Ja redzi dīvainu tauriņu, zvani mums!

Sigs: Es dzeru džinu un nevēlos mainīt. Kurš no šiem kokteiļiem ir ar džinu?

Viesmīlis: Šis ir ar džinu – The Mask. Un šis ir ar džinu – Daiquiri. Un šis – Good Time.

Dāvis Kaņepe: Varbūt ņemam divus Good Time?

Sigs: Divi labi pavadīti laiki...

Dāvis: (Lasa dzērienu karti.) Džins ar toniku, Crème de cassis...

Sigs: Cassis, Campari, greipfrūts... Nē, greipfrūtu es nevaru.

Viesmīlis: Lūk, šis ir ar toniku un sarkanvīnu.

Sigs: Sarkanvīns...

Viesmīlis: Varam arī klasisku džinu ar toniku.

Sigs: Labi, divus klasiskus džinus ar toniku.

Viesmīlis: Kaut ko ēdīsiet arī?

Dāvis: Mums jāēd, jo dzeram.

Viesmīlis: Virtuvi vērsim ciet pēc četrām minūtēm.

Dāvis: Mums jābūt ātriem.

Sigs: Uzkodas, zupas, salāti, pamatēdieni...

Dāvis: Mēs varam doties uz Spāniju vai Franciju.

Sigs: Es negribu uz Franciju.

Dāvis: Tu negribi uz Franciju? (Smejas.)

Sigs: Es negribu arī uz Spāniju. Kāpēc tikai divi galamērķi? Pasaule ir liela.

Dāvis: Varam doties arī uz Kanādu. Tu esi bijis Kanādā?

Sigs: Jā, divas vai trīs reizes. Man jāaizbrauc uz Monreālu, man ir mīlasstāsts ar kanādiešu meiteni no Monreālas. Grilēta vista ar dārzeņiem, liellops ar piparu mērci, pasta carbonara... Izvēlies manā vietā, Dāvi, man apnicis izvēlēties.

Viesmīlis: Es pagatavoju divus dubultos džintonikus!

Dāvis: Lieliski. Mēs esam gatavi pasūtīt. No salātiem būs viens liellopa karpačo un...

Sigs: Burrata ar pesto.

Viesmīlis: Labi. Un pamatēdieni?

Sigs: Karamelizēta pīle?

Dāvis: Ņem to.

Sigs: Vai būs garšīgi?

Viesmīlis: Jā, pīle ir ļoti laba.

Dāvis: Man, lūdzu, dodiet pastu ar jūras veltēm. Un ūdeni!

Sigs: Vai mēs varam smēķēt šeit?

Viesmīlis: Nē, smēķēt var tikai ārpusē, atvainojiet.

(Klusums.)

Sigs: Tu iepriekš kaut kā labi pateici, ka esi priekšā laikam.

Dāvis: Priekšā?

Sigs: Jā, divas minūtes priekšā.

Dāvis: Tbilisi laiks ir divas stundas priekšā Rīgas laikam. Kad aizbraucu uz Tbilisi, sapratu, ka turienes laiks saskan ar manu iekšējo laiku.

Sigs: Pirmais teikums no viena dzejoļa, ko uzrakstīju filmai “Bengāļu variācija”, kuru filmējām Kolkatā, skanēja šādi: “Je suis toujours en avant sur l’aube.” Es visu laiku esmu priekšā rītausmai.

Dāvis: Kā tu uzrakstīji šo dzejoli?

Sigs: Tā kā filmas galvenā varone bija sieviete, dzejniece, un es nevēlējos, lai raksta kāds cits, man pašam bija jāmeklē sava sievišķā puse, man bija jākļūst kā šai sievietei. No sava blociņa es atlasīju citātus un rindas, kas atspoguļo sievišķīgu jūtīgumu. Šos dzejoļus tulkoja angliski un no angļu valodas tālāk uz bengāļu valodu. Divus gadus vēlāk, kad montēju filmu, nevarēju atrast savu dzejoļu oriģinālus, nācās lūgt, lai tulko atpakaļ no bengāļu uz angļu, un no angļu es pats pārtulkoju franču valodā, bet dzejolis tulkojumā pazuda. Vēlāk gan es tomēr atradu arī oriģinālus un izdevu grāmatiņā.

Dāvis: Tu zini, ka Eiropas Savienībā visiem dokumentiem jābūt tulkotiem visās valodās? Tad nu viens vācu dzejnieks vai mākslinieks bija vācu valodā rakstītu dzejoli aizsūtījis britiem, kas to pārtulkoja angliski, tad iedeva vāciešiem no angļu valodas pārtulkot atkal vāciski, un tā kādas 20 reizes. Viņš izlika apskatei visas versijas, es Berlīnē biju uz izstādi. Ja salīdzina pirmo un pēdējo versiju, nebija gandrīz nekādas līdzības.

