Neklātbūtnes baiļu fantoms

“Охрана отмєна!

Він вночі назвав мене Лєна

А я не Лєна

Я Яна

Охрана!

Виведіть, бо ляже, як встану

Якщо я встану”

Jerry Heil, “Охрана Отмєна”

“Flight to Saint Petersburg: Cancelled”

Ziņojums uz informācijas tablo kādā Eiropas lidostā

Argentīnas rakstniekam Adolfo Bjojam-Kasaresam ir pārsteidzošs stāsts par lidotāju, kurš nejauši nonācis paralēlajā pasaulē. Virs džungļiem viņa lidmašīna novirzījusies no kursa, un viņš bijis spiests nolaisties pilsētā, kas pēc skata ne ar ko neatšķiras no parastajām Argentīnas pilsētām un vispār no Rietumu pasaules (nosacīti sakot). Tādas pašas ielas, mašīnas, gājēji. Tikai pēc kāda laika stāsta varonis sāk just neskaidru trauksmi, bet vēlāk saprot, ka šajā pilsētā trūkst dažu lietu un vārdu, kas gan neko īpaši nemaina. Bet tomēr to tur nav. Pakāpeniski vēstījums atklāj ko pārsteidzošu: lidotājs patiešām ir nonācis paralēlajā pasaulē, kas ir precīza mūsu pasaules kopija, taču šajā pasaulē, precīzāk, tās vēsturē, nav eksistējusi Kartāga. Nav bijis ne šīs valsts, ne Hannibala un Pūniešu karu, ne frāzes “Kartāga ir jāsagrauj”, ne Flobēra romāna “Salambo”. No šīs neesamības paralēlās pasaules dzīve nav sagruvusi, sašūpojusies, vēl vairāk, – to apgalvoju es, nevis Bjojs-Kasaress – īpašas atšķirības starp pasauli, kurā Kartāga bijusi, un pasauli, kurā tā nav bijusi, nav. Jautājums tikai – ko tieši uzskata par “īpašu atšķirību”.

Pēdējos trīs mēnešus šis argentīnieša stāsts uzstājīgi klejo man galvā, iezīmējot parametrus pārdomām par sižetu, kas burtiski pretendē uz vēsturiskas katastrofas svarīgumu un iedomājas, ka patiešām ir pats galvenais – vismaz tā uzskata tie, kas ar entuziasmu to apspriež. Tā teikt, kari beidzas, sagrauto atjauno, diktatori tā vai citādi mirst, bet kultūra, precīzāk sakot, Kultūra, ar lielo burtu, paliek. Šajā gadījumā Diženā Krievu Kultūra. Taču tā ir briesmās, jo to grib “atcelt”. Un tā pazūd kā Kartāga Bjoja-Kasaresa paralēlajā pasaulē.

Sāksim ar to, ka vajadzētu cienīt emocionālo reakciju, kādu jūt upuri noziegumiem, kurus pastrādā tās vai citas zemeslodes iedzīvotāju grupas; upuri instinktīvi patiešām grib atcelt (vismaz savas dzīves laikā) visu to, kas lielākā vai mazākā mērā nācis no “spīdzinātājiem”, arī viņu “kultūru”, uzskatot to par savu ciešanu avotu un instrumentu. Bieži šādi žesti izskatās nejēdzīgi vai pat baisi, kā, piemēram, Oksanas Zabužko eksotiskais apgalvojums, ka Ļevs Tolstojs ar saviem sacerējumiem nobruģējis ceļu krievu tankiem. Tā ir neatrisināma situācija, un tā vienkārši jāpārdzīvo kopā ar upuriem. Bez cilvēku solidaritātes un apzinātas līdzjūtības nekādas “humānās” kultūras nav, bet tie, kas aizstāv to vai citu kultūru pret “atcelšanu” (protams, visbiežāk savu), parasti uzstāj uz tās “humānismu”.

Tālāk stāstā par tā saukto “krievu kultūras atcelšanu” parunāsim par “cietēju pusi”, par tiem, kas saskata tiešus vai netiešus draudus sev, savam statusam, savam domāšanas veidam. Un šeit vērojama apbrīnojama vienotība it kā nesamierināmu ienaidnieku starpā.

