Mēs neapzināmies, ka tā ir maģija

Vakariņo tulkotāja Kintija Rodžersa un filozofijas padomdevējs Tods Rosmanis

Mēs neapzināmies, ka tā ir maģija

Kintija Rodžersa: Aši! Par Pēteri Cedriņu!

Tods Rosmanis: Kur varu dabūt vīnu? Gribu tevi panākt. Pa ceļam domāju, ar kādiem interesantiem stāstiem varētu padalīties.

Kintija: Droši. Man pašai tādu nav. Es tikai tulkoju to, ko stāsta citi.

Tods: Nav taisnība! Bet klausies: ir deviņdesmit otrais gads, Dzirnavu un Brīvības krustojums, es esmu ceļā uz Pedagoģijas fakultāti. Un ko es redzu? Čalis ar sporta somu gaida uz stūra. Tur ir tikai stāvlaukums, un pie viņa piebrauc cits vīrietis. Tā ir vienīgā ārzemju automašīna, ko tolaik Rīgā redzēju. Mašīna apstājas, viņš izkāpj un cenšas izturēties mierīgi. Pieiet pie pirmā čaļa, viņi paspiež roku, pirmais pasaka paldies, atstāj somu un iet uz mašīnu. Veči, ja gribējāt automašīnas pirkumu paturēt noslēpumā, vajadzēja piestrādāt pie savām mafijas darboņu prasmēm! Šis izskatās čābīgi. Lūk, viena no manām pirmajām atmiņām.

Kintija: Tu šeit ieradies…

Tods: 1992. gada februārī.

Kintija: Bet Pēteris – 1991. gadā.

Tods: Jā. Viņš jau bija šeit. Man jau stāstīja, ka te esot tāds viens trakais. Tolaik es negribēju satikt citus ārzemniekus. Un jau tad es sapratu, ka daudzi, kurus satieku, piemēram, kā bērnus, pēc dažiem gadiem būs pilnīgi citādi. Par to man ļoti gribētos ar tevi parunāt – par izmaiņām. Kas, tavuprāt, ir mainījies sievietēs, ja salīdzinām, piemēram, tavu māti, tavu vecmāmiņu un to, kur esi tu pati?

Kintija: Es uzaugot biju riktīgi puiciska. Visu laiku ar zēniem spēlēju hokeju. Domāju, ka mūsdienās mani nebūtu grūti pārliecināt, ka patiesībā esmu zēns. Par šo jautājumu es varētu runāt ļoti daudz.

Tods: Zini, šodien ir manas mammas dzimšanas diena. Viņa arī bija puiciska. Tā nu mani uzaudzināja puiciska dāma, kura pamazām kļuva par īstenu lēdiju, tāpēc man patīk tas, ko tu saki. Kad ierados, man stāstīja, ka padomju pieredzes dēļ sievietēm neesot paticis feminisms, jo tas nozīmēja, ka viņas būtu spiestas darīt to pašu smago darbu, ko vīrieši.

Kintija: Runa jau nav tikai par smagu darbu. Man šķiet, ka mums ir arī svarīgas sieviešu atšķirības no vīriešiem. To dēļ mēs varam no ārpuses paraudzīties uz viņu pieļautajām kļūdām, to, ka viņi pret pasauli neizturas gluži pareizi. Un varbūt tā mēs varam ienest cita veida enerģiju – tādu, kas pret pasauli ir maigāka un labestīgāka. Tagad mēs esam situācijā, kurā, ja pārī strādā tikai viens, ģimene nevar savilkt galus.

Tods: Tas man liek domāt par Vairas Vīķes-Freibergas maigo viedumu. Vai piekrīti, ka viņai piemita vieda, sargājoša, sievišķīga, taču vienlaikus arī valdnieciska enerģija?

Kintija: Jā. Vai tu dzer Pinot?

Tods: Aha.

Kintija: Izrādās, ka Pinot grigio ir mans dzēriens – nesen uzzināju. Taču kāpēc tāds jautājums?

Tods: Tāpēc, ka es atminos mūsu iepriekšējās sarunas par to, kā mainās sabiedrība. Vai tā maz mainās? Un tad ir filozofisks jautājums: kādas ir sievišķā esenciālās jeb mūžīgās īpašības? Un kas no tā tomēr ir sociāli aizgūts?

Kintija: Jābūt uzmanīgiem, sakot: šis ir sievišķīgi, šis – vīrišķīgi. Taču, manuprāt, tikpat bīstami ir noliegt, ka tādas atšķirības vispār pastāv.

(Ienāk viesmīlis.)

Tods: Lūdzu. Dāmām priekšroka.

Kintija: Cēzara salātus ar vistu, lūdzu.

Tods: Un man būs pasta ar vistu un spinātiem.

Kintija: Man deviņdesmitie nozīmē pilnīgu brīvību. Bija iespējams sevi izpaust. Pēteris arī teica, ka tad, kad viņš ieradās Latvijā, viņš ievēroja, ka valsts ir brīva. Un viņam tik ļoti patika jauniešu atbrīvotība. To bija patīkami dzirdēt, jo neviens ārzemnieks man to vēl nebija teicis. Man patiešām likās, ka varu darīt jebko, kas ienāk prātā. Daudzus manas paaudzes cilvēkus uzaudzināja vientuļās mātes, taču tāpat galarezultātā bija šī brīvība. Un vēl arī jaunākās sieviešu paaudzes atbrīvošanās, ja paskatāmies uz sieviešu īpatsvaru akadēmiskajā, profesionālajā sfērā. Ja nemaldos, Latvija ir vienā no pirmajām vietām ar sievietēm vadošos amatos un augstākās izglītības iestādēs.

