Es piedzimu, bet...
Edmunds Brencis, Picture Agency
Vakariņas ar Andrē

Vakariņo kinozinātnieks Viktors Freibergs un Daniela Zacmane

Es piedzimu, bet...

Daniela Zacmane: Es laikam gribētu sākt ar šampanieti. Ko jūs varētu piedāvāt?

Viesmīlis: Varbūt H.Blin vai Mumm un – vai rozā?

Daniela: Laikam jau tad H.Blin, un tad rozā.

Viesmīlis: Mums gan tur tikai mazā pudelīte. Divas glāzes sanāks, varbūt mazliet vairāk.

Daniela: Tas, man liekas, būtu ļoti patīkams un arī pie reizes pareizs daudzums.

Viktors Freibergs: Man viskiju Four Roses un uzreiz dubultā, lūdzu.

Viesmīlis: Vai gribēsiet kaut ko apēst – kādas olīvas, siera plati?

Daniela: Vai varētu gribēt ko vairāk?

Viesmīlis: Jā. Es tieši gribēju teikt. Varbūt varu piedāvāt kaut ko vairāk. Tapiņas varbūt? Tartaru varu piedāvāt.

Viktors: Tapas būtu labi.

Viesmīlis: Es atnesīšu nazīti, lai jūs varat arī padalīties.

Daniela: Jā, es labprāt apēdīšu kādu Viktora tapu.

Viktors: Kāpēc manu?

Daniela: Es gribēšu ar kazas sieru un rukolu. Un arī ar Brī sieru. Un tev, Viktor, “kājiņu vai krūtiņu?” – atceries, kā Greisa Kelija piknikā, izvelkot groziņu, jautāja Kērijam Grāntam Hičkoka “Noķert zagli”?

Viktors: Burvīgi. Man vienu ar pīli un otru ar lasi un avokado.

Daniela: Pagaidi, Viktor. Varbūt saskandinām?

Viktors: Un tā arī rakstīs – “viņi saka: saskandinām”?

Daniela: Jā. Viņi saskandina. Bez iekavām.

Viktors: Nu tad aiziet. Nezinu tikai...

Daniela: Par ko runāsim? Par kino, par ko tad citu.

Viktors: Nuja.

Daniela: Pirms nācu uz šejieni... nē, nu vislaik jau kāds nomirst, bet tikko izlasīju, ka šodien aizgājusi Žanna Moro.

Viktors: Žanna Moro? Es nezināju. Nezināju arī, ka viņa vēl ir dzīva.

Daniela: Uzreiz iedomājos, ka mīļākās ainas man ar Žannu Moro ir tās, kur viņa iet. Viņai ir tāda skumīga gaita.

Viktors: Antonioni “Naktī”.

Daniela: Un Mala “Liftā uz ešafotu”.

Viktors: Jā, tur viņa arī staigāja.

Daniela: Kamēr tas vīrietis sēž liftā, viņa staigā, Mailss Deiviss spēlē un lietus līst. Skaisti. Pēc šodienas tas vispār izskatīsies, kā saka, episki.

Viktors: Pag, viņa taču bija arī Trifo “Žils un Džims”. Es atceros, ka lasīju, nē, vispār es nelasīju, bet nodomāju, jo tas jau filmā redzams, ka viņa ir ļoti līdzīga tai skulptūrai, ko Žils un Džims bija iemīlējuši.

Daniela: Tur viņi arī iekrita. Lai gan viņa pati arī iekrita, īpaši beigās, tajā upē.

No mīlas trijstūru filmām “Žils un Džims” laikam ir viena no manām mīļākajām filmām.

Viktors: Tas viss bija sapīts ar Merimē stāstu par skulptūru, kura atdzīvojas.

Daniela: Tur bija kaut kas ar gredzenu?

Viktors: Jā. Viņš, tenisu spēlējot, skulptūrai pirkstā uzvilka gredzenu un pateica, ka mēs esam tagad salaulāti, un, kad viņš to gribēja novilkt, viņa bija sakļāvusi roku, viņš vairs nevarēja to dabūt. Tādas spēles. Un naktī viņa, protams, ieradās pie sava līgavaiņa. Kā jau kāzu naktī pieklājas.

Daniela: Bet mēs tagad esam rubrikā “Vakariņas ar Andrē”. Kā tev, Viktor, vispār tā Mala filma?

Viktors: Es nevaru pat pateikt, kāpēc man tā filma tā patīk. Tādas garas sarunas, jā, bet visvairāk man patīk tajā filmā, ka Andrē stāsti ir tādi vizuāli. Tanī pašā laikā, kad viņš stāsta, diezgan daudz ko var iztēloties. Kad noskatās to filmu, liekas, tu esi redzējis daudz vairāk, nekā tur ir parādīts, un tas mani fascinē. Ir ļoti maz filmu, kur dialogs ir tik intensīvs.

Daniela: Vienubrīd aizrāvos ar Malu, un tad es lasīju, ka par lielāko komplimentu pēc filmas viņš uzskatījis kādas skatītājas jautājumu: “Un ko tad šajā filmā darījis režisors?”

Viktors: Režisors uzņem filmu tā, ka liekas – režisora nav bijis! Reizēm tas ir lugas nopelns, lai gan lugas ir sarežģīti nofilmēt tā, lai neizskatās pēc nofilmētas lugas. Nesen noskatījos Maika Nikolsa filmu pēc Edvarda Olbija lugas, jo bija kaut kas minēts ziņās par filmu “Kam no Vulfa kundzes bail?”. Bet kāpēc to pieminēja? Neatceros, varbūt kāds bija nomiris, kā tas pēdējā laikā bieži gadās. Man reiz kāds paziņa teica, ka tā ir vienkārši nofilmēta luga, bet es gan tā nedomāju... Un tā Norta mūzika – neuzbāzīga, bet izteiksmīga.

Daniela: Es parasti jūtos vīlusies, ja skatos filmu un pieķeru sevi pie domas, ka tā ir luga. Filma nedrīkst izskatīties pēc teātra, bet šajā filmā noteikti tā nebija. Un pat Mala, šķiet, pēdējā filmā “Vaņa...”, šķiet, no 42. ielas, kas filmēta uz skatuves, arī neizskatās pēc teātra.

Viktors: Es atcerējos, kāpēc Nikolsa filmu skatījos. Viena meitene rakstīja par to referātu. Neviens mūžā nebija par to līdz šim rakstījis. Vienīgai viņai bija licies, ka tās beigas tādas optimistiskas – ka ir nākamā diena, ir gaišs, saule, svētdiena. Bet tās beigas jau ir vienkārši tik depresīvas, cik vien šausmīgas var būt. Viņi taču izdomā, ka abiem bijis dēls, un, atriebdamies Martai, Ričarda Bērtona spēlētais vīrs izdomā, ka viņš gājis bojā, un... Olbijs vispār bija ģeniāls. Un viņš skaita: “Kam no Vulfa kundzes bail?”, un viņa, valdīdama asaras, atbild: “Man. Man ir bail.” Skaidrs, nekāda līksmā svētdiena tā nav. Man patika, ka tur nav nekādu stāstu par pagātni; tie varoņi eksistē tikai tajā laikā, kuru mēs skatāmies.

Daniela: Man bija bail atstāt to filmu, bail, kas notiks ar varoņiem pēc filmas.

