Es spēju tikai krist

Divtūkstošo gadu sākumā vācu teātra paštaisnums bija izpleties teju pa visu vāciski runājošo telpu. Tiesa, austriešus reizumis glāba kino. Zeidla filmas ik pa laikam lika noskurināties, un kādu brītiņu māksliniekiem nenesās prāts sevi pārlieku nopietnizēt. Vāciešiem tas 20. gadsimtā nebija izdevies – nedz saglabāt humoru, nedz neņemt sevi nopietni. Līdz Herbertam Fričam. Fričs izgrieza svarīgāko vācu teātra daļu – vācu patosu. Viņa izrādēs aktieri slapjā dikcijā vēla bezjēdzīgu vārdu vālus, skatuve piepūtās mirkļu utopijās, acis piešāva pilnas ar nepieklājīgi košu krāsu ložmetējiem, homo ludens, cilvēks, kas spēlējas, drīkstēja kust ārā no aizsalušā vācu perma ledāja.

Herberts Fričs ir vācietis, kuram piemīt humora izjūta (netipiski), milzīgas darba spējas (tipiski), ievainojamība (netipiski) un precizitāte (un atkal jau tipiski). Līdz 60 gadiem Herberts bija viens no vadošajiem Berlīnes Volksbühne aktieriem. Taču 60 gadu vecumā Herberts negaidīti krīt. Uz augšu. Herberts pievēršas tikai un vienīgi režijai, pilnībā distancējoties no vācu teātrī pieņemtā. Burtiski pret gravitāciju viņam izdodas šis kritiens jēgas alķīmijā. Viņpus jēgas teātra viņam izdodas milzu atzīšanās mīlestībā pret vārdu. Vārdu, kas top par ķermeņiem, par mūziku, par telpu.

Savu skatuvisko ķermeņu alfabētā Fričs itin bieži lieto slepstiku, īpaši kritienu. Viņa varoņi krīt negaidīti, gaidīti, atkārtoti un ilgi. Un tad viņi ceļas augšā, lai ar vēl lielāku prieku veltos citā nekurienē. Kritiens kā dzīves drumstalas, kas izbirušas, dieviem tērzējot pie pēcpusdienas tējas. Kritiens kā pārpalikušas atmiņas par cilvēku kā vienību, par cilvēku kā kori, par cilvēku kā nepabeigtu bioloģisko eksperimentu. Fričs nospriego laiktelpu kā lielas šamaņa bungas un izrībina no prāta tur vēl palikušos nozīmes meklējumu atsvarus.

Savus aktierus viņš ir ielūdzis uz sāpīgu katapultēšanos jēgas meklējumu vakuumā. Ir nežēlīgi līksmi noskatīties Friča aktieru virtuozajā nekā nepateikšanā. Bet šī nekā nepateikšana atkodēja un pārprogrammēja visu 21. gadsimta vācu teātri. Fričs izglāba vācu politiskās domas lēmēto teātri no infarkta.

Ir domātāji, kas vārdos nav vēl izauguši līdz savam pasaules uzskatam. Un viņi par to vēl nav uzzinājuši. Bet Fričs uzreiz atvadās no šīs nelaimīgās savienības – “vārds un jēga”. Un patiesībā prāts taču vispār ir kā nelāgs dzīvojamais rajons. Vislabāk nemēģināt turp doties vienam. Un patiesībā pat Galilejs beigās nonāca pie slēdziena, ka vakuumā visi ķermeņi krīt vienādi. Mēs krītam vienādi. Bet vai mēs arī ceļamies?

M. Z.

Kafejnīcā Šosēštrāsē 2020. gada 24. oktobrī

Herberts Fričs: …tad vēl tie teātru intendanti. Viņi tik saka: “Piedodiet, tas nav iespējams,” – un noņem manas izrādes. Teātrī Schaubühne visas manas izrādes ir noņemtas. (Viesmīlim, kurš nerunā vāciski: “One orange cake and cheesecake.”¹) Schaubühne es jau vairs neko nedaru, jo visas manas izrādes no repertuāra ir aizvāktas: Ostermeieram² bija jāatbrīvo telpa saviem darbiem. Sākumā tas mani pilnīgi sagrāva, bet tagad es cenšos izstrādāt citu sistēmu. Es gribētu izveidot savu ansambli, brīvu ansambli, “lidojošu” ansambli – ar cilvēkiem, ar kuriem labprāt sastrādājos. Vēlētos attīstīt pats savu izrādi, mūžīgu izrādi, kas allaž mainās. Mainītos arī ansambļa sastāvs, taču ne tādā ziņā, ka viņi tiktu aizvietoti, bet gan... Pastāvošajā teātra sistēmā aktieru izglītība paredz, ka viņiem jāspēlē 20 dažādiem režisoriem, viņiem jāpārvalda visi stili. Man tas šķiet pilnīgi aplami. Manos darbos aktierim vienmēr jābūt tieši šim aktierim, viņam vienmēr jāturpina strādāt, izmantojot savus stiķus, viņam vienmēr jābūt tam pašam. Par piemēru varam ņemt dižo klaunu Čārliju Rivelu, kurš visu dzīvi strādāja tikai pie viena teikuma “Akrobat schö-ö-ö-n”.³

Margo Zālīte: ...un radīja ikonu.

Fričs: Tieši tā, ikonu. Tas nāk no delartiskās komēdijas teātra. Arlekīns tēlo tikai arlekīnu. Ar šī personāža palīdzību tiek izstāstīti visi iespējamie stāsti. Luijs de Finess vienmēr bija vienāds, taču nevienam pat prātā nenāca par viņu teikt: “Viņš taču dara vienu un to pašu!” Pat ja apgalvojam, ka tas atšķiras, tas tomēr vienmēr paliek tas pats. Viņš daudz lielākā mērā ir tāds pats nekā kāds, kurš vienmēr dara vienu un to pašu. Šajā brīdī man tas kļūst par mākslu. Kad aktieris trenējas nevainojami mest gaisā cepuri ar spieķi un skatītājs jau gaida, kad viņš atkal izpildīs savu triku ar spieķi. Tie ir tādi ornamenti, kas kopā būvē stāstus. Tieši to es arī vēlos sasniegt. Tur slēpjas spēks. Tas saistīts ar akrobātiku, ar izteiktu ķermeniskumu. Problēma ir tāda, ka vācu teātri, ko šeit tā cildina, var spēlēt uz katra stūra, un gan jau kāds par to maksās. Bet spēlēt izrādi tikai vienreiz mēnesī nav gana, jo ir nepārtraukti jāvingrinās, lai uz skatuves bez problēmām izpildītu patiešām akrobātiskas kustības, citādi notiek negadījumi. Franka Kastorfa uzvedumiem vajadzīga garīgā precizitāte, kā ar nazi, turpretī maniem – ķermeniska un emocionāla precizitāte, un tā vienmēr jāattīsta. Pirms katras izrādes aktieri iziet cauri visam uzvedumam – sekundi sekundē.

Zālīte: Kā norisinātos sagatavošanās pirms tavas “mūžīgās izrādes”?

Fričs: Tur būtu tā: kad kāds vairs nespētu turpināt, viņa vietā nāktu cits aktieris; viņš iepriekšējo neaizstātu, bet gan spēlētu pats savu lomu. Un citiem uz to uzreiz jāspēj reaģēt.

(Atnes kūkas un kafiju.)

Zālīte: Vēlos mazliet parunāt par ētiku. Savā teātrī – kā tu atturētos no varas kārdinājuma? Kā tev izdodas nepārdot dvēseli velnam?

Fričs: Esmu ar to ļoti uzmanīgs. Mēs, cilvēki, esam vāji. Mēs esam uzpērkami. Taču pagaidām neesmu nonācis situācijā, kurā būtu jutis varu. Es strādāju ar aktieriem, kuri ir lielas personības un nepiekritīs gluži jebkam. Viņi pie manis ir uzauguši, viņiem esmu sniedzis dažādus impulsus – tādēļ jau mēs esam kopā, ka mums visiem ir līdzīga ievirze. Bet savā rīcībā viņi ir patstāvīgi, viņiem tikai jāpieturas pie zināmiem formāliem principiem. Dažas reizes man bijusi iespēja kļūt par intendantu, no tā gan nekas neiznāca, jo kāds mani vienmēr nevēlējās tajā postenī redzēt. Tagad gan par to priecājos, jo nebūtu ticis skaidrībā ar sistēmu. Vēlos, lai varu strādāt ar saviem aktieriem, kuriem uzticos.

Zālīte: Kas īsti ir uzpērkams? Cilvēks ar savu varu? Cilvēks ar savu mirstīgumu?

Fričs: Palūkojies politikā. Zaļie kandidēja kā miera partija, bet, kad viņi bija pie varas, pirmie parakstīja kara pieteikumu Dienvidslāvijai. Viņi bija pirmie! Tā bija miera partija. Bet kā lai viņus par to nosoda? Viņi nonāca situācijā, kurā varbūt arī citi būtu rīkojušies tāpat. Līdzīgi iet arī režisoram teātrī, kur viņš ieņem augstu amatu. Vienīgā atšķirība, ka teātris nokļuvis lielākās krustugunīs nekā citas nozares. Piemēram, ja runājam par ļaunprātīgu varas izmantošanu, māksliniekus tiesā un apcietina par izvarošanu un tamlīdzīgi. Pilnīgi skaidrs, ka tāda rīcība nav pieļaujama. Bet! Sportā – nekā! Baznīcā – nekā! Tur nekas no tā nenonāk atklātībā. Turpretī teātrim uzbrūk no visām pusēm.

Zālīte: Vai teātris tad ir cilvēka dvēseles tumšās puses atspoguļojums? Ko tev nozīmē teātris?

