Primitīvā domāšana saglabāsies vienmēr

Kad eiropiešu ceļotāji 16. gadsimtā buru kuģos nonāca līdz tam svešajās Āfrikas un Amerikas pasaulēs, viņi tur sastapa citas cilvēciskas būtnes, kuru paražas un tikumi gandrīz neaptverami atšķīrās no visa, kas bija pazīstams Anglijā, Francijā un Spānijā. Līdz ar evolūcijas teorijas rašanos pamazām izveidojās priekšstats, ka šie cilvēki pieder pie kādas aizkavējušās stadijas cilvēces attīstībā un ka, izpētot tā saukto “mežoņu” ticējumus un ieradumus, varētu gūt priekšstatu par primitīvo prātu, kā to sāka dēvēt.

Kabineta antropologi, kuri savas teorijas būvēja uz misionāru un koloniju administratoru piegādātajiem pastāstiem, sprieda, ka cilšu maģijas rituāli liecina par pirmszinātniskas domāšanas eksistenci; tā viņiem šķita apbrīnojami līdzīga civilizētās pasaules bērna prātam. Tādi pētnieki kā Džeimss Freizers, ietekmīgā darba “Zelta zars” autors, uzskatīja, ka maģiskie ticējumi parāda bērnišķīga prāta centienus aptvert dabas cēlonības pamatprincipus. Taču, kad antropologi iznāca no kabinetiem un sāka paši doties izpētes ekspedīcijās, drīz vien kļuva skaidrs, ka priekšstats par primitīvo domāšanu drīzāk gan atspoguļo sociālās zinātnes pašas primitīvo attīstības stadiju un ka ir daudz produktīvāki veidi, kā izskaidrot maģijas un rituālu šķietami vientiesīgās īpatnības. Mūsdienu antropologi “mežoņa” domāšanu vairs nepielīdzina bērna prātam un cilšu iekārtā dzīvojošu cilvēku vairs neuzskata par mūsu pirmatnējo senču fosilijām. Pētniekus, kuri savu darba mūžu pavadījuši starp tā sauktajiem “mežoņiem”, vienmēr pārsteidz efektivitāte, lietpratība un izmanība, ar kādu šie it kā primitīvie cilvēki organizē dzīvi nepakļāvīgā un bieži vien nelabvēlīgā vidē. Šādi novērojumi nav savienojami ar pārliecību, ka ciltīm raksturīgais prāts ir tikai vienkāršāka un nesakarīgāka mūsu pašu domāšanas versija, un tādi antropologi kā profesors Klifords Gērcs no Prinstonas Padziļināto pētījumu institūta, kurš klātienē vērojis strauji izzūdošo cilšu cilvēka dzīvi, savās zinātniskajās publikācijās arvien uzskatāmāk parāda, ka maģiskā prakse, kas pavada pirmsrakstības sabiedrību tehniskās darbības, liecina par citādu, taču nekādā gadījumā ne primitīvu attieksmi pret apkārtējo pasauli.

Džonatans Millers

Evolūcijas teorijai bijusi neatgriezeniska ietekme uz mūsu uzskatiem par prāta vietu dabā, kaut vai tāpēc, ka tā pirmoreiz piedāvāja ideju, ka prātam vispār ir vēsture. Varbūt es varētu sākt ar jautājumu: kādas šodien ir antropologu domas par cilvēka prāta rašanos?

Aptuveni pirms 30 gadiem, pateicoties jaunam fosiliju atradumam Āfrikā, mūsu uzskati ievērojami mainījās. Līdz tam valdīja priekšstats, ka dzīvnieks, ko sauc par cilvēku, jau uzreiz radies kā kaut kas vesels, gatavs un vienots savā kopumā. Taču arheologi pamazām nonāca pie atziņas, ka dažādas Homo sapiens daļas attīstījušās dažādos laikos. Vispirms aptuveni mūsdienu cilvēkam līdzīgus apveidus ieguva krūšukurvis, vēlāk – kājas, un visbeidzot “cilvēciskākas” kļuva smadzenes. Pamazām sāka uziet tā saucamo australopiteku fosilijas, kas liecināja jau par pašos pamatos mūsdienīgu cilvēka ķermeņa uzbūvi, kā arī smadzenēm, kuras apjoma ziņā iekļaujas cilvēkveidīgo pērtiķu smadzeņu diapazonā, tātad ir vairāk vai mazāk līdzīgas šimpanzes smadzenēm. Vēlākās fosilijās, kas saglabājušās no ledus laikmeta, smadzeņu izmēra ziņā jau noticis īsts sprādziens. Tāpēc jautājums vairs nebija: kas licis dabiskās izlases procesā rasties šādam – jau veselam un gatavam – dzīvniekam? Antropologi sāka apsvērt jautājumu: kādu specifisku faktoru iespaidā īsā laikā noticis vai būtu varējis notikt šāds neparasti straujš smadzeņu apjoma pieaugums; kādi faktori varēja novest (darvinisma izpratnē) pie tik lielu smadzeņu izveidošanās? Viņi sāka domāt, kādi apstākļi būtu varējuši to kaut kā iespaidot. Pamazām antropologi sāka aptvert, ka smadzenes ir ļoti cieši saistītas ar kultūru.

Un tā viņi sāka būvēt teorijas, kā darbarīki tajos laikos varētu būt devuši priekšrocības dabiskajā izlasē – varbūt medībās, varbūt kaujās, vienalga. Īpaši jau medībās, jo bija atrasti darbarīki, ko – vismaz tā uzskatīja – izmantojuši daži no šiem agrīnajiem pirmscilvēkdzīvniekiem. Izveidojās priekšstats, ka dzīvniekam, kuram ir nedaudz lielākas smadzenes un kurš līdz ar to spēj izgatavot nedaudz labākus darbarīkus, ir priekšrocības dabiskajā izlasē un ka šāda kultūras un dabas mijiedarbība ātri vērsās plašumā, izraisot strauju smadzeņu apjoma palielināšanos.

Tas, manuprāt, ir valdošais uzskats arī pašlaik, taču tagad paplašinājies un nedaudz mainījies mūsu priekšstats par izlasē iesaistītajiem kulturālajiem faktoriem. Tagad šis pleistocēna mačo “medniekvīra” tēls vismaz nedaudz ir mīkstināts. Mēs zinām vai domājam, ka zinām: līdztekus medībām šo agrīno kopienu cilvēki daudz vairāk nodarbojās ar pārtikas vākšanu, līdz ar to sievietēm šajā procesā bija krietni lielāka loma, nekā bija domāts agrāk, un tas pats attiecas uz sadarbību starp abiem dzimumiem. Nesenākie pētījumi, kas pagaidām vēl tiek vērtēti, pēc visa spriežot, liecina par dalīšanos pārtikā un tamlīdzīgu sociālo uzvedību. Sociālās iemaņas – spēja dalīties ar citiem, spēja sajust, ko jūt citi dzīvnieki, reaģēt uz šiem citiem ar iejūtību – tieši tāpat būtu priekšrocība dabiskajā izlasē, ja runājam par grupu, kura dzīvo kopā un lieto kopīgus pārtikas krājumus un kurā daži iet medībās, citi vāc pārtiku un tā tālāk.