No koncertu afišām izsvītro Čaikovski, Šostakoviču, Rahmaņinovu. Aizliedz krievu rakstniekus un viņu grāmatas. Es domāju, ka boikotēt šādu kultūru nav labi. Mums tā nav nošķirama no Dzimtenes, no Krievijas, kur nav vietas etniskai neiecietībai. Es arī turpmāk mīlēšu savu kultūru. Mīlēšu Čaikovski, Dostojevski, Čehovu, Bulgakovu, Tarkovski un citus ģeniālus māksliniekus, viņi izveidojuši mani par to, kas es esmu.

Atzīstos, es visnekaunīgākajā veidā noblēdījos, salikdams kopā šo pasāžu no diviem tekstiem – režisora Kirila Serebreņņikova uzstāšanās Kannās un prezidenta Vladimira Putina izteikumiem. Vilinājums bija tik liels, ka nenoturējos: ir sajūta, ka runā viens un tas pats cilvēks. Taču bezdibenis starp viņiem šķiet bezgala dziļš. Jā, tas ir viens naratīvs, kas pretendē uz universālumu; to pauž gan dedzīgs opozicionārs, gan labvēlīgs liberālais inteliģents, gan tas, kurš šo kultūru veido, gan tas, kurš šo kultūru cenšas ierobežot, piesavināties, pārveidot, savu politisko un ekonomisko mērķu vadīts. Un, protams, tas, kurš šo kultūru patērē un tajā dzīvo. Šis naratīvs ir tālu no mierīgas pārliecinātības par sevi, tas mūžam aizsargā relatīvi nesen ieņemtās pozīcijas (modernā Krievijas kultūra pēc vēsturiskās mērauklas ir ļoti jauna) un permanenti veic pretuzbrukumus (runas par “mūžīgo Krievijas garīgumu” utt. patiesībā maskē kultūras morālo ievainojamību, kultūras, kurai pamatus ielika vergturi, un tālāk tā attīstījās totalitārā valstī). Tāpēc arī periodiskā histērija, kuras vislabāko piemēru nesen nodemonstrēja kareivīgais eksprezidents Medvedevs: “Viņi mūs visus neieredz! Visu šo lēmumu pamatā ir naids pret Krieviju – pret krieviem, pret visiem tās iedzīvotājiem. Naids pret mūsu kultūru. Tāpēc pastāv Tolstoja, Čehova, Čaikovska un Šostakoviča atcelšana. Naids pret mūsu reliģiju. Tāpēc ir vēlēšanās sagraut Krievu pareizticīgo baznīcu un ieviest sankcijas pret tās patriarhu. Tā ir bijis praktiski vienmēr. Gan Aleksandra Ņevska laikā. Gan juku laikos. Un 1812. gada Tēvijas kara laikā. Un, protams, 20. gadsimtā, kad PSRS pastāvīgi dzīvoja zem daudzām sankcijām. Nemaz nerunājot par to, ka Rietumu pasaule 30. gadu beigās vēlējās, lai cīņā ar Hitleru Padomju Savienība izzustu.” Neviens labāk par Medvedevu neatklāj Krievijas varas zemapziņu. Šī zemapziņa atsedz to cilvēku histēriju, kas, iedomājušies sevi par Trešo Romu, paniski bīstas pamosties pasaulē, kur dzimtās Kartāgas neesamība praktiski nav manāma.

Taču interesantākais jautājums – nevis kā un kāpēc it kā cenšas “atcelt” Krievijas kultūru un pat ne kāda ir visai paredzamā reakcija uz to. Interesantāk ir aplūkot, no kā šī “apdraudētā” “krievu kultūra” sastāv tās dedzīgo – vai noskumušo – aizstāvju galvās. Un, protams, kāpēc tā sastāv tieši no tā, nevis kaut kā cita.

