenburgs: Nu, kaut kādā ziņā jā. Kaut kādā ziņā.

RL: Man reiz Roberts Sturua stāstīja, kā viņš nokristīts. Jau vecumdienās. Viņš bija uz savu izrādi, kura, nosacīti runājot, bija ar reliģisku saturu, uzaicinājis katolikosu, un tas pajautājis: “Vai tu esi kristīts?” – “Nē,” atbild Sturua. “Kas tad nu? Atnāc, nokristies.” Viņš atbild: “Es taču neko nezinu, nekādus noteikumus.” Bet patriarhs viņam saka: “Tas nekas.” Nu, viņš atnāk uz baznīcu. Tur viņu sagaida, un priesteris saka: “Lūdzu, te tev būs grēku saraksts, skaties un atķeksē, kādi tev ir.” Sturua lasa un otrajā lappusē saprot, ka viņš ir vienkārši svētais, nav grēku. Un, kad priesteris viņam jautā: “Nu, kā veicas? Atradi grēkus?”, Sturua atbild: “Faktiski ne. Viens gan, liekas, ir.” – “Kāds tad?” – “Dažreiz mēdzu skatīties pornogrāfiskas filmas.” – “Nekas,” atbild priesteris, “es arī.”

Erenburgs: Varbūt es alojos, taču man šķiet, ka es būtu grēkojis faktiski visā, kas tur uzskaitīts. Var jau būt, ka viņš tiešām ir svētais. Bet, velns, kaut kā negribas ticēt.

RL: Pēc izskata – negribas. Bet kas zina?

Erenburgs: Bet šis... “es atnākšu pie tevis uz izrādi, tikai tu nokristījies...”. Kaut kā principu trūkst. Tajā ir tāda krietna cinisma pieskaņa.

RL: Bet sakiet, lūdzu, ja tas ir saistīts ar jums un jūsu grēksūdzi, cik lielā mērā aktieri spēj spēlēt tajā grēksūdzēšanas un jūsējības līmenī, kuru jūs no viņiem pieprasāt?

Erenburgs: Nu, vismaz manās izjūtās viņiem tas ir raksturīgi.

RL: Tas ir, viņi domā līdzīgi?

Erenburgs: Viņi taču visu savu mūžu ir ar mani! Esmu viņus mācījis kopš augstskolas.

RL: Cik tas ir?

Erenburgs: Nu, teātrim ir 20 gadu. Vispieaugušākie aktieri kopā ar mani ir 24 gadus. Tas viss faktiski ir izaudzis man uz rokām. Tā, man liekas, vispār tad arī ir mana teātra ekskluzivitāte. Cilvēki, kurus esmu profesionāli izaudzinājis.

RL: Ko jūs, sacīdams “profesionāli”, šajā vārdā ietverat? Kas ir galvenais, ko jūs viņiem esat ieaudzinājis?

Erenburgs: Pirmām kārtām es runāju par amatu. Nevaru runāt par kaut kādām manai personībai raksturīgajām kaislībām, ko es it kā būtu viņos ieaudzinājis. Es pats par to nevaru spriest. Man šķiet, kaut kādas lietas dažs labs no viņiem manī uztver atzinīgi, dažs noraida un dzīvo, izejot no pretējā, taču es runāju galvenokārt par to, ko var pataustīt ar rokām, par amatu. Jo mūsu darbs ir ļoti nopietns, tehnoloģiski sarežģīts amats.

RL: Kāpēc “tehnoloģiski”? Kāds teātrim sakars ar tehnoloģiju?

Erenburgs: Tāpēc, ka amats nevar iztikt bez tehnoloģijas. Teiksim, mūziķa amats.

RL: Ir dažādi aktieri. Pie mums Liepājā Zemļanskis iestudēja Gogoļa “Precības” – bez vārdiem, tikai ar kustībām. Aktieri bija jauni, labā formā, un varētu sacīt, ka viņu amats ir pārzināt savu ķermeni. Taču ir slaveni aktieri, kuriem pat nekas nav jādara, – viņiem ir tāda harisma, ka viņi nekustēdamies jau piesaista sev manu uzmanību. Un ir aktieri, kuri ļoti labi attēlo. Tā stāsta par Jefremovu vecāko, kurš varējis ieiet poliklīnikā un jebkuru slimību notēlot par pilnīgi 100 procentiem. Ir tādi aktieri. Tas ir gan talants, gan amats. Kādi aktieri ir jūsējie?

Erenburgs: Nu, viss, par ko jūs nupat runājāt, manuprāt, attiecas uz apdāvinātības jomu. Harisma ir apdāvinātība. Māka precīzi notvert asi iezīmētu raksturīgumu – arī tas laikam gan attiecas uz apdāvinātību. Tomēr ir tīri tehnoloģiskas lietas. Par to runāt nepavisam nav vienkārši, jo tādējādi jārunā par metodoloģijas elementiem – par to, kā trenēt uzmanību, iztēli saistībā ar uzmanību, kā trenēt “attiecības”, ne jau kā parastu sadzīvisku jēdzienu “attiecības”, bet kā trenēt vērtējumu. Kā trenēt to, par ko Staņislavskis rakstīja, ka tā esot “redzējumu kinolente”. Kā trenēt redzējumu. Tā visa ir diezgan sarežģīta, pedantiska, sviedrējoša treniņu sistēma. Bet, ja jāatbild uz jautājumu, kas ir tās aizsācējs, tad es teiktu, ka tās aizsācējs ir Staņislavskis. Kāpēc es tā domāju? Staņislavski neesmu pazinis. No vienas puses – diemžēl, no otras – par laimi.

RL: Tas ir, personiski nepazināt?

Erenburgs: Nepazinu. Tomēr es viņu saņēmu pastarpināti. Tovstonogovs, mūs mācīdams, visu laiku zvērēja pie Staņislavska. Nujā. Zināt, ko vēl es teikšu? Lai būtu saprotamāk... Gammas mūzikā ir kaut kas absolūti saprotams. Stanga baletā ir kaut kas absolūti saprotams. Taču var iztēloties un noticēt man, ka dramatiskajam aktierim ir tādas pašas gammas un tāda pati stanga. Vienkārši ticēt uz vārda. Jo cita varianta nav. Vai arī man nāksies jūs aicināt, lai jūs apmeklējat vismaz dažas manas nodarbības.