Viktors: Mēs runājām ar manu kolēģi – viņa jau mirusi –, man savulaik tuvu kolēģi un draugu Ļenu, ka jaunā paaudze tādu filmu negrib skatīties... Viņasprāt, tādu filmu var skatīties tad, kad ilūzijas pamazām zūd. Lekcijās to neesmu rādījis.

Daniela: Bet ko tad pirms tam skatīties? “Ilo kungu”?

Viktors: Jā, kāpēc ne. Bet “Ilo kungu”... Negribas par to vecumu runāt, tu jau esi jauna... Nu, ne tik kā studenti.

Daniela: Jā, ne tik.

Viktors: Un es viņiem rādīju fragmentus, un viņi vispār nereaģēja.

Daniela: Bet uz ko tad viņi reaģē? O, tapas!

Viktors: Un vēl es parādīju vienreiz fragmentus no tās brīnišķīgās filmas “Yoyo”, ko mums Putniņš un Dāvis ieteica, – nu, kur viņš staidzina sunīti, pa atvērtas mašīnas logu turot siksniņu un braucot limuzīnā... Ļoti komiski. Un auditorijā valdīja nāves klusums.

Daniela: Kāpēc tā ir? Viņi nemāk skatīties kino, nesaprot kino? Kā tu to izskaidro? Mani šis jautājums tiešām uztrauc, jo kino taču ir visapkārt. Par laimi, no tā vairs nav iespējams izvairīties. Nesen uztaisīju kino pulciņu skolēniem ar īso kursu par kino vēsturi, ļoti interesanti man pašai, bet, zini, pirmais, kas mani pārsteidza, ka jaunieši neskatās uz kino kā brīnumu. Viņiem liekas, ka kustīgais attēls ir bijis vienmēr. Bet par Čaplinu gan viņi smējās, īpaši, kur viņš kokaīnu cietumā saēdās. Par Kītonu mazāk, par Loidu vēl mazāk.

Viktors: Nezinu, varbūt humors noveco. Man arī dažas Fantomasa filmas vairs nepatīk un liekas muļķīgas. Nu, varbūt tas bija tāds nevainības laikmets, tas gan bija ļoti sen, kad es skatījos tās Pitkina filmas un man vienkārši likās, ka man slikti kļūs no smiekliem. Tagad tās liekas tik uzspēlētas. Bet tolaik tajā šļuras kontekstā tas likās smieklīgi, šodien vairs ne.

Daniela: Man liekas, ka ir filmas, par kurām mēs tagad smejamies tāpēc, ka esam par tām smējušies kādreiz. Gandrīz vai tāds reflekss.

Viktors: Daudzi jauni cilvēki gan, esmu ievērojis, kautrējas, ka viņiem patīk vecas filmas.

Daniela: Vai tad tas nav tieši kaut kas, ar ko jālepojas? Bērnībā man bija ļoti svarīgi, lai cilvēks prastu špagatu. Tagad iepazīstoties varētu jautāt, kā tevi sauc un vai tev patīk vecās filmas.

Viktors: Daļa no maniem studentiem pēc “Ilo kunga” teica, ka tas ir tik naivi, sen uzņemts un tas ir tik... melnbalts, bet bija daļa, kas man nezināmu iemeslu dēļ negribēja teikt, ka tā filma viņus ieintriģējusi. Tāda nostāja: tu esi it kā lūzeris, ja skaties vecas filmas. Daži savukārt man ir prasījuši, vai var rakstīt arī par vecu filmu. – Nu protams, ka var! Bet cik vecu? – es prasu. – Nu, par 1999. gadā uzņemtu, – viņi saka.

Jā, bet varbūt uzēdam?

Daniela: Jā, ko tad mēs te – runāt atnācām, vai? (Smejas.)

Bet, Viktor, tas nav, kā lai saka... neparasti, ka kino spēcīgi ietekmē priekšstatus par vēsturi? Nu, piemēram, Spartaks izskatās pēc Kērka Daglasa. Tāpat arī karš izskatās tāds, kāds tas ir kino. Arī attiecības vai pat žesti ir kā kino: sievietes filmās parasti pie spoguļa bažīgi noglāsta kakla ādu – dzīvē to neesmu novērojusi – vai arī, gultā mīlējoties, obligāti nostiepj pirkstgalus. Nu, tādā garā. Es gribēju teikt, ka kino ir klāt visur, taču, iespējams, trūkst prasmes un ieinteresētības to skatīties un saprast.

Viktors: Kad es mācījos skolā, nebija ne video, ne datoru... Toreiz bija tā: ja parādīja kādu filmu, teiksim, Antonioni “Profesiju – reportieri” vai Bunjuela “Buržuāzijas diskrēto šarmu”, vai Tarkovska “Spoguli”, kas absolūti ir mans favorīts... Nekā daudz jau nebija, ko skatīties. Daudz rādīja krievu filmas. Nu, piemēram, agrīnais Mihalkovs ir izcils.

Daniela: Jā, piemēram, “Nepabeigtais skaņdarbs... nenoskaņotām klavierēm”?

Viktors: Nebija nenoskaņotas, patiešām. (Smejas.) Vai “Savējais starp svešiem, svešais starp savējiem”. Arī “Mīlas verdzene”, tur spēlēja aktrise Soloveja. Viņa brauc tramvajā, viņai dzenas pakaļ, viņa skatās uz tiem sekotājiem un saka: “Cilvēki, jūs esat zvēri!” Šermuļi skrien pār kauliem, to atceroties. Bet vēlāk, kad Mihalkovs sataisījās kļūt par caru, viņš kļuva garlaicīgs.

Daniela: Mēs ar draudzeni vienu vasaru pēc pārsauļošanās pludmalē aizgājām pa taisno uz “Saules nogurdinātajiem”, bet... man nepatīk sajūta, ka ar mani manipulē.

Viktors: Tas ir pats kaitinošākais. Ja es saskatu manipulācijas mehānismu, to, ka no manis kādā brīdī kaut ko konkrētu gaida, tas mani drausmīgi kaitina. Piemēram, Trīra “Dejotāja tumsā”.

Daniela: Tieši to gribēju pieminēt. Šī filma ir manipulācijas etalons. Filmas laikā, pat apzinoties, kas ar mani notiek, nevarēju piecelties un iziet no zāles. Godīgi sakot, es pat mazliet uz Trīru apvainojos, lai gan viņam droši vien vienalga. Pēc “Dejotājas” ilgus gadus viņu neskatījos vispār. Līdz “Melanholijai”, kas varbūt, ja arī bija manipulācija, tad tāda skaista.

Viktors: “Melanholija” man ļoti patīk arī, bet tā ir filma, kas jāskatās... Nē, nu principā visas filmas jāskatās kinoteātrī.

Daniela: Vai ne? Un ar draugiem! Lai gan pēdējā laikā esmu atklājusi, ka var skatīties arī viens. Tiesa, neesi jau arī nemaz viens, ja tev ir filma.

Viktors: Kad tu noskaties filmu kaut vai datorā, tu zini, vai to filmu gribēsi skatīties kinoteātrī vai ne. Ja tas ir štrunts, tad priekš kam tērēt laiku. Kino ir lielas telpas māksla.