Saraksti dažādiem aizstāvjiem ir līdzīgi – un ne visai gari. Zem sitiena nokļuvuši pārsvarā literāti Puškins, Dostojevskis, Tolstojs, Čehovs, Bulgakovs un komponisti Čaikovskis, Šostakovičs, Rahmaņinovs. Kinorežisors Tarkovskis. Vēl piesauc divus trīs “tīros” dzejniekus, ļoti reti – kādu gleznotāju. Iemesli nokļūšanai šajā sarakstā ir dažādi – un tikpat primitīvi. Dostojevskis – ksenofobs. Tolstojs bija virsnieks un rakstīja par karu. Čehovs – tāpēc, ka it kā atbildīgs ne vien par rakstniecību, bet arī par teātri. Bulgakovs – kijivietis un slikti runāja par ukraiņiem. Čaikovskis – parasti ļaudis, kas ir tālu no klasiskās mūzikas, atceras tikai uzvārdu un to, ka viņš sarakstījis nelaimīgo uvertīru “1812. gads”. Šostakovičs ievietots patriotiskajā kanonā, pateicoties “Septītajai simfonijai”. Rahmaņinovs – Dievs vien zina, kāpēc, iespējams, viņu jauc ar Prokofjevu. Tarkovskis – tāpēc, ka ļoti krievisks un ļoti kulturāls, skat. “Andrejs Rubļovs” un “Nostalģija”. Puškins, skaidra lieta, noder ikvienam, kam gadās pa rokai, viņam tāda funkcija, viņš ir “mūsu viss”. Un, protams, šie vārdi vairāk vai mazāk konvertējami Rietumos. Piemēram, Turgeņevu piemin daudz retāk, Saltikovu-Ščedrinu, Fetu, Rimski-Korsakovu, Ļeskovu, Gļinku, Fedotovu – nekad, bet no 20. gadsimta vispār tukšums; simtkārt padomāsi, pirms sākt uztraukties, teiksim, par Kuzmina, Harmsa vai Šalamova “atcelšanu”, viņi taču kaut kādā ziņā “atcēla” paši sevi. Interesanti, ka visi viņi, tā teikt, ir “krutie puiši”, pirmā rinda; no mūsdienu (un arī reālās krievu kultūras) skatpunkta pārsteidz, ka šo rindu veido vienīgi vīrieši. “Krievu kultūru” galvenokārt veido vīrieši, kā jau pienākas solīdai tradicionālistiskai lielvalstij.

Vārdu sakot, mēs redzam kaudzi portretu, kas sakarināti skolu klasēs un kultūras namos. Vai to klasiķu krūšutēlus, kurus nekad neviens tā arī jēdzīgi nav lasījis; tādi bieži ieņem nacionālo bibliotēku gaiteņu un zāļu vakantās nišas. Īstenībā tā nav nekāda “krievu kultūra” (kaut arī nosauktie pie tās pieder un to veido, bet mēs taču nerunājam par to, kas patiesībā bija Ļevs Tolstojs, vai ne?) un nav arī “kultūra” kā tāda – tas ir tikai slavenību saraksts, kuru uzskaitīšana attaisno un apstiprina “mūsu” pastāvēšanu un dižumu. “Mūsu viss uz mūžiem” – kā perestroikas sākumā dziedāja Vasilijs Šumovs.

Tomēr līdz ar to uzskatu sakritība, kas tad īsti ir “krievu kultūra”, beidzas. Tālāk sākas nošķiršanās, kas dod iemeslu pārdomām gan par Krievijas liberālo inteliģenci, gan par Krievijas varas ideoloģiskajiem priekšstatiem.

Inteliģence – pareizāk, tā daļa, kas pēc skolas patiešām vērusi vaļā “Annu Kareņinu”, plus tie, kas profesionāli strādā literatūras, mūzikas utt. pētniecībā un attīstībā, – ar “kultūru” saprot tikpat kā vienīgi “augsto kultūru”, bet ar “krievu kultūru” – “dižo kultūru”. Vēsturiski novietotai starp “varu” un tā dēvēto “tautu”, inteliģencei par savu pastāvēšanu un statusu jāpateicas kultūrai. Ar kultūru inteliģence apgaismo un dara maigākus “tautas” tikumus (vienlaikus “tautu” cildeni izklaidējot), bet “varai” tā mēģina “pārdot” šo situāciju, no tās izsecinot sevis pašas pastāvēšanas nepieciešamību. Šī shēma dzimusi samērā nesen, Staļina laikā; tai nav nekāda sakara ar pirmsrevolūcijas inteliģences sociālo lomu Krievijā. Tātad, jo diženāka ir krievu kultūra, jo nepieciešamāka ir inteliģence; nosacītais Puškins ir inteliģenta īpašā statusa ķīla. Tāpēc arī vajag “dižo” sarakstus – lai vajadzības gadījumā tos uzrādītu gan tiem, kas lejā (“tauta”), gan augstākstāvošiem (“vara”). Ar sarakstiem ērti komunicēt, tie līdzīgi maģiskām zintīm vai lūgšanām. “Puškins, Čaikovskis, Tolstojs” – tas ir padomju “Mūsu Tēvs debesīs”.