RL: Tomēr mēs redzam, ka pret aktieriem ir dažāda attieksme, ne tikai profesionāla. Viņus var vērtēt arī, piemēram, vadoties pēc tā, ko viņi cenšas sasniegt. Un, runājot par tādu parādību kā Grotovska teātris: režisors kopā ar aktieriem acīmredzami iziet ārpus teātra triviālo uzdevumu rāmjiem. Tā nav tikai publikas izklaidēšana. Vai vienkārša kaut kā parādīšana. Jo, visticamāk, tiek izvirzīts uzdevums ar teātra līdzekļiem mainīt tos, kuri šajā teātrī piedalās. Cik lielā mērā jums, tā sakot, ir svarīga, ja var tā izteikties, jūsu aktieru iekšējā dzīve?

Erenburgs: Ir ļoti svarīga. Ļoti svarīga.

RL: Tātad viņi no nodarbībām brīvajā laikā lasa, nezinu, Gurdžijevu, Bruku?

Erenburgs: Iespējams, kāds lasa arī. Tikai, man liekas, aktieru iekšējā dzīve man ir svarīga nevis no tā viedokļa, lai es to konkrēti pārzinātu, bet gan tāpēc, lai viņiem būtu ko teikt no skatuves šā vārda plašākā nozīmē. Es pat vēl vairāk jums pateikšu. Viens no maniem aktieriem kaut kā ļoti precīzi bez manas priekšāteikšanas noformulēja, kāpēc viņš mīl teātri. Kāpēc grib strādāt par aktieri, lai gan pēc izglītības ir režisors. Viņš saka, un man tas patīk: “Es uz skatuves varu būt labāks nekā dzīvē.” Ir saprotams?

RL: Nav. Es taču varu nospēlēt, piemēram, Raskoļņikovu – lai gan diez vai, esmu pārāk nedrošs –, bet man tagad jāspēlē tēls, kuru plosa kaislības un idejas...

Erenburgs: Te runa drīzāk ir par Raskoļņikova personības mērogu, Raskoļņikovs jau būtībā gandrīz nav cilvēks, viņš ir arhetips. Man dzīvē nekad nevajadzēs piedzīvot Hamleta situāciju, taču viņa loma ļaus man kā personībai atklāties dažādās izpausmēs. Es runāju par šo iespēju.

RL: Bet ko jūs saprotat ar vārdu “mērogs”? Es dzīvoju sīku dzīvīti, bet, kad izeju uz skatuves, tas uzreiz ir cits “es”? Beidzot es jau esmu kaut kas?

Erenburgs: Nē, es atrodos tādos apstākļos, kuri man ļauj kā personībai atklāties pilnīgāk, apjomīgāk un dziļāk.

RL: Tātad var sacīt, ka skatuve ir mehānisms, kas aktierim ļauj tapt kā personībai?

Erenburgs: Ja vēlaties. Bet ārpus skatuves aktieri tādi paši cilvēki vien ir. Vispār satriecoši īstenībā, cik aktieris ikdienišķā situācijā izskatās necili un cik ļoti mainās, piemēram, sievietes, iznākušas uz skatuves. Un vīrieši arī. Es bieži studentiem saku: jūs ziniet, ja aktieris dzīvē, piemēram, ir skaists, tvīksmīgs un tā joprojām, tā ir viena no pazīmēm, ka uz skatuves viņš būs švaks. Bet, ja dzīvē viņš ir necils un pat nepievilcīgs, reizēm var rasties kaut kas pavisam negaidīts. No kurienes tas nāk? Nevar saprast.

RL: Nevar saprast. Bet kas jūsu aktieriem ļauj kļūt par kaut ko vairāk nekā ikdienā? Jūs nupat teicāt, ka jums aktieru iekšējā dzīve ir ļoti svarīga. Tātad tiek pieņemts, ka tāda ir. Ārpus teātra.

Erenburgs: Protams!

RL: Šī dzīve ir līdz brīdim, kad viņš iziet uz skatuves. Tātad iekšējā dzīve ir kaut kas tāds, uz ko var balstīties, veidojot lomu. Vai var būt kaut kas vairāk par šīs iekšējās dzīves atklāšanu?

Erenburgs: Tā nu ir mīkla: kā darbojas iztēle? Es te atsaukšos uz Tovstonogovu, kurš ir teicis: viens cilvēks kā Savojas prinča Eižena mūlis noies kopā ar viņu 12 karagājienus, taču kā bijis, tā paliks mūlis. Bet cits cilvēks paiesies pa Mohovajas ielu vai Kima prospektu un ieraudzīs tik daudz, ka tas būs materiāls.

RL: Un ko tas izskaidro?

Erenburgs: Es tikai saku: pat ja cilvēks dzīvē it kā neko īpaši nav piedzīvojis, viņa iztēles darbs, viņa asociāciju virknes ļauj viņam ar savu talantu realizēt to, kas notiks uz skatuves.

RL: Jūs uzstājīgi atkārtojat, ka aktierim jāpiemīt attīstītam iztēles spēkam, kas palīdzēs viņam veidot tēlu. Lai gan visas šīs sistēmas, Staņislavska metode, Čehova metode...

Erenburgs: Es teiktu, ka metode bija tikai Staņislavskim. Čehovam bija virtuve.

RL: Taču es gribēju piesaukt Strasberga metodi. Ja pareizi saprotu, Strasberga aktierim vajag, lai būtu ierosināta kaut kāda emocionālā atmiņa, kura zināmā mērā ir pielīdzināma tam, par ko runāja Freids. Taču, ja ar tevi nekas mokošs vai dzīvs nav atgadījies, tu vari to kaut vai izdomāt. Tomēr tev tas jāizdzīvo, lai vispār varētu veidot lomu. Proti, aktierim ir jābūt kaut kam tādam, ko viņš var atcerēties.

Erenburgs: Protams! Liekas, man ir atbilde uz jūsu jautājumu. Es, piemēram, nekad neesmu stāvējis pistoles stobra priekšā – bet uz skatuves man jāstāv. Toties man virsū ir lēcis suns un mani pārbiedējis. Aktiera talants galvenokārt ir tas, ka viņa iztēle suņa lēcienu, teiksim tā, pārstrādā stobrā. Un tādu piemēru ir vai cik. Es, piemēram, uz skatuves bez grūtībām varu apraudāties.

RL: Jūs kā aktieris?

Erenburgs: Jā, vienā mierā, uz līdzenas vietas. Dzīvē vispār nekad neraudu.

RL: Un kā jums tas izdodas?