Fričs: Tā ir vieta, kur mājo brīvība. Ir cilvēki, kuri vienmēr saka: “Politiskais teātris, politiskais teātris!” Bet to visu es varu izlasīt avīzē vai grāmatā! Teātris ir kas pilnīgi cits. Savā dzīvē esmu uz skatuves redzējis tik daudz vergu, tik daudz apspiestu cilvēku. Visi par to bija tādā sajūsmā: “Skat, tie aktieri, kuri dara tik šausmīgas lietas, ir galīgi nomocīti, viņi nāk uz skatuves pusdzīvi.” Man ir svarīgi, ka aktieris uzplaukst, kā no teātrī. Šī uzplaukšana liecina par atbrīvošanos. Lai aktieris sarauj važas, lai kļūst par mūziku. Un mūzika ir brīvība. Lūk, ko es vēlos sasniegt. Bet tas nenotiek tādējādi, ka es mēģinātu aktierim kaut ko iestāstīt. To es uzskatu par augstprātību.

Zālīte: Kā Brehts?

Fričs: Brehts... Par to mēs varētu parunāt. Jaunībā Brehts mani ļoti iedvesmoja. Bet vēlāk es tomēr devos pavisam citā virzienā. Man ir svarīgi, ka aktieri ir brīvi. Un es pat nerunāju par seksuālu brīvību. Šeit, Berlīnē, neviens nav seksuāli brīvs. Bet teātrī ir tādi brīvības mirkļi. Teātris atrodas ārpus jebkādiem politiskiem priekšrakstiem, kas nosaka, kādam tam būtu jābūt. Tāda ir mana ētika. Piemēram, ja kāds kaut ko stāsta par apspiešanu vai izmantošanu, bet pret pašu aktieri izturas kā pret pilnīgu mēslu. Ir daudz tādu režisoru, kuri pret aktieriem attiecas nožēlojami, bet paši pozicionējas kā dižas politikas pārstāvji.

Zālīte: Tas mazliet atgādina Staņislavska metodi: vispirms aktieris jāsalauž, un vēlāk viņš tavu acu priekšā atdzims kā fēnikss.

Fričs: Tas ir šausmīgi. Tas ir nežēlīgi.

Zālīte: Zini, mani vienmēr interesējusi opera – tādēļ, ka dziedātāja persona, sauksim to tā, dziedot kļūst par labāku cilvēku, lai gan pati nemaz nav nojautusi, ka tas iespējams.

Fričs: Šeit pūš...

Zālīte: Jā, šeit pūš un ir skaļš... Un tagad jautājums. Kādēļ mēs domājam, ka māksla izsaka kaut kādas patiesības? Kas tas par pieņēmumu?

Fričs: Šeit man noderīgs šķiet Nīče: varbūt caur meliem mēs nonāksim pie patiesības. Tieši to jau es arī daru. Es esmu krāpnieks. Es maldinu cilvēkus, bet viņi tai brīdī arī vēlas tikt maldināti. Tas gan nav gluži tas pats, kas ar veselībai kaitīgu produktu reklāmām. Lai gan arī teātris var kaitēt veselībai. Patiesība ir sarežģīta lieta. Mēs nespējam to notvert. Par piemēru varam ņemt Navaļniju: mēs joprojām nezinām, tieši kas tur notika...

Zālīte: Bet mēs vēlamies stāstus...

Fričs: Jā, mēs vēlamies stāstus.

Zālīte: (viesmīlei) Man, lūdzu, vēl vienu amerikāno.

Fričs: Patiesība vienmēr ir gudrāka par mums.

Zālīte: Tas tādēļ, ka esam tikai trīsdimensionāli. Patiesībai dimensiju ir mazliet vairāk.

Fričs: Un dzīvnieku patiesību mēs nezinām. Kad apkārt ložņā lapsene, mēs nodomājam, cik tā ir šausmīga radība, bet neredzam patieso būtību ar lapsenes acīm.

Zālīte: Lapsenes taču atbrīvo pilsētas kokus no parazītiem.

Fričs: Piemēram. Taču tas viss ir noslēpums. Liktenis ir pilnīga mīkla. Taču to atrisināt – tas ienes dzīvē prieku. Varbūt tā atrisināsies tikai tad, kad nomirsim.

Zālīte: Cerams. Es tomēr vēlējos vēlreiz atgriezties atpakaļ un tevi patincināt: kādēļ mākslinieki uzskata, ka viņiem dota atļauja attēlot patiesību?

Fričs: Es tā nekad neesmu uzskatījis. Reiz no kāda režisora dzirdēju izteikumu: “Mēs dzīvojam patiesības dēļ.”

Zālīte: No Kastorfa?

Fričs: Viņš nekad neko tādu neteiktu.

Zālīte: Tas Kastorfam izklausās par vienkāršu.

Fričs: Māksla ir spēle un šķitums. Šķitums nav patiesība. Patiesība var rasties no šķituma. Es esmu primitīvs triku meistars. Es reaģēju, iekšējas sajūtas vadīts. Man mēģinājumos nekad nav līdzi nekādi papīri. Mani tas neinteresē.

Zālīte: Homo ludens.

Fričs: Jā, cilvēks, kurš spēlē. Tas mani interesē. Vai man palaimēsies un to drīkstēs darīt arī turpmāk, ir cits jautājums. Orvela “1984” ir tāda Patiesības ministrija. Tā visiem stāsta, kāda ir patiesība.

Zālīte: Ir jāvienojas. Mums šobrīd steidzami savā starpā jāvienojas par jaunu pasaules kārtību. Šeit, uz šīs zemes, dzīvo noteikts skaits cilvēku. Pirms 70 000 gadu mūsu bija varbūt 12 vai 20 reižu mazāk. Tad cilvēki vienojās: tagad darīsim šādi un šādi. Pēkšņi vienā ciematā mūsu bija jau 5000. Un bija jāvienojas, kā sevi aizstāvēt. Tagad mūsu ir 9 miljardi, mums vajadzīgas jaunas patiesības. Līdz šim vēl nekā tāda nav bijis. Mums jāvienojas no jauna. Es ceru, ka esam kļuvuši mazliet atbildīgāki. Ko tu kā mākslinieks piedāvātu, runājot par jauno pasaules kārtību?

Fričs: To pašu spēli. Mums jāiemācās pieņemt citu iztēli. Jā, un, atšķirībā no tevis, neuzskatu, ka neesam sevišķi daudz iemācījušies. Valters Benjamins reiz teica: “Mēs neesam tikuši nekur tālāk par Šekspīru.”

Zālīte: Es vienkārši pieturētos pie idejas, ka mūsu smadzenes ietekmē apkārtējo cilvēku skaits. Šekspīram varbūt vienkārši sanāca atkost, kā izteikties par to cilvēku skaitu, kāds tolaik uz pasaules bija. Viņam izdevās savu laikmetu ievietot formulā, “x + y” un tā tālāk.

Fričs: Bet fakts, ka cilvēku skaits tik eksplozīvi pieaudzis, pats par sevi norāda, ka notikusi kļūda. Reiz tika veikts eksperiments ar žurkām. Viena žurku grupa tika labi barota, bet otrai deva pavisam nedaudz ēdiena. Šīs izbadējušās žurkas savairojās milzīgā daudzumā. Ja mēs būtu uz Vjetnamu sūtījuši nevis bumbas, bet gan kviešus, kuri Kanādā tika sabērti jūrā, tad kviešu cena noturētos un mums būtu bijis miers. Tagad visi ar šo koronavīrusu pilnīgi sajukuši prātā. Pēkšņi tiek imitēta cilvēcība, kas man šķiet ļoti apšaubāma. Mums, protams, jāuzmanās, tas ir ļoti svarīgi, bet no kurienes pēkšņi nāk šī gādība? Kad Vācijā tika atklāti multirezistentie mikrobi, tādas nebija. No tiem slimnīcās mirst daudz, daudz vairāk cilvēku. Jo tas maksā naudu. Tagadējie stingrie ierobežojumi maksā naudu tikai cilvēkiem, nevis valstij. Lai visā pasaulē uzveiktu badu, vajadzīgi kādi trīs miljardi. Lidsabiedrības Lufthansa glābšanai nupat piešķīra deviņus miljardus. Mūsu ekonomikas pamatā ir fundamentāla kļūda. Nav runa par sociālisma celšanu – arī tas nestrādā. Jo visa pamatā ir kļūda. Visa cilvēce skrien ar pieri sienā.

Zālīte: Iespējami jau arī daži vidusstāvokļi. Piemēram, ka uz pasaules būtu mazāk cilvēku.

Fričs: Bet kā tu to sasniegsi?

Zālīte: Par to jau parūpējusies daba. Vīriešiem jau tagad ir par 50% mazāk spermatozoīdu.

Fričs: Tas viss tās plastmasas dēļ.

Zālīte: Gan jau daba kaut ko izdomās.

Fričs: Arī es tam ticu. Cilvēki uzskata, ka ir tik progresīvi. Šeit, Berlīnē, visi domā, ka ir tik brīvi. Bet tā nav. Cilvēki kopumā nav progresīvi. Ja pilsētā paklausās cilvēku stāstus, ir tik daudz vientuļo māmiņu.

Zālīte: 50% visu māmiņu Berlīnē ir vientuļas.

Fričs: Ar to arī jāsāk! Mēdz runāt par sociālo dzimumu. Iespējams, šādi rodas jauna valoda. Tā var rasties tikaitad, ja patiešām pieskaramies šīm problēmām. Šeit attīstās zināms mačisms, jo mēs, vīrieši, tā esam audzināti; sievas pamešana tiek uzskatīta gandrīz vai par godu. Un tas novērojams tieši Berlīnē. Uz ielas redzams, kas stumj bērnu ratiņus un kam nav naudas. Par to netiek runāts. Toties runā, ka šeit viss ir tik ārkārtīgi brīvs. Bet tā nav. Tā ir stāvēšana uz bezdibeņa malas.

Zālīte: Bet palūkojies uz to no cita skatpunkta. Varbūt cilvēce ir tik apdāvināta, ka inscenē pati savu bezdibeni un rada tādu kā aukstas dušas efektu, lai stiprinātu pati savu imunitāti.