Atbilstoši pašreizējam priekšstatam par šo atgriezeniskās saites cilpu starp kulturālo un bioloģisko attīstību ledus laikmetā (iespējams, vēl senāk) cilvēka kultūra un cilvēka smadzenes veidojušās mijiedarbībā. Kaut kādā ziņā var teikt, ka smadzenes izveidojusi kultūra. Nav pareizs uzskats, ka cilvēka smadzenes bija vispirms, bet kultūra, pareizāk, cilvēka spēja veidot kultūru, ir sekas. Nākas secināt, ka cilvēka smadzenes droši vien nespētu efektīvi funkcionēt ārpus kultūras – ka tās nedarbotos īpaši labi vai nedarbotos vispār. Īsi sakot šis priekšstats ievērojami atšķiras no iepriekšējā – ka bijis organisms, kas viss kopumā mainījies, pēkšņā lēcienā topot par cilvēku, piepeši tā bijusi viscaur cilvēciska būtne. Šis process, jādomā, bijis daudz pakāpeniskāks, daudz sarežģītāks, un tā saucamā kritiskā punkta teorija par cilvēka izveidošanos vairs netiek atzīta par īpaši ticamu, tāpat kā ūdens piepeši nesasalst par ledu vai lidmašīna nepaceļas gaisā vienā acumirklī. Šo “ranga paaugstinājuma” ainu, kā to arī reizēm sauc (līdz šim tu biji dzīvnieks, tagad būsi cilvēks), izkonkurējis priekšstats par pakāpeniskāku pāreju, strauju (ģeoloģijas izpratnē) un sarežģītu (bioloģijas izpratnē) attīstību, ko nosaka kulturālo un bioloģisko faktoru mijiedarbība.

Runājot par pakāpenisku prāta attīstību, arī antropologi nonākuši pie sava skatījuma uz to, kā veidojusies cilvēka domāšana. 19. gadsimta beigās izplatīta bija ideja, ka šajās agrīnajās stadijās prāts bijis kaut kādā veidā primitīvs, proti, tam it kā piemitušas zināmas īpašības, kas ļoti atšķiras no tā, ko tālaika pētnieki samērā pašapmierināti nodēvēja par civilizēto prātu. Varbūt jūs varētu lielos vilcienos raksturot 19. gadsimta antropologu uzskatus par šīm agrīnajām stadijām un viņu kļūdas?

Jā. Viņi uzskatīja, ka prāta evolūcija būtībā attiecas uz intelekta, sapratnes jomu, īpaši jau agrīnajās stadijās. Tā, piemēram, E. B. Tailoram, kuru mēdz uzskatīt par antropoloģijas pamatlicēju un kurš bija pirmais antropoloģijas pasniedzējs Oksfordā, bija priekšstats, ka primitīvais cilvēks redzējis vai pieredzējis ēnas, sapņus, dažādas halucinācijas, ko nav spējis izskaidrot. Un tad viņš, kā tāds agrīns mūslaiku zinātnieka modelis, izveidojis hipotēzi, kas viņam ļāvusi šīs anomālijas izskaidrot. Viņš, proti, šis primitīvais cilvēks, pieņēmis neatkarīgi no ķermeņa pastāvošas dvēseles eksistenci; to, protams, tālāk varēja izmantot, lai izskaidrotu arī nāvi (tu nomirsti, un dvēsele tevi pamet) un transu (dvēsele tevi atstāj uz īsu brīdi). Kad tu sapņo, tava dvēsele klīst apkārt. Saskaņā ar Tailora teoriju primitīvais cilvēks radīja sava veida primitīvo zinātni; centieni izskaidrot pasauli bija galvenais dzinējspēks, kas virzīja viņa domāšanu.

Vēlāk Džeimss Freizers šo pašu domu attīstīja savā maģijas teorijā. Freizers saka, ka maģija ir atsevišķu primitīvo cilvēku mēģinājums izskaidrot un līdz ar to kontrolēt pasauli, apmēram tāpat, kā to dara mūsdienu zinātnieks, – ar to atšķirību, ka viņi kļūdījās. Svarīgākais Freizera jaunievedums, ar ko viņš arī slavens šajā “primitīvās domāšanas” lauciņā, ir atšķirība starp saskarsmes un atdarinošo maģiju. Cilvēkiem radās priekšstats, ka, ja kaut kas ir kaut kā saistīts ar ko citu, tad pirmajam ir maģiska vara pār otro. Vai arī – ja viena lieta ārēji atgādina citu, tad tai piemīt vara pār to. Teiksim, ja tu dejo kā briedis, tas atvedīs briedi pie tevis: tā ir atdarinošā maģija. Vai, ja tu tiec pie kāda cilvēka mata, tad vari viņu noburt, jo mats bijis fiziski saistīts ar šo personu: tā ir saskarsmes maģija.

Došu piemēru no saviem ekspedīcijas laikiem, kas varbūt padarīs to visu saprotamāku. Cilvēkam, pie kura es Javā īrēju istabu, apzaga māju, un viņš, būdams ļoti trūcīgs, to ārkārtīgi pārdzīvoja. Taču zaglis pie viņa bija aizmirsis savu mazo cepurīti. Mans namatēvs paņēma cepurīti, pagatavoja no tās lelli, kas simbolizēja zagli, uzdūra uz iesma un, lēni griežot, “cepināja”. Kad es pajautāju, ko viņš dara un kāpēc, saimnieks atbildēja: “Zaglim tagad sāksies briesmīgs drudzis, un viņš zinās, ka es viņu cepu. Tāpēc viņš nāks pie manis pēc palīdzības. Tas ir, viņš aizies pie dziednieka, bet dziednieks pateiks, lai viņš nāk šurp un atdod manas mantas. Ja viņš to nedarīs, drudzis nekad nepāries, jo es grozīšu viņu uz iesma, cik ilgi vien vajadzēs.” Un viņš tieši tā arī rīkojās. Tā bija reizē saskarsmes maģija, jo cepurei bija bijusi fiziska saistība ar šo cilvēku, un arī atdarinošā maģija – lelles cepināšanas un drudža līdzības dēļ.