Tods: Domāju, ka tas daļēji ir vīriešu trūkuma dēļ. Man gadījies uzklausīt dažus patiesībā ļoti aizkustinošus stāstus par sievietēm, kas palīdzēja savai draudzenei tikt pie bērna. Apmēram tā: bišķi viņu piedzirdīsim, atsūtīsim to draugu šeit, un viss notiks. No vienas puses, tas bija amorāli, bet, no otras... Vai esi pievērsusi uzmanību tam, kādas šeit ir mātes un bērna attiecības? Tās ir svētas. Es, tāpat kā Pēteris, apbrīnoju Latviju deviņdesmitajos. Man ļoti patika ar viņu par to runāt un mācīties latviešu valodu. Un es vienkārši iemīlējos – piedod par klišejām, bet es iemīlējos šejienes kultūrā, dabā un cilvēkos. Un integritātē: šie visi trīs elementi ir savstarpēji saistīti. Esmu bijis vietās ASV, kur to vēl jūt, taču šeit tas notiek dabiski. Vietā, kur uzaugu, ir pamatīga savvaļa, taču nav tās maģijas, kāda ir šeit. Te vēl ir redzamas supermammas; Amerikā tā bija manas mātes paaudze. Mana māte uzskatīja, ka vienlaikus jābūt gan profesionālei, gan mātei. Pēc tam šī ideja sāka panīkt, un tas pats notiek arī šeit.

Kintija: Manuprāt, viņām nemaz nebija citu variantu. Ja viņas par visiem neparūpētos, kurš to darītu? Vīriešu bija diezgan maz, turklāt daudzi smagi dzēra, tas skāra arī manu ģimeni.

Tods: Viņām nācās uzņemties iniciatīvu.

Kintija: Taču tagad feminisms ir citāds. Manā universitātē notika lekcija par, ja nemaldos, feminismu kino. Bija atbraukusi vieslektore no ASV, un viņa sāka ar jautājumu: cik daudzi no jums pēdējās nedēļas laikā ir jutušies apspiesti? Auditorijā bija principā tikai sievietes un kādi divi puiši – tas bija angļu filologu kurss, humanitārajās zinātnēs kādi 90% ir sievietes. Neviena nepacēla roku. Un man šķiet, ka profesore bija diezgan pārsteigta, redzot, ka sievietes šeit jūtas spēcīgas. Taču domāju, ka zemslānī tāpat pastāv kaut kāda apspiestība, no sievietēm tāpat kaut ko gaida.

Tods: Zini, es arī domāju par divām lietām. Pirmkārt, ka sievietes šeit nejūtas apspiestas. Esmu redzējis arī citas sabiedrības, kurās, līdzīgi kā Latvijā, noteicēja ir māte vai saimes sieviete. Tā ir viņas valstība. Tas, protams, ir neliels stereotips un vispārinājums, bet tās ir itāļu, ebreju kultūras, kurās arī ir šī saimniece. Viņa nosaka, kā viss notiks. Ko iesāks ar naudu, māju, bērniem, izglītību.

Taču es gribētu, ka mēs atgrieztos pie mūsu drauga Pētera un viņa ietekmes uz šejienes kultūru.

Kintija: Problēma ir tajā, ka viņa ietekme ir bijusi spēcīga, taču nemanāma, jo bieži vien tā izpaudās viņa attiecībās ar cilvēkiem. Par ko viņš stāstīja, kādus dzejniekus parādīja. Mani viņš iepazīstināja ar Robertu Dankanu, Čārlzu Olsonu, Stainu un citiem rakstniekiem, par kuriem es pat nenojautu. Pirmoreiz, kad satikāmies, mēs runājām par Paundu un Džoisu. Un tas viņam tik ļoti patika. Viņš bija sajūsmā, ka rakstīju bakalaura darbu par Džoisu. Bet Paundu viņš mīlēja tikpat ļoti, cik ienīda, – kā jau visus. Mūs abus laikam saistīja modernisms kā pretstats tendencēm, kuras vērojām sabiedrībā, – integritātes mazināšanos, uzskatu, ka viss ir viss un nekas vienlaikus. Nekam nav nozīmes, tu esi tikai nieka puteklis, bet patiesība neeksistē. Manuprāt, šādu ideju dēļ tagad varam vērot garīgās problēmas, kolektīvo psihozi. Atceros, kādā no pēdējām telefona sarunām viņš man vaicāja: “Tu tici, ka ir patiesība?” Tā bija gara saruna – kādas divas trīs stundas. Mēs pārsvarā centāmies saprast, kāpēc esam tik labi draugi un tik labi saprotamies, neraugoties uz viedokļu atšķirībām politikas, estētikas jautājumos. Bija daudz strīdu – arī par, teiksim tā, dzīvesveida izvēli. Taču mēs abi ticējām, ka patiesība ir un to var atrast. Varbūt nevis atrast, bet meklēt, atklāt. Manuprāt, pārāk daudzi uzreiz metas apgalvot, ka patiesības nav – ka katram esot sava. Ka viss atkarīgs no tā, kā uz to skatās. Man šķiet, ka mūsdienu sabiedrības problēmas daļēji izraisa tas, ka cilvēki nav vienisprātis, ka būtu iespējams tuvoties cits citam un satikties vietā, kur atrodams kaut kāds kodols, gaisma, kristāla lode – to nevar notvert, bet noteikti var redzēt. Kas nozīmē, ka mēs skatāmies vienā virzienā. Un tam ne vienmēr ir sakars ar skatpunktu sakritību, mēs vismaz skatāmies vienā virzienā. Man šķiet, ka Pēterim arī nepatika, ka cilvēki uzvedas tā, it kā pasaulē nebūtu nekā patiesa.

Tods: Jā. Mēs mēdzām veikt dharmas cīņas, spriežot un strīdoties, noslīpējot savu redzējumu. Viens apzināti tēlo “sātana advokātu”, otrs ieņem pretējo pozīciju. Mēs zinājām, ko darām. Vēl vakar es runājos ar kādu, kurš teica: “Nu, bet tā tas izskatās no tava skatpunkta. Katram savs.” Tā viņš pārgāja relatīvistu pozīcijā.

Kintija: Mani tas tracina.

Tods: Es gadu gaitā esmu izkopis zināmas prasmes, tāpēc viņa argumentu apgāzu: “Tad jau mums abiem jādomā, ka tā ir, vai ne?” – “Jā.” – “Un jāpieņem, ka skatpunkti ir dažādi un tā būs vienmēr, vai ne?” Viņš piekrita. “Kas nozīmē, ka tā būs arī tad, kad mēs abi jau būsim miruši, ne tā?” Tā mēs vienojāmies, ka ārpus mūsu domām un redzējuma ir vēl kaut kas, kas vienmēr ir patiess. Viņš ievilka dziļu elpu, jo bija sapratis, ka reizēm relatīvisms nevar pastāvēt bez tā pretstata – absolūtā idejas.