Erenburgs: Es atsaucu atmiņā to, kā Ļeņingradas Teātra institūta 2. kursā spēlēju Jūdasiņu Golovļovu un pārdzīvoju par dēla uzvedību. Un pirmoreiz mūžā uz skatuves apraudājos. Šis notikums man atmiņā iespiedies emocionāli. Un, kolīdz sāku to atcerēties... (Apraudas.) Nu, un tā tālāk.

RL: Manuprāt, Demidova ir teikusi, ka tik daudz pazīstamu cilvēku, cik viņa ir apbērējusi, īstenībā nemaz nav.

Erenburgs: Jā, jā.

RL: Taču jums iznāk tāda tieša pārnese, un jūs taču raudat nevis lugas, bet kaut kādu savu apstākļu pēc.

Erenburgs: Nu un tad?

RL: Hm, sanāk tāda kā mānīšanās.

Erenburgs: Ne gluži. Jo es dzīvoju konkrētos apstākļos, konkrētās personās. Tas ir tāds ļoti savāds, sarežģīts apvienojums.

RL: Varu piekrist. Taču, zinot šo virtuvi, iznāk tā, ka personāžam jāraud par to, ka nomirusi mīļākā vai kaut kā tā, turpretī mēs skaidri zinām, ka viņš raud tāpēc, ka ir atcerējies sīpola griešanu.

Erenburgs: Nē, sīpola griešana neder.

RL: Nujā, neder, nav emocionāli.

Erenburgs: Jā, tādēļ, ka tas nav emocionāls stāsts. Tad es jums pateikšu šādi. Ja reiz jūs vēlaties tik dziļi ielīst šajā virtuvē, tad es droši vien sāku raudāt, lūk, tāpēc, bet tālāk rodas vīzijas par kaut kādu manis piedzīvotu pāridarījumu, kas atbilst sižetam. Vispār jūs esat aizskāris ļoti interesantu tēmu. Man ir gadījies redzēt, ka mūsdienu teātrī dažs labs režisors un pedagogs lūdz studentus vispirms pastāstīt kaut ko no viņu pašu pieredzētā un pēc tam – nospēlēt kādu analoģiju, piemēram, no “Romeo un Džuljetas”. Un tādā veidā tiek iestudēta “Romeo un Džuljeta”. Manā uztverē tas ir dziļi nepareizi.

RL: Kādēļ?

Erenburgs: Tādēļ, ka es tikko esmu izstāstījis savu mēroga ziņā divas kapeikas vērto stāstiņu un tajā iegrimis, Šekspīrs mani vairs neinteresē. Turpretī, ja es spēlēju Šekspīru un palieku viņam apakšā to, kas noticis manā mazajā dzīvītē, – un neviens par to neko nezina –, tad rodas cits efekts.

RL: Kāds?

Erenburgs: Nu, cilvēks kļuvis cēlāks.

RL: Bet jūs taču neteiksiet, ka, spēlējot Šekspīru, jūs kļūstat par Falstafu?

Erenburgs: Neteikšu. Falstafu es atrodu sevī.

RL: Nu, Hamletu tātad arī.

Erenburgs: Hamletu arī! Viņa manī ir papilnam.

RL: Klaudiju arī?

Erenburgs: Klaudiju arī. Un pat arī...

RL: Džuljetu.

Erenburgs: Ar Džuljetu man ir grūti.

RL: (Smejas.) Bet vai Staņislavskis ir par pilnīgu pārtapšanu?

Erenburgs: Ziniet, tas... Es varu aloties. No pārtapšanas es neko nesaprotu.

RL: Nu beidziet. Ļoti daudzi aktieri to uzskata par savu visupirmo uzdevumu. Jāpārtop par personāžu. Jāiemiesojas personāžā.

Erenburgs: Domāju, ka viņi melo. Es taču spēlēju no sevis, atrodot sevī šī personāža iezīmes; es esmu viņš. Kā es varu nospēlēt, pārtapis kādā? Pirmkārt, kurš tad pēdējā instancē zina, kāds viņš ir, tas, kurā jāiemiesojas?

RL: Bet kurš pēdējā instancē zina, kas esat jūs?

Erenburgs: Neviens! Es sevi izlūkoju. Cenšos sevī atrast šo cilvēku. Cenšos sevī atrast Hamletu.

RL: Bet tas taču ir skaisti.

Erenburgs: Nu, par to jau es runāju.

RL: Saskaņā ar šādu domu gaitu iznāk, ka aktieri vēl nav nekas, iekams viņi nav sākuši strādāt pie personāža, kurš pirmoreiz parādīs, kas tad viņi īstenībā ir.

Erenburgs: Bez šaubām, es jums piekrītu. Tāda, man liekas, tiešām ir mākslinieka orientācija teātrī. Tieši tādai ievirzei jābūt. Uz sevis meklēšanu, visu laiku.

RL: Cik saprotu, jūs, iestudējot izrādi, strādājat ar tā saucamo etīžu metodi. Tas prasa diezgan daudz laika.

Erenburgs: Tā ir.

RL: Tādējādi jūs it kā veidojat darbību no šīm aktieru emocionālajām asociācijām un vienlaikus virzāties pa sižetu? Un aktieriem jāierosina...

Erenburgs: Noteikti! Tas, par ko jūs tagad runājat, Staņislavskim saucas analīze darbībā. Tā ir izlūkošana ar prātu un izlūkošana ar ķermeni.

RL: Kurp īsti mēs šajā izlūkošanā virzāmies?

Erenburgs: Mēs virzāmies uz jēgu. Uz to jēgu, kas galu galā rodas.

RL: Bet mēs to nezinām?

Erenburgs: Nezinām gan, taču virzāmies uz kaut kādu jēgu. Tomēr jūs saprotat, kā... Izrādes iestudēšanas gaitā, ja izrāde tiek taisīta ar dzīvu paņēmienu, šis te “par ko ir izrāde” vairākas reizes apgriežas otrādi.

RL: Vai tad nevar teikt, ka šis “par ko” apgriežoties kļūst par “kā”?

Erenburgs: Nē! Vispār analīzei darbībā galvenais princips ir tāds, ka man ir kaut kādi minējumi par notiekošā jēgu. Aktieriem arī ir kaut kādi minējumi, kurus viņi ir gatavi izmēģināt ar ķermeni. Un, kad viņi iet mēģināt ar ķermeni, es uz šo mēģināšanu skatos un kaut ko savā prātā saprotu. Dažkārt saprotu, ka tā nevar.

RL: Mēģināšana ar ķermeni ir...

Erenburgs: Etīde.

