Kur tad bez eksistences, rauj viņu kociņš?

RL brīdina, ka intervija satur necenzētu leksiku.

Viktors Puzo ir, kā par brīnumu, saglabājies krievu andergraunda artefakts laikos, kad nekāda andergraunda vairs nav un visapkārt ir viens vienīgs šovbizness. Alternatīva ir šāda: vai nu tu esi pārdevies, vai arī tik netalantīgs, ka nevienam nafig neesi vajadzīgs. (“Ko tu tāds neatkarīgs? Laikam neko nemāki?”)

Puzo kā reti kurš pamanās izsprukt starp šo Skillu un šo Haribdu. Viņš ir labi pazīstams mūziķis, atzīts mākslinieks, nesenā pagātnē bijis televīzijas raidījumu vadītājs – meistars dažnedažādās jomās un piedevām absolūti antisociāls. Uz viņu var skatīties un apskaust: cilvēks jau daudzus gadus dara, ko grib, publiski iztaisās par klaunu, muļķīti, alkoholiķi, neveiksminieku – un visiem ir mīļš. Un lai tikai kāds pamēģina viņu nosaukt par nemākuli. Talantu vienmēr var redzēt pa gabalu.

1974. dzimšanas gads tiem, kuri zina pēcpadomju Krievijas vēsturi, izteiks diezgan daudz. Šīs paaudzes jaunība iegadījās 90. gados, tādējādi faktiski tika izmesta atkritumos. Deviņdesmitajos Puzo staipīja dzelzceļa gulšņus, dzēra un spēlēja industriālo mūziku. Lepni dēvējās par panku; vēlāk šim apzīmējumam tika pievienots priedēklis “post-”. Deviņdesmitie viņam un viņa draugiem dāvāja skaidru apjausmu, ka viņi nevienam nav vajadzīgi un tātad var darīt, kas ienāk prātā. Tā arī ir tā radošā brīvība.

Atzinību viņš ieguva 21. gadsimta sākumā. Tiem laikiem ļoti trūka sava Veņičkas Jerofejeva, un tie viņu dabūja. Puzo tēls – gudrs, daudz lasījis alkoholiķis, kuram nospļauties uz menedžmentu, mārketingu un merčendaizingu, – trāpīja tieši desmitniekā. Inteliģents nerrs ar alus bundžu. Un ja tāds vēl ir arī mākslinieks... Un ja vēl arī mūziķis...

Daži sausi fakti protokolam:

– Puzo strādā par Rjumočnajas radošo direktoru, un tā vien jau ir performance.

– Puzo strādā par Puzo grupā Prohors un Puzo. Galvenie hiti: “408 pudeles” (un visas trijās dienās) un “Tramvajs” (“Mājās braukšu ar tramvaju, aizbraukšu mājās – kā iedzeršu!”). Pieci albumi, simtiem koncertu, arī Eiropā.

– Puzo basģitāru spēlē, bliezdams pa stīgām, pirkstus nežēlojot. Tāda tehnika ir retums. “Rokenrolam jābūt ar pautiem,” saka Puzo. Jā, viņš ir mačo, un tad?

– Puzo ir autors aizkustinošām, liriskām akvareļkrāsu un tušas skicēm. Bikli alkoholiķu stāvi naksnīgā lietū, slēgti dzērienu veikali... Visslavenākā no tām – “Cieniet piedzērušos!” Arī pārējās veltītas šai tēmai.

– Puzo ir vadījis raidījumu “Iepazīstot pasauli ar Viktoru Puzo” un ierakstījis ap simt piedauzīgu video jūtūbā. Piemēram, šādu: “Pisties ir kaitīgi, pupi ir pretīgi, sperma ir indīga!” Un lai tagad kāds pamēģina pateikt, ka viņš ir amorāls.

– Puzo ir raksturīga aktīva dzīves pozīcija. Savus politiskos uzskatus viņš izsaka īsi un pārliecinoši: “Man pie dirsas!” Ja ar šādu lozungu izvirzītu savu kandidatūru vēlēšanām, 150 procenti balsu būtu garantēti.

– Puzo ir alkoholiķis, taču ar mēru. Visbiežāk sastopamais vārds viņa leksikonā ir вотка (šņaps), tomēr arī no konjaka viņš neatteiksies.

– Puzo visvieglāk parādīt ar diviem triepieniem: pārbolītas acis, kājas, rokas ieplestas un bļāviens nelabā balsī: “Jūs tak esat galvā sapisušies!” Un šai ziņā viņam ir taisnība.

Vēl Puzo ar visu savu brutalitāti (skūta galva, bārda kā lāpsta, skinhedu bikšturi) ir ļoti lādzīgs. Viņa mēmē “Cilvēki, es jūs neieredzu, ejiet nahuj!” cilvēkmīlestības ir vairāk nekā visā Krievijas Federācijas valdībā kopā. Dīvains panks, taču mēdz būt arī tādi.

^{Jans Šenkmans}

Rīgas Laiks: Sakiet, ja jūs strādājat par Viktoru Puzo, kurš tad strādā par Buravkinu?

Viktors Puzo-Buravkins: Ā, pēc pases tas ir mans uzvārds, tad nu vai nav vienalga? Es viņus nodalu. Te, Rjumočnajā, es nodarbojos ar izstādēm. Citādi es strādāju par Viktoru Puzo. Tā, redz, ir sagadījies.

RL: Nu, pa vienai...

Puzo: Pa vienai. (Abi iedzer.) Uz veselībām, mans dārgais. Vai kādreiz esat ēdis maku suši ar siļķi? Bet ar speķi? Te pie mums var dabūt.

RL: Venedikts Jerofejevs rakstīja: bijusi viņam teikšana, kas jāieraksta pasē, viņš tajā ieviestu jaunu aili: “spārnu plētums”. Kādu aili sev pasē ieviestu jūs, Viktor?

Puzo: Tur jābūt ailei “dzērājs-lieldzērājs-atturībnieks”.

RL: Vai pārdzērājs.

Puzo: Nu jā, tas jau būtu tāds pusdievs.

RL: Un ko jūs pasvītrotu?

Puzo: Droši vien “dzērājs”. Par lieldzērāju es sevi tomēr nevaru nosaukt.

RL: Kāpēc jums patīk dzert?

Puzo: Piedzēries cilvēks ir daudz gudrāks. Piedzērušam ir jautrāka dzīve.

RL: Tad pienāktos būt permanenti piedzērušam.

Puzo: Galvenais – vienmēr būt pālī, jā.

RL: Bet tas taču ir dārgi un...

Puzo: Dzert vispār ir dārgi. Tomēr var atrast pareizu darbavietu, kurā dzert vairs nebūs ļoti dārgi. Ne es esmu sacījis: “Atrodi nodarbošanos, kas tev patīk, un tev nekad nebūs jāiet uz darbu.” Tādēļ es atradu nodarbošanos, kas man patika, un sāku strādāt Rjumočnajā. Kur tad vēl es varēju sākt strādāt? Tikai te.

RL: Nu protams. Bet kāpēc rajonu sauc par Zjuzinu?

Puzo: Tāpēc, ka reiz senos laikos te bija Zjuzinas ciems. Visas Maskavas nomales ir bijušie ciemi. Tagad šis rajons kļuvis par tādu Maskavas andergraunda centru. Mēs te esam jau trīs gadus.

RL: Sakiet, ar ko slavenā šņabotava, arī Rjumočnaja, Ņikitas ielā atšķiras no šīs?