Kintija: Es nesen, pat negatavojoties šai sarunai, pārlasīju dažas e-vēstules, ko esmu saņēmusi no Pētera. Vienā viņš rakstīja: “Manā dzīvē nav palicis daudz cilvēku, kuriem es varētu ko stāstīt.” Es daudz biežāk biju klausītāja. Man patīk vērot, lasīt, klausīties. Viņš manī atrada dzirdīgas ausis, kurām turklāt būtiska kvalitāte, nevis mūžīga strīdēšanās. Tādējādi es itin kā kļuvu par viņa skolnieci.

Tods: Tā bija. Un kādas ir tavas sajūtas, atceroties, ka viņš teica: “Savu darbu tulkošanā es pilnībā uzticos Kintijai.”?

Kintija: Man kā tulkotājai tas deva pārliecību. Galu galā, arī es esmu tikai cilvēks. Tas man deva pārliecību, ka es kaut ko daru pareizi. Arī Jānis Elsbergs, kas izskatīja dažus manus tulkojumus, atzina, ka tie ir dzīvi un elpo, un tas man deva pašpārliecību, kuras man allaž trūcis, tāpat kā Pēterim, kad viņš domāja par saviem darbiem. Viņam mēdza uznākt – vismaz viņš pats teica, ka tā bijis, – tādi izvirdumi, kuros viņš neesot varējis ciest neko no paša uzrakstītā.

Tods: Viņš bija patiešām emocionāls.

Viesmīlis: Vēl vīnu?

Tods: Jā, lūdzu. Man šķiet, ka mēs par Pēteri tik daudz runājam tādēļ, ka viņš bija stimulējošs, turklāt pilnībā pārzināja vietējo kultūru, literatūru un politiku. Nav brīnums, ka tieši viņš rakstīja Vairas Vīķes-Freibergas runas un saņēma balvu. Viņš bija paradoksu cilvēks.

Kintija: Tāpat viņš nevarēja ciest, ja kāds teica: “Tā ir liekulība.” Viņš atbildēja: “Kas par to? Pretrunas – tas ir lieliski!” Pretrunas viņam ļāva atklāt veselu pasauli, kurā ceļot un meklēt nianses.

Tods: Tagad es saprotu, ka mēs bijām viens otram psihoanalītiķis, ar kuru dalīties patiesi dziļās lietās.

Kintija: Tu taču zini, ka Pēteris tev nepiekristu.

Tods: Zinu.

Kintija: Viņš nevarēja ciest nevienu tavu secinājumu.

Tods: Es zinu. Daļēji tāpēc, ka biju apguvis dažādas filozofijas. Es tās liku lietā, lai viņu pakaitinātu.

Kintija: Es nedomāju, ka viņš to gluži tā uztvēra. Taču, jā, viņš mēdza būt arī drausmīgi nopietns, bet tad atkal traki jokoties.

Tods: Viņš ķircināja mani, es ķircināju viņu. Un tā mēs smagā darbā viens otru papildinājām. Kad mēs iepazināmies, es viņam uzreiz izstāstīju, ka man ir grāmata no izdevniecības Samuel Weiser Publishing, viņi ir galvenie ezoteriskās literatūras izdevēji ASV. Es izstāstīju, ka reiz pusaudža gados aizbraucu uz viņu noliktavu Meinas laukos, lai apskatītos, kas tur notiek. Viņš sastinga sev raksturīgajā sānu skatienā un klusām noteica: “Es arī tur biju aizbraucis.” Tā nu Latvijas vidienē satikās divi nūģi no ASV. Kāda iespēja, ka pat ASV šādi cilvēki satiktos? Pēc tam es iesmējos un teicu: “Tu taču zini, ka es tevi mīlu.” Un viņš atbildēja: “Es tevi ienīstu.” (Smejas.) Taču man šķiet, ka ar sievietēm viņam bija ciešāka draudzība nekā ar vīriešiem.

Kintija: Viņā noteikti bija kas sievišķīgs. Man jābūt uzmanīgai – es neapgalvoju, ka tā uzvedas visas sievietes –, bet viņam patika baumot. Man ne. Tāpēc bieži vien es noslēdzos un neko neteicu. Reizēm tāpēc, ka viņš vienkārši nebeidza runāt par citiem cilvēkiem. Tikai tagad es saprotu, ka tas bija tāpēc, ka viņš mīlēja cilvēkus un gribēja saprast, ko nozīmē dzīvot. Līdz niecīgākajai detaļai, atomu līmenim. Viņu patiesi interesēja, kāpēc kāda brālēns rīkojas, kā rīkojas, ko domā ciema bibliotekāre, kā iet vietējiem dzērājiem Mērsragā utt. Viņš katrā cilvēkā atrada stāstu, veselu ģeoloģiju.

Tods: Viņš bija gandrīz kā antropologs. Kad iepriekš par viņu runāji, gribēju tev pavaicāt par poēzi. Tu stāstīji, ka, pieslienoties relatīvismam, nekas netiek saprasts.

Kintija: Es droši vien tā domāju par gandrīz jebkuru tēmu.

Tods: Lieliski!

Kintija: Gan jau arī par karu, dzimumu. Tāpēc man pietrūkst mirušo vecākās paaudzes draugu. Viņi varēja šo to iemācīt atšķirībā no mūsu paaudzes ar visiem juceklīgajiem spriedumiem, nespēju koncentrēties. Man bail, ka arī tajā tieku ievilkta.

Tods: Tādā kā tvitera režīmā?

Kintija: Tviteri es nekad nelietoju. Ko gan var pateikt 14 vārdos? Bet 80% sabiedrības uz to pavelkas. Bet pārējie – un tādi cilvēki ir visos laikos – ies dziļumā.