RL: Bet tā var ietvert arī runāšanu?

Erenburgs: Var. Var. Dažkārt ķermenis runā. Valoda nemaz nav vajadzīga. Bet, kad valoda ir vajadzīga, tā ir mēģināšana ar valodu.

RL: Bet jūs taču iestudējat diezgan daudz klasikas. Čehovu, piemēram. Tas tomēr ir konkrēts teksts. Tātad tas ir Čehovs ar savām jēgām. Diez vai ir vērts domāt, ka es spēšu izdomāt labāk nekā Čehovs.

Erenburgs: Tā ir.

RL: Tāpēc principā man jāseko Čehovam. Ir režisori, kuri atsakās izlaist kaut vienu frāzi no teksta.

Erenburgs: Zināt, ko es jums pateikšu? Nu, pieņemsim, tu esi iestudējis izrādi, taču, kā norāda kritika, tā “nav gluži pēc Čehova”. Tomēr izrāde ir interesanta. Un vispār jau vārdi lielākoties ir Čehova. Čehovs vienkārši pavērš vienu no savām pusēm un ļauj šim cilvēkam šodien glīti ieraudzīt jēgu. Kaut kādā aspektā. Čehovā var daudz atrast. Čehova pietiks daudziem režisoriem. Kaut kādā aspektā. Čehovs ir, kā Bruks teica par Hamletu, Everests, kura nogāze ir kā nosēta ar alpīnistu līķiem. Un par Čehovu tā patiešām var sacīt. Kas attiecas uz tekstu... Man nav tādas kolosālas pietātes pret tekstiem. Ja runa ir par dzeju, tas ir citādi. Tur ne vārdiņa nevar izmest. Taču, runājot par lugas tekstu... Man tādas teksta veseluma izjūtas nav.

RL: Bet ir taču lugas, kuras ir kā dzeja, sarakstītas tīri tekstuāli, nevis risinot notikumus.

Erenburgs: Nu, tad lokies, kā māki. Kad Pasternaks pārtulkoja Šekspīru, tad nu... “pie arkla ķerdamies, neskaties atpakaļ”. Jo šajā situācijā dzeja veido būtiskus daiļdarba audus.

RL: Tad runāsim par Staņislavski. Sakiet, lūdzu, kas ir virsuzdevums?

Erenburgs: Lomas virsuzdevums vai lugas?

RL: Lugas. Un vai aktierim jāzina lugas virsuzdevums? Ja tāds vispār ir.

Erenburgs: Man šķiet, tas ir lieki. Tas ir lieks teātris. Man pilnīgi pietiekami šķiet termini “problēma” un “ideja”. Pat bez “tēmas” es iztiktu. Jo tēma ir kaut kas tāds... Strādnieku un zemnieku šķiras tēma, tūlīt apraudāšos. Turpretī ideja, kas rodas no problēmas jēdziena, tā gan ir svarīga. Jo problēma ir neatrisināma pretruna, kas, kā māca skolotāji, iebūvēta katrā lugā. Savukārt, rupji sakot, šīs pretrunas atrisināšanas kvalitāte tad arī ir ideja.

RL: Sakiet, lūdzu, cik jums ir aktieru?

Erenburgs: 20!

RL: Un jūs taču vēlaties, lai visi, cik vien iespējams, būtu iesaistīti.

Erenburgs: Jā. Tas ir ļoti grūti.

RL: Droši vien. Cilvēku ir daudz. Un viņiem, lai spēlētu kā kolektīvs, nevis katrs atsevišķi, jāsaprot, kas tad īsti būs. Proti, jūs acīmredzot ar viņiem analizējat katru problēmu atsevišķi...

Erenburgs: Nekad! Es par to reizēm garāmejot parunāju. Sarunas pie mums sākas pēc tam, kad aktieri atrauj pēcpuses no krēsliem. Tā, viņi ir parādījuši epizodi, izraisās saruna.

RL: Bet šai etīdei taču jābūt kaut kā saistītai ar to, ko jūs iestudējat.

Erenburgs: Es pagaidām nesaprotu, ko iestudēju.

RL: Bet jūs taču esat iestudējis “Ķiršu dārzu”! Mēs no galvas zinām, kas tur būs. Es tak nāku uz mēģinājumu un saku: “Tā, tu būsi kalps, šito mēs nospēlēsim tā...”

Erenburgs: Nē. Es teikšu: “Jūs man nospēlējiet situāciju...” – un pēc tam pajautāšu: “Par ko jūs spēlējat?”

RL: Par to, kas ir uzrakstīts.

Erenburgs: Uzrakstīti ir vārdi. Es mēdzu jokot, ka teksts – gandrīz jebkurš – ir tāda prostitūta, kas visam gulsies apakšā. Gribu šitā – teksts nogulsies. Un vispār, Andrejs Lobanovs, viens no Tovstonogova skolotājiem, 40. gados ir teicis, ka pārlieka nevērība pret tekstu ir tikpat liels netikums kā pārlieku liela sekošana tam. Tekstā vajag balstīties: ko autors ir vēlējies pateikt? Nekā cita, kur balstīties, jau nav – tu pats un teksts. Goga¹ reiz teica, ka teksts ir kanva uz caurviju darbības ornamenta.

RL: Sakiet, kad jums rodas sajūta, ka vajag spēlēt tieši tā?

Erenburgs: Pašās beigās.

RL: Kā tad tā?

Erenburgs: Tādēļ, ka izrādes forma – bet mēs runājam par formu – vispār ir ļoti rezultatīvs jēdziens.

RL: Rezultatīvs – kādā nozīmē?

Erenburgs: Tas noformējas visvēlāk. Es varu to noskārst, dažkārt pareizi, dažkārt ne. Dažkārt es taisu izrādi, domādams, ka šis te ies šeit, šādi – bet tad pēkšņi no aktieriem saņemu viņiem pašiem neapzinātu jaunu kamertoni un sāku visu no sākuma citā virzienā.

RL: Bet, ja mēs domājam par aktieriem, kuri izmanto savu emocionālo atmiņu etīžu veidošanai, nepieciešamā tēla veidošanai... Viņi orientējas uz izjūtām, pareizi?

Erenburgs: Jā. Jā.

RL: Un mēs it kā principiāli sākam orientēties uz pasauli, kurā es kaut ko jūtu un kaut ko nejūtu. Taču, ja palūkojamies pie grieķiem, tas ir viszemākais mūsu eksistences līmenis. Ir sajūtu pasaule – un ir prāta pasaule, līdz kurai kaut kā jānokļūst un kuru, starp citu, vajag attīrīt no jušanas. Un pakāpeniski kāpt augstāk kaut kādā apcerē.