Puzo: Ņikitas ielā? Zinu, zinu. Daudzreiz jaunībā esmu tur pļēgurojis. Brīnumjauka vieta, tomēr šeit ir mazliet citādi. Es uzskatu, ka Maskavā analogu šai Zjuzinas šņabotavai vispār nav. Kaut arī šajā pilsētā dzīvo gandrīz vai 20 miljoni cilvēku, vesela valsts. Esmu Maskavā izblandījies pa ļoti daudzām dzertuvēm un regulāri tajās apgrozos, taču neko tamlīdzīgu nekur neesmu redzējis.

RL: Kur tad ir šīs iestādes cimess, ja neskaita to, ka tā atrodas Zjuzinā?

Puzo: Nu kā – cimess? Te visu laiku ir kaut kādi notikumi un pasākumi. Izstādes, koncerti, vēl kaut kas. Purnu dauzīšana, žūpošana.

RL: Purnu dauzīšana?

Puzo: Mēdz gadīties, rajons ir grūts, specifisks. Es, kad vēl te nestrādāju, bet tāpat vien nācu iedzert, reizes trīs pavisam noteikti izkāvos. Ar visādiem salašņām. Tomēr tagad ir diezgan mierīgi.

RL: Vai gleznot jūs sākāt amatu apvienošanas kārtībā, strādājot te?

Puzo: Gleznot es sāku sen, pirms gadiem 12 vai 13. Man bija 31 gads, biju aizgājis no darba, jo biju noguris. Pēc pirmā diploma esmu inženieris, taču strādāju antikvāru lietu galerijā. Tomēr tas nav tas pats, kas šņabotava. Un tad es nodomāju: ko es te noņemos ar visādu huiņu? Es taču visu mūžu esmu gribējis mālēt. Kopš bērnības. Taču kaut kā neizdevās. Es visu laiku nodarbojos ar mūziku, saprotams. Un es aizgāju no darba – mani gandrīz izmeta, var teikt. Aizņēmos naudu, nopirku audeklus, krāsas, metodisko palīglīdzekli “Kā gleznot ar eļļas krāsām”. Un sāku darīt to, ko visu mūžu biju gribējis darīt. Pēc pieciem gadiem man bija izstāde Tretjakovkā. Tas arī viss. Nav nekā neiespējama. Galvenais – darīt to, kas ļoti patīk.

RL: Kurš jūs tur izstādīja?

Puzo: Mums bija vesela apvienība. ПВХ – Просто Великие Художники. “Vienkārši Diži Mākslinieki”. Bijām četri – es, Borja Akimovs, Porfirijs Fe-dorins un Aleksejs Sergejevs. Vārdu sakot, man vienreiz pienāca vēstule no viena, kurš tur strādā, tā un tā: “Mēs sen jūs paturam acīs, vai nevēlaties piedalīties vienā no mūsu projektiem?” Noskaidrojās, ka šis projekts būs Tretjakova galerijā (Krimas vaļņa ielā) Muzeju naktī. Mēs uztaisījām divus tādus projektus. Tas bija vareni. Vārdu sakot, gleznošana ir mana pamatnodarbošanās. Faktiski no tās arī es pārtieku.

RL: Šitie uzkožamie tomēr ir izpendrīšanās. Salīdzinājumā ar parastajiem.

Puzo: Nu jā. Taču būtībā vienkāršāk jau arī vairs nevar. Speķī ietīti rīsi. Vienkārši nolēmām: visi tie suši, maki – lai tak iet dēt! Ietīsim rīsus speķī! Tas tak ir baltiešu stilā, ar ķilavu. Man Igaunijā ļoti garšo rupjmaize – ar sviestu, olu un ķilavu. Igauņi mani pieradināja rīt šitādu štelli.

RL: Kā jūs salīdzinājumā ar šņabotavu vērtējat igauņu alus iestādījumus?

Puzo: Alus dzertuves? Ir gadījies pabūt, galvenokārt, protams, Tallinā. Atšķirību no Maskavas iestādījumiem neredzu.

RL: Un kultūras līmeņa ziņā?

Puzo: Tak principā tas pats vien ir. Tagad pasaulē viss ir puslīdz vienāds. Tikai šur tur izceļas nacionālais kolorīts, kaut kādas vietējās būšanas. Virtuve, ja, vai dzērieni. Es nevaru teikt, ka igauņu alus dzertuves man patiktu vairāk nekā Maskavas dzertuves vai otrādi. Šis tas ir labāk, šis tas sliktāk, taču viss ir puslīdz vienādi normāli. Maskavā šis līmenis jau sen ir pielīdzinājies pat itin cilvēcīgam. Piedevām beidzamajos gados es, ziniet, reti kaut kur eju, galvenokārt dzeru virtuvē.

RL: Istabā nedrīkst, tur ir ģimene?

Puzo: Kāpēc nedrīkst? Un kā vēl drīkst. Sieva zina, ar ko precējās. Taču es jau sen nerīkoju skaļus dzerstiņus, man vispār skaļi dzerstiņi nepatīk. Viss ir rāmi, mierīgi, man jau vairs nav tas vecums, lai uz ausīm stāvētu. Esmu vecs onkulis, man spēciņi par vājiem. Tādēļ tagad dzeru mazliet mēreni.

RL: Mēreni – tas ir cik?

Puzo: Vispār, cik iespējams, cenšos ne vairāk par 200 gramiem konjaka diennaktī.

RL: Ej nu ej! Tas taču ir pavisam bērniem...

Puzo: Jā, tāpēc ka agrāk es mēdzu izdzert 5 pudeles stiprā dzēriena nedēļā, un tā 15 gadus no vietas. Taču reiz man sametās nelāgi. Uzradās problēmas ar nerviem. Man sākās panikas lēkmes. Ļoti nepatīkama padarīšana. Pirms gadiem diviem man kļuva nenormāli slikti. Sākumā domāju, ka tās ir paģiras. Izrādījās – nav vis.

RL: Tas nav saistīts ar to, ka Putins kļuva par prezidentu?

Puzo: Protams, ka saistīts! Ikvienam tak zināms, ka asiņainais Putins, kurš dragā ar tanku un brauc nost bērnus, kļūdams par prezidentu, uzsūtīja man panikas lēkmes. Es esmu ļoti viegli ietekmējams cilvēks; kad viņš dabūja otro termiņu pēc kārtas, biju tik ļoti sašutis, ka man sāka raustīties acs un nāca virsū panikas lēkmes. Principā – jā. (Smejas.)

Skaidroju. Man Vladimirs Vladimirovičs nav sevišķi mīļš, taču visus šos jautājumus es uztveru ar humoru, tāpēc ka – nu, var saprast.

RL: Es nesen sarunājos ar vienu mākslas kolekcionāru. Viņš bija tikko atgriezies no Venēcijas biennāles, kur pabijis arī Krievijas paviljonā. Viņš uzskata, ka pašreizējā situācija Krievijā var veicināt interesantas pagrīdes mākslas rašanos.