Tātad agrīnajā fāzē antropoloģiskā teorija par “primitīvo domāšanu” saistīja to ar izziņu: runa bija par to, kā reaģē indivīdi, kas, saskaroties ar nepazīstamiem pasaules aspektiem, cenšas tos izskaidrot un pēc iespējas arī kontrolēt. Šādai pieejai, protams, ir tas trūkums, ka vairums maģisku un reliģisku ideju, teiksim, saistībā ar gariem un dvēselēm, ir visai afektīvas: tajās ir spēcīgs emociju un kaislību piejaukums. Taču antropoloģiskā teorija par primitīvo domāšanu “primitīvos cilvēkus” attēloja kā izteikti intelektuālas personas – daudz intelektuālākas par jebkuru citu mums zināmu būtni, tajā skaitā pat mums pašiem. Turklāt šo cilvēku uzskatus mēģinot izskaidrot ar kļūdainiem spriedumiem. Tas nozīmē, ka primitīvie cilvēki cenšas darīt tieši to pašu, ko mēs…

Tikai nemākulīgi.

...tikai nemākulīgi. Pareizi. Viņi kļūdās.

Bet vai nebija arī tāda uzskata – iespējams, daļēji pateicoties evolūcijas teorijai –, ka, vērojot mežoņa vai primitīvā cilvēka domāšanas procesus, civilizētais cilvēks bauda zināmu privilēģiju ielūkoties cilvēces bērnībā?

Jā. Bija priekšstats par cilvēces bērnību, kas īsumā tiek no jauna izdzīvota katra civilizēta cilvēka individuālajā bērnībā. Piemēram, Freizers domāja, ka pastāv zināma vēsturiska attīstība, evolūcija no maģijas uz reliģiju (kas, pēc viņa domām, nav tik daudz jautājums par mehānisku kontroli kā par pielabināšanos gariem) un tālāk uz zinātni, un ka šī attīstība saskatāma ikvienā bērnā, kurš dzīvi sāk kā maģiski domājoša būtne un tic domas visspēcībai, kā to sauca Freids, – tam, ka viņš ar savām domām spēj kontrolēt pasauli, savu māti, vienalga ko. Tālāk bērns sāk visiem spēkiem pielabināties pasaulei, raud, cenšoties to iežēlināt, lai visspēcīgās domas vara paglābtu viņu no tā, ko pats nespēj pieveikt. Un visbeidzot viņš kļūst racionāls, “zinātniski” domājošs, kā tas piedien civilizētam pieaugušam cilvēkam.

Īsi sakot, doma bija tāda, ka šādā skaidrojumā var saskatīt analoģiju starp cilvēces un indivīda attīstību. Turklāt tika uzskatīts, ka psihopāti un tamlīdzīgi cilvēki regresējuši līdz agrīnākām attīstības stadijām – gan ontoģenētiski, gan filoģenētiski. Tāpat kā kultūrā izdzīvojuši zināmi elementi no senākām attīstības stadijām, piemēram, ticība gariem, tā arī psihozē saskatāma regresija līdz kādai senākai stadijai indivīda psiholoģiskajā attīstībā.

Agrīnie teorētiķi zināšanas ieguva no savu laikabiedru, ar viņiem vienā laikā dzīvojošu tautu, dzīves un tad pārcēla to uz pagātni. Tā bija sava veida alķīmija, kas pārvērš telpu par laiku, un tai arī bija apmēram tikpat labi rezultāti, kādi alķīmijai vispār mēdz būt. Teiksim, tu paskaties uz Austrālijas aborigēniem un saki: viņi ir tādi paši kā ledus laikmeta cilvēki; šāda pieeja, protams, ir elementāra kļūda. Viņi ir mūsu laikabiedri, nevis mūsu senči, un viņi šajā pasaulē ir tieši tikpat ilgi, cik mēs; viņiem ir tikpat sena vēsture un noiets tikpat garš attīstības ceļš.

Kāds bija nākamais solis šīs kļūdas labošanā?

Vispirms par šo jautājumu radās bažas sociālā aspektā. Franču sociālantropologs Levī-Brils sacīja: “Svarīgi nav tas, kā domā indivīds, bet gan kādi ir visas sabiedrības domāšanas modeļi; tieši tie liek “primitīvajiem cilvēkiem” domāt tā, kā viņi domā.” Viņš ļoti stingri nošķīra “primitīvo domāšanu” (tātad jau atkal – to, ko demonstrē sabiedrība, nevis atsevišķs indivīds) un mūsdienu domāšanu (arī kolektīvā izpratnē), lai gan vēlāk no šīs nostājas nedaudz atkāpās. Pirmo viņš sauca par pirmsloģisko, bet otro – par loģisko domāšanu. Pirmsloģiskais, tātad “primitīvais” prāts izpaudās kā uzskats, ka lietas savā starpā mistiski mijiedarbojas, ka iespējams kaut ko iespaidot ar tādu procesu, kādu es aprakstīju, runājot par Freizeru; taču vairs netika pieņemts, ka šāda domāšana rodas no individuālas nesaprašanas, bet drīzāk no priekšstatu un ideju kopuma, kas valda sabiedrībā. Tātad nevis “iemesls, kāpēc mums ir racionāla zinātne, bet viņiem tādas nav, ir tāds, ka mēs esam racionāli un pieauguši, savukārt viņi nav”, bet gan pilnīgi otrādi. Mums ir racionāla zinātne, tāpēc mēs varam būt racionāli, bet “primitīvie” cilvēki to nevar, jo viņiem ir tikai dīvaini reliģiski uzskati par mistisku mijiedarbību un tā tālāk.

Arī šis viedoklis izpelnījās asu kritiku. Agrīnie antropologi un kvaziantropologi nebija praktiķi: viņi nebrauca ekspedīcijās, nestrādāja, dzīvojot starp reāliem tā sauktajiem “primitīvajiem” cilvēkiem. Tāpēc, kad klajā sāka nākt arvien vairāk pētījumu, kuru autori tiešām bija strādājuši šādās kopienās, kabineta antropologu uzskati lielā mērā sabruka. Tādi zinātnieki kā Malinovskis sāka doties ekspedīcijās un vērot, kā tad “iedzimtie” tiešām risina intelektuālās problēmas, kā viņi tiešām domā uz vietas un reālā kontekstā.

Vai jūs sacītu, ka tādu autoru kā Freizera un Tailora, varbūt mazākā mērā arī Levī-Brila priekšstats par primitīvā prāta infantilismu atspoguļoja koloniālo lielvaru politisko un sociālo nostāju? Tām bija ērti par šiem cilvēkiem domāt kā manipulējamiem un kontrolējamiem bērniem.

