Post11septembrisms

Ilmārs Šlāpins: Es mēģināšu formulēt dažus jautājumus un aicināšu jūs ar īpašu pietāti vienam pret otru neizturēties. Ja kādam sakāms kaut kas pret otra uzskatiem, tad to droši vajag teikt. Lai cik šī tēma būtu traģiska, lai kā mēs būtu audzināti izturēties pret šādām lietām, jautājums tomēr ir daudz plašāks. Nevienam nav šaubu par to, kas notika 11. septembrī. Jā, tur mira cilvēki, bet es gribēju jautāt — vai šis notikums, bez tā, kas tur notika, nozīmē arī vēl kaut ko? Vai tam ir vēl kāda cita nozīme, izņemot to faktu, kas ilga nedaudz vairāk par pusstundu? Vai tam ir kāda nozīme, kas bijusi pirms tam un turpinās pēc tam? Vai tas notika tikai Ņujorkā, vai arī visā pasaulē? Un ko mēs tādā gadījumā saprotam ar pasauli?

Ojārs Kalniņš: Es nezinu, vai tas ir kaut kas jauns. Amerikāņi jau ir piedzīvojuši terora aktus pēdējos gados. Un tas, ka pasaulē ir cilvēki, kas tā ienīst visu, ko Amerika simbolizē, ka viņi ir gatavi pašnāvību taisīt, lai kaut kādā veidā to apturētu vai protestētu — tas arī vairs cilvēkus nepārsteidz. Es domāju, tas lielākais pārsteigums bija, ka var kaut ko tik lielu un sarežģītu noorganizēt un var tik daudz upurus radīt tik īsā laikā. Sākumā tas lielākais šoks bija par to, ko spēj izdarīt tehnoloģija. Kaut gan tā nebija tā augstākā tehnoloģija...

Šlāpins: Naži. Naži tika izmantoti.

Kalniņš: ...bet šodien lidmašīna ir ierocis. Ne tikai, lai mestu bumbas, bet lidmašīna kā tāda. No tā izriet diskusijas, kā citos veidos var tagad teroristu aktus veikt — ar ķīmiskām vielām, bioloģiskām vielām. Es domāju, ka viena lieta, kas notikusies Amerikā — cilvēki saprot, ka viņi nav nosargāti. Amerikā kari nav bijuši 150 gadus. Amerikāņi ir karojuši visur kur citur, bet ne Amerikā. Un tagad viņi ir sapratuši, ka arī Amerikā tādas lietas var notikt un ka neviens nav drošs.

Tālis Tisenkopfs: Ilmār, es pierakstīju tavu citātu: “Mēs visi zinām, kas notika 11. septembrī.” Es to nosauktu par spilgtu domāšanas režīma citātu. Mēs visi esam šajā domāšanas režīmā, bet man ir divi pretargumenti. Un divi atslēgas vārdi te ir — “visi” un “zinām”. Pirmkārt, mēs nezinām. Un, otrkārt, mēs neesam visi. Kas ir tas, ko mēs nezinām? Vai izliekamies, ka nezinām. Mēs negribam saprast — terorisms ir nesaprasta atbilde uz nesadzirdētu jautājumu. Vai tomēr tā nav bijusi atbilde, kas nākusi no izmisuma, no posta un bada — visam tam, ko mēs saucam par Rietumu civilizāciju? Un otra lieta — tas “visi”. Tas mani dara bažīgu. Nu visi ir pret terorismu, visi to nosoda. Visiem ir skaidrs viedoklis. Tas mani mulsina.

