Pazudis tulkošanā

Nesen ar sievu gaidījām metro dziļi zem Haustona ielas, Ņujorkā, kad mums pienāca klāt kāds vīrietis ar ģitāru un iesāka dziedāt bītlu “Come Together”. Man šķita, ka tas ir tīri labs veids, kā no cilvēkiem izdabūt pāris dolārus, jo, ja spēlē visiem cilvēkiem, kas stāv uz platformas, tad atliek cerēt, ka kāds no viņiem novērtēs un iedos naudu, bet, ja pieiet klāt vienam cilvēkam vai pārītim, tad vari būt gandrīz vai drošs, ka pāris dolāru iedos. Tik tuvu man priekšā reti kad kāds ir spēlējis, un tādēļ es jutos mazliet neērti un man uz deniņiem izspiedās pa sviedru lāsei. Sviedri tecēja arī mūziķim - laikam jau vairāk no lielās piepūles, ar kādu viņš dancināja pirkstus pa ģitāru un samērā augstā balsī dziedāja.

Kad dziesma beidzās, mana sieva aplaudēja un es izmakšķerēju dažus dolārus no kabatas (klusībā cerēdams, ka tur pa vidu nebūs kāds divdesmitnieks vai desmitnieks) un iestūmu tos ģitārā, kur muzikantam glabājās jau vesels žūksnis nopelnīto banknošu. Ģitārists kādu brīdi mani nopētīja un, viegli smīnēdams, pavaicāja: “Vecīt, tu droši vien esi rakstnieks, vai ne?” Tas bija diezgan patīkami, jo es neesmu rakstnieks, taču rakstīšana man liekas viens no cienījamākajiem darbiem līdzās orķestra diriģēšanai un pilsētplānošanai. Bet šis patikas brīdis nebija ilgs, jo man kļuva nepārprotami skaidrs, kāpēc šis ģitārists mani kļūdaini nodēvēja par rakstnieku: man mugurā bija gaišs, pagarš lietusmētelis ar augsti paceltu apkakli. Tas jau bija izpelnījies vairākus komplimentus no draugiem un paziņām, kuri apgalvoja, ka tas man piešķirot tādu kā intelektuālu pieskaņu (“Tu izskaties pēc cilvēka, kas katru dienu laiski dodas uz teātri” vai: “Tu izskaties pēc Šerloka Holmsa”). Biju arī samācījies, kā šo mēteli - es to biju nopircis uz Čaka ielas par divdesmit latiem - pareizi nēsāt, lai šo tēlu veicinātu: krāgu uz augšu, pleci nedaudz pacelti, rokas dziļi kabatās, un, vēlams, ar salocītu žurnālu The New Yorker padusē. Tāds es arī izskatījos tajā vakarā.

Bet man nepalika nepamanīts ar ģitārista vieglais smīns. Es zinu, ko Ņujorkas pilsētā nozīmē: “Vecīt, tu izskaties pēc rakstnieka.” Tas nozīmē: “Tu (1) uzaugi kādā smalkā Ņujorkas priekšpilsētā, kur tev bija (2) visai maz saskares ar dzīves sūrumu; (3) taviem vecākiem bija pietiekami daudz naudas, lai sūtītu tevi uz labu augstskolu, kur tu (4) pavadīji savu laiku, lasot gudras grāmatas, un tagad tu esi (5) atvācies uz šo pilsētu, kur tavi (6) bagātie vecāki maksā par tavu dārgo dzīvokli, kur tu (7) katru dienu sēdi pie loga un mēģini atdarināt to rakstnieku stilus, ko esi salasījies savā smalkajā augstskolā, un (8) sestdienas vakaros tu klaiņo pa pilsētu roku rokā ar skaistu dāmu, (9) tērēdams savu vecāku iedoto naudu un (10) izlikdamies par baigo mākslinieku.” (Manā gadījumā pareizi bija tikai punkti viens, divi, trīs, četri, un astoņi.)