Tods: Relatīvisma kontekstā esmu nobažījies par latviešu ģimenēm mūsdienās. Ja es būtu tavā vecumā un gribētu bērnus, rezerves plāns būtu aizbraukt uz ārzemēm, sapelnīt naudu un atgriezties, lai sistēmu pamazām uzlabotu. Taču Latvija ir maza, tāpēc izmaiņas var ieviest strauji. Es esmu vairāk vērsts uz brīvību. Man negribas pīties ar valdību. Es labāk runāju ar cilvēkiem. Tāpēc es saskaros ar paradoksu: reizēm ir vajadzīga sistemātiska pieeja, lai nodrošinātu kārtību un taisnīgumu. Tas ir psiholoģisks fenomens. Mums visiem patīk, ja valda taisnīgums un kārtība. Vai esi bijusi kādā vietā, kur tie nepastāv?

Kintija: Esmu par tādām dzirdējusi. Tādas pastāv. Mana draudzene pašlaik Peru mācās par šamani.

Tods: Es pirms laba laika sarakstīju rakstu par šamanismu. Rakstīt par enteogēniem, ajavasku un tamlīdzīgām lietām es pārtraucu jau 90. gados.

Kintija: Taču tu tam piegāji pavisam nopietni.

Tods: Protams, es veicu izpēti. Es ieskatījos sevī. Man nav grūti atzīt, ka tolaik iepazinos ar dažādiem apziņas
stāvokļiem. Tos varēja sasniegt, piemēram, fiziski – pirtī, skrienot garās distances, trenējot dažādas elpošanas metodes. Un es pētīju, kas, neitrāli izsakoties, notiek ķīmiskajā līmenī.

Kintija: Nesen dzirdēju, ka mainītu apziņas stāvokli varot panākt, ļoti ātri braucot ar auto. Ir pilnībā jānododas mirklim. Valda tikai instinkti – domāt nav laika. Es esmu ļoti lēni braukusi ar jahtu, bet nekad ar automašīnu. Kādreiz mēdzu slidot pa Lielupi, cik tālu iespējams, līdz aizsitas elpa.

Tods: Vai tev patīk būt plūsmā? Tāpēc tu iemācījies vadīt jahtu, vai ne?

Kintija: Man kādreiz bija jahtas vadītāja apliecība, vairs nav. Man to atņēma, kad apprecējos un bija jāmaina dokumenti.

Tods: Nevar būt!

Kintija: Jā. Dokumentos bija jāmaina uzvārds, bet es to neizdarīju. CSDD man uzrakstīja: nē, kārtojiet pārbaudījumu vēlreiz.

Tods: Par ko es iesāku runāt – es uzrakstīju rakstu par dievišķām atklāsmēm mūsdienu halucināciju pētījumu kontekstā un pēc tam to palaidu pašplūsmā. Domāju: “Lai notiek, kam jānotiek.” 2022. gadā es negaidīti uzzināju, ka Džonsa Hopkinsa Universitātes Psihiatrijas un psiholoģijas nodaļas dekāns ir izlasījis manu pētījumu un lieto savā darbā. Viņš ir prominents posttraumatiskā stresa sindroma pētnieks, un mans raksts viņam sniedza orientāciju, kādu filozofija var nodrošināt starp dabaszinātnēm, antropoloģiju un reliģiju. Dabaszinātnes tiecas uz precizitāti. Es piedāvāju ļoti vienkāršu skalu, pēc kuras var mērīt vai saprast divas dažādas lietas. Kāds prāts ir slims, bet kāds prāts – vesels? Un ar ko iedvesma atšķiras no ikdienas dzīves vienmuļības? Ikdienas vienmuļība ir viena lieta, iedvesma – tādu pieredz dzejnieki, vai arī tā atnākusi no dieva, dievietes. Protams, vislabāk būt iedvesmotam, bet pie vesela saprāta, turpretī vissliktāk ir būt neprātīgam, bet dzīvot pilnīgā vienmuļībā, savā privātajā ellē.

Kintija: Manuprāt, tas ir labs dalījums. Iedvesma neprātīgo var aizvest patiesi tālu. Taču, kolīdz sākas privātā elle, jādomā, ka pa ceļam kaut kas ir nogājis greizi.

Tods: Man ir palaimējies nolaisties pašās dzīlēs, bet pārnākt atpakaļ ar pāris atslēgām, kādu dāvanu, kādu secinājumu.

Kintija: Man būtu bail.

Tods: Tiešām?

Kintija: Jā. Pēteris to zināja. Tāpēc viņš man ne reizi vien sūtīja rindas no kāda Kena Irbija dzejoļa: “Un ja dvēsele ir – svētīts/ un ja dvēseles nav – svētīts/ bet ja dvēsele embrija stadijā...” Būtībā viņš gribēja pateikt, ka mana dvēsele ir embrija stadijā. Es laikam piekrītu. Un tas nav viegli. Man šķiet, ka tāpēc, mūžīgi būdama kaut kādā starpstāvoklī, varbūt esmu laba tulkotāja: es saudzīgi pieeju iedotajam materiālam un cilvēkam.

Tods: Tu nejaucies pārāk dziļi iekšā.

Kintija: Citādi nemaz nevar. Tāpat beigās sanāk izlaist caur sevi kā caur sietu. Bet tam jābūt sietam ar lieliem caurumiem, lai caur to izkristu visai pamatīgi gabali.

Tods: Par Pēteri! (Paceļ glāzi.)

Kintija: Par Pēteri! (Saskandina.) Nav gan tā, ka viņš būtu vienīgais, par ko mēs varam runāt.

Tods: Tu, protams, zini, ka latvieša mīļākais ēdiens ir otrs latvietis. Es pēdējā laikā esmu sācis palaist šādu jociņu: kad kāds man pasaka kaut ko graujošu vai superīgu, es sakniebju viņa vaigus kā vecs onkulis un saku: “Tu esi tik liels latvietis, ka es varētu tevi apēst!” Paskat, fotogrāfs smejas. Pēc tam viņš sāk domāt: “Paga, kā šis džeks no Amerikas zina šo joku par latviešiem un kanibālismu?”

