Manas dusmas rodas no bezspēcības

Laikmetīgās mākslas izstādes var kļūt par nozīmīgu notikumu, kurā iepazīt citādo, neierasto un atsevišķos gadījumos arī neērto. Tieši šādu pieredzējumu mākslas interesentiem 2017. gadā piedāvāja poļu mākslinieka Artura Žmijevska (1966, Varšava) izstāde “Neredzamās zonas” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, tās atklāšanas dienā arī notika šī saruna. Par nozīmīgu notikumu citu mākslas norišu starpā šī izstāde kļuva arī tādēļ, ka Latvijas laikmetīgās mākslas ainā vērojams sociāli un politiski ieinteresētas mākslas trūkums. Žmijevskis neslēpj savai radošajai darbībai raksturīgo politiski kreisās ievirzes skatījumu un ir pārliecināts, ka mūsdienu mākslai jābūt sociāli ietekmīgai, tai jātiecas mainīt sabiedrības vērtības, “jāinficē sabiedrības ķermenis līdzīgi vīrusam”¹. Viņa sociāli izmantotie mākslinieciskie centieni vērsti uz cīņu ar neredzamajām zonām citādā ziņā visai pašpārliecinātās vērotāju kopienas redzes laukā. Redzes un empātijas lauka paplašināšanas vārdā mākslinieks pievērš mūsu uzmanību tām sabiedrības grupām, kuras visbiežāk ir pakļautas sociālās atstumtības riskiem (piem., cilvēkiem ar invaliditāti, trūkumcietējiem, cilvēkiem ieslodzījuma vietās u.c.). Savās filmās viņš rūpīgi un metodiski pēta izslēgšanas momentus un kritiski aplūko iekļaušanas noteikumus, piedāvājot telpu, kurā dažādās formās var izpausties sabiedrības acīs nevēlami subjekti, tādi kā cilvēki, kuru spējas ir kaut kādā veidā ierobežotas. Groteskais ķermeņu kailums, ko mākslinieks nereti izmanto šim nolūkam, pretojas šo cilvēku sociālajai un estētiskajai marginalizācijai, kurai viņi tiek pakļauti sabiedrības radīto barjeru un aizspriedumu dēļ. Līdzīgi savos darbos Žmijevskis norāda, ka pieņemt atšķirīgo citos cilvēkos ir ļoti grūti – nereti tādēļ, ka mēs nepietiekami cenšamies vai nevēlamies to darīt.

Māris Vītols

Rīgas Laiks: Kāpēc jūs esat tik nopietns?

Arturs Žmijevskis: Nopietns?

RL: Jā. Man šķiet, ka jūs esat nopietns. Tas nav šodienas iespaids – tāds man rodas, lasot un skatoties jūsu agrākos darbus. Man nāk prātā tikai divas iespējas – vai nu jūs esat pārnopietns, vai arī pārdusmīgs.

Žmijevskis: Nu jā, es esmu dusmīgs, kad domāju par politiku, par politisko situāciju Polijā vai Austrumeiropā. Manas dusmas rodas no bezspēcības sajūtas. Es neko daudz nevaru darīt, lai ietekmētu situāciju.

RL: Kas jūs sadusmo?

Žmijevskis: Varmācība, ko politiķi izmanto kā politikas instrumentu.

RL: Bet Polijā taču nevienu nespīdzina, vai kā?

Žmijevskis: Es nerunāju par fizisku varmācību.

RL: Par kādu varmācību jūs runājat?

Žmijevskis: Viņi neuzklausa. Viņi nediskutē, nedebatē. Viņi vienkārši spiež cilvēkus dzīvot politiķu konstruētā realitātē.

RL: Kāda ir tā realitāte, kuru konstruē politiķi?

Žmijevskis: Viņi konstruē vai dekonstruē likumus. Viņi manipulē ar konstitūciju. Viņi pat manipulē ar cilvēka pamattiesību izpratni. Viņi var to mainīt vai ignorēt, vai apiet. Vai arī, pozitīvā scenārija gadījumā, pieņemt un izpildīt. Es runāju par Polijas kontekstu, kurā mums ir problēmas ar vīriešu un sieviešu pamattiesību ievērošanu.

