Šad tad visu ko sanāk palasīt

Šubrovskis: Mums te kaut kas jāizvēlas vai kā? Kā tas notiek, es jau nezinu.

Viesmīlis: Sveiki.

Mākens: Sveiki. Es gribētu viskautkādas druskas. Tās laikam tapas būs.

Viesmīlis: Tapas, vai arī platīte ir forša. Gaļas kārtojums, sieriņš, olīvītes ir klāt, viskautkas tāds, cepumiņi, riekstiņi.

Mākens: Mhmmmm...

Viesmīlis: Vai arī tapiņu reāli.

Mākens: Laikam tapas, jā, ar to karizo, čorizo, kā viņu izrunā?

Viesmīlis: Čorizo!

Mākens: Čorizo... āāāā... un ar vistu, avokado, lasi, kaut kā tā. Jā?

Viesmīlis: Trīs tapiņas tad – čorizo, vistiņa un aukstais lasītis, jā?

Mākens: Labi, tad zupu. Salātiņi...

Viesmīlis: Varbūt kādu dzērienu esat izdomājuši?

Mākens: Jā, es gribētu alu.

Viesmīlis: Divas opcijas: izlejamais Madonas, un Valmieras, pudelēs mazajās.

Mākens: “Madonas”? Nav mēģināts, pamēģinās.

Šubrovskis: Man, lūdzu, melno tēju ar citronu un cukuru.

Mākens: Es, sasodīts, pirms pāris stundām akadēmijā pusdienas ieēdu, nevajadzēja... Toties labā kompānijā.

Šubrovskis: Ko, tu domā ņemt zupu?

Mākens: Nē, es tomēr pārliku uz tomātu salātiem ar ceptu fetas sieru un citronu salsu. Un kāds saldais vēl. Pusi no tiem vārdiem es nezinu, godīgi sakot. Tu zināji, ka Madonā ir alus darītava?

Šubrovskis: Jā, es pat viņiem reiz aizrakstīju.

Mākens: Tīri kā nedzērājs.

Šubrovskis: Nē, nē, es... Viņi sāka komunicēt feisbukā. Man nāca nez kāpēc tās viņu reklāmas. Es viņiem aizrakstīju: baigi forši, ka Madonā ir alus darītava, bet baigi forši būtu lietot mazāk komatus, citādi... nu, un izlabot gramatikas kļūdas, citādi grūti sevišķi nopietni uztvert to pasākumu.

Mākens: Kopš tā laika vairs nerāda?

Šubrovskis: Nerāda. (Smejas.) Pagaršojis es, protams, neesmu, jo es nedzeru. Bet Madona man tomēr tāda bērnības pilsēta arī.

Mākens: Tev vectētiņš tur dzīvoja, jā?

Šubrovskis: Jā, jā.

Mākens: Joprojām dzīvs vēl ir?

Šubrovskis: Jā... jā... viņš tagad ir sācis zīmēt. Nu, ar roku tā, brīvi.

Mākens: Jā.

Šubrovskis: Viņš vispār ir reklāmists, padomju laika. Respektīvi, mākslinieks noformētājs. Madonas pilsētā, diezgan daudz pilsētai un visādiem tur, kas tur tajā laikā saucās, visas tās organizācijas... tresti un kas nu tur bija... visādi...

Mākens: Pakalpojumi?

Šubrovskis: Pakalpojumi, institūti, kombināti un kaut kas tāds.

Mākens: Mana mamma arī savulaik strādāja tādā. Latvijas kooperācijas reklāmā, saucās. Bija kantoris Valmieras ielā. Tajā sliktākajā Valmieras ielas posmā. Šaurajā.

Viesmīlis: Cerams, ko sadomājāt!

Mākens: Jā, man būs tomātu salāti ar sieru un citronu salsu un marcipāna kūka pēc tam.

Šubrovskis: Man, lūdzu, to liellopa tartaru un arīdzan marcipāna kūku, un... vienu svaigi spiesto apelsīnu sulu.

Viesmīlis: Mhm, jā.

Šubrovskis: Paldies.

Mākens: Par “Gaetāno Krematosu” paldies.

Šubrovskis: Ā, palasījies?

Mākens: Izlasīju divos vakaros.

Šubrovskis: Pat šitā?

Mākens: Jā, jā. Nenormāli patika. Man tāda sajūta bija, ka viņš pilnīgi tukšā vietā latviešu literatūrā pēkšņi – būūm! – uzsprādzis.

Šubrovskis: Absolūti! Man arī tāda bija sajūta. Es vispār... Nē, nu labi, es saprotu, kāpēc šai grāmatai varbūt nebija tāda...

Mākens: Piekrišana baigā? Bet viņa bija Laligabas laureāte, jā?

Šubrovskis: Viņa vinnēja.

Mākens: 2012. gadā.

Šubrovskis: Vai kurā tur, un, un... es esmu nolēmis ar šo daiļdarbu uzbāzties Edmundam Jansonam. Jo es nevaru iedomāties, kā kaut ko tādu varētu uzvest vai nofilmēt.