Erenburgs: Jūs runājat... par ko? Par teātri vai vispār par cilvēka esamību?

RL: Ziniet, es...

Erenburgs: Jūs tagad nerunājat par teātri.

RL: Kāpēc? Brehts līdztekus visam citam ir teicis, ka teātra uzdevums ir... Viņš lieto dīvainu vārdu – “izklaidēt”. Viņš saka: agrāk, kapitālistiskajā sabiedrībā, šī izklaidēšana notika uz jušanas un jūtu izspēlēšanas rēķina, turpretī sociālistiskajā sabiedrībā mēs to darīsim augstākā līmenī, prasīsim zināšanas...

Erenburgs: Ziniet, ja nu reiz runa ir par Brehtu... es to nosauktu par “daiļdiršanu”, ir tāds vārds. Principā esmu dziļi pārliecināts, ka teātrim ideālā gadījumā jātrāpa vispirms te un pēc tam te.

RL: Aktierim vai skatītājam?

Erenburgs: Skatītājam. Teātris, kurš trāpa te, prātā, bet netrāpa te, sirdī, mani neinteresē. Nu, kāda man vajadzība minēt rēbusus? Es gribu paraudāt, pasmieties. Pēc tam – padomāt. Reizēm gadās, ka informācija trāpa reizē gan te, gan te. Tā mēdz būt, piemēram, Nekrošum. Kad Hamlets skandē monologu “To be, or not to be” un viņam virs galvas sāk kust lustra... tas trāpa gan te, gan te. Te tādēļ, ka skaisti, un te – tādēļ, ka precīzi. Tas ir brīnišķīgs piemērs alegorijai teātrī, tādas gadās reti.

RL: Labi, nerunāsim tagad par aktierim. Jautājums par publiku, kas vispār varbūt atnākusi pēc darba mazliet relaksēties. Vai jums ir pieņēmums, ka cilvēks, kurš skatās teātri, var mainīties?

Erenburgs: Manuprāt, uz kādu laiku var. Uz divām stundām. Pēc manām domām, cilvēks vispār nemainās. Pieaudzis cilvēks – kāds nu viņš ir, tāds ir. Dažādā līmenī civilizēts, pataisīts kulturāls, bet kāds nu ir. Tagad iztēlojieties, ka māksla mainītu cilvēku. Nu, iztēlojieties, ka uz labu izrādi atnākuši 80 slepkavas un varmākas. Un visi izpinkšķējušies. Un kas tālāk?

RL: Aizgāja slepkavot tālāk?

Erenburgs: Jā. Ar baudu papinkšķēja un devās slepkavot. Tā ir.

RL: Proti, tāda jēdziena kā katarse jums nav...

Erenburgs: Kāpēc tad tā? Katarsi viņi varēja izjust. Patiesi izjust.

RL: Tātad katarse nekādi nesaskaras ar to, kāds cilvēks ir dzīvē, tā ir saistīta tikai ar estētisko pārdzīvojumu šeit un tagad?

Erenburgs: Manuprāt, nesaskaras.

RL: Man gan šķita, ka tāpēc, lai varētu strādāt tā, kā jūs strādājat, bez visa cita vajadzīga vēl arī īpaša publika.

Erenburgs: Nē. To gan es apstrīdu. Jo es savās izrādēs, no mana viedokļa – sarežģītās izrādēs, redzu arī diezgan neizglītotus cilvēkus. Tomēr tie ir smalki jūtoši cilvēki, kuri kaut kādā līmenī iekļaujas manā koordinātu sistēmā.

RL: Tad mums jāiztēlojas, ka viņu dvēseles struktūra it kā saskan ar to, kurp jūs virzāties savā izrādē.

Erenburgs: Jā. Un viņi to zina citā līmenī. Viņi to zina kaut kādā asociāciju līmenī. Es to bieži redzu. Bieži redzu cilvēkus, kuri nespētu formulēt neko no tā, ko ir redzējuši. Taču viņiem patīk, es pēc acīm redzu. Tas ir svarīgi.

RL: Sakiet, lūdzu, jūs taču strādājat arī citos teātros?

Erenburgs: Strādāju. Dažkārt.

RL: Kā tas notiek? Jūs ierodaties svešā trupā un sakāt: “Nu tā, taisiet etīdes.”?

Erenburgs: Dažādi. Dažkārt es nesaku: “Dodiet šurp etīdes,” – es saku: “Nu, parunāsim par materiālu.” Un mēs sākam runāt. Man nepatīk runāt, bet nu sākam. Es viņus sarīdu uz kaut kādu uguņošanu ar idejām un tad saku: “Klau, vai zināt ko? Atraujiet pēcpuses no krēsliem un pamēģiniet to ar ķermeņiem! Uz rītdienu.” Un viss. Un tad jau atkarībā no apdāvinātības, atkarībā no amata prasmes es palīdzu. Taču mēdz būt arī tā, ka es sāku strādāt kā inscenētājs. Nu, pieņemsim, teātrī МХАТ. Es viņiem saku: “Etīdes, etīdes!” Viņi nedēļu bezpalīdzīgi nes etīdes, tad viņiem sāk apnikt un viņiem rodas aizdomas, ka es esmu stulbs. Tad es ņemu vienu no tām ainām, kuras noteikti protu uztaisīt un zinu, kā uztaisīt smuki, un izdzenāju viņus. Es saku: “Šurp nāc! Tekstu! Šurp nāc! Ņem dvieli! Tekstu!” Un viņiem rodas cita doma – ka viņš visu zina, tikai izliekas. Un es dabūju nedēļu kredīta. Atkal – etīdes, etīdes, etīdes. Pēc etīdēm es jau tāpat kaut ko redzu. Vai vismaz man ir laiks padomāt. Pēc tam es atkal izrādos stulbs. Tad še jums vēl viena aina! Tā arī dzīvojam. Ja nu skatāmies tādā pieticīgākā teātrī, piemēram, Magņitogorskā, tur viņi neko nespēj, bet viņiem nav tās domas, ka es esmu stulbs. Viņiem ir gluži likumsakarīga doma, ka viņi kaut ko neprot, un viņi kaut ko mēģina. Un es priecīgs palīdzu. Visādi. Taču galvenais, ka, strādādams kā inscenētājs, tu pats sevi apzodz. Jo tu strādā tikai ar vienu galvu vien. Turpretī, strādājot ar etīžu metodi, tu akumulē viņu enerģiju, virzi to, koordinē un formalizē. Tāpēc, ja mēs runājam par to, vai es protu strādāt kā inscenētājs, – protu. Protu inscenēt. Bet man nepatīk.