Sigs: Es rakstu dzeju pie rīta kafijas. Tā ir mana filozofija: katru dienu jāveic kāda poētiska darbība. Tas var būt dzejolis, bet tā var būt arī fotogrāfija vai pat kompliments skaistai meitenei, vai traka deja uz ielas. Cilvēki domās, ka esmu jucis, bet man tā ir poēzija. Kad biju pusaudzis, vēlējos katru dienu piedzīvot ko jaunu, nekad neapstāties. “Ko tu šodien darīji?” – “Šodien gāja traki, es satiku vienu meiteni, un mēs uzkāpām uz jumta, kaimiņi sāka uz mums kliegt, bet mēs bēgām pa jumtiem, un viņi mūs vajāja, un tad kāds izsauca policijas helikopteru...” Tas ir kā izdomāt traku stāstu – nevis uz papīra, bet īstenībā. Katru dienu jāizdomā kas jauns, lai ir ko pastāstīt draugiem. Tam jābūt kaut kam, ko nekad neesi darījis. Ja tu atkārtojies, nav tik labi. Piemēram, ja tu spēlē vienu un to pašu melodiju katrā koncertā, klausītājiem tā ikreiz šķitīs jauna, bet tu pats zināsi, ka atkārtojies, tas ir burvju triks, apmāns. Ik vakaru no manas sirds izlido putns, bet, nē, šovakar no manas sirds izpeldēs zivs. Tā ir improvizācija, un tas ir risks, jo tik daudz cilvēku skatās, bet es to nekad vēl neesmu darījis, varbūt man neizdosies. Cilvēkiem patīk drošība, bet, ja mākslinieks izvēlas drošību, māksla iznīkst. Protams, daži mākslinieki kļūst ļoti slaveni, 30 gadus veicot vienu un to pašu triku, bet nedomāju, ka viņi ir laimīgi.

Dāvis: Uz pirmo festivālu Komēta Daugavgrīvas cietoksnī atbrauca deviņas grupas, ieskaitot tevi, Dakha Brakha, Yemen Blues, Oy, bet mēs bijām pavisam bez naudas, jo biļetes nepirka. Piektdienas rītā es devos uz viesnīcu, kur bija apmetušies mūziķi, un, skatoties acīs, izstāstīju situāciju, un viņi visi teica: labi, mēs vienalga spēlēsim. Tā bija mana poētiskā darbība, tas bija skaisti, to mirkli es nekad neaizmirsīšu. Četrus gadus vēlāk, 2020. gadā, kad bija sākusies pandēmija un nekādi koncerti nevarēja notikt, man parādījās nedaudz naudas, un es piezvanīju DakhaBrakha un teicu, lai atsūta rēķinu. Viņiem tās šķita dzirdes halucinācijas, jo neviens nekad nav zvanījis, lai samaksātu pēc četriem gadiem.

Viesmīlis: (Atnes ēdienu.) Lai labi garšo!

Dāvis: Vai atceries, kā es tevi pirmo reizi aicināju spēlēt Kaņepes Kultūras centrā festivālā Homo Novus? Es tevi biju dzirdējis festivālā Arsenāls un uzaicināju spēlēt KKC, bet toreiz Homo Novus pateica, ka nav tam naudas, un es tev zvanīju nedēļu pirms koncerta, lai atceltu. Es nekad nebiju tevi saticis, nekad nebiju ar tevi runājis, un tu biji ļoti dusmīgs: “Kas, pie velna, Dāvi, notiek? Es atcēlu trīs citus koncertus, lai brauktu uz Rīgu!” Es teicu: “Labi, neatceļam, es pastrādāšu reklāmā, dabūšu naudu, samaksāšu.” Bet ar to viss nebeidzās. Mans kursa biedrs no Kolumbijas bija atstājis mašīnā mantas, pa nakti bija izsisti logi, mašīna apzagta. Un ar to mašīnu es braucu tev pakaļ uz lidostu ar izsistiem logiem un stikliem uz sēdekļiem. Es gribēju organizēt savu pirmo koncertu Rīgā, sākt kultūras centra darbību, bet naudas nav un vēl apzog.

Sigs: Es atceros, tu atbrauci ar to sasodīto busu, durvis nestrādāja, uz krēsla bija stikli, un mēs uzreiz kļuvām par labākajiem draugiem.

Dāvis: Jā!

Sigs: Bet zini, pirmo reizi, kad biju Rīgā uz Arsenālu, man bija salauzta sirds un Rīgu es īsti neredzēju, jo, kad ir salauzta sirds, tu kļūsti akls. Tāpēc pirmā reize, kad patiešām biju Rīgā, bija, kad pirmo reizi spēlēju KKC, toreiz es Rīgā paliku veselus trīs mēnešus.

Dāvis: Tas bija Kaņepes Kultūras centra sākums.

Sigs: Tas bija mākslas oāzes sākums, un tas bija arī Kaņepes filozofijas sākums: runa nav par naudu, ja mēs kaut ko gribam, mēs to varam. Parasti kultūras centri plāno ilgi uz priekšu, bet mākslai jānotiek tagad.

Dāvis: Var sākties pandēmija, var sākties karš. Protams, jāplāno, bet visa tā...

