Krītošais cilvēks

Attēlā viņš šķiras no šīs pasaules bultas ātrumā. Viņš nav izvēlējies šādu likteni, taču liekas, ka savas dzīves pēdējos mirkļos viņš to ir pieņēmis kā savējo. Ja vien viņš nekristu, tikpat labi varētu domāt, ka viņš lido. Viņš izskatās mierīgs, traucoties cauri gaisiem. Liekas, ka viņš jūtas ērti cilvēkam neiedomājamās kustības skavās. Nešķiet, ka viņu biedētu gravitācijas dievišķais spēks vai tas, kas viņu gaida. Rokas viņam ir nolaistas gar sāniem un tikai mazliet ieliektas elkoņos. Kreisā kāja gandrīz vai nevērīgi saliekta celī. Baltais krekls vai žakete, vai fraka brīvi krīt pāri melnajām biksēm. Kājās viņam ir melni puszābaki. Visos citos attēlos cilvēki, kuri darīja to pašu, ko viņš, – kuri lēca –, šķiet cīnāmies ar baisu mērogu nesaderību. Viņus vērš sīciņus torņi, kas rēgojas fonā kā milzu kolosi, un arī pats notikums. Daži no viņiem ir bez krekla; dažiem, gaisā kūleņojot, no kājām nomukušas kurpes; viņi izskatās apjukuši, it kā mēģinātu peldēt lejup pa kalna nogāzi. Turpretī vīrietis šajā attēlā krīt pilnīgi taisni, kā sekojot aiz viņa redzamo celtņu līnijām. Viņš tās sašķeļ, sadala divās līdzīgās daļās: attēlā viss, kas atrodas no viņa pa kreisi, pieder pie Ziemeļu torņa, bet viss, kas pa labi, – pie Dienvidu torņa. Viņš, protams, nezina, cik ģeometriski harmonisks izskatās viņa kritiens, tomēr viņš ir būtisks jauna, šajā brīdī topoša karoga elements – karoga, kura rakstu veido saulē mirdzoši tērauda stieņi. Vieni, ieraugot šo attēlu, saskata tajā stoicismu, gribasspēku, samierināšanos ar likteni; otri tajā ierauga ko citu, kaut ko disonējošu un tādēļ baisu – brīvību. Šī vīra pozā ir kas teju vai dumpīgs – it kā viņš, apjēdzis nāves nenovēršamību, būtu izlēmis pats doties tai pretī; it kā viņš būtu raķete vai šķēps, kas domā tikai par mērķi. Brīdī, kad uzņemta šī fotogrāfija, – pulksten 9:41 un 15 sekundēs pēc austrumu joslas laika – viņš atrodas tīrās fizikas varā, krītot ar paātrinājumu 9,8 metri uz sekundi kvadrātā. Drīz vien viņš trauksies lejup ar ātrumu 240 kilometri stundā, un viņš ir kājām gaisā. Šajā attēlā viņš ir apturēts kritienā; dzīvē ārpus kadra viņš krīt un turpina krist, līdz izzūd skatienam.

Fotogrāfijas autoram vēsture nav sveša; viņš zina, ka vēsture ir tas, kas notiek pēc tam. Brīdī, kad vēsture top, to parasti pavada šausmas un apjukums, tādēļ tādu algotu liecinieku kā viņš ziņā ir saglabāt vēsu prātu, lai šo tapšanu iemūžinātu. Šim fotogrāfam spēja saglabāt vēsu prātu piemīt jau kopš jaunības. Kad viņam bija 21 gads, viņš stāvēja tieši aiz muguras Bobam Kenedijam brīdī, kad viņam iešāva galvā. Viņa žaketi apšļāca Kenedija asinis, bet viņš uzlēca uz galda un uzņēma vairākus attēlus – vispirms Kenedija atvērtās acis un dziestošo skatienu, tad Etelu Kenediju, kura bija pieplakusi pie vīra un lūdza fotogrāfus – lūdza viņu – nefotografēt.

Ričards Drū tam nekad nav paklausījis. Viņš ir saglabājis ar Kenedija asinīm notraipīto žaketi, taču viņš nekad nav pārstājis fotografēt, nekad nav novērsis skatienu. Viņš strādā ziņu aģentūrā Associated Press. Viņš ir žurnālists. Ne viņa ziņā ir atteikties no attēla, kas parādās viņa kameras skatu meklētājā, jo nekad nevar zināt, kurā brīdī tiek radīta vēsture, kamēr tu to neradi pats. Viņa ziņā nav pat noteikt, vai ķermenis ir dzīvs vai miris, jo kamera šādas lietas neatšķir, un viņa, tāpat kā visu fotogrāfu, darbs, ja vien viņi nav tādi kā Ansels Adamss, ir ķermeņu fotografēšana. 2001. gada 11. septembra rītā viņš tiešām fotografēja ķermeņus. AP uzdevumā viņš fotografēja topošo māmiņu modes skati Braianta parkā, tā bija īpaša ar to, ka, viņa vārdiem sakot, “tajā piedalījās īstas modeles grūtnieces”. Viņam bija 54 gadi. Viņš nēsāja brilles. Viņam bija papliks galvvidus un iesirma bārda. Visu mūžu nodarbojies ar fotografēšanu, viņš bija iemācījies būt gan maigs, gan skarbs; gan pacietīgs, gan ļoti, ļoti ātrs. Modes skatē viņš darīja to pašu, ko tajās bija darījis vienmēr (“pārraudzīju laukumu”), kad CNN operators, kuram ausī bija austiņa, teica, ka Ziemeļu tornī ietriekusies lidmašīna; tūlīt arī pa mobilo tālruni piezvanīja viņa redaktors. Viņš salika savu ekipējumu somā un izlēma doties uz pilsētas centru ar metro. Lai gan tas joprojām kursēja, viņš tajā atradās viens. Viņš izkāpa Čeimbersstrītas stacijā un ieraudzīja, ka abi torņi pārvērtušies dūmojošos skursteņos. “Laukuma pārraudzīšanas” labad viņš devās uz rietumiem, kur pulcējās ātrās palīdzības mašīnas, jo glābšanas dienesti “fotogrāfus parasti nesviež laukā”. Tad viņš izdzirda aizturētus kliedzienus un elsas. Kliedza cilvēki uz zemes, jo no celtnes lēca laukā cilvēki. Viņš sāka fotografēt ar 200 mm objektīvu. Viņš stāvēja starp policistu un glābšanas dienesta darbinieku, un katru reizi, kad kāds no viņiem iesaucās “nāk vēl viens!”, viņa kamera atrada krītošo ķermeni un sekoja tam lejup, izdarot 9–12 uzņēmumu sēriju. Viņš paspēja uzņemt 10 vai 15 šādas sērijas, kad izdzirda dārdoņu Dienvidu tornī un caur sava fotoobjektīva sašaurināto aci kļuva par liecinieku tā sabrukšanai. Viņu ieskāva krītošas atlūzas, bet viņš paķēra masku no ātrās palīdzības mašīnas un nofotografēja, kā Ziemeļu torņa virsotne “uzsprāgst kā sēne” un no debesīm gāžas gruvešu lietus. Viņš atklāja, ka pastāv kaut kas tāds kā atrašanās pārāk tuvu notikuma vietai; nolēmis, ka ir izpildījis savu profesionālo pienākumu, Ričards Drū pievienojās pelniem klāto cilvēku pūlim, kas devās ziemeļu virzienā, un gāja, līdz nonāca pie sava biroja Rokefelera centrā.