Kintija: Ā, bet pie mums jau nav kanibālu. Mēs apēdām pēdējo.

Tods: Un nesen pie manis pienāca kāda dāma un teica: “Tu esi Tods, vai ne? Man stāstīja, ka tu esi raganu sargs!” Šo titulu sev bija piedēvējis Pēteris, tāpēc teicu: “Zini, mēs abi sargājam raganas.” Tas nozīmē, ka mēs abi lietojam maģiju. Bet kas ir maģija? Man patīk, piemēram, Katoļu enciklopēdijas definīcija, kas maģiju apraksta kā spēju izmantot gribu, apziņu, simbolus un darbības kā rituālus dabas ietekmēšanai. Tāpat kā zinātne. Jezuīti to zināja, tāpēc nedistancējās no zinātnes.

Kintija: Es dievinu jezuītus.

Tods: Es arī. Manuprāt, vissvarīgākā daļa enciklopēdijā attiecas uz zinātni, ko viņi uzskata par augstākās raudzes maģiju. Tas nozīmē, ka, izmantojot rituālu vai kaut ko atkārtojot, izmantojot dabas reprezentācijas, iespējams uzzināt visu par dabu. Tāpat kā arhitekts var izveidot projektu, kam vajadzīgi cilvēki, enerģija, resursi, un – bams! – ēka ir gatava. Tas būtu ļoti pragmatisks skaidrojums. Taču, kad, piemēram, jānoņem lāsts, slikta reputācija vai ja vēlies audzēt kādu spēju, ir vajadzīga maģija. Atgriezīsimies Latvijā. 1992. gadā, kad mani stipri interesēja latviešu maģija, es ar ladunobraucu 3000 kilometrus, meklēdams visādus dižkokus, dižakmeņus un tamlīdzīgi. Kāpēc es to darīju? Gribēju paskatīties, kāda tur ir enerģija. Aplūkot kokus ar tiem pievienotajiem ornamentiem. Līdzīgi kā Īrijā. Zināju, ka var aiziet pie avota un tam blakus būs saliktas lietiņas. Es to ļoti labi pazinu. Un tad ir burvju vārdi. Ir vairākas grāmatas, kurās dokumentēta latviešu maģija.

Kintija: Uzreiz nākas domāt, cik tuvu latviešu valodā ir vārdi “burti” un “burt”. Tādas valodas saiknes mani vienmēr ievelk.

Tods: Vēl es 1992. gadā biju atbraucis ar savu taro kāršu komplektu. Man patika doma par intuīcijas treniņiem. Bija radies iespaids, ka amerikāņu tradīcijā nav iespējams to trenēt, tāpēc es to apguvu pašmācības ceļā. Lasīju taro kārtis. Tā es spēlējos ar zemapziņu. Tad sāku praktizēt, un tas bija ļoti jautri. Un es sapratu, ka taro ir tieši par to.

Kintija: Priekš manis tā ir maģija. Pieņemsim, ka tu man lasi taro. Tu domātu par…

Tods: Asociācijām?

Kintija: Jā, bet tās būtu svētas asociācijas. Tāpēc taro lasīšana ir tik forša. Tā tiek līdz dzīlēm, dod iespēju padomāt par kaut ko, kas iepriekš nebija uzpeldējis virspusē. Vai, tavuprāt, daudzi jauc loģiku ar veselo saprātu?

Tods: Labs jautājums. Mana pirmā atbilde: jā. Bet es gribētu vēl nedaudz parunāt par maģiju. Padomā – cik daudzus vīriešus magus Latvijā tu pazīsti? Bet sievietes? Jāņu laikā, Lieldienās es vēroju šo maģiju. Olu kaujas. Sievietes, kas nāk ar pūpoliem un tevi noper. Kāpēc?

Kintija: “Slimība ārā, veselība iekšā” – tas arī viss, pašsaprotami.

Tods: Interesanti, ka enerģija, kas piemīt šejienes sievietēm, un veids, kādā viņas to pauž, nāk no zemes, kultūras un sabiedrības. Un reizēm tas, ko viņas dara, izskatās pēc mākslas. Taču tas uz cilvēkiem atstāj nemanāmu maģisku iespaidu. Tas ir diezgan jaudīgi. Dažas sievietes to apzinās, citas domā: es te tikai taisu darbiņus, izkārtoju ziediņus. Viņas neredz, cik dziļu, intuitīvu darbu viņas veic.

Kintija: Jā, bet diemžēl tam ir nelabvēlīgas sekas. Šo darbu neizmanto labos nolūkos, tie ir savtīgi. Katra doma kļūst par lūgšanu, katra darbība – par rituālu. Tas diži neatšķiras no tūkstoš gadus senas pagātnes. Tā ir kolektīvā maģija. Ko mēs projicējam, kam liekam notikt. Protams, zinātni no tā nevar atdalīt, bet tas varbūt nemaz nav vajadzīgs, jo bieži vien zinātnē daudzus eksperimentus nosaka ticība. Pats eksperimenta akts ir ticības lēciens. Vislielākie soļi zinātnē ir sperti ticībā.

Tods: Tas, ko tu saki, ir ļoti būtiski, jo, manuprāt, maģija gan Latvijā, gan citās kultūrās, ko esmu vērojis, notiek ārpus sistēmas, kura to kontrolē un no kuras tā gūst enerģiju. Es izstudēju taiči, to, kā či jeb prāna plūst pa ķermeni, kā enerģija plūst pa ķermeni. Es apguvu akupresūru un mācījos pie ķīniešu ārsta. Es psiholoģiski apzinājos, ka enerģija plūst pa ķermeni. Bet, nonākdams šeit, sajutu milzīgu enerģijas daudzumu, dažiem tās patīk saukt par āderēm.

Kintija: Āderes!

Tods: Jēziņ! Atceros, 1992. gadā biju veikalā Sakta un vēroju, kā rīkstnieks meklē īsto vietu kases aparātam.

Kintija: Maniem draugiem ir īpašums Saulkrastos, kur viņi gribēja izrakt aku. Viņi noīrēja dārgu aparatūru, atnāca speciālists un teica: “Nē, šeit ūdens nav.” Pēc tam atnāca draudzenes mamma un teica: “Rociet šeit, es zinu.” Speciālisti teica: “Kundzīt, te ūdens nav.” Un kā tas beidzās? Tagad tur viņiem ir aka.