Sigs: Varbūt tajā laikā es jau būšu miris!

Dāvis: Iziesim uz cigareti?

Sigs: Pabeigsim ēst un tad. (Ēd.) Tādā ziņā Kaņepes Kultūras centrs ir unikāls. Daudz esmu ceļojis, bijis visās malās, bet ir ļoti maz vietu, kur māksla var notikt tik spontāni. Tā ir kaislība. Ja nav kaislības, nekas nenotiek. Kāds man jautāja: “Kā tu vari darīt to, ko tu dari? Tu taču nerūpējies par savu ķermeni. Kur tu ņem degvielu, lai turpinātu?” Tā ir kaislība, man neko nevajag, es nekad dzīvē neesmu strādājis, daru tikai to, ko vēlos, jo manī ir kaislība.

Dāvis: Pēdējā laikā es domāju par fotogrāfiju uzmācīgo klātbūtni mūsdienās. Katram ir telefons ar kameru, un visi fotografē.

Sigs: Bet fotografēt viņi neprot!

Dāvis: Jā, protams, bet...

Sigs: Tas ir skumji, jo pasaule taču ir tik skaista, cilvēki ir tik skaisti. Man patīk fotografēt cilvēkus, sejas, bet kā lai es fotografēju, ja tagad visi nodurtu galvu blenž ekrānā. Un tā ir visur pasaulē!

Dāvis: Kad biju Irānā, visvairāk mani pārsteidza, ka cilvēki labprāt ļaujas fotografēties.

Sigs: Viņi saka: “Paldies, draugs!” Viņi zina, tas nozīmē, ka tev viņi patīk, ka tu redzi viņos skaistumu. Viņi negrib, lai fotografē, tikai tad, ja jūtas slikti, ja ir slimi. Bet Eiropā: “Kāpēc tu, pie velna, mani fotografē?” – “Kāpēc? Tāpēc, ka tu esi skaists!” – “Nē, tu nedrīksti mani fotografēt.” – “Bet es tevi mīlu.” – “Nē, nemīli mani!” – “Bet es gribu tevi mīlēt.” Viņi labprātāk ar telefonu fotografē ēdienu, fotografē sevi. Cilvēki ir pazuduši ekrānā un neredz skaistumu, kas ir tepat blakus. Kamēr mēs runājam, tiek uzņemts miljardiem bilžu, ik pa 10 sekundēm miljards. Un tās bildes ir pilnīgi atkritumi.

Dāvis: Laikā, kad feisbukā nupat varēja ietagot cilvēkus, es mācījos Romā un vienu rītu pamostos, redzu: draugs man divas reizes zvanījis. Iepriekšējā vakarā bija bijusi izlaiduma ballīte, un feisbukā publicēta bilde, kurā esmu redzams ar milzīgu kāsi. Absurdi! Tad es sapratu, ka viens attēls var iznīcināt visu, ja nesaproti, ko dari.

Sigs: Jā, bet man tas nerūp, man ir vienalga. Pirms 10 gadiem prātoju, kā gan varasvīri spēs kontrolēt visus šos miljardus cilvēku, kas dzīvo uz zemes. Man likās, nebūs iespējams nodrošināt nepieciešamo skaitu policistu. Tagad tas notiek ar ekrānu palīdzību.

Dāvis: Visi ir policisti.

Sigs: Pat Orvels par to neiedomājās. Piemēram, metro skan paziņojums: “Ja redzi aizdomīgu uzvedību, lūdzu, zvani uz šo numuru vai filmē un sūti mums!” Man šie paziņojumi patīk, es tos ierakstu un gribu izmantot kādā skaņu celiņā. “Ja uz ielas redzi klaunu, lūdzu, zvani, mēs viņu likvidēsim. Ja redzi dīvainu tauriņu, zvani mums! Tas ir ļoti svarīgi.”

Dāvis: Pie velna kameras! Nav jāfotografē viss, kas ar tevi notiek, iemūžini to savā iztēlē!

Sigs: Es mīlu cilvēkus un gribu dzīvot šajā pasaulē, bet negribu piedalīties tās ārprātā. Kad braucu uz Etiopiju vai Kubu, redzu, ka tur cilvēki joprojām ir laimīgi. Ir dažas tādas vietas. Bet kuru katru brīdi...

Dāvis: Tur ne visur ir internets?

Sigs: Ir, bet tas jāpērk uz stundu un ir dārgs.

Dāvis: Atceros, kad man bija 14, brāļi dzīvoja Rīgā un es reizi mēnesī braucu šurp mācīties angļu valodu, mIRC čatā pa naktīm sarakstoties ar 40 gadus veciem trakiem amerikāņu puišiem. Tagad es domāju: kāda velna pēc?

Sigs: Jā, ir arī labā puse. Piemēram, mēs sēžam KKC un izdomājam pusnaktī organizēt koncertu. Ir četri pēcpusdienā, mēs zvanām māksliniekiem, telefonā izveidojam reklāmu, izziņojam feisbukā, un atnāk 100 cilvēku. Nevajag ne drukāt flaierus, ne līmēt afišas. Tas ir lieliski, bet viss pārējais ir ļaunums.