Mākens: Man arī bija doma par kino, man tas asociējās ar Žanu Pjēru Ženē. Tu viņu zini no “Amēlijas”, bet viņam ir tas “Delicatessen” un “The City of Lost Children”. Viņam ir stils tāds... nu, tāds dirty technology, kad ir tehnoloģiska stilizācija, bet viss ir drausmīgi netīrs un slapjš... un kaut kāda vardarbība.

Šubrovskis: Man savukārt bija tāda, mmm, baidos franciski izrunāt, bet – “La Planète Sauvage” – tāda multene, no septiņdesmitajiem laikam.

Mākens: “Mežoņu planēta”?

Šubrovskis: Mežonīgā vai... nežēlīgā? Es neatceros to tulkojumu, nu... tur teorija, respektīvi, ka cilvēku rase ir tie zemie un ir augstāk attīstīta kaut kādu būtņu rase, kas ir Kingkonga izmērā pret cilvēku, nu, lai tā bezizeja būtu pilnīga.

Mākens: Vienīgais es tā līdz galam… Nu labi, šī droši vien nav tāda grāmata, kur viss jāsaprot. Bet tā sākuma ļoti spilgtā epizode ar Gaetāno atdzīvināšanu, ka viņš iet kalnos, atrod skeletu, liek tai skeletā muciņu ar taukiem...

Šubrovskis: Jā, jā, jā...

Mākens: ...un tad tur visa tā atdzīvināšanas procedūra bija tik spilgta, ka es gaidīju, ka viņš kaut kā paskaidros, kāpēc viņš tur iet tajos kalnos – acīmredzot regulāri, jo tā nebija pirmā reize...

Šubrovskis: Tā nebija! Tur pat bija rindkopa, kur tas bija ļoti tieši uzrakstīts, ka reizi gadā Lajs un Gaetāno dodas kalnos, un pēc tam Lajs dodas viņu atdzīvināt.

Mākens: Tad es palaidu garām.

Šubrovskis: Man palika neskaidras Gaetāno un Imperatora attiecības, cik viņš ir saistīts ar tiem pārcilvēkiem, aizmirsu vārdu, kāds tika lietots, lai viņus apzīmētu. Demiurgiem.

Mākens: Ā, tā līnija.

Šubrovskis: Bet nu kopumā jau es domāju, ka tas ir mīlas stāsts... un pasaule ir fons acīmredzot. Bet, lai ieinteresētu arī Sniedzi un Jansonu... Es sapratu, ka Jansons bija ticis laikam līdz 25. lappusei un tā kā nolūzis...

Mākens: (Smejas.)

Šubrovskis: Es jau sāku rakstīt ārā kaut kādus raksturīgākus sižetiņus, pārrakstīt no grāmatas vienkārši. Tos viņi palasīja un tad teica: jā...

Mākens: Mhhahhhhm.

Šubrovskis: Es uzrakstīju, starp citu, tai autorei, Margaritai. Dabūju viņas e-pastu un uzrakstīju, bet es zinu, ka viņa ir ļoti noslēgta kaut kādu iemeslu dēļ. Mēs ar viņu kādreiz kopā gājām teātra studijā, no kā es guvu zināmu papildu interesi par šo grāmatu, lūk. Es uzrakstīju, ka man ļoti patika un ka es biju ļoti pārsteigts, kaut ko tādu izlasot, un teicu, kā viņa raudzītos, ja ar to mēģinātu kaut kā pastrādāt muzikāli, bet viņa man neatbildēja.

Mākens: Tad varbūt jāpiezvana vēlāk.

Šubrovskis: Ar to piezvanīšanu ir tā, kā ir. Viņa ir ļoti noslēgta. Bet nu tas atkal ir par to... par tiem brīnišķīgajiem, īpatnējiem cilvēkiem un noslēgtajiem, kas tomēr, lūk, šajā savā noslēgtībā rada kaut ko tādu.

Mākens: Un īpaši valodas ziņā. Viss tas – latviešu valoda 2.0. Krāsainībā un tēlainībā.

Šubrovskis: Jaunvārdu tur arī pilnum... Ā, tad jau mēs šo sarunu varējām veikt jebkur, tikai nebūtu to tartaru dabūjuši.

Mākens: Madonas aliņš normāls.

Šubrovskis: Ir okei, jā? Man ir organiskā tēja.

Mākens: Ā, kā tev ar to migrēnu beidzās?

Šubrovskis: Nū... beidzās tā, atbrauca ātrie, sašpricēja, tad es varēju iedzert savas zāles un tad varēju vakarā spēlēt Laligabā. Aizmigu, pagulēju busā un uz vakaru jau biju tīri spirgts.

Mākens: Iešpricēja kaut ko baigi nikno?

Šubrovskis: Viņi špricēja kaut ko pret nelabumu, pret pirmajām sāpēm, noņemt, lai varu iedzert savas zāles, attiecīgi, lai tās sāk darboties, nevis pazūd asfaltā.