Baiba Rubesa: Es to jautājuma būtību sapratu tā — kas konkrēti ir mainījies pēc 11. septembra? Es domāju, ka daudz kas ir mainījies, kā sekas mēs vēl nezinām. Pasaules vēsturē ir zināmi simboliski datumi, kad visi zina, ka viss ir mainījies. Es varu precīzi pateikt, kur es biju, kad nošāva Kenediju, kādas bija izjūtas, es zinu, kur es biju, kad uzzināju, ka krīt Berlīnes mūris, zināju to, kas notiek, kad uzbruka omons. Taču tajos brīžos neviens nezināja, kādas būs sekas. Kas tagad ir mainījies? Ir atkal jauna definīcija, par to, kā pasaule sevi uztver. Vai tie ir Austrumi pret Rietumiem, vai tie ir Dienvidi pret Ziemeļiem, tie, kam ir pārtika, pret tiem, kam nav pārtikas — mēs esam tagad it kā divas kultūras vai divas pasaules uztveres viena pret otru. Un, manuprāt, ne viens, ne otrs nezina, kā vienam ar otru sarunāties. Tas, kas notiek Taliban ietvaros, tā ir veca cilšu cīņa. Mēs tiekam ietverti cilšu cīņā, kas tāda notika varbūt pirms tūkstoš gadiem. Mēs noteikti runāsim viens otram garām, vai tu bumbo vai nebumbo, triec lidmašīnas augstceltnēs vai mēģini ar raķetēm sagraut otram bāzes. Otrs ir tas, ka Ņujorka ir aizskarta, Amerika, guļošais milzis, ir pamodināta. Viņa ir kļuvusi trausla. Tas agrāk nekad nebija. Mēs stāvam tāda dialoga priekšā, kuru nezinām, kā uztvert. Latvijā mēs vispār nezinām, ap ko lieta grozās. Mēs dzīvojam ļoti izolēti. Latvieši nemēdz būt toleranti pret citām tautām, it īpaši pret tumšāku ādas krāsu. Kas notiks, ja parādīsies bēgļi?

Šlāpins: Tikpat labi var izvirzīt hipotēzi, ka izolācijā ir bijuši amerikāņi, nesaprotot, kas pasaulē notiek.

Rubesa: Piekrītu.

Pauls Bankovskis: Patiesībā pārmaiņas pēc tā visa ir acīmredzamas. Atkarībā no tā, kam pievērš uzmanību — interneta lietotāju skaits pieaudzis, pēkšņi visur, ko vien tu lasi, tu redzi intervijas ar cilvēkiem, kas izsakās par musulmaņiem un ir lietpratēji vai par tādiem uzdodas. Cita lieta — vai pie šīm pārmaiņām cilvēki būtu nonākuši bez 11. septembra. Tas varētu notikt tikai tādā gadījumā, ja visi būtu izlasījuši vienu un to pašu grāmatu. Tagad tas ir noticis, pateicoties pusstundai pie televizora.

Rubesa: Bet vai tā nav emocionāla reakcija?

Bankovskis: Emocionāla reakcija ir tas, ka cilvēki saka — pasaule vairs nekad nebūs tāda kā līdz šim. Bet pasaule jau nekad nav tāda pati. Pasaule jau ir kļuvusi savādāka, kopš mēs šeit ienācām. Tā nemitīgi mainās. Tā mainās arī tad, ja es izlasu grāmatu. Tāpēc nav jāuzspridzina debesskrāpis. Cita lieta ir tas, ka es izlasu vienu grāmatu, jūs izlasāt citu, kāds izlasa vēl citu. Bet šajā gadījumā visi noskatās vienu un to pašu un ir redzējuši vienu un to pašu.

Šlāpins: Tas mums ļauj lietot tādus šablonus kā “visi skaidri zina”. Jo visi ir skatījušies uz vienu un to pašu attēlu. Līdz šim viņi ir skatījušies katrs savu no 1000 televīzijas kanāliem, bet te pēkšņi visos kanālos rādīts viens un tas pats vienā un tajā pašā laikā.

Kalniņš: Viena lieta, kas apvieno cilvēkus pasaulē, ir tas, ka Ņujorka ir ļoti pazīstama pilsēta. Visiem, kas skatās filmas, skatās televīziju. Pat, ja viņi tur nav bijuši, viņiem tā šķiet pazīstama. Kad cilvēki dzird par terora aktiem kaut kur Kosovā, Izraēlā vai kaut kur citur, viņi to ievēro un nodomā — es uz tādu vietu nebraukšu, man nav ko uztraukties. Bet Ņujorka liekas kā normāla pilsēta, daudzi tur ir bijuši atvaļinājumā un pirmo reizi ir tāda sajūta, ka tas var skart arī mani. Es tur varēju būt. Varēju būt tajā ēkā, skatīties pilsētu kā tūrists... Bet man ir viena cita doma. Ja to uzskata par karu pret terorismu, ja tas ir karš, tad, manuprāt, tas ir pirmais globalizācijas laikmeta karš. Pagājušajā gadsimtā bija divi pasaules kari, bet šis ir īpatnējs karš. Jo ienaidnieks nav tikai Osāma bin Lādens vai kaut kādi musulmaņu ekstrēmisti. Ienaidnieki ir anarhisti vai teroristi, kas varētu būt jebkurā vietā pasaulē. Es biju Sietlā 1999. gadā, kad tur notika pirmā pret globalizāciju vērstā demonstrācija. Un no tā laika visur arvien vairāk pieaug kaut kāda atsvešinātība, protests pret to, kas notiek pasaulē. Un daļēji es uzskatu, ka tas trieciens pret Ņujorku un Pasaules tirdzniecības centra ēkām nebija tikai pret Ameriku, bet pret to jauno pasaules sistēmu, kas Amerikā tiek vadīta un veidota. Un es pieņemu, ka ir daudz cilvēku pasaulē, kas priecājas par to, kas ir noticis.