Daniela: Bet vai tu mēdz atcerēties apstākļus, kādos esi skatījies kādu filmu? Man filma stipri saistās ar to, kur es skatos un ar ko. Ir, teiksim, gadījies kādu labu filmu noskatīties ar vienu draugu, pēc laika – ar citu, un tad ir jāizlemj, kuru filmas nospiedumu izvēlēties. (Smejas.)

Viktors: Man nav nostalģijas pēc veciem laikiem, bet to jau visi zina, ka kādreiz Rīgā bija daudz kinoteātru, nu, Daile, piemēram. Tur bija neērti krēsli, tāda dīvaina smaka un atmosfēra. Tur savulaik rādīja ārprātīgi stulbas filmas par Anželiku.

Daniela: O, tās bērnībā vasarās es braucu skatīties uz Jelgavu.

Viktors: Tās bija aizliegts skatīties līdz 16 gadu vecumam!

Daniela: Tieši tāpēc.

Viktors: Un es tiku uz visām!

Daniela: Tev patika?

Viktors: Nu, tas ir ārpus “patika”. Ko tik neskatījās, lai redzētu tādas ainiņas... To filmu vairāk gan es negribētu redzēt. Bet Gaismā es, piemēram, pirmo reizi redzēju “Spoguli”. Tur bija tādi finiera krēsli, gandrīz beņķi. Zāle bija pilna, tolaik jau gāja uz filmām. Savukārt Palladium man saistās – tikai nesmejies! – ar “Mūzikas skaņām”, kas, starp citu, nemaz nav slikta filma, man pat disks ir mājās. Otrs, kas man saistās ar Palladium, ja neskaita kafejnīcu ar saldējumu trauciņos uz plastmasas kājas, ir tas, ka es sēžu balkonā pirmajā rindā – un Palladiumā bija tas, ko sauca par “platformāta kino”, – un skatos “Solaris”. Tur bija tā aina, kur viņi brauc pa tuneļiem ar tādu griezīgu skaņu... Tas iespaids toreiz bija ārprātīgs, es biju pilnīgā sajūsmā, lai gan neko daudz jau no tās filmas toreiz nesapratu. Bet, no otras puses, nav jau arī jāsaprot, filmai sākumā ir vienkārši jāpatīk.

Daniela: Jā? Cik labi, ka tu to saki. Man parasti gandrīz neērti, ka pirmais, kā domāju, noskatoties filmu, ir: patika vai nepatika. Vajadzētu kaut kā dziļāk, bet uzreiz jau nevar.

(Pienāk viesmīlis.)

Viktors: Man laikam vajadzēs atkal tādu pašu un tikpat. Un tad varam sākt runāt.

Mani neviens nepārliecinās par pretējo. Kad noskatījos “Tatāru tuksnesi” kinoteātrī Lāčplēsis, es nevaru teikt, ka daudz ko no filmas sapratu, bet bija tā klātesamības sajūta, tas, ka tu it kā aizpeldi kino telpā. Šī sajūta jau arī ir tas sākotnējais. Nevar skatīties filmu un uzreiz analizēt, kādi tie tuvplāni, tālplāni, dievs vien zina, kādi tur vēl plāni vai gaismas, vai kadrējums. Pirmo reizi skatoties filmu, tā nav jāanalizē. Daudzi kinokritiķi varētu iebilst, tomēr es domāju, ka ikviena filma ir tāda izdzīvota pieredze. Piemēram, kad skatījos “Andreju Rubļovu”, tas bija šaušalīgi sen, Jūrmalā, kinoteātrī Majoros, kas saucās...

Daniela: Droši vien Jūrmala...

Viktors: Varbūt patiešām Jūrmala. Zālē bija tieši septiņi cilvēki. Kad tu iznāc no citas telpas, sajūtu līmenis ir ļoti būtisks. Vai Zoltāna Fābri “Piektais zīmogs”... Man mazliet bail to filmu skatīties tagad, jo es nezinu, vai tā ir tik laba, kā likās toreiz. Tas bija kaut kādā Pārdaugavas kinoteātrī... Tur bija divi...

Daniela: O, es tur netālu dzīvoju, un Nometņu ielā bija veseli divi kinoteātri – Sarkanā ausma un Oktobris. Un tādēļ man tā iela likās maģiska.

Gribi pusi no manas maizītes? Varu tev aizdot.

Viktors: Es jau divas apēdu.

Daniela: Nekas, es tev pat varu nogriezt pati, lai būtu godīgi.

Viktors: Neatceros režisoru, bet bija tāda filma “Piedzīvojumu meklētāji”, ar Alēnu Delonu. Liekas, es to filmu noskatījos, kad mācījos astotajā klasē. VEF kinoteātrī. Vajadzēja izlūgties vecākiem, lai palaiž, seanss bija tikai astoņos vakarā, tas bija baigi vēlu, bija tumšs. Tā filma man šausmīgi patika, viņi tur visi aizgāja bojā, es pilnīgi gandrīz raudāju.

Daniela: Tas gan jautri.

Viktors: Nu, tā... Un tad tā otra, to gan es laikam skatījos... bija “Vecā bise”.

Daniela: Filips Nuarē?

Viktors: Filips Nuarē un Romija Šneidere. Romiju Šneideri tur vācieši ar ugunsmetēju sadedzināja, tas skats man vēl šodien acu priekšā, tik šausmīgi...

Daniela: Tev jau vispār patīk Romija Šneidere. Nesen paskatījos atkal “Baseinu”, tā Džeina Birkina tur ar saviem īsajiem svārciņiem un pīto groziņu blakus Šneiderei var iet bekot. Šneidere ir šausmīgi traģiska, jau kopš jaunības. Viņā tādas skaistas skumjas.

Viktors: Jā. Bet “Piedzīvojumu meklētāji” bija diezgan muļķīga filma. Vairs neskatīšos.

Daniela: Dažas filmas, man šķiet, vajag atstāt.

Viktors: Jā, lai ir tā, kā bija. Nevis tagad tur baigi pārvērtēt.

Daniela: Jā, un nodomāt: “Ārprāts, cik es naiva biju vai romantiska!” Man, piemēram, vairs negribas skatīties Keslovska “Krāsas”; baidos, ka tās šobrīd liktos banālas. Bet toreiz tās uz mani atstāja baigo iespaidu. Īpaši “Zilā”.

Viktors: Bet zini, Keslovskis ir viens no Linča visaugstāk vērtētajiem režisoriem.

Daniela: Tiešām? Tad nu gan es noskatīšos. (Smejas.)

Viktors: Nu paskaties, varbūt kaut ko ieraudzīsi. Kad Rīgā bija tā saucamā “viņa mūza” – lai gan viņa teica, ka viņš drīzāk ir viņas mūza, – tā dziedātāja Krista Bella...

Daniela: O! Tā, ar kuru tu pakoķetēji pa radio?

Viktors: Jā, vispār jau smieklīgi. Cilvēks, kas neko nesaprot no mūzikas, intervē mūziķi. Nē, nu jāsaka, koncertā viņa izklausījās diezgan briesmīgi, bet, kad mēs ar viņu runājām, tas man likās ļoti fascinējoši. Viņas māte, starp citu, bija strādājusi par dziedošo telegrammu – Amerikā vēl joprojām ir šāds amats. Tas nozīmē, ka es varu, teiksim, tev uz dzimšanas dienu...

Daniela: Jā, lūdzu, Viktor!

Viktors: ...atsūtīt. Bet mums jau nav neviena! Tad man jāsarunā ar kādu, kas aiziet pie tevis un nodzied to telegrammu.