Mākens: Tev nebija jāspēlē?

Šubrovskis: Bija, bija, es vienkārši biju nespējīgs jebko darīt.

Mākens: A kā viņi bez basa spēlēja?

Šubrovskis: Bez basa? “Sklerozē” jau man ģitāra jāspēlē, ne?

Mākens: O, nē! Es domāju Laligabā.

Šubrovskis: Ā, nē, Laligabā man bass bija, viss bija. Tur es nospēlēju, jā. Bija diezgan foršs pasākums, trīs pārtijbomži.

Mākens: Ir kāds pētījis par šiem cilvēkiem, ko viņi...

Šubrovskis: Tas ir diezgan fenomenāli, kā viņi... Esmu redzējis, kā vienu no viņiem izmet no viena pasākuma, tas bija neforši. Viņš arī šajā bija, tāds sirms īpatnis, sirms džeks, un viņš tiešām šausmīgi ēd. Viņš nemitīgi piekrauj šķīvi un izrij viņu, un... Es viņu esmu redzējis divos pasākumos, un abos viņš kaut ko atstāj neapēstu. Varbūt viņam ir kaut kāda nepanesamība vēl pie viena. (Abi smejas.) Bet tur tajā iepriekšējā reizē, tur bija tāds pasākums – reklāmas skolas noslēgums, kur paši absolventi bija pirkuši to pārtiku. Un neviens jau īsti nezina, vai tas džeks ir kādam radinieks vai kā, bet beigās tomēr pāris vīru tur piegāja pie viņa, parunājās un... un izmeta ārā. Bet pirms tam tur bija diezgan spraiga diskusija, kuras laikā viņš stāvēja ar to savu...

Mākens: Piekrauto šķīvi?

Šubrovskis: ...piekrauto šķīvi tādā tuvā 30 centimetru distancē, pie tam turot visu laiku sarunu biedra acu augstumā. Nu tā, mjā... Nu, un tad šajā pasākumā viens nāca ar Sniedzi runāties, un es viņam palūdzu, lai viņš nenāk.

Mākens: (Smejas.)

Šubrovskis: Tā diezgan raupji.

Mākens: Bet ieeja it kā ar ielūgumiem, vai ne? Kā viņi tiek iekšā?

Šubrovskis: Seko? Izlozē? Uzpērk? Nē, vispār tas ir baigi forši, ka tu par to Gaetāno esi ieinteresējies.

Mākens: Man viņš liekas pilnīgi lielisks. Es varbūt par ātru viņu izlasīju, es viņu tā... gabaliem.

Šubrovskis: Es arī. Bet, ja grib ar viņu strādāt, tad ir vērts uzreiz ņemt un rakstīt kaut ko ārā un kaut ko darīt. Tas būtu baigi forši, jo īstenībā man ar Mantu šobrīd negribas mēģināt, un spēlēt končus man arī bišķi apnika. Vajag to materiālu tomēr uztaisīt vispirms un tad kaut ko darīt. Varbūt, ka ņemam šito un darām.

Mākens: Jā, man liekas, tas darbs ir to pelnījis.

Šubrovskis: Gan jau būs cilvēki, kas uzskatīs, ka šis darbs nav pelnījis tādu ļaunumu.

Mākens: Ļaunumu? Par to, zin... izglītības dēļ šad tad visu ko sanāk lasīt, un viena lieta ir šinī sakarā, kā komponisti izteikušies par citiem komponistiem...

Šubrovskis: O! Nu pastāsti!

Mākens: Aizmirsu, kurš, man liekas, Čaikovskis, bija nosaucis Brāmsu par akadēmisko mūmiju. (Abi smejas.) Šodien, piemēram, lasīju Mihaila Gļinkas “Piezīmes par instrumentāciju”, tāds salīdzinoši īss, tāda eseja...

Šubrovskis: Pēc nosaukuma var spriest.

Mākens: Nu, viņam skaidrs, mīļākie instrumenti ir stīgu instrumenti un tad tur bišķi mežragi un tā, bet, piemēram, par flautu pikolo viņš rakstīja: draņķīgs instruments bez intonācijas... (smejas) ...un viss! Viss raksturojums. Par fagotiem bija kaut kā līdzīgi, šaubīga intonācija.

Šubrovskis: Drusku maigāk, vai ne?

Mākens: Jā.

Šubrovskis: Drusku maigāk. (Smejas.) Bet par pikolo flautām tur jau paši flautisti arī... nav baigi augstās domās, man šķiet.

Mākens: Īpaši par pikolo flautistiem.

Šubrovskis: Nu, pikolo flautisti sajūkot ātri prātā.

Mākens: Ir tāds Vladimirs Zismans, kam ir grāmata “Ceļvedis pa orķestri un tā nostūriem”.Viņš ir obojists, kas spēlējis visos Maskavas lielajos orķestros, uzrakstījis grāmatu tādā ļoti asprātīgā un izklaidējošā manierē, un tur arī bija par to, ka pikolo, jā, dēļ augstās frekvences viņiem smadzenēs kaut kas sašķobās. (Abi smejas.)