Fričs: Tie ir tie paši Bībeles stāsti – esmu uzaudzis ar Bībeli. Piemēram, stāsts par Jonu, par Jonu zivs vēderā. Dievs pavēl Jonam pastāstīt cilvēkiem, ka viņi dara ļaunu. Jona to negrib, viņam bail. Viņš iekāpj kuģī un aizbēg. Kuģi piemeklē nelaime, un visi secina, ka pie tās vainojams Jona. Tad viņi pārmet Jonu pāri bortam, kur liela zivs viņu aprij un vēlāk izspļauj krastā. Tur viņam jāteic savs sakāmais. Tad cilvēki visapkārt atzīst, ka darījuši ļaunu, un norauj sev apģērbu no miesas. Kad Dievs to redz, viņš vairs nevēlas viņus sodīt. Taču Jona grib, lai viņi saņem sodu. Tad Jona nolemj cilvēkus pamest un doties dzīvot tuksnesī. Mani interesē leģendas, tām piemīt zināma simboliska vērtība. Šobrīd mēs dzīvojam laikā, kad daba mums atbild. Dievs var izraisīt dabas katastrofas. Šādas koronavīrusa situācijas mums parāda, kā pasaule var būt arī citāda.

Zālīte: Piemēram, kā vientulība var būt skaista.

Fričs: Jā! Vientulība! Tukšās pilsētas!

Zālīte: Arī šis lēnais domu ritējums. Pēkšņi visas dienas laikā mums galvā var būt viena doma. Gluži kā bērnībā.

Fričs: Šādas lietas atgadīsies arvien biežāk. Mēs stāvam pārmaiņu priekšā.

Zālīte: Atkārtošos: 11 miljardi.

Fričs: Tas tikai nozīmē, ka briest pārmaiņas. Un tās var būt arī pavisam nežēlīgas.

Zālīte: Vai tu kā cilvēks, kurš pārzina Bībeli, esi pesimists? No taviem darbiem man mīļākais ir “Apokalipse”, un esmu redzējusi vairāk nekā 15 tavas izrādes.

Fričs: Šķiet, ka man kopā ir 60 uzvedumu.

Zālīte: “Apokalipsē” no cilvēka mutes izšaujas absurdi Bībeles citāti, kurus viņš pats nesaprot. Un tad vēl tā mazā meitene – sufliere…

Fričs: Elizabete…

Zālīte: …kura mežonīgā ātrumā suflē tekstus, tos pati nesaprotot. Tā es iztēlojos narkotiku tripu: tu tiec iesviests svešā, trakā pasaulē un skaties, kā izkulties.

Fričs: Lieta tāda, ka es to arī nesaprotu. To varētu teikt par visām manām izrādēm. Arī uz visiem taviem jautājumiem es atbildu tāpat. Tas, ko daru teātrī, ir mans vienīgais pašizpausmes veids, daudz lielākā mērā nekā sarunāšanās. Valoda man nav tik svarīga, jo valoda vienmēr ir pārpratums. Valodu vienmēr izmanto, lai melotu. Tā ir mūsu hameleona āda. Mēs esam dzīvnieki, kuri sevi pasargā ar valodu, rod patvērumu valodā, uzbrūk ar valodu. Tā ir mūsu inde. Kas kukaiņiem ir dzelonis, mums ir valoda. Es arī nesaprotu, kādēļ kļuvu par režisoru. Tas viss notika pats no sevis. Tā es vienmēr daru – uzkāpju 10 metrus augstā tornī un lecu lejā.

Zālīte: Kā sauc to nāves grēku, ja par daudz rij? – Negausība! Kā cilvēki varētu apkarot savu domu negausību?

Fričs: Ar klusumu. Jātiek vaļā no šīs tukšās pļāpības un hipermedialitātes.

Zālīte: Un no kā jātiek vaļā tev?

Fričs: Man būtu mazāk jāņem pie sirds viss sliktais, ko citi par mani saka. Vācijā ir viens slavens režisors, viņš intervijā teicis, ka labprātāk uz pieres uztetovētu kāškrustu nekā 20 minūtes skatītos manu izrādi. Tas ir nomācoši, man pašam liekas, ka es cilvēkiem radu prieku. Šis humora trūkums un gatavība uztetovēt kāškrustu…

Zālīte: Jāvaicā, kādēļ tas tevi tomēr aizskar?

Fričs: Tās ir depresijas izpausmes. Depresija cilvēkā mājo kā zvērs. Depresija meklē barību. Tā ir izsalkusi pēc visa sliktā. Viens skatiens, un aiziet! Bet man jau arī patīk saniknot cilvēkus. Kad es teātrī Volksbühne biju aktieris, darīju pavisam sliktas lietas. Biju arī netaisns. Tur ir cilvēki, kuri līdz mūža galam būs nikni uz mani. Es to zinu. Bet tas viss sakrājas. Galu galā tu kļūsti pārmērīgi jūtīgs – arī kaprīzs.

Zālīte: Ko tu dari, lai šo kaprīzumu ierobežotu? Vai tu maz vēlies kaut ko ar to iesākt? Vai arī gribi to izmantot, līdz varēsi dionīsiski paziņot: tā ir mana māksla…

Fričs: Es par to nedomāju. Gribu vienkārši spēlēt. Ar visu, ko daru, cenšos izrauties no savas depresijas. Rudenī es arī biju Charité klīnikā, man bija smagas sirds problēmas. Es gandrīz nomiru.

Zālīte: Runā, ka agra nāve arī ir viena no depresijas blaknēm.

Fričs: Izrādei “Salome” nevarēja notikt daļa mēģinājumu. Tad pienāca koronavīruss un viss beidzās. Mani operēja. Kamēr atrados slimnīcā, daudzi bija pasteigušies lauzt ar mani līgumus, lai nebūtu man jāmaksā. Ar to galā tikt varēju tikai ar advokāta palīdzību. Tiesā arī uzvarēju. Tas bija smagi.

Zālīte: Cik sen tev jau ir depresija?

Fričs: Kopš jaunības. Es ilgus gadus biju narkomāns, grozījos kriminālās aprindās. Pabiju cietumā.

Zālīte: Ko?!

Fričs: Es biju ielu bērns.

Zālīte: Vai tu aizlaidies no vecākiem?

Fričs: 17 gadu vecumā.

Zālīte: Uz Berlīni?

Fričs: Augsburgu. Tad uz Šveici. Pēc tam dzīvoju komunālos dzīvokļos Itālijā, tad gulēju uz ielas. Šajā laikā arī sākās problēmas ar narkotikām.

Zālīte: Kad tad īsti atklājās tavs aktiera talants?

Fričs: Man tiesa otro reizi bija piespriedusi sodu. Man ārkārtīgi paveicās, ka tiesnesis mani palaida brīvībā, – man piesprieda nosacītu sodu. Tas nozīmē, ka trīs gadus nedrīkstēja izdarīt neko noziedzīgu. Bet es to pārkāpu. Un bija skaidrs: man jāiet cietumā. Tad šis tiesnesis man atkal un atkal piesprieda nosacītu sodu. Divi gadi un pieci nosacīti, ar norunu, ka šajā laikā man jāapgūst kāda profesija. Tad draugi man teica, ka es varētu būt aktieris. Pirms tam nekad nebiju interesējies par teātri.

Zālīte: Nekad!?

Fričs: Nē.

Zālīte: Cik tev toreiz bija gadu?

Fričs: Tobrīd man bija 22. Vienmēr esmu vēlējies rakstīt. Arī cietumā sarakstīju daudz dzejoļu, bet tos visus esmu izmetis. Vēlāk neviens teātris nevēlējās savās rindās uzņemt noziedznieku. Tolaik arī vēl nezināju, ka no kādas šļirces biju dabūjis B hepatītu, un tas arī daļēji vainojams pie depresijas.

Zālīte: Tiešām?

Fričs: Jā, īpaši B hepatīts. Visi skolotāji vēlējās mani izsviest, jo bieži vien uz pāris nedēļām vienkārši nozudu. Vienkārši gulēju gultā. Man paveicās, ka jau pirmajā studiju gadā Minhenes Kamerteātris mani pieņēma darbā.

Zālīte: Ļoti paveicās!

Fričs: Rektors mani atbalstīja. Bija cilvēki, kuri sniedza man finansiālu atbalstu. Man pašam nekā nebija. Ja tiesnesis būtu bijis idiots, es tā vietā būtu 5 gadus pavadījis cietumā.

Zālīte: Bieži esmu redzējusi cilvēkus, kuri daudz lietojuši narkotikas un tādēļ vairs nekad nespēj izjust prieku. Vai tu to spēj?

Fričs: Ar kokaīnu tas ir pavisam slikti, un ar laiku kļūst tikai sliktāk. Esmu gājis cauri dažām terapijām, bet nupat tās vairs nepalīdz. Tagad man jāpalīdz pašam sev. Līdzās narkotikām vēl ir arī mani pēckara gadu stāsti. Manam tēvam 16 gadu vecumā bija jādodas karā. Viņu sagūstīja amerikāņi, un tur viņš piedzīvoja šausmīgas lietas. Kad viņš tika ārā, viņš bija izbadējies. Drīz pēc tam viņš satika manu māti, un tad pasaulē nācu es. Vēlāk mana māte iepazinās ar amerikāņu karavīriem, pameta mani un aizlaidās ar viņiem. Tolaik to sauca par Amihure⁴.

Zālīte: Vai tu paliki pie tēva?

Fričs: Pie vecvecākiem. Tad tēvs mēģināja mani ņemt pie sevis, bet no tā nekas neiznāca.

Zālīte: Šāds mātes uzmanības trūkums jau vien ir pietiekams cēlonis depresijai. Ja paša māte tev saka, ka tu viņai neko nenozīmē, ar to pietiek. Punkts.