Dažos gadījumos tā tiešām varēja būt. Taču domāju, ka ne visos. Freizers bija tik tīrs zinātnieks, cik nu šī pasaule jebkad pieredzējusi. Viņš tikpat kā neiznāca no sava kabineta. Ir tāds nostāsts, kā reiz kāds ieradies pie viņa Sv. Jāņa koledžas apartamentos un teicis: “Tepat dažas mājas tālāk dzīvo kāds fidžietis; vai nevēlaties viņu apciemot?” Un Freizers izsaucies: “Ak debess, nē!” Viņš pilnīgi noteikti nebija nekādā veidā politiski motivēts. Tiesa gan, viņam bija ļoti spēcīga antireliģiska nostāja. Viņš bija agnostiķis un līdz ar Tailoru piederēja pie tā lielā racionālistiskā utilitārisma viļņa, kas pavadīja industriālo revolūciju un tai līdzi nākošo imperiālismu. Taču nedomāju, ka Freizers vai Tailors būtu sevi apzinājušies kā politiski ieinteresētas personas vai apzināti centušies atbalstīt imperiālisma idejas. Bet domāju, ka jums taisnība plašākā izpratnē, proti, ka viņu teorijas piederēja pie tālaika atmosfēras, pie priekšstata, ka cilvēces vēsture tādā vai citādā veidā mūsos sasniegusi savu kulmināciju un tāpēc nepieciešams atklāt stadijas, kas bijušas pirms mums.

Domājams, ka koloniju administratoriem bija gluži izdevīgi, ja zinātnieki savos darbos atbalsta priekšstatu, ka viņu pārvaldītie cilvēki būtībā ir bērni un tātad kādam pār viņiem jāuzņemas vadība.

Droši vien. Domāju, ka viņi būtu pieturējušies pie šādiem uzskatiem arī bez zinātnieku palīdzības, taču zinātniekiem droši vien tomēr bija zināma loma šo uzskatu nostiprināšanā un attaisnošanā. Protams, tādi priekšstati sastopami vēl šobaltdien, varbūt gan retāk antropoloģijas vidē. Liela daļa diskusiju par visu, kas notiek pasaulē, Rietumos vēl joprojām norit tieši šādā kontekstā. Piedevām man liekas arī, ka pastāv nopietnas bailes – te ir saistība ar jau minēto psihozes jautājumu –, ka primitīvajā cilvēkā un bērnā ir kaut kas spocīgi baiss, kā vājprātā. Tas, protams, ir tāds diezgan freidisks formulējums, bet “primitīvais prāts”, tāpat kā bezapziņa, ir samērā biedējošs priekšstats, un domāju, ka šie zinātnieki vēlējās to piejaucēt, pieradināt. Tāpēc viņi teica: “Nē, primitīvie cilvēki nav nekas prātam neaptverams, nekas pilnīgi iracionāls; viņi vienkārši pārstāv normālas stadijas cilvēka ceļā uz mūsu attīstības līmeni, nevajag uztraukties.”

Tātad šo uzskatu, ka pastāv tāda parādība kā primitīvais prāts, sāka graut pirmie reālie kontakti ar dzīvām sabiedrībām. Kas no Malinovska pieredzētā lika viņam domāt citādi?

Vispirms viņš atklāja, ka, pretēji izplatītiem priekšstatiem (visi domāja, ka “primitīvie cilvēki” nespēj izprast pasauli), praktiskus jautājumus šie ļaudis risina pat ļoti efektīvi. Viņi prasmīgi būvē kanoe un var ceļot pa ūdeni; viņi ļoti daudz zina par dārzkopību un tā tālāk. Ja tā nebūtu, diez vai viņi spētu izdzīvot. Vēl svarīgāk – Malinovskis apgalvoja, ka “maģiskā” un “racionālā domāšana” viena otru neaizstāj. Cilvēki būvēja kanoe, cik vien labi prata, darināja laivas tik piemērotas jūras braucieniem, cik vien tas bija iespējams, un tad skandēja pār tām maģiskas frāzes tik ilgi, cik vien varēja. Tāpēc visai neloģiski sacīt, ka viss reducējams līdz sapratnes problēmai, teica Malinovskis, savu lomu te spēlē arī emocionālais aspekts. Malinovskis mēģināja izstrādāt savu teoriju, ko nosauca par “funkcionālismu”; tās uzmanības centrā bija jautājums, kāpēc vispār iesaistīts šis liekais – “liekais” mūsu skatījumā – elements. Kāpēc vajadzīga šī buramvārdu skandēšana? Kāpēc ir šī maģija?

Malinovska tekstos ir tāda ļoti slavena vieta: viņš pretstata zvejošanu rāmā lagūnā (viņš strādāja uz kādas dienvidjūru salas) un atklātā jūrā. Kad ļaudis ķēra zivis lagūnā, viņi maģiju neizmantoja, jo nebija nekādu bažu, nekādu raižu par drošību – ūdeņi bija rāmi un mierīgi. Taču, kad zvejnieki izbrauca atklātā jūrā, kur viļņi ir lieli, tika plaši likta lietā maģija, lai nezaudētu cerības un paļāvību šādā visai nedrošā situācijā. Atklātā jūrā cilvēki bieži noslīka; ja uznāca vētra, tādā kanoe ar tevi praktiski bija cauri, lai cik prasmīgi laiva būtu būvēta. Tātad, Malinovskis teica, izstrādājot savu funkcionālisma teoriju, maģijas uzdevums bija uzturēt cilvēkos paļāvību saskarē ar neziņu par savu nākotni; tā bija mācība, viņa slavenajā formulējumā, “ka cerība nevar pievilt, nedz arī ilgas – piemānīt”. Ja tu pietiekami stipri kaut ko vēlies, tiek iedarbināta maģija. Centrā izvirzās situācijas emocionālais, afektīvais aspekts, un tu sāc būvēt zināmas ideju kopas, burvestību virknes, reliģiskas sistēmas vai kultu, lai nezaudētu paļāvību, nododoties darbībām, kuru iznākums ir visai nenoteikts.