Daniela: Tātad tas cilvēks aiziet uz mājām?

Viktors: Jā, nu, tas cilvēks atnāk, saģērbjas...

Daniela: Man izklausījās “sadzeras”...

Viktors: Nē, saģērbjas kaut kādā ārprātīgā kostīmā, ko tur tie attiecīgie apsveicēji vēlas, kaut kādus balonus tur iedod un tad nodzied to tekstu. Pirmo reizi es redzēju tādu dziedošo telegrammu Terija Giljama filmā “Brazīlija”. Man likās, ka viņš to ir izdomājis, bet tad, kad Krista Bella jau taisījās braukt uz Rīgu, es palasīju viņas biogrāfiju, un, izrādās, tāda profesija joprojām eksistē... Un stāsts ir par to, ka viņas draugs tur skraidīja iekšā ārā, un vienā brīdī viņa saka: “Es brīžam nesaprotu, kā Deividam vispār izdabāt, kā viņam pateikt kaut ko tādu, kas viņam patīk.” Un tad viņš tur, tā nevērīgi staigādams, teica: “Pavisam vienkārši: visu laiku jāatkārto – “Kšištofs Keslovskis, Kšištofs Keslovskis...””

Daniela: Zils, sarkans, balts, zils, sarkans, balts... Bet es vēlreiz atlēkšu atpakaļ pie skatīšanās pieredzes... Cik svarīgi, ka tu esi īpaši tam radītā telpā. Pagājušajā gadā Lieldienās – tā bija Lielā piektdiena vai, vēl precīzāk, Zaļā ceturtdiena – es aizgāju noskatīties “Saula dēlu”. Es tur biju viena, un tas bija labi, varēju skaļi raudāt. Tajā filmā viss rādīts no ļoti subjektīva skatpunkta, tik subjektīva, ka ļoti grūti objektīvi abstrahēties. Ļoti laba filma, nekādu klišeju. Lūk, tā jārunā par vēsturi.

Viktors: Bet tu biji viena? Tā, ka tiešām viena?

Daniela: Pilnīgi un galīgi viena, jā. Kinoteātrī Bize. Paldies, ka viņi ir. Mājās būtu ļoti grūti kaut ko tādu noskatīties, jo mājās vienmēr ir vilinājums paskatīties uz kaut ko citu, uz kaķīti, piemēram.

Viktors: Nuja. Nē, nu agrāk jau nekā citādi vispār nevarēja skatīties kā tikai uz lielā ekrāna.

Daniela: Tev arī tā ir, ka ir kaut kādi cilvēki, kuriem tu iesaki noskatīties, un... Es mēdzu uzbāzties ar tām filmām, bet, kopš aizvilku vienu draugu uz Grīneveja “Pavārs, zaglis, viņa sieva un viņas mīļākais” Kinogalerijā – tu, starp citu, toreiz tulkoji… Pēc tam viņam naktī bija slikti, viņš sēdēja virtuvē un dzēra metaksu, un es nodomāju, ka ar filmu ieteikšanu vajag drusciņ mierīgāk.

Viktors: Es iesaku kādreiz, bet visvienkāršākais veids, kā piedabūt cilvēku noskatīties kaut ko, ir teikt: “Es jums to filmu neieteiktu skatīties, jo tā ir šaušalīga,” – tad viņi pārsvarā noskatās. Jā, pēc tā “Pavāra, zagļa” tur viena sieviete zaudēja samaņu, viņa pēc filmas nokrita. Lūk, tā arī mēdz būt.

Daniela: Bet tur jau tā groteska nolasījās.

Viktors: Nu jā, bet filma bija tik šausmīgi skaista tomēr.

Daniela: Jā, un, ja ir skaisti, tad taču nepaliek slikti.

Viktors: Nē. Man slikti paliek no “Makonas bērna” – tur arī bija skaisti, bet tā pārāk brutāli. Izvarošanas aina, kas, likās, nekad nebeigsies.

Daniela: Džūlija Ormonda? Nē, vispār negribu atcerēties, kas tur bija, es tieši aizvēru acis. Tādā ziņā man patīk ziemā skatīties filmas, jo tad var palīst zem mēteļa.

Viktors: Tu jau vari bāzties zem tiem mēteļiem, cik gribi, bet “Makonas bērnā” bija tā šausmīgā kliegšana un tā ārprātīgā skaņa, es nevaru par to filmu mierīgi pat runāt. Atceros, ka Arsenālā trīs seansus pēc kārtas to tulkoju, visu laiku bija pilna zāle un plānoja ielikt vēl vienu seansu, bet es negribēju.

Daniela: Un Bergmana “Kliedzieni un čuksti”?

Viktors: Nu, tā ir no tām, ko es nekad mūžā vairs neskatīšos. Filma ir izcila, jā, paldies, Ingmar, ka pateici, ka ciešanas turpinās arī pēc nāves, tas mani iedrošina. Bet pats gandrīz simt gadus nodzīvoja. Tur pat daudz nevainīgāk kaut kādā vizuālā ziņā, bet tās šausmas… Es to filmu vairākas reizes esmu redzējis, ar katru reizi kļūst arvien sliktāk. Nu, tādā ziņā, ka es zinu, ar ko tas beigsies.

Daniela: Drusku iepriecina tas, ka… ne jau tas, ka tu ciet, bet ka arī tu, kino zinātnieks un tā, tik atsvešināti nemaz to neuztver.

Viktors: Nē, labas filmas nevar atsvešināti uztvert; jā, var saprast, ka tā ir parodija – Zatoiči, kurš tur šņak, šņak ar zobiem ieroci tur, galviņas cērt nost, rociņas –, bet ir filmas, kuras gandrīz fizioloģiski iedarbojas. Bergmans jau ļoti mācēja to darīt.

Daniela: Viņš esot teicis: “Es gribu, lai manās filmās jūs jūtat katru minūti.” Nu, mēs arī jūtam katru minūti, paldies!

Viktors: Mēs jūtam gan.

Daniela: Ja man jāizvēlas, tad “Laulības dzīves ainas”, kaut kā ļoti mīlu šo filmu. Ar visu to, ka Bergmans nekādas lielās cerības uz cilvēkiem neliek, īpaši jau uz vīrieša un sievietes attiecībām, šeit tomēr parādās kaut kāda ilgstoša maiguma iespējamība.

Viktors: Kad es pirmo reizi skatījos, man ne pārāk patika, bet tad es skatījos vēl – pat ne tik ļoti sen – un sapratu, ka nebiju iebraucis. Tā notiek…

Daniela: Tur jau arī ir pamatā saruna. Mani mazliet nomierināja tā doma, ka, ja nav iespējams kopā dzīvot, tas vēl nenozīmē, ka nav mīlestības. Ka naids un sadzīve, un mīlestība, un dzīve – tas viss var būt vienlaikus.

Viktors: Jā, kad tu tā saki… Es nebiju par to domājis. Jau it kā varētu šķist, ka baigās ņemšanās, ka, nedod dievs, sāks tūlīt mantas dalīšanu rādīt. Bet tas tur nenotika, un tāpēc arī... Jā, pirmajā reizē šī filma mani ne visai aizrāva, pat nezinu, kāpēc.

Daniela: Tad jau “Zemeņu lauks” gandrīz kā tāda komēdija salīdzinoši.