Lato Lapsa: Jums nav tāda sajūta, ka viņi ir vairākumā? Kad jūs šeit runājat par “visiem”, kas redzēja televizora ekrānā vienu un to pašu — cik ir šie visi? Miljards? Mēs runājam absolūti vienkāršoti par Rietumu civilizāciju abos Atlantijas okeāna krastos. Cik tur sanāk kopā? Simt, divsimt miljonu, 400 miljonu tur. 600-700 miljonu. Ko saka visa pārējā pasaule? Es baidos, neko sliktu viņi nesaskata. Pēc 11. septembra es sazvanījos ar pāris paziņām Hebronā. Tur ir tāds bariņš palestīniešu kristiešu. Viņi priecājās, viennozīmīgi. Kā to uztver 80% krievu? To, ka Amerika ir saņēmusi pļauku. Ko domā ķīnieši? Indieši? Latīņamerikā?

Šlāpins: Man šķiet, ka viena no frāzēm, ko varētu lietot šie pārējie miljardi, ir “Paši vainīgi!” Tā ir ērta, tā pieļauj racionālu argumentu meklēšanu. Un interesanti, ka šo frāzi mēs dzirdējām tepat Latvijā tajā pašā laikā citā sakarā — par igauņiem, kas saindējušies ar nekvalitatīvu šņabi un nomiruši.

Tisenkopfs: Man liekas, ka vainas jēdziens ir ļoti radošs, lai mēģinātu skaidrot šo pēc 11. septembra situāciju. Varbūt, ne tik daudz kā cilvēcisku vainu vai politisku vainu, bet politiska režīma vainu, saprotot ar to attiecības starp Rietumu industriālajām valstīm un Latīņameriku, Āfriku, arābu valstīm. Vai tā nav bijusi reakcija — iracionāla protesta reakcija uz šīm attiecībām, kas ir izpaudušās gan kā imperiālisms, globalizācija, ekspluatācija. Varbūt šie cilvēki nemācēja savādāk protestēt. Vai arī viņi ir protestējuši, un tas nav pamanīts. Kas ir noticis ar Rietumu demokrātiju? Vai demokrātija ir bijusi perfekta un vai karš ir tas līdzeklis, ko demokrātijai vajadzēja izmantot? Es esmu pret karu. Un man ir ļoti drūmas domas par to, kas ir demokrātija, kāda tā ir bijusi un būs.

Rubesa: Visā šajā sarunā, vai tā notiek virtuāli, vai ap šo galdu, lielas problēmas ir ar definīcijām. Demokrātijai ir ārkārtīgi daudz seju, un ap šo galdu visvairāk pieredzes ar demokrātiju ir Ojāram un man. Tas, ko nozīmē dzīvot vienā patiesā demokrātijā ar ārkārtīgi plurālistiskiem uzskatiem un ārkārtīgi daudzām tautībām, kulturālām un reliģiskām vērtībām vienā vietā — tas ir ļoti grūti. Un es piekrītu, man ir bail, ka šāda rakstura uzbrukums nocietinās uzskatu — “Tie draņķa amerikāņi, beidzot mēs viņiem sadevām!” Bet kā mēs viens ar otru sarunāsimies turpmāk?

Tisenkopfs: Es nepiekrītu, ka jums ar Ojāru ir vislielākā demokrātijas pieredze. Es teiktu, ka jums ir pieredze vienā demokrātijas režīmā, kurš ir bijis ļoti ietekmīgs visā pasaulē.

Rubesa: Bet es esmu dzīvojusi trīs dažādos režīmos.

Tisenkopfs: Tad jums ir bijusi šī rietumnieciskā demokrātijas modeļa pieredze. Un es apšaubu tagad, pēc šī kara pieteikšanas, ka tā ir bijusi demokrātija.

Rubesa: Tur es piekrītu. Es domāju, ka tā ir kļūda. Es domāju, ka tas ir tas, ko bin Lādens vēlējās.