Associated Press birojā nebija manāmas ne šausmas, ne apjukums. Tur valdīja sajūta, ka šajā brīdī top vēsture; lai gan birojs bija tikpat pilns ar cilvēkiem kā vienmēr, tajā bija “brīnišķīgs miers, kāds iestājas, kad katrs pa īstam dara savu darbu”. Drū ķērās pie savējā: viņš izņēma disku no digitālās kameras, ievietoja to klēpjdatorā un uzreiz pamanīja to, ko pirms tam bija redzējusi tikai viņa kamera, – kaut ko ikonisku krītošā vīra laikā izstieptajā bojāejā. Viņš pat neskatījās uz citiem šajā virknē uzņemtajiem attēliem; nebija nekādas vajadzības. “Rediģējot fotogrāfijas, tu iemācies pievērst uzmanību kadram,” viņš saka. “Tev jāprot to pazīt. Šis attēls vienkārši sprāga laukā no ekrāna ar savu vertikalitāti un simetriju. Tam vienkārši piemita īstais izskats.”

Viņš nosūtīja attēlu uz AP serveri. Nākamajā rītā tas parādījās The New York Times septītajā lappusē. Tas parādījās simtos avīžu visā valstī, visā pasaulē. Kadrā redzamais cilvēks – Krītošais cilvēks – nebija identificēts.

Cilvēki sāka lēkt drīz pēc tam, kad Ziemeļu tornī ietriecās pirmā lidmašīna, – drīz pēc tam, kad ēku pārņēma liesmas. Viņi turpināja lēkt līdz brīdim, kad tornis sabruka. Viņi lēca laukā pa logiem, kas bija jau izsisti, un vēlāk – pa logiem, kurus izsita paši. Viņi lēca, lai glābtos no dūmiem un uguns; viņi lēca, kad gāzās griesti un bruka stāvi; viņi lēca, lai pirms nāves vēl reizi ievilktu plaušās gaisu. Viņi lēca nepārtraukti, visās četrās celtnes pusēs un no visiem stāviem virs nāvīgās brūces celtnē un ap to. Viņi lēca no apdrošināšanas sabiedrības Marsh & McLennan biroja logiem, no obligāciju tirdzniecības kompānijas Cantor Fitzgerald logiem, no pašā virsotnē, 106. un 107. stāvā, iekārtotā restorāna Logi uz pasauli. Vairāk nekā pusotru stundu viņi plūda lejup no augšējiem stāviem, cits pēc cita, drīzāk pa vienam nekā grupās, it kā katram, lai saņemtu drosmi lēcienam, būtu jānoskatās, kā kāds cits vai cita nolec pirms viņa. Vienā fotogrāfijā redzami trīs cilvēki vienādos attālumos cits no cita, kuri gluži kā izpletņlēcēji krītot izveidojuši loku. Bija zināms, ka daži patiešām arī mēģinājuši lēkt ar aizkariem, galdautiem, izmisīgā steigā sadabūtiem auduma gabaliem, līdz kritiena radītais spēks tos viņiem izrāva no rokām. Krišanas laikā viņi visi, saprotams, vēl bija dzīvi, un viņu kritiens ilga apmēram desmit sekundes. Piezemēšanās viņus visus, saprotams, nevis vienkārši nogalināja, bet iznīcināja – viņu ķermeņus, taču, Dievs dod, ne dvēseles. Kāds uzkrita virsū ugunsdzēsējam, viņu nogalinot; ugunsdzēsēja ķermeni iesvaidīja tēvs Maikls Džadžs, kura paša nāve neilgi pēc tam daudzu acīs kļuva par moceklības piemēru; fotogrāfija – samierinājuma aina – ar ugunsdzēsējiem, kuri iznes Džadža ķermeni no gruvešiem, apceļoja visu pasauli.

Aina ar nāvei lemtiem cilvēkiem, kuri lēca no Pasaules tirdzniecības centra augšējiem stāviem, jau no paša sākuma bija nepanesama. Viņus sauca par “lēcējiem”, it kā viņi pārstāvētu kādu jaunu lemingveidīgo klasi. Pārbaudījums, kuru simtiem cilvēku izcieta ēkā un tad gaisā, kļuva par ne ar ko nesalīdzināmu pārbaudījumu tiem tūkstošiem, kuri vēroja viņus no zemes. Neviens nekad pie tā nespēja pierast; neviens, kurš to redzēja, nevēlējās redzēt to atkal, lai gan daudzi, protams, to redzēja atkal. Lai arī viņu bija daudz, katrs nākamais lēcējs izsauca jaunu šausmu vilni, izraisīja šoku, pārbaudīja garu, deva paliekošu triecienu. Krītošie, kā stāsta, krituši nedabiski klusi; kliedza tie, kas stāvēja uz zemes. Tieši skats ar krītošajiem cilvēkiem izraisīja Rūdolfa Džuljāni piezīmi, ko viņš teica savam policijas komisāram: “Nu mēs esam neizpētītos ūdeņos.” Tieši skats ar krītošajiem cilvēkiem pamudināja kādu sievieti iekliegties: “Dievs! Glāb viņu dvēseles! Viņi lec lejā! Ak, lūdzu, Dievs! Glāb viņu dvēseles!” Un, visbeidzot, tieši skats ar krītošajiem cilvēkiem aizvēra muti tiem, kuri nerimās klaigāt, ka tas, ko viņi redz, ir “kā kino”, jo šāds nobeigums viņu “filmai” bija tikpat neiedomājams, cik nepanesams: uz visļaunāko teroristu uzbrukumu pasaules vēsturē amerikāņi atbild ar varonību, pašuzupurēšanos, cēlsirdību, mocekļu nāvi un, baisas nepieciešamības pēc, ar laikā izstieptu (ja vien šos vārdus var attiecināt uz masu slepkavību) masveida pašnāvību.

Lielākajā daļā ASV avīžu Ričarda Drū fotogrāfija ar Krītošo cilvēku parādījās tikai vienu reizi. Avīzes visā valstī, no Fortvērtas Star-Telegram līdz Memfisas The Commercial Appeal un The Denver Post,bija spiestas aizstāvēties pret apsūdzībām, ka tās izmanto cilvēka nāvi, atņem viņam cilvēka cieņu, ielaužas viņa privātajā dzīvē un pārvērš traģēdiju glūnīgā pornogrāfijā. Vairumā sūdzību bija pieminēts pašsaprotams fakts: kāds, ieraugot šo attēlu, taču noteikti pazīs tajā redzamo cilvēku. Tomēr arī tad, kad Drū fotogrāfija jau bija kļuvusi ikoniska un vienlaikus arī nepieļaujama, Krītošā cilvēka vārds palika neatklāts.