Puzo: Andergraunda, vai? Ziniet, andergraunds te vienmēr ir bijis un ir. Mums ir laikmetīgā šovbiznesa klases māksla – visvisādi contemporary art, par ko visi dzirdējuši. Ir zīmoli – Maskavas konceptuālisma vārdi, piemēram, tie paši Kabakovi, Eriks Bulatovs. Ir arī vienkāršāki, bet arī baigi labie, piemēram, Beļajevs-Gintovts un tā tālāk. Un ir andergraunds, re, tādās vietās kā šī mūsu Rjumočnaja, kurā notiek kaut kādas nesaprotamas izstādes. Ir tas pats Germans Vinogradovs, kurš mājās rīko performances. Vai Pahoms, lai gan viņš jau ir starp šovbiznesu un andergraundu. Tas ir, principā andergraunds Krievijā vienmēr ir bijis, tas nekur nebija pazudis. Par to vienkārši netiek skandināts. Taču tagad – tāpēc, ka internets ir katrā mājā, – visi pēkšņi sākuši pamanīt, ka ir kaut kāda cita māksla. Bet tas, ka Krievijā tūlīt kaut kam ar blīkšķi jāuziet gaisā, – ziniet, šo frāzi es dzirdu jau gadus divdesmit piecus.

RL: Viņš to saistīja ar to, ka tagad tirgū krievu mākslu nepērk.

Puzo: Īstu mākslu taču nekad nepērk.

RL: Ko jūs sakāt!

Puzo: Protams. Ļoti labi pērk viduvēju mākslu. Tā aiziet vienkārši brīnišķīgi. Bet labu pārdot ir grūti. No otras puses, kad man jautā, ar ko māksla atšķiras no nemākslas, es atbildu, ka ar cenu. Māksla maksā naudu. Viss pārējais ir suvenīriņi. Bet attiecībā uz Krievijas mākslas pārdodamību pasaules tirgū – tak vai nav vienalga, velns ar ārā? Ne visu, galu galā, mēra ar naudu. Man nospļauties.

RL: Man arī, jo vairāk tāpēc, ka es neko nepērku.

Puzo: O, es arī. Tikai pārdodu.

RL: Es pat nepārdodu. Bet jums tātad nav priekšnojautas, ka kuru katru brīdi kaut kas sāksies?

Puzo: Nē, ne vismazākās. Neredzu nekādus priekšnoteikumus, lai sāktos.

RL: Un jūs arī uz priekšu tāpat nīksiet te, Zjuzinā?

Puzo: Kāpēc nīkšu? Te ir ļoti labi. Neslikti baro. Jau esmu izstādījies Tretjakovkā, ko vēl man vajag?

RL: Varbūt Luvrā?

Puzo: Nekādā Luvrā mani nelaidīs. Un nevajag arī.

RL: Nuja, ar šitādām zeķēm – Luvrā?

Puzo: Man tur nav ko darīt. Es ļoti lieliski jūtos. Galvenokārt, protams, mākslinieki dzīvo pieticīgi, taču visu laiku kaut kur kāds strādā.

RL: Jūs saņemat algu alus, šņabja un sviestmaižu formā?

Puzo: Nē, nu ko jūs. Vēl jau arī konjaku. (Smejas.) Ja vajag naudu, iedos arī naudu. Atnāc, saki: “Man dzīvei vajag tik un tik mēnesī.” Un iedod.

RL: Sakiet – ja reiz esam sākuši par to runāt – kāpēc ir principiāli būt andergraundā? Kāpēc nevarētu izpeldēt virspusē?

Puzo: Kur – šovbiznesā?

RL: Nē, kāpēc? Vai tad jūs domājat, ka ir tikai divi līmeņi – šovbizness un andergraunds?

Puzo: Man vispār viss ir pohuj. Es esmu postpanks, man viss ir ļoti vienkārši. Man patīk dzert, gulēt līdz pusdienlaikam, mālēt bildītes, spēlēt mūziku. Mani neviens netraucē, mani neslikti pērk, man ir interesants darbs. Man viss ir. Jā, zvaigznes no debesīm negrābju, bet man viss ir normāli.

RL: Kur tad eksistenciālās mokas? Kur ir par mīlestību?

Puzo: Man viss ir par mīlestību. Es taču esmu romantiķis.

RL: Šito te jūs saucat par romantiku?

Puzo: Mīļo cilvēk, nu protams! Es esmu postpanks, un tā vienmēr ir romantika un mīlestība. Kāda vēl, dirsā, eksistence? Jūs te kā, es nezinu... Mīlestība ir vienmēr. Man visas dziesmas ir par mīlestību, visas gleznas faktiski arī.

RL: Dziesma “Pirmajā maijā” arī ir par mīlestību?

Puzo: Protams. “Pienācis pavasaris, peld zārki.” Vēl liriskāku kompozīciju par mīlestību savu mūžu neesmu dzirdējis. Manai sievai pirmajā maijā ir dzimšanas diena. Tieši pirmajā maijā šo dziesmu uzrakstīju. Romantika? Romantika!

RL: Jums ir savāds priekšstats par mīlestību. Bezmaz kā tādam Sorokinam.

Puzo: Mmm... Es, protams, esmu vecs izvirtulis, bet neko savādu es tajā neredzu. Pat nezinu, ko lai jums saku. Vispār jūs uzdodat dikti gudrus jautājumus. Es esmu tāds vienkāršāks cilvēks. Padomā, kādi vārdi! “Eksistence”! Sākas... (Smejas.)

RL: Es jūsu gleznās saskatu dzīles.

Puzo: Ei, tur nav nekādu dzīļu! Es vienkārši vai nu esmu pālī, vai pohains, un man atkal beigusies nauda, vajag kaut ko uzmālēt, un to tad es parasti arī daru.

RL: Bet kāpēc jūsu tēmas lielākoties ir no sērijas “Cikos tiks atvērts dzērienu veikals?”?

Puzo: O! Nu, tās ir ciešanas. Kad biju mazs, mani aizsūtīja pie vecāsmātes uz laukiem. Tur bija patērētājsabiedrības veikals. Pārdeva šmigu, vēra vaļā noteiktā laikā. Tā nu ierodas vietējie, kuri visu nakti metuši pa lampu, viņiem ir slikti, viņi nespēj palikt mierā, un viņi sēž pie tā veikala, gaida, kad vērs vaļā. Lai nāktu pie samaņas. Sākumā tie bija bērnības iespaidi, vēlāk pats uz savas ādas izjutu, kā tas ir.

RL: Gaidīt četras stundas līdz atvēršanai?

Puzo: Četras stundas es, protams, nekad neesmu gaidījis. Bet tur arī piecas minūtes velkas kā četras stundas. Četras stundas – tā ir tāda nosacīta frāze, kas apzīmē zināmu bezgalību.

RL: Un, līdzko šis esamības bezdibenis bija pavēries, tas savu radošo spēku ir saglabājis līdz pat šai baltai dienai?

Puzo: Jā, jā, jā. Vēl tikai pirms trim dienām man bija slikti, jo pār mani atkal nogāzās panikas lēkme, plus vēl man bija paģiras, un tas jau vispār ir pretīgi. Skrēju uz veikalu – bet tur rinda pie kases. Kādi pieci cilvēki. Tādos brīžos šie pieci cilvēki šķiet kā zaldātu rota: nekur nesteidzas! Kāds pa monētai vien skaita sīknaudu... Tas drausmīgi kaitina, liekas – nu ko viņš tur kašājas! Un šis ko? Šis ar savu karti čakarējas. Un tā tu tur stāvi divas minūtes, bet liekas – pagājušas divas stundas, tev jau ausīs dun.

RL: Vai jūs, stāvot rindā pēc pohu pudeles, neesat ļāvies pārdomām par laika dabu?