RL: Dmitrijam Krimovam ļoti patīk uz skatuves rādīt gatavošanos izrādei. Proti, mēs ienākam zālē, un tur kāds nāk, kāds iet... Un vienā brīdī mēs jau atrodamies spēlē. Cik pamatoti tas jums šķiet? Parādīt, kā aktieri no nespēles stāvokļa pāriet spēles stāvoklī?

Erenburgs: Jūs domājat – cik pamatoti tas ir īstā mēģinājumā?

RL: Nē. Izrādē. Mēs redzam, kā pienāk grimētājs, grimē, aktieris sarunājas ar savu partneri, tad pagriežas un saka: “Es ātri aizskriešu uzpīpēt,” – un tādā garā. Un izrāde patiesībā jau ir sākusies. Tikai luga nav sākusies.

Erenburgs: Es saprotu.

RL: Un ir otra pieeja: lūk, atveras priekškars...

Erenburgs: Es domāju, ka likuma nav. Var iztēloties arī to, par ko jūs stāstāt. Tikai tas, par ko jūs stāstāt, ir ļoti, ļoti rūpīgi jāizveido. Taču tāda nemanāma pārslīdēšana no reālās dzīves lugas dzīvē ir iespējama, kāpēc ne?

RL: Mani te ļoti pārsteidz atšķirība starp spēli un nespēli – kur īsti tā sākas? Kāds stāstīja, kā satīras teātrī, ja nemaldos, aktieris gatavojies izrādei. Citi aktieri skatās, bet viņš staigā šurpu turpu un kaut ko murmina. Kāds jautā: “Ko viņš tur dara?” – “Ā,” citi atbild, “viņš perē strazdu.” Nu, tas ir, viņš sevī audzē to, ko viņš tūlīt...

Erenburgs: Es saprotu, jā. Dažkārt tas ir smieklīgi, un dažkārt izdodas iespaidīgi. Atkarībā no tā, cik talantīgs cilvēks ir. Mana skolotāja, kuras piemiņa man ir ļoti dārga, aktrise, kura mani mācīja aktierskolā...

RL: Šeit, Sanktpēterburgā?

Erenburgs: Nē, Novosibirskā. Kad mēs jau bijām pabeiguši un es biju sācis strādāt par aktieri teātrī, viņa arī atnāca uz izrādi. Viens no iemesliem, man liekas, – viņai gribējās mani manā kuslumā atbalstīt. Uzskatu, ka viņa bija ļoti liela mēroga aktrise. Un es noskatījos, kā viņa gatavojās iziešanai uz skatuves. Viņa ieradās teātrī trīs stundas pirms izrādes sākuma. Viņa ar mani pļāpāja, tad piesēdās pie spoguļa un turpināja ar mani pļāpāt. Tad viņa sāka grimēties. Un vienā brīdī iestājās tāds... Burtiski gaisā sāka karāties starp mani un lomu. Tas bija pat mokoši, es teiktu. Man nebija vēlēšanās par to pasmaidīt, tas iedvesa cieņu un bailes. Taču es varu iztēloties to, par ko jūs stāstījāt: pirms izrādes perēt sevī strazdu. Manā aktiera bērnībā par to teica: “Ripināt flīģeli.”

RL: Fellīni ir sacījis, ka viņš visu mūžu filmē vienu kino. Kādu kino, tā sakot, filmējat jūs? Un vai šī filma ir par vienu un to pašu?

Erenburgs: Man liekas, droši vien tā arī ir. Es visu mūžu iestudēju vienu izrādi. Tā tiešām ir. Cita lieta, ka man par to ir grūti runāt, es to neredzu. Vajag, lai kāds no malas pateiktu: šis puisis iestudē vienu un to pašu izrādi. Man gan šķiet, ka citādi nemaz nevar būt. Jo ko tad nozīmē iestudēt vienu izrādi? Tas nozīmē strādāt ar noteiktu tēmu loku noteiktā rakursā.

RL: Tieši šis rakurss mani interesē.

Erenburgs: Bet kā tad lai to noformulē? Manuprāt, tas nav izdarāms.

RL: Sakiet, lūdzu, vai jūs, iestudēdams izrādi, esat laimīgs?

Erenburgs: Visādi mēdz būt. Visādi.

RL: Nu, kopumā.

Erenburgs: Es uzskatu, ka esmu veiksminieks, vai laimīgs – nezinu. Nekad neesmu domājis, vai esmu vai neesmu laimīgs. Es neapzinos savu laimi.

RL: Labi, tad cits jautājums. Ja reiz jums ir teātris, kāpēc jums vajadzīgs motocikls?

Erenburgs: Nu, godīgi sakot, motocikls man jau vairs nav vajadzīgs. Jau otro sezonu neesmu ar to braucis.

RL: Kāpēc?

Erenburgs: Pats jau nu domāju, ka nav laika, taču īstenībā nejūtu to azartu, ko jutu agrāk. Laikam esmu izspēlējies. Mocis stāv garāžā. Bet man ir cita spēļmantiņa. Man tagad ir ierocis.

RL: Ko tad jūs šaujat?

Erenburgs: Tur jau ir tas paradokss. Es nevienam nekad nešaušu virsū.

RL: Jūs varat izjaukt kalašņikovu 10 sekundēs?

Erenburgs: Nē, es šauju šautuvē.

RL: Uzlicis austiņas?

Erenburgs: Jā. Ar itin draudīgu ieroci.

RL: Un kas ir mērķis?

Erenburgs: Nu, tāds savilkts riņķis.

RL: Ziniet, mani reiz viens bankas apsargs aizveda uz šaušanas poligonu. Tur mērķis bija terorists, kuram uz rokām bija bērns.

Erenburgs: Un vajadzēja netrāpīt bērnam.

RL: Nujā. Smieklīgi, bet es sacaurumoju gan teroristu, gan to nabaga bērnu.

Erenburgs: Nē, mērķis mani, teiksim tā, atstāj vienaldzīgu, lai tas būtu kāds būdams. Uz mērķi es skatos bez emocijām. Taču iztēloties, ka es varētu šaut uz dzīvniekiem, nemaz nerunājot par cilvēkiem, absolūti nav iespējams.