Fričs: Jā, šāds trieciens un šādas sāpes saglabājas. Turklāt nedomāju, ka to var izārstēt. Ar to jāturpina dzīvot. To neviens terapeits nevar izdibināt. To pats vari pamanīt savos sapņos un iztēlē. Man vienmēr bijušas problēmas ar sievietēm. Šādas lietas tevī vienmēr paliek. Es nevēlos atkal iet pie terapeita un runāt tās pašas blēņas. Tie ir spēki, kas slēpjas stipri, stipri dziļāk. Un to jāmēģina arī cienīt.

Zālīte: Ir arī bērni, kuri mirst, kad tiek pamesti. Bioloģija vairs neatrod iemeslu turpināt viņu eksistenci. Tās ir šīs pēkšņās bērnu nāves.

Fričs: Ja padomāju, kādas indes, cik daudz alkohola esmu savā ķermenī ievadījis… Man tagad janvārī paliks 70 gadu.

Zālīte: Kas par ķermeni!

Fričs: Un par spīti tam visam es vēl esmu dzīvs. Esmu par to ļoti pateicīgs. Savu jaunību es izpostīju pats.

Zālīte: Paldies dievam, ka jaunību, kad ķermenis vēl spēj atjaunoties. Pēc 26 gadu vecuma ķermenis atjaunojas neprātīgi lēni.

Fričs: 26 gadu vecumā es biju teātrī un dzēru.

Zālīte: Tavas aknas pelnījušas pieminekli.

Fričs: Tagad man sirdī ievietotas deviņas mazas caurulītes, tādēļ vairs nedrīkstu dzert.

Zālīte: Vai tagad, atskatoties atpakaļ, tu kaut ko darītu citādi? Lai tik dziļi neiekristu depresijas un reibuma slazdā?

Fričs: Ja toreiz es kā jauns cilvēks būtu zinājis, kādas pasaulē ir iespējas, jau pavisam agrā jaunībā būtu iestājies aktieru skolā. Es pat nezināju, kas ir režisors.

Zālīte: Kad atklāju tevi kā režisoru, nodomāju: lūk! Tas tomēr ir iespējams! Vāciešiem tomēr var piemist humora izjūta!

Fričs: To pašu man toreiz teica cilvēki Amsterdamā, kad izrādīju tur savu “Murmel Murmel”. Nacisti iznīdēja vācu humoru. Es vēlos to atkal atgriezt pie dzīvības.

Zālīte: Kā to iznīdēja?

Fričs: Daudzi lieliski komiķi nacistu laikos nonāca koncentrācijas nometnēs. Šis viens konkrētais humora veids vairs nebija iespējams. Nacisti sabojāja opereti. Arī klasisko mūziku. Es teiktu, ka viņiem izdevās atņemt humoru arī Bēthovenam, un saglabājās vairs tikai patoss. Bet, manuprāt, vāciešiem principā ir pavisam laba humora izjūta. Kad Amsterdamā iestudēju “Murmel Murmel”, pie manis nāca cilvēki un teica: “Tavs humors taču nemaz nav vācisks!” Bet es esmu vācietis. Un neko tur nevaru padarīt. Ja paskatāmies uz “Nībelungiem”, tas viss stāsts ir tik trakoti smieklīgs! Tas nejēga Zīgfrīds. Un veids, kādā Nībelungi cieš sakāvi, kā viņi beigās zaudē, – tik smieklīgs! Tieši tas pats notika ar nacistiem. Un tas ir absurdākais, ka nacisti to visu interpretēja pavisam citādi – ka Zīgfrīds ir lielais varonis un visi jauni vīrieši viņam grib līdzināties. Tas tēls taču bija pilnīgs izsmiekls! Tik stulbs. Arī Vāgneru nacisti interpretēja nepareizi. Manā skatījumā viss “Gredzens” ir ārprātā smieklīga lieta, turklāt apzināti smieklīga, pat teatrāla. Turpretī klasiskā mūzika izstaro nopietnību. Tas atņem visu jautrību, iedzen visu tādā kā strupceļā. Tieši par to arī nacisti jūsmoja, un cilvēki par to joprojām turpina jūsmot. Humors ir tāds kā pagātnes pārvarēšanas veids. Man šķiet, ka vienīgais veids, kā tikt galā ar pagātni un to pārvarēt, ir nevis gremdēties vainas apziņā, bet gan turpināt no tās vietas, kurā kaut kas tika nonāvēts, – atsākt turpat, kur šim humoram pienāca gals, atdzīvināt to, kas tur tika nonāvēts. Tas atkal ir šis citādais humors, šis citādais platleņķis.

Zālīte: Tava lappuse lielajā režijas vēstures grāmatā mani iedrošina turpināt nodarboties ar režiju.

Fričs: Es varētu spert zemes gaisā par to, ka tas viss tagad koronavīrusa dēļ neturpinās.

Zālīte: Tu uz skatuves ļoti daudz izmanto mūziku. Dažas no tavām operām ir mani mīļākie operas inscenējumi. “Dons Žuans” Berlīnes Komiskajā operā, “Trīs māsas” Cīrihē...

Fričs: Komponists Pēters Etvešs mani tādēļ joprojām neieredz. Viņš, šausmu pārņemts, kliedza: “Tas taču ir TEĀTRIS!” Šādu svētulību es nevaru ciest. Nē. Bet mūzika mani notur pie dzīvības. Tu esi spēlējusi klavieres, diriģējusi un dziedājusi, es to visu nekad neesmu darījis. Man šķiet, klaviermūzika ir brīnums, es ļoti daudz to klausos.

Zālīte: Jā, Herbert. Ko tagad, koronavīrusa laikā, darīsim ar teātri? Un ko – pēc tam? Vai mums izdosies pierādīt politiķiem, ka tas nepieciešams?

Fričs: Šāda jautājuma nostādne, vai teātris ir sabiedrībai nozīmīgs, pati par sevi jau ir pirmā kļūda. Mums teātris vienkārši jātaisa. Vai nu cilvēki nāks, vai arī nevēlēsies to vairs skatīties. Tā var notikt. Tad mums jāizdomā, ko darīsim tālāk. Es uz to neraugos tik bezcerīgi. Redzu, kā teātris kļūst arvien būtiskāks, un mums pat nav par to jācīnās. Mums tas vienkārši jātaisa. Tas jādara no sirds, ar vēl lielāku degsmi. Nesen man radās iespēja atkal strādāt Freiburgā. Ak dievs, tas ir tik skaisti! Tas ir pilnīgā pretstatā visai šai tīkla pasaulei, visām šīm digitalizācijas muļķībām. Pilnīgā pretstatā! Man nekas nav pret internetu. Bet tam nepieciešams pretpols. Pavisam tīrais, pilnīgi arhaiskais teātris, ar visām kļūdām, humoru, skumjām. Var pienākt arī ļoti slikti laiki, kad mums viss tiks atņemts. To mēs nezinām. Šī pārliecība, ka paši visu varam mainīt, – man tāda nepiemīt, es jūtu zināmu pazemību likteņa priekšā. Mums pāri jau pacēlies cunami vilnis, par kuru pat nenojaušam.

Zālīte: Banku krahs...

Fričs: Kas zina! Ko tad darīt?

Zālīte: Spēlēt.

Fričs: Spēlēt, spēlēt, spēlēt. Līdz pat pasaules sabrukumam.

2021. gada 18. janvārī

Zālīte: Herbert, mēs drīz svinēsim dzimšanas dienu! Tik jauki, ka mums dzimšanas diena iekritusi vienā dienā.

Fričs: Jā! Un šajā pašā dienā arī vienmēr nomainās ASV prezidents. Vienmēr!

Zālīte: Tā taču mums abiem ir vislabākā dāvana. Herbert, kas tev saistās ar krišanu? Visās tavās izrādēs kāds kaut kur iekrīt vai ielec nezināmajā, kaut kur aiz skatuves vai skatuves priekšā, vai pēkšņi uz skatuves parādās caurums, kurā kāds noteikti iekrīt. Tev piemīt tāda liela kristgriba.

Fričs: Mans pats pirmais inscenējums bija teātrī Volksbühne 90. gadu sākumā. Daniils Harmss, “Krītošās vecenes”. Tas ir pavisam īss Harmsa stāstiņš, kurā kāda vecene ienāk dzīvoklī, pieiet pie loga un izkrīt pa to. Viņa knapi paspējusi izkrist, kad atkal atveras durvis, ienāk vēl viena vecene, pieiet pie loga un arī izkrīt. Tolaik ansamblī vēl bija 40 aktieru, visi vēl no VDR laikiem, visi lieliski aktieri. Un katrs aktieris – jauns vai vecs, vīrietis vai sieviete – tēloja šo veceni. Pa logu izkrita 40 vecenes.

Zālīte: Vai viņi pirms tam darīja vēl ko citu?

Fričs: Jā, jā, es biju izdomājis pilnīgi trakas lietas. Tas bija mans pirmais iestudējums, un tas izdevās ārkārtīgi veiksmīgi. Bet tad viņi pateica, ka tas nepiestāvot Berlīnes Volksbühne stilam, un pēc trim izrādēm to norakstīja. Bet skatītāju rindas vienmēr bija pilnas – viņiem izrāde ļoti patika.

Zālīte: Ko tev nozīmē krišana?

Fričs: Iešana jau ir tāda ilgstoša krišana. Vai zini tādu tēlnieku Lēmbruku? Viņam ir skulptūra “Nokritušais”. Šī krišana ir manu darbu pamattēma. Jo tā ir dzīve. Un tā ir nepārtraukta krišana. Un beigās mēs pieslienamies kājās un nomirstam.

Zālīte: Lielākoties jau mēs redzam tavu aktieru celšanos.