Puzo: Tur taču vispār nekādām pārdomām nav iespējams ļauties. Kad tev no deguna tek sviedri, par laika dabu nevajag domāt. Tu to vienkārši pazīsti principā. Es vispār laiku izjūtu mazliet citādi. Nevis stundās un minūtēs, bet pizģecos un murgos. Ja man trīs vai četras dienas ir normāli, drebulis nenāk virsū, tad jau varu skaitīt stundas un minūtes. Kaut gan arī vienalga. Bet, kad ir pizģeci un murgi, tad sākas vispār kaut kādi citi cipari.

RL: Vai jums ir sistēma, kā uzlāpīties?

Puzo: Protams, ir. Man, kā jebkuram profesionālam alkašam, ir savas štelles, sistēmas. Uzlāpīties vajag ar stiprajiem dzērieniem. Vēlams ar konjaku – paplašina asinsvadus, un vispār...

RL: Bet konjaks taču ir tāds saldens...

Puzo: Vienkārši vajag pirkt normālu konjaku. Ja ož pēc vanilīna, tātad tas ir sūdīgs konjaks, dirsā viņu. Lai gan principā, godīgi sakot, uz pohām tas mani maz uztrauc.

RL: Ar kādu konjaku jūs esat iecienījislāpīties?

Puzo: Ar armēņu Araratu, trīs zvaigznes. Parasti trīsgadīgo. Par šo dzērienu man jautājumu nav. Bet te ir viena grūtība. Kad esi uzlāpījies, tev uzreiz ieprien, uzreiz ir vieglāk. Tik tikko tu miri nost, bet te pēkšņi esi atdzīvojies. Galvenās briesmas ir uzreiz neizdzert visu pudeli. Tad ziniet, kā mēdz būt: ap divpadsmitiem dienā sāki lāpīties, un tad, bāc, jau 12 naktī, tu esi pie kāda ciemos, sēdi virtuvē un jau atkal esi pālī. Un nākamajā dienā tas pats. Tas var vilkties nedēļām. Es šajā slazdā esmu daudzreiz kritis. Ļoti grūti apstāties. Vispār lāpīties ir grūta māka. Mani regulāri sanes. Reizēm izkrītu no grafika.

RL: Kā jūs atgūstat apvaldu?

Puzo: Ar necilvēcīgu gribas piepūli. Dzīvot taču gribas. Un tādos brīžos es saprotu, ka ož pēc nāves.

RL: Tātad jums tomēr ir eksistenciālās dziņas.

Puzo: Nu protams, kur tad bez tām? Kur tad bez eksistences, rauj viņu kociņš? Vajag tomēr reizēm ar galvu domāt. Vajag apzināties, ko tu dari un ar ko tas var beigties.

RL: Un ar ko tas var beigties?

Puzo: Ar pāragru nāvi. Un tas manos plānos neietilpst. Man, ziniet, labāk patīk iet pa maliņu, bet tur neiekrist. Dažs labs iežaujas, bet man tas nepatīk. Jau esmu pietiekami daudz draugu apglabājis šitās padarīšanas dēļ. Vārdu sakot, kā es tādos gadījumos saku jaunajai paaudzei: “Ja varat nedzert, lūdzu, nedzeriet!”

RL: Tā jau ir moralizēšana.

Puzo: Tā nav moralizēšana. Es brīdinu, jo ne jau visi ir tik veselīgi un stipri kā es. Ne visiem galvā ir divas krokas.

RL: Viktor, jūs nonākat pretrunās pats ar sevi.

Puzo: Es vienmēr nonāku pretrunās pats ar sevi. Tas ir normāli.

RL: Pirms pusstundas jūs teicāt, ka dzert ir labi.

Puzo: Jā, dzert ir lieliski, bet tas nenozīmē, ka to vajag darīt. Durties arī ir superīgi, bet tas nenozīmē, ka to vajag darīt.

RL: Ziniet, es aiziešu pēc kaut kā iedzerama.

Puzo: Es arī tagad mazlietiņ paņemšu.

RL: Cerams, tas jums ies labumā.

Puzo: Šņabis? Nu jā, ņemot vērā, ka vakar nedzēru, aizvakar īpaši nedzēru un šodien pat neesmu sācis. Šodien ir labi, man nav pohu. Jūtos normāli. Viss kārtībā.

RL: Bet jūs paģiru stāvoklī un jūs šīsdienas stāvoklī – vai tie ir divi dažādi cilvēki vai viens un tas pats cilvēks, kurš dažādi jūtas?

Puzo: Nu, ja ir vienkārši pohas, tas vēl nekas. Bet, ja ir panikas lēkmes, tad jau ir trakāk. Es tādus brīžus ne visai labi spēju izturēt. Pohas iedalu divās kategorijās. Elles pohas, kuras vispār vienkārši nav izturamas...

RL: Kādas ir šo pohu pazīmes?

Puzo: Nu kā – izdzēri glāzi ūdens, un tas uzreiz lido atkal laukā. Tās ir elles pohas. Visas pārējās pohas es saucu par “vieglajām psihedēliskajām”. Kad tev ir tā mazliet nelāgi, bet tas nav nekas briesmīgs. Nu, dārgais, uz jūsu veselību.

(Abi iedzer.)

RL: Sakiet, vai jums nešķiet, ka jūsu māksla cieš no vienpusības?

Puzo: Jā, tā vispār ļoti stipri cieš. No vienpusības, truluma, primitīvisma, dumjības, slikta līmeņa vispār. Piekrītu. Cieš. Bet man pohuj.

RL: Par ko tad domāja tas, kurš jūs uzaicināja uz Tretjakovku?

Puzo: Nu, viņš taču nav muļķis, viņš saprata, kurš ir ģēnijs un kurš nav. Kurš sajēdz, ko dara, bet kurš nesajēdz. Saprotiet, vienpusība, vienveidība, trulums, viss, ko es uzskaitīju, – tas nenozīmē, ka tas ir slikti. Ja to visu saliek pareizās proporcijās, tas ir labi.

RL: Kur tad iedvesma?

Puzo: Iedvesma? Vislabākā iedvesma ir tad, kad tavas gleznas pērk. Uzreiz gribas divreiz vairāk strādāt. Un viss tik labi iznāk, tik šiki mālējas, bezmaz vienā elpas vilcienā. Vislabākā iedvesma ir piķis. Tas nez kāpēc ļauj darīt vēl labāk.

RL: Kā tas japāņu meistars, kurš minūtes laikā uzgleznoja bildi un pārdeva par plānprāta naudu. Viņam saka: “Kā tā var, minūtes laikā – un tāda nauda!” Bet viņš atbild...

Puzo: “Lai uztaisītu minūtes laikā, es 20 gadus mācījos.” Man arī tāpat. Lai uzmālētu piecās minūtēs, es 10 gadus katru dienu rāvos kā nolādēts.

RL: Mālējāt un dzērāt?

Puzo: Jā, es vienmēr mālēju pālī. Skaidrā reti eju klāt.

RL: Un arī dziesmiņas pālī rakstāt? Piemēram: “Rudens parkā...”

Puzo: “...oda pēc šņabja un sūdiem”, jā.

RL: Tā jau ir gandrīz dzeja.

Puzo: Jā, tā ir elēģija. Tāds izplatīts sižets, man tādu ir bijis daudz. “Rudens parkā oda pēc šņabja un sūdiem.” Tas ir romantiski, vai ne? Romantiski.

RL: Jūs pats to izdomājāt, vai tie ir reāli novērojumi?