Es zinu, ka Ņujorkas pilsētā šādu cilvēku ir ļoti daudz; viņus dēvē par “trust-fund kids”, proti, viņu vecāki ir atvēlējuši viņiem lielu ieguldījumu fondu, no kura procentiem viņi pārtiek, proti, dzīvo. Tas ļauj viņiem maksāt dārgo Manhetenas dzīvokļu īri, ko pēdējos gados reāli spēj segt tikai tie, kas strādā finanšu jomā.

Par šiem “trust-fund kids” - 21. gadsimta lordiem, prinčiem, vai, visprecīzāk, dendijiem - bieži tiek smīnēts, bet, manuprāt, viņiem nav ne vainas. Viņi ir tie, kuri ar savas mantotās naudas palīdzību uztur ilūziju, ka Ņujorkā joprojām ir iespējams dzīvot kā “izsalkušajam māksliniekam” - visu dienu atdoties savai mākslai un pa vakariem klaiņot pa pilsētas ielām blakus kādai daiļai sievietei, runājot par mākslu un baudot dzīves burvību.

Taču tā kā es neesmu rakstnieks nedz savā reālajā dzīvē, nedz arī fantāzijā, atbildēju ģitāristam: “Esmu tulks.” Mūziķa smīns acumirklī pazuda, un viņa seju pārņēma patiesa interese. “Tiešām?” viņš jautāja. “Ko tas īsti nozīmē: tu pārraksti tekstus no vienas valodas otrā?” “Jā, tieši tā.” “No kādas valodas tu tulko?” viņš turpināja, ģitāru atstutēdams pret stabu.

Bija beigusies iepriekšējā situācija, kad ģitārists šķietami izklaidē pseido-rakstnieku un viņa kundzi, izlikdamies, ka viņam patiešām rūp viņu labsajūta šajā sestdienas vakarā un viņš vēlas tikai viņus iepriecināt ar kādu jauku bītlu dziesmiņu, kamēr es, pseido-rakstnieks, tēloju, ka man ļoti patīk, ka kāds svešinieks bāžas zem deguna un spēlē dziesmu, kas man īstenībā no visām bītlu dziesmām patīk vismazāk (nevaru ciest to rindiņu: “He wear no shoeshine he got toejam football, ” kas man liek iedomāties sporta zālē bieži redzētos ļaudis, kas no kājpirkstu aizām ķeksē laukā ādas saražoto sviestiņu, sarullē to bumbiņās, un tad tās pielipina zem beņķīša). Nepieciešamais teātris bija beidzies, un varējām uzsākt reālu sarunu.

“Es tulkoju no latviešu valodas uz angļu,” atbildēju. Vārds “latviešu” lika ģitāristam vēl platāk atvērt acis ar patiesu izbrīnu. “Tiešām? Es nekad neesmu dzirdējis, ka kāds nodarbotos ar latviešu valodas tulkošanu angliski! Tu varētu piedalīties televīzijas programmā “What’s My Line (tas bija vecs amerikāņu izklaides šovs, kurā publika centās izdibināt kāda konkrēta cilvēka nodarbošanos). “Tu vinnētu miljonus! Neviens nemūžam neiedomātos, ka ar to kāds var nodarboties! Latviešu valodas tulks! Bet vai tas nozīmē, ka tu esi arī tulkojis literatūru - grāmatas un tamlīdzīgi?” “Jā, esmu. Bet nesanāk tik bieži. Tādiem projektiem grūti atrast naudu, bet nauda ir svarīga, lai izdzīvotu.” “Jā, vecīt, es zinu. Man tā ir katru dienu.” “Bez tam man ir sācis likties, ka pašiem rakstniekiem ir gandrīz vai vienalga, vai viņus tulko vai nē. Viņi nav pārāk atsaucīgi. Vai zini, par ko es runāju?” “Jā vecīt, es zinu. Man tā ir katru dienu. Nospēlēju cilvēkam kādu bītlu dziesmu uz šīs pašas platformas, bet viņš izliekas, ka mani vispār neredz, nemaz nerunājot par naudu. Daudzi cilvēki ir neatsaucīgi, ne tikai latviešu rakstnieki.”