Šubrovskis: Es, reku, ieraudzīju “Mūža meža maldi”, tādu grāmatu, Jūlijs Lācis, par latviešu sektantiem, kas aizbrauca uz Brazīliju.

Mākens: Vai tie bija baptisti? Vai kas tie bija? Es atceros, mēs toreiz Brazīlijā...

Šubrovskis: Grāmatā viņi dēvēti par skaburniekiem.

Mākens: Skaburnieki?

Šubrovskis: Jā. Cik es atceros. Es viņu lasīju kādā divpadsmit gadu vecumā, neesmu uzdrošinājies pārlasīt.

Mākens: Bet izdota padomju laikā?

Šubrovskis: Jā! Nū... jo par sliktajiem sektantiem. Kaut gan tas Jūlijs Lācis, es tagad domāju, vai tik nebija Viļa Lāča radinieks, kas tika pat represēts beigu beigās. Bet es baidos kļūdīties. Tur bija ļaunais sludinātājs Pumpūzis...

Mākens: Piemērots uzvārds piemeklēts...

Šubrovskis: Vārds vai iesauka... Un bija dēls, tāds pats nekrietnelis. Kārtējais Putras Dauķis, latviešu literatūrai tas raksturīgais tipāžs. Buņģis pieaudzis. Viņam bija jāēd kukurūzas maize, un tur drudži un malārijas, bet gaida to gaisā paraušanu.

Mākens: Bet tas ir pēc... pirms kara? Pirms Otrā...

Šubrovskis: Brīvvalsts laiks laikam kaut kāds. Varbūt arī, ka agrāk. Es baidos kļūdīties. Nū, tāpēc, ka sasludināja gaisā paraušanu – aizbrauks uz turieni, bet no turienes kuģis uz debesīm. Krievijā, redz, vienkāršāk risināja: kuģa nebija, uztaisīja paši.

Mākens: (Smejas.) Ā, tu runā par vecticībniekiem?

Šubrovskis: Jā, jā, jā. Kas tur dedzinājās tūkstošiem. Nu nē, paldies.

Mākens: Netālu no Beluorizonti Brazīlijā sabruka dzelzs raktuvju dambis, kas aizturēja kaut kādu sarkano ķēpu, kura paliek pāri pēc dzelzsrūdas rakšanas. Tie video vispār bija iespaidīgi, kā plūst visa tā nenormālā masa, tādā trīs metru augstumā. Visu nonesa. Iespaidīgi.

Šubrovskis: Tagad viņiem arī tur varas maiņa tāda spēcīga...

Mākens: Mhm... Ā, tas laikam arī bija pēdējais, ko es redzēju no Tamaša. Ka Brazil will not have fascist government. Kopš tā laika – klusums. Varbūt, tāpat kā Krievijā, internets piegriezts.

Šubrovskis: Nez. Es lasīju rakstu, ka vienīgais, kas varētu likt šitam kaut ko pretī, būtu tas iepriekšējais prezidents, bet tas, cik saprotu, drusku tā kā cietumā.

Mākens: Par to Ukrainas prezidentu jauno esi kaut ko lasījis?

Šubrovskis: Es paskatījos debates, kas bija stadionā, jā, jā, jā... Pēc tam palasīju, Medūzā bija raksts par to, kā zaudēt Ukrainu trīs nedēļās. Par Porošenko, kuram nemaz nebija tik slikts rezultāts tajā pirmajā kārtā... un rezultāts bija – blidiukš! – vienkārši.

Mākens: Milzīga starpība?

Šubrovskis: 75/25.

Mākens: Vau. Un kāpēc?

Šubrovskis: Viņiem tur tomēr karš. Tas viens. Bet pamatā tur bija, jā, ka viņš nebija pratis izspēlēt spēlei līdzi. Tās pašas debates – tur bija tāds riņķa dancis. Zelenskis viņu laikam izaicināja, un Porošenko pirmoreiz neieradās, un tad viņš uzstādīja kaut kādu lērumu ar noteikumiem. Es redzēju tās debates, un jāsaka tā, ka, nu... Zelenskis, piemēram, nokrita ceļos.

Mākens: Porošenko priekšā?

Šubrovskis: Nē, nē. Viņš nokrita, nu viņam tur... par saistību ar Krieviju un ko tur, un viņš vienā brīdī teica, ka ir gatavs nokrist ceļos katras atraitnes un bāreņa priekšā, un viņš to izdarīja tur uz vietas, nostādot Petro diezgan neveiklā situācijā, bet no kuras viņš tā diezgan veikli izgāja, jo acīmredzot viņam tā līdzi atnākusī svīta, starp tiem bija arī... kara invalīds ar protēzi, sieviete, kuras priekšā viņš nometās uz ceļa un nolieca galvu, pieļauju, atraitne kāda... Porošenko bija ļoti uzbrūkošs, viņš visu laiku meta tos apvainojumus par saistību ar oligarhiem un Krieviju. Nu... ko tu te, komiķis, jā? Nu, un tas sevišķi neuztraucās. Tāda agresija, samērā izteikta, pret tādu easy... mierīgu attieksmi, jā...