Fričs: Mūžīgā piecelšanās... Sīzifs. Varam vaicāt: kādēļ viņš vienmēr kāpj augšup, ja zina, ka tāpat tūlīt atkal nokritīs. Tieši tas jau arī dzīvei piešķir azartu. Ar scenogrāfiju man tā ir vienmēr. Kad režisēju, tad tā nav, bet, kad veidoju scenogrāfiju, nekad nezinu, ko izdarīšu. Un tad es metos iekšā. Kaut ko jau izdarīšu. Ar šādu pašu krišanas metodi es pieeju arī darbam. Es metos tajā iekšā. Strādājot pie izrādes “Murmel Murmel”, iepriekš es pavisam precīzi zināju, ko darīšu, bet īsi pirms darba sākšanas vairs nezināju neko. Tad man atkal nācās krist iekšā. Atkal un atkal krist iekšā, krist iekšā. Un pēkšņi izrāde bija gatava. Sajust, ka atkal un atkal gāzies, atkal un atkal krīti iekšā un citādi nemaz nav iespējams... Ja tam pretosies, tad nodarīsi sev pāri. Es spēju tikai krist. Līdzīgi kā daiļslidotāji, kuri izdomā visādas neaptveramas lietas: cik gan bieži viņiem jānokrīt, līdz viņi tās spēj īstenot.

Zālīte: Un vai tevi interesē... Nu jā, tevi tāpat interesē viskautkas, bet vai tevi vairāk interesē tieši šis brīvais kritiens, tās sāpes vai arī piecelšanās?

Fričs: No sāpēm es labprāt izvairītos. Uz tām es tik ļoti nepavelkos. Bet no tām nevar izvairīties. Tās jāpazīst. Nav tā, ka esmu tik apdāvināts, lai vēlētos šīs sāpes izjust. Patiesībā es tās negribu. Es vienkārši zinu, ka bez tām nevar. Es no tām neizvairīšos.

Zālīte: Labi, sāpes atmetam. Kas tevi interesē? Brīvais kritiens vai piecelšanās?

Fričs: Abi. Krist, ja tam ļaujies, ir ārkārtīgi skaisti. Un tad spēt piecelties un ieraudzīt pasauli no jauna.

Zālīte: Man ir jautājums no mūsu redaktora. Tas ir par tavu Dirrenmata “Fiziķu” iestudējumu⁵. Vai nav zināma pretruna starp izrādes kriminālo intrigu un formas ziņā gandrīz akrobātisko sniegumu, kas paņem visu uzmanību?

Fričs: Ja viņš redzēja ierakstu, tas uztaisīts ārkārtīgi slikti, tā ir katastrofa. Tur tik daudz kā trūkst. Viņi veica ierakstu izrādes laikā, izmantojot teleobjektīvus, kā rezultātā telpa izskatās vēl mazāka. Lai ieraksts būtu piemērots televīzijai, viņi filmēja tikai galvas, galvas un galvas. Bet bija jāstrādā ar platleņķa kameru! Šādi nedrīkst ierakstīt izrādi, jo kamerām jārāda aktieri uz skatuves. Tuvplāns ar platleņķa objektīvu nozīmē, ka tuvplāns ir iespējams, bet aizmugurē jāredz arī telpa. Televīzijas ierakstā telpa nav redzama. Tas pats novērojams, piemēram, Sergeja Eizenšteina “Ivanā Bargajā” – man šķiet ļoti mūsdienīgi, kā aktieri tur izmanto galvu un žestikulāciju kameras priekšā. Tas ir austrumniecisks teātris. Kā Kurosava. Rietumu teātrī turpretī aktieris kamerai nespēlē, tur nav tā vēsuma. Šī rietumnieciskā teātra forma daļēji cēlusies no Staņislavska. Turklāt ierakstā aktieriem bija tikai pie auss stiprināmais mikrofons. Šajā inscenējumā skan visa skatuve. Viss ir no lateksa. Tas ir trakonams. Es gribu zināt, kā tas skan, kādas skaņas no tā visa nāk! Kā Djūks Elingtons reiz teicis: “It don’t mean a thing if it ain’t got that swing.”⁶ Ja nav svinga, ritma, muzikalitātes, tad tam nav jēgas. Tāda ir šī ieraksta problēma: visa muzikalitāte izčibējusi. Tā arī radās milzīgā nesaskaņa starp aktierspēli un akrobātisko formu. Būtībā abi saplūst. Ja izrāde būtu skatīta klātienē, tā būtu izjusta pavisam citādi. Tur, teātrī Zürcher Schauspiel, es redzēju pēdējo izrādi. Aktieri jau bija iejutušies, un tas bija neticami brīvs uzvedums. Tieši to jau es arī vēlos sasniegt. Negribu, lai aktieri vienmēr priekšzīmīgi turpinātu darīt visu tāpat kā izrādes iestudēšanas laikā. To, ko mēs darām, var dēvēt par formas apzināšanās radīšanu. Un no šīs formas apzināšanās atkal var veidot citas lietas. Proti, tā nav parastā improvizācijas teātra forma, kur kaut kā dara kaut ko, bet tas drīzāk līdzinās delartiskajai komēdijai, kur arlekīns attīsta savu kustību formu, savu deju formu, savas tēmas, viņš tās var dažādot. Man patīk, ja aktieriem piemīt šī apziņa. Tad es viņiem vairs nemaz neesmu vajadzīgs. Tad man kā režisoram tur nemaz vairs nav jābūt. Viņiem jābūt brīviem. Viņi nedrīkst justies kā suņi, kam jānostājas uz pakaļkājām. Tā nedrīkst būt. Šis televīzijas ieraksts atspoguļo nevis to, ko mēs darījām, bet kaut ko pilnīgi citu. Tur varbūt redzams tikai tas, kā es strādāju vizuālā nozīmē.

Zālīte: Starp citu! Delartiskā komēdija taču arī radās pandēmijas laikā, mēra laikā! Tā arī zināmā mērā bija pandēmijas pārvarēšanas veids.

Fričs: Visnotaļ! Es šobrīd Frankfurtē inscenēju Tomasa Bernharda “Teātra meistaru”. Tajā teikts: “Teātris ir tik melīgs. Tas ir vieni vienīgi meli. Bet tādēļ teātris ir skaists. Un tādēļ, ka tā ir tūkstošiem gadu veca perversija.” Tas man šķiet daudz interesantāk nekā visi šie cilvēki, kuri tagad seko, lai mēs būtu “sistēmiski relevanti”. “Mums jābūt sistēmiski relevantiem. Mēs esam svarīgi.” Mēs vispār neesam svarīgi! Mēs esam slimi! Mēs esam slimi cilvēki! Es to nemaz nenoliedzu! Es nesaku: “Nu, ļaudis, lūdzu, lūdzu, ļaujiet mums spēlēt!” Nē! Es esmu slims, es esmu perverss. Es nodarbojos ar teātri tādēļ, ka tas ir viens perverss pasākums, kas vispār neiederas šajā laikmetā. Teātris te vairs vispār neiederas! Tagad mums ir kino ar specefektiem. Teātrī neko tādu nevar izdarīt. Un tomēr! Tas, ka teātris ir tik slims, to arī padara tik lielisku. Tāds ir mans viedoklis. Mēs nevaram izskaidrot, kas tas ir. “Sistēmiski relevanti”, protams, ir tādi cilvēki kā medicīniskās aprūpes darbinieki. Vai cilvēki, kas nodrošina ūdensapgādi. Cilvēki, kas parūpējas, lai mums būtu ēdiens. Es neesmu sistēmiski relevants, es esmu… vājprātīgs! Saproti, ko vēlos pateikt?

Zālīte: Jā, labi saprotu.

Fričs: Šī vēlme visiem izdabāt! Un tad intervijās dzirdam, cik teātru darbinieki smagi strādā, kā viņi svīst. Man tas nav jāstāsta. Es nestrādāju! Es neciešu darbu. Es nestrādāju labprāt. Es vēlētos dziedāt, es vēlētos dejot, es vēlētos spēlēt! Nevis strādāt! Tā ir milzīga atšķirība! Tas jādara ar prieku. Ja tas nerada prieku, tad man tam jāatmet ar roku.

Zālīte: Es arī negribu strādāt. (Abi ilgi smejas.) Herbert, kas ir teātris?

Fričs: Tūkstošiem vecu perversiju. (Smejas.) Īpaši laikmetā, kad viss balstās racionalitātē, zinātnē. Visi visu pavisam skaidri zina. Es gan nezinu. Es nezinu it nekā. Esmu idiots, un man patīk tādam būt. Es vēlos ar baudu kļūt stulbāks. Gribu būt regresīvs. Vēlos izrādīt savu neizpratni par visu notiekošo, nevis stāvēt augšā un rādīt skatītājiem, kā izskatās pasaule. Doma, ka man būtu jāskaidro cilvēkiem, kā pasaulei jāmainās, man šķiet neaptverami stulba, aroganta un nejēdzīga. Es neko par to nezinu! Šī mediju pasauli pārņēmusī viszinība šobrīd ir nāvīga. Es katru dienu novēroju, cik esmu stulbs.

Zālīte: Kā tev izdodas šo stulbumu notēlot? Vai tu esi nevainojams melis?

Fričs: Jā, tā ir tīkama melošana! Valoda ir vislielākie meli. Ir aktieri, kuri intervijās saka: “Mana dzīve veltīta vārdam.” Nesāciet, lūdzu! Neko par to negribu dzirdēt. Ja ieskatāmies šajā pasaulē, valoda tikai radījusi veselu lērumu pārpratumu. Nekādas patiesas saprašanās nav. Tādēļ vēlos, lai teātris no visiem šiem sūdiem turētos pa gabalu. Negribu te runāt valodā, kas rada tikai pārpratumus. Valodu mēs izmantojam tikai kā hameleona ādu. Hameleonam āda palīdz melot un rādīt citiem zvēriem, ka viņa te nav. Mūsu āda, ar ko melojam, ir mūsu valoda. Un mūsu valoda ļauj mums nevis saprasties, bet gan melot.

Zālīte: Saki, vai tavs uzdevums ir līdz histērijai uzjautrināt publiku?

Fričs: Jā.

Zālīte: Reiz tu teici, ka teātrim ir tikai viens uzdevums: radīt prieku un apreibināt.

Fričs: Prieku es jau atmestu nost. Toreiz nezināju labāku formulējumu. Reibums! Apreibināšana ir viss, ar ko mēs nodarbojamies.