Dīvainā kārtā šim muzikantam interesantāk likās tas, ka esmu tulks, nevis iespēja, ka es varētu būt rakstnieks, kas viņam īstenībā šķita smieklīgi. Bet es arī zinu, kāpēc. Amerikā visi teksti parādās vienā valodā, un neviens nejūt nepieciešamību tos tulkot citās valodās. Protams, ir izņēmumi - daudzas birokrātiskas anketas, piemēram, tās, kas jāaizpilda, piesakoties autovadītāja apliecībai, ir tulkotas spāniski. Tāpat arī zinu, ka Braitonbīčas slimnīcas traumpunktā, kur reiz sanāca nokļūt, visas norādes pie sienām ir arī krieviski. Tomēr pārsvarā tekstu pasaule šeit izpaužas vienā valodā. Diemžēl tas nozīmē arī to, ka starp Amerikā izdotajām grāmatām ir ļoti mazs skaits tulkoto grāmatu - precīzāk, trīs procenti, kā to apliecina ļoti labs blogs ar tādu pašu nosaukumu “Three Percent”, vienlaicīgi pieminot, ka tulkotās prozas vai dzejas krājumu skaits ir tuvāk 0,7 %. Pirms sāku nodarboties ar tulkošanu, es arī reti aizdomājos, ka kāds nabaga cilvēks bija pūlējies pārtulkot, piemēram, Flobēra “Bovarī kundzi” angliski. Man likās, ka pats rakstnieks bija bezmaz vai radījis abas versijas vienlaicīgi, vai teksts tika izlaists cauri kaut kādam brīnumainam tulkošanas aparātam, kas stāv katrā izdevniecībā. Rezultātā, ja pasaki kādam amerikānim, piemēram, ģitāristam, kas spēlē Otrās avēnijas metro pieturā, zem Haustona ielas, ka esi tulks, viņam tas liekas tāds neparasts, unikāls darbs, un tas izpelnās mazu “bravo” - līdzīgi tādam, ko izpelnīsies Itālijas restorānos, kad tavs pasūtījums apkalpotājam liekas īpaši piemērots vai pareizs. (“Kā vēlaties, lai pagatavo jūsu izvēlēto gaļu?” “Jēlu.” “Bravo.”)