RL: Tas mani pārsteidz. Manās acīs teātris ir kaut kas tik jaudīgs, ka tur nemaz nekādi motocikli nav vajadzīgi un pistoles jau nu noteikti ne. Tur viss ir. Tikai vajag kripatu iztēles. Kāpēc lai vajadzētu vēl kaut ko, ja ir teātris?

Erenburgs: Nevaru jums apgalvot, ka tā ir. Es vispār dzīvē esmu alkatīgs. Tas ir, ne jau mantkārīgs, bet kārs uz dažādiem iespaidiem. Sācis noņemties ar ieročiem, es diezgan plaši iepazinos ar mednieku kopienu. Tā vispār ir ļoti interesanta cilvēku vērošana. Viņi mani pārsteidz. Ar to, cik viņi ir drausmīgi kompleksaini un šos savus kompleksus, man liekas, kompensē ar prasmi – vai deklarētu prasmi – lietot ieročus.

RL: Nu, to pašu taču arī pie autovadītājiem var redzēt, nemaz nevajag ieročus. Kad cilvēks brauc labā mašīnā, bet brauc tā, ka var redzēt: viņam tas ir vienīgais veids, kā var patiešām sevi...

Erenburgs: Man liekas, ar ieročiem tas ir vairāk izteikts. Jo... nu, kas tad var būt vēl vīrišķīgāks par prasmīgu ieroča lietošanu?

RL: To sakāt jūs?

Erenburgs: Es tā domāju.

RL: Jūs to sakāt nopietni?

Erenburgs: Jā, tā – vispārpieņemtā nozīmē. Nu kā tad?! Vīrieši visu mūžu ir rīkojušies ar ieročiem.

RL: Kuri vīrieši?

Erenburgs: Valsts elitārā daļa, armija. Vai tad ne?

RL: Nezinu.

Erenburgs: Un jūs domājat, ka tā nav?

RL: Nē, kāpēc? Man ļoti patīk, piemēram, Flobērs, kurš rīkojās ar spalvu.

Erenburgs: Saprotu, bet es runāju par kaut ko citu. Labi, uzskatīsim, ka ierocis ir varenības simbols.

RL: Drīzāk vājuma.

Erenburgs: Es tak par to pašu runāju. To pašu. Es taču saku, ka mednieku kopiena – tāda, kādu es to redzu, – ir ļoti liels kompleksu pārņemtu cilvēku bars.

RL: Starp citu, cik ilgi te jau dzīvo šis zaļais papagailis?

Erenburgs: Kādu pusotru gadu droši vien.

RL: Ā, tātad šis tomēr nav tas papagailis.

Erenburgs: Kurš?

RL: Nu, mums stāstīja, ka te esot ļoti vecs papagailis, kurš skaitot tādus pretvalstiskus izteikumus.

Erenburgs: Nē, nē. Šim es iemācīju skaitīt Feta dzejoļus.

RL: Kādus?

Erenburgs: Čuksti, biklas elpas šalka, lakstīgala vītero. Viņš to skaita.

RL: Būdams dzejiskā garastāvoklī?

Erenburgs: Nezinu, izdzirdēdams manu balsi, dažreiz skaita. Gribēju vēl viņu iemācīt: Afanasijs Fets, mīļākais dzejnieks. Bet neiemācīju, laika žēl. Šo gan viņš skaita.

RL: Atgriežoties pie sengrieķu filozofiem... Platonam bija uzskats, ka filozofam jāgatavojas nāvei. Vai jānododas pārdomām par to. Cik lielā mērā aktierim vai režisoram sevi jāuztur ar pārdomām par nāvi?

Erenburgs: Vai zināt, nekad neesmu domājis, ka manas pārdomas par nāvi notiktu gatavošanās rakursā – paša vai apkārtējo. Man tas nekad nav ienācis prātā. Tomēr tādas pārdomas man ir. Cik daudz tas jādara, manuprāt, ir individuāla būšana.

RL: Nu, es pat ne par to gribēju runāt. Drīzāk domāju... Kad jūs runājāt par saviem aktieriem, ka viņiem kaut kam jābūt pie dvēseles... Pārdomas par nāvi, man liekas, ir saistītas ar to, ka cilvēkam ir kaut kas pie dvēseles.

Erenburgs: Bez šaubām. Cilvēkiem ir pārdomas par dzīvi, par nāvi, tie visi šā vai tā ir esamības stūrakmeņi.

RL: Nu, lai nu būtu kā būdams, viņiem taču jūsu teātra izglītībā droši vien nav pienākums sevi īpaši garīgi attīstīt. Jums ir cilvēki, kuriem vajadzīga spēles tehnika, nevis garīgā izaugsme...

Erenburgs: Nē, man tā nav. Es tā sacītu. Mans uzdevums ir panākt, lai tie, kas ir man apkārt, būtu apguvuši amatu, vienlaikus orientējoties uz mākslu.

RL: Te ir divi cēli vārdi – “amats” un “māksla”.

Erenburgs: Nē, amats ir tehnoloģija.

RL: Ko īsti aktierim nozīmē orientēties uz mākslu?

Erenburgs: Orientēties uz augstu garīgu akciju.

RL: Kura notiks...

Erenburgs: Jā. Uz amata bāzes. Es nebūt nesliecos domāt, ka manas izrādes ir mākslas akti. Domāju, ka atsevišķās manās izrādēs, atsevišķās vietās rodas mēģinājums aizsniegt mākslu. Tik vien.

RL: Labi. Kas tad ir kritērijs mākslas klātbūtnei izrādē? Vai teātrī?

Erenburgs: Es pateikšu ļoti prasti. Es saprotu, ka notiek mākslas akts, kad man par notiekošo nav jautājumu un kaklā ir kamols. Tas nozīmē, ka, visticamāk... Man reti ir kamols kaklā no aktierspēles, tomēr tā mēdz būt. Es runāju par kaut kādu uz skatuves notiekošu aktu, par acīmredzamu izdomājumu. Es saprotu, ka tas ir teātris, taču man tik un tā rodas dziļi izjusts notiekošā līdzpārdzīvojums.

RL: Jā, tieši šis izdomājums man šķita ļoti svarīgs. Jo māksla – vismaz vienā no šā vārda nozīmēm – ir kaut kas mākslīgi radīts. Tas, kas ir uz skatuves, piemēram. Vai tas, kas ir uzgleznots.

Erenburgs: Jā.