Puzo: Cik reizes esmu redzējis tos suņu sūdus un cilvēkus, kuri parkos pļēguro! Re, šīs gleznas nosaukums ir “Viņa neatnāca”. Par mīlestību. Nu, cilvēks uzaicinājis meiteni uz randiņu, bet viņa neatnāk. Un vīrietis liek ribās šņabi.

RL: Šitie te, no finiera, arī ir jūsējie?

Puzo: Nē, tos mums Borja Mišins. Viņš taisa objektus.

RL: Viņš ir politiski noskaņots? Es tur redzu Ļeņinu...

Puzo: Ne tak, viņam vienkārši pohuj. Viņš arī ir panks, viņam viss pie dirsas. Kā grib, tā joko. Tāpat kā es. Tur nav nekādas angažētības, piemēram, “Nost ar Putinu!” vai “Visi par Putinu!” – vai “Lai dzīvo Ļeņins!”. Viņam par visu nospļauties. Nu, panki – nav nekā svēta.

RL: Vai tad pankiem nav jāstaigā ar grebenēm?

Puzo: Nav obligāti. Es, piemēram, jau esmu vecs. Ar grebeni izskatos nejēdzīgi.

RL: Agrāk staigājāt?

Puzo: Jā, bija tāda lieta. Bet visi šie ārējie atribūti zināmā vecumā...

RL: Labi, kādi ir panku iekšējie atribūti?

Puzo: Tak velns viņu zina. Viņi visi ir mudaki, katrs savā veidā. Panki tak ir baisākie sūdabrāļi. Savā vairumā viņi ir padibenes. Es pats arī neesmu nekāds kulturālais, bet man panks un pankroks ir fuck the system. Piedrāzt sistēmu. Vienkārši pārāk nepiedalīties visā šitajā stulbībā un dzīvot pēc sava prāta.

RL: Ko nozīmē dzīvot pēc sava prāta? Vai jūs piedalāties vēlēšanās?

Puzo: Jā.

RL: Nopietni?

Puzo: Protams.

RL: Kāpēc? Jums taču viss pohuj.

Puzo: Ne-a, ņihuja. Ir lietas, kuras pohuj, bet ne līdz galam. Reizēm vajag to darīt. Es taču, piemēram, zobus no rītiem tīru, kaut arī man pohuj. Panks – tas nenozīmē slaucīt dirsu ar kreklu. Tas ir mazliet citādi. Reizēm vajag izteikties par kaut kādām pozīcijām, izpaust kaut kādus pilsoniskus momentus. Es atvainojos, atbildību neviens nav atcēlis. Lai nu pohujisms, kur pohujisms, bet, kas jādara, tas jādara.

RL: Nuū, tas izklausās kaut kā absurdi. Jūs esat atbildīgs panks? Tas taču ir vienkārši smieklīgi.

Puzo: Mēdz būt dažādu vecumu panki. Vienam ir 15 gadu, viņš vēl tikai līmi no maisiņa osta un alu pļumpē, un raut dūrē vēl nav normāli iemācījies, ilgi un vareni. Bet cits, kuram ir pāri četrdesmit, jau saprot, ka līmi no maisiņa nevajag ostīt, ir interesantākas fīčas, un vienalga spēlēs pankroku.

RL: Vai šis darbs netīšām nav pēc Ļeņina motīviem?

Puzo: Nē, tie vispār ir bez motīviem. Tur ir velosipēdisti, kuri brauc pēc šņabja. Velosipēdisti romantiķi, bet fonā...

RL: Ej nu ej, tā taču ir revolucionāru vienība!

Puzo: Nē, tur veči ar veļļukiem brauc pēc šņabja.

RL: Paskatieties, kādas debesis! Tā taču ir jaunās dzīves rītausma!

Puzo: Nu tak kāda revolūcija! Klausieties, lai tak viņa iet galīgi! Tādā saulrietā var doties tikai pēc šņabja.

RL: Bet kāpēc viņu ir tik daudz – to velosipēdistu?

Puzo: Nu, bars sanācis kopā. Normāls pļēguru mobs.

RL: Bet kāpēc te pēkšņi ir kancelejas preču veikals?

Puzo: Te cilvēks stāv un gaida čomu, kurš iegājis nopirkt naglas. Sagaidīs, un abi ies mest pa lampu. Re, viņam ir divas pudeles. Tāda laucinieciska, provinciāla tēma. Ļoti romantiski, es uzskatu.

RL: Jums ir mīļa daba un viss laucinieciskais?

Puzo: Protams. Absolūti. Šitādas te provinciālas štellītes.

RL: Te jau ir kosmiskas tēmas...

Puzo: Jā, šo sauc “Hjūstona, mums ir problēma”. Ārmstrongs izkāpis no nosēšanās moduļa un pēkšņi priekšā redz Stoļičnajas pudeli – nu, tad viņš saka: “Hjūstona, mums ir problēma.”

RL: Portretā zem Gagarina esat jūs?

Puzo: Jā, Larisa Kuļikova nez kāpēc uzmālēja manu portretu, un tas te ieviesās. Jau pirms trim gadiem. Un joprojām dzīvo. Reizēm es to noņemu, reizēm uzlieku. Tas ir mans personības kults. Es esmu Gagarins. (Smejas.)

RL: Kā jūsu darbos izpaužas jūsu klasicisms?

Puzo: Nekā. Es neesmu no tiem, kuri noliedz klasisko mākslu vai reālismu vai necieš avangardu, vai, tieši otrādi, to mīl. Man vispār pie vienas vietas, kāda māksla, galvenais, lai tā būtu māksla. Principā man ir pilnīgi vienalga, vai tas ir naivisms vai primitīvisms, vai kaut kādas nāvīgi smalkas akadēmiskas būšanas. Man nospļauties. Ja tā ir māksla, tad tas ir baigi labi. Ja nav, tad es tai nepievēršu nekādu uzmanību.

RL: Kā jūs zināt, ka tas, ko jūs mālējat, ir māksla?

Puzo: Nu... Tā ir tāda visai pašķidra, tomēr principā māksla. Tā kā es vispār no mākslas šo to saprotu, es domāju, ka tā ir māksla.

RL: Sakiet, vai to gadījumā neķer likums par rupju lamāšanos?

Puzo: Mūs vienmēr ķer likums, bet mums, pankiem, pohuj. Lūdzu: “Viss ir dirsā un būs vēl vairāk dirsā.” To ķer likums, mēs esam sabiedriskā vietā. Bet mums pie dirsas. Nu, var uzlikt sodu. Un ko tad nu darīsim, nedzīvosim, vai?

RL: Un tomēr – kaut arī jums viss ir pohuj, vai jums ir kaut kādi dzīves principi?

Puzo: Nekad neesmu par to domājis.

RL: Tad nu padomājiet.

Puzo: Likums man ir vienkāršs: ielej un dzer. (Smejas.) Nē, šai aspektā man ir standarta cilvēka standartkomplekts: uzvedies labi.

RL: Ko tas nozīmē?

Puzo: Nu, tas ir, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt... Iespēju robežās. Tie tad arī ir visi likumi. Viss pārējais ir no tiem atvasināts. Jūs taču pats ļoti labi saprotat. Īstenībā man galīgi nav nekāda viltīga zemūdens dibena, nav sazin kādu štellīšu. Es esmu taisns kā lauznis un vienkāršs kā veltenis.

RL: Es jums neticu.