Dāvis: Ejam uzpīpēt un parunājam par neuzņemtām fotogrāfijām!

Sigs: Tās, kuras neesmu uzņēmis, es atceros labāk.

Dāvis: Es biju rezidencē Adžārijas kalnos. Tur var darīt tikai vienu lietu – vērot un saprast, kas notiek. Un vienu vakaru – pulkstenis bija kādi pieci seši –, ejot garām kādai mājai, es ievēroju, ka piebrauc mašīna un izkāpj vīrietis, atgriežas mājās pēc smaga darba. Viņu sagaidīt izskrien divi bērni, viņš no mašīnas izņem lielu šauteni, notēmē un it kā šauj. Un tad viņš ierauga mani ar kameru, tas ir īss mirklis, viņš pasmaida un iet pie bērniem.

Sigs: Bet tu nenofotografēji, vai ne?

Dāvis: Nē, tas bija tik ātri, nepaspēju.

Sigs: Ir divu veidu neuzņemtās fotogrāfijas. Pirmās ir tādas, kad tu nepaņem līdzi kameru, jo vēlies redzēt īsto dzīvi. Ja kamera ir līdzi, tā ir kā narkotika, bet, ja tās nav līdzi, tu fotografē ar iztēli, esi atkarīgs. Bet otrs neuzņemto fotogrāfiju veids ir tāds, ka tu sakautrējies, nobīsties, esi vājš, pārāk jūtīgs, tev nav spēka nospiest slēdzi. Dažkārt tas jāpārvar, lai uzņemtu labu fotogrāfiju, bet citkārt tu domā, ka uzņemsi meistardarbu, taču vēlāk skaties, un nekas nav sanācis. Vai arī – fotografējot tu neko nejūti, bet izrādās, ka esi uzņēmis meistardarbu. Es atceros vienu reizi Kolkatā, kad ieraudzīju ļoti skaistu meiteni kā eņģeli pūļa vidū. Es vienkārši piegāju pie viņas un nofotografēju. Taču dažreiz eju uz laboratoriju, ļoti gaidu kādu fotogrāfiju, ir lielas cerības, bet beigās nekas nav iznācis, attēls ir izplūdis vai kas cits nav labi.

Dāvis: Sēdēju kafejnīcā mazā ciematiņā Sakartvelā, pie sienas liels televizors. Tbilisi bija notikuši protesti pret krievu kruīza kuģiem, un policija trenkāja protestētājus, to rāda pa televizoru, un tad kāds policists ienāk kafejnīcā un pie izlietnes mazgā rokas. Policists mazā ciematā, un televizorā 200 km attālumā policisti sit protestētājus.

Sigs: Tu uzņēmi foto?

Dāvis: Nē, tā ir neuzņemta fotogrāfija, viena no manām labākajām neuzņemtajām.

Sigs: Man ir daudz neuzņemtu fotogrāfiju ar draugiem. Parasti es fotografēju cilvēkus, kurus nepazīstu. Bet cilvēkus, kas ir mani labākie draugi, brāļi un māsas, es nefotografēju. Grūti uz viņiem palūkoties neieinteresēti.

Dāvis: Man patīk, kā izmainās skatījums, kad fotografēju. Pēkšņi it viss iegūst vispārinājumu, vismazākā nejaušība kļūst par metaforu. Parasti paiet kāda nedēļa, lai vairs nebaidītos ieskatīties acīs un uzņemt tuvplānus, bet, kad līdz tam nonāk, uztvere izmainās.

Sigs: Pareizais attālums ir ļoti svarīgs. Jo tuvāk vari tikt, jo labāk: jābūt tik tuvu, ka dedzina, tas ir risks, bet risks veicina kaislību. Man nepatīk, ja mani fotografējot pievelk tuvāk. Ja grib fotografēt, lai paši nāk tuvāk, lai apskauj mani. Jo tas ir apskāviens: es tevi nepazīstu, bet uzticos tev. Tev nedrīkst būt bail; ja esi kautrīgs, ja šaubies, fotogrāfija neizdosies. Mirklis ir ļoti trausls, tas ir līdzīgi kā tad, kad iemīlies, kad redzi neticami skaistu sievieti: ja pateiksi ko nepareizu, saikne salūzīs kā tauriņa spārns.

Dāvis: Kad pirmo reizi aizbraucu uz Romu, domāju: lūk, civilizācijas šūpulis. Bet tieši seno tradīciju dēļ viss ir ļoti birokrātisks un trūkst brīvības. Savukārt Rīgā viss vienmēr ir šķitis iespējams. Bet pēdējos divus gadus saistībā ar Kaņepes Kultūras centra bāra maksātnespēju jūtos kā Kafkas “Procesā”. Neesmu darījis neko sliktu, esmu mēģinājis padarīt vidi labāku, maksājis algas, īri un nodokļus, bet pēkšņi jūtos kā noziedznieks, jo esmu parādā valstij. Viens ir riskēt ar melodiju vai fotogrāfiju, bet te ir runa par naudu.