Viktors: Nu, uz visa tā fona jauka, mīļa filma par nāvi.

Daniela: (Smejas.) Par ko gan citu? Bet, Viktor, mēs taču uzēdīsim?

Viktors: Es tad laikam to pastu.

Viesmīlis: Ar cūkgaļu?

Viktors: Ar cūkgaļu.

Daniela: Diez tie Latvijas kazas siera salāti nav kaut kas šausmīgi maziņš? Vienalga, man tad tos.

Grūti vispār iedomāties dzīvi bez kino – tas ir, savu dzīvi, vai ne?

Viktors: Kur nu vairs, es jau lielāko daļu esmu nodzīvojis, ko es tur varu iedomāties vai neiedomāties. Es katru vakaru skatos kādu filmu. Ir daži vakari, kad es zinu, ko skatīšos, vienkārši ir vajadzība noskatīties, bet lielāko daļu ir tā, ka es meklēju jūtūbā. Kaut ko sameklēju jūtūbā un tad skatos allmovie.com, cik tur tās zvaigznes, jo es ļoti uzticos tam saitam.

Daniela: Es savukārt tev uzticos.

Viktors: Tagad man ir tāds periods, kad jāgatavojas uz Luija de Finesa pasākumu.

Vakar noskatījos “Septima kunga restorānu”, es neko neatcerējos no šīs filmas, kaut gan biju to redzējis. Tad es, protams, noskatījos “Lielo pastaigu”, to es noskatīšos vēl, jo tā man vienmēr likusies ļoti smieklīga un asprātīga. Un tad vēl “Oskaru”, kur viņi tos čemodānus nemitīgi… Tu esi redzējusi?

Daniela: Esmu, bet pārāk nesmējos.

Viktors: Atceros, kad skatījos to kinoteātrī un kad viņš septīto reizi no tā čemodāna izvilka krūšturi, es vienkārši kritu gar zemi. Tagad es varbūt vairāk to tā neuztvertu...

Daniela: Bet tu taču zini no mūsu kino draugu vakariem, ka viss beidzas ar Finesa rabīna deju. No tās nepolitkorektās filmas, kur viņš uzdodas par ebreju vai pat ir.

Viktors: Kas tā par filmu? Arī Finess?

Daniela: “Rabīns Jēkabs”, obligāti  noskaties. Tur ir rabīna deja. To tev obligāti vajag apgūt, jo tas nesot naudu. Es domāju, mums abiem noderētu.

Viktors: Diez vai esmu redzējis šo filmu, diez vai tajos laikos to rādīja kinoteātros.

Daniela: Šaubos, jo viņa ir pārāk nepolit… nepolitok… nepolitkorekta.  Nevaru izrunāt šo vārdu, varbūt tāpēc, ka to vairs nelieto, jo visam jābūt korektam.

Viktors: Tā ir problēma, kas mani vienmēr nodarbinājusi. Ja kino ievēro šos saucamos “politkorektuma principus”, tad jau tas ir vienkārši sinonīms vārdam “cenzūra”. Es negribu teikt, ka kino vajag slavināt pilnīgi jebko, ka kino ir visatļautība, kaut gan izcila māksla un visatļautība man tomēr liekas sinonīmi.

Daniela: “Nakts portjē”. Rodžers Īberts, man ļoti mīļš kino kritiķis, kura recenzijās katrā vārdā jūti, ka viņš mīl kino, – kā viņš bija nolicis to filmu! Nezinu, varbūt ir kaut kādas tēmas, par kurām ir ļoti...

Viktors: Man liekas, ka arī par “The Shining” viņš bija kaut ko iznīcinošu uzrakstījis. Nē, nu nevar jau gaidīt, ka atradīsies kāds kino kritiķis, ar kuru tev sakritīs viedokļi pilnīgi par visu.

Daniela: Jā, man pat ar sevi nesakrīt viedoklis reizēm.

Viktors: Īberts man arī ļoti interesē un patīk, bet ir bijuši gadījumi, kad esmu bijis vienkārši apbēdināts.

Daniela: Tieši tas ir pareizais vārds, jā.

Viktors: Dažas filmas viņš ir vienkārši izsmērējis.

Daniela: Bet tev neliekas, ka mēs esam tādā situācijā, kad tas vecais kino ir jāaizstāv vai jāaizliek par to kāds vārds?

Viktors: Nu, visdrīzāk tāpēc, ka vecais kino... Tagad jau ar tām tehnoloģijām, skaņu un Dolby – ja nav dzidrs attēls, tad tas ir pilnīgs fufelis, to nevar skatīties. Un kino kaut kādā dīvainā veidā ir kritis tam par upuri. Jo vecāka filma, jo acīmredzami mazāka interese. Protams, tas neattiecas uz visiem. Esmu runājis ar daudziem, arī jauniešiem, kuri ir absolūti citādās domās, bet nu tas man mazliet rada bažas.

Daniela: Man ļoti nepatīk sajūta, ka es aizeju uz filmu, kas ir it kā laba – skaņa laba, attēls labs, stāsts ir –, bet ar mani nekas nenotiek. Nu, es aizmirstu to filmu uzreiz, varbūt pat jau skatoties. Nezinu, kas ir tas, kā pietrūkst. Kaut kāda doma vai nejaušība, vai kas?

Viktors: Vispār jāpadomā, jā. Jo nav jau tā, ka mūsdienās nav labu režisoru un labu filmu. Nu, Sorrentīno, jā, “Di- žais skaistums”, kaut gan jāsaka, vislabāk man tomēr patīk “Mīlestības sekas”, viena no viņa pirmajām filmām. “Jaunība” man ļoti nepatika.

Daniela: Cik labi!

Viktors: “Jaunībā” man likās muļķīgi dialogi, stulbi kaut kādi veči tur sēž un pļerkst, pilns maks ar naudu, it kā skaisti, bet viņi bija tik... Man ir sajūta – nezinu, vai tā ir vai nav, bet viņam visas filmas, kas ir angliski, ir sliktākas. Piemēram, tas pats “This Must Be the Place”. Šons Penns, kas ir fantastisks aktieris…

Daniela: Man tā likās laba filma.

Viktors: Laba filma, bet tā bija sliktāka nekā citas.

Daniela: Viņa kino valoda ir itāļu valoda. Vispār jau kino valoda ir itāļu valoda, būsim godīgi.

Viktors: Viņš nejūt dialogu angliski. “Jaunībā” tie dialogi bija idiotiski.

Daniela: Tā filma bija tik pašmērķīga. Savukārt “Dižais skaistums”, nu, man likās, ka tur kaut kāda Fellīni stīga, kas kaut kā... ir līdz mūsdienām nonākusi. Līdz manim.

Viktors: Jā, tā bija filma, uz kuru es pat divreiz aizgāju uz kinoteātri.

Daniela: Es kādas trīs. Un vienu reizi – mājās. Atceries, tur bija tāds citāts “Es dievinu Romas vilcieniņus!”, kur bija tā ballīte un viņi plosījās. Varoņi it kā nav laimīgi, bet tur nebija izmisuma.

Viktors: Zini, es nekad neesmu bijis ne Itālijā, ne Romā.

Daniela: Tiešām? Es domāju, no Romas tu neizbēgsi.

Viktors: Man liekas, ka tā būs.