Tods: Es to saucu par maģisko stilu. Tas ir sastopams dažādās sabiedrībās un kultūrās, kur tas nereti pārklājas. Dažas sabiedrības un kultūras ir sekmīgākas vienā jomā, citas – citā. Latviešiem ir paveicies, ka viņi joprojām ir tik ciešā saskarē ar dabu. Kad pirmoreiz ierados Latvijā, biju bruņojies ar Mirčas Eliades Reliģijas enciklopēdiju, un tur rakstīto par Baltijas reģionu un mitoloģiju. To lasīdams, sapratu: šī ir sena kultūra, kas dīvainā kārtā joprojām ir saistīta ar sanskritu un indiešu kultūru. Es to zināju, tāpēc gribēju uz šejieni atbraukt. Tāpat es zināju, ka nodarbošanās ar enerģijām un to realitāti tiek pārmantota. Un tā tiešām izrādījās taisnība. Kā tev šķiet: vai šeit ir maģijas mācīšanas vai mācīšanās tradīcija?

Kintija: Manuprāt, pats tradīcijas pārneses fakts, tautasdziesmu lasīšana un saprašana jau norāda uz to, par ko tu runā. Kā tulkotājai man šķiet interesanti, ka Dzintars Sodums Itakā mēģināja atdzejot tautasdziesmas. Kad rakstīju darbu par Džoisu, Nora Ikstena mani uzaicināja ciemos un ļāva ieskatīties Soduma manuskriptos un
tulkojumos. Es ar Noras svētību nospēru dažus viņa tautasdziesmu tulkojumus, tur bija visādas fantastiskas piezīmes malās. Viņš to darīja, lai gan pastāv tāda kā vispārēja vienošanās, ka tās nav tulkojamas, tāpat kā, piemēram, “Beovulfs”. Vai es uzskatu, ka maģiju šeit māca? Manuprāt, tieši tur tas suns ir aprakts – mēs to dziļumu pat neapzināmies. Mēs pat neapzināmies, ka tā ir maģija.

Tods: Tas notiek instinktu līmenī.

Kintija: Latvieši domā, ka vienkārši māca bērniem tautasdziesmas. Es neatminos, ka kāds man būtu skaidrojis, par ko tieši ir “Tumša nakte, zaļa zāle”. Taču kaut kā, osmozes ceļā, dzīvojot šajā zemē, es zinu, par ko tā ir. Bet to iztulkot, apzināti un godīgi mēģināt iztulkot angļu klausītājam, kāds ir mans vīrs, ietverot visas nozīmes... Tas prasītu piepūli. Tādas, manuprāt, ir burvju zīmes.

Tods: Mein Gott! Fotogrāfs mūs ir pametis. Tagad varam runāt pa īstam. Ak jā, priekā! (Saskandina.) Zini, manī ir arī liels introverts. Gadu gaitā es esmu lieliski iemācījies mijiedarboties ar cilvēkiem – ko ņemt un gūt no viņiem. Bet man vajag arī laiku vienatnē. Un vislabākais kontakts man ar cilvēku ir divatā. Protams, tāds var būt arī vissliktākais kontakts. Bet tā mācās. Ceru, ka tagad ir labāk.

Kintija: Jā, tur ir zināma taisnība. Godīgumu, kas ir iespējams, sarunājoties divatā, nevar panākt plašākā diskusijā. Man šķiet, ka tādi ir tie introverti. Viņi var atdzīvoties. Pēterim lieliski izdevās no mums visiem izvilkt dziļi apslēptas patiesības.

Tods: Viņš varēja būt neticami introverts.

Kintija: Bez šaubām. Tāpēc viņš mēdza nesarunāties, necelt telefonu un tamlīdzīgi. Reiz e-pastā viņš man rakstīja kaut ko, kas labi sasaucas ar to, kāda esmu pašlaik: “Tu tik reti ko pasaki, ka tad, kad pateici šo, es sapratu, cik daudz esi cietusi neko neteikdama.” Viņš bija ilgi klusējis un tad uzrakstīja šo. Tik skaisti.

Tods: Pieņemu, ka biji mēma.

Kintija: Jā, skaisti pateikts, vai ne tā? Ka klusēšana nes daudz ciešanu. Viedākie cilvēki, kurus pazīstu, nereti ir visai klusi. Manuprāt, tas ir klusējošais vairākums, jo mēs bieži vien tiekam iebiedēti. Varbūt tāpēc arī pasaule ir tik sačakarēta. Jo tie, kuri šaubās... Liela daļa manas ticības balstās šaubās. Un daudzi lieliski cilvēki nemitīgi šaubās.

Tods: Vai tikai Nīče neteica, ka labākais spilvens, ko likt pagalvī, ir šaubas? Manuprāt, tā ir. Man ļoti patīk tas, ko tu saki. Jo, kad esmu šeit kopā ar latviešiem, es cenšos atmest savu jautro un sabiedrisko raksturu. Uz brīdi par to nedomāt.

Kintija: Jā, lūdzu! (Smejas.) Interesanti vērot, kā mūsdienās tiek apzināts viss, kas kādreiz noticis, lietu ierastā kārtība. Kerija Fišere teica tā: kad tu apsēd pats sevi, tevī vairs nav vietas dēmoniem.

Tods: Lieliski. Starp citu, Pēteris zināja par veco mērgli Plotīnu. Bezmiega naktis viņam bija vērtīgas. Un mēs apspriedām arī šādus jautājumus: kad kādu var uzskatīt par dēmonu apsēstu? Un es zināju no vadžrajānas budistiem, ka dusmas nav sliktas. Dusmās var kaut ko paveikt. Teiksim tā: var koncentrēties un nospraust mērķi. Pieņemsim, ka man ir tikumīgs, nevis ļauns mērķis.

Kintija: Andrejs Pumpurs kaut kur apgalvojis, ka naids motivē kareivjus. Tikai gļēvuļi baidās no naida.