Sigs: KKC ir tavs bērns, un tu uzņemies par viņu atbildību.

Dāvis: Pandēmijas dēļ bārs bankrotēja, viens periods ir beidzies, mums jāatrod risinājumi, tagad to veido citi cilvēki, bet, kad esmu tur, esmu tik laimīgs. Es publicēju bildi ar draudzeni, kuru satiku KKC, bet pamodies nākamajā rītā to izdzēsu, jo, pie velna, es nedrīkstu būt KKC, man ir process, tas ir bārs, kas bankrotēja...

Sigs: Tas ir kultūras centrs.

Dāvis: Jā, bet bankrotējis ir bārs, nu, un kāds bija paspējis uztaisīt ekrānuzņēmumu: Dāvis ir KKC.

Sigs: Tu esi savās mājās!

Dāvis: Jā, bet...

Sigs: Cilvēki nesaprot, ka tas, ko tu esi paveicis, ir svarīgāk par valsti. Tu radīji vietu visiem māksliniekiem un visiem cilvēkiem, kas vēlas brīvību. To var skaidrot līdz noteiktam brīdim, bet tad valsts var ieskrieties. KKC ir kaut kas unikāls!

Dāvis: Tas nav dzejolis, tā nav filma vai kaut kas tāds, bet man ir tāds prieks redzēt, ka cilvēki satiekas, sarunājas, piedzīvo...

Sigs: Tam nav cenas, par to nevar samaksāt nodokļus!

Dāvis: Es atceros, pirms 10 gadiem naktī ieradās policija, notika Dirty Deal Audio pasākums, un puiši spēlēja hardcore tehno. Pēc tam man bija jāiet uz Rīgas pašvaldību aizstāvēt KKC. “Vai tad tā ir kultūra? Nē, tā nav kultūra.” Bet šogad februārī es biju uz repera Anša koncertu Palladium, ko apmeklēja 2000 cilvēki. Tie paši mūziķi 10 gadus vēlāk. Lūk, manas divas minūtes priekšā laikam.

Sigs: Tev jābūt lepnam par to, ko esi paveicis. Cik, tu teici, bijis pasākumu pa šiem gadiem? 3000? Cik koncertu, cik izstāžu, cik filmu! Tu samaksā sodu par to, ka ir pārāk skaļi, bet visas šīs atmiņas un emocijas – tam nav cenas. Turklāt tas nav nekāds buržuju klubs, tur nāk ļoti dažādi cilvēki. Nāk vecmāmiņa ar mazbērnu, nāk strādnieks iedzert pēc darba, nāk hipsteris. Agrāk, ja bija ziema un pusnakts, vispār nebija citur, kur aiziet. Vai nu Kaņepe, vai arī spēļu zāles.

Dāvis: Atceries, mēs gājām uz Joker “Rīga. Dublis 1” uzņemšanas laikā?

Sigs: Jā, tā bija vieta, kur noturējām sapulces, lēmām, ko nākamajā dienā filmēsim.

Dāvis: Pirms 10 gadiem, ja pirmdienā, otrdienā gribējās satikt draugus, bija jāiet uz Joker, tur varēja smēķēt telpās.

Sigs: Bet tagad pat cigaretes pēc pusnakts nevar nopirkt.

Dāvis: Cik miljonu pazaudēts tajos kazino, cik ģimeņu izpostīts.

Sigs: Toties personāži pie aparātiem bija ļoti kinematogrāfiski!

Dāvis: Jā.

Sigs: Rīga...

Dāvis: Rīt došos uz Berlīni.

Sigs: Man Berlīne nepatīk. Berlīnei trūkst elegances, es to saucu par pilsētu bez mīlestības. Vienmēr, kad esmu tur, jūtos slikti, man gribas vemt. Es gribētu braukt ar tevi, tikai ne uz Berlīni, labāk uz Belgradu vai Skopji.

Dāvis: Berlīnē kādu laiku neesmu bijis...

Sigs: Man patīk Rīga, patīk Sanktpēterburga, bet Berlīnē nāk vēmiens, trūkst mīlestības. Es pamostos no rīta un gribu mirt.

Dāvis: Man Berlīne ir pretošanās un visa jaunā templis. Vācija ir pirmā valsts pasaulē, kas naktsklubus atzinusi par kultūras institūcijām, līdzvērtīgām nacionālajai operai. Pirms 10 gadiem man varas iestādēm bija jāskaidro, kas ir elektroniskā mūzika, bet Berlīnē viņi nonākuši pie atskārtas, ka tā ir kultūras vērtība. Man patīk Mocarts, patīk Bahs, bet viņi ir elitāri un miruši.

Sigs: Tu nerunā tā par Bahu, vecīt! Bahs nav elitārs, es tev uzlikšu viņa čella svītu!