Šāds formulējums panāk divas lietas. Pirmkārt, tas iedragā tīri intelektuālu pieeju; otrkārt, izceļ sociālo aspektu, jo tāda maģija bieži vien (īpaši saistībā ar veselām laivu flotēm vai dārzkopības lietām) ir visai sarežģīta sabiedriska norise. Tātad nosliece uz individuālistisku traktējumu sāk pajukt un tai līdzi arī psiholoģisms; rezultāts ir pavērsiens uz, manuprāt, šodien dominējošo skatījumu: proti, ir nepieņemami censties jebkādā vienkāršotā veidā izsecināt, kā darbojas cilvēku individuālais prāts, spriežot vienīgi pēc tā, kādi ir viņu ticējumi un kādas darbības viņi veic. Vairums cilvēku mūsdienās uzskata, ka cilvēka kognitīvie procesi, domāšana jebkur pasaulē ir būtībā vienāda. Ja arī pastāv atšķirības, tad tās ir ļoti nelielas. Atšķirīgs ir kas cits – domāšanas sistēma, kurā cilvēki skata pasauli, tas, kādi ir viņu priekšstati par pasauli.

Tomēr gribas pavaicāt, kāds iekšējais stāvoklis ir cilvēkam, kurš izpilda maģiskus rituālus papildus tām tehniskajām manipulācijām, kas jāveic, teiksim, lai uzbūvētu kanoe.

Vispirms – mēs par to patiesībā neko daudz nezinām. Antropoloģija veikusi visai maz tieša psiholoģiskā darba ar tā sauktajiem primitīvajiem cilvēkiem. Lielākā daļa no tā, kas darīts, ir tikai, kā jau es teicu, nepamatota šo cilvēku varbūtējā domu gājiena nolasīšana no viņu ticējumiem. Un, otrkārt, manuprāt, antropologi mūsdienās mēdz diezgan skeptiski raudzīties uz spriedumiem par cilvēka iekšējo stāvokli, sliecoties pieņemt, ka domāšana, vismaz ļoti lielā mērā, ir publisks akts. Runa te, bez šaubām, nav par to, ka cilvēkiem šādu iekšēju pārdzīvojumunebūtu, – protams, tādi ir. Taču, ja jūs jautājat, kas norisinās cilvēkā, kurš šajā brīdī izpilda rituālu, grūti noticēt, ka visi procesā iesaistītie cilvēki jūt vienu un to pašu vai ka vajadzētu ticēt tiem iekšējo stāvokļu aprakstiem, kādi tiek piedāvāti atbildēs, kad uzdod šādus jautājumus. Šī domāšana un tāpat arī dīvainās sajūtas patiesībā norisinās publiski. Cilvēki patiešām runā to, ko viņi runā, dara to, ko viņi dara, un domā to, ko viņi ar to visu domā.

Piemērs šādai pieejai, kas novirzās no instrumentālā un intelektuālā aspekta, ir Suzanas Langeres pētījums par ASV Dienvidrietumu indiāņu hopu lietus dejām. Parasti uzskata, ka šī rituāla pamatā ir kārtējais Freizera piesauktais maldīgais domu gājiens cēloņsakarību meklējumos: indiāņi domā, ka ar dejām spēj izsaukt lietu, un viņi maldās. Tas arī viss. Taču jautājums tādā gadījumā jau atkal ir: kā gan viņi var tik ļoti kļūdīties? Atbildēs tiek minēta viņu loģiski kļūdainā paļaušanās uz atsevišķiem pozitīviem piemēriem; laiku pa laikam sagadās, ka lietus tiešām sāk līt, un ar to pietiek, jo cilvēki to atceras un tas viņus pārliecina: pozitīvi gadījumi pārliecina. Taču samērā vienkārši pierādīt, ka tāda atbilde ir visai nepārliecinoša, un rituāli vienalga turpinās, tiek atkārtoti atkal un atkal. Izskaidrojums Freizera gaumē arī īsti neder, jo, ja indiāņi, teiksim, atdarinošās maģijas garā dejas laikā pasviež gaisā ūdeni, viņi nebūt neuzskata, ka, imitējot lietu, gaisā pasviests ūdens panāks maģisku efektu ik reizi, kad viņi izpildīs šādu darbību. Viņi nedomā, ka lietus sāksies vienmēr, kad viņi izšļāks gaisā ūdeni; tam būs jēga vienīgi tad, ja viņi to darīs rituāla laikā. Pati atdarinošā darbība, ūdens izšļākšana gaisā, nav būtiska. Būtiski, ka tas tiek darīts rituālā, vēl vairāk – konkrētā rituāla brīdī, un to pavada citas simboliskas darbības.

Langere piedāvāja citu skatījumu uz šo jautājumu: indiāņi nemēģina izraisīt lietu tādā pašā izpratnē kā to darītu mēs, ar “mākoņu sēšanu” vai citiem paņēmieniem; viņi cenšas domāt par to, kā savā starpā saistītas atsevišķās daļas, kas veido kosmosu. Un pie kosmosa pieder arī viņi paši, pieder viņu dejas, pieder viss, kas viņiem jādara, lai saglabātu kosmosu veselu, varētu teikt, lai uzturētu kosmisko kārtību. Ja lietus tiešām sākas, tad rituāls, protams, vainagojies ar izciliem panākumiem. Taču tas ir izdevies drīzāk tādā ziņā, kā izdodas laba glezna vai sekmīgs lugas iestudējums. Tātad tas ir, kā mēs mēdzam sacīt, “sanācis”. Ja lietus nelīst, kaut kas nogājis greizi. Bieži vien, varbūt pat parasti, cilvēks nezina, kurā brīdī kaut kas nogājis greizi vai kas tieši nogājis greizi. Reizēm zina, bet reizēm nezina. Taču jebkurā gadījumā tas ir tikai neizdevies vai ne īsti izdevies pasākums. Mērķis ir veidot veselumu. Kad visi atsevišķie elementi nostājas savās vietās, kad tu dejo un pirms tam esi veicis visu garo sagatavošanu un tad beigās patiešām atnāk lietus, tas viss nostiprina pārliecību, ka tu pareizi saproti, kas ir kosmoss, un saproti savu vietu un lomu tajā. Iesaistītās personas rituālu uzlūko (iespējams, ne skaidri apzinātā formā) kā mēģinājumu attēlot paši sev un nostiprināt sevī apziņu, ka pasaule ir tāda, kā viņi par to domā. Tāpēc ir svarīgi saprast, ko par saviem mērķiem domā viņi paši, kas norisinās viņu pašu vidū. Mēs necenšamies viņu spriešanas procesus izsecināt no psiholoģiskiem pamatprincipiem; mēs cenšamies saprast, kāda viņu pašu uztverē ir šo piekopto darbību nozīme, ko viņi paši cenšas panākt, par ko te ir runa viņu pašu skatījumā. Ja izvēlas šādu pieeju, tad, man šķiet, jebkāda īpaši izteikta atšķirība starp primitīvo un moderno domāšanu lielā mērā pagaist, jo tieši tāda pati procedūra nepieciešama, lai saprastu vispār jebkuru no mums. Lai saprastu kāda cilvēka darbību, vispirms jānoskaidro, kas tā ir viņa paša izpratnē.