Toronto avīzes The Globe and Mail redaktors uzdeva atrisināt šo noslēpumu reportierim Pīteram Čeinijam. Sākumā Čeinijs domāja, ka viņam tas neizdosies: galu galā, visa pilsēta bija izlīmēta ar lapiņām, kurās bija redzamas bezvēsts pazudušo un bojāgājušo sejas. Tad viņš ķērās pie lietas nopietni – nosūtīja digitālo fotogrāfiju uz darbnīcu, kur tā tika padarīta skaidrāka un palielināta. Uzlabotajā fotogrāfijā atklājās jauna informācija: izskatījās, ka vīram visdrīzāk bija ne īsti melna, bet tumša ādas krāsa – iespējams, viņš bija latīņamerikānis. Viņam bija kazbārdiņa. Un baltais krekls, kas plandījās virs melnajām biksēm, nebija krekls, bet drīzāk kaut kas līdzīgs vizītsvārkiem vai žaketei, kādu valkā restorāna darbinieki.

Restorāns Logi uz pasauli, kas atradāspašā Ziemeļu torņa virsotnē, 11. septembrī zaudēja 79 darbiniekus, kā arī 91 pastāvīgo klientu. Šķita ticami, ka Krītošais cilvēks varētu būt viens no viņiem. Bet kurš? Čeinijs pavadīja vakaru restorānā, apspriežot šo jautājumu ar draugiem, tad atvadījās un devās projām cauri Taimskvēram. Bija pāri pusnaktij, astotā diena pēc uzbrukuma. Visur karājās plakāti ar pazudušajiem, bet Čeinija uzmanību piesaistīja viens no tiem: tajā bija redzams vīrietis, kas bija strādājis Logos uz pasauli par konditoru; viņam mugurā bija balti vizītsvārki, viņam bija kazbārdiņa, un viņš bija latīņamerikānis. Viņa vārds bija Norverto Ernandess. Viņš dzīvoja Kvīnsā. Čeinijs paņēma Ričarda Drū fotogrāfijas uzlaboto kopiju un devās uz tikšanos ar viņa ģimeni – konkrētāk, ar Norverto brāli Tino un māsu Milagrosu. Viņi teica: jā, tas ir Norverto. Milagrosa bija televizorā redzējusi, kā cilvēki tajā šausmīgajā rītā lēca laukā pa logiem, pirms televīzijas kanāli pārtrauca šos kadrus rādīt. Viņa bija ievērojusi, ka viens no lēcējiem atšķiras no citiem ar kritiena eleganci (viņš gandrīz vai atgādinājis daiļlēcēju), un nodomājusi, ka tam jābūt viņas brālim. Tagad, ieraudzījusi attēlu, viņa zināja, ka viņai bijusi taisnība. Pīteram Čeinijam atlika vien dabūt šai liecībai apstiprinājumu no Norverto sievas un trīs meitām. Bet viņas nevēlējās ar viņu runāt, jo īpaši pēc tam, kad, veicot DNS analīzi, tika identificētas viņa mirstīgās atliekas (krūškurvis un viena roka). Tāpēc viņš devās uz bērēm. Viņam bija līdzi Drū fotogrāfijas kopija, kuru viņš parādīja Džaklīnai Ernandesai, vecākajai no Norverto trim meitām. Viņa paskatījās uz attēlu, tad uz Čeiniju un pavēlēja viņam vākties.

Čeinijs atceras vien to, kā viņa, dusmu, aizvainojuma un bēdu pārņemta, bija teikusi: “Tas sūda gabals nav mans tēvs.”

Pretestība attēlam – attēliem – sākās drīz, sākās nekavējoties, sākās uz zemes. Kāda māte savam satrauktajam bērnam čukstēja mierinošus melus: “Varbūt tie ir tikai putni, mīļumiņ.” Bills Fīans, ugunsdzēsības dienesta priekšnieka vietnieks, dzenāja kādu vērotāju, kurš filmēja lēcējus ar videokameru, aurodams, lai viņš to izslēdz: “Jums goda nemaz nav?”, līdz pats gāja bojā, celtnei sabrūkot. Visvairāk fotografētajā un filmētajā dienā pasaules vēsturē ainas ar krītošajiem cilvēkiem bija vienīgie attēli, kas vienprātīgi kļuva par tabu – tie bija vienīgie attēli, no kuriem amerikāņi izvēlējās lepni novērsties. Cilvēki visā pasaulē redzēja ļaužu straumi gāžamies lejup no Ziemeļu torņa augšējiem stāviem, bet šeit, Savienotajās Valstīs, mēs redzējām šos attēlus tikai līdz brīdim, kad telekanāli aiz cieņas pret to cilvēku, kuri mira tik publiskā nāvē, ģimenēm nolēma šos satriecošos kadrus vairs nerādīt. Kanālā CNN šīs ainas tika translētas tiešajā ēterā, pirms cilvēki ziņu redakcijā saprata, kas notiek; tad, pēc “mokošām pārrunām” ar “standartu uzraugiem” (izsakoties tālaika ziņu dienesta vadītāja Valtera Izaksona vārdiem), tās atļāva rādīt tikai tad, ja tajās redzamie cilvēki bija neskaidri un neidentificējami; beigu beigās tās pārtrauca rādīt vispār.

Un tā tas turpinājās. Dokumentālajā filmā “9/11”, kas samontēta no brāļu Žila un Žedeona Nodē uzņemtā videomateriāla, filmas autori iekļāva skaņas paraugu, kurā bija dzirdami dobji, sprādzieniem līdzīgi būkšķi, lēcējiem triecoties pret zemi, bet izgrieza laukā vissatraucošāko lietu attiecībā uz skaņu – to, cik bieži šie būkšķi atkārtojās. Dokumentālajā drāmā “Rūdijs”, kurā Ņujorkas mēra Džuljāni lomu atveido Džeimss Vudss, arhīva materiāls ar lēcējiem sākumā tika iekļauts, tad izgriezts. “Šeit, Ņujorkā”,plašā 11. septembrim veltītā fotoizstādē, kuru veidoja amatieru un profesionāļu uzņemtas fotogrāfijas, sadaļā ar nosaukumu “Upuri” bija atrodama tikai viena fotogrāfija ar lēcējiem, uzņemta no pieklājīga attāluma; izstādes vietnē pie šīs fotogrāfijas kāds ierakstīja šādu komentāru: “Tieši šis attēls lika man sajust prieku par cezūru (sic!) plašsaziņas līdzekļos.” Lēcēji – un fotogrāfijas ar viņiem – arvien biežāk tika nobīdīti interneta smirdīgākajās dzīlēs, kur tie kļuva par izejmateriālu portāliem, kuri publicē arī Nikolas Braunas Simpsones autopsijas fotogrāfijas un Daniela Pērla nogalināšanas video un kuros tos nav iespējams skatīties, nejūtot kaunu un vainas apziņu. Šajā vuajeristu nācijā vēlme redzēt mūsu visbaisākās dienas visbaisākos aspektus kaut kādā veidā tika piedēvēta vuajerismam – it kā tas, ko piedzīvoja lēcēji, bija nevis būtisks šo šausmu elements, bet tikai piedeva, nenozīmīga epizode, kuru labāk aizmirst.

Bet tā nebija nenozīmīga epizode. Laikraksti The New York Times un USA Today sagatavoja divus autoritatīvākos aprēķinus par to, cik cilvēku gāja bojā, nolecot no torņiem. Atšķirības bija visai dramatiskas. Times,kas pazīstama kā konservatīva avīze, nolēma skaitīt tikai tos cilvēkus, kurus tās reportieri ieraudzījuši viņu savāktajos videomateriālos, un tādā veidā nokļuva pie skaitļa 50. USA Today, kuras redaktori bez tā, ko redzēja videomateriālos, izmantoja arī aculiecinieku stāstus un tiesas savāktos pierādījumus, secināja, ka upuru skaits ir vismaz 200 – skaitlis, kuru, kā apgalvoja avīze, neapstrīdēja arī varas iestādes. Abi šie aprēķini ir neizturami sāpīgi, bet, ja USA Today minētais skaitlisatbilst īstenībai, tad apmēram 7–8% no tiem, kuri gāja bojā Ņujorkā 2001. gada 11. septembrī, nāvi atrada, nolecot no torņiem; ja mēs ņemam tikai Ziemeļu torni, no kura nāca lielais vairums lēcēju, šī attiecība visdrīzāk ir 1:6.

Un tomēr, ja kāds piezvanītu Ņujorkas tiesu medicīnas ekspertīzes birojam, lai uzzinātu viņu aprēķinus par to, cik cilvēku varētu būt nolēkuši, viņš saņemtu nevis atbildi, bet aizrādījumu: “Mēs neteiktu, ka viņi nolēca. Viņi nelēca. Neviens nelēca. Viņus izgrūda vai izsvieda laukā trieciena vilnis.” Un, ja kāds Google meklētājā ierakstītu vārdus “cik cilvēku nolēca 11. septembrī”, viņš nonāktu kāda blogera slazdā, kur viņa vēlme uzzināt atdurtos pret uzrakstu “Ejiet prom, nekādu lēcēju šeit nav” un sekojošu tekstu: “Manā HTTP referer ir vismaz trīs ieraksti, kuri liecina, ka cilvēki Google meklētājā ievadījuši vārdus “cik cilvēku nolēca no PTC”. Savā 11. septembra ierakstā es biju pieminējis šo briesmīgo notikumu, un tagad katrs perverts, kuram sagribēsies to noskaidrot, iegūs manas vietnes URL. Tas ir pretīgi. Esmu mēģinājis, bet nespēju atrast nevienu iemeslu, kādēļ kādam gribētos ko tādu zināt... Bet vienalga. Ja tas ir iemesls, kāpēc esat šeit ienācis, tad ziniet: jūs esat pieķerts. Un tagad ejiet prom.”

Eriks Fišls gan negāja prom. Tāpat viņš arī nedz aizgriezās, nedz novērsa skatienu. Gadu pirms 11. septembra viņš bija fotografējis kādu modeli, kura sakņupusi gulēja uz studijas grīdas. Viņam radās doma izmantot šīs fotogrāfijas par pamatu jaunai skulptūrai. Viņš bija zaudējis draugu, kurš tajā dienā atradās Ziemeļu torņa 106. stāvā. Tagad, strādājot pie skulptūras, Eriks centās radīt pieminekli tam, ko viņš pats sauc par “galējo robežizvēli”, ar ko saskārās tie, kuri lēca, un ielikt tajā savu sajūtu galējo robežstāvokli. Viņš strādāja deviņus mēnešus, lai izveidotu bronzas skulptūru, lielāku nekā cilvēka izmērā, kuru pats nosauca par “Krītošo sievieti”. Pārvēršot sievieti, kura nokritusi uz grīdas, par sievieti, kura krīt cauri mūžībai, viņam izdevās ļoti konkrētās lēcēju šausmas pārradīt par kaut ko universālu – par samierinājumu ar ainu, kuru daudzi uzskatīja par nepanesamu. Un tiešām – “Krītošā sieviete”,iespējams, bija 11. septembra samierinošais attēlojums par excellence, tomēr tas sastapa nevis vienkāršu pretestību, bet noraidījumu. Dienu pēc “Krītošās sievietes”izstādīšanas Rokefelera centrā Ņujorkā Andrea Paizere no laikraksta New York Post to nosodīja slejā ar virsrakstu “Bezkaunīgs mākslas uzbrukums”, kurā apgalvoja, ka Fišlam nav tiesību uzbrukt sērojošajiem ņujorkiešiem ar viņu pašu sēru destilātu, – viņa būtībā aizstāvēja tiesības novērsties. Tā kā skulptūrai par avotu bija kalpojusi uz grīdas guloša modele, to uztvēra kā atgādinājumu par lēcēju nāvi, atsitoties pret zemi, – nevis kā tēlainas, bet drīzāk kā burtiskas vardarbības attēlojumu.

Fišls saka: “Es centos pateikt kaut ko par to, kā jūtamies mēs visi, bet cilvēkiem likās, ka es cenšos pateikt kaut ko par to, kā jūtas viņi, –ka cenšos atņemt kaut ko, kas pieder tikai viņiem. Viņiem likās, ka es cenšos pateikt kaut ko par tiem, kurus viņi zaudējuši. – “Tas tur nav mans tēvs. Tu pat nepazīsti manu tēvu. Kādas tev tiesības norādīt, kā man būtu jājūtas, domājot par savu tēvu?”” Beigu beigās Fišlam neatlika nekas cits kā atvainoties: “Man bija kauns, ka biju kaut ko pievienojis citu sāpēm,” – bet tam vairs nebija nozīmes.

Pēc nedēļas Džerijs Speiers, Modernās mākslas muzeja valdes loceklis, kurš vada Rokefelera centru, izņēma “Krītošo sievieti” no ekspozīcijas. “Es viņu lūdzu to nedarīt,” Fišls stāsta. “Man likās, ja mēs mierīgi pagaidītu, ieskanētos arī citas balsis, kas gūtu pārsvaru. Viņš atbildēja: “Tu nesaproti. Es saņemu spridzināšanas draudus.” Es iebildu: “Cilvēki, kuri nupat zaudējuši savus mīļotos teroristu uzbrukumā, neies nevienu spridzināt.” Viņš atteica: “Es nevaru riskēt.””

Fotogrāfijas melo. Pat izcilas fotogrāfijas. It īpaši izcilas fotogrāfijas. Tādā veidā, kā tas redzams Ričarda Drū attēlā, cilvēks krita tikai nelielu sekundes daļu. Fotogrāfija darbojas kā nepārvaramas vertikalitātes apoteoze, kā fantāzija ar taisnām līnijām, kuras centrā iekļuvis cilvēks, kas atgādina bultas uzgali. Patiesībā šis cilvēks nekrita ne taisnā līnijā kā bulta, ne eleganti kā daiļlēcējs. Viņš krita tāpat kā jebkurš, tāpat kā visi pārējie lēcēji, mēģinot tverties pie dzīves, kuru viņš pameta, – citiem vārdiem, viņš krita izmisīgi, nevis graciozi. Slavenajā Drū fotogrāfijā viņa cilvēciskums harmonē ar celtņu līnijām. Visās pārējās fotogrāfijās (kopumā 11) viņa cilvēciskums kliedzoši kontrastē ar tām. Estētika nepalielina viņa cildenumu; viņš ir tikai cilvēks, un viņa cilvēciskums, konvulsīvs un dažos gadījumos horizontāls, izdzēš visu pārējo, kas atrodas kadrā.

Pilnajā fotogrāfiju virknē patiesība tiek pakļauta faktiem, kas atklājas lēni, nežēlīgi, kadru pēc kadra. Krītošais cilvēks tajā atklāj savu seju kamerai divus kadrus pirms publicētā uzņēmuma; nākamajos kadros viņa figūra atsedzas arvien vairāk, gandrīz vai nolobās, kritiena radītajam spēkam raujot nost balto žaketi viņam no muguras. Fakti, kas atklājas visā fotogrāfiju virknē, liek domāt, ka Toronto reportieris Pīters Čeinijs, mēģinot atrisināt Drū fotogrāfijas noslēpumu, dažas lietas uztvēra pareizi. Krītošajam cilvēkam patiešām ir melnīgsnēja āda, un viņam ir kazbārdiņa. Iespējams, viņš ir ēdināšanas iestādes darbinieks. Viņš izskatās izstīdzējis, un viņa sejas iegareno, šauro formu (gluži kā Kristus viduslaiku attēlos), iespējams, vēl vairāk pastiprina vēja spēks un gravitācijas vilkme. Bet 11. septembra rītā gāja bojā 79 restorāna “Logi uz pasauli”darbinieki. Tiem jāpieskaita vēl 21 izbraukuma ēdināšanas uzņēmuma Forte Food darbinieks,kas apkalpoja finanšu pakalpojumu kompāniju Cantor Fitzgerald.Daudzi no bojāgājušajiem bija latīņamerikāņi, gaišādaini afroamerikāņi, indieši un arābi. Daudziem bija tumši, īsi apgriezti mati. Daudziem bija ūsas un kazbārdiņas. Tik tiešām, jebkuram, kurš vēlētos noskaidrot Krītošā cilvēka identitāti, nedaudzās pazīmes, kas nolasāmas fotogrāfiju oriģinālos, paver tikpat daudz atbilžu variantu, cik izslēdz. Tomēr ir kāds fakts, kuram ir būtiska nozīme. Lai kas viņš būtu, Krītošais cilvēks zem baltā virskrekla valkāja koši oranžu apakškreklu. Šis fakts nav apstrīdams, un to atklāj kritiena mežonīgais spēks. Neviens nevar zināt, vai plandošos vizītsvārkus vai kreklu plosa vējš vai arī kritiena spēks vienkārši plēš balto audumu gabalos. Bet ikviens var redzēt, ka viņam mugurā ir oranžs krekliņš. Ja šos attēlus parādītu viņa ģimenes locekļiem, arī viņi varētu redzēt oranžo krekliņu. Viņi pat varētu atcerēties, vai viņam bija šāds krekliņš, vai viņam tāds varētu būt bijis,vai tajā rītā, dodoties uz darbu, viņš uzvilka oranžu krekliņu. Protams, ka viņi to atcerētos; protams, ka kāds no viņiem atcerētos, ko viņš uzvilka mugurā, dodoties uz darbu savas dzīves pēdējās dienas rītā…

Tagad Krītošais cilvēks krīt cauri kaut kam vairāk nekā tukšām, zilām debesīm. Viņš krīt cauri plašiem atmiņu laukiem – arvien ātrāk un ātrāk.

Nīls Levins, Ņujorkas un Ņūdžersijas Ostas pārvaldes izpilddirektors, 11. septembra rītā ēda brokastis restorānā Logi uz pasauli Pasaules tirdzniecības centra Ziemeļu torņa 106. stāvā. Mājās viņš neatgriezās. Viņa sieva Kristija Ferere nevēlas runāt par viņa nāves detaļām. Viņa strādā pie Ņujorkas mēra Maika Blūmberga par sadarbības koordinatori starp mēra biroju un 11. septembra upuru ģimenēm un savā darbā ieliek visu enerģiju, ko viņā atraisījušas pārdzīvotās sāpes. Uzbrukuma pirmās gadadienas priekšvakarā viņa apmeklēja telekanālu vadītājus un lūdza, lai piemiņas raidījumos neizmanto visšokējošākos videoarhīva kadrus – ieskaitot tos, kuros redzami lēcēji. Tāpat kā viņas vīrs, arī viņa ir labos draugos ar Eriku Fišlu, tāpēc, kad mākslinieks ielūdza viņu apskatīt “Krītošo sievieti”, viņa piekrita.Pēc viņas pašas vārdiem, tas “bija kā sitiens zem jostasvietas”, bet viņa juta, ka Fišlam bija tiesības šādu darbu radīt un izstādīt. Tagad viņa nonākusi pie secinājuma, ka skandāla rašanās, iespējams, bija saistīta ar laiku. Varbūt vienkārši vēl nebija pienācis laiks, lai izstādītu ko tādu. Neilgi pirms vīra nāves viņi bija devušies kopīgā ceļojumā uz Aušvicu, kur muzeja ekspozīcijā bija izstādītas konfiscētu briļļu un izrautu zobu protēžu kaudzes. “Tagad viņi var to rādīt,” viņa saka, “jo tas bija sen. Bet neko tāduviņi nedrīkstēja rādīt tad...”

Patiesībā viņi to darīja, vismaz fotogrāfiju veidā, un Eiropas nāves nometnēs uzņemtie attēli tika izmantoti par liecību tiesā, nerēķinoties ar tajos redzamo cilvēku vai bojāgājušo tuvinieku jūtām. Šīs fotogrāfijas tika publiskotas, tāpat kā publiskoja Ričarda Drū fotogrāfijas ar tikko nošauto Robertu Kenediju. Tās tika publiskotas, tāpat kā publiskoja fotogrāfijas ar Etelu Kenediju brīdī, kad viņa lūdza fotogrāfus nefotografēt. Tās tika publiskotas, tāpat kā publiskoja fotogrāfiju ar mazo vjetnamiešu meitenīti, kura bēg kaila no napalma bumbu uzbrukuma. Tās tika publiskotas, tāpat kā publiskoja fotogrāfiju ar tēvu Maiklu Džadžu, neapšaubāmi jau mirušu, – un tā tika pieņemta kā sava veida liecība. Tās tika publiskotas, tāpat kā publisko visu citu, jo vēsture, tāpat kā kameras objektīvs, nevienu nediskriminē. Vienīgais, kas atšķir krītošo cilvēku attēlus no citiem attēliem, ir tas, ka mūs – mūs, amerikāņus – lūdz diskriminēt vēstures un fotokameras vietā. Vienīgais, kas šos attēlus vēsturiski atšķir no citiem, ir tas, ka mēs, patriotiskie amerikāņi, esam nolēmuši neskatīties tiem virsū. Desmitiem, varbūt pat simtiem cilvēku gāja bojā, lecot no degošas celtnes, un mēs kaut kādā veidā esam uzņēmušies pilnvaras pasludināt, ka viņu nāve nav liecības cienīga, – tāpēc, ka mēs kaut kādā veidā esam nolēmuši, ka liecības akts (šajā konkrētajā nozīmē) nav mūsu pašu cienīgs.

Katrīna Ernandesa neredzēja fotogrāfiju, kuru reportieris bija paņēmis līdzi uz viņas tēva bērēm. To neredzēja arī Eulohija, viņas māte. To redzēja viņas māsa Džaklīna, kuras dusmu izvirdums lika reportierim doties prom (viņu piespieda aiziet), pirms viņš bija paspējis nodarīt vēl ko ļaunāku. Tomēr šis attēls ir gājis līdzi Katrīnai, Eulohijai un visai Ernandesu ģimenei. Norverto Ernandesam nebija dzīvē nekā svarīgāka par ģimeni. Viņa moto bija “Kopā uz mūžiem”. Bet Ernandesu ģimene vairs nav kopā. Attēls viņus izšķīra. Tie, kuri uzreiz zināja,ka fotogrāfijā redzamais cilvēks nav Norverto (viņa sieva un meitas), ir atsvešinājušies no tiem, kuri sarunā ar reportieri pieļāva, ka varbūt tas arī ir viņš. Kad Norverto vēl bija dzīvs, visa lielā ģimene dzīvoja vienā un tajā pašā Kvīnsas rajonā. Tagad Eulohija kopā ar meitām ir pārcēlusies uz Longailendu, jo Tatjana (kurai tagad ir 16 un kura līdzinās Norverto Ernandesam – tā pati platā seja, tumšās uzacis, biezās, tumšās lūpas, kas savilktas vieglā smaidā) Kvīnsas mājā pastāvīgi redzēja savu tēvu vīzijās un dzirdēja balsis, kuras čukstēja, ka viņš gājis bojā, izlecot pa logu.

Viņš nevarēja iet bojā, izlecot pa logu.

Cilvēki visā pasaulē, kuri lasījuši Pītera Čeinija stāstu, tic tam, ka Norverto gāja bojā, izlecot pa logu. Cilvēki ir sacerējuši dzejoļus par to, kā Norverto lec laukā pa logu. Cilvēki ir zvanījuši Ernandesu ģimenei un piedāvājuši naudu (gan labdarības, gan samaksas par interviju veidā), jo viņi ir lasījuši, kā Norverto izlēca pa logu. Bet viņa ģimenē katrs zina, ka viņš nevarēja izlēkt pa logu, jo viņš nekad nebūtu lēcis pa logu: tikai ne tētis. “Viņš mēģināja tikt mājās,” kādu rītu saka Katrīna, sēžot viesistabā, kas galvenokārt izrotāta ar tēva fotoportretiem rāmīšos. “Viņš mēģināja tikt mājās pie mums, un viņš zināja, ka, izlecot pa logu, tas neizdosies.” Viņa ir pievilcīga meitene ar tumšu ādu, brūnām acīm, 22 gadus veca, ģērbusies tēkreklā, biksēs un sandalēs. Viņa sēž uz dīvāna blakus mātei, kurai ir karameļkrāsas āda, sarkanbrūni mati, kas sasieti cieši pie galvas, un mugurā kokvilnas auduma kleita ar debeszilām rūtiņām. Eulohija pusi laika runā uzsvērtā angļu valodā, bet tad, nemierā ar savu nespēju likt runai ritēt tikpat ātri kā viņas domas, ielej meitai ausī ugunīgu spāņu valodas straumi, kuru Katrīna pārtulko. “Māte saka: viņa zina, ka mirstot viņš domāja par mums. Viņa saka, ka redzēja, kā viņš domā par mums. Es zinu, ka tas izklausās savādi, bet viņa pazina viņu. Viņi bija kopā kopš 15 gadu vecuma.” To Norverto Ernandesu, kuru viņa pazina, ceļā uz mājām nebūtu atturējuši ne dūmi, ne uguns. Tas Norverto Ernandess, kuru viņa pazina, būtu pacietis jebkādas sāpes, pirms lēkt laukā pa logu. Kad Norverto Ernandess, kuru viņa pazina, beidza šīs zemes gaitas, viņa acis bija pievērstas tam, ko viņš redzēja savā sirdī, – viņa sievas un meitu sejām –, nevis tukšu debesu briesmīgajam skaistumam.

Cik labi Eulohija viņu pazina? “Es viņu ģērbu,” viņa angliski saka, un viņas sejā parādās smaids vienlaikus ar mirdzošu asaras lāsi. “Katru rītu. Arī to rītu. Viņš valkāja Old Navy apakšveļu. Zaļu. Viņam bija melnas zeķes. Kājās zilas džinsa bikses. Viņam bija Casio rokas pulkstenis. Mugurā Old Navy krekls. Zils. Ar rūtīm.” Kas viņam bija mugurā pēc tam, kad viņa, kā katru darbadienu, bija aizvedusi viņu uz metro staciju un noskatījās, kā viņš viņai pamāj un tad nozūd lejā pa kāpnēm? “Restorānā viņš pārģērbās,” saka Katrīna, kura reizēm strādāja kopā ar tēvu Logos uz pasauli.“Tā kā viņš bija konditors, viņam kājās bija baltas bikses vai šefpavāra bikses – nu, tās ar melnbaltu rūtojumu. Mugurā balta žakete. Zem tās viņam bija jānēsā balts tēkrekls.” Kā ar oranžu krekliņu? “Nē,” saka Eulohija, “oranža krekliņa manam vīram nebija.”

Ir uzņemti attēli. Ir attēli ar Krītošo cilvēku kritiena brīdī. Vai viņas vēlas tos aplūkot? Katrīna atbild mātes vietā ar “nē”: “Mātei nevajadzētu tos redzēt.” Bet, izgājusi laukā un apsēdusies uz verandas kāpnēm, viņa saka: “Parādiet man tos, lūdzu. Un ātri, kamēr māte nav atnākusi.” Kad viņa ir aplūkojusi visu fotogrāfiju sēriju, Katrīna izdveš satrauktu, klusinātu saucienu, adresētu mātei, bet Eulohija jau skatās viņai pār plecu un sniedzas pēc attēliem. Viņa tos aplūko citu pēc cita, un viņas sejā parādās triumfa un nicinājuma izteiksme. “Tas nav mans vīrs,” viņa saka, atdodot fotogrāfijas atpakaļ. “Jūs saprotat? Es vienīgā pazinu Norverto.” Viņa atkal palūdz iedot viņai fotogrāfijas un tad, rūpīgi tās izpētījusi, enerģiski papurina galvu un pauž savu galavārdu: “Tas cilvēks attēlā ir melnais.” Viņa palūdz iedot viņai attēlu kopijas, lai varētu tās parādīt cilvēkiem, kuri domāja, ka Norverto izlēcis pa logu, bet Katrīna tikmēr sēž uz verandas kāpnēm, piespiedusi delnu pie sirds. “Viņi teica, ka tēvs nonācis ellē, jo viņš izlēca,” viņa saka. “Internetā. Viņi teica, ka velns aizrāvis tēvu uz elli. Nezinu, ko es darītu, ja tas būtu izrādījies viņš. Droši vien piedzīvotu nervu sabrukumu. Mani atrastu kādā psihenē...”

Viņas māte stāv pie mājas durvīm un taisās iet iekšā. No viņas sejas jau nozudis kareivīgais lepnums, un tā no jauna atguvusi savu apvaldīto, gandrīz vai sapņaino skumju masku. “Lūdzu,” viņa saka, aizverot rīta saules izgaismotās durvis. “Lūdzu, atdodiet manam vīram viņa labo vārdu.”

Konektikutā iezvanās telefons. To paceļ kāda sieviete. Zvana vīrietis un vēlas identificēt fotogrāfiju, kura 2001. gada 12. septembrī parādījās avīzē The New York Times.“Izstāstiet, kāda izskatās fotogrāfija,” viņa saka. Tā ir slavena fotogrāfija – atbild vīrietis – tā pati slavenā fotogrāfija ar krītošo vīrieti. “Tā pati, kura portālā Rotten.com nosaukta par “Gulbja nirienu”?” jautā sieviete. Varētu būt, vīrietis atbild. “Jā, ļoti iespējams, ka tas ir mans dēls,” sieviete nosaka.

11. septembrī viņa zaudēja abus dēlus. Viņi strādāja kopā kompānijā Cantor Fitzgerald, vērtspapīru nodaļā. Viņi strādāja, sēžot muguru pret muguru. Nē, vīrs pie telefona saka, fotogrāfijā redzamais vīrietis, visticamāk, ir ēdināšanas iestādes darbinieks. Viņam mugurā ir balta žakete. Viņš krīt kājām gaisā. “Tad tas nav mans dēls,” viņa saka. “Manam dēlam tajā dienā mugurā bija tumšs krekls un haki krāsas bikses.”

Viņa zina, kas dēlam bija mugurā, jo viņa ir pilna apņēmības uzzināt, kas tajā dienā notika ar viņas dēliem, – jo viņa ir pilna apņēmības skatīties un redzēt. Sākumā viņai šādas apņēmības nebija. Pēc 11. septembra viņa pārstāja lasīt avīzes un skatīties televizoru. Bet tad Vecgada vakarā viņa paņēma rokās The New York Times un gada notikumu pārskatā ieraudzīja attēlu ar Cantor Fitzgerald darbiniekiem, kuri bija saspiedušies pie mirstošās celtnes ārējās sienas kā pie klints malas. Viņai likās, ka viena attēlā redzamā cilvēka pozā (vai attieksmē) atpazīst sava dēla raksturu. Viņa piezvanīja fotogrāfam un lūdza, vai viņš nevar attēlu palielināt un padarīt skaidrāku. Pieprasīja, lai viņš to izdara. Un tad viņa uzzināja – uzzināja tik daudz, cik bija iespējams zināt. Attēlā bija abi viņas dēli. Viens gandrīz vai izaicinoši stāvēja logā; otrs sēdēja iekšpusē. Viņai nav jāsaka, kas droši vien notika pēc tam.

“Galvenais man ir tas, ka dēli bija kopā,” viņa saka un izplūst asarās, liekot balsij pacelties par oktāvu augstāk. “Bet dažreiz es domāju, cik ilgs laiks pagāja, līdz viņi zināja. Viņi ir apjukuši, viņi ir neziņā, viņi ir nobijušies – bet kurā brīdī viņi zināja to? Kurā brīdī viņi zaudēja cerību? Varbūt tas notika pavisam drīz...”

Vīrietis pie telefona nejautā, vai viņa domā, ka viņas dēli nolēca. Viņam nepietiek dūšas, un, galu galā, viņa jau ir devusi atbildi.

Ernandesu ģimene lēkšanu uztvēra kā nodevību pret mīlestību – kā apsūdzību, kas tika vērsta arī pret Norverto. Sieviete Konektikutā lēkšanu uztver kā cerības zaudēšanu – kā prombūtni, ar kuru mums, dzīvajiem, tagad jāsadzīvo. Viņa izvēlas ar to sadzīvot skatoties, redzot, cenšoties uzzināt – veicot personisku liecinieka aktu. Viņa būtu varējusi izvēlēties arī turēt acis ciet. Un tagad vīrietis vada otrā galā uzdod viņai jautājumu, kura dēļ viņš vispār bija zvanījis: vai viņa izdarīja pareizo izvēli?

“Es izdarīju vienīgo izvēli, kuru varēju izdarīt,” sieviete atbild. “Es nekad nebūtu izvēlējusies nezināt.”

Katrīnai Ernandesai likās, ka viņa zina, kas ir Krītošais cilvēks, tiklīdz ieraudzīja attēlu sēriju, bet atteicās nosaukt viņa vārdu. “Viņam bija māsa, kura tajā rītā bija viņam līdzās,” viņa teica, “un viņš savai mātei bija solījis rūpēties par viņu. Viņš nekad nebūtu atstājis viņu vienu un lēcis.” Tomēr viņa pateica, ka šis vīrietis bija indietis, tāpēc nebija grūti noskaidrot, ka viņu sauca Šons Sings. Bet Šons bija pārāk maza auguma, lai būtu Krītošais cilvēks. Viņš gludi skuvās. Viņš strādāja restorāna Logi uz pasauli audiovizuālajā nodaļā, tāpēc viņam mugurā drīzāk bija krekls ar kaklasaiti, nevis balti vizītsvārki. Neviens no intervētajiem restorāna darbiniekiem neuzskata, ka Krītošajam cilvēkam būtu jelkāda līdzība ar Šonu Singu.

Turklāt viņam bija māsa. Viņš nekad nebūtu pametis viņu vienu.

Restorāna menedžeris uzmeta attēliem aci un teica, ka Krītošais cilvēks ir Vailders Gomess. Pēc dažām dienām viņš izpētīja attēlus rūpīgāk un mainīja domas. Ne tādi mati. Ne tādas drēbes. Ne tāds ķermeņa tips. Tāpat tas nebija arī Čārlijs Mauro. Tāpat tas nebija Džūnjers Himeness. Džūnjers strādāja virtuvē, un viņam kājās būtu bijušas rūtainas bikses. Čārlijs nodarbojās ar iepirkumiem, un viņam nebija iemesla nēsāt baltu žaketi. Turklāt Čārlijs bija ļoti ražena auguma vīrs. Krītošais cilvēks Ričarda Drū publiskotajā fotogrāfijā izskatās visai drukns, bet pārējos attēlos – gandrīz vai nedabiski garš.

Pārējie, kas strādāja virtuvē, tika izslēgti apģērba dēļ – gluži tāpat kā Norverto Ernandess. Oficianti būtu varējuši valkāt melnbaltas drēbes, bet neviens neatcerējās, ka kāds no viņiem būtu līdzīgs Krītošajam cilvēkam.

Vēl viens ēdināšanas uzņēmums, kura darbinieki gāja bojā 2001. gada 11. septembrī, bija Forte Food. Bet visi šī uzņēmuma vīrieši strādāja virtuvē, tātad viņiem kājās bija vai nu rūtotas, vai baltas bikses. Un nevienam nebūtu ļauts vilkt oranžu krekliņu zem baltās formas žaketes.

Tomēr kāds, kurš reiz bija strādājis Forte Food,atceras puisi, kurš mēdzis nākt pie viņiem pēc ēdiena Cantor vadošajiem darbiniekiem. Viņš bijis melnādainais. Gara auguma, ar ūsām un kazbārdiņu. Valkājis baltu formas žaketi, vienmēr atpogātu, un zem tās – košas krāsas krekliņu.

Kompānijā Cantor neviens šādu cilvēku neatceras.

Vienīgais veids, kā noskaidrot Krītošā cilvēka identitāti, protams, būtu piezvanīt visu iespējamo personu ģimenēm un pajautāt, ko viņi zina par sava dēla, vīra vai tēva pēdējo dienu uz šīs zemes. Pajautāt, vai, ejot uz darbu, viņam mugurā bija oranžs krekliņš.

Bet vai vajag zvanīt? Vai vajag uzdot šos jautājumus? Vai tas neizraisītu jaunas sāpes tiem, kuri jau tāpat daudz cietuši? Vai to neuztvertu kā apvainojumu mirušo piemiņai, līdzīgi kā Ernandesu ģimene uztvēra pieņēmumu, ka Krītošais cilvēks ir Norverto Ernandess? Vai arī to uztvertu kā soļus pretī liecībai par samierināšanos?

Džonatans Brailijs strādāja restorānā Logi uz pasauli. Daži viņa darbabiedri, ieraudzījuši Ričarda Drū uzņemtās fotogrāfijas, domāja, ka Krītošais cilvēks varētu būt viņš. Viņš bija gaiši melnādains, gandrīz divus metrus garš. Viņam bija 43 gadi. Viņam bija ūsas, kazbārdiņa un īsi apgriezti mati. Viņam bija sieva, vārdā Hilarija.

Džonatana Brailija tēvs ir sludinātājs, cilvēks, kurš visu dzīvi ziedojis kalpošanai Kungam. Pēc 11. septembra viņš sapulcēja kopā ģimeni, lai lūgtu Dievam atbildi uz jautājumu, kas noticis ar viņa dēlu. Nē – viņš to pieprasīja. Viņš teica šādus vārdus: “Kungs, es pieprasu atbildi, kur ir mans dēls.” Viņš lūdzās trīs stundas no vietas, savā uzstājīgajā pieprasīšanā iztērējot mūža garumā rūpēto žēlastības krājumu.

Nākamajā dienā zvanīja FIB: viņi bija atraduši dēla līķi. Brīnumainā kārtā visi ķermeņa locekļi bija vietā.

Timotijs, sludinātāja jaunākais dēls, devās identificēt brāli. Viņš atpazina viņu pēc apaviem: viņam kājās bija melni puszābaki. Vienu no tiem Timotijs novilka, aiznesa mājās un novietoja garāžā kā sava veida memoriālu brāļa piemiņai.

Timotijs zināja visu par Krītošo cilvēku. Viņš ir policists Mauntvernonā Ņujorkā. Nedēļu pēc brāļa bojāejas kāds bija ģērbtuvē atstājis atvērtu 12. septembra avīzi. Viņš ieraudzīja Krītošā cilvēka fotogrāfiju un dusmās novērsās, nevēloties uz to skatīties. Bet viņš nespēja to aizmest. Tā vietā viņš iebāza to sava skapīša dziļākajā vietā, kur – tāpat kā melnais puszābaks garāžā – tā arī palika.

Džonatana māsa Gvendolina arī zināja par Krītošo cilvēku. Viņa bija redzējusi attēlu tajā pašā dienā, kad tas tika publicēts. Viņa zināja, ka Džonatanam bija astma un ka dūmos un karstumā viņš būtu darījis visu, lai tikai varētu elpot...

Gan Timotijs, gan Gvendolina zināja, ko Džonatans uz darbu parasti vilka mugurā – baltu kreklu, melnas bikses un kājās melnus puszābakus. Timotijs zināja arī, ko Džonatans dažreiz vilka zem krekla – oranžu tēkrekliņu. Šo oranžo krekliņu Džonatans valkāja, ejot visur. Viņš to valkāja vienmēr. Viņš to valkāja tik bieži, ka Timotijs tā dēļ viņu mēdzis pat pavilkt uz zoba: kad tu beidzot atbrīvosies no tā sava oranžā krekliņa, Garais?

Bet, kad Timotijs ieradās identificēt sava brāļa ķermeni, neviens no viņa apģērba gabaliem, izņemot melnos apavus, nebija atpazīstams. 2001. gada 11. septembra rītā Džonatans bija devies uz darbu agri un uz atvadām nobučojis sievu, kura vēl gulēja. Viņa tā arī neredzēja, kas Džonatanam bija mugurā. Kad viņa uzzināja, ka viņš ir miris, viņa savāca un noglabāja viņa drēbes tālākā mājas stūrī un nekad nav tās pārcilājusi, lai noskaidrotu, kādu apģērba gabalu trūkst.

Vai Krītošais cilvēks ir Džonatans Brailijs? Varētu būt. Bet varbūt viņš lēca ne tādēļ, ka būtu gribējis nodot mīlestību vai zaudējis cerību. Varbūt viņš lēca, lai izpildītu brīnuma nosacījumus. Varbūt viņš lēca, lai atgrieztos mājās pie ģimenes. Bet varbūt viņš nelēca vispār, jo neviens nevar ielēkt Dieva rokās.

Ak, nē. Tev ir jākrīt.

Jā, Džonatans Brailijs varētu būt Krītošais cilvēks. Bet vienīgais, ko mēs skaidri zinām, ir tas, ko zinājām jau no paša sākuma: ka 2001. gada 11. septembrī pulksten 9:41 un 15 sekundēs kāds fotogrāfs, vārdā Ričards Drū, uzņēma fotogrāfiju ar cilvēku, kurš krīt cauri debesīm – krīt cauri laikam un telpai. Šis attēls apceļoja visu pasauli un tad pazuda, it kā mēs būtu gribējuši, lai tas pazūd. Viena no slavenākajām fotogrāfijām cilvēces vēsturē kļuva par anonīmu kapu, un cilvēks, kurš tajā apglabāts, – Krītošais cilvēks – kļuva par nezināmo kareivi karā, kura beigas mēs vēl nespējam saskatīt. Viss, ko mēs par šo cilvēku zinām, ir Ričarda Drū uzņemtā fotogrāfija, tomēr tas, ko mēs zinām par viņu, kļūst par mērauklu tam, ko mēs zinām paši par sevi. Šis attēls ir viņa piemineklis, un, tāpat kā ikviens piemineklis, kas celts nezināmiem kareivjiem, tas prasa, lai mēs uz to skatāmies un atzīstam vienu vienkāršu lietu.

To, ka mēs vienmēr esam zinājuši, kas ir Krītošais cilvēks.

Esquire, 2016. gada 9. septembrī Tulkojis Kristaps Ābols