Dāvis: Bet es runāju par Acid Pauli, es runāju par M.Rux un citiem elektroniskās mūzikas producentiem, pēc 200 gadiem viņi būs jaunie bahi.

Sigs: Bahs ir Bībele. Mocarts ir Bībele. Tas ir cits līmenis, viņus nedrīkst aiztikt. Elektroniskā mūzika bija jēgpilna 90. gados, tā bija pretošanās, cīņa par kaut ko, bet, ja māksla vai mūzika kļūst oficiāla, zūd visa tās būtība. Tāpat arī hiphops sākumā bija pretošanās, bet tagad tā ir komerciāla, vemšanas mūzika.

Dāvis: Es runāju par valsts atbalstu mākslai, kas...

Sigs: Tā ir interesanta diskusija, tomēr nedomāju, ka mākslai jābūt valsts atzītai.

Dāvis: Es nerunāju par Franciju, kur dzīvo 60 miljoni, mēs esam maza un jauna valsts, par kuras pastāvēšanu ir cīnījušies mani vecāki un vecvecāki. Latvijā nav mūzikas biznesa, un valsts atbalsts nozīmē, ka tai ir iespēja notikt, pastāvēt. Es tiešām gribu ticēt, ka mēs kā kopiena, ko pārstāv cilvēki, kurus mēs ievēlējam, spējam funkcionēt jēgpilni. Es maksāju nodokļus, tu maksā nodokļus, visi maksā nodokļus.

Sigs: Es nemaksāju nodokļus, man nav naudas.

Dāvis: Es maksāju nodokļus par taviem koncertiem.

Sigs: Paldies, vecīt!

Dāvis: (Smejas.) Ja šajā mazajā burbulī pastāv tikai viena vai divas iestādes, bet tās nodarbojas tikai ar klasisko mūziku, ir problēma. Igaunijā un Lietuvā notiek daudz foršu lietu, pateicoties valsts atbalstam, bet mums ir ļoti akadēmiskas tradīcijas, kas ir forši, bet ar to ir par maz.

Sigs: Kad nāku uz KKC, zinu, ka būs forši dīdžeji, bet lielāku iespaidu uz mani atstāja, kad ienākot dzirdēju stīgu kvartetu. Jūs būtībā esat tāda pankroka vieta, bet spēlē stīgu kvartets.

Dāvis: Un tas var notikt tāpēc, ka rakstām 10 projektus gadā un apsolām, ka būs stīgu kvartets, jo tam mēs varam dabūt naudu.

Sigs: Nedomāju, ka Latvija ir kaut kāds izņēmums. Serbijā ir citādi, Grieķijā citādi, Turcijā – atkal citādi. Bet dīdžeji ir visur, visur cilvēki klausās to pašu sūdu, visur ir tā pati problēma, mākslinieki cieš badu, cīnās, visur ir karš, visur cilvēki baidās, visur skatās savos stulbajos mobilajos. Par elektroniskās mūzikas likteni es neuztraucos, jaunieši to vien klausās, viņi visi grib redzēt dīdžeju – kā zooloģiskajā dārzā. Lielākā daļa jauniešu nemaz nezina, kas ir mūziķis, viņi iet skatīties uz dīdžeju un taisīt bildes ar telefonu. Ja gribi pelnīt, uzaicini dīdžeju, un būs pilns, bet stīgu kvartetu vai kādu džeza mūziķi klausīsies tikai daži.

Dāvis: Es mēģinu pateikt, ka man patīk mūzikas dažādība.

Sigs: Zini, ko es domāju par to tehno? Dažkārt man patīk tā enerģija, bet trūkst melodijas. Neuzskatu, ka cilvēks var izdzīvot bez melodijas, ar bītu vien.

Dāvis: Es domāju par to, ko dara Erica Synths vai Radiotehnika jeb Kristaps Kaļva, es runāju par mūziķiem un komponistiem, kuri strādā ar elektronisko mūziku, nevis par dīdžejiem. Dīdžeji ir forši, bet es runāju par jaunradi.

Sigs: Piekrītu, viņi dara fantastiskas lietas, bet es tomēr runāju par mūsdienu mūzikas garšu. Man apnikuši tie bīti. Ja nav melodijas, nav vārdu, nav domu, nav dvēseles, ir tikai bīts. Un, ja ir jālieto tabletes, lai to saprastu, tad tas ir tāpat kā ar mobilo telefonu. Reivos cilvēki dejo pa vienam. Tango, valsi, salsu, pat rokenrolu dejo pārī, tur ir kaislība, pavedināšana, attiecības, bet tehno tu dejo viens, tā ir deja ar sevi, tu esi savā cilpā.

Dāvis: Vientulības gadsimts.

Sigs: (Viesmīlim.) Vai ir deserts?

Viesmīlis: Jā, mums ir medus kūka, citronu tarte, šokolādes kūka.

Sigs: Kura ir vislabākā, medus kūka vai šokolādes?

Viesmīlis: Citronu tarte.

Sigs: Man negaršo citronu tarte.

Viesmīlis: Otra labākā ir medus kūka.

Sigs: Tad medus kūku.