Latvijā ir otrādi. Šeit viss tiek tulkots krustām šķērsām, un visi tulko pa labi un pa kreisi. Daudzos restorānos ēdienkartes ir tulkotas trīs vai pat četrās valodās un ir ļoti grūti atrast, ko vēlies pasūtīt. Ejot pa Čaka ielu (tur, kur nopirku savu brīnumaino lietusmēteli), liekas, ka katrs otrais kantoris nodarbojas ar tekstu tulkošanu. Braucot mikroautobusā, cilvēks var lūkoties mazā televizora ekrāniņā, kur vīd mini-reklāmiņas iestādēm, kas piedāvā “kvalitatīvus, notariāli apstiprinātus tulkojumus”, kuri atrisinās visas jūsu “tulkošanas problēmas.” Tulkojumus un tulkotos tekstus var ieraudzīt sporta zālēs, frizētavās, pankūku ēstuvēs, trolejbusos, un, protams, arī televīzijas raidījumos, kur tos dzird vienlaicīgi - izdvestus vietējo aktieru dobjajā baritonā - ar šova oriģinālo skaņu celiņu. Grāmatnīcās atrodams daudz vairāk tulkotās literatūras nekā oriģinālliteratūras, un valstiskajā līmenī pastāv daudz iestāžu, kas nodarbojas ar to vien, kā latviešu likumu tulkošanu svešvalodās vai Eiropas Savienības likumu tulkošanu latviešu valodā. Tulkošana ir milzīga industrija, kurā strādā neskaitāmi daudz čaklu rūķīšu. Tai skaitā arī es. Ar to var pat nopelnīt naudu, atšķirībā no “naudiņām” - tas, ko latviešu cilvēks sola, kad viņš nedomā drīzā nākotnē maksāt par darbu. (Ja tev e-pastā raksta “Paldies par ātro darbu! Naudiņas būs pēc līguma sastādīšanas!”, neceri to kaut kad drīzumā saņemt. Vēl viena pazīme, ka maksāšana tiks vilkta garumā: “Paldies par ātro darbu! Mūsu juristi cītīgi strādā pie līguma sagatavošanas, un tas būs gatavs pēc nedēļas!” Šis teikums man vienmēr liek iedomāties pilnu istabu ar vairākām uz koka ķeblīšiem sasēdušām pelītēm, kas cītīgi ar vecmodīgām spalvām raksta līgumus vairākos eksemplāros kā Mikipeles attēlotais Bobs Kračits Disneja kinoversijā par Čārlza Dikensa stāstu “Ziemassvētku korālis”.) Latvijā tulkošana ir arods, kas apmierina mūsu vides vajadzības pēc saprašanās vairākās valodās - sīkumains un reizē grūts darbs, tāpat kā krāsns kurināšana, kas apmierina mūsu vajadzību pēc siltuma. Un tā ir arī jābūt: es nedomāju, ka tulkošanu būtu jāpaceļ vienā līmenī ar radošu darbu vai ar mākslu. Rakstīt grāmatu ir kā gleznot milzīgu bildi. Bet tulkot to pašu grāmatu ir kā uz sīkiem pužļu gabaliņiem mēģināt sazīmēt gleznas detaļas un tad pūlēties tos pašus gabaliņus sakārtot pareizā secībā, lai sanāktu kaut kas līdzīgs oriģinālai bildei.

Mūziķis atkal pacēla savu ģitāru un sāka to klusiņām strinkšķināt. Viņš negrasījās atkal uzspēlēt kādu dziesmu; viņam acīmredzot bez ģitāras rokā bija grūti stāvēt uz šīs metro platformas un ar kādu kontaktēties. “Un kā ir ar to tulkošanu?” viņš vaicāja, lēnām velkot pirmos akordus dziesmai “Paperback Writer”. “Interesants darbs?”

Ziemassvētku vakarā man kāds ģimenes loceklis iecēla klēpī milzīgu, smagu grāmatu - jaunu, Latvijā izdotu atlantu. Viņš ar sajūsmu paziņoja, ka grāmatas veidotāji bija pavadījuši vairākus gadus pie tā izveides, ne tik daudz sakārtojot pasaules kartes, kas ir, protams, katra atlanta galvenā un vissvarīgākā sastāvdaļa, kā tieši tulkojot pasaules ģeogrāfisko vienību nosaukumus latviešu valodā. Autori patiešām bija vērienīgi piestrādājuši pie “pasaules latviskošanas.” Taču, atlantu šķirstot, mani pārņēma šausmas, un es ļoti cerēju, ka man kaut kas tāds nebūtu kādu dienu jātulko angliski.

Savā ikdienas darbā - pelnot pārsvarā naudiņu, bet reizēm arī naudu, tulkojot latviešu tekstu angliski - man bieži liekas, ka neesmu tik daudz tulkotājs, kā “atlatviskotājs”. Lielākoties tulkoju, laiku pavadot atšifrēdams latviskojumus un meklējot to oriģinālvārdus internetā. Latviskošana ir dīvaina tradīcija, kuras mērķis ir latviešu burtiem atspoguļot veidu, kā svešs vārds šķietami tiek izrunāts oriģinālvalodā, un tad tam tiek pievienota attiecīgā dzimte un galotne. Šī nodarbe ir problemātiska vairākos punktus: kurš nosaka, kā vārds tiek “pareizi” izrunāts oriģinālvalodā? Kura dzimte un galotne ir “pareizā”? Kas notiek, ja vārda latviskā versija ir tik attālināta no oriģinālrakstības, ka vārds kļūst pilnīgi svešs pat tā īpašniekam? Manā gadījumā ir papildus problēma: iztērētie laika resursi, kas tiek zaudēti vārdu latviskošanā, latviskoto vārdu atšifrēšanā, un pareizo oriģinālvārdu meklēšanā gadījumos, kad latviešu teksts tiek gatavots ar nolūku to tulkot angliski.