Padomju varai, kas Staļina laikā pārveidoja sevi par jauna parauga impēriju, šāda pieeja lieti noderēja. Stingri centralizētas varas hierarhija ideāli projicējās kultūrā. Impērijas piramīdas virsotnē – dižā krievu kultūra, zemāk atradās pārējās nacionālās, labās, progresīvās, bet jau otršķirīgās, lokālās kultūras, laimīgas, ka tās Padomju Savienībā pieskata brālīgā krievu kultūra, dodot tām iespēju brīvi attīstīties. Piramīdas virsotni vainagoja Puškina krūšutēls. Staļina shēma pārdzīvoja Staļinu, viegli pārveidotā veidā kalpojot par matrici visai padomju kultūrai pēc 1953. gada; ja nu vienīgi tika mazliet pieklusināts tieši krievu naratīvs. Tā pati shēma bija pamatā arī vēlīnās PSRS padomiski inteliģentiskajai apziņai: varai Puškins ir dižs, jo viņš ir galvenais literārais priekšnieks kultūrā, bet progresīvais padomju inteliģents oficiozajam Puškinam pretstatīja savējo – dzīvelīgu, tiešu, brīvību mīlošu, ar apgrauztiem nagiem un donžuāna sarakstu. Oficiozais Puškins bija Dievs Tēvs, bet te viņš bija Dievs Dēls. Ap to brīdi kanonā atgriezās Staļina laikā pusaizliegtais Dostojevskis, un viss nostājās savās vietās. Shēma izrādījās dzīvotspējīga un pārdzīvoja gan PSRS sabrukšanu, gan nedaudz anarhistiskos deviņdesmitos, kad, šķiet, apšaubīja visu.

Šī shēma pauž Krievijas inteliģences (pārsvarā humanitārās) patieso priekšstatu par “kultūru” vispār. Šajā priekšstatā kultūra ir “augstās kultūras” un personīgā “kulturāluma” apvienojums. Saskaņā ar pirmo ir parastā dzīve ar tās rūpēm, karjeru, ģimeni utt., bet ir vēl arī Kultūra, kad izejamās dienās jāaizstaigā uz teātri vai jāpalasa grāmatiņa, vai jāpaskatās kāda “nopietna filma”. Tas, ka šāda kultūra ir augsta, tiek pieņemts kā pats par sevi saprotams, jo šajā sistēmā tai jāstāv pretim zemajai dzīvei. Savukārt “kulturālums” ir Kultūras rezultāts – zināšanas, erudīcija, prasme uzturēt sarunu, audzinātība un pārējais, kam vienmēr būtu jāpiemīt zēniem un meitenēm no “labām ģimenēm”.

Šībrīža Krievijas varas uzskati par kultūru ir daudz mūsdienīgāki un interesantāki par inteliģentu uzskatiem. Šai varai krievu kultūra ir visa to cilvēku ikdienišķā dzīve, kurus vara ierindo tā dēvētajā “krievu pasaulē”: sadzīves ieradumi, sociālie nosacījumi, psiholoģiskie šabloni, augstā un zemā kultūra, absolūti viss. Tā ir kultūras noosfēras ideja, novesta līdz lienošam pragmatismam, vārdu sakot, tas, kas aprakstīts dižajā grupas Центр dziesmā:

Matrjoška Balalaika

Volga Izba

Borščs Patvāris

Sputņiks Pankūkas

Vienmēr vienmēr

Viss mūsu vienmēr

Vienmēr vienmēr

Viss mūsu vienmēr

Puškins Jevtušenko

Ivanovs Petrova

Kurčatovs Kalašņikovs

Vintikovs Špuntikova

Vienmēr vienmēr

Viss mūsu vienmēr

Vienmēr vienmēr

Viss mūsu vienmēr

Šī kultūra vienlaikus ir moderna (“Sputņiks”, “Kurčatovs”) un tradicionāla (“matrjoška”, “balalaika”, “patvāris”). Literatūra tajā minēta klasiskā (“Puškins”) un daļēji pat mūsdienīgā (tolaik vēl plaukstošais “Jevtušenko”). Militārisms (“Kalašņikovs”) šajā kultūrā sader ar mīlīgajām “pankūkām” un acīmredzami piesavināto ukraiņu “boršču”. Tas viss cauršūts ar krievu valodas diegiem; aizskar tos jebkurā vietā, un būs apdraudēts viss – gan Puškins, gan “Sputņiks” un balalaika. Vēlīnā padomju ideoloģija šo shēmu centās tieši neuzspiest, tā drīzāk sakņojās gan varas, gan padoto, “krievu”, zemapziņā.

Tikai Putina valdīšanas laikā, īpaši pēdējos 10 gados, Staļina “krievu kultūras” modelis, kas tagad nodēvēts par “krievu pasauli”, iekļuva oficiālajā apritē. Rietumu politiskajā kontekstā tas izskatās kā meinstrīma kreisi liberāla “nacionālās identitātes” koncepcija, tikai sociālisma rozā karodziņus nomainījis protofašistiskā nacionālisma brūnais karogs. Inteliģentu uzskati par “dižo” krievu kultūru te labi iekļaujas, tomēr nav galvenais, jo “krievu pasaulē” Gazmanovs ir vienlīdzīgs Puškinam, bet akadēmiķis Kadirovs – akadēmiķim Ļihačovam.

No iekšpuses šāda kultūra šķiet ne tikai mūžīga, bet vienīgā mūžīgā no visām pašreiz pastāvošajām. Tās vērtības nekad netiek apšaubītas, un tās nepakļaujas vēstures izraisītiem bojājumiem. Šīs vērtības tādas bijušas vienmēr – un vienmēr arī bijuši tie, kas tās ienīst. Lūk, kur slēpjas “krievu pasaules” neticamā pievilcība – bet turpat arī tās ievainojamība. Forsēta viendabība nespēj noslēpt bailes no iekšēja konflikta, pirmām kārtām sociāla. Saldais sprediķu vīraks par dižās krievu kultūras mūžīgajām vērtībām uzvējo pat ar pašu primitīvāko apelēšanu pie Ļeņina vārdiem:

Katrā nacionālā kultūrā ir divas nacionālās kultūras. Ir Puriškeviču, Gučkovu un Strūves lielkrievu kultūra, – taču ir arī lielkrievu kultūra, kuru raksturo tādi vārdi kā Černiševskis un Pļehanovs.

Īstenībā krievu kultūrā ir daudzas kultūras, pat valdošās šķiras kultūras iekšpusē. Teiksim, visi pārdzīvo par Puškina un Dostojevska atcelšanu, bet kas notiks ar to pašu Černiševski? Ar Hercenu? Solžeņicins ir zem sitiena, bet Šalamovs? Siņavskis? Labi, Čaikovski un Šostakoviču nosmacēs, bet kas notiks ar panku grupu Автоматические удовлетворители?

Šī viendabība, kas salipināta no tik dažādiem elementiem, piemēram, no 1848. gada romantiskā nacionālisma un 21. gadsimta sākuma identitātes politikas, tā sauktajai “atcelšanai” ir ievainojamākā vieta, jo, atceļot vienu, atceļas arī cits: aizvāc grupu Любэ – izzudīs Turgeņevs. Vai – kas nu kuram tuvāks – aizvāksi Turgeņevu, izzudīs arī grupa Любэ. Tādējādi jebkurā mirklī var tikt izdarīts liktenīgais sitiens uzreiz pa visu kopā; katrs nieks draud “dižo krievu kultūru” pārvērst par dižo Kartāgas kultūru, bez kuras Adolfo Bjoja-Kasaresa paralēlā pasaule var mierīgi iztikt. Un tas izraisa milzumu skaidrojumu un strīdu, kas izskatās egoistiski, vulgāri un pilnīgi bezjēdzīgi īsta asiņaina kara laikā, kurā nepavisam ne “Hadži Murata” lasītāji ir tie, kas mēģina noslaucīt no zemes virsas kaimiņu valsti.