Mākens: Jā...

Šubrovskis: Konfektes Roshen.

Mākens: Kā?

Šubrovskis: Porošenko pieder Roshen fabrika, saldumus ražo. Nu, kad viņš met tos sakarus ar Krieviju, tad viņam met pretī: vai tad krievu zaldātu paciņās nav Roshen konfektītes?

Mākens: Bet vismaz tā varas maiņa notika nu tā... cienījami, cik var saprast.

Šubrovskis: Starp citu, Zelenskis arī... Tur bija par Eiropu jautājums, un viņš teica: nu kā, es esmu tautas kalps, Ukraina ir izvēlējusies Eiropas ceļu, kā es varu iebilst? Nepateica, ka pats arī grib, bet, ja jūs gribat, nav jautājumu...

Mākens: Es redzēju bildītes internetā, kur Putinam pielikts runas burbulis, kurus no Krievijas komiķiem vajag arestēt.

Šubrovskis: Tur diezgan daudz bija, jā. Bija arī tāds ne visai izdevies latviešu variants, blakus Skutelis un Vējonis. Vējonis teica: “Pat nedomā.”

Mākens: (Smejas.)

Šubrovskis: Neizskatās, ka viņš ar jebko vēl sacentīsies...

Mākens: Britens bija teicis par vienu krievu komponista operu, ka – man patika šī opera, man patika viss, izņemot mūziku.

Šubrovskis: Bet var saprast it kā, vai ne. Ka... jautājums, vai var tā abstrahēties. Tu redzi skatuves darbību, tu redzi scenogrāfiju, aktieru spēli. Orķestra kvalitātes varbūt.

Mākens: Nu, var jau acis aiztaisīt...

Šubrovskis: Nē, es domāju, no mūzikas abstrahēties.

Mākens: Ā, uz otru pusi.

Šubrovskis: Jā, jā. Lai ļoti patiktu viss, izņemot mūziku, un mūzika nepatiktu nemaz. Piemēram. Es nekad nebiju redzējis mūziklu “Cats”. Bet kaut kā man ienāca prātā... Tagad sīkais apslimis, meita, un es viņai uzliku. Iedomājies, viņai patīk, ka dejo, viņai patīk kaķi, viņai patīk, ka dzied. Nūūū... lielām acīm skatījās. Bet... viņa tik špāsīga, tā izrāde, tieši satura dēļ. Bija ļoti jocīgi klausīties, par ko viņi dzied.

Mākens: Kāds ir apmēram sižets?

Šubrovskis: Mēs esam kaķi, mēs esam forši...

Mākens: Viss, jā? (Smejas.)

Šubrovskis: Mēs dzīvojam šajā rajonā, mums ir visādas kaķu attiecībiņas.

Mākens: Bet ir ienaidnieks?

Šubrovskis: Zini, es tik tālu netiku, redzēju pirmās piecas sešas ārijas. Tur, piemēram, bija krutais kaķis, kurš dziedāja, cik viņš ir kruts. Tad viņi dziedāja, kāda rajona kaķi viņi ir. Mēs esam no rajona, mēs esam šitā rajona kaķi, un mums būs rajona kaķu balle ikgadējā – tāds bija tas...

Mākens: Tas man atgādina “Vestsaidas stāstu”.

Šubrovskis: Esmu redzējis arī “Suns un kaķe”, bija tāds latviešu mūzikls.

Mākens: Kas ir autors?

Šubrovskis: Man liekas, ka Brauns.

Mākens: Ā.

Šubrovskis: Tētis bija aizvedis, biju tāds agrajos tīņu gados. Es atceros epizodi, kad vecais suns stāstīja klasisko kaķu un suņu sanīšanās stāstu. Tētis mēģināja skaidrot, un es domāju: kāpēc viņš man skaidro, jau simt reižu esmu šo stāstu lasījis visādās pasakās.

Mākens: Tu lasi pasakas?

Šubrovskis: Pa brīdim palasu, jā.

Mākens: Es ļoti sen neesmu lasījis latviešu tautas pasakas, jo man bērnībā, godīgi sakot, diezgan nepatika.

Šubrovskis: Tieši latviešu tautas tev nepatika?

Mākens: Jā. Es lasīju visas, kas bija Brīnumzemes sērijā, tur bija viskautkas interesants. Bet latviešu tautas pasakas likās kaut kā baigi, es nezinu... Nebija aizraujoši.

Šubrovskis: Interesanti, kāpēc. Nu labi, Kurbads bija kruts.

Mākens: Pārsvarā man stāv prātā grāmata pelēkos vākos ar tumši sarkaniem burtiem uz muguras “Latviešu tautas pasakas”. Tur principā bija zemnieks. Zemnieks un velns vai zemnieks un dzīvnieks, tādi pārsvarā tie sižeti bija.