Es saprotu, ka šī nodarbe ir nepieciešama vārdu pareizai locīšanai teikuma ietvaros un ka latviešu valoda ir samērā maza lingvistiska parādība uz citu tautu valodu fona, kas tamdēļ ir cītīgi jāglabā no izzušanas vai saplūšanas ar svešvārdiem. Un es ļoti negribētu izklausīties pēc kārtējā ārzemju latvieša, kas purina savas dzintara krelles un klinkšķina savu Nameja gredzena pret galdu un visiem skaļi paziņo, ka, lūk, šeit viss ir galīgi garām (vai izteikti garām), un ka TUR, lūk, dara savādāk (kaut vai TUR viņu varbūt neviens pat neuzklausītu, jo iespējams, tur viņš ir samērā liels neveiksminieks, kādēļ viņam bija jāatvācas uz šejieni, lai vicinātu savu auseklīti). Bet vienalga - es domāju, ka šis jautājums nav bijis pietiekami nopietni apspriests. Tā kā līdz ar pasaules sašaurināšanos un nolīdzināšanos mūsu acu priekša nonāk tik ļoti daudz svešvārdu un tā kā Latvijas robežas nu jau bez šlagbauma starpniecības šķērso tik ļoti daudz svešu personvārdu īpašnieku, un Rīgas grāmatnīcu plaukti arvien vairāk piepildās ar pasaules literatūras darbiem, būtu cītīgāk jāpārdomā, kādā veidā un kādā mērā tiek latviskoti personvārdi un vietvārdi.

Šķirstot šo skaisto atlantu, kas neapšaubāmi ir vērtīgs ieguvums, uzreiz acīs iekrita vairāki piemēri, kas izceļ latviskošanas divdomīgo dabu. Netālu no Ņujorkas ir pilsēta Yonkers, kur atrodas Amerikas latviešu baznīca, kuras pagrabā iemācījos runāt latviski. Mēs šo vietu izrunā dēvējām par “Jonkeriem” - braucām uz Jonkeru skolu, mācījāmies Jonkeros. Mūsu vieta bija Jonkeri. Atlantā pilsēta ir “Jonkersa”. Kura versija ir pareiza? Un kā mums rēķināties ar vārdu iespējamām izrunām? Kad vietēji Jonkeru/Jonkersas iedzīvotāji izrunā savas pilsētas vārdu, tas skan apmērām “Jānkaz”. Vai tad latviski arī būtu jāraksta “Jānkaza”? Par šo rakstību pēc izrunas jau gadiem tiek lauzti šķēpi, un, manuprāt, labākais, ko varētu darīt, būtu atstāt šīs pilsētas vārdu oriģinālrakstībā vai arī, piemēram, likt iespējamo latviskoto izrunu iekavās, atstājot vārdu oriģinālā formā, kad tas pirmo reizi parādās tekstā. (Izņēmums varētu būt jau labi zināmie un bieži lietotie latviskojumi, piemēram, Ņujorka, kur, starp citu, arī mājo kāda visai dīvaina izruna. “Nūjorka” daudz precīzāk atspoguļotu visplašāk izmantoto anglisko izrunu.)

Lai nu kā, taču šajā tradīcijā ir arī kaut kas ļoti simpātisks, jo tā atklāj vienu ļoti īpašu latvietības pazīmi: vēlmi visu padarīt latvisku, pārklāt mazas nācijas valodu pār visiem kontinentiem un kaut vissīkākā miestiņa nosaukumu pārvērst latvju mēlē viegli izrunājamā variantā. Tieksme lekties mazai nācijai ir tikai dabīga; tā izpaužas arī nepieciešamībā mūžīgi uzsvērt pasaules slavenību saknes Latvijā vai viņu latvietību, pat ja viņi to arī noliegtu. Šī tendence ir tikpat latviska īpašība kā mazu, tamborētu sedziņu klāšana uz televizoriem, visu priekšmetu bāšana plastmasas maisiņos, šausmināšanās par caurvēja kaitīgo dabu, izvairīšanās no auksta ūdens dzeršanas karstā dienā, un saldējuma graušana uz ielas pat tad, kad grādi sniedzas zem nulles.