Zālīte: Un histērija arī man šķiet interesants jautājums.

Fričs: Un histērija. Histērija ir tas, kas mūs virza.

Zālīte: Vai to tu biji domājis, kad pirmīt runāji par lietām, kas nav valoda, bet mūs virza?

Fričs: Piemēram. Tas ir tas, kas noved mūs stāvoklī, kurā nevaldām pār sevi. Viss, ko ārēji izrādām, mūsu brīnišķīgās ģimenes, laulātie draugi… Tad tu palūkojies tuvāk, un tas tā nemaz nav. Visa dzinulis ir histērija. Itin visā, politikā un visā citā. Un vienlaikus šī vajadzība apreibt. Ar elektriskām ierīcēm mēs radām lietas, kuras mūs apreibina. Ja paskatāmies uz šīm lielpilsētām, kurās slejas tās milzīgās mājas… Katra māja pati par sevi ir videoklips. Šanhajas Puduna… Tās vairs nav mājas, bet gan videoklipi. Šīs reibinošās gaismas, šie reibinošie attēli, tas viss mūs virza. Jā, man agrāk arī bijusi darīšana ar narkotikām. Bet tagad manas narkotikas ir teātris. Un tās ir visstiprākās narkotikas.

Zālīte: Ko tev teātrī nozīmē stāsts, naratīvs? Vai tu esi pret psiholoģijas līdzdalību teātrī?

Fričs: Tas ir sarežģīts jautājums. Mums nupat jau ir tik daudz psiholoģijas. Mēs visu tā spējam izskaidrot. Tētis darīja šo, mamma darīja to, tādēļ es esmu tāds un tāds. Visi šie psiholoģiskie skaidrojumi. Ir tādi kinorežisori, kuri jau pirms filmas visu izstāsta, kādēļ viņi ko uzņēmuši. Man tad vairs negribas viņu filmu skatīties. Tās visas ir gatavas formulas, ar kurām cilvēki cenšas kaut ko izskaidrot. Neizskaidrojamais ir interesants. Kas tik viss jau nav sarakstīts par seksualitāti, par to, kā darbojas orgasms… Pilnīgas muļķības! Visi cīnās ar savām tieksmēm. Un šeit mēs nonākam pie neizskaidrojamā – kādēļ mēs tomēr slepkavojam, kādēļ mēs tomēr saslimstam.

Zālīte: Vai tava atbilde nozīmē, ka tu esi pret psiholoģiju teātrī?

Fričs: Vēlos tikai pateikt, ka tas nav tik vienkārši. Tas ir līdzīgi kā ar dermatologiem: tu viņiem vaicā, kādēļ tev šeit ir pinne, un viņi atbild, ka nezina. Āda ir noslēpums. Viss ir noslēpums. Mēs nezinām, no kurienes nāk spēki, kas mūs sagrauj. Tāpat var teikt arī psihologi: es nezinu, no kā tas un tas rodas. Iestājos tikai pret pārliecību, ka visu var izskaidrot. Vienmēr pienāk brīdis, kad izskaidrojuma vairs nav. Un šis brīdis ir interesants.

Zālīte: Naratīvā tas nav iespējams. Jautājuma zīme.

Fričs: Naratīvu jau var veidot arī šādi. Tas var kalpot par ceļvedi. Ja tas mani aizved uz vietu, kur stāvu kaut kā priekšā un vairs nezinu, kas sagaidāms tālāk, tad man ir interesanti. Es arī nenoliedzu medicīnu. Es noliedzu visu akadēmisko, jo daudzi ir pārliecināti, ka studijas universitātē viņus padarījušas gudrākus par citiem. Nemaz ar ne! Varbūt viņi pat kļuvuši vēl stulbāki.

Zālīte: Un kādas ir tavas attiecības ar katarsi? Tu kaut kad runāji arī par “lūgšanas vietu”. Kāda tad šajā nezināšanas pasaulē, kādu tu vēlies radīt, ir katarse?

Fričs: Nezināšana jau sākas ar to, ka teātris man nozīmē orākula iztaujāšanu. Orākuls apzīmē vietu, kur mājo neizskaidrojamais. Parādās kāds attēls vai izteikums, un visi gaida, ko tas nozīmē.

Zālīte: Un katru vakaru kas cits.

Fričs: Jā! Un es skatos, bet nenonāku pie atbildes. Bet tas ir orākuls! Taču orākuls neiemieso viennozīmību, ka tas ir tā un tā. Orākuls iemieso arī nejaušību. Kad strādāju ar kādu tekstu, ļauju šim tekstam sevi vadīt. Es nesaku, ka vēlos ar tekstu izdarīt to un to. Es to negribu interpretēt, pasniegt ar to šādu vai tādu informāciju, lai cilvēki zinātu, ka tā tas ir. Tā ir interpretācija.

Zālīte: Tieši to arī Sūzana Sontāga rakstīja darbā “Pret interpretāciju”.

Fričs: Tieši tā. Es vēlos ieviest zināmu filtru, sakot: un tagad es ar to kaut ko izdarīšu, varbūt arī kaut ko pavisam neloģisku. Varbūt tagad aktieris norunās savu monologu, stāvēdams uz galvas. Tad visi jautās, kādēļ? Nu, man vienkārši jāpanāk, ka viņš šo monologu norunā, stāvēdams uz galvas. Ja es jau pirms tam zinu, ka šim būs jārunā tā, bet citam – tā, tad to var pamanīt: piemēram, ja personāžs ir miesnieks, viņam ir problēmas ar sievu, jo viņš visu dienu griež gaļu un redz asinis, un tādēļ viņš ir šāds un tāds. Un tas man nešķiet interesanti. Man vienmēr jāpieiet tekstam no nezinātāja pozīcijas un tas jāapgriež riņķī, jāsajauc…

Zālīte: Kā mīkla…

Fričs: …jāsamīca kā mīkla. Un jāgaida, līdz teksts man kaut ko pavēsta. Un ne jau to, kāds ir tā izskaidrojums. Tam jāiedzen mani bezmiegā: ko tas man pavēstīja? Tas ir interesanti.

Zālīte: Vai kas tāds tev izdodas arī mūzikas teātrī?

Fričs: Jā. Mūzikai labpatīk uzdot šādus jautājumus. Tā arī ir problēma, ka visi mēģina mūzikā visu padarīt izskaidrojamu. Dziedātāji mācās dziedāt tīro toni, un tas arī izbojā dziedājumu. Ko tik agrāk dziedātāji nemācēja! Vecos dziedātājus vienmēr lamā, ka viņi esot vecmodīgi. Tā nemaz nav. Marija Kalla un Tīto Gobi, kā viņi dziedāja “Tosku” tai Londonas iestudējuma ierakstā – pilnīgs vājprāts. Tas ir rokenrols! Es nespēju izskaidrot, kādēļ lai Tīto Gobi kādam šķistu tik slikts. Viņš ir lielisks. Tagad es mazliet novirzījos no temata.

Zālīte: Mēs runājām par katarsi.

Fričs: Katarse vienmēr pienāk mirklī, kad vairs nespēju izskaidrot, kas notiek, kad esmu uz prātā sajukšanas robežas. Tā man gadās bieži. Kādēļ visi pēkšņi tik nikni uz mani skatās? Kādēļ cilvēki pēkšņi runā par mani sliktu? Kādēļ mani neviens neņem vērā? Kas aiz tā visa slēpjas? Visi, kuri attīsta sazvērestības teorijas – gandrīz vai būtu tās jāsauc par sazvērestības leģendām –, ir cilvēki ar bagātu iztēli! Man sazvērestības teoriju piekritēji šķiet interesantāki nekā cilvēki, kuri pielūdz realitti, kuri vienmēr tai tic gluži kā patiesībai Džordža Orvela romānā, kur bija Patiesības ministrija. Tas ir vienkārši baismīgi. Arī tagad, pandēmijas laikā. Protams, es atbalstu, ka mums atkal jāievieš stingri ierobežojumi, lai šis briesmonis reiz pazustu. Šis vīruss ir būtne, ko mēs nepazīstam. Mēs nespējam to uztvert ar savām ierobežotajām maņām. Zinātniekiem atkal jāatzīst, ka viņi nezina, kas īsti šis vīruss ir. Tas ir vājprāts. Kur es ar šo domu pavedienu gribēju nonākt?

Zālīte: Es arī aizpeldēju tev līdzi. (Abi smejas.)

Fričs: Arī savā darbā es nepārtraukti aizklīstu tur, kur nemaz nevēlējos doties.

Zālīte: Tur arī var atklāt ko jaunu. Kādā intervijā tu esi teicis: “Es mēģinājumos noturu ilgas runas, aktieriem šai reliģijai jātiek cauri. Patiesībā es veidoju dziedniecisku teātri, brīnumdziedniecisku teātri. Es vēlētos uzņemt arī dziednieciskas filmas – tādas, kas dziedina skatītājus un aktierus.” Ko tu domā ar šo dziedināšanu? Kādu slimību tu vēlies izārstēt? Kāds mērķis šādai dziedniecībai jāsasniedz?

Fričs: Katarsei jau arī piemīt zināms dziedniecisks efekts. Cilvēki vienmēr grib, lai tiktu taisīts politiskais teātris. Man teātris ilgstoši glābis dzīvību. Bija laiks, kad man gāja tiešām grūti. Teātris mani izglāba. Tieši ļaušanās šim neprātam, šim trakumam, spēkam attīstīties, arī kārtīgi slimot – tas viss ir patiesi veselīgais. Pilnīgs slimības trūkums arī nav veselīgs, kā teicis Valentīns. Viņš nacistu laikā bija komiķis. Viņam kāds vaicāja, ko viņš domā par karu, un viņš atbildēja: “Ja angļi un vācieši mestu bumbas virsū paši sev, viņi ietaupītu degvielu.” Tas bija Karls Valentīns. Viņš atstāja lielu iespaidu arī uz Bertoltu Brehtu.