Šubrovskis: Es nesen paņēmu “Silva rerum”, ko Meiere tulko. Bibliotēkā. Lietuviešu likteņgrāmatu vēsturisko.

Mākens: Tā kā eposs kaut kāds?

Šubrovskis: Nu... Garš vēsturisks romāns. Acīmredzot par dzimtu, jo “Silva rerum” ir tā grāmata, kurā tiek rakstīta hronika...

Mākens: Ģenealoģija?

Šubrovskis: Drīzāk tāda kā dzimtas dienasgrāmata. Sākums ļoti drūms. Kazaki, kas tur iebrūk no Moskovijas. Tur ārprāts vispār. Nāve, nāve, nāve. Iznīcība, viss slikti. Un vēlāk sākās, jā. Jaunava ieņēmusi galvā, ka grib būt mūķene, un tad, kad kļūst par mūķeni, saprot, ka o-ou, vispār...

Mākens: Baigi! (Smejas.) Vecos laikos negribētos īsti dzīvot.

Šubrovskis: Galīgi ne.

Mākens: Šodien ar Maskatu runājām par to, kurš ko uzrakstījis jaunībā. Šostakovičs 22 gados uzrakstīja operu “Deguns” ar Gogoļa sižetu.

Šubrovskis: O!

Mākens: Bet pirms tam vēl jauni cilvēki lielus darbus paveikuši. Mocarts 35 gados nomira, visu savu jau izdarījis, un es prasīju, kā viņš domā, kāpēc tik jauni varēja to izdarīt? Mēs nospriedām, ka garlaicība pie vainas.

Šubrovskis: (Smejas.) Nu jā, ja tu neej gluži kauties uz ielām un duelēties, tad jau... Nu, labu apetīti.

Mākens: Labu. Kāpēc man divas dakšiņas?

Šubrovskis: Kūciņai viena būs, es pieļauju.

Mākens: Nu jā, jo teļļuka nav, datora nav. Sēdi savā muižā... Cik ilgi tā pastaigāsies gar dīķīti.

Šubrovskis: Kā to maizīti ēd... sāls nav... Hmm, hmm...

Mākens: Ierakstā dzirdama šmakstināšana, kā “Trīs vīros laivā”. Hahaha. Pēc pusstundas Hariss izstiepa kāju... vai kurš tur, Montmorensijs pirmais izstiepa kāju... un teica: uff!

Šubrovskis: Pagatavoju savu pirmo hummusu.

Mākens: Turku zirņi pamatā, jā?

Šubrovskis: Jā, bet var taisīt arī daudzveidīgāk, ko es arī izdarīju. Ar burkāniem, ceptiem, un papriku. Garšīgi.

Mākens: Un visu samaļ.

Šubrovskis: Iesvēta un apcep cepeškrāsnī, tā kā pacep olīveļļā, un to papriku vēl tur. Tad arī garšo spēcīgāk. Ļoti labs. Tahīni arī tur vēl iet iekšā.

Mākens: Tahīni?

Šubrovskis: Tā ir sezama sēklu pasta tāda... Uztaisīju bērnam smilšu kasti.

Mākens: Ko šī?

Šubrovskis: Starā. Bērns vispār negrib vairs iet iekšā, tikai pa āru.

Mākens: Nu tā, salāti. Tīri garšīgi.

Šubrovskis: Man tartariņš, viss kārtībā.

Mākens: Bet kā tu domā to Gaetāno, kāda rakstura... Rokoperu, piedodiet par izteicienu?

Šubrovskis: Nezinu. Vai, piemēram, “The Wall” ir rokopera?

Mākens: Nu droši vien.

Šubrovskis: Bet tas ir arī Pink Floyd albums.

Mākens: Mhm. “J. C.” arī, tas ir, “Jesus Christ Superstar”.

Šubrovskis: Nē, nu labi, tā ir rokopera. Bet “Wall” jau it kā ir dziesmas, dzīvo absolūti nesižetā katra par sevi... Mūzikls, nezinu. Rokopera it kā skan nopietnāk nekā mūzikls, bet faktiski... nezinu... Nav lielas starpības.

Mākens: Rok-mūzikls.

Šubrovskis: Ej nu sazini... Uzrakstīju nesen dzejolīti, kas pašam riktīgi patika... Palasīju Pēteru Brūveri, bija krājums “Stikla laivas”, ļoti interesants materiāls. Vigulu izlasīju, nokomplimentēju šim arī.

Mākens: Kurējo?

Šubrovskis: To grāmatu jauno.

Mākens: Ā, tikko kaut kad?

Šubrovskis: Bija nominēta arī Laligabai. Bet dabūja Uldis Bērziņš. Ansis bija atnācis pēc balvas. Tēvs neesot kustināms, sūtot sveicienus.

Mākens: Bērziņu esi mēģinājis – kaut ko rakstīt uz Bērziņa?