Puzo: Man neviens netic. Tāpēc, ka es esmu ebrejs.

(Abi smejas.)

RL: Patiešām?

Puzo: Nu, tak paskatieties uz mani! Kad man institūtā sāka mest ģīmī, ka es esot ebrejs, es par tādu arī kļuvu. Bija viens ļoti smieklīgs brīdis. Man smērējās klāt ar nodomu man uzbraukt un aizskart. Šie saka: “Tu žīds esi, vai?” Es atbildu: “Jā, bet varu arī pa purnu sadot. Kas tad ir?” Un viss, ar to arī beidzās. Lai nu ebrejs, kur ebrejs, bet panks paliek panks. Redziet, mans uzvārds nāk no Baškīrijas ebrejiem. Mans tēvs ir no Brjanskas guberņas, tā Katrīnas laikā bija nometinājuma josla. Lai gan manā dzimtā nav nekādu interesantu vārdu un uzvārdu, vieni vienīgi Ivani, Sergeji, Annas, Viktori un tamlīdzīgi. Nekādu Zilberšteinu galīgi nav. Tomēr seja, kā redzat, – kāda ir.

RL: Vai uz Izraēlu jūs nepošaties?

Puzo: Un ko tur? Tur taču ir kā pāķos. Man ir paziņas, kuri dzīvo Izraēlā. Brīnišķīgi cilvēki, mākslinieki. Piemēram, Saša Gaļickis. Taču saprotiet, man Izraēla... Negribu nevienu aizskart, Apsolītā zeme ir brīnumskaista. Taču es uzskatu, ka laikmetīgam māksliniekam tur nav ko darīt. Tas ir tālu no kaut kādiem jaudīgiem kultūras jandāliņiem. Atšķirībā no Maskavas, Ņujorkas vai Berlīnes. Tur tu esi gan skaistos, bet tomēr pāķos. Tā ir vienkārši paradīze. Bet tur nekas nenotiek.

Īstenībā es te ļoti labi jūtos. Maskava ir tāda pilsēta, kura ļauj triju gadu laikā dabūt gatavu jebko. Un izdosies. Tāpēc, ka te ir daudz cilvēku.

RL: Kāds tam ar to sakars? Jums taču cilvēki pohuj.

Puzo: Jā, bet jebkurā brīdī var uztaisīt kādu projektu, kas var nonākt ievērībā. Re, piemēram, es izstādījos Tretjakovkā. Man ir bijušas piecas izstādes Ženēvā – bet, ja es tur dzīvotu, kad man būtu izstāde vietējā federālajā Tretjakovkas līmeņa muzejā? Pēc gadiem 200. Ja es aizbrauktu uz Izraēlu vai pat uz Šveici – ko es tur darīšu? Pats sev pimpi sūkāšu?

RL: Tas ir diezgan sarežģīti. Kā stāsta, viens pat ribas sev ņēmis ārā, lai varētu aizsniegt.

Puzo: Es to tādā sakarā, ka, ja nu vajag notīties, tad droši vien uz kaut kādu Ņujorku vai Berlīni.

RL: Esmu dzirdējis, ka jūs esat arī filmu zvaigzne. Kādā kvalitātē jūs parasti filmējaties?

Puzo: Alkaša un nelieša kvalitātē. Tas pat ir ērti – man nemaz nav jātēlo. Pat oficiāli ļauj filmēšanas laukumā dzert, bet tas vispār nevienam nav brīv. Es tomēr... pirmkārt, es protu dzert, otrkārt, jau vairāk nekā 20 gadus esmu uz skatuves. Ja spēlē rokenrolu – tur skaidrā spēlēt nav iespējams. Tādēļ viss ir normāli. Īstenībā es filmēšanā diži neatļaujos. Tāpat vien, varbūt gramus 200. Lai mēle nemežģītos.

RL: Vai jums ir lomas, kurās jūs runājat?

Puzo: Jā, mēdz būt. Bet nedaudz. “Pisies dirst!,” tādā līmenī.

RL: Interesanti. Ja skatās uz krievu kino – tādas pa pusei komēdijas –, tad alkaša tēls, piemēram, “Afoņā” vai “Rudens maratonā”, ir Ļeonovs...

Puzo: O, tie ir īstie grandi. Viņi labi spēlē. Nospēlēt piedzērušos cilvēku vispār ir grūti. Atveidot alkašu – tā ir vesela māksla. Viduvēji aktieri bieži uztaisa falši. Bet, ja ņemam Ļeonovu, tad viņš, piedošanu, ir tāda līmeņa aktieris, ka varēja nospēlēt, kas vien ienāk prātā. Kaut kosmonautu Ļeonovu.

RL: Ziniet, jūs neizskatāties ne pēc ebreja, ne pēc alkaša.

(Abi smejas.)

Puzo: Jā, bet mani nemitīgi ieskaita te vienos, te otros.

RL: Bārda jums ir tāda laikmetīga paskata. Hipsterīga, es teiktu.

Puzo: Tāpēc jau menti mani regulāri aptur kā teroristu. Īpaši tad, kad man mugurā ir kamuflāža. Nē, patiešām, jau apnicis. Ko nozīmē “hipsterīga”? Es ar bārdu staigāju kopš tiem laikiem, kad man institūtā beidzās kara katedra. Tur bija jāstaigā bez matiem un bārdas. Pirms tam es biju viscaur vienās spraužamadatās un ar matiem – to visu nogrieza naher, bārdu arī. Kā tiku vaļā no kara katedras, tūlīt pat izaudzēju no jauna.

RL: Sakiet, vai jūs esat sev jautājis, par ko jūs iemīlēja jūsu laulātā draudzene?

Puzo: Nu kā – es tak esmu ahujennijs. Viņa jau arī ir tīri neko. (Abi smejas.) Es viņas vietā arī garām nebūtu pagājis. Tāds džeks, un bez saimnieka. Es tajā brīdī biju šķīries. I’m a lonely boy. Un tad, re, šitā sanāca. Kopš tā laika dzīvojam jau gadus 10.

RL: Bet, ja reiz jūs esat uz skatuves – tas nekas, ka tā ir pagrīdes skatuve –, meitenes uz jums atskatās.

Puzo: Jā, reizēm acis met. Lai nu andergraunds, kur andergraunds, bet sievišķi... Jā, lien klāt. Ir drusku tāda lieta.

RL: Kā jūs ar to tiekat galā?

Puzo: Ļoti vienkārši. Kam ar pudeli pietiek, tas bez pimpja iztiek. Turklāt es tak jau esmu gados, vairs neesmu jauneklis...

RL: Ko nu muldat! Cik tad jums ir?

Puzo: Četrdesmit trīs. Tā nu es jau uz to skatos mierīgi, piedevām zinu: ja tu kādai pieķersi pie dibena, rīt par to uzzinās viss internets. Nahuj man to vajag?

RL: Jums ir bail no sabiedriskās domas?

Puzo: Man nospļauties par sabiedrisko domu, bet ko teiks mana sieva? (Abi smejas.)

RL: Viņa arī pārstāv sabiedrisko domu?

Puzo: Tā nav sabiedriskā doma, tas ir skandāls mājās, virtuvē. Pizģec, tas ir trakāk nekā visas sabiedriskās domas kopā!

RL: Klausieties, vai jūs mēdzat iet uz pirti?

Puzo: Uz pirti? Jā, reizēm. Kāpēc jautājat?