Un šī lepošanās izpaužas arī tekstos. Katrā latviešu cilvēka biogrāfijā, ar ko esmu saskāries, sekojošā sentence ir neizbēgama sine qua non: “[cilvēka vārds] ir [uzstājies, koncertējis, ceļojis, bijis publicēts, studējis, utt.] Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Grieķijā, Itālijā, Vācijā, Francijā, Portugālē, Anglijā, ASV, Ķīnā, Japānā, Gruzijā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Islandē, Austrijā, Melnkalnē, Bosnijā, Gruzijā, Ukrainā, utt.” Šis teikums parasti aizņem vismaz pusi no biogrāfijas, atstājot iespaidu, ka cilvēks piedzima šeit un tad pavadīja savu karjeru, iekarojot pasauli. Bet šai domāšanai “uz āru” ir labi zināms pretstats: domāšana “uz iekšu,” aizmirstot par ārējās pasaules esamību. Šī ir arī ļoti redzama tendence latviešu rakstītajās recenzijās par pašmāju radošajiem darbiem. Gatavojot tekstus, kas vēlāk domāti tulkošanai, latviešu kritiķi bieži nepiedomā, kā kādu mākslas darbu, izrādi, vai grāmatu aprakstīt tā, lai tas liktos interesanti ārzemju auditorijai - tas ir, rakstīt saprotoši, saistoši, un izglītojoši. Man dažbrīd liekas, ka pašmāju kritiķi cenšas rakstīt tā, lai noēnotu pašu objektu ar savu īpašo vārdu mākslas burvību, un tādēļ speciāli raksta, cik iespējams sarežģītāk un dzejiskāk. Šīs recenzijas skan apmēram šādi: ‘Autors reizē gausi un steidzīgi griežas smalkās, rafinētās dejās pār bezgalības virpuļojošo bezdibeni, vijot smalkas mežģīnes caur mūsu laika un telpas virmojošo nesavienojamību un loģisko neiespējamību, kas cauraužas pagātnes esamības smalki pītajās mežģīnēs un gremdējas visdziļākajās tagadnes būtības dzīles, līdz savai atpakaļejošai kulminācijai nākotnes kārtējā neatkārtojamībā.” Teksti parasti svārstās starp šīm “smalkajām mežģīnēm pār bezgalības bezdibeni” un teikumiem, kur vienīgie apzīmētāji ir vārdi “spilgts”, “krāšņs”, “spožs”, un darbības vārdu krājumā ietilpst vienīgi “realizēt”, “iezīmēties”, “piedāvāt iespēju”, “sasniegt” (“viņa spilgtā debija iezīmējās ar krāšņu sasniegumu, kur publikai tika piedāvāta iespēja baudīt šo spožo piedāvājumu...”), vai intervijām ar trīsdesmitgadīgām dzejniecēm vai aktrisēm, kas sākas ar šādiem teikumiem: “Smalkā, trauslā meitene, ģērbta glītos, gaišos svārciņos un smukā baltā blūzītē, sēdēja pie kafejnīcas galdiņa, malkodama tasīti gardi kūpošas kafijas. Meitene nopūtās, it kā saņemot dūšu, pacēla savas tumšās acis, kas slēpās zem taisniem, glīti saķemmētiem matiem, un smalkā balsī pavaicāja: “Par ko jūs gribējāt parunāties? Tikai, lūdzu, ne par TO!’” (Žurnālam uz vāka, protams, lielos burtos vēlāk parādīsies virsraksts: “Tikai, lūdzu, ne par TO!”)