Tādā gadījumā rodas jautājums, kas “civilizētajā” dzīvesveidā ir tik īpašs, ka pakāpeniski novedis pie šādu ornamentālu darbību atmiršanas. Ja runa tomēr nav vienkārši par bērnišķīgā prāta pieaugšanu, kā tad mēs to varētu aprakstīt?

Pirmkārt, man liekas, ļoti viegli pārspīlēt – sakot, ka tās tiešām atmirušas. Runa nav tikai par to, ka pastāv māņticība un ka cilvēki vēl joprojām veic visvisādas dīvainas darbības, kurām paši tic. Svarīgāk ir, ka savas darbības viņi ievieto dažādos simboliskos rāmjos, piešķirot tām īpašu jēgu.

Zinātnieks velk baltu virssvārci, politikā tiek ievēroti visvisādi rituāli un tā tālāk. Ne jau viss, ko darām mēs paši, ir tiešā veidā instrumentāls, lai gan zinātnieki mēģinās iestāstīt, ka virssvārcis novērš kontamināciju, saglabā antiseptisku stāvokli un tamlīdzīgi. Mēs paši šos rāmjus nepamanām, vismaz ne ikdienā, jo tie ir mūsu pašu rāmji. Bet kāds nākotnes antropologs vai vēsturnieks atskatīsies uz lietām, kas norisinās britu vai amerikāņu politikā, un brīnīsies, ko, ellē, tas viss nozīmējis – kāpēc bijušas vajadzīgas visas šīs neinstrumentālās, ekspresīvās izdarības –, mēģinot to saprast aptuveni tādā pašā veidā, kā es mēģinu tikt skaidrībā par Bali tradicionālo politisko dzīvi 19. gadsimtā, tas ir, ne tikai atskatoties laikā, bet arī raugoties no kultūras distances.

Ne visi politikas rituāli, kaut vai karaļnama kāzas vai parlamenta atklāšanas ceremonija, ir instrumentālas darbības – darbības, kas šaurākā izpratnē pilda kādu funkciju valsts pārvaldē. Tas ir veids, kādā tiek izteikts, kas, pēc mūsu domām, ir valsts, kas ir politika. Valters Badžots “Anglijas konstitūcijā” nošķīra valdības izpildfunkcijas un ceremoniālās funkcijas. Viņš mēģināja pierādīt, ka visa šī publiskās dzīves rituālā puse nav vienkārši uzlikta visam pa virsu, nav kaut kas savā būtībā iracionāls un muļķīgs: tā ir saistīta ar uzticēšanos varai, ar to, kāpēc cilvēki pārsvarā dara to, ko no viņiem prasa, bez piespiešanas, – ar to, kā deleģē varu un tā tālāk. Tāpēc rituāli, teiksim, šeit, Lielbritānijā, parlamenta atklāšana, bet manā dzimtenē – lietas, kas saistītas ar prezidenta vēlēšanām, nevar uztvert kā vienkāršu piepušķojumu vai izgreznojumu. Atsauciet atmiņā visu, ko cilvēki ASV dara politiskajās kampaņās – teiksim, atkal un atkal atkārto vienu un to pašu runu. Tas ir vairāk saistīts ar sava tēla, autoritātes iespaida nostiprināšanu, nevis ar politiskas programmas formulēšanu vai pat popularizēšanu. Un šāds simbolisks konteksts vēl joprojām sastopams dažādās mūsdienu dzīves jomās. Manuprāt, nevajadzētu pārspīlēt mūsu racionalitāti, vismaz tās instrumentālajā izpratnē. Mēs nebūt nestaigājam apkārt, raugoties uz pasauli ar tik neiesaistītu skatienu, kā mums pašiem šķiet; mums trūkst spējas paraudzīties uz saviem uzskatiem no malas. Strādājot Javā vai Marokā, varēju pārliecināties, ka javieši un marokāņi nesaskata jēgu daudzās mūsu izdarībās un nesaprot, kāpēc gan mēs piekopjam visas tās blēņas, kuras mums tiešām raksturīgas.

Otrs šī jautājuma aspekts ir tāds, ka, lai gan mēs esam izveidojuši tādus sociālos iedibinājumus, kas sabiedrībai ļauj būt augstākajā mērā racionālai (labākais piemērs te ir zinātne), paši cilvēki, kuri attiecīgajās darbībās iesaistīti, var arī nebūt īpaši racionāli. Proti, kā cilvēki viņi var būt visai dīvaini, taču kārtība, pēc kādas viņi darbojas, ir stingri reglamentēta un institucionalizēta. Ja gribi būt mediķis vai fiziķis, ir zināmas lietas, par ko tev jādomā, un jāievēro arī zināmi darbošanās un uzvedības noteikumi, vismaz laboratorijā vai slimnīcā. Piemēram, ar medicīnu saistīti visai daudzi rituāli, un daudz kas no visa, kas medicīnas iestādēs notiek, paredzēts, lai uzturētu spēkā priekšstatu par to, kas šajā vietā norisinās, – neatkarīgi no tā, ko dara ar pacienta ķermeni vai prātu stingri ārstnieciskā aspektā.

Tomēr vai būtu nepamatoti teikt, ka “iracionāla” darbība – vienalga, vai to demonstrētu bērns, amerikāņu politiķis vai kādas cilts piederīgais, – ir primitīvās domāšanas piemērs? Es saprotu, ka tas dažiem varētu likties aizvainojoši vienkārši tāpēc, ka mēs lienam vai no ādas ārā, lai vairs nenoraudzītos uz primitīvajiem cilvēkiem no augšas. Es redzu, kā jūs iekšēji saraujaties ik reizi, kad vispār nākas izrunāt vārdu “primitīvs”.

