Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kas izmainījies, kopš jūs esat saņēmis/-usi Purvīša balvu?
Neiburga: Esmu kļuvusi vecāka, un man ir piedzimis vēl viens dēls.
Eglītis: Politiskā situācija pasaulē ir kļuvusi krietni satraucošāka. Manis paša dzīve mainās visu laiku, taču es neesmu novērojis, ka tieši Purvīša balvas saņemšana būtu izraisījusi kādu būtisku pavērsienu.
Ģelzis: Esmu sevī izskāvis terminu “radošs kompromiss”. Nosaucu pat savu auto Purvīša vārdā. Lai rokas tuvāk ikdienas saķerei.
Fišers: Ir daudz grūtāk identificēt sevi kā kontrkultūras pārstāvi. Es ar to domāju pašidentificēšanos. Taču, ja tā, kas tad tas tagad par meinstrīmu, kaut kāds marasms. Sakarā ar šo esmu mazliet apjucis.
Starp citu, ko jūs domājat par Purvīti pašu?
Neiburga: Šobrīd neko nedomāju.
Eglītis: Starp citu – nav slikti. Viņam bija skaidri mērķi un vīzija, bet tajā pašā laikā saglabājās nemitīgi meklējumi. Neapšaubāmi viņš ir atstājis būtisku nospiedumu Latvijas mākslas paštēlā, kā arī latvieša izpratnē par ainavu.
Ģelzis: Īpašs romantisks darbarūķis.
Fišers: Par Purvīša kungu neko daudz nezinu, taču tās atkušņa ainavas man tīri labi patīk.
Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies
Cilvēki un zvēri ir viens un tas pats
Māksla tautai un buržuāzija
Postmodernisma gals
Tasmanijas velns