Šubrovskis: Mmmm. Rakstīt neesmu mēģinājis, esmu mēģinājis lasīt. Nu, ar viņu jāpadzīvo, man liekas. Ja tā grib...

Mākens: Biju aizgājis uz simfonisko, bija tāds kamerkoncerts Anglikāņos. Bija pūtēju grupa, un tur cita starpā bija trīs Nīmaņa dziesmas uz Bērziņa dzejoļiem. Ieva Parša dziedāja, bet tajā baznīcas akustikā ņefiga nevarēja saprast...

Šubrovskis: Jā, bet par dzeju es domāju par to citējamību.

Mākens: Kādā ziņā?

Šubrovskis: Nu... zinātniskajiem darbiem ir tāds rādītājs.

Mākens: Jā.

Šubrovskis: Citējamība, cik bieži ir citēts kaut kur. Pieņemsim, lasot grāmatas vai skatoties filmas, bieži vien skan kaut kādi dzejas citāti, kas kādu iedvesmojuši. Nu labi, dziesmas pats par sevi ir ar dzeju. Paņem – un dziesma tiek citēta. Šajā gadījumā es ar to domāju, ka tai tiek piešķirts kāds plašāks skanējums, ka cilvēki to padod tālāk. Pie eglītes skaita, piemēram...

Mākens: Pie ugunskura dzied.

Šubrovskis: Pie ugunskura, jā. Iepin svarīgās runās. Un es domāju, cik šobrīd tas ir iespējams – paņemt mūslaiku dzeju un citēt? (Viesmīlim.) Sakiet, varbūt var arī melnu kafiju?

Viesmīlis: Jap. Vienu melnu kafiju, jā?

Šubrovskis: Jā. Un dziesmas būtu viens, bet arī pārējās lietas. Kāda īsa, trāpīga doma... Ļoti reti tas ir redzēts. Praktiski tas, man liekas, nenotiek.

Mākens: Nav tā apgrozījuma dzejai, kāds bija laikā, kad dzeja bija pretošanās.

Šubrovskis: Nu bet kādēļ? Vai tas nav abpusēji? Nav apgrozījuma dzejai, jo, hei, visi tagad grib skatīties serčikus. Un tāpēc nelasa. Bet Rača grāmata ir pirktākā. Viņš ir ārkārtīgi citējams. Godos un svinībās, un bērēs. Mierīgi.

Mākens: Tad Račs būtu izņēmums šajā ziņā?

Šubrovskis: Mmmmm...

Mākens: Jā, Krišjāni Zeļģi necitē...

Šubrovskis: Nujā, es domāju, vai ir vēl kāds tāds popsīgs un reizē populārs...

Mākens: Kivičs?

Šubrovskis: Nu nē, nepieminēsim viņu šeit.

Mākens: Kļūda, kļūda.

Šubrovskis: Uzēdu, lai slēptu neveiklību. Paldies. И немедленно выпил.

Mākens: Oi, šī nu gan ir dievīga. Mēs bijām ar meitu restorānā. Viņiem bija pankūkas ar zemeņu mērci, kur bija arī dažas uzgrieztas zemenes, līdzīgi kā šeit. Un viņa ņēma zemenes, mērcēja zemeņu mērcē un tad ēda.

Šubrovskis: Ir jau arī šokolādes mafini ar šokolādes gabaliņiem. Vai olas majonēzē. (Abi smejas.) (Trokšņains fons.)

Mākens: Kāzas.

Šubrovskis: Cilvēki līksmo.

Mākens: Kā uz Deglava tilta.

Šubrovskis: Vispār tā villošanās, kas tagad notiek, tas ir kaut kas ārprātīgs.

Mākens: Par ko?

Šubrovskis: Politiski. Vispār. Nū, teiksim, hei, mēs jums tagad atņemsim mēru, a mēs jums atņemsim kino naudu. Mēs jums tur tagad tiltu slēgsim.

Mākens: Kas grib atņemt kino naudu?

Šubrovskis: Nu, tikko Rīgas dome paziņoja, ka nepiedalīsies ar kaut kādu līdzfinansējumu... Ja jātaupa – lūdzu, mēs varam! Mēs varam!

Mākens: Konsultantiem pietrūkst... (Abi smejas.) Vakar esot bijis jaudīgs raidījums De Facto par šo tēmu.

Šubrovskis: Es izlasīju Re:Baltica to... Nu vienreizēji. Tur bija, pag, kas tur bija? Dokumentu printēšanas uzraudze? Ar 2000 eiro algu kaut kāds speciālists. Dzīvās veļasmašīnas.

Mākens: (Smejas.) Jā, krievu medijos tas droši vien vai nu neparādās, vai parādās stipri citādi. Vispār zini, kas man pietrūkst latviešu Ir vai kur? Ka būtu tāds krievu mediju apskats. Nu, piemēram, avīzē Вести bija tāds virsraksts, tāds virsraksts, tāds virsraksts...

Šubrovskis: Nav slikta doma.

Mākens: Lai varētu apmēram saprast, kas notiek tajā mediju otrā vagā.