Daniela: Bet tev, Viktor, arī ir tā, ka priekšstats par kaut kādu laiku, piemēram, par Romu 50. vai Romu 60. gados, ir tieši kino radīts?

Viktors: Jā, jā.

Daniela: Bet kāpēc lai tā nebūtu?

Viktors: Nē, kāpēc gan ne? Man vispār šausmīgi patīk, ļoti aizrauj 60. gadi. Man jau tad... Cik tad man bija, septiņi gadi, sāku iet skolā. Kaut kāda tā atmosfēra… Varbūt tas saistīts ar to, ka sešdesmitie bija laiks, kad notika tāda izlaušanās, atbrīvošanās, jo līdz tam jau bija diezgan baisa tā cenzūra; puritānisms, protams, valdīja pār visu. Sešdesmitajos ar visu to studentu revolūciju un nemieriem visās pasaules malās, hipiju kustību, tie jaunie kreisie, kas parādījās, arī kino pēkšņi tā kā atļāvās daudz ko izdarīt. Jo, kad Antonioni uzņēma savu nebūt ne labāko filmu “Zabriskie Point” – man gan vienalga tā patīk – un pieaicināja Pink Floyd, tas bija tāds sava veida deklaratīvs elements filmā.

Daniela: Man tieši “Zabriskie Point” un “Blow-Up” patīk mazliet mazāk par citām. Daudz labāk man patīk 60. gadu melnbaltās ar ainavām, kas izsaka varoņu jūtas, jo viņi paši ļoti maz runā. Varbūt tiešām nevajag ne savā valodā uzņemt.

Viktors: Jā? Nē, “Blow-Up” man ļoti, ļoti patīk. Es kaut kur lasīju, ka viņš to uzņēma Londonā tāpēc, ka tad jau vairs nesadarbojās ar Moniku Viti – es pat nezinu, kāpēc.

Daniela: Nu, kāpēc? Droši vien apnika viņam Viti.

Viktors: Man liekas, ka viņai viņš apnika.

Daniela: Tas jau izklausās labāk, citādi tie režisori izlaižas ar savām aktrisītēm.

Viktors: Viti ir ļoti dīvaina aktrise. Man liekas, viņa ļoti labi saprot, ko Antonioni no viņas grib, bet viņa ir tāda neparasti... Viņa varbūt pat ir pievilcīga, bet viņā nav nekāda erotisma.

Daniela: Tas jau tieši ir viserotiskāk.

Viktors: Jā, bet viņa... Vismaz filmās, arī tajā pašā “Sarkanajā tuksnesī”, viņa nekad... Nē, tur nebija mīlas ainu. Vairāk “Aptumsumā”.

Daniela: Ā, jā, tas bija skaisti, “Aptumsumā” – kur Viti ar Delonu abi guļ gultā un viņa smejas un saka: “Vienmēr viena roka ir par daudz,” – jo viņi mēģina apķerties, bet viņai viena roka kaut kur pa vidu.

Viktors: Bet viņiem visas tās mīlēšanās ainas bija tik mehāniskas. Tur bija vēl viens tāds kadrs, kur viņi tā kā ampelējās, un tad viņi skūpstījās caur stiklu, un, man liekas, tur bija tāda atsvešinātības kvintesence tajā ainā. Bija vēl tāda filma “Šauj pirmā, Asunta”, kaut kas tamlīdzīgs.

Daniela: Izklausās, ka tu pats izdomāji to nosaukumu, bet nu labi.

Viktors: Varbūt, ka tā arī ir, bet par to filmu es neatceros neko. “Šauj pirmā, Asunta”… tur taču spēlēja Viti.

Daniela: Tev ir kāds mīļākais filmas nosaukums, tieši nosaukums?

Viktors: Jāpadomā, vajadzētu būt.

Daniela: Daži filmu nosaukumi ir vērtība paši par sevi. Es neesmu redzējusi to Bergmana “Līst uz mūsu mīlestības”, bet izklausās labi.

Viktors: Tā ir melodrāma. (Smejas.) Viņi kaut kādus zivju konservus ēda vienā mājā, kur viņi ielauzās. Man šķiet, tas bija tajā filmā.

Daniela: Un tad man ļoti patīk “Roma pulksten 11:00”. Tur gan tās kāpnes sabruka, varbūt zini. “Garo distanču skrējēja vientulību” reizēm, skrienot krosu, es arī atceros. Nu, un, protams, “Es piedzimu, bet…”, tas ir brīnišķīgs. Kā tu vispār to turpinātu?

Viktors: Es piedzimu, bet? Bet... vēlāk nomiru. (Smejas.)

Daniela: Zini, kas ir smieklīgi?

Viktors: Nu?

Daniela: Ka Odzu nomira savā 60. jubilejā.

Viktors: Bet kā tad viņš varēja tik daudz filmu uzņemt?

Daniela: Nē, nu tas jau, skaidrs, ir brīnumaini, bet vai šis fakts nav smieklīgs sakarā ar šo nosaukumu – “Es piedzimu, bet… nomiru pēc sešdesmit gadiem”?

Viktors: Jā, viena no manām mīļākajām Bergmana filmām ir tā, ko latviski varētu tulkot “Mīklaini kā spogulī”. Tas ir citāts no Bībeles. Skaista filma. Skaists nosaukums.

Daniela: Ā, no Korintiešiem. Vēl labs nosaukums ir tai Andersona filmai “Sēdēja uz zara... un apcerēja eksistenci”, vai kā tur bija.

Viktors: Latviski to ļoti labi iztulkoja – “Balodis, kas sēdēja uz zara un domāja par eksistences jēgu”.

Daniela: Uzreiz gribas noskatīties.

Viktors: Vienīgi tas balodis diemžēl ir izbāzts. Viņš neko daudz vairs nedomā.

Daniela: Ir arī tāda eksistence.

Viktors: Kaut kas tur ir absurds. Piemēram, filmā “Tu, kas dzīvo” varoņi visu laiku stāsta savus sapņus, jo dzīve ir tik bezjēdzīga, un viens no groteskākajiem bija kāda šofera sapnis par to, kā viņš saplēsa vairāk nekā 200 gadus vecu servīzi.

Daniela: Paga, viņš izrāva galdautu! Vai tad tev nekad nav gribējies plēst traukus vai izraut galdautu?

Viktors: Nē, nu tur par daudz to trauku bija, bet man patika, ka pēc tam atklājās kāškrusti uz tā galda.

Daniela: Tas man atgādina bērnībā pa televizoru bieži rādīto filmu, kur vienam no viesiem pie galda tortei apakšā bija pīķa dūzis, kas nozīmēja, ka viņam jāmirst, droši vien pēc Agatas Kristi. Mans dvīņu brālis šajā vietā, atceros, bija palīdis zem radio “Rigonda”, un tas radio drebēja no bailēm.

Bet ir jau arī tāds kino, kas rada pavisam romantizētu priekšstatu par dzīvi. Tā šķietamība ir tik ticama, ka dažus režisorus pavisam noteikti izdzītu no Platona “Valsts”, līdzīgi kā dzejniekus. Nu, kā brīnišķīgā Džīna Roulendsa saka “Minijā un Moskovicā” draudzenei – viņas gan mazliet sadzērušās –, ka filmas noskaņo, set you up, kā dzīvot, kā mīlēt… kā tur tālāk bija… iekārtot dzīvokli. Tev nav tā?