Zālīte: Un tomēr mazliet par šo slimību. Kas tā ir par slimību, kuru tu vēlies izārstēt? Ar ko slimo skatītāji?

Fričs: Tās ir nepārtrauktas bailes slimot. Tā, manuprāt, ir visļaunākā slimība – bailes no slimības. Tieši tas liek cilvēkiem saslimt. Visi grib justies droši, atpūsties brīvajā laikā, doties atvaļinājumā un visu ko citu. Iziet svaigā gaisā. Un pieskatīt, lai ar tevi nekas neatgadās. Jā, man arī reizēm tā sanāk – mesties dzīvē iekšā ar pilnu sparu…

Zālīte: …iekrist dzīvē…

Fričs: …tieši tā, iekrist dzīvē! Šī krišana bez bailēm atsisties vai varbūt iekrist tur, kur nekad nebiji domājis…

Zālīte: “Iekrist mīlestībā”. Fall in love.

Fričs: Piemēram. Tur, kur vienmēr tiec sadragāts. Jo vecāks kļūsti, jo vairāk tas viss sagādā problēmas. Bet teātrī man tas dod spēku, ja kāds man ļauj kaut kur iegāzties, kaut kur iejukt iekšā. Vakar redzēju to Hodorovska filmu “Svētais kalns”.

Zālīte: Ā, jā! Platformā Mubi?

Fričs: Tieši tā! Tā filma nav nemaz slikta. Mazliet ezoteriska. Tādi toreiz bija laiki – visi rija ļoti daudz LSD.

Zālīte: Tur viņš skraida apkārt ar to dzīvnieciņu bez ādas.

Fričs: To, kuru viņš sita krustā? Jā. Tādi toreiz bija laiki. Bet redzu, ka tas ar mani kaut ko izdara. Šie attēli, kas ripuļo tev virsū, ir gandrīz vai pretīgi. Daļu no tā visa es labprāt nebūtu redzējis. Citi laiki. Tāpat kā ar Franku Kastorfu. Visas šīs asiņainās ārijas. Es tam visam spēlēju līdzi. Bet tas nav tas, kas mani interesē.

Zālīte: Vai tu biji tas, kurš kādā Kastorfa izrādē izkakāja tos burtus?

Fričs: Izkakāja burtus?

Zālīte: Esmu no kāda zinātāja dzirdējusi stāstu, ka viens aktieris esot noskaidrojis, kas viņam jāapēd, lai izrādē varētu uz vietas izkakāt īstos burtus.

Fričs: Man šķiet, tā ir leģenda. (Abi smejas.) Teātrī Volksbühne klejo tik daudz leģendu. Vai arī tas bijis Vēgars Vinge, viņš vienā inscenējumā uz skatuves kakāja.

Zālīte: Skandalozais norvēģu režisors ievadīja sevī krāsu un pēc tam izkakāja. Bet es biju domājusi kādu Volksbühne aktieri, kurš spēja no kakām izveidot īstus burtus.

Fričs: Jā, to visu es Volksbühne piedzīvoju, urīnu un ko tik vēl ne. Bet tās nav sastāvdaļas, kas man vajadzīgas.

Zālīte: Bet toreizējo laikmetu, 21. gadsimta sākumu, tas viss ļoti izteikti veidoja un raksturoja. Kā tu domā, kas tā rezultātā atbrīvojās? Kādas šūnas un atomi tur tika palaisti brīvībā?

Fričs: Tie bija interesanti laiki. Bet, ko tas ar mums nodarīja, par to es nekad neesmu domājis. Tas bija jauki, bet es nekad vairs to neatkārtotu.

Zālīte: …ķermeņa izdalījumu atbrīvošana no tabu…

Fričs: Tas mani vairs tā neinteresē. Tā var būt kāda privāta perversija.

Zālīte: Nav arī svarīgi.

Fričs: Nē, nē, tā ir ļoti interesanta tēma. Mākslā kopumā ik pa laikam bijuši periodi, kad mākslinieki reizi pa reizei kakāja galerijās.

Zālīte: Šādi tabu brīžiem nostiprinās un vēlāk atkal mazinās.

Fričs: Jā. Kaut kas tajā visā kļuvis pārāk smagnējs. Man tas vairs nav vajadzīgs. Arī visa šī rupjība, viss šis smagums, ar kādu tika spēlēts, man to vairs nevajag. Pašlaik es drīzāk dodu priekšroku vieglumam, gaisīgumam. Kad ierados Volksbühne, vēlējos tur radīt pretstatu visam šajā teātrī ierastajam. Toreiz es izraudzījos izrādi “Spāņu muša”, kas vispār neiederējās Volksbühne repertuārā. Biju pilnīgi drošs, ka skatītāji mani noteikti izmetīs no teātra. Tas bija tāds galējs pretpols. Bet pēkšņi iestudējums guva milzu panākumus! Vispār nebiju ar to rēķinājies. Tā arī bija zināma katarse. Tas man bija dziedinošs process.

Zālīte: Brehts teica, ka teātris ir sava veida izklaide, Unterhaltung. Kāda veida izklaide, tavuprāt, būtu jānodrošina mūsdienu teātrim?

Fričs: Izklaide ir kaut kas būtisks, taču katrs ar to saprot ko pilnīgi citu. Ir cilvēki, kuriem izprieca nozīmē skatīties, kā citam tiek nogriezts pirksts. Šeit atkal parādās valodas problēma. Teātrim vienmēr ir zināma saistība ar laiku. Mēdz teikt: tas neiederas šajā laikā. Tieši tas man šķiet visskaistākais, ka mēs teātrī neesam piesieti laikam. Manās acīs “Oidips” ir darbs, kuru joprojām neesam līdz galam izpratuši. Varbūt tas, ko dēvējam par progresu, – visas tās automašīnas, tehnoloģijas, zinātne – ir tikai slimība...

Zālīte: ...strupceļš...

Fričs: ...varbūt tā ir slimība? Šī pasaules izsūkšana. Un to nebūt nedomāju klimata ziņā. Vai tādā ziņā, ka... Pasaule ir auglis, un mēs to izsūcam tukšu. Krak! Mēs nezinām visu, ko pasaule īstenībā ar mums dara. Pie kā mēs palikām?

Zālīte: Izklaide. Izpriecas.

Fričs: Tās ir muļķības. Mēs nevaram to visu zināt. Viss jaunais vienmēr ir atšķirīgs. Tas notiek automātiski. Man pat nemaz nav jāmēģina būt modernam. Jēdziens “moderns” ir muļķīgs. Brehta laikā tas vēl bija pavisam citādi. Man, piemēram, arī ir lieli iebildumi pret terminu “postkoloniālisms”. Cilvēkiem, kuri met jūrā vecu valdnieku pieminekļus, būtu jāmet jūrā savi viedtālruņi. Mēs nodarbojamies ar agrāko koloniālismu, mainām ielu nosaukumus. Pilnīga plānprātība. Šobrīd notiek koloniālisms! Tikai citāds. Un tas mainās. Man tas viss šķiet tik stulbi, jo visi klūp virsū tikai modes lietām. Kā Black Lives Matter. Ap 2000. gadu Desavas cietumā sadedzināja patvēruma meklētāju Urī Džallo. Toreiz demonstrāciju nebija. Un, iedomājies, joprojām tiek noliegts, ka tas vispār notika! Mūždien tiek apgalvots, ka viņš pats sevi aizdedzinājis, lai gan viņš bija sasiets. Un tas viss – zinātnes laikmetā, kad visu iespējams noskaidrot! Zināms, ka viņš tika sadedzināts. Bet tad nebija nekāda Black Lives Matter. Tā ir modes lieta. ASV cilvēki izgāja ielās, tādēļ tas jādara arī mums. Tā tam, protams, arī būtu jābūt. Tas ir pareizi. Notikumi ASV arī ir šausmīgi. Taču cilvēki piedalās Black Lives Matter, bet nemaz nedomā par to, kas notiek šeit. Es visā šajā jezgā nemaz nepiedalījos. Es taisu teātri un neko citu.

Zālīte: Herbert, bet rasisms pret cilvēkiem ar citu ādas krāsu ir seksīgāks nekā rasisms pret baltajiem. Neviens nevēlas runāt par rasismu pret baltajiem, rasismu pret austrumeiropiešiem, par to, ka paši savām rokām esam nogalinājuši miljoniem cilvēku. Un Austrumeiropa joprojām tiek uzskatīta par otrās šķiras Eiropu. Par to mēs negribam runāt. Black Lives Matter atrodas tālu prom un izskatās seksīgāk, jo tie ir citu grēki.

Fričs: Tāds ir jautājums, cik lielā mērā mēs spējam pievērt acis. Īpaši saistībā ar Austrumiem un visu, kas tur ticis izdarīts. Ja sākam ar Himleru, ar visu, ko viņš sarakstījis par cilvēkiem, par Austrumos mītošajiem zemcilvēkiem, – tas joprojām iesēdies daudziem galvā. Un tagad par Navaļniju: protams, iespējams, ka Putins ir briesmīgs, ka viņš ir šausmīgs tips. Es to nezinu, es viņu nepazīstu. Viss var būt. Bet tā viņi visi dara! ASV dara tāpat! ASV, kas nevēlas uzklausīt apsūdzības, ka pastrādājušas kara noziegumus. ASV, kas piedraudēja Hāgai – Hāgas tribunālam –, ja tas uzdrīkstēsies apsūdzēt ASV, tad tribunāls tiks likvidēts! Bet kam mums kara noziegumu tribunāls, ja tajā apsūdz tikai cilvēkus no Dienvidslāvijas? Ja citi var darīt, ko vien vēlas? Tas taču nevar būt. Es par to negribu izteikties. Baidos, ka mani vēl aizvedīs uz kaut kādu nometni. Tad jau labāk nodarbojos ar savu teātri.

Zālīte: Labi, atpakaļ pie teātra. Ko tavā teātrī aktieri atdarina? Ja domājam par Aristoteļa mīmēsis jēdzienu...