RL: Interesanti, ka grieķiem tāda vārda nebija, viņiem māksla bija technē – kā jūs sakāt, tehnoloģija jeb tehnika. Un viņi nerunāja par tā mākslīgumu. Un es domāju, varbūt kaut kas pa šo laiku ir noticis ar izpratni, kas ir māksla.

Erenburgs: Varbūt. Vai varbūt tur bija technē, kā jūs sakāt, taču atsevišķos paraugos, atsevišķos gadījumos radās tādi mums neizprotami un neaptverami dziļumi.

RL: Nujā. Bet vai Aristoteļa drāmas izpratne jums kaut kādā ziņā ir nozīmīga? Proti, atdarināšana?

Erenburgs: Nu, droši vien. Saprotat, kā ir? Tā ir tāda teorētiska profesijas daļa, ar kuru es nekad neesmu aizrāvies. Teorētiski prātojumi par to mani nekad nav valdzinājuši. Mani vienmēr ir valdzinājis sajūtamais konkrētums, kas piemīt situācijām un modeļiem – tas ir, lugām. Modeļiem, kuri izveidoti no šīm situācijām, tā es domāju.

RL: Jūs kaut kā ļoti paļaujaties uz jūtām.

Erenburgs: Es, protams, paļaujos uz jūtām, kaut arī darbā, tehnoloģijās, analīzē esmu ļoti racionāls.

RL: Tātad jūtas ir aktieru darīšana? Tas ir, spēja tās atveidot? Jūs taču nevarat viņiem teikt: “Nu, dod vaļā, te vajag kaut ko tādu, lai izraisītu vairāk jūtu.”?

Erenburgs: Nu protams, nē.

RL: Tātad viņi atveido šīs jūtas?

Erenburgs: Mēs kopā. Varbūt iziesim uzpīpēt?

RL: Es droši vien jūs jau esmu nomocījis.

Erenburgs: Nē, īpaši ne.

RL: (Smejas). “Īpaši ne...” Bet vai tiesa, ka jūs esat strādājis par taksometra šoferi?

Erenburgs: Jā, tiesa, taču ilgi tas nebija.

RL: Neiepatikās?

Erenburgs: Toreiz patika. Es to darīju ar labpatiku. Domāju, ja būtu strādājis ilgi, tas man paspētu apnikt. Taču es strādāju dažus mēnešus.

RL: Jūs taču stāstījāt par medniekiem... Stūrējot taksometru, droši vien ir vēl vairāk novērojumu – visādi interesanti stāsti...

Erenburgs: Droši vien. Droši vien. Atceros, reiz mana tante... Es toreiz Petrozavodskā strādāju par ārstu nakts kabinetā – nu, un pie manis nāca visāds kontingents. Bomži, huligāni, alkoholiķi, ar lauztiem žokļiem, ar zobu-žokļu sistēmas traumām... Un tante man palūdza atļauju pasēdēt pie manis pieņemšanā naktī – es, māsiņa un viņa. Nu, es paņēmu viņai virssvārci, viņa apsēdās un visu nakti nosēdēja pie manis pieņemšanā. Un pēc pieņemšanas viņa man saka: “Zini, tu, strādādams par ārstu, tik un tā paliec aktieris.” Nu, laikam jau.

RL: Vai tad nevar sacīt citādi: strādādams par ārstu, tu spēlē ārsta lomu?

Erenburgs: Droši vien šis moments viņai arī...

RL: Nu, kad jūs tik lieliski stāstījāt par MXAT, tur jau arī jūs nospēlējāt režisoru inscenētāju.

Erenburgs: Kā viņi to iztēlojās.

RL: Tieši tā.

Erenburgs: Nujā.

RL: Bet vispār, vai jūs savu teātri kaut kādā nozīmē uzskatāt par provinciālu?

Erenburgs: Nē.

RL: Bet tas acīmredzami nav tāda...

Erenburgs: ...smalka brenda.

RL: Jā, tiem, kas spēj novērtēt, kā saka.

Erenburgs: Manas domas te ir šādas. Ir tāds Karbauskis Mindaugs. Kuram briesmīgi patīk visus čakarēt. Par tēmu, kas, viņaprāt, ir sāpīga. Tā, piemēram, aktrisei, kura mēdz iedzert, viņš garāmejot var pateikt: “Nu ko, dzer?” Un viņa pēc tam pārdzīvo. Nu lūk, viņš man saka: “Paklau, vecīt, tu neesi trendā.” Es atbildu: “Jā, Mindaug, tu arī neesi trendā. Tikai neraža tāda, ka mani tas nerausta, bet tevi – rausta.” Vairs viņš tā nemēģināja. Varbūt, kad biju jaunāks, tas mani raustītu. Tagad – laika žēl.

RL: Es gan esmu ievērojis, ka jūs tomēr pieminat, par sevi stāstot: “Nu re, saņēmu “Zelta masku”...”

Erenburgs: Varbūt. Pats sevi neesmu pieķēris, bet varbūt jums tiešām taisnība.

RL: Nu, tātad atzinība aktierim tomēr ir svarīga.

Erenburgs: Jā, protams. Ja nebūtu kādas kripatas atzinības... Bet tā ir. Un es nebēdāju par to, ka šī kripata nav pietiekama. Man pietiek.

RL: Taču interesanti, ka jūs radāt diezgan pašapzinīga cilvēka iespaidu. Ir sajūta, ka jūs zināt, ko darāt, un uzskatāt sevi par profesionāli. Un vispār – ka jums viss izdodas. Vai ne tā?

Erenburgs: Gan jā, gan nē. No vienas puses, jā. Bet, no otras puses, katru reizi, kad taisu kaut ko jaunu, mani moka nemiers. Jo neviens nav teicis, ka vienmēr izdosies. Vēl jo vairāk – Akela nespēs nomedīt briedi.

RL: Bet jūs taču, iestudējot izrādi, ne jau tīšuprāt nespējat izdarīt.

Erenburgs: Nē.

RL: Tas vienkārši var tā gadīties.

Erenburgs: Par to jau es runāju, Akelam arī tā gadījās. Akelam pēc definīcijas jācieš sakāve. Citādi nevar būt.

RL: Bet tā domā tikai Kiplings vai kāds, kurš iepriekš spēj to ieraudzīt.

Erenburgs: Nē, galu galā Akela noteikti nespēs nomedīt briedi. Ja infarkts nepienāks pirmais.

RL: Tātad var teikt, ka galu galā arī Erenburgs noteikti iestudēs sliktu izrādi?

Erenburgs: Noteikti. Ja nenomirs pirms tam.