Viktors: It kā nav. Man tieši liekas, ka kino... Viss jau ir daudz sarežģītāk, nekā mums šķiet. Bet nu tā ir tāda sava veida novēršanās no ikdienišķuma.

Daniela: Jā, bet, no otras puses, varbūt kino it kā novēršot arī pievērš, tas ir, tu sāc domāt par ikdienišķo, piemēram, kā par kaut ko poētisku. Kā “Patersonā”.

Viktors: Nu arī, jā, jo principā jau nav ne tādu tēlu, ne stāstu, ko nebūtu iespējams poetizēt. Es nedomāju poetizēt kā romantizēt, tas ir kaut kas cits, bet būtībā jau pati vienkāršākā lieta ir…

Daniela: Skaista?

Viktors: Skaista. To var parādīt skaistu. Taču ir tik daudz visādu filmu…

Daniela: Tu, piemēram, brauc 15. trolejbusā. Nu, neliekas jau tur pārāk skaisti.

Viktors: Jā, bet reizēm tas ir kinematogrāfiski. Kaut kādi tādi ārprātīgi personāži…

Daniela: Vai ne? Tieši tā arī var pārvarēt sadzīviskumu. Piemēram, kad es kādreiz paklausos trolejbusā – es gan pārsvarā ar velosipēdu braucu, bet dažreiz ziemā tomēr gadās – tos dialogus. Es domāju: ārprāts, es kaut ko tādu neizdomātu. Un tie tipāži, tik nostrādāti – ar sarkanām treniņbiksēm un keponu, un sarkanu maisiņu –, tādus tik iekšā treilerī un prom uz Holivudu.

Viktors: Nu, tā ir. Jo arī cilvēku stulbums ir diezgan neierobežots. Es arī kādreiz noklausos, kā cilvēki ļoti skaļi runā pa telefonu. Ne jau viņi ļauni varbūt, bet kaut kāds ekspresionisms tur ir...

Tā cūkgaļa gan tāda pasīksta.

Daniela: Salāti ļoti garšīgi, un tagad arī tā brīvāk, kopš aizgāja fotogrāfs.

Viktors: Viņš ļoti ilgi te bija.

Daniela: Varbūt viņš arī gribēja ēst, mēs tikai nesapratām. Zini, mani ļoti kaitina mūsdienu filmās, ka, tās skatoties, ir sajūta, ka tur ir kaut kāds uzdevums. Piemēram, risināt kaut kādu sociālu problēmu. Tas ir tik acīmredzami saistīts ar projekta iesniegšanu un projekta naudu – bēgļu tēma vai kaut kas tāds. Bet, sauksim to par “būtisko”, – tam taču jābūt ļoti netiešam, lai tas trāpītu skatītājam.

Viktors: Tā ir viena no problēmām. Projektu naudas – tas, protams, ir sava veida pasūtījums, diezgan bēdīgi. Jo tad tie autora paša nodomi, intereses… Viņam ir jāpakļaujas kaut kādam diktātam vienkārša iemesla dēļ – lai dabūtu naudu.

Daniela: Un filmu uzņem nevis tāpēc, ka viņš nevar par to nerunāt, bet tāpēc, ka viņam iedod naudu.

Viktors: Nu jā, tāpēc cilvēki taisa arī reklāmas, lai pelnītu naudu, tas ir okei, es tā pieļauju. Bet, ja tev jātaisa filma par tēmu, kas tevi maz interesē, tikai tāpēc, lai dabūtu finansējumu, tas tā…

Daniela: Nedrīkst kino tā nodarīt pāri.

Viktors: Tā nedrīkst, jā.

Daniela: Bet vienlaikus itāļu neoreālisms, vai tas bija kaut kā... Es domāju par Dzavatīni un De Siku, kuri rakstīja savā manifestā, ka viņu pienākums ir attēlot ikdienu. Tā pēckara ikdiena ar zagļiem un nabadzību pagāja, bet filmas palika. Tātad tas bija kaut kas daudz vairāk.

Viktors: Filma jau nekad nav tikai par konkrēto laiku, bet kaut ko daudz plašāku. Un šodien jau manifestus vairs neraksta. Neoreālisti rakstīja.

Daniela: Dāvis Kaņepe festivālam “Komēta” bija ļoti skaistu manifestu uzrakstījis.

Viktors: Ā, bija tomēr uzrakstījis!

Daniela: Citus es nevaru iedomāties. It kā būtu tāds manifests “Mēs vairs nerakstīsim manifestus!”. Bet Trīrs, Dogma tomēr vēl rakstīja.

Viktors: Nu jā, bet viņi kā uzrakstīja, tā paši arī pārkāpa. Jo katrs tieši pa vienai filmai uzņēma.

Daniela: Pēc tam sākās: budžets, kamera, gaismas… Tevi nesatrauc sajūta, ka tu neesi redzējis ļoti daudz labu filmu?

Viktors: Satrauc, drausmīgi satrauc. Bet ir šausmīgi nesaprotami, kuras tad vajadzētu izvēlēties, filmu jau ir tik daudz, pat gribēdams nevar noskatīties tās visas. Labi, tur pasaules labākās simt filmas. Bet kas ir simts, no kurām es esmu redzējis kādus 90%? Tas nav nekas.

Daniela: Bet Viktor, varbūt labi, ka visas neesi redzējis.

Viktors: Varbūt labi, jo es, man šķiet… Ir bez piecpadsmit.

Daniela: Ā, tev vilciens! Vispār vilciens ir kinematogrāfisks, gan no ārpuses, gan no iekšpuses.

Viktors: No visurienes.

Daniela: Jau otro reizi es šodien uzkožos uz kaut ko, kas saucas griljāža.

Viktors: Kāda tur griljāža?

Daniela: Par vēlu, jau apēdu! (Smejas.) Bet saki, kad tu iepazīsties ar kādu cilvēku, nu, piemēram, vilcienā, tevi interesē, kādas filmas viņš skatās?

Viktors: Es īsti neesmu ne ar vienu iepazinies vilcienā.

Daniela: Neesi?

Viktors: Mēs nekad neesam sākuši runāt, nē.

Daniela: Atceros, es reiz iepazinos ar kādu vīrieti, kuram mājās bija trīs filmas: misters Bīns, “Šindlera saraksts” un melnbaltais porno; es tiešām nezināju, ko par viņu domāt.

Viktors: Nē, nu mani droši vien interesētu, ko viņš skatās – vai viņa. Ne jau lai kaut ko spriestu par to cilvēku, bet vismaz būtu par ko parunāt. Bet vispār tādu jaunu paziņu, draugu man nav bijis jau gadiem.

Daniela: Es tev iedošu griljāžu. Garšīgi, vai ne?

Viktors: Es reiz tajā pašā leģendārajā 15. trolejbusā apsēdos blakus pajaunam cilvēkam, kurš pagriezās pret mani un teica: “Jūs mani nepazīstat, bet es gribu jums pateikt paldies par to, ko jūs darāt.” Un es teicu: “Jūs droši zināt, ko es daru?”, un viņš teica: “Jā.” Varbūt viņš bija mani ar kādu sajaucis, nezinu. Mēs tā kā neizvērsām šo sarunu.

Daniela: Es viņam pilnībā piekrītu. Domāju, ka tu noteikti esi ievilinājis ļoti daudzus cilvēkus kino, gribot vai negribot, tas nu mums jāatzīst. Un vispār, tu esi mana kino balss. Sākumā tādā tiešā nozīmē, ka tu tulkoji filmas Kinogalerijā.