Dāvis: Man arī, lūdzu.

Viesmīlis: Divas medus kūkas.

Dāvis: Šobrīd lasu austrāliešu pētnieka Džastina O’Konora grāmatu “Kultūra nav industrija”, un viņš raksta, ka kultūra vienmēr bijusi vai nu elitāra, vai populāra. Tā vienmēr saistīta ar reliģiju vai valsti, vai lielo biznesu. Pēdējos 20, 30 gados valsts sākusi atbalstīt kopienu projektus, bet problēma tāda, ka uz visu raugāmies no ekonomiskā skatpunkta: kāds ir ieguvums? Un autors norāda, ka kultūra ir tikpat nozīmīga kā izglītība, tā ir cilvēku pamatvajadzība.

Sigs: Pēc visiem šiem gadiem tu joprojām tici kopienas idejai.

Dāvis: Ticu, jā.

Sigs: Krišnamūrti ir teicis: “Būt vienam ir revolucionāra darbība.” Bet aiz cilvēkmīlestības es saprotu arī tavu nostāju.

Dāvis: Es ticēju kopienai, tāpēc izveidoju vietu, kur satikties, bet tad tas sāk...

Sigs: Tu tici cilvēkiem. Es arī savā veidā ticu, bet zinu, ka man jābūt vienam. Ja jārēķinās ar citiem, zaudē laiku. Ja ir pieci, vajag sapulci, lai pieņemtu lēmumus. Jāizskaidro visiem, ko tu vēlies darīt, un visa burvība pazūd. Tu saki: labi, darām kopā; bet problēma ir tāda, ka citu redzējums nereti atšķiras no tavējā un viņi tevi kavē, velk pie zemes.

Dāvis: Man šķiet, ka vienubrīd es zaudēju asumu, jo sāku ticēt, ka lietas var paveikt vispārpieņemtos ceļos. Divus gadus cīnījos un tikos ar vēstniekiem, pat kultūras ministru, bet divi gadi pagāja un nekas nemainījās. Visi saka: “Mēs tevi atbalstām, tu dari labu darbu.” Bet tie ir tikai vārdi, tas neko nedod. Es zaudēju tik daudz laika.

Sigs: Jā, tu nekādā veidā viņiem neesi noderīgs. Viņiem patīk tevi satikt, jo tas ir svaigi, viņi skatās uz tevi kā uz mērkaķi zooloģiskajā dārzā.

Dāvis: Nē, viņi ir labi cilvēki, bet skaidrs: ja kaut ko vēlies darīt, tas jādara neatkarīgi, izmantojot trikus un meklējot īsceļus, nevis pa oficiālo ceļu, kurš prasa daudz laika un ne pie kā neved.

Sigs: Lai saglabātu neatkarību, visam, ko dari, jāpaliek mazam. Katru reizi, kad saki man: “Sigs, mums jāizdara tas un tas,” – es saku: “Uzmanies,” – jo zinu, ka, pat ja vīzija ir lieliska, cena, kas par to jāmaksā, ir augsta. Ja gribi darīt lielas lietas, tev jāstrādā ar citiem cilvēkiem un agri vai vēlu tu attopies situācijā, kuru nevari atļauties. Pirms 15, 20 gadiem es biju pie šamaņa Kazahstānā, un viņš man teica: “Sigs, tev ir neticama, ļoti unikāla dzīve. Ne daudziem tāda ir. Bet dodu tev vienu padomu: neuzņemies paveikt to, ko nevari atļauties.” Lielākā daļa cilvēku izvēlas nepareizu ceļu, viņi nodarbojas ar kaut ko, ko nemīl, un pēc 30 gadiem saprot, ka tas it nemaz nav tas, ko gribēja darīt. Tad viņi atceras, par ko sapņojuši bērnībā. Tas rada rūgtumu, un pasaule ir pilna ar šo rūgtumu.

Dāvis: Mans brālis vienmēr teica: “Labāk šausmīgas beigas nekā bezgalīgas šausmas.”

Sigs: Tas ir poētiski.

Dāvis: Ja zini, ka vari būt bezgalīgās šausmās, tad, ja kādā brīdī kaut kas nenotiek tā, kā iecerēts, tu vari to neuztvert tik nopietni.

Sigs: Man šķiet, ka dzīve jāuztver kā komēdija. Dažkārt esmu ļoti nopietns, arī rakstot, bet nedrīkst aizmirst jokot. Pat tagad, kad visapkārt karo. Es biju Libānā, Irānā, Krievijā, un visur es jokojos. Es saku: “Mēs visi esam sistēmas dauzīti. Pasaulē ir daudz stulbeņu, kas pieņem neprātīgus lēmumus, nogalina, rada jucekli. Bet neaizmirsti, kas esi tu pats, neuztver visu tik nopietni, jo citādi asaru būs daudz.”