Jā, tā tiešām ir. Manās aprindās šo vārdu vairs nelieto. Mēs runājam par “primitīvajiem cilvēkiem”, te es nodrebinos, pēdiņās. Taču tie ir “primitīvi” pieauguši cilvēki. Mēs nerunājam par bērniem, kas vēl nav kļuvuši par pieaugušajiem. Mēs nerunājam par pieaugušajiem, kuru prāts kaut kādā veidā sašķiebies. Mēs runājam par standarta, normāliem, ikdienišķiem, vismaz viņu sabiedrības izpratnē, pieaugušajiem. Un tāda veida racionalitāte – proti, neviens nemēģina audzēt kukurūzu ar buramvārdiem vien – noteikti pastāvējusi jau pašās agrīnākajās cilvēka evolūcijas stadijās. Mednieki zināja, kā jāmedī. Varbūt viņi skaitīja buramvārdus savu šķēpu smailēm, taču viņi prata arī likt tās lietā. Riņķa dejas pirms došanās medībās, brieža imitēšana dejā, lai to pēc tam izdotos nomedīt, kā mēs esam redzējuši zīmējumos uz alu sienām, un prasme pagatavot labu šķēpa smaili, ar kuru šo briedi tiešām izdotos nomedīt, – abi domāšanas veidi vienmēr pastāvējuši līdzās. Abi pastāvējuši un abi turpinājuši attīstīties kopš… konkrēta sākuma tam nav, bet kopš sākusies tā kultūras un smadzeņu mijiedarbība, par ko es jau runāju.

Man personīgi nepatīk šī “iracionālā un racionālā” terminoloģija, lai gan jāatzīst, ka es īsti nezinu, kādus vārdus lietot tās vietā. Taču svarīgi, ka šī instrumentālā darbība (tāda kā medīšana un pārtikas vākšana) un ekspresīvā darbība (tāda kā lietus dejas) noteikti pastāvējušas vienmēr, tās attīstījušās kopā, vienā un tai pašā laika posmā. To nevar sacīt par bērniem, jo citi cilvēki gādā, lai viņi neizkristu pa logu, un par psihotiķiem, jo parasti kāds cits parūpējas, lai viņi neizlec pa logu. Tas ir tas Malinovska viedokļa aspekts, kas, pēc manām domām, vēl joprojām ir aktuāls: “primitīvie cilvēki” patiešām ir ārkārtīgi prasmīgi. Es pats neesmu strādājis ar medniekiem vācējiem, tikai Bali, Javā un Marokā ar cilvēkiem, kuri ir politiski un tehnoloģiski diezgan augstu attīstīti. Bali, piemēram, ir smalki izstrādāta irigācijas sistēma, balieši ir vieni no prasmīgākajiem tradicionālo rīsa lauku apūdeņotājiem pasaulē. To, ko balieši zina par rīsu, viņi savulaik iemācīja holandiešiem, kad tie ieradās Bali. Rīsa audzēšana applūdinātā laukā ir ekoloģiski ārkārtīgi sarežģīta un augsti tehnoloģiska prasme; terase būtībā ir akvārijs, kas pareizi jāuztur un jāregulē. Tam vajag diezgan daudz: baliešiem ir ūdens tuneļi, akvedukti un dambji. Attiecībā uz rīsa audzēšanu šie cilvēki ir, varētu pat sacīt, hiperracionāli. Taču līdztekus šīm manā izpratnē visai augsti attīstītajām tehniskajām iemaņām viņi izstrādājuši arī ārkārtīgi sarežģītu rīsa audzēšanas rituālu. Un grūti iedomāties, ka būtu bijis laiks, kad viena no šīm lietām pastāvējusi bez otras – tehnoloģija bez rituāla.

Priekšstats, ka rituāls pastāvējis pirms instrumentālās daļas, ka simboliskā puse nāk vai nākusi vispirms un tad no tās cilvēki tālāk atvasinājuši racionālo pusi, ir tieši tāda kļūda, pie kuras var aizvest analoģija starp bērnu, psihiski slimu cilvēku un primitīvo cilvēku. Es neuzskatu, ka māksliniekā, bērnā vai garīgi slimā cilvēkā ir kaut kas īpaši primitīvs. Šādā aspektā dažādas sabiedrības ir vienlīdz primitīvas un visas ir vienlīdz mūsdienīgas. Atšķirība vērojama attīstības līmenī, kas sasniegts kādā konkrētā virzienā. Ir taču pilnīgi iespējams savā attīstībā pievērsties kādai noteiktai līnijai. Rietumi neapšaubāmi visai iespaidīgā mērā specializējušies zinātnē, vismaz kopš 17. gadsimta. Tikmēr javieši fantastiskā līmenī izkopuši deju. Taču šajā kontrastā kā tādā nekas nerunā par to, ka viena sabiedrība ir primitīvāka vai augstāk attīstīta nekā otra. Un nekas neļauj domāt, ka savulaik mēs visi esam bijuši simboliski orientēti, bet pēc tam, simboliskajam līmenim atmirstot, esam kļuvuši arvien racionālāki.

Vai tādā gadījumā jūs uzskatāt, ka pastāv zināma neizbēgama simboliski rituālās orientācijas pakāpe, kas cilvēka prātā iebūvēta tādā pašā veidā kā racionalitāte, ar kuru mēs tagad tik ārkārtīgi lepojamies? Un ka, lai cik izsmalcināti mēs kļūtu, lai cik dažādu alternatīvu viedokļu pastāvētu, lai kādas rakstpratības un elektronisko ierakstu tehnikas mēs apgūtu – lai cik “civilizēti” mēs kļūtu –, mūsos vienmēr saglabāsies šis simboliskais, rituālais, sargājošais, “māņticīgais” elements?

Jā, tieši tā es uzskatu. Un domāju arī, ka atšķirība starp instrumentālo un rituālo nebūt nav tik strikta. Tas izriet no iepriekš sacītā par smadzenēm, cilvēka smadzenēm, kas ir atkarīgas no kultūras – tās droši vien nespētu eksistēt un mēs nevarētu funkcionēt ārpus kultūras. Cilvēkveidīgie pērtiķi var daudz ko darīt arī bez kultūras konteksta, vismaz kā to izprotam mēs, jo viņu smadzenēs iekodētas daudzas lietas, kas nav iekodētas mūsējās. Mums ir jāmācās un jāattīstās, un uz tā sauktajiem “primitīvajiem cilvēkiem” tas attiecas tikpat lielā mērā kā uz visiem pārējiem. Arī viņiem nepieciešama sajūta, ka viņi zina, kas notiek viņu pasaulē. Viņiem jājūt, ka pasaule ir saprātīgi iekārtota un, pat ja viņi to nesaprot, tā tomēr var tikt saprasta; tieši šī iemesla dēļ viņiem, tāpat kā mums, ir rituāli, kas stiprina šo priekšstatu. Viņiem, tāpat kā mums, jāatbild uz jautājumiem, teiksim, par pāragras nāves iemesliem; zinātne uz tiem neatbild – ne jau tāpēc, ka tā nav sasniegusi pienācīgu līmeni, bet vienkārši tāpēc, ka vispār neatbild uz šādiem jautājumiem: tā neuzdod šādus jautājumus un tāpēc arī neatbild uz tiem. Tāpēc tam kultūrā iekļautajam, no kultūras atkarīgajam dzīvniekam, kāds ir cilvēks, dzīves centrā atrodas vismaz kaut cik sakarīgas jēgas, notiekošā nozīmes meklējumi. Mums vajadzīga sajūta, ka zinām, kas mēs esam, ka zinām, kāda ir pasaule, un ka mums ir kaut kāda teikšana pār to, kas notiek, – ka tā nav vienkārši kaut kāds nolāpītu likstu savārstījums. Ka tā nav haoss. Mums vajag būt pārliecinātiem, ka mēs kaut vai daļēji saprotam, kas ar mums notiek. Un šī nepieciešamība nekad nekur nepazudīs, jo mūsu instrumentālā darbība nekad mūžā mūs līdz galam neapmierinās. Tāpēc uzskatu, ka simboliskā, rituālā, “primitīvā” domāšana mūsu dzīvē paliks vienmēr.