Tods: Kāds nejauši izslēdza gaismu.

Kintija: Nekas. Mēs varam turpināt. Mums ir vīns, svece. Šādi pat ir maģiskāk. Starp citu, runājot par karu. Piemēram, Francijas vai ASV revolūciju: ja karš atrisinātu problēmas, vai nevajadzētu būt tā, ka mēs vairs nekarojam? Vai tam pēc definīcijas nevajadzētu nozīmēt – ja karš kā līdzeklis strādā, mums pašlaik nevajadzētu būt kariem?

Tods: Vai ne? Mums it kā vajadzētu būt tikušiem uz priekšu. Kad es strādāju par militāro inženieri, mēs mācījāmies stratēģijas, kā ar 17 citiem kolēģiem varētu viegli apturēt Rīgas izmēra pilsētas funkcionēšanu. Ar pareizo aprīkojumu un zināšanām to var izdarīt. Un, to mācīdamies, es domāju par pretējo. Kā 17 cilvēku komanda varētu pēkšņi iedzīvināt pilsētu un likt tai uzplaukt īstajā brīdī? Katru reizi, kad domāju, kā varētu likt lietā nāvi, es arī domāju, kā varētu izmantot mīlestību. Tolaik es lasīju Ešenbaha “Parsifālu” un Junga “Psiholoģiju un alķīmiju”. Šie abi darbi mani patiesi ietekmēja. Tie iedēstīja manī ideju par ko dziļāku. Es sapratu, ka ir kas spēcīgāks par lodēm un militāri industriāliem kompleksiem. “Parsifālā” taču negrib karot. Žēlastību un labestību jūt arī pret pretinieku. Taču viņš cīnās ar šo cilvēku un pakļauj viņu. Bet viss svarīgais balstās līdzjūtībā. Biju aizkustināts, kad sapratu, ka militārajam garam – tādam, kas sargā, – ir vajadzīga līdzjūtība. Tad tas ir visspēcīgākais.

Kintija: Tāpat man liekas, ka laikā, kad visus – piemēram, dzejniekus, arhitektus, kareivjus – pārņēmis militārais gars, cilvēces prioritātes aiziet dēlī un tās grūti atkal pārvirzīt uz kaut ko ģeneratīvu. Kad par to domāju, kļūstu par feministi. Viens feminisma atzars, kurš man patiešām patīk, – Hilda Dūlitla un tamlīdzīgi. Viņa balstījās mitoloģijā, stāstos un tradīcijās. Viņa bija zinoša. Vienlaikus viņa saglabāja saikni ar vīrišķo. Viņa to saprata pilnībā, bet tāpat kļuva par pacifisti. Tā bija pārliecība, ko viņa izvēlējās. Manuprāt, tāds varētu būt sievišķā devums pasaulei. Es pat par to runājos ar Pēteri, jo atteicos ienīst. Bet tas manī robežojās ar sava veida gļēvumu. Viņam vajadzēja kaislības. Viņam nepatika naids, bet dramatisms gan.

Tods: Viņš dievināja intensitāti. Zini, man ir jautājums. Kad tu jūti savu ķermeni, dvēseli un garu, tajā ir klāt prāts jeb intelekts. Kā tu to zini? Kristīgajā redzējumā – kolīdz esi nonācis pie atklāsmes, ka pasaulē pastāv dievišķais, tu vari pieņemt tā klātbūtni sevī. Tas tevi izpērk un savieno ar dievišķo veselumu, un tu vari būt labs, svēts.

Kintija: Pirmkārt, man jādomā, kā kristietības vēsts versijas būtu atrodamas citās kultūrās. Mana pirmā saskarsme ar kristietību bija, lasot Kirkegoru. Tāpat latvieši tādā vai citādā veidā ir kristīgi. Mums ir veidojies dažādu uzskatu sakausējums, kristietībai nosakot, kas no tā ir derīgs un kas nav. Svētā Māra, svētā Laima, Jānis – tie der. Kaut kas cits neder. Mūsu dievu panteons tika iekļauts kristīgajā tradīcijā. Tāda ir pamatizpratne par 13. gadsimta notikumiem. Man kā kristietei bija svarīgi redzēt, ka daudz kas no kristīgā pastāvēja tautā. Izpratne par pasaules uzbūvi. Man palīdzēja valoda. Trīs gadus es studēju senebreju valodu. Es joprojām nespēju tajā runāt, taču varu lasīt un tulkot. Man bija svarīgi, ka senebreju valoda ir pilnīgi neatkarīga no maniem aizspriedumiem par to, ko es uzskatu par pareizu vai nepareizu vai ko es uzskatu par īsto mācību. Manām domām nebija nekādas nozīmes. Pēkšņi es sapratu, ka tā māca ko citu. Rabīns Petermans sāka man mācīt. Es viņam nepiekritu, bet neko neteicu, jo mans uzdevums bija mācīties. Tobrīd es mācījos, atrodoties jaunā kontekstā. Tas bija diskurss, kurā pati neiekļāvos, un man tā bija īsta dāvana. Tad es sapratu, ka patiešām nezinu neko. Kopš es uzsāku senebreju valodas studijas, esmu runājusi ar cilvēkiem, kuri interpretē Bībeli, nezinādama neko par reģiona vēsturi; viņiem šīs zināšanas ir, tāpēc man nācās saprast, ka viņu sacītajam ir kārtīgs pamats.

Tods: Tieši tā. Viņi ir apgaismotāki, tāpēc ir nonākuši konkrētajā punktā.

Kintija: Ļoti ātri nonācu pie sapratnes, ka uzskatīt, ka zinu, kādas lietas ir aprioras, nenāk par labu ne viņiem, ne man. Tādējādi man atvērās jauna pasaule, bet citas durvis ar to arī vienlaikus aizcirtās.

Tods: Tu redzēji citu tradīciju un to, kas varētu attiekties uz tevi. Vienlaikus, ja esi uzmanīgs, tu saproti, ka tas vispār neattiecas uz tevi. Es zināju, ka daudziem amerikāņiem no kultūras aprindām izpratne, kas ir amerikānis, atšķiras no manējās. Sapratu, ka tur ir dažādas nianses. Un ka ir arī kaut kāda mana privātā izpratne par to. Viens no maniem senčiem apturēja Salemas raganu prāvas. Kāda cita radiniece bija ragana, kuru tiesāja, bet nesodīja. Citu manu radinieku uzskatīja par herētiķi.