Lapsa: Vēl ir jautājums par tādu sīkumu kā efektivitāte. Es atceros, kā tas bija Krievijā 80. gadu beigās, kad sākās lidmašīnu nolaupīšanas. Bija jauni laiki, notika sarunas, pa starpu daži nolaupītāji aizmuka. Un sākās nolaupīšanu vilnis. Jēdzīgākais viedoklis, ko es šajā sakarā esmu dzirdējis, ir tāds — cilvēka dabā ir tā, ka, ja viņam paliek 5% iespēju, ka viss beigsies labi, tad viņš mēģinās. Protams, humāni ir vest sarunas ar pirmās lidmašīnas nolaupītājiem, ar otrās lidmašīnas nolaupītājiem, taču ilgtermiņā tas ir viskaitīgākais, kas vien var būt. Tas tiek parādīts televīzijā visas pasaules potenciālajiem lidmašīnu nolaupītājiem — mēs ar jums runāsim, varbūt jums kaut kas izdosies un tā tālāk. Ilgtermiņā efektīvākais ir parādīt — ja tu esi kaut ko nolaupījis, ir 100% garantija, ka tu būsi beigts. Ilgtermiņā tas atmaksājas.

Rubesa: Šodien teroristi ir talibi dziļi Afganistānā. Bet viena lieta, kas mainījusies, ir Krievijas attiecības

ar NATO. Viennozīmīgi, tās ir draudzīgākas kā jebkad. Tad nāks nākamie teroristi — čečeni. Teroristi vai nē? Mēs būsim nākošie? Ar vai bez lidmašīnām.

Tisenkopfs: Īstenībā jau terorisms nemīt Afganistānā. Notiek arvien intensīvāka teroristu meklēšana Rietumu pasaulē, ienaidnieka uzburšana vecajās demokrātijās, radikāļu meklēšana un atmaskošana mūsu sabiedrībā. Citādi domājošie tiek iezīmēti par nodevējiem vai kā savādāk. Tiek eksplicēts ekstrēmisms. Proti, pašās Rietumu sabiedrībās notiek ienaidnieka eskalācija un varas monolitizācija.

Lapsa: Vai jūs varat nosaukt kādu periodu cilvēces vēsturē, kad tas tā nav bijis?

Tisenkopfs: Nē, tieši pēdējās nedēļās tas, kas notiek Latvijā, ir spilgta liecība. Dienas slejās parādās ne tikai kara logo, bet arī pret-radikāļu logo. Mums ir jauna emblēma!

Bankovskis: Tā drīzāk ir tāda patoloģiska ziņkāre. Īstenībā jau nevienam nav skaidrs, kas tie teroristi tādi ir. Un katrā valstī priekšstats par to ir ļoti atšķirīgs.

Šlāpins: Tam pašam Taliban ir ļoti skaidrs priekšstats par to, kas ir teroristi un noziedznieki. Viņi tos bija likvidējuši, un pēdējo gadu laikā Afganistānā praktiski nav bijis noziegumu.

Bankovskis: Starp citu, izmantojot efektīvas metodes, tādas, kādas te nupat bija minētas.

Kalniņš: Viena no lietām, kas bija manāma uzreiz pēc notikumiem 11. septembrī, bija centieni paskaidrot, ka musulmaņi nav tas pats, kas teroristi. Tika izcelti musulmaņi katrā pilsētā un uzsākta vesela izglītības kampaņa, lai atdalītu šos jēdzienus. Iespējams, ar laiku būs lielāka izpratne par to, kas ir islāms.

Rubesa: Viena no prognozēm ir tāda, ka gaidāms liels to cilvēku skaita pieaugums, kas pāries islāma ticībā. Frankfurtes grāmatu tirgū visvairāk pirktās grāmatas šobrīd ir viss, kas ir par šo reliģiju, šo reģionu.

Tisenkopfs: Tā ir kara ideoloģija. Ideoloģija, kas pavada karu. Ir jāpaskaidro, kāpēc un cik humāni mēs bombardējam. Ka patiesībā tie nav tie, kurus mēs bombardējam. Bet gan jau pasaule normalizēsies un atgriezīsies pie kritiska vērtējuma, bet daudz drūmākas lietas, manuprāt, ir nevis Amerikā, bet Latvijā. Tieši demokrātijas ziņā. Es esmu saskatījis vairākus cenzūras gadījumus. Es esmu saskatījis medijos, cik grūti ir atrast viedokļu dažādību. Kā mediji iet kopsolī ar varu un izaicina paši savu neatkarību un spēju būt par šīs varas uzraudzītājiem. Mūsu valstsvīri — cik lielā mērā viņi ir brīvi savā izvēlē? Viņiem ir jāmaršē vienā solī ar citiem valdniekiem, jo ir paziņots, ka neitrālo nevar būt.