Fričs: Aktieri ir tie, kas viņi ir. Viņi ar sevi kaut ko iesāk. Kāda atdarināšanu var izmantot kā līdzekli – var atdarināt ziedu, var atdarināt bezpajumtnieku.

Zālīte: Var atdarināt arī pasaules galu.

Fričs: Varbūt mēs jau piedzīvojam pasaules galu, varbūt šis ir pavisam jauna laikmeta sākums. Šai atdarināšanai, mīmēsis, kinematogrāfā piemīt pavisam cits spēks. Kad agrāk, 50. gados, tika izrādīts kāds vesterns un cilvēki stāvēja rindā pie kinoteātra, pēc seansa varēja redzēt, kā visi, nākot ārā, jau bija vesternu varoņi. Visi kustējās kā personāži filmā. Arī mūsdienās ir tādi sinefili: viens izskatās pēc Vima Vendersa, cits – pēc Fasbindera. Viņi iznesas kā kinocilvēki. Arī darbā šādi cilvēki ir. Ir cilvēki, kuri darbā iznesas, skraida apkārt ar austiņām un tā tālāk. Viņi var iztēloties sevi strādājam tikai tad, ja redz uz krēsla uzrakstītu savu vārdu. Tā ir cilvēku mīmēsis. Tā ir mūsu laikmeta slimība, jo tā laupa mums skatu pašiem uz sevi. Visi šie influenceri: kādas drēbes tev mugurā, kā tu kusties... Es nekad neesmu domājis par atdarināšanu.

Zālīte: Uz pavisam īsu mirkli atgriezīsimies pie tavas “Mūžīgās izrādes”. Kā tas strādātu – aktieri visu laiku turpinātu spēlēt, pienesot izrādei kaut ko no sevis? Vai vari vēlreiz paskaidrot, kā tā tiktu īstenota?

Fričs: Kā pirmīt teicu, galvenais man ir forma un formas valodas attīstīšana. Japānā ir tāda tradīcija, ka vectēvs sāk kaut ko izgriezt no koka, tad to manto un turpina pārveidot viņa dēls, mazdēls un nākamās paaudzes. Es labprāt attīstītu ko līdzīgu – teātra izrādi, kas dzīvo mūžīgi, kur vecākie aktieri nodod stafeti jaunākajiem, kuri savukārt pienes tai savas idejas. Šī izrāde būtu kā organisms, kas nepārtraukti pārveidojas un kļūst par ko citu. Ielikt pamatu kam tādam, kas ik dienu rodas no jauna, – tāds ir mans sapnis.

Zālīte: Varbūt tev jāuzraksta mūzikls? “Kaķi” dzīvo mūžīgi. Vienīgā atšķirība, ka tur aktieri nedrīkst turpināt pievienot uzvedumam idejas.

Fričs: Mans sapnis būtu radīt kaut ko bez nošu pieraksta vai noteikta teksta, ko tādu, kas tiek nodots tālāk tikai teatrālā dimensijā, no mutes mutē, no ķermeņa ķermenī.

Zālīte: Kā eposs.

Fričs: Jā.

Zālīte: Kā Islandē, kur cilvēki sapulcējās, lai divas dienas klausītos eposu.

Fričs: Šāda mūžīga izrāde vienmēr attīstās atšķirīgos virzienos. Tajā neviens nedomā par progresu, par to, lai tā vienmēr kļūtu labāka.

Zālīte: Ko tu īsti vēlies pateikt ar vārdu “ornaments”, kad apraksti savu darba metodi? “Tie ir tādi ornamenti, kas kopā būvē stāstus.”

Fričs: Ādolfam Losam ir tāda grāmata, kurā viņš raksta, ka ornaments ir noziegums. Man tā nešķiet. Tas iet abstrakcijas virzienā. Man mošejās patīk attēlu trūkums, visas tās mozaīkas, ornamenti. Šī ornamentālu elementu atrašana žestos, aktierspēlē. Tādai horeogrāfijai piemīt kaut kas ornamentāls, tajā redzami vizuāli ornamenti, kuri kustas un dara ko tādu, kam nav vajadzīgs skaidrojums, kas vienkārši drīkst būt skaists. Man ļoti svarīgi šķiet saskatīt skaistumu tajā, ko dari. Tas var aplaimot un dziedēt.

Zālīte: Tas ir nevajadzīgi nepieciešamais. Starp citu, man vēlreiz tev jāvaicā: tu vairākkārt esi teicis, ka aktierim jābūt brīvam. Ko tas varētu nozīmēt – “brīvs aktieris”?

Fričs: Tas visādā ziņā ir pretstats aktierim kā pavēļu pildītājam, ko joprojām varam novērot. Pretstats aktierim, pret kuru attiecas kā pret karavīru. Un uz skatuves bieži redzu aktierus, kuri dara visu, ko no viņiem prasa. Viņi ir apmācīti paklausīt režisora teiktajam. Tur nenotiek nekāda saruna. Bet nozīme ir aktiermākslai. Derkons⁷ reiz teica, ka līdzās aktieriem vēlas redzēt arī māksliniekus. Bet aktieri ir mākslinieki! Tēlotājmākslinieku uzskats, ka aktieri ir kaut kādi tukšpauri, ir milzīgs pārpratums.

Zālīte: Sīki tehniķi.

Fričs: Jā. Mums jāpanāk, ka teātrī aktiermāksla atkal ir galvenā. Un ar to es nedomāju, ka aktieriem jābūt ideju pārnēsātājiem. Teātris, kur galvenā ir aktiermāksla, rada prieku. Tādā teātrī ir aktieri, kuri mani var padarīt traku. Tādu teātri es labprāt skatos. Visas šīs dižās teātra mākslinieces – Marlēna Dītriha, Merilina Monro – izcilas aktrises, kuru tēlojumu bija bauda skatīties. Viņām piemita spēks. Viņām bija teikšana. Bet tagad – visur tikai režija, visur tikai vadība. Režija nav vadība. Vada tie, kuri stāv uz skatuves. Viņi teātrī ir autoritātes. Ne intendants, ne režisors, ne dramaturgs, ne viens pats autors. Bet gan visi kopā.

Zālīte: Pār viņiem taču kāds ir valdījis gadu desmitiem.

Fričs: Nuja. Tieši tā arī ir problēma. Tagad visus interesē tikai tas, ko dara intendants – kad viņš ierodas, ko viņš saka. Nevienu neinteresē, kādēļ aktieris dara to vai ko citu. Tas jau patiesībā ir tas uztraucošais. Mēs domājam tikai par varas pozīcijām. Tiek runāts par kvotu ieviešanu teātrī. Uz to vēlos atbildēt, ka mums jānosaka kvotas arī miljardieru skaitam uz pasaules.

Zālīte: Tu teici, ka jūti pazemību likteņa priekšā. Ko tu saproti ar likteni?

Fričs: Lietas, kuras ar mani atgadās un kuras nevaru izskaidrot. Mīklas, kas man jāatmin.

Zālīte: Tādas, ko esi atpazinis kā mīklas.

Fričs: Tieši tā. Nav tā, ka es tikai padodos liktenim. Taču es pret to izjūtu cieņu. Es nevaru zinātniski pamatot, kādēļ manas plaukstas izskatās tā, kā tās izskatās, kādēļ es sēžu pie datora, no kurienes šī ierīce nāk. Es esmu ceļinieks. Es dodos uz pilnībā nepazīstamu zemi – nāvi. Šādā ceļojumā es šobrīd esmu. Šī mīkla tāpat ir tik liela, ka nespēšu tai atrast risinājumu. Reizēm uz īsu brīdi rodas iespaids, ka esi kaut ko sapratis. Tad pārņem ļoti laba sajūta. Bet tas, vai viss saprastais ir patiesība, ir apšaubāmi. Vai saproti?

Zālīte: Saprotu. (Smejas.) Vai drīkstu uzdot tev stulbu jautājumu? Kādēļ tu dzēri – tad, kad dzēri? Un kā tev šķiet, vai tavs teātris nav kaut ko zaudējis līdz ar to, ka tu vairs nedzer?

Fričs: Es dzēru jau no astoņu gadu vecuma. Vectēvs mani tolaik jau cienāja ar degvīnu. Tā ir klišeja, ka māksliniekam jādzer. Es lietoju visas iespējamās narkotikas. LSD...

Zālīte: Vai lietoji arī sēnes?

Fričs: Jā, skaidra lieta. Itin visu! Sēdēju uz adatas. Visu! Līdz vienā brīdī pamanīju, ka mani tas vairs neinteresē. Lai uzskatītu, ka teātris tādēļ kaut ko zaudējis, būtu jānoraksta pēdējie labākie gadi. Manuprāt, tā nav. Manuprāt, kopš pārstāju dzert, esmu vēl radījis visu ko skaistu. Visļaunākais ir pašam domāt, ka, ja nedzersi, vairs nebūsi tik interesants. Tad tā ir īsta atkarība. Šādu atkarību es nevēlos.

Zālīte: Šādu iekšēju klusumu tiešām jāspēj paciest. Kā uz skatuves var radīt klusumu? Jo skatuve pēc definīcijas pieprasa darbību.

Fričs: Pavisam vienkārši. Vispirms kļūst ļoti skaļi, un tad pēkšņi – pavisam klusi. Tad arī nav vairs nekādu pļāpu.

Zālīte: Par savu dzīvi un arī saviem darbiem tu bieži runā kā par spēli. Kādu spēles iznākumu tu gaidi?

Fričs: Es negaidu nekādu iznākumu. Ceru, ka spēle man kaut ko kaut kad pateiks. Es nezinu, kādēļ spēlēju. Tas rada prieku. Tas izraisa baudu. Bauda ir mans dzinulis. Nekādu iznākumu es vēl nekad neesmu sagaidījis. Priecājos, ja tieku pārsteigts. Ļoti nozīmīga spēles daļa ir risks: daudz riskēt, izspēlēt gājienus, kurus, cituprāt, nedrīkstētu. Tas spēli padara interesantu. Spēles būtība ir meklēt risku.