Dāvis: Man ir ukraiņu draugi, un pirms kāda laika es viņus uzņēmu pie sevis. Viens no viņiem teica: “Dāvi, tas ir tik forši, ka tu mūs uzņem pie sevis, nākamreiz, kad būsi Ukrainā, dzīvosi pie manis.” Es saku: “Jā, labi, ar lielāko prieku.” Un viņš: “Ai, piedod, aizmirsu, ka man dzīvoklis ir sabombardēts!” Un pats sāk skaļi smieties. Patiešām, viņam vairs nav dzīvokļa, bet viņš spēj par to pajokot.

Sigs: Tas ir absurds. Ejam uzpīpēt!

Dāvis: Zini, vienīgā lieta, kas man nepatīk, ka nevaru būt inkognito pats savā pilsētā.

Sigs: Neviens šeit nav inkognito, visi cits citu pazīst. Es runāju par to ar Arni, un viņš man jautāja: “Sigs, kas tevi piesaista šajā mazajā provinces galvaspilsētā?” Un es teicu, ka tieši tas, ka visi cits citu pazīst. Es uzaugu Monmartrā, arī tur visi cits citu pazīst jau paaudzēm.

Dāvis: Tāpēc tu aizbēgi! (Smejas.)

Sigs: Nē, Dāvi, nesaki tā. Cilvēki no Monmartras brauc prom tāpēc, ka, sākot ar 2000. gadu, tā kļuva par supermodernu hipsteru vietu un īre kļuva piecas reizes dārgāka, visiem bija jāaiziet, neviens nevarēja samaksāt. Tagad Monmartrā dzīvo citi cilvēki, kas cits citu nepazīst. Tagad tā ir hipsteru vieta, bet manā bērnībā neviens uz Monmartru negāja pēc septiņiem vakarā.

Dāvis: (Smejas.) Bandu dēļ?

Sigs: Ja esi savējais, bija droši. Bet es tev to saku, lai pastāstītu nevis par Monmartru, bet gan par to ģimenes sajūtu, kad izej no rīta ārā un satiec cilvēkus, kurus sveicini. Rīgā ir tāpat. Tagad Monmartrā es nevienu nepazīstu, esmu inkognito, bet, ja neviens tev nesaka čau, pēc trim dienām kļūsi nomākts. Es jau trešo reizi eju uz vienu kafejnīcu, bet man vienalga nesaka čau. “Ko gribi? Kafiju? Eiro divdesmit. Dod naudu!”

Dāvis: Jā, es tevi saprotu.

Sigs: “Asalāmu aleikum – va aleikum asalām! Labvakar – labvakar! Čau – čau! Kā tev iet? Labi. Kā gulēji? Kā ģimenei? Kā veselība?” Tās ir dzīves pamatlietas, tas ir kā elpot. Lielākajā daļā Rietumu pasaules tev saka čau tikai tad, ja no tevis kaut ko vajag. Ja nav vajadzības, nav čau. Rīgā es ieraugu kādu vecmāmiņu un smaidu, es saku viņai: “Čau, kā klājas?” Es viņu pat nepazīstu, bet tam nav nozīmes. Skaties! (Garāmgājējai.) Čau!

Garāmgājēja: Čau!

Sigs: Redzi? Parīzē nekas tāds nebūtu iespējams. Parīzē nodomātu, ka esmu piedzēries. Ja tu ceļo viens, cilvēki uz tevi skatās dīvaini. Kas tas par cilvēku? Atceries Kamī “Svešinieku”? Varbūt viņš man kaut ko nozags, nodarīs pāri. Tu esi aizdomīgs, jo esi atšķirīgs. Ja es nevienu nepazīstu, es vienkārši eju cilvēkiem klāt. To es iemācījos Āfrikā. Saku: “Sveiki, mans vārds ir Sigss, esmu mūziķis no Francijas, man šeit ļoti patīk, es spēlēju klavieres.” Es stādos priekšā, un cilvēki kļūst laipni, viņi aicina ciemos, piedāvā tēju, vakariņas.

Dāvis: Kad nonāku svešu cilvēku sabiedrībā un mēs iepazīstamies, un viņi nosauc savu vārdu – Dāvis, Sigs, Juris, Laura un Madara –, mēģinu pieslēgties pilnībā un atcerēties. Ja nepieciešams, pajautāju otrreiz. Un, kad sākas vakars, es saku: “Sig, vari man, lūdzu, iedot šķiltavas?” Un tu domā: “Ahā, viņš mani atceras!” Cilvēki mēdz teikt, ka slikti atceroties citu cilvēku vārdus, bet tās ir muļķības. Ja patiešām vēlies izveidot saikni, tu atceries.

Sigs: Esmu bijis visur pasaulē. Bet vai zini, kāpēc es atgriežos Rīgā?

Dāvis: Provinciāla pilsēta, visi cits citu pazīst.

Sigs: Jā, bet tas ir tāpēc, ka Rīga ir noslēpums. Paturēsim to noslēpumā!

Dāvis: Paturēsim to noslēpumā! (Smejas.)

Sigs: Jā, paturēsim to noslēpumā.

“Vakariņas ar Andrē” notika “Tinto vīna telpā”