RL: Kuras no jūsu tiesībām Polijā tiek pārkāptas?

Žmijevskis: Manas reproduktīvās tiesības, piemēram.

RL: Kā tās tiek pārkāptas?

Žmijevskis: Mūsdienu medicīna balstās uz racionalitāti, zinātniskiem pētījumiem. Tā, iespējams, tiks aizstāta ar baznīcas zinātni vai katolisko zinātni, ar kaut kādām vēstīm, ko mums dod Dievs. Tātad racionalitāti var pilnībā izdzēst un aizstāt ar baznīcas ieteiktajām “medicīniskajām procedūrām”. Tad vēl ir vardarbības problēma. Piemēram, vardarbība ģimenē. Mums bija likums pret vardarbību ģimenē, pamatlīmenis. Pašreizējā valdība vēlas izbeigt šādu normu pastāvēšanu. Turklāt viņi neievēro konstitūciju. Konstitūcija ir apdraudēta. Un, protams, manas pamattiesības ir ierakstītas konstitūcijā.

RL: Bet jūs teicāt, ka tiek pārkāptas jūsu reproduktīvās tiesības. Kā viņi tās pārkāpj?

Žmijevskis: Potenciāli.

RL: Jūs domājat, gadījumā, ja jūs nolemtu kļūt par sievieti?

Žmijevskis: Nav nemaz jāiet tik tālu. Piemēram, man varētu būt problēmas ar auglību. Tad man būtu nepieciešamas īpašas medicīniskās procedūras, kuras ir aizliegtas. Vai arī valsts tās nefinansē.

RL: Tā ir milzīga atšķirība.

Žmijevskis: Nē, nav īpašas atšķirības.

RL: Kā tā?

Žmijevskis: Tāpēc, ka kaut kā nefinansēšanu nosaka politiski apsvērumi. Tā ir politiski motivēta. Piemēram, ja jūs izdodat žurnālu, bet es kā politiķis nepiekrītu jūsu žurnāla saturam un žurnāls tiek finansēts no valsts līdzekļiem, es varu šos līdzekļus atņemt. Izdošana jau nav aizliegta, taču jūs vairs nevarēsiet savu žurnālu publicēt.

RL: Kas tur slikts? Kādam taču jānosaka, kas ir jāatbalsta no valsts līdzekļiem un kas nav. Un vienmēr jau darbojas kādi principi un kritēriji, izvēloties, ko atbalstīt.

Žmijevskis: Jā, bet šī ir ideoloģiska izvēle.

RL: Ja šo izvēli veiktu brīvais tirgus, vai jūs to pieņemtu?

Žmijevskis: Bet brīvā tirgus nav! Mums nav komercsektora balstītas kultūras attīstības tradīcijas.

RL: Vai esat kādreiz jutis, ka ideoloģija Polijā kaut kā uzspiež savu gribu vai kontrolē jūsu mākslinieka darbu?

Žmijevskis: Nē, manu darbu tā nekontrolē. Es neesmu atkarīgs no valsts līdzekļiem.

RL: Tad kāpēc jūs tā dusmojaties uz viņiem? Jūs taču varat darīt, ko vēlaties.

Žmijevskis: Bet tas nebalstās tikai tiešā ieinteresētībā. To nenosaka tikai nauda. Kā jau teicu, man ir sajūta, ka es kā sabiedrības loceklis nevaru ietekmēt realitāti, nevaru īstenot savas tiesības. Es nevaru īsti piedalīties politisko lēmumu pieņemšanā. Es nevaru tos ietekmēt. Es varu tikai vērot. Mana loma ir samazināta līdz tās politisko lēmumu straumes vērošanai, kuru virza politiķi, administratori un tā tālāk. Es nepiedalos.

RL: Jūs vēlētos piedalīties?

Žmijevskis: Jā. Es vēlētos, lai politiķi ņem vērā manu viedokli. Es vēlētos piedalīties kolektīvos centienos veidot kolektīvu dzīvi.