Bet līdz ar šiem šabloniskajiem rakstības stiliem, Latvijas tekstos ir parādījusies vēl viena kļūme, ko es saucu par “wikiplaģiātiem”. Tie ir teksti, kuri sastāv no teikumiem un pat veselām rindkopām, kas ir izkopēti no Wikipedia šķirkļu lapām un tad pārtulkoti latviski. Nepārprotami, tas ir klajš plaģiātisms, kaut arī tā iespaidu pašos plaģiatoros noteikti mazina tas, ka kopētie teikumi ir tulkoti. Tulkojot šādus tekstus, man rodas vairāki jautājumi: vai tos vienkārši “attulkot” atpakaļ uz oriģinālvalodu, tādējādi veicinot un pat apstiprinot plaģiātu, vai mēģināt slēpt tekstu izcelsmi?

Mani šādos brīžos pārņem tāda pievilta sajūta, un zinu, ka kaut ko līdzīgu piedzīvo vidusskolas skolotāji un pat daži augstskolas profesori visā pasaulē, atklājot, ka viņu skolnieku vai studentu darbi ir izkopēti no virtuāliem avotiem. Bet reizēm, protams, ir arī jautri brīži.

Sadarbojos ar vienu samērā lielu organizāciju, kas regulāri piedāvā šādus wikiplaģiātus. Teiksim, ka tas ir koris (tas nav koris). Reiz kādā kora atsūtītā tekstā tika runāts par kādu slavenu grāmatu, kas bija iespaidojusi vairākus mākslas darbus dažādos žanros -esejas, lugas un filmas, kā arī skaņdarbu, ko koris plānoja atskaņot savā koncertā. Līdzās šiem darbiem, tekstā parādījās arī kāda nedzirdēta kinofilmas nosaukuma versija, ko bija veidojusi grupa ar visai dīvainu nosaukumu, “Liketiju Splitu producentu apvienība”. Tā kā esmu pieradis pie šīs organizācijas tendences savus tekstus veidot no internetā atrastajiem fragmentiem, uzreiz griezos pie tās visiemīļotākā avota, Wikipedia. Kā jau varēja domāt, teikums parādījās arī šī portāla šķirklī par slaveno darbu. Bet sintakse liecināja par to, ka kāds šo aizdomīgo filmas nosaukumu - kura veidotāju angliskais nosaukums bija Lickety Split Productions -bija pašdarbīgi pievienojis aprakstam, bet saita “krusttēvi” to vēl nebija paspējuši izdzēst tā relatīvā nebūtiskuma dēļ. Spriežot pēc producentu apvienības pikantā nosaukuma, tā visticamāk bija pornogrāfiska rakstura filma.

Šī ir bieža parādība Wikipedialapās. Aprakstā, piemēram, par slaveno amerikāņu autoru Filipu Rotu (Philip Roth) kādu pēcpusdienu uz pāris stundiņām var parādīties izsaukums: “TIMMY IS AN ASSHOLE!!!!” iesprausts pa vidu kādā teikumā par šī autora nozīmi divdesmitā gadsimta otrās puses amerikāņu literatūrā. Gadījums ar Liketiju Splitu nebūt nebija tik uzkrītošs, un pikantais nosaukums visnotaļ veiksmīgi bija iepīts tekstā - tik veiksmīgi, ka kāds nabaga rīdzinieks to bija ievietojis savā tekstā samērā neveiklā latviešu tulkojumā, un to tālāk lasīja tūkstošiem cilvēku, apmeklējot šīs visai cienījamās iestādes pasākumu. Izmantojot Wikipedia brīvo pieeju un Latvijas redaktoru vienaldzīgo attieksmi pret plaģiātismu, kāds neķītrs kinomīlis bija palīdzējis reklamēt šo krāšņo sniegumu arī šeit, Rīgā, piedāvājot spilgtajai debijai iespēju vīties cauri arī mūsu apziņas dzīlēm un pīt savas smalkās mežģīnes pār mūsu bezdibeņiem.