Viktors: Nu jā, varbūt arī. Kā ir, tā ir, ko es tur varu darīt.

Daniela: Liekas, ka Blin man vairs nedos. Ā, nē, mazliet vēl tomēr ir. Varbūt tu gribētu man ieliet?

Viktors: Nevar atstāt pudeli pusizdzertu.

Daniela: Bet izdomā, Viktor, par ko mēs varētu pacelt glāzes. Es tā pateicu, bet uzreiz zināju pati.

Viktors: Nu, saki.

Daniela: Par Žannu Moro.

Viktors: Par Žannu Moro, noteikti. Par Žannu Moro, kuru es, atbraucis no Londonas, skatīšos… Togad, kad vienā un tajā pašā dienā aizgāja Antonioni un Bergmans… Kā viens, tā otrs jau labu laiku nebija filmējuši, bet tu tomēr zini, ka viņi abi tur kaut kur ir. Nē, nu tas kino jau vienmēr būs, bet tas bija tāds bēdīgs brīdis.

Daniela: Ļoti jocīgi, it kā banāli, bet – kad tu tādā brīdī skaties kādu viņu filmu, tas izskatās mazliet citādi. Nav jau tā, ka, dzīvi būdami, viņi kaut ko mainītu savās vecajās filmās, bet tomēr viņi ir tepat kaut kur blakus.

Viktors: Jā, tāpat bija ar to pašu Angelopulu, kuru es biju pavisam piemirsis. Kad viņam filmēšanas laikā motociklists uzbrauca virsū un viņš gāja bojā, es viņu atcerējos un sāku skatīties viņa filmas, to pašu “Odiseja skatienu”, kas ir tik magnētiska filma. No vienas puses, tā ir par vēsturi, Dienvidslāvijas konfliktu, karu, bet būtībā jau nav, jo tas viss tiek mitoloģizēts tādā... Jau nosaukums vien. Tā ir filma vairāk par kino, tas man arī ļoti patīk. Tā iedarbojas, gan vairāk uz tādiem vecākiem cilvēkiem. Nu, doktorantiem.

Daniela: Neesmu doktorants, bet uz mani arī iedarbojas. Viņš pilnīgi sagūsta mūsu skatienu.

Viesmīlis: Te cilvēki drīz nāks uz filmu.

Daniela: Uz kādu filmu?

Viesmīlis: Uz “Ātrajiem igauņu puišiem”.

Daniela: Ā, es noskatījos, bija smieklīgi. Vēl jautrāk gan bija pēc filmas, bet to es labāk nestāstīšu.

Viesmīlis: Bišķiņ humoriņa.

Viktors: Nu jā, tā ka redzēs, kas tur tagad būs.

Daniela: Cikos tev tas vilciens?

Viktors: Sešos piecdesmit divās. Būs jau jāiet.

Daniela: Atceries, kā Slavojs Žižeks tajā “The Pervert’s Guide to Cinema” stāsta, ka vilciena logi atgādina kino kadrus, kas tev slīd garām līdzīgi kā filmas kadri.

Viktors: Es tikai atceros, ka viņš par putniem stāstīja.

Daniela: Man liekas, viņš pats īstenībā grib būt aktieris.

Viktors: Nu, viņš tagad kļuvis pilnīgi ķerts, būsim godīgi. Jo, kad viņš runā par grupu Laibach, es vairs nevaru uz viņu skatīties. Viņš tik nervozi runā, ka es jau jūtu, ka arī man vajag nervu zāles.

Daniela: Zināma asprātība gan viņam piemīt.

Viktors: Nē, interesants jau viņš ir, kaut gan… Es kaut ko tur nupat meklēju un pēkšņi uzdūros Naumaņa citātam, ka Žižeks saprot no kino tikpat daudz, cik viņš no kosmosa.

Daniela: Es tieši gribēju teikt, bet nebija vietas mūsu sarunā. Pietrūkst Naumaņa.

Viktors: Dabiski, daudz kā pietrūkst.

Daniela: Bet filmas jau mums ir.

Viktors: Filmas vismaz ir. Baigi optimistiski noslēgumā. (Smejas.)

Daniela: Bet, ja tev būtu jāizvēlas viena filma, tad kura?

Viktors: Viena filma? Es atkārtošos, bet laikam tomēr “Spogulis”. Tur ir lietas, kas man ne pārāk patīk, – man liekas, dokumentālo kadru tur ir par daudz. Bet es arvien vairāk saprotu to asprātību, kas tajā ir ielikta, laika–telpas manipulācija, neviennozīmība – tā man liekas fascinējoša.

Daniela: No Tarkovska nesen noskatījos vēlreiz “Nostalģiju”. Man bija neērti domāt par Tarkovski kā kaut ko, kas man nepatīk, bet man nepatika.

Viktors: “Nostalģija” man arī nepatīk, vienīgi tur bija skaists noslēgums ar to sveci – tāds pēkšņs kameras atbrauciens, un tu ieraugi, ka viņš sēž krievu sādžā, ka viņš visu mūžu dzīvojis tajā vidē. Savukārt “Upurēšana” ir filma, ko viņš uzņēma tā, kā varēja uzņemt Bergmans.

Daniela: Jā, tas jau bija Nīkvists, Bergmana operators.

Viktors: Bet tā kociņa laistīšana, tas jau man likās uz bezgaumības robežas. Viņš vienkārši nevarēja dzīvot ārpus Krievijas, nedz arī filmēt ārpus Krievijas. Lai gan “Solaris” bija pēc… ak dievs, kā to rakstnieku sauca, pat to vairs neatceros. Jā, Staņislavs Lems. Nu, vārdu sakot, tā nav zinātniskā fantastika. Viņam jau riebās tā filma, jo no viņa filmas tur nekas nepalika. Tāpat arī “Stalkerā”, tur tas stāsts ir visai vājš, tur, paldies dievam, nekas nav palicis.

Daniela: Bet nav jau arī jāpatīk.

Viktors: Nabokovs, piemēram, ciest nevarēja Kubrika “Lolitu”. Viņš uzrakstīja scenāriju, bet to pārtaisīja.

Daniela: Labi, ka Nabokovs to jauno neredzēja.

Viktors: Ja viņš būtu redzējis jauno ar Adrianu Leinu, tad viņš vispār būtu padarījis sev galu.

Daniela: Vai vismaz salauzis savu tauriņu ķeramo tīklu.

Viktors: Jā, jā, tie naktstauriņi, kas tik tur nebija, šausmas. Bet daudziem ļoti patika.

Daniela: Meisons vecajā filmā bija tik ieturēts, un tas nebija banāli.

Viktors: Jā, savukārt Džeremijs Aironss tomēr nebija iebraucis Nabokovā.

Daniela: Ļoti trivializēja to filmu. Bet ļoti negribētos mūsu sarunu nobeigt ar Lolitu. Bet ar ko mēs varētu?

Viktors: Tur ir tas jautājums.

Daniela: Nu, varbūt – “es piedzimu… un skatījos filmas”?

Viktors: Jā, kaut kā tā.

“Vakariņas ar Andrē” notika  Film Noir Bibliotēkā

Raksts no Septembris 2017 žurnāla

Līdzīga lasāmviela