Šlāpins: Bet vai tā nav mazas valstiņas pārprasta centība izrādīt savu lojalitāti lielajam draugam?

Rubesa: Es domāju, ka valdība to īpaši neņem galvā. Ir citas lietas, par ko jārūpējas. Un pamatoti — tas nav mūs, cerams, vēl skāris.

Tisenkopfs: Jūs sakāt — globāla cīņa. Bet, skatoties konkrēti — tajā vietā, kur nokrīt raķete, izrādās ir sabombardēta viena desmit dolāru vērta kleķa būda. Ko mums pasaka šī situācija, kad miljardiem vērti resursi tiek triekti pret smilšu klajumu? Milzīga asimetrija — visbagātākā valsts pret vienu no visnabadzīgākajām. Divu miljonu vērts tomahauks pret kamieļa pakaļu. Man šis tēls pasaka to, ka Rietumu demokrātijas režīmi ir izvēlējušies šo karu kā atbildi, lai nebūtu jāmeklē nopietnākas atbildes par globālā režīma pārmaiņu.

Rubesa: Tas ir pārāk vienkāršots apraksts. Ja mēs paskatāmies, cik daudz Eiropā dzīvo arābu — Francijā, Vācijā. Katra valsts pati par sevi ir ārkārtīgi trausla. Es skatos vācu un franču televīzijas, kā tur tiek komentēti šie notikumi. Tas notiek viņu sabiedrībās. Tas, ka varētu uzlidot Eifeļa tornim vai Frankfurtes mesas tornim, ir ļoti augsta varbūtība.

Kalniņš: Es gribētu vienu lietu atgādināt, kas tiek aizmirsta — pēdējo desmit gadu laikā amerikāņi ir iesaistījušies divos karos un abos viņi aizstāvēja musulmaņus. Kosovā un Kuveitā. Amerikāņi pazīst terorismu, un tas nav tikai arābu vai ārzemnieku terorisms. Mēs visi zinām, kas notika Oklahomā. Tajā brīdī, kad uzspridzināja to māju, visi uzreiz domāja, ka atkal arābi vainīgi. Un tad izrādījās, ka tie bija amerikāņi. Amerikā ir ļoti daudz radikāļu grupu, kas būtu gatavas kaut ko līdzīgu darīt, ja viņiem būtu nauda un ieroči. Pēc Oklahomas dzirdēja, ka Teksasas un Montānas mežos ir šādas grupas.

Šlāpins: Es ļoti šaubos, ka teroristus varētu apturēt, viņus iznīcinot. Vēsturē jau ir zināms gadījums, kad Vācijā tika arestēta Bādera-Mainhofas grupa, kuru starptautiska teroristu brigāde mēģināja atbrīvot, nolaupot lidmašīnu. Beigu beigās visi tika nogalināti un 1977. gada 18. septembrī avīzes rakstīja: “Līdz ar RAF līderu nāvi radušās cerības, ka terorisms Vācijā ir beidzies.” Nākošajā dienā policija atrada automašīnu ar teroristu nogalinātu lielrūpnieku. Terorists ir pavisam cita veida noziedznieks. Viņa nogalināšana izraisa atbalsi.

Bankovskis: Ir tikai viens veids, kā to varētu apturēt — noslēpjot faktu par teroristu uzbrukumiem.

Rubesa: Bet tas ved pa tālu ceļu. Vai nu tu dzīvo atvērtā sabiedrībā, kas pieprasa, lai publicētu šādus faktus, vai arī...

Bankovskis: Tā ir ļoti laba augsne teroristiem.

Šlāpins: Žurnālists — terorista labākais draugs.

Bankovskis: Jau nākamajā dienā pēc 11. septembra bija zvans par bumbu Rīgas stacijā.

Kalniņš: Pasaulē vienmēr ir bijuši teroristi, un mēs nekad nevarēsim atrast vienu cilvēku. Bet, lai darītu to, kas notika 11. septembrī, vajadzīga liela organizācija, nauda, plānošana, kas ilgusi gadiem.