Teiksim, atgriežoties pie tā, ko mēs runājām iepriekš, es nespēju iztēloties, piemēram, pilnībā tehnokrātisku politiku, jo tad varas autoritātei nebūtu nekāda pamata. Es nedomāju, ka tehniskā efektivitāte vien spētu kalpot par pamatojumu tādai varas autoritātei, kāda nepieciešama sarežģītā sabiedrībā, varbūt vispār jebkurā sabiedrībā, ja tai savu simbolisko svētību nedotu premjerministri, prezidenti vai karalienes, vai pirmie sekretāri, vai ciema vecajie, vai kāds cits. Kaut kas tāds vienkārši vajadzīgs, kaut kāds ceremoniāls izpušķojums ir neizbēgams. Lai gan, kā jūs teicāt, tie, kas tam nododas, diez vai to uzlūko kā iracionālu. Un es arī nedomāju, ka rituāls un tamlīdzīgas lietas ir kaut kas iracionāls, tāpat kā tas nav nekas primitīvs. Tas viss pieder pie cilvēka racionalitātes. Ciktāl iespējams runāt par “racionālu” un “iracionālu” domāšanu – un es uzskatu, ka ir iespējams –, tās abas norisinās gan instrumentālajā, gan simboliskajā sfērā.

Vai jūs teiktu, ka Rietumos vērojamā mistikas un okultisma praktizēšanas atdzimšana ir sava veida bēgšana no racionalitātes? Mēģinājums veidot jaunu priekšstatu par universu citā, ne tehnoloģiskā kontekstā?

Pilnīgi noteikti. Daudziem tradicionālās pasaules izpratnes formas vairs nedod apmierinošu atbildi; rodas iespaids, ka tās pamazām sagrūst. Krietnu laiku pēc šāda sabrukuma sākšanās cilvēki bieži vien turpina pie tām turēties, pārsvarā ar tīru gribasspēku – vienkārši tāpēc, ka viņiem kaut kam jātic. Pēc kāda laika tas vairs nelīdz, un cilvēki sāk meklēt idejas visdažādākajās vietās. Vairumam cilvēku nelīdz arī tas. Mūsu civilizācijā tādu, kuriem apmierinošas atbildes var piedāvāt, teiksim, budisms, ir samērā maz, jo tas ne visai labi saskan ar visu pārējo mūsu dzīvē – vismaz vairumam no mums. Visiem pārējiem vienīgā cerība ir kaut kāda veida rekonstrukcija, kas atjaunotu ne jau tradicionālos uzskatus, bet priekšstatu par pasauli, kas būtu izaugusi no tā, ko mēs par to šodien zinām, – ar zinātnes starpniecību vai citādi.

Taču bēgšana no racionalitātes noteikti izskaidro lielu daļu no tā, kas patlaban notiek, īpaši starp cilvēkiem, kuri ir pilnīgi apjukuši. Cilvēki var paciest, ka nezina vai nesaprot kaut kādas atsevišķas lietas, taču viņi nespēj – vismaz ne ilgstoši – izturēt apziņu, ka pasaule ir absurda, ka to vispār nav iespējams saprast, ka tai vispār nav nekādas jēgas. Tiklīdz rodas šāds noskaņojums, sākas dažādi ārkārtīgi dīvaini – iracionāli – fenomeni, novirzes, sauciet, kā gribat; tas ir tāpēc, ka normālā simbolu veidošanās gaita ir izjaukta. Kā sociālā iztēle mūsdienu pasaulē iemācīsies konstruēt nozīmes, ar ko cilvēki varēs sadzīvot, nemetoties dibināt dīvainus kultus vai nekļūstot par hipertradicionālistiem, jo, pēc manām domām, ne viens, ne otrs tik un tā mūsdienu pasaulē īsti nedarbosies, ir nopietns jautājums.

Vai šie jaunie kulti nebūtu uzskatāmi par regresiju, atgriešanos pie primitīvās domāšanas?

Nē, es tā nedomāju. Es domāju, ka tie ir izmisīgi, reizēm sāpīgi mēģinājumi, īpaši no gados jaunu cilvēku puses, izmantot visu, kas šais laikos pagadās pa rokai, lai kaut kā noorientētos pasaulē. Viņi cenšas saviem spēkiem salikt no gabaliņiem paši savu pasauli, bet tas nav iespējams – vismaz es neredzu, kā tas varētu būt iespējams. Tāda nozīmju konstrukcija ir sociāls process, nevis kaut kas, ko cilvēks var paveikt pats vai pat kopā ar dažiem draugiem. Taču es domāju, ka tā lielākoties nav regresija. Te runa par cilvēkiem, kuri, nezinot, kā saprast apkārtējo pasauli, mēģina visu izdomāt paši un tāpēc nonāk pie ne sevišķi labiem rezultātiem. Dažos gadījumos šāda darbība ir regresīva gluži klīniskā izpratnē. Džounstaunas kults ir – bija – piemērs tam, kas var notikt, kad šāda situācija nonāk ārpus kontroles: sākas patiesi psihopātiski procesi, kuru varā nonāk vesela cilvēku grupa. Taču paši par sevi centieni izprast pasauli, lai cik nemākulīgi vai ar cik dīvainu līdzekļu palīdzību tie notiktu, manā izpratnē nav nekas psihopātisks. Vēl vairāk, to taču dara visi, tikai dažiem tas kļūst arvien grūtāk paveicams; varbūt kaut kādā mērā tas kļūst grūtāk mums visiem. Paši par sevi šādi centieni man nešķiet regresīvi; pie kolektīva vājprāta noved tas, ka cilvēkiem trūkst veida, kā nonākt pie sapratnes par pasauli, kas ir ap viņiem.