RL: Tāpat vien. Es tādēļ jautāju, ka normālam alkoholiķim jābūt kaut kādiem draugiem.

Puzo: Nu, ir kāds pārītis, jā. Apmēram pieci.

RL: Ko jūs kopā darāt?

Puzo: Kā – ko? Dzeram. Darām aptuveni to pašu, ko tagad ar jums. Diršam par visādu huiņu. Tāpat vien muldamies, muti dzisinām. Nu, reizēm vēl runājam par platēm, kurš ko pēdējā laikā nopircis, cik lēti nopircis kādu retumu. Tas arī viss. Ā! Vēl runājam par slimībām. Vecums jau. Kā saka mana sieva: “Agrāk pie tevis nāca draugi rokmūziķi, runāja par sievišķiem, futbolu, mašīnām, narkotikām un šmigu. Tagad jūs sēžaties, runājat par savām sūda platēm un slimībām, kuram kādas uzradušās, un par zālēm.”

RL: Jūs esat strādājis par krāvēju. Par ko vēl?

Puzo: Esmu strādājis par šoferi, izvadāju ēdamo. Strādāju izpriecu parkā. Strādāju par TV raidījuma vadītāju.

RL: Kādā televīzijā?

Puzo: Es tak nezinu, man nav televizora. Tas bija uz pogas.

RL: Ko tas nozīmē?

Puzo: Poga – tas ir tad, kad televizors ir ar pogām. Kaut kādi federālie, nezinu, es tur neorientējos. Mani interesēja tikai nauda. Vēl esmu strādājis antikvariātā.

RL: Armijā neesat dienējis?

Puzo: Ne-a, tikai mācībās esmu bijis, es taču studēju institūtā.

RL: Institūtu pabeidzāt inženiertehnisko, jā?

Puzo: Jā. MIIT, transporta inženierus. Dzelzceļu projektētājs. Starp citu, pēc institūta strādāju par sliežu ceļu montieri, gulšņus staipīju.

RL: Kas ir augstāks – māksla vai dzīve?

Puzo: Es tādus salīdzinājumus netaisu, manuprāt, tas nav pareizi. Ko nozīmē “augstāks”, “zemāks”? Galīgi pohuj. No Visuma un pasaules ēkas viedokļa tas vispār nav nekas. Pats galvenais dzīvē ir Dievs tas Kungs un kvalitatīvi alkoholiskie dzērieni.

RL: Kas jums piešķīris tiesības runāt Visuma vārdā?

Puzo: Ei, es lieliski saprotu, kas tas ir. Es taču nerunāju tā vārdā. Es saprotu, kas ir Visums. Nu, un no Visuma viedokļa šī visa galīgi nav. Labas lietas ir labas pašas par sevi, bet sliktās lietas no sevis jādzen prom. Viens pīpis – mēs nomirsim, tam visam nav nekādas nozīmes.

RL: Mēs visi nomirsim?

Puzo: Jā, mēs visi nomirsim, mēs visi nokritīsim. Nezinu, man grūti spriest par mākslu no tādām varenām, globālām pozīcijām. Protams, dzīve ir svarīga – taču vēl jāskatās, kā dzīve, kurš to dzīvo? Vai – kas ir māksla? Universums – tā tad arī ir māksla būtībā. Bet cilvēks tikai projicē šo universu savā paurī uz kaut ko, kaut kur.

RL: Vai jūs piekrītat Aristotelim, ka māksla kaut ko atdarina?

Puzo: Aristotelis – paga, ko īsti viņš mums darīja?

RL: Filozofēja.

Puzo: Nu, tad lai filozofē vien tālāk, bet mākslā lai nelien. Bijis viņš mākslas zinātnieks, es viņam noticētu, bet tā – lai nedirš. Sākas, ja! Filozofs – tas ir tāds interesants kekss. “Es zinu visu un ņihuja nezinu.” To es esmu sapratis. Galvenais ir vispārināt un atrast kopsaucēju. Es šos pizģukus šitik tālu esmu atskatījies. Aristotelis mums nebūs nekāds noteicējs. Paskat tikai – izdomājuši elku. Aptaisīties var. Un nomira arī droši vien gadus 35 vecs labākajā gadījumā un šito huiņu gados 19 izsecināja, vēl būdams puņķains pizģuks. Gudrs, protams – bet vienalga. Pazīstu es šitos gudreļus.

RL: Vai jūs savās pārdomās par mākslu izmantojat daiļuma kategoriju?

Puzo: Es jūs briesmīgi apbēdināšu: es par mākslu vispār nepārdomāju. “Vispār” – tas nozīmē “nemaz”. Es par mākslu pat nedomāju.

RL: Taču, kā izrādās, reizēm domājat par nāvi.

Puzo: Nu, tas ir normāli. Kad tev divus gadus gandrīz katru dienu ir lēkmes – sajūta ir tikai viena: tu tūlīt mirsi. Tur nu par nāvi izdomāsies, cik sirdij tīk.

RL: Un ko tad esat izdomājis?

Puzo: Tak neko interesantu. Tur tikai nāk virsū šausmu vilnis, tas arī viss. Es vienreiz uz kādu laiku aizgāju viņsaulē. Sadrebināja mani pavisam nesmuki.

RL: Proti, jūs tur jau esat bijis?

Puzo: Nu, jā, man mazliet parādīja.

RL: Pastāstiet – kā tur ir?

Puzo: Sūdīgi. Man parādīja elli. Tur nekā nav. Tumsa un haoss.

RL: Vai jūs lidojāt pa tuneli?

Puzo: Nē, nekādas caurules nebija. Mani tā braši sadrebināja, un viss. Atjēdzos un sapratu: esmu ellē. Man nav ne roku, ne galvas, nekā nav. Tikai saprašana, ka es esmu es. Apkārt tumsa, haoss un šausmas, un absolūtas bailes. Un tā būs mūžīgi. Bet tad mani izsvieda ārā, es atgriezos un sapratu, ka man tur ņihuja nepatika.

RL: Vai tad stāvoklis, ka apkārt ir haoss, bailes un drausmas, nav dzīves stāvoklis?

Puzo: Nē, nē. Tas ir absolūti citādi. Dzīvē, pirmkārt, nav vienlaicīgas šausmu, tumsas un haosa izjūtas, saprotat? Tie ir jēdzieni, kuri cits citu nepieļauj. Bet tur – vienlaicīgi viss uzreiz. Dzīvē kaut kā tāda ne uz to pusi nav. Vispār dzīvot ir labi. Jo vairāk dzīvoju, jo vairāk man patīk.

RL: Ko jūs uzskatāt par labu, izņemot...

Puzo: Šmigu?

RL: Jā.

Puzo: No rīta esmu pamodies – tas jau ir labi. Es jums pateikšu tā. Es maz domāju. Es dzeru. Ja domātu – tad kāpēc domāt, ja labas lietas ir labas?

RL: Es redzu, ka jūs dzerat pavisam apzināti. Bet apzināti dzert jau nozīmē par kaut ko domāt.

Puzo: Man vispār ir pilnīgi nospļauties par tādiem spriedelējumiem par dzīvi, par labi, par nāvi. Jau esmu vecs, man jau pohuj.

RL: Bet jūsu dziesmas taču ir saturīgas, tās ir pamācošas.

Puzo: Tur nav nekāda satura un jēgas. Tur ir salikti kopā vārdi un skaņas. Es izdomāju pirmās četras rindas ritmā. Kā Motörhead, kas tālāk tikai spļauda ārā pārējo vārdu ķīseli, kurš ir pilnīgi bezjēdzīgs. Rimstieties, tas tak ir rokenrols. Nekādas jēgas tur nav.