Kintija: Par šo mēs varētu runāt stundām ilgi. Labi, mēs apspriedām maģiju, dzeju un Pēteri. Taču tā pa īstam man rūp vārda brīvība.

Tods: Aiziet!

Kintija: Manuprāt, Eiropas tradīcijā tā īsti nepastāv. Tāpēc man tik ļoti patika ASV. Es tur aizbraucu vienreiz, kad biju salasījusies interesantas vēstures grāmatiņas par savvaļu un pakļaušanu. Nokļuvu Bostonā un devos uz Providensu. Un sapratu, kā jutās iebraucēji. Viss bija milzīgs. Daba – mežonīga. Tas bija biedējoši. Es spēju iedomāties, kā viņi jutās, nokāpdami no kuģa pēc mēnešiem ilga ceļojuma. Viņi gribēja nekavējoties izvarot šo dabu, pakļaut to, padarīt mazu un cilvēkam aptveramu. Es tobrīd nedomāju par indiāņiem vai viņu pārdzīvojumiem. Es domāju: nē, nabaga iebraucēji, kuri ir braukuši tūkstošiem kilometru, droši vien vairākkārt brauciena laikā gandrīz iedami bojā. Un tā viņi ieradās un nosprieda: “Ha! Mums izdosies!” Tā es jutos, pirmoreiz būdama ASV. Es pilnībā sapratu iebraucējus.

Tods: Tad tu saproti arī mani. Mans radinieks Edvards Inmans kopā ar Rodžeru Viljamsu nodibināja Providensu. Viljamsu 1635. gadā izslēdza no Masačūsetsas kopienas. Visi, kuri to pameta, devās uz Rodailendu. Tā nu Providensas salā esošajos pieminekļos ir redzams arī Inmans – tiešs mans sencis. Tāpēc tevis sacītais man ir būtisks: tu runā par manu dzīvi. Rodžers Viljamss tulkoja no indiāņu valodām. Viņš ticēja, ka katram ir sava sirdsapziņa un tiesības ticēt tam, kam viņš vēlas. To iemieso Rodailenda. Tā kļuva par pavalsti, kas bija izslavēta ar baznīcas un reliģijas šķirtību no visa pārējā. Tur valdīja ideja, ka tava sirdsapziņa ir pareiza un tevi jāciena neatkarīgi no reliģiskās piederības. Ebrejiem, kuri bēga no spāņu inkvizīcijas, Viljamss palīdzēja nodibināt Amerikas pirmās sinagogas. Arī es allaž ticu baznīcas šķirtībai no valsts.

Kintija: Protams, šajā diskursā problemātisks ir jautājums, kā šajā visā iekļaut iezemiešus. Taču cita diskursa nemaz nav. Briti ļoti lepojas, ka viņu dēļ tika atcelta verdzība.

Tods: Man ļoti patīk stāstīt amerikāņiem, ka Anglijā verdzību atcēla agrāk nekā Amerikā. Viens no maniem radiniekiem no Mičiganas pieteicās karot jau pašā Pilsoņu kara sākumā. Viņš bija pret verdzību. Kopumā viņš nodienēja sešus gadus, un tikai pēc tam viņam bija bērni. Un te nu es esmu. Tā bija viena no nežēlīgākajām Getisburgas kaujām – Piketa uzbrukums. Tur notika tuvcīņa, ko mūsdienās uzskata par tālāko punktu šajās kaujās – high water mark. Esi dzirdējusi tādu jēdzienu?

Kintija: Jā, no datorspēlēm.

Tods: Starp citu, mana mamma norādīja, ka vieta, kur uzaugām, savulaik piederējusi Francijai, Spānijai... Kādai manai radiniecei tur ir vairāk nekā seši pieminekļi. Viņu nolaupīja indiāņi, viņas jaundzimušā bērna galva tika izšķaidīta pret koku. Vai vari uzminēt, kas notika tālāk?

Kintija: Jā...

Tods: Hanna Dastone ir mana tiešā radiniece. No Amerikas indiāņu perspektīvas viņa bija kļuvusi par daļu no cilts, viņi viņu mīlēja. Mēģināsim to saprast, pat ja mums tas neizdosies pilnībā, labi? Hanna nebija īpašā sajūsmā par iešanu uz ziemeļiem divu nedēļu garumā ar šiem indiāņiem. Viņa satika citus jauniešus un kādam jaunietim lika pavaicāt vecākam indiānim: “Jūs tiešām varat ar tomahauku nogalināt cilvēku? Kā?” Un viņš parāda, kur jācērt. Tā nu viņa kopā ar bariņu pusaudžu kādā naktī visus noslaktē. Vienu pa vienam – bams! Un savāc viņu skalpus, jo par tiem bija izsludināta atlīdzība. Līdz pat šim brīdim tur atrodas Hannas Dastones atlīdzības sudraba kauss.

Kintija: Vāu, neticami!

Tods: Kā teica mans vectēvs: “Ja nedaudz papētīsi pagātni, atklāsi daudz kā aizraujoša.” Es zināju, ka šādu vēsturi tāpat vien cits citam nenodod.

Kintija: Taču tā ir vēsture, kuru mūsdienās nemaz neuzskatītu par vēsturi. Baltādaino vēsture, ļoti brutāla.

Tods: Baltādainā cilvēka vēsture... Par ko vēl tu gribētu parunāt?

Viesmīlis: Mēs slēdzamies ciet. Augša jau ir aizslēgta.

Tods: (latviski) Ā, labi, labi, labi.

Viesmīlis: Pēdējie pagrabā paslēpušies vēl esat.

Tods: (latviski) Jā… Labi, labi... Mēs tikai runājam.

“Vakariņas ar Andrē” notika “Tinto vīna telpā”

Raksts no Maijs 2024 žurnāla

Līdzīga lasāmviela