Šubrovskis: Mhm. Bet vienkāršāk jau ir vienkārši aiztaisīt tos krievu medijus... (Smejas.) Tad jau nu gan pie mums viss būs labi.

Gatis Rozenfelds: Ļaušu jums ēst.

Šubrovskis: Tu mums galīgi netraucē. Tiešām.

Mākens: Tu esi viens no patīkamākajiem fotogrāfiem.

Šubrovskis: Jā.

Mākens: Parasti profesionālu fotogrāfu klātbūtne izraisa zināmu stīvumu. Šoreiz bija...

Šubrovskis: Jā, man liekas, vienreiz uz mani Kristaps Kalns apvainojās.

Mākens: Par ko?

Šubrovskis: Es baigi negribēju... teicu: nu, davai nepozējam, nobildē mūs procesā, kamēr uzspēlēsim, tikmēr pabildē. Un viņš bija sapūties, man liekas, ne nu sapūties, bet cilvēks saprotamā veidā... Jā, esmu sācis iemīļot fotogrāfus, kuri prot nemanāmi...

Rozenfelds: Kuri prot paklusēt.

Šubrovskis: Nav pat jāklusē. Galvenais, lai neatskan komanda: tā, tagad stāviet, o, baigi foršā gaisma.

Mākens: Mēs laikam arī finišējam, ne?

Šubrovskis: Es domāju, ka jā.

Mākens: Paldies! Kūka bija dievīga.

Viesmīlis: Prieks dzirdēt.

Šubrovskis: Viss bija ļoti garšīgi.

Mākens: Forši, ka nav rēķins jāmaksā.

Šubrovskis: Khe, jā. Hahaha, jāāā. Ōōō! Pareizs laiks ir pusdeviņi.

Mākens: Mož aizbraucam līdz Aleponijai?

Šubrovskis: Aleponija vai tik pirmdienās nav ciet!?

Mākens: Ā, šodien pirmdiena, pareizi.

Šubrovskis: Šodien ir pirmdiena, un vaļā tikai Čē. Tev kaut kur pa ceļam uz to pusi, jā?

Mākens: Jā, bet es ar riteni.

Šubrovskis: Es arī ar riteni. Baigi, zin, varētu jau bišķi pasēdēt, bet es vispār nopriecājos, ka tu par to Gaetāno ēēē...

Mākens: Nu, vecīt, es nopriecājos, ka tu man ieteici viņu.

Šubrovskis: Jā, jā, jā. Jo pats uz viņu skatījos ar tādu, nu... Protams, es sāktu ar tekstu veidošanu, tāpēc gribēju ar Jansonu parunāt, varbūt kādu sižeta līniju vai ko. Bet tā kopā taisīt, tas būtu visai inčīgi. Tam točna varētu pajautāt Kuļturnij kapital vai kaut ko tādu.

Mākens: Man tā patika tā epizode, kur viņš brauc uz simpoziju un pastā ir aizmirsis izņemt kaleidoskopu. Nu, vārdsakot, tur ir simpozijs, un viņa kaleidoskops tur arī tiek aizsūtīts. Un tiek iedota cedele, ka ir jāizņem pastā, bet viņš, kas tajā brīdī jau ir viņa, aizmirst un aiziet uz izstādi, un tur nav izstādīts kaleidoskops. Kur kaleidoskops? A tas nav izņemts... Ielūgumi izsūtīti, cilvēki sasaukti, bet pasts jau slēgts.

Šubrovskis: Ā, un tad drusku tā škrobīgi. Man atkal patika tas daiļamatnieks no kuras tās īpatnās vietas, kur taisīja tos suvenīrus.

Mākens: Āhāāāāā, tā pāksts! Tā pāksts bija dievīga! Ar tām biedējošajām galvām metra garumā. Un, kad bija tas pasākums, kur visi stilīgie prezentēja savus projektus, viņš stāvēja klusi ar savu pāksti stūrītī.

Šubrovskis: Un viņš tā arī beigās aizbrauca ar savu kaņģi un savu speķi, ko neviens...

Mākens: Oi, tas bija tik skaisti.

Šubrovskis: Tas fragments bija brīnišķīgs, es rēcu lasot. Ka tai pilsētā sevišķi neiet, nav tā, ka baigi izpērk tos suvenīrus. Es atcerējos to Brazīlijas tūristu pilsētiņu.

Mākens: Kur jūs bijāt uz salas?

Šubrovskis: Nē, kur akmeņus ražoja. Akmeņlauztuve bijusī. Mums jāiet.

Mākens: Tāda tipa veclaicīgā?

Šubrovskis: Jā, jā, jā. Tu vai tik nebiji...

Mākens: Jā, es biju.

Šubrovskis: Es arī aizgāju uz to suvenīru tirdziņu. Nu smukas tās akmens vāzītes, es paņemu, un tad saproti: lidmašīnā – ēēēē... diez vai. (Smejas.)

Mākens: Skaisti.

“Vakariņas ar Andrē” notika restorānā Tinto