RL: Proti, rokenrolam jābūt bez jēgas?

Puzo: Pilnīgi un galīgi. Tā ir stulba mūzika.

RL: Kāpēc jūs nespēlējat gudru mūziku?

Puzo: Nahuj tāda vajadzīga? Ciest tādu nevaru.

RL: Jums nepatīk klasiskā mūzika?

Puzo: Kāpēc uzreiz tā? Man mājās ir papilnam akadēmiskās mūzikas plašu. Runa ir par tā saucamo gudro rokmūziku. Sūda ārtroku un tamlīdzīgi.

RL: Proti, jūs nesliecaties virtuvē sveču gaismā klausīties Grebenščikovu?

Puzo: Bļaģ, kas es – galvā pists, vai? Man ir 43 gadi. 12 gadu vecumā būtu normāli. Vai 15.

RL: Savādi. Jūs mālējat kaut kādu tādu Visumu, kurā visi žūpo un skan bezjēdzīga rokmūzika... Kāpēc jūs izvēlaties tieši to? Jūs varētu izvēlēties kaut ko gudrāku.

Puzo: Kāpēc man vajag gudrāku, ja tās gudrības visur tāpat ir papilnam? Paņem no plaukta Kržižanovska sējumu – lūdzu, te tev būs gudrība. Kāpēc man vajag gudrību rokmūzikā?

RL: Tātad jūs lasāt arī grāmatas?

Puzo: O, dažreiz es ar tām dirsu noslauku. Bet pirms noslaucīšanas tomēr atejā lasu. Nu labi, nevajag jau noteikti Kržižanovski. Labāk Sologubu no tā paša laikmeta. Tak pie kājas viņu. Nav svarīgi. Par ko es tagad runāju? Gribi gudrību – ņem, lasi, bet rokenrolam jābūt stulbam. Rokenrolā galvenais ir draivs un pauti. Tekstiem jābūt idiotiskiem. Tas tad arī ir rokenrols.

RL: Jūs gribat teikt, ka apzināti reducējat sevi līdz pautiem un draivam?

Puzo: Ne gluži. Nevajag visu laiku sevi reducēt un vienkāršot līdz pautiem. Bet man arī tas patīk. Rokenrols un pauti. Tas nav pats galvenais manis komponents. Es vienkārši negaidu no mūzikas neko gudru. Man nepatīk gudras rokgrupas, progresīvais roks un tamlīdzīga huiņa.

RL: Jūsu priekšstats par roku ir nevis vienkārši vēsturisks, bet vēl arī tāds kā ideoloģisks...

Puzo: Es teiktu tā: tā vienkārši ir enerģija. Jēla enerģija. Vai nu prien, vai neprien. Teksti – gudri vai dumji –, tas ir divpadsmitais jautājums. Tekstu var nodziedāt un mūzikā ierakstīt tā, ka pat galēji idiotiski vārdi izklausīsies pilnīgi ahujenna.

RL: Piemēram?

Puzo: Piemēram, ņemiet grupas Depeche Mode dziesmu “Personal Jesus”, kuru nodziedāja Džonijs Kešs. Viņam teksts ne par ko kļūst par šedevru. Vai, piemēram, “Come on Everybody”, kad to dzied Edijs Kokrans. Bet palasiet tekstu – ak dievs! Bet kopumā tak strādā! Vai grupas Motörhead dziesmu “Ace of Spades”. O, paskatieties, starp citu, kāds rozā saulriets! Mākoņi izklīduši pa visām debesīm, skatieties, cik skaisti no mājas atspīd! Laiks gandrīz noskaidrojies. Kādā sakarā es to visu saku? Tādā, ka vajag iedzert. Vispār mākslai jābūt emocionālai. Kāpēc man nepatīk, piemēram, politiska māksla vai contemporary art ar politisku oderi? Es saprotu, ka cilvēki grib cīnīties pret kaut kādiem mudakiem. Tas tāpat ir skaidrs. Bet mākslā jābūt emocijai. Nevis cīņai cīņas pēc. Un rupjībām rupjību pēc arī nav jābūt. Jābūt kaut kam citam. Kaut kam tādam, ko gribas apkampt. Pat tad, ja izskatās nelāgi. Vienalga vajag tā, lai gribas ņemt un apkampt. Kad tā nav, es tādai mākslai uzreiz vairs neuzticos.

RL: Cik lieliska attieksme pret mākslu!

Puzo: Jā. Un nav svarīgi, vai tā ir Bosa glezna, piemēram, gabalos sadalīti ķermeņi vai kaut kas tamlīdzīgs. Gribas apkampt. Jābūt kaut kam tādam, lai ir “ah!”. Māksla ir tas, ko cilvēks taisa priekš cilvēka. Nevis tāpēc, lai kādam kaut ko parādītu. Nav saprotams, ko, nav saprotams, kāpēc. Rīt tik un tā būs aizmirsts. Lūk, kur ir āķis.

RL: Ar ko vēl, izņemot Kržižanovski, jūs atslaukāties?

Puzo: Man ļoti patīk krievu klasika.

RL: Klasika – tas ir 19. gadsimts?

Puzo: Jā, Gogolis. Man Nikolajs Vasiļjevičs ļoti patīk. Vispār jau es daudz lasu, dahuja. Ļeskovs ir brīnišķīgs. Veselu gadu viņu lasīju. Par 500 rē utenī nopirku kopotus rakstus. No mūsdienām arī periodiski kaut kas pagadās.

RL: Vai jūs varat minēt vēl kādus mākslas cilvēkus, kurus jums gribētos apkampt?

Puzo: Oi. Minēt varu, bet apkampt netaisos. Viņi visi ir maitas. Lūkass Krānahs Vecākais, piemēram. Piedalījās labākā drauga sadedzināšanā. Sadarbojās ar inkvizīciju. Maita. Jautājums: kāds mākslinieks ir labs? Atbilde: nekāds. Visi ir sūdabrāļi. Bet mākslu apkampt – jā, tādu ir papilnam. Pirosmani es ilgi apkamptu. Nu, visi viduslaiki, tas ir kā joks: Boss, Brēgels, Krānahs Vecākais un Jaunākais. Vai gribas viņus apkampt? Nē, vairs ne visai. Kad biju jauns, man ļoti patika Boss. Tagad uztveru mierīgi. Kaut kad agrāk dievināju van Gogu, bet to arī esmu pārslimojis, paldies Dievam.

RL: Tad miniet tos, kuri ir tagad.

Puzo: Es.

RL: Nu, tas tāpat saprotams.

Puzo: Es tūlīt padomāšu, kas vēl man norauj jumtu, tādā ļoti interesantā nozīmē.

RL: Es pat paplašinātu sarakstu līdz rakstniekiem un mūziķiem – un vienkārši sētniekiem arī.

Puzo: (Domā.) Bļin, cik daudz visa kā laba! Nē, ziniet, Bosu es laikam tomēr apkamptu. Franču impresionistus – nevienu negribu apkampt. Kaut kā iztiks. Munku apkampšu. Piedevām nevis viņa slavenos darbus, bet citus, romantiskos. Jā, viņš ir pizdatijs. Viņu gan, bļaģ, vienmēr ir gribējies apkampt. Nu tak pilnīgi viss viņam ir pareizs. Ko vēl