Tisenkopfs: Es paklausījos pēc pirmās bombardēšanas nakts, ko Blērs saka. Viņš teica: “Mums nav izvēles. Mēs iesim savā rīcībā tik tālu, kamēr mūsu mērķi netiks sasniegti pilnībā.” Labi, Latvijas valdībai nav izvēles, jo mēs esam izšķīrušies par NATO un Eiropas Savienību. Mēs argumentējam politiski. Ar ko argumentē Blērs, kad viņš saka: “Mums nav izvēles”? Dziļākais jautājums šeit ir par pašu demokrātiju.

Šlāpins: Demokrātija kā izvēles iespēja.

Tisenkopfs: Jā, kas notiks ar demokrātiju?

Rubesa: Te nav tikai demokrātija, te ir runa par vērtībām. Te ir runa par kristīgo kultūru, kurai ir zināmas vērtības par to, kas ir pareizi un kas ir nepareizi. Mēs varētu strīdēties par to, kas ir pareizi, bet tā ir vērtība pati par sevi, ka es šobrīd neaizklāta varu runāt par šo jautājumu atklāti un mani nenoakmeņos. Tā ir vērtība.

Šlāpins: Vai tiešām kristīgās vērtības ir viennozīmīgi saistītas ar demokrātiju mūsdienu izpratnē? Vai tas izriet viens no otra? Šķiet, ka ne.

Bankovskis: Par kristīgām vērtībām demokrātiskā sabiedrībā arī nav lielas vienprātības. Tūlīt pēc šī notikuma bija diskusijas par to, ko tas īsti nozīmē kristiešiem — ļaunu vēstoša zīme tiem, kas novērsušies, vai kas cits? Tur nebija ne mazākās vienprātības.

Kalniņš: Attiecībā uz šo jautājumu Amerika ir nedaudz šizofrēniska valsts. No vienas puses — Dievs ir minēts uz dolāra, viņš ir visur, mācītāji atklāj kongresu un tā tālāk, bet likumdošanā nekur nedrīkst uzsvērt reliģiju vai konfesiju. Bet man ir viens cits jautājums — par demokrātiju kā tādu. Man ir tāds iespaids, ka īstā demokrātijā vairākums nosaka, kas ir pareizi, kas nav. Un kas tagad notiek, ja vairākums vienā valstī demokrātiski izlemj, ka tā tur tauta ir slikta?

Tisenkopfs: Man liekas, ka mēs arī demokrātiju esam pārāk absolutizējuši. Mēs visu laiku esam gribējuši būt demokrātiski, nereti liekot vienādības zīmi starp demokrātiju kā vērtību un konkrētu politisku sistēmu, ko esam saskatījuši rietumvalstīs. Bet tā demokrātijas dziļākā būtība, man liekas, ir spēja izteikt viedokli un spēja kritizēt šo viedokli. Īstenībā kritika ir tas vienīgais vārds. Cenzūra ir pats briesmīgākais demokrātijai. Un, ja pēc kara sākas cenzūra, es esmu satriekts.

Kalniņš: Īstā karā demokrātija nevar vadīt armiju.

Tisenkopfs: Mēs dzīvojam riska sabiedrībā. Socioloģijā kopš 90. gadiem arvien vairāk grāmatu ir par to, kas ir riska sabiedrība. Un atbilde ir — refleksija. Ja tu gribi samazināt risku, esi refleksīvs. Bet tagad, kopš tika pieteikts karš, es sajutu, ka tā atbilde vairs nav refleksija. Tas ir totalitārisms. Es sajūtu fiziski intelektuālus draudus, ka demokrātija grūst.

Bankovskis: Man ir tieši otrādi. Pēc 11. septembra man ir nācies tik daudz domāt par lietām, par kurām es nekad nebūtu domājis, ja nekas nebūtu noticis. Un visu šo mēnesi es sekoju diskusijai starp angļu un amerikāņu rakstniekiem, kas mēģina saprast, kā tagad ir iespējams rakstīt grāmatas. Tādas īstas atbildes tam nav. Bet kritiķis Džeimss Vuds uzrakstīja, ka šis varbūt beidzot būs iemesls rakstniekiem pārtraukt aprakstīt, kādā veidā darbojas pasaule. Tas mūsdienās vairs nevienam nav vajadzīgs. Un, iespējams, rakstnieki to sapratīs un mēģinās rakstīt par to, ko cilvēki jūt, nevis par to, kā darbojas lidmašīnas un kā tiek konstruētas ēkas.