Mēs visi esam iznākuši no Gogoļa deguna

Angliski lasošajā pasaules daļā ik pa laikam ienāk modē krievu klasika. Pagājušajā gadsimtā tas bija tulkotājas Konstances Gārnetas nopelns: līdz pat 90. gadiem viņai saglabājās tāds kā krievu klasiskās literatūras tulkošanas monopols. Mūsdienās par galvenajām autoritātēm šai lauciņā tiek uzskatīti Ričards Pevīrs un Larisa Volohonska.

Ričards ir dzimis Masačūsetsā, vēlāk pārcēlies uz Manhatanu, lai iemēģinātu roku rakstniecībā. Larisa 1973. gadā emigrējusi no Ļeņingradas, no PSRS. Akadēmiskajā literatūrā šo laulāto tulkotāju pāri apzīmē vienkārši ar P/V.

Lai gan misis Gārnetas tulkojumi joprojām ir cieņā, daudz kas tajos ir pazudis. Josifs Brodskis, viens no viņas skarbākajiem kritiķiem, reiz izteicās, ka amerikāņu lasītājs neprot atšķirt Dostojevski no Tolstoja, jo patiesībā ir lasījis tikai Konstanci Gārnetu. P/V tulkojumos ir otrādi. Larisa un Ričards labprāt upurē angļu valodas gramatiku un idiomātiku, lai katram autoram piešķirtu pareizo skanējumu, iespēju robežās saglabājot vārdu spēles un humoru, – citiem vārdiem sakot, lai būtu tas. Pretinieki atrodas arī šādai pieejai. Astoņdesmito beigās duets iztulkoja trīs paraugnodaļas no “Brāļiem Karamazoviem”; strādāja pamīšus, katrs savā darbistabā. Vispirms Larisa radīja oriģinālam iespējami tuvu tekstu, skaidrojot Ričardam krievu sarunvalodas un uztveres īpatnības. Ričards tam visam piešķīra ne gluži tīru, bet anglisku formu. Tā tas notika vairākas reizes, līdz teksts ieguva pareizās aprises. Gan Oxford University Press, gan Random House no tām atteicās, pēdējā – par iemeslu minot, ka Gārnetas tulkojumi esot nemirstīgi, tādēļ izdot jaunus neesot nozīmes. Visbeidzot P/V “Karamazovus” iegādājās North Point Press, neliels apgāds Sanfrancisko. Darbu Ričards un Larisa taupības nolūkos pabeidza Parīzē, kurp no Manhatanas pārcēlās ar tūrisma vīzu.

2004. gadā amerikāņu TV zvaigzne Opra Vinfrija sava vakara šova rubrikai “Grāmatu klubs”izvēlējās P/V tulkoto “Annu Kareņinu”. Larisa un Ričards pat nenojauta, ko tas nozīmē. Līdz tam viņi bija pārliecināti, ka Opra ir vidēji plaši pazīstama kantri dziedātāja. Taču drīz vien gandrīz katrā ASV kafejnīcā varēja sastapt pa kādam ar Tolstoja romānu rokās.

P/V tulkojumi ir no tiem, kas tiek izdoti simttūkstoš eksemplāru tirāžās un nekad nepazūd no grāmatnīcu plauktiem. Savos kopdarba gados viņi iztulkojuši visus svarīgākos Dostojevska un Tolstoja sacerējumus, Čehovu, Gogoli¹, Puškinu, Mihailu Bulgakovu, Svjatlanu Aļeksijeviču un citus. Pagājušajā gadsimtā Rietumu lasītājus vilināt vilināja šo autoru tēlu iekšējā dzīve un gluži vai sakralizētā apmātība, kas sliecās pāraugt neprātā, turpretī pašlaik ziņkārīgākie tajos var saskatīt, mazākais, cerību saprast: kas tad ar to izdaudzināto “krievu dvēseli” nav kārtībā? Kādēļ tā vienmēr nonāk tur, kur nonāk?

S. K.

Rīgas Laiks: Vēlētos sākt ar jautājumu Ričardam. Jūs esat lasījis krievu literatūru. Vai tajā ir kaut kas tāds, kas jums palīdz saprast šo karu?

Ričards Pevīrs: Hmm. Nebiju to sev tā formulējis. Tur noteikti jābūt visam kam. Krievu garā ir šis pretrunīgums, kas atkal un atkal parādās.

RL: Kā tas jāsaprot?

Pevīrs: Man liekas, krievu kultūrā ilgu laiku pastāvējusi liela plaisa starp virzīšanos uz Rietumu civilizāciju un iestrēgšanu kaut kur citur. Tas ir kaut kas tāds, kas neiet kopā. Ko ir grūti aptvert. Šķiet, tas atrodams pat Puškinā. Arī viņā ir šī pretruna: būt pret caru – un reizē par carieni, vienlaikus būt gan patriotam, gan kritiķim. Tas pats ir Dostojevskī. Tas pats ir Tolstojā. Viņi ir ļoti pretrunīgi.

Larisa Volohonska: Un Dostojevskis daiļliteratūras darbos ir pilnīgi citāds nekā žurnālistikā. Daiļliteratūrā viņš parādās kā ļoti atvērts gars, jo viņš piešķir savas domas dažādiem cilvēkiem un šīs domas ir visvisādas. Un tad atšķiram viņa “Rakstnieka dienasgrāmatu” un ieraugām pilnīgi, absolūti citu cilvēku.

RL: Larisa, sakiet, vai jūs krievu literatūras labākajos paraugos redzat saknes, no kurām izaug tas, kas notiek tagad?

Volohonska: Domāju, ka tās droši vien ir. Bet tas viss ir tik… Kad sāc specifiski par to runāt, tas viss izrādās divdomīgi. Ļoti grūti novilkt skaidras līnijas. Dostojevskī, bez šaubām, ir ļoti daudz šovinisma. Arī Puškins, starp citu, dažkārt svārstījās: viņam bija monarhistiskas idejas, bet no otras puses – pilnīga brīvdomība. Viņš visu laiku rāvās uz ārzemēm, vispār viņam bija brīvs gars. Iekšēji viņš bija ļoti brīvs cilvēks; tomēr ir ļoti grūti, nujā, novilkt robežu, kur… Teiksim, mūža galā viņš uzrakstīja “No Pindemonti”. Viņam gribas tikai baudīt brīvību, pastaigāties dabā, visādi pagodinājumi viņam ir pilnīgi vienaldzīgi. Taču, no otras puses, viņš rakstīja dzejoļus, slavinādams Krievijas monarhiju, Krievijas armijas uzvaras…

RL: Tā ir pretruna vai liekulība?

Volohonska: Manuprāt, tā ir pretruna. Varbūt daļēji pat vieglprātība. Kamēr pašam netrāpa, cilvēki nemēdz pārāk daudz domāt par saviem uzskatiem.

RL: Mazliet paskaidrojiet, atsedziet iespējamo Puškina vieglprātību.

Volohonska: Spriežu pēc sevis. Kamēr mani nepiespiež sākt domāt – kā, piemēram, to tagad darāt jūs –, esmu visnotaļ spējīga pamatīgi maldīties. Cilvēkiem reti mēdz būt ļoti skaidra pozīcija saistībā ar veselu virkni lietu. Tagad, kad pēkšņi ir sācies šis šausmīgais karš, mēs pēkšņi esam sākuši domāt par Ukrainu: kas ir Ukraina? Kāpēc Ukraina? Mēs kaut kā vienmēr esam domājuši, ka Ukraina ir daļa no Krievijas. Mēs absolūti neredzējām, 
kā pēdējo gadu laikā Ukraina attīstījusies un kļuvusi par patstāvīgu nāciju, patstāvīgu valsti, kas ļoti atšķiras no Krievijas. Mēs vienkārši par to nedomājām. Un man par to ir kauns.

Pevīrs: Jā. Es par to nekad nebiju domājis.

Volohonska: Kāpēc es neskatījos, nesekoju līdzi un neredzēju? To es saucu par vieglprātību. Ka mēs dzīvojam šajā pasaulē un mēs kaut kā… Vai nu tas ir prāta slinkums, vai gara aklums, taču, kamēr nav sākusies katastrofa…

RL: Esmu jautājis izglītotiem krieviem, vai viņi kaut reizi mūžā ir domājuši par impēriskumu. Un visi atzinās, ka nē, nekad. Kā tā? “Mums ir liela valsts” – bet kā šī valsts radusies, no kā? Šos jautājumus viņi nav uzdevuši. Un pēkšņi tie kļūst aktuāli. Es pārjautāšu jums: vai jūs kādreiz esat domājuši par krievu cilvēka impēriskumu?

Volohonska: Es esmu, jā. Par to, ka krievu apziņa ir impēriska – un vienlaikus krievu tautas apziņa ir verdziska.

RL: Pieņemsim, ka pastāv, kā bilda Ričards, krievu gars. Vai varat to apmēram salīdzināt ar amerikāņu garu?

Pevīrs: Nu, ir tā, ka amerikāņu gara sākotne meklējama revolūcijas laikā un pat vēl agrāk, angļu domāšanas veidā. Jo, piemēram, monarha varas ierobežošana notika jau pirms Amerikas kolonizēšanas.

RL: Un pretošanās tādai ierobežošanai.

Pevīrs: Pretošanās, jā. Un mēģinājumi monarha varas vietā ieviest likumisku valdību, likuma valdīšanu, pārstāvju varas valdību. Tam neapšaubāmi ir centrālā vieta visā amerikāņu pilsoniskās dzīves garā. Varam to saukt par demokrātiju. Amerikāņu dzīves gars ir šī brīvība tiesiskā struktūrā. Un tajā tad vari darīt, ko vien vēlies.

RL: Kā šis gars parādās literatūrā?

Pevīrs: Ē… Neesmu par to domājis. Ir neatkarības tēmas. Un Folkners ļoti patur prātā pilsoņu karu.

RL: Kaut arī viņš raksta 20. gadsimtā.

Pevīrs: Jā, bet viņš apzinās, ka tas, ar ko viņš saskaras 20. gadsimtā, izriet no tā, kas notika pirms tam. Viņš to visnotaļ labi zina. Pat Hemingvejs to zina, pat ja šķietami jēdz tikai medīt antilopes un neko citu. Volts Vitmens, protams, ir patriotisks dzejnieks. Ļoti patriotisks. Viņš to apzinājās. Un Melvils tāpat. Dižākajos amerikāņu rakstniekos ir kaut kāds… tāds gars. To es laikam sauktu par šo amerikāņu garu.

RL: Vai šim garam nepiemīt iekšējs pretrunīgums, tas, ko jūs saskatāt krievu garā? Vai tomēr piemīt?

Pevīrs: Piemīt. Tur ir sociālas nesaskaņas, nenoliedzami.

Volohonska: Sociālas nesaskaņas – tas nav tas pats.

Pevīrs: Nav gan. Nezinu, varbūt mēs sākam kaut ko tādu redzēt tagad tajos Trampa atbalstītājos… Viņu, liekas, ir diezgan daudz. Viņi vienā mierā atteiktos no visas Amerikas idejas. Izskatās, ka viņi nezina, kas tā ir. Viņi nezina, kas ir konstitucionāla demokrātija.

RL: Viņi nav arī sarakstījuši vērā ņemamu literatūru.

Pevīrs: Viņi neko neraksta, viņi neprot rakstīt.

Volohonska: Lasīt arī ne.

Pevīrs: Un neviens neko nav sarakstījis no viņu skatpunkta. Tur nekas nav sakāms.

RL: Varbūt iekšējais pretrunīgums ļauj saprast, kādēļ no Krievijas ir nācis tik daudz brīnišķīgas literatūras? Ja nu viens no tās pirmavotiem ir šis pretrunīgums?

Pevīrs: Droši vien, jā.

RL: Jo amerikāņu literatūrā tajā pašā laikā tāda izvirduma nebija, tur tas notika vēlāk.

Pevīrs: Nu, bija gan, 19. gadsimts Amerikā bija literatūras ziedu laiks.

RL: Vai jūs teiktu, ka mērogs bija līdzīgs?

Pevīrs: Nu, man grūti spriest, vai tā ir mana interese par krievu literatūru, kas liek man domāt, ka krievu literatūra ir nozīmīgāka nekā amerikāņu… Nezinu…

RL: Bet kaut kas jums liek tā domāt?

Pevīrs: Esmu ar to nodarbojies tik ilgu laiku, ka nezinu. Tomēr man šķiet, ka Dostojevska darbos ir šis tas tāds, ko nekur citur neredzam.

RL: Larisa, kā jūs izskaidrojat, kāpēc Krievijā radās tik daudz lielu rakstnieku? Kā tas tā gadījās?

Volohonska: Manuprāt… Arī Ričardam patīk tā sacīt – ka Krievijā nebija viduslaiku. Nebija renesanses. Krievijā vēsture un literatūras vēsture it kā kompresējās 19. gadsimtā. Būtībā tas, par ko mēs runājam, ir 19. gadsimta literatūra, tā sākās ar Puškinu. Tas viss notika ātri, ātri, ātri, pat nepaspējot sevi pašu sagremot. Visas šīs idejas – gan slavofili, gan “rietumnieki” – tas viss 19. gadsimta gaitā nerada izlīgumu un atrisinājumu. Teiksim, Dostojevskis un Ļeskovs. Ļeskovs ir pilnīgi cita veida cilvēks salīdzinājumā ar Dostojevski. Vai, teiksim, tā absolūti idiotiskā frāze: “Puškins ir mūsu viss.” Ko nozīmē “mūsu viss”?

RL: Nu, tā vienkārši ir sagatavošanās, lai par “mūsu visu” kļūtu Ļeņins. Ja kāds jau ir “mūsu viss”, tad uzvārdus pēc tam var nomainīt. No Puškina līdz Ļeņinam, izrādās, ir viens solis.

Volohonska: Jā, jā.

RL: Neatceros, kurš teicis, ka nav iespējams krieviski rakstīt, ja neesi lasījis Dostojevski. Nu, Puškins viņu nebija lasījis – un rakstīja tīri labi. Tad no kā radās Puškins?

Pevīrs: Labs jautājums. Puškins vienkārši… uzradās.

RL: Larisa, vai jums ir idejas, no kurienes viņš nāca?

Volohonska: Nē, es nezinu.

RL: Varbūt no Āfrikas?

Volohonska: Tā gan.

Pevīrs: Nevar izskaidrot, kāpēc ir tā, ka cilvēki izlasa visvienkāršākās Puškina rindas – un saka: “Ak!” Larisa raud, tās lasot.

Volohonska: Mūsu bērni par mani smējās. Mēs lasījām “Pasaku par caru Saltanu”, un es raudāju tajā vietā, kur ir “Pa okeana līdzenumiem brauc cara Saltana flote”. Satura ziņā, protams, ir ļoti aizkustinoši, ka cars Saltans dodas palīgā, bet rinda taču ir stulba. “Brauc” – nu kas tas ir? Kā operā! Kuģis nebrauc! Taču tas, kā šī frāze skan, man acīs lika sariesties asarām. No kurienes tas ir? Es nezinu. Domāju, ka tas, ka Puškins radās, ir no brīnumu kategorijas.

Pevīrs: Bet tas Puškinu neizskaidro. Viņš arī bija daudz lasījis franču literatūru.

Volohonska: Daudzi ir daudz lasījuši franču literatūru.

Pevīrs: Es gribēju teikt: viņam bija šī neoklasisko formu izjūta, vai ne? Franči tajā laikā tās propagandēja.

RL: Jūs taču nevēlaties sacīt, ka viņš attiecībā uz franču literatūru bija otršķirīgs?

Pevīrs: Nebūt ne. Nē. Taču šī literārā kultūra ienāca viņā līdztekus tam visam, kas viņam jau bija. Un tas savienojās tajā, par ko viņš kļuva, jā.

Volohonska: Puškins ir tāda dāvana…

Pevīrs: To viņš pats par sevi teica.

RL: “Malacis, Puškin, malacis, kuņas dēls!” Viņš taču viens no pirmajiem pamanīja Nikolaju Gogoli, vai ne?

Volohonska: Nujā, viņš slavēja Gogoli.

RL: Ļoti savlaicīgi viņš to izdarīja.

Volohonska: Un iedeva viņam pārīti sižetu.

RL: Savādi, ka tā apkaime, kurā Gogolis ir dzimis un uzaudzis, tagad tiek apšaudīta, un tas iegūst kaut kādas papildu dimensijas. No jūsu ievada Gogolim es uzzināju, ka detaļas saviem stāstiem viņš savācies no mātes. Bet no kurienes tad ir nācis viņš?

Volohonska: Ir nu gan jautājums! (Smejas.)

Pevīrs: No mātes klēpja.

RL: Arī tā var sacīt.

Volohonska: Viņš nolēma, ka vēlas kļūt par rakstnieku. Pirms tam viņš vēlējās kļūt par mākslinieku. Taču kaut kā tas viņam nesanāca, tad nu viņš nolēma, ka rakstīs par savu Ukrainu, par kuru viņš diezgan maz zināja. Viņam ir tie stilizētie ukraiņu parubki un divčini ukraiņu stāstos – viņš rakstīja mātei un lūdza: “Apraksti man sīki un smalki visus tos tērpus, lentes.” Tas arī… Gogolis, protams, nav tik neticama parādība kā Puškins. Bet arī parādība! Es nezinu, no kurienes tādi rakstnieki nāk.

RL: Ar godkārību to nevar izskaidrot.

Volohonska: Nē. Ar godkārību vien vispār tālu nevar tikt.

RL: Nu, viena atbilde varētu būt, ka viņi ir nākuši no krievu valodas.

Volohonska: Varbūt pašas krievu valodas garā kaut kas tāds ir. Tad no kurienes tas nāk?

RL: Jūs to nezināt?

Volohonska: Nē. Vēl jo vairāk, varu pateikt: kad mēs tulkojam angliski, pēkšņi izrādās, ka angļu valoda ir tikpat bagāta kā krievu.

RL: Kādā ziņā? Vārdnīca lielāka?

Volohonska: Vārdnīca ir lielāka, un iespējas – vismaz tādas pašas. Tas ir, ja liksim mierā tādu slikti definējamu jēdzienu kā valodas gars, tad abas valodas ir vienlīdz bagātas.

RL: Man gan liekas, ka nemaz nav vienlīdz bagātas. Angļu valoda ir daudz bagātāka. Tajā daudz ilgāk rakstīts un ilgāk domāts. Un uzdoti sarežģītāki jautājumi.

Volohonska: Nu, var jau būt, taču vispār šis nav pārāk auglīgs salīdzinājums.

RL: Jā, ne pie kā jēdzīga tas mūs nenovedīs. Taču mēs turp aizkuģojām no iespējas, ka pati valoda “nes augļus” – brīnišķīgu, talantīgu rakstnieku veidolā. Viņi ir valodas, nevis kaut kādu citu spēku radīti.

Volohonska: Bet varbūt tā ir iepriekš pieminētā “kompresētā” ideju daudzveidība. Vēsture izkārtoja tā, ka 19. gadsimtā bija tik daudz ideju, tik daudz pretrunu, ka tas viss kopā kaut kā sāka dot šos neparastos augļus, tādus kā Tolstojs, Dostojevskis, Gogolis vienā katlā. Gogolis nenoliedzami ir ērmots auglis. Un nav pat iespējams norādīt, kādā ziņā ērmots, jo viņu pat tulkot nav pārāk grūti.

RL: Nav grūti?

Volohonska: Nē, vārdi it kā visi ir parasti. Valoda ir parasta, bet, kad to visu saliek kopā, tas kļūst neparasti.

RL: Ričard, jūs nepiekrītat, ka Gogoli tulkot ir viegli?

Pevīrs: Nujā, nekas nav viegli.

RL: Kāpēc? Ar kādām grūtībām jūs, tulkojot Gogoli, esat sastapies?

Pevīrs: Vienkārši notvert ritmu un viņa vārdu intonāciju, viņa stila balsi. Tur jābūt ļoti uzmanīgam, ļoti jāklausās. Bet tā jau ir ar jebkuru rakstnieku.

Volohonska: Notvert intonāciju… Tas ir pats galvenais uzdevums – notvert tā saucamo “rakstnieka balsi”.

Pevīrs: Es bieži domāju par to vietu “Piezīmēs no pagrīdes” – pirmajā daļā, kur viņš garāmejot piemin gleznotāju Nikolaju Gē. Bet tā ir tāda ļoti savāda frāze: “Художник нарисовал картину Ге”. Amerikāņu tulkotāji nezināja, ko ar to lai iesāk, jo tā ir dīvaina vārdu kārtība – “gleznu Gē”. Un viņi to tulkoja kā “Gē gleznu” vai “gleznu kā Gē”.

Volohonska: Bet es Ričardam paskaidroju, ka tas ir tāds viltīgs veids, kā pateikt “sūds” (говно). Jo Nikolajs Gē toreiz bija radījis gleznu “Svētais vakarēdiens”, pilnībā laužot ikonogrāfisko kanonu. Figūras viņš bija izvietojis pilnīgi citādi, un Dostojevskis šo gleznu ienīda. Viņam tā bija parādīta kaut kādā izstādē, visi jūsmoja – reālisms, naturālisms… Bet Dostojevskis šo gleznu ienīda.

Pevīrs: Es gribēju teikt, ka Dostojevskī viscaur ir visvisādas spēles – vārdu spēles, ritma spēles, atkārtojumi. Bet gandrīz visi tulkotāji ir to visu izlaiduši.

RL: Vai tas attiecas arī uz Gogoli?

Volohonska: Gogolim tā ir ļoti maz. Gogolis nespēlējas ar vārdiem. Reizēm viņš saka, piemēram: “Плюшкин произвел небольшое молчание.” Vai arī “носовые ноздри”. Gogolim ir kaut kāds neiedomājami savāds, interesants redzes leņķis. Piemēram, kad Čičikovs un Sobakevičs kaulējas, pūlēdamies vienoties par mirušo dvēseļu cenu, Sobakevičs lūdz 25 rubļus un Čičikovs viņam piedāvā 50 kapeikas. Kaulēšanās ir diezgan ilga. Sobakevičs saka: “Хотите угол?” Tas nozīmē – 25 rubļus. Bet pie sienas karājas kaut kāda Napoleona cīņu ģenerāļa, šķiet, Bagrationa, portrets. Un Gogolis saka: “Bagrations no sienas izbrīnīts skatījās uz šo kaulēšanos.” Tieši tāpat lasītājs, lasot Gogoli, izbrīnīts skatās, kas tur notiek.

RL: Viens no visdīvainākajiem stāstiem, protams, ir… Nu, kurš varētu izdomāt, ka deguns kļūst par kaut ko atsevišķu, ietērpjas mundierī, pērk biļeti uz Rīgu?

Volohonska: Tas ir dīvaini. Taču veids, kādā tas ir izstāstīts, nav dīvains. Viss naratīvs ir tiešs, normāls.

Pevīrs: Daži saka: mēs visi esam nākuši no Gogoļa “Šineļa”. Īstenībā mēs visi esam nākuši no Gogoļa deguna.

RL: Šis ir labais.

Volohonska: Un nav skaidrs, vai tas ir viņa stāsts vai viņa reālais deguns.

Pevīrs: Un kā deguns tas ir.

RL: Vai viņa skatpunkta ērmība varētu būt saistīta ar tautas uzskatiem? Vai tas nenāk no kaut kādas noslēpumainas “tautas dzīves” būtības?

Volohonska: Kādas tautas?

Pevīrs: Ukraiņu tautas.

Volohonska: Gogoļa gadījumā nav acīmredzams, tieši kura tauta.

RL: Vai tad viņš šo rajonu nedēvēja par Mazkrieviju?

Volohonska: Mazkrievija, jā. Ar to bija domāta Ukraina. Mēs tajā apkaimē esam bijuši – Dikaņkā, Soročincos.

RL: Vai jūs, tur būdami, kaut ko sapratāt par to, no kurienes ir Gogolis?

Volohonska: Nē, protams, neko nesapratām. Nekādu kopsakarību nepamanījām. Tiesa, vajadzēja iegriezties Soročincu gadatirgū. Mēs tur neiegriezāmies, bet mani draugi no turienes veda tādas lentes, meiteņu vainagus, kā tām Gogoļa divčinām. Višivankas – izšūtus kreklus –, dvieļus. Tas viss eksistē.

RL: Un viņš jaunībā ar to saskārās?

Volohonska: Nezinu, ar ko Gogolis saskārās. Tāda sajūta, ka viņš gandrīz neko par turienes dzīvi nezināja. Nu, Dņipru viņš aprakstīja, bet tā varēja būt jebkura liela upe. “Rāmā laikā Dņipra ir brīnumskaista...”

RL: Kur tad radušās “Mirušās dvēseles”? To visu viņš pats no sevis, vai?

Volohonska: Iespējams, viņš izmantoja krievu valodu visādiem demogrāfiskiem… Dzimtcilvēkus taču sauca par “dvēselēm”. Kurai vēl valodai ienāks prātā – ja valodai ir prāts, nu jau arī es runāju kā Gogolis – dzīvu cilvēku nosaukt… Angliski gan arī saka not a soul around.

RL: Sengrieķu valodā vergus mēdza saukt par “ķermeni”.

Volohonska: Nu, ķermenis… Bet dvēsele? Sobakevičs, kad notiek tā kaulēšanās, uz kuru pārsteigts noskatās Bagrations, Čičikovam saka: “Tev cilvēka dvēsele ir rāceņa vērtē.”

RL: Jaunībā man likās, ka tekstu var saprast, tikai pārtulkojot to savā valodā. Nu vairs neesmu tik pārliecināts, tomēr joprojām domāju, ka tulkotājiem ir pieejams tāds sapratnes līmenis, kāds nevienam citam nav dots. Ko jūs iegūstat, tulkodami šos tekstus? Vai jūs tos labāk saprotat? Vai jūs no tā gūstat estētisku baudu?

Pevīrs: Es gūstu baudu arī no ieklausīšanās Gogolī, no viņa valodas ritmu uztveršanas, no tā, kā viņš raksta. Un ļaut krievu valodai bagātināt angļu valodu – manuprāt, tas tulkošanā ir vislabākais.

RL: Ka viena valoda apputeksnē otru?

Pevīrs: Jā. To sauc par “ierašanās valodu” un “atiešanas valodu”. Valodai ārkārtīgi nāk par labu, ja oriģināla valodai ļauj to ietekmēt.

RL: Vai varat man pateikt vienu piemēru tam, kā krievu valoda ietekmējusi angļu valodu?

Volohonska: Nu, mums ir visvisādi piemēri, taču nedomāju, ka var runāt par ietekmi. Ietekme būtu, ja mēs būtu izdomājuši kādu vārdu vai frāzi, kas tiktu aizgūta un lietota. Taču mēs no vairākiem rakstniekiem esam dzirdējuši, ka mūsu tulkojumu lasīšana šķitusi kā atbrīvošanās. Jo tu pēkšņi neesi ierobežots ar šīs valodas vārdiem – ka šo tu drīksti, bet to ne.

Pevīrs: Tas, ko rakstniekiem uzspiež profesionāli redaktori, – laba valoda, laba angļu valoda… Neviens rakstnieks nekad nav rakstījis labā angļu valodā. Pamēģiniet palasīt kaut vai Dikensu, Sviftu vai Šekspīru, piemēram.

Volohonska: Ir tāda šausmīga frāze, ko lieto redaktori: reader-friendly – lasītājiem draudzīgs.

RL: Vai esat pieredzējuši, ka par jūsu tulkojumiem kāds saka: tie nav diez ko draudzīgi lasītājiem?

Volohonska: Jā. Kad mēs pārtulkojām “Annu Kareņinu”, mūsu korektori atteicās ar to strādāt.

Pevīrs: Pateica, ka nespējot to lasīt.

Volohonska: Beigās viņi atrada korektori, kas piekrita. Un viņa bija pilnīgi šausmīga. It kā teksts tiktu laists cauri kaut kādam datoram. Viņa piesējās katram vārdam.

Pevīrs: “Tā nesaka, šitā nesaka.”

Volohonska: Viņa laikam bija nospriedusi, ka Ričardam angļu valoda nav dzimtā. Man ir vairāki piemēri. Kitija sarunājas ar Annu un saka: “Are you going to be at that ball?” (“Vai jūs būsiet tajā ballē?”) Anna atbild: “Oh, I don’t know. I do like balls…” (“Ak, nezinu. Balles man patīk…”) Un šī korektore mums raksta: “Vai jūs apzināties, ka vārds balls…” Vai arī, kad Vronskim kāds jautā: “Did you come recently?” (“Vai jūs nesen ieradāties?”) Un viņa jautā: “Vai jūs apzināties, ka come… Vēl mēs uzrakstījām: “Anna got into the carriage” (“Anna iekāpa karietē”). Mēs strādājām ar Penguin Anglijā, un viņa rakstīja: “Nevar rakstīt “Anna got into the carriage”, tas ir amerikānisms.” Es atbildēju: “Labi, kā mums labāk rakstīt?” Viņa teica: “Anna went into the carriage.” Tad Ričards viņai aizrakstīja…

Pevīrs: Es uzrakstīju: “Vai jūs apzināties, ka tas nozīmētu: viņa urinēja karietē?” Beigās viņa padevās un pateica: “Labi, dariet, kā gribat.”

Volohonska: Beigās viņi mums atsūtīja korektūru. Tur viss bija salabots ar zilu pildspalvu. Mēs vienkārši salikām visu atpakaļ un pateicām: “Tā tas būs.” Viņi nodrukāja to, ko mēs viņiem likām. Bet mēs daudz cīnījāmies. Un viens no redaktoriem pateica sakramentālo frāzi: “Es gribu, lai mans Tolstojs būtu lasītājiem draudzīgs.”

RL: Interesanti, vai Ļevs Nikolajevičs sevi uzskatītu par lasītājiem draudzīgu?

Volohonska: Lai nu kāds Tolstojs bija, lasītājiem draudzīgs jau nu gan ne.

RL: Tieši tā. Tagad es gribētu pievērsties Fjodoram Mihailovičam Dostojevskim. Viņš, liekas, bija meistars izlikties par to, kas viņš nav. Viņš raksta no dažādām perspektīvām.

Pevīrs: Vienmēr.

RL: Kāpēc viņš nerunāja savā balsī?

Pevīrs: Manuprāt, viņš vēlējās iztikt bez autora autoritātes idejas.

RL: Autora autoritātes?

Pevīrs: Nu, ziniet, “autora balss”. Viņš nevēlējās, lai vēstītājs būtu visvarens, viszinošs. Viņam arī ir skatpunkts. Viņš ir viena no personām stāstā. Dostojevska darbos nevienam nav totāla skatpunkta. Nav absolūtas balss. Jo viņš portretē cilvēkus, nevis izklāsta savus uzskatus. Piemēram, kādēļ Karamazovi ir trīs brāļi? Katram ir savs stāsts. Katrs ir citāds. Kurš ir īstais varonis? Kad tu jau grasies nospriest, ka acīmredzot šis, par varoni kļūst cits. Un tā joprojām.

Volohonska: Ir ļoti interesanta lieta, man liekas, ko dara Dostojevskis. Jo, protams, ir autors ar savu ideju, bet arī vēstītājs ir autora radīts.

RL: Un viņš apzinās, ka rada stāstītāju?

Volohonska: Protams. Olga Mejersone ir uzrakstījusi veselu grāmatu par to: “Dostoyevsky’s Taboos”. Visos viņa lielajos romānos ir kaut kas, kas netiek pieminēts. Piemēram, ka Smerdjakovs ir ceturtais brālis. Romānā tas nekur nav pieminēts. Kad vien saruna pavēršas tajā virzienā, vārds “brālis” tiek rūpīgi izlaists. Tā ir viena no romāna lielajām tēmām. Ka “smirdonis” arī ir šo triju brālis. Un viņš ir slepkava. Viņa izseko tam līdzi visos Dostojevska lielajos darbos. Tā ir ļoti svarīga ideja, jo to izdara autors. Nevis vēstītājs. Tas ir sarežģīti. Manuprāt, tieši tas viņam piešķir to brīvību.

RL: Aleksandrs Pjatigorskis mēdza teikt, ka melot, liekot runāt citiem, ir īpaša bauda. Tāpēc viņš esot sācis rakstīt romānus. Jo ir bauda piedēvēt citiem vārdus, kurus tu pats nevēlies izteikt.

Pevīrs: Tas varbūt ir nesaistīti, bet romānu “Бесы” angliski vienmēr tulko kā “The Possessed” (“Apsēstie”). Un tieši to Dostojevskis vēlējās pateikt – ka dažas idejas ir dēmoniskas. Tās pārņem savā varā cilvēkus, kuri tās aizgūst. Taču, nodēvējot grāmatu par “Apsēstajiem”, netiek parādīta šī distance starp cilvēku un ideju, kas viņu kontrolē un galu galā iznīcina, – velnu.

Volohonska: Un būtiskākais izpratnei, protams, ir moto, kas ņemts no evaņģēlija: kad Kristus izdziedina dēmonu leģiona apsēsto, dēmoni tiek iedzīti cūkās un cūkas salec Galilejas ezerā. Dostojevska doma bija tāda, ka cilvēki nav ļauni, viņus tikai apsēduši ideju dēmoni – materiālisms, ateisms, komunisms, vienalga, kas. Skaists piemērs ir Marija Šatova, kas ierodas no Šveices ar Stavrogina bērnu zem sirds. Viņa ir bezpalīdzīga, viņai nav eksistences līdzekļu, viņa ir pilnībā atkarīga no Stavrogina un tomēr mēģina viņa priekšā būt feministe. Tad viņa dzemdē un kļūst par parastu sievieti. Ar šo bērna piedzimšanas brīnumu visas idejas kaut kā…

RL: Dzemdības kalpo kā eksorcisms?

Volohonska: Jā. Un viņa atskārš, ka Šatovs viņu mīl, un varbūt arī viņa Šatovu mīl, un abi plāno kaut kādu kopīgu nākotni.

RL: Jūs teicāt, ka Dostojevskis romānos un Dostojevskis dienasgrāmatās esot divi ļoti atšķirīgi cilvēki. Vai tad “Velnos” viņi nesatuvinās? Viņš taču novēro visu, kas notiek apkārt. Nu, proti, tas nav izdomājums.

Volohonska: Jā, bet Dostojevskis kā vēstītājs necenšas lasītājam iedvest, kuram varonim ir taisnība. Piemēram, lasot Tolstoju, Tolstojs it kā sēž uz pleca un čukst ausī, kas ir labi un kas nav. Piemēram, Pjotrs Verhovenskis ir slepkava, Dostojevskis nevar viņu attaisnot, tomēr Stepans Trofimovičs beigās nedaudz tādā ridikilā veidā tiek attaisnots. Viņš nez kāpēc aizbēg no mājām, iepazīstas ar kaut kādu aizdomīgu grāmatu izplatītāju, kurš staigā 
un dala bībeles. Un ar viņu notiek kaut kas it kā… Kamēr cilvēks nav nomiris, viņš var celties. Stepans Trofimovičs 
pirms nāves mēģina piecelties. Un, protams, vēstītājam pašam tas jāierauga. Daiļliteratūras darbā Dostojevskis nekad nesaka: domā šādi, nedomā citādi. Savukārt dienasgrāmatās viņš runā pats, taču savas idejas par Krieviju, par dievnešu tautu viņš ir atdevis Šatovam. Bet kas ir Šatovs? Šatovs ir cilvēks, kurš…

RL: Neturas taisni?

Volohonska: Jā.

RL: Starp citu, mans jautājums par tagadējā kara saknēm nāca no sajūtas, ka Dostojevskis, it sevišķi “Velnos”, ir parādījis kaut ko tādu, kas tagad tiek izspēlēts. Šim viņa romānam piemīt kaut kas no diagnozes; vai jūs man piekristu?

Pevīrs: Jā, tas ir savādi… Jo, skatoties uz Putinu un Prigožinu – šie cilvēki izskatās kā apsēsti. It kā viņus kaut kas būtu pārņēmis savā varā, jo viņi nodara briesmu lietas paši sev un visiem citiem, uzskatīdami, ka ir kaut kāds iemesls to darīt. Man patīk Mihaila Epšteina apzīmējums – “šizofašisms”. Viņi ir kaut kādā apsēstības stāvoklī, taču vienlaikus dara apmātus citus. Un izskatās, ka krievi nespēj no tā atkratīties. Ik reizi, kad viņi mēģina…

Volohonska: Un viņi ir pašnāvnieki, tāpat kā tās cūkas. Visi Krievijas valdītāji lec bezdibenī un paņem līdzi daudzus citus.

Pevīrs: Drausmīgi daudzus.

RL: Vai krievi ir īpaši atvērti kļūšanai par apsēstajiem?

Pevīrs: Nezinu, bet tas acīmredzami ir kā iegravēts Krievijas vēsturē.

RL: Proti, būt apsēstam ir tēma, kas Krievijas vēsturē atkārtojas un atkārtojas?

Pevīrs: Nujā, izskatās, ka tā ir sanācis. Citas valstis attīstoties ir no tā aizgājušas. Krieviem neizdodas. Ik reizi, 
kad viņiem ir revolūcija, tā uzreiz kļūst par tirāniju. Kaut kas it kā mainās, taču nekas nemainās demokrātiski. Ukrainā nomainījās, bet Krievijā ne.

RL: Kādēļ ar viņiem tā ir?

Pevīrs: Nezinu.

Volohonska: Jūs jautājat mums, bet kurš spēj atbildēt? Mihailam Epšteinam, kuru mēs pieminējām, ir doma, ka pie vainas ir Krievijas ģeogrāfija. Ir viens raksts, kurā viņš par to runā – ka Krievijai ir tie milzīgie plašumi, kuri rada bara mentalitāti nemitīgi izplesties, aizņemt vēl vairāk, vēl un vēl. Es vienkāršoju viņa izklāstu, taču tā ir viņa ideja – ka Krievija ir kaut kā mantojusi mongoļu-tatāru ordas mentalitāti. Jo Atila nokļuva līdz Parīzei. Viņu padzina svētā Genovefa. Sāka vicināt rokas, mest viņam pāri krustus, un viņš devās prom. Mēs nemaz īsti nezinām, kas tur notika. Viņu uzskata par Parīzes svēto aizgādni, jo viņa padzina huņņus no Parīzes. Un vēl viņa organizēja pārtikas piegādi pa upesceļu… bija tāda lietišķa svētā.

RL: Nu, tā likteņa pirmavots tiek piedēvēts ģeogrāfijai. Vēsturē ir bijuši mēģinājumi atvedināt noteiktu tautu raksturu no apvidus – salām, kalniem, stepēm…

Volohonska: Tas var spēlēt lomu, neapšaubāmi.

RL: Protams. Diez vai tas ir vienīgais faktors, taču kā viens no veicinošajiem – kāpēc ne.

Volohonska: Vēl krieviem ir apbrīnojama īpašība – aizraušanās ar idejām. Piemēram, tāds fenomens kā Dugins, kurš ir salasījies vai pat saklausījies Ļevu Gumiļovu.

RL: Nu, par Saules plankumiem, kuri ietekmē vēsturi, viņš runā mazāk nekā Gumiļovs. Taču mums nesen bija saruna ar manu draugu, kurš universitātē pasniedz vācu filozofiju, un mēs meklējām, kur rodas tāds spēks, kas nes nāvi. Es izteicu aizdomas, ka to var būt dzemdējusi kāda doma. Viņš mani pārliecināja, ka tā esot nevis doma, bet otrais uzlējums no vācu mitoloģijas, ko Dugins un pārējie norijuši nesagremojot, bet nav spējuši savaldīt. Manuprāt, arī šādam faktoram tur ir sava loma. Taču jūs runājat par Dostojevski kā par dižu rakstnieku, kas pratis veidot sarežģītas takas lasītājam un redzēt dažādus vēstītājus. Tā taču ir augsta māka! Taču tam līdzās – krievu tauta dievnese un viss šis sviests, no kura joprojām pārtiek ļoti daudz cilvēku: īpaša loma vēsturē, krievu tautai ir īpaša misija… To taču izperējuši tie paši cilvēki!

Volohonska: Šīs idejas dzīvo pašas no sevis. Tās nodrošina atmosfēru.

RL: Nu, paradoksāli… Es pazīstu dažus, kuriem ļoti nepatīk Dostojevska romāni to tematikas dēļ: tu domā, ka apraksti cilvēka dabu, taču aprakstot tu priekšraksti šāda veida uzvedību vai domāšanu. Katrs apraksts kaut kādā brīdī kļūst par priekšrakstu. Tu apraksti kaut ko, it kā tas tāpat vien notiktu, un tad izrādās, ka tam tā jānotiek. Vai jūs piekrītat, ka te ir problēma?

Pevīrs: Nu, varbūt ir, bet šī pati problēma ir visā literatūrā.

Volohonska: Es domāju, ka Ričardam ir taisnība, jebkurš uzrakstīts teksts var kaut kādā veidā kādu ietekmēt. Dostojevska gadījumā šī ietekme var izrādīties ļoti spēcīga, jo viņš ir interesants un dziļš rakstnieks. Ir šis brīnišķīgais Česlava Miloša piemērs: viņš bija pasniedzējs Hārvardā un tur sastapa savu studentu, kurš pagalmā dalīja komunistu skrejlapas. Viņš to uzrunāja: “Es jūs atceros, jūs pērn bijāt manā kursā, kad es analizēju “Velnus”. Kāpēc jūs tagad dalāt šīs komunistu lapiņas?” Un students atbildēja: “Uzskatu, ka Petruša Verhovenskis neaizgāja pietiekami tālu.”

RL: Kā tad!

Volohonska: Jā, tāds atgadījums. Turklāt… Visi saka – “Leģenda par Lielinkvizitoru”, “Leģenda par Lielinkvizitoru”… Pirmkārt, nekādas leģendas nav. To izgudroja viens no krievu filozofiem… nevis Remizovs, bet kā viņu sauca…

RL: Rozanovs?

Volohonska: Rozanovs! Jā! To izrauj no konteksta un uzdod par paša Dostojevska domu. Bet tā nemaz nav Dostojevska doma, tā ir Ivana doma. Un Ivanam ir 24 gadi, pavisam jauns cilvēks…

Pevīrs: Un ar pašnāvnieciskām nosliecēm.

Volohonska: Jā. Un Ivans romāna kontekstā netiešā veidā ir tēva slepkava. Tādēļ nedrīkst izraut šīs idejas no konteksta un uzdot par Dostojevska domām.

RL: Bet kā jūs risināt to problēmu, ka tik talantīgam rakstniekam bija stulbas idejas par dievnešu tautu?

Volohonska: Bet viņš taču nesludina. Tādēļ tas aizkustina tik daudz cilvēku visā pasaulē. Jūs nespējat iedomāties, cik daudzi Amerikā un Anglijā lasa Dostojevski. Nevienu nelasa tik daudz kā Dostojevski. Jo viņš tevi aizķer.

RL: Un, kad ir aizķēris, ko viņš dara?

Volohonska: Kņudina. Viņš tiek tev klāt, un tev niez.

RL: Kāpēc tas ir kaut kas labs?

Pevīrs: Man viņš neizraisa niezi. Viņš ielavās man galvā. Un sirdī un dvēselē…

RL: Un ko viņš tur dara?

Pevīrs: Parāda pasauli, kas ir pilna ar pretišķīgiem cilvēkiem ar pretišķīgām domām un pretišķīgām dzīvēm. Un cilvēka dzīves virzienu. Jo tai jāvirzās pretī gaismai, prom no tumsas.

RL: Kā tauriņiem?

Pevīrs: Nē, uz svēto gaismu.

RL: Kāda atšķirība? Tauriņi lido uz sveci un mirst.

Pevīrs: Es runāju par gara gaismu. Tā nav gaisma, kas dedzina. Tā ir gaisma, kas apgaismo.

Volohonska: Gaisma, kas apgaismo prātu.

Pevīrs: Jā.

RL: Kur jūs “Velnos” redzat gaismu?

Pevīrs: Atskārtā, ka esi bijis velnu apsēsts. Lasītājam tā ir atbrīvošanās.

Volohonska: Un tas ir interesanti, jo īstenībā “Velni” ir ļoti komiska grāmata. Ļoti nedaudzi par to runā, taču tulkojot tu visu ko pamani. “Jūlija Aleksandrovna iznāca pie viņa dusmās un naktsmicē.” Tie ir sīkumi, taču svarīgi. Tas drīzāk ir tāds prieks, tāda gaisma, kas iebūvēta jau vēstījuma valodā.

RL: Man ne prātā nebūtu ienācis.

Volohonska: Vispār par humoru Dostojevska darbos kādam reiz vajadzētu uzrakstīt. Jo par to maz runā, bet šajā ziņā viņš bija apbrīnojams rakstnieks. Viņš vistraģiskākajos, visbriesmīgākajos brīžos atvieglina vēstījumu. Nevis ar joku, bet… Pat nezinu, kā to izteikt. Ar tādu kā valodas prieku. Un dara viņš to noslēpumainā, viņam vien zināmā veidā. Piemēram, atkal no “Brāļiem Karamazoviem”: mazs puisītis Iļjušečka mirst, visi raud, tēvs ir izmisumā – vienīgais dēls… Viņi ataicina slavenu ārstu no Maskavas. Tas atbrauc, izmeklē zēnu. Iziet no istabas, tēvs metas viņam klāt: “Dakter, dakter, pasakiet…” – “Sagatavojieties uz visu,” teica atbraukušais ārsts un pats sagatavojās spert soli pār slieksni.” Vai tiesas ainā, kad Mitja sēž uz apsūdzēto sola un Aļoša liecina. Pēkšņi Aļoša atceras kaut ko tādu, kas varētu nākt Mitjam par labu, sāk sist sev pa krūtīm un saka: “Tieši tad es tieši sapratu, ka viņš rādīja uz šo amuletu. Tieši tad, tieši…” Šo vārdu “tieši” (именно) viņš atkārto 15 reizes! Tad Mitja pielec kājās un saka: “Tieši tā, Aļoša!” Absolūti saspringta aina, kas tulkojumā… Tulkotāji cenšas šo именно dažādot, katru reizi lieto kādu citu vārdu, jo mums ir izskaidrots, ka nedrīkst vienu vārdu atkārtot ne jau 15, bet pat ne divas reizes.

RL: Interesanti, ka rietumeiropieši, kas jūsmo par Dostojevski, nezina, par ko jūs tagad runājat, – viņa izteikumu vieglumu, formas rotaļīgumu. Neesmu salīdzinājis tulkojumus, taču, spriežot pēc izteikumiem, kā viņu uztvēruši dāņi, vācieši…

Volohonska: Viņus interesē idejas. Gan reliģiskās, gan filozofiskās. Dostojevskis viņiem pirmkārt ir domātājs. Bet manuprāt – Dostojevskis vispār nebija domātājs. Viņa domas… Labāk būtu paklusējis.

RL: Tātad viņš pats varbūt bija mudaks, bet rakstīja gan gudri?

Volohonska: Es tā neteiktu. Nē. Tā ir vienkāršošana, kas var kļūt par melīgu izteikumu. Manuprāt, viņš daudz domāja un bija gudrs cilvēks. Vispār ir tāda lieta kā jaunrades mīkla. Jaunradi nevar izprast, neņemot vērā… nu, es teiktu, Svēto garu. Mēs taču sakām “iedvesma”. Kur tā rodas, kas ir iedvesma? Mums kaut kas atnāk nevis no ārpuses, bet no kaut kurienes. Atkarībā no ticējumu sistēmas šo “no kaut kurienes” var nosaukt dažādi. Tas ir kaut kāds avots, kas pie cilvēka atnāk no ārpuses. Tas ir, ne jau avots atnāk no ārpuses, bet šis avots plūdina kaut ko, kas pie cilvēka atnāk, pēkšņi ienāk prātā, iemājo, iedvesmo. Puškins daudz rakstījis par iedvesmu. Es domāju, ka jaunradi nevar izprast citādi kā to, ka mums piemīt spēja, kas ir Dievam, radītājam. Viņš ir radījis, un arī mēs radām. Dažādā mērā, kā nu kurš spēj, cits labi, cits slikti. Taču tāda lieta kā iedvesma, bez šaubām, eksistē. Citādi mēs visi būtu vienkārši nejaušs molekulu sakopojums, un vispār tad nav par ko runāt. Kāpēc jūs te sēžat? Vēl vīnu grasāties dzert…

RL: Jūs uzstājāties ar Dostojevska apoloģijas sākumu. Es biju apsūdzētājs, jūs bijāt advokāts. Man gribētos zināt, vai jūsu sacītais par gara gaismu ir kaut kas tāds, ko jūs varējāt iegūt no Dostojevska vai varbūt pats viņā ielikāt. Vai jūs gājāt pie Dostojevska ar šo domu prātā?

Pevīrs: Nē, es negāju pie viņa ar šo domu.

RL: Tātad viņš atvēra jums acis?

Pevīrs: Bet nebija jau tikai viņš. Viņš pieder pie daudz plašākas pasaules.

RL: Kurš vēl jums palīdzējis saprast, ka cilvēka dzīve ir pastāvīga pretišķīga krīze?

Pevīrs: Kristus.

RL: Tātad Kristus, Dostojevskis… un trešais, es pieņemu, būs Renē Žirārs.

Pevīrs: Nē, es tā to neuztveru. Nekad neesmu uztvēris. Tā ir daļa no manas kultūras. Kā veidojās mana gara dzīve.

RL: To neveidoja Dostojevskis?

Pevīrs: Nē, nepavisam. Viņš ir rakstnieks. Viņš ir izklaidei.

RL: Izklaidei?

Pevīrs: Jā.

RL: Izrādās, ka Dostojevskis rakstīja izklaidei...

Volohonska: Ai, beidziet. Jūs gribat teikt, ka Dostojevskis Krieviju ietekmēja tādējādi, ka tagad ar to notiek visi šie… Kaut vai daļēji?

RL: Es to negribu teikt. Es pat tā domāt negribētu. Tomēr kaut kas liek nosvērties šādā virzienā. Ar jūsu palīdzību vēlos izpētīt šo varbūtību. Es to nepasludinu; es gribu pārbaudīt.

Pevīrs: Jā, es par to ļoti šaubos. Ko mēs iegūstam no romāniem? Vai tā ir tikai izklaidēšanās? Vai tā ir apgaismošana? Un kā tas var ietekmēt cilvēku dzīvi? Kad cilvēki 1594. gadā gāja uz Globe teātri noskatīties “Hamletu”, ko šī izrāde viņiem deva? Vai tā bija tikai izprieca, vai viņi tikai izklaidējās? Ko grieķi ieguva, klausoties, kā tiek skandēts Homērs? Un cik daudz grieķu vispār to dzirdēja?

RL: Nu, piemēram, Platons to uzskatīja par pedagoģisku metodi.

Pevīrs: Bet kādus cilvēkus viņš mācīja? Cik daudzus?

RL: Skaitu mēs nezinām.

Pevīrs: Nu, tas ir, jūs jautājāt: vai Dostojevskis izveidoja krievu garu? Diez vai viņš to varēja. Viņš bija tikai prozaiķis.

RL: Kā jūs domājat, kam vispār domāta literatūra?

Volohonska: Manuprāt, nosaukt literatūru par pedagoģijas instrumentu nozīmē skatīties uz to no ļoti attālināta punkta. Es sāktu no otra gala. Pirmkārt, mēs nevaram runāt par romāniem vien. Jārunā par kultūru kopumā – mākslu, literatūru, dzeju, teātri. Lasīju kādu Florenska rakstu: visa māksla esot radusies no kulta.

RL: Vēsturiski viņa apgalvojums ir pilnīgi aplams.

Volohonska: Protams, dzeja droši vien neizveidojās ap kultu, taču, lai vai Florenskim ir vai nav taisnība, es gribētu sacīt, ka, jā, kultūra var veidot cilvēkus.

RL: Termins “kultūra” tika izgudrots 19. gadsimtā. Pirms tam kultūra vienmēr bija kopā ar tās objektu: kaut kā kultūra, kaut kas tāds, kas tiek kopts. Cicerons grieķu jēdzienu philosophia tulkoja kā cultura animi, prāta kopšana, kultivēšana. Tikai 19. gadsimtā kultūra kļuva neatkarīga no sava objekta: vairs nebija kaut kā kultūra, bet kultūra vispār. Un tā, protams, tika radīta kā pretstats baznīcai. Kā alternatīva.

Pevīrs: Es nepiekrītu.

RL: Hmm, lūdzu, nepiekrītiet izvērsti.

Pevīrs: Es izvērsti nepiekrītu.

RL: Varbūt jūs pievienotu vēl dažus vārdus?

Volohonska: Tu mana dārza kultūra…

RL: Cik labi teikts!

Volohonska: Anrī ir tāds dzejolis, ļoti smieklīgs.

RL: Nu, atgriezīsimies pie romāniem. Kurš tos lasa un ar kādu nolūku?

Pevīrs: Laika īsināšanai.

RL: Tādā gadījumā tā ir tikai izklaidēšanās, tāpat kā TV vai, mūsdienās, datorspēles.

Pevīrs: Daļēji tā bija, taču romānu autori – tie, kurus mēs atceramies un joprojām lasām, – vēlējās arī parādīt, kāda bija viņu laika dzīve, kas notika. Viņi stāsta stāstus. Stāstos bieži ir kaut kas pamācošs, morāle, tātad tā nav tikai izklaide.

RL: Kaut kas pamācošs un morāle – tieši to es nosaucu par izglītību. Jūs teicāt, ka ir otrs gals, no kura uz to paskatīties.

Volohonska: Nujā, jūsu nule sacītais pilnībā apgāž manus iebildumus. Es pūlējos pateikt, ka nav sevišķi svarīgi, ko cilvēki lasa. Lasīšana īpaši neietekmē prātus. Vairākumu literatūra neskar.

Pevīrs: Kā tu tā vari apgalvot?

Volohonska: Nu, varbūt emocionāli skar. Taču es nedomāju, ka literatūra īpaši veido viņu prātus.

RL: Kas tad veido?

Volohonska: Nezinu. Piemēram, Vladimirs Sorokins raksta izcilas grāmatas par to, kas notiek. Tās ir gandrīz pravietiskas. Kādēļ?

RL: Man nav viņa telefona numura, citādi varētu piezvanīt un pajautāt.

Volohonska: Kāpēc Uļicka raksta grāmatas?

Pevīrs: Naudas dēļ.

Volohonska: Nē. Nē. Nesaki tā.

RL: Ričards apgalvo, ka lasītājiem vajag īsināt laiku un rakstnieki raksta, lai nopelnītu naudu.

Pevīrs: Es tā neapgalvoju. Rakstnieki dara tādu īpatnēju lietu… Viņi vēlas parādīt savu izpratni par kaut kādu savas dzīves, sava laika īpašību vai arī…

RL: Tātad tas ir kaut kas komunāls. Dalīšanās pieredzē.

Pevīrs: Daļēji. Tā ir svinēšana. Ne jau tādā stulbā nozīmē – rakstīšana ir slavināšana. Viņi dzīvē meklē patiesību un skaisto.

Volohonska: Par Sorokina vai Peļevina grāmatām nevar teikt, ka viņi meklē skaisto. Nu, patiesību varbūt, dažkārt.

RL: Un es domāju, ka viņi abi ir diezgan lielā mērā attēlojuši mūsu laiku.

Volohonska: Jā, man arī tā šķiet. Ir interesanti, kas notiek tagad: top daudz dzejas par karu.

Pevīrs: Tiešām?

Volohonska: Jā. O, jā.

RL: Es biju Izraēlā, man uzdāvināja divus kara laikā sarakstītus dzejas krājumus. Lielākā daļa dzejoļu ir ļoti slikti.

Volohonska: Tā jau gan. Bet karš parādās kā iedvesma rakstīšanai. To es mēģinu pateikt.

RL: Njā, ir tāda lieta.

Volohonska: Cilvēki grib rakstīt tādēļ, ka ir kaut kas, par ko viņi grib domāt, izteikt savas izjūtas. To droši vien var teikt par jebkādu rakstīšanu. Cilvēki kaut ko redz, vai ar viņiem kaut kas notiek… nezinu, vecāmāte nomirst, un… Ir daudz tādas amerikāņu dzejas par savu pieredzi.

RL: Apvienosim šo sarunas tēmu ar Tolstoja “Karu un mieru”… Vai īstenībā pareizi ir “Karš un pasaule”?

Volohonska: Nē, nē, pareizi ir “Karš un miers”. Par to nav šaubu.

Pevīrs: Nekad nav bijis.

Volohonska: Mums par to ir ļoti smieklīgs stāsts. Mūs ASV intervēja radio, vienā no tiem raidījumiem, kur klausītāji var piezvanīt un kaut ko pateikt. Bija izdots mūsu “Kara un miera” tulkojums, un tas bija izraisījis lielu troksni. Tātad viens piezvanīja un teica: “Sveiki. Mans vārds ir Zinovijs, un es izplatu zināšanas. “Karš un miers” nav pareizi. Pareizi ir “Karš un zemnieku kopiena”. Mūsu intervētājs atbildēja: “Tad gan izdotos pārdot daudz eksemplāru.”

Pevīrs: Ziniet, kad es Meinas pavalstī strādāju ostā, mums tur bija omāru zvejnieks, kuru sauca Vorens Pīss.

Volohonska: Nē!

Pevīrs: Un es tai ostā biju vienīgais, kurš par to domāja. Bet tad pēkšņi viens cits galdnieks teica: “Vai viņš zina, ka ir tāds romāns?”

RL: Ko Ļevs Nikolajevičs Tolstojs saka par mieru?

Pevīrs: Nezinu. Nespēju izklāstīt.

Volohonska: Pamēģini. Sasprindzini atmiņu.

Pevīrs: Nevaru. Man vajadzētu no jauna domāt par visu grāmatu. Sen neesmu par to domājis.

RL: Es jautāju tāpēc, ka Rietumu civilizācija 5000 gadus ir slavinājusi karu, turpretī miers 20. gadsimtā, liekas, bijis viena no nepievilcīgākajām idejām. Vai esat to pamanījis?

Pevīrs: Īstenībā jau neslavina.

RL: Nu, ir apgalvots, ka raksturs veidojas karā, drosmi pārbauda karā, gudrību apliecina karā. Karš esot spriegākā cilvēciskā pieredze, kaut kas tāds, bez kā mēs nespējam pilnībā uzplaukt. Es tikai rezumēju Rietumu civilizācijas izpratni par karu. Pievilcīgu, vilinošu miera aprakstu, šķiet, nav pārāk daudz.

Volohonska: Redziet, ļaunumu attēlot ir daudz interesantāk nekā labo. Ļaunums vienmēr ir intriģējošs…

Pevīrs: Un pretīgs.

Volohonska: Un biedējošs. Un kaut ko pozitīvu ir daudz grūtāk attēlot.

Pevīrs: Tas ne pēc kā neizskatās.

Volohonska: Tas ne pēc kā neizskatās. Vienkārši patīkams cilvēks. Viņi pat nestrīdas.

Pevīrs: To sauc par mieru. Tas ir priekam, tas ir gaismai.

Volohonska: Dante bija vienīgais, kas attēlojis labo un mieru, paradīzi, skaistumu… Un tik un tā, ziniet, “Elle” ir tulkota nez cik reižu…

RL: Jā. Bet “Paradīze” daudz mazāk.

Volohonska: Jā, cilvēki to nezina. Viņi to nesaprot.

RL: Kam Tolstojs sarakstīja “Karu un mieru”? Par kādiem lasītājiem viņš domāja?

Pevīrs: Ziniet, man nav ne jausmas, kas, viņaprāt, varētu to lasīt.

Volohonska: Laikabiedri.

Pevīrs: Kuri? Politiskās partijas, to līderi, kas ne par ko nespēja vienoties?

Volohonska: Krievijā tolaik bija lasošā publika. Tai viņš rakstīja.

Pevīrs: Nezinu – kam rakstnieki raksta savus romānus? Kam savus romānus rakstīja Dikenss?

Volohonska: Ak, Dikenss atmaskoja sabiedrības ļaunās puses.

RL: Aicināja uz taisnīgumu.

Pevīrs: Un uz bērnu skološanu.

Volohonska: Dikenss rakstīja arī naudas dēļ.

Pevīrs: Arī Šekspīrs, bez šaubām, rakstīja naudas dēļ.

RL: Darīt kaut ko naudas dēļ nav nekas slikts.

Pevīrs: Es kaut ko daru tikai naudas dēļ.

Volohonska: Okei. Atnes man vēl vienu glāzi, lūdzu.

RL: Es varu atnest…

Volohonska: Nē, nē. Pati aiziešu pakaļ. Un nerunāsim par naudu. Māte man teica: “Nekad nerunā par naudu.”

RL: Laba doma, īpaši tad, ja viens no jums jebko dara tikai naudas dēļ.

Pevīrs: Nē, nē, tas ir kultūras bagātināšanas dēļ.

RL: Vēlaties, lai jūsu kultūra būtu bagātāka?

Pevīrs: Nē, es vēlos bagātināt citus.

RL: Savā ceļā uz gara gaismu?

Pevīrs: Redzu, ka jūs jau par mani smejaties.

RL: Nē, es tikai savelku kopā sacīto. Bet kāpēc miers ir pievilcīgs?

Pevīrs: Miera pievilcība ir acīmredzama. Neviens tevi nešauj nost. Neviens tevi nebombardē. Tu vienkārši dzīvo savu dzīvi. Tev ir tavs zirgs.

RL: Man nav zirga.

Pevīrs: Tolstojam bija zirgs.

Volohonska: Viņam bija divritenis. Tolstojam patika braukt ar riteni. Viņa sievai arī, viņi bija ļoti progresīvi. Viņiem patika fotogrāfija. Tolstojam patika fotografēties.

RL: Vai jūs teiktu, ka tas, kā viņš apraksta miršanas šausmas, ir viens no prasmīgākajiem nāves aprakstīšanas veidiem?

Pevīrs: Jā.

RL: Savādi, ka viņš to izlobīja no savas iztēles. Viņš nebija to pieredzējis.

Volohonska: Tolstoju nāve ļoti interesēja. Viņš to ļoti apzinājās un no tās ļoti baidījās. Viņa nāves apraksti ir izcili. “Karā un mierā” ir ļoti interesanta vieta, kurā vecais kņazs Bolkonskis nomirst un viņa muižas sievietes apmazgā viņa līķi. Tas, kā Tolstojs par to runā – es citēšu krieviski: “Женщины обмыли то, что было он…” (Sievietes apmazgāja to, kas bijis viņš…) Mums tulkojot bija problēma, kā spējat iztēloties. Mēs pateicām “what had been he”. Un mūs par to nosodīja visi, kam nebija slinkums. Taču jautājums ir, ka viņam bija šīs bailes kļūt par “to”.

Pevīrs: Jā. Vairs nebūt “viņam”.

RL: Vēlējos mazliet parunāt par vēl vienu rakstnieku, ar kuru esat cīnījušies, proti, par Antonu Čehovu. Vai jūs sacītu, ka viņš ir ļoti krievisks rakstnieks, vai arī, ka viņš nemaz nav krievisks? Man ir sajūta, ka viņš atšķiras no šodien pieminētajiem.

Volohonska: Čehovs lūkojas uz modernismu. Tādēļ viņš nav tāds kā citi 19. gadsimta rakstnieki.

Pevīrs: Viņš nevirzās uz modernismu.

Volohonska: Viņš virzījās!

Pevīrs: Nezinu, kā tu to redzi.

Volohonska: Jums taisnība, viņš tiešām atšķīrās no tiem 19. gadsimta rakstniekiem.

Pevīrs: Kādā ziņā atšķīrās?

Volohonska: Ar savu savrupību. Viņš ir pilnīgi savrups.

RL: Vai to nevar teikt par jebkuru no tiem, kurus esam pieminējuši?

Volohonska: Nē, nevar. Viņš ir tāds cool, kā mēs tagad sakām. Viņš tikai apraksta. Un viņam nav… Nu, viņam, protams, ir morālā stāja, bet viņš to neizsaka, viņš tikai parāda.

Pevīrs: Vai tieši to es neteicu par Dostojevski?

Volohonska: Stilistiski viņš ir daudz vienkāršāks.

RL: Tad kur ir tas āķis? Kā viņam izdodas būt savrupam?

Pevīrs: Viņš apraksta, kā reāli cilvēki dara parastas lietas.

RL: Turklāt ļoti dažādi normāli cilvēki. Nevar būt, ka viņš visās šajās pozīcijās būtu iztēlojies sevi.

Pevīrs: Nē, viņš šos cilvēkus ir redzējis. Un redzējis dažādos veidos. Jau bērnībā, viņš uzauga starp parastiem, nabadzīgiem cilvēkiem. Un pēc tam strādāja. Tad viņš bija ārsts, viņam bija šī mazā skatuve, un sērgas laikā viņš ārstēja zemniekus. Viņš vienlaikus ļoti juta tiem līdzi un bija ļoti savrup. Viņš spēja novērot tās nejēdzības, ko tie darīja, taču vienlaikus ļoti just tiem līdzi. Tā ir interesanta uzskatu kombinācija.

RL: Jūs pieminējāt, ka savā pietuvinātajā Dostojevska lasīšanā esat atradis, kā viņš piepaceļ, izgaismo grūtas situācijas. Un minējāt piemērus – literārus paņēmienus, retoriskas figūras. Kā jūs raksturotu Čehova literāros paņēmienus? Vai tā ir objektīvistiska, medicīniska apraksta precizitāte?

Volohonska: Ļoti grūti pateikt. Čehovu ir grūti tulkot, jo viņš ir gandrīz banāls. Tomēr viņš nav banāls. Bet nav iespējams pateikt, kādēļ. Man par to bija liela diskusija ar Epšteinu žurnālā Сноб.

RL: Par Čehova banalitāti?

Volohonska: Jā. Mums bija ļoti ilga un uzjautrinoša diskusija par Čehovu. Viņš apgalvoja, ka Čehovs esot banāls, es teicu, ka viņš attēlo banālus cilvēkus, bet pats nav banāls.

RL: Es pieņemu, ka jūs esat redzējuši Ņikitas Mihalkova filmu “Nepabeigts skaņdarbs mehāniskajām klavierēm”, kas ir pēc Čehova. Man ļoti dīvaini liekas, ka Mihalkovs, kurš uztaisīja šo filmu, ir viens no tiem, kuri atbalsta…

Volohonska: Putinu.

RL: Jā, un viņš spēja pietiekami labi izprast Čehovu, lai uztaisītu jēdzīgu filmu. Nu, katrā ziņā man šķiet, ka Čehovs pret šādu filmu neiebilstu. Vai tas nozīmē, ka Čehovā nav pretindes? Pret patriotisku piedauzību? Viņa acīmredzot godīgie banālu dzīves situāciju apraksti nenovērš ļaunuma notikšanu.

Volohonska: Nu, jānorāda, ka šo filmu Mihalkovs uztaisīja ļoti sen. Cilvēki laika gaitā mainās. Un atkal, māksla ir viens, bet tava personiskā uzvedība, tavi politiskie uzskati, visviens, vai tie ir vai nav patiesi, būs kaut kas cits.

RL: Bet tad šī literatūra, kuru mēs visi pieminējām, ir pilnīgi nevainīga. Ar to neviens neko neiznīcina.

Volohonska: Ja vēlaties, varat to izmantot ideoloģiski. Vispār jau jebko varat izmantot.

Pevīrs: Sūkli, piemēram.

RL: Sūkli?

Pevīrs: Ideoloģiski. Es esmu pret sūkļu zveju.

Volohonska: To, ko Putins un cilvēki, kas ir viņam apkārt, tagad dara Ukrainā, nav iespējams saistīt ar krievu literatūru.

RL: Nav iespējams saistīt?

Volohonska: Nav. Es neredzu, kā to varētu. Ja nu vienīgi ir tāda vēlēšanās.

Pevīrs: Manuprāt, Putins nekad mūžā nav izlasījis nevienu grāmatu. Ja būtu kādu izlasījis, tad viņš būtu citāds.

RL: Tātad jūs domājat, ka cilvēks, kurš lasa grāmatas, uzvedas labi?

Pevīrs: Nē.

RL: Nu, tas izriet no jūsu sacītā.

Pevīrs: Tas izriet gan. Taču es nekavējoties atkāpjos no saviem vārdiem.

RL: Atkāpšanās pieņemta. Faktiski Putins vai jebkurš var izlasīt visas pasaules grāmatas un tik un tā būt ļaunuma iemiesojums.

Volohonska: Protams! Ir tas vienkāršais arguments par vācu karavīriem, kuri tika atrasti krituši kaujas laukā ar Rilki somā. Ja mēs runājam par kaut kādiem augstākiem eksistences līmeņiem, literatūra nav glābiņš.

RL: Man redakcijas sapulcē pirms kāda laika nācās atzīties, ka mans iekšējais krievs ir mainījies un es tur neko nevaru līdzēt. Nezinu, ko te lai iesāku, tas vienkārši mainās. Es to iztēlojos arvien derdzīgāku.

Volohonska: Piekrītu. Es spēju to izjust.

RL: Vai ar jums notika līdzīgi?

Volohonska: Ar mani – jā. Man ir ļoti liels kauns to stāstīt, bet man kaut kā Ukraina nekad nav bijusi cik necik svarīga valsts. Man šķita, ka ukraiņu valoda izklausās pēc tādas provinciālas, nepareizi izrunātas krievu valodas. Es zināju, ka tā nav, tomēr man pret Ukrainu bija šī impēriskā augstprātība. Tagad man pret to ir milzīga, milzīga cieņa. Un mīlestība, un līdzjūtība. Tas ir, man vienmēr ir bijuši ukraiņu draugi, kuri bija kulturāli, interesanti cilvēki. Es viņus mīlēju un cienīju. Tomēr manī bija kaut kāds nostūris, kurā bija šī parastā krievu cilvēka attieksme. Tagad tas ir pilnīgi mainījies. Un man ir kauns par to, kā es agrāk domāju.

RL: Apbrīnojami.

Volohonska: Man liekas, tā ir daļa no šī impēriskuma. Es, esmu cilvēks, kas dzimis Ļeņingradā, pasaulē skaistākajā pilsētā, ja, ar visām šīm filharmonijām un teātriem, un tiltiem, un…

Pevīrs: Muzejiem.

Volohonska: Jā. Bet tas viss ir mainījies, šī kara rezultātā tā visa svars ir licis man mainīt domas. Gandrīz vienā mirklī. Man ir ļoti liels kauns par krieviem, un es jūtos vainīga. Gribētu kaut ko darīt, bet neko daudz jau nevaru.

RL: Ričard, kā jūs aprakstītu to, kā šis karš ietekmējis jūsu “krieva” uztveri?

Pevīrs: Laikam, kā es jau teicu, tas man licis labāk pamanīt Ukrainas eksistenci. Viņi jau bija izdarījuši to vienu briesmīgo lietu, nozogot Krimu…

RL: Taču tas neietekmēja to, kā jūs uztvērāt Ukrainu?

Pevīrs: Nē, nezinu, kāpēc. Toreiz es to īsti nesapratu...

RL: Esmu pieredzējis ārkārtīgi savādus mirkļus, kad cilvēki, kurus biju uzskatījis par krieviem, pēkšņi sāk teikt: “Bet mans vectēvs bija polis, un vispār es esmu ebrejs.” Un tas nozīmē, ka šis vēsturiskais process gadu desmitiem, ja ne veselu gadsimtu mainīs to, kā krievi tiek uztverti. Un tas savukārt nozīmē, ka viņu literatūra tiks uztverta citādi. Iespējams, ne jau kritiskāk. Iespējams, cilvēki krievu literatūru lasīs tikpat aizrautīgi kā līdz šim. Tomēr, kamēr mēs šeit runājam, notiek kaut kādas fundamentālas pārmaiņas.

Pevīrs: Jā, pārmaiņas notiek. Tomēr es gribētu, lai jūs nesāktu apkarot…

Volohonska: Puškinu.

Pevīrs: Krievu literatūru, Puškinu.

Volohonska: Krievu literatūra nav vainīga. Es tā neuzskatu.

Pevīrs: Nav.

Volohonska: Bet, kad mēs apmeklējām Ukrainu – liekas, pirms 12 gadiem –, es pēkšņi sapratu, ka ukraiņi ļoti atšķiras no krieviem. Pirmkārt, viņi ir čakli, viņiem patīk strādāt. Braucot cauri Krievijai no Pēterburgas uz Pleskavu, es redzēju laukus. Nezāles, tikai nezāles, nekā nav. Mēs braucam pa Ukrainu – visur viss ir apstrādāts, dārzi, druvas. Un ukraiņi, kas visu laiku dzied un līksmojas. Tie paši Gogoļa parubki un divčini – viņi visi ir līksmi, skaisti cilvēki. Bet Krievijā… Man Krievijā ir mīļi draugi, bet tur notiek kaut kāda izdzimšana nacionālā līmenī.

Pevīrs: Ir miljoniem krievu, kuri par to ir šausmās.

RL: Noteikti ir, bet vēl šausmīgāk, ka ir miljoniem tādu, kuri nav šausmās.

Volohonska: Jā.

RL: Vai krievi ir nolemti, vai tomēr viņus kaut kas vēl var glābt?

Volohonska: Es domāju, ja krievi ir nolemti, tad mēs visi esam nolemti.

RL: Kā tā?

Volohonska: Savā ziņā mēs visi esam viens. Eiropa ir maza.

Pevīrs: Krievija nav daļa no Eiropas.

Volohonska: Es nerunāju par Eiropas Savienību. Es runāju par cilvēci. Mūsu putekļainais globuss ir ļoti mazs. Kur liksies šī Krievija? Kļūs par vēl vienu Ziemeļkoreju, vai?

RL: Nu, būs 17 Ziemeļkoreju…

Volohonska: Bet tas taču ir šausmīgi! Bail pat iedomāties. Bet ja būs vēl viens, divi, pieci dzelzs priekškari un mēs dzīvosim tāpat, kā dzīvojām agrāk?

RL: Jūs domājat – kā Padomju Savienībā?

Volohonska: Jā.

RL: Mans pēdējais jautājums šajā sarunā. Vai jums zināmajā krievu literatūrā ir kaut kas pateikts priekšā, dots kāds mājiens, kā izkļūt no šīs situācijas? Vai ir varonis, uz kuru raugoties…

Volohonska: Diez vai. Es neko neredzu, jo visi risinājumi… Kā Platons Karatajevs Tolstojam, ja, tas labais zemnieks. Tā nav atbilde. Ir Ļeskova Kreilis, prasmīgais meistars – arī tā nav atbilde. Kur ir atbilde? Es tādu neredzu. Pat Bulgakova “Meistarā un Margaritā” beigas ir tāda mākslīga romantiska paradīze efeju apvītā mežmalas 
būdiņā. Ļeskovam ir ļoti gudri un brīnišķīgi varoņi. Bet viņi ir vieni paši, viņi nav nekas tāds, kas spētu apvienot cilvēkus.

Pevīrs: Par to ir grūti runāt, bet viena no problēmām ir tāda, ka atbilde ir individuāla. Pestīta tiek viena persona, nevis grupa, nevis kustība vai kaut kas tamlīdzīgs.

RL: Un vai katrai atsevišķai personai ir kāds varonis vai cilvēks, vai personāžs, kas krievu literatūrā varētu būt ceļazvaigzne?

Pevīrs: Aļoša Karamazovs.

RL: Katram no mums individuāli jāiedvesmojas no Aļošas Karamazova?

Volohonska: Vai no kāda cita indivīda.

RL: Vēl pēdējais jautājums…

Pevīrs: Jūs visu laiku tā sakāt.

RL: Kas ir svarīgākais, ko jūs dzīvē esat sapratis?

Pevīrs: Jā. Mani jau brīdināja par šo jautājumu.

RL: Un jūs, es ceru, nedēļu gatavojāties uz to atbildēt?

Pevīrs: Nē, man atbilde uzreiz bija skaidra. Jo reiz es redzēju sapni. Sapnī izdzirdēju Dantes balsi. Tā man sacīja: “Ričard, neuztraucies. Tu visu sapratīsi dzejā.” Un kopš tā laika es vienkārši tam sekoju. Tas bija koledžā, kopmītnes gultā.

RL: Skaisti.

Volohonska: Ne katram parādās Dante.

RL: Tieši tā. Larisa, kāda ir jūsu atbilde?

Volohonska: Jā, arī man ir atbilde. Ne tādēļ, ka es būtu gatavojusies, bet tādēļ, ka tā man jau kādu laiku ir pastāvīgi bijusi. Diezgan vēlu savā dzīvē sapratu, ka neesmu Visuma centrs un citi cilvēki ir tādi paši “es” kā es.

1 Tulkotājas Māras Poļakovas ieteikums ir Nikolaju Gogoli latviski atveidot kā Mikolu Hohoļu. Šis ieteikums labi atspoguļo pēdējā laika diskusijas par to, kuras tautas – ukraiņu vai krievu – rakstnieks ir Gogolis. Taču, kā zināms, Gogolis nav uzrakstījis gandrīz nevienu rindiņu ukrainiski, viņš ir ukrainis pēc dzimšanas. Utt. Neieņemot šajos strīdos ne vienu, ne otru pusi, redakcija pagaidām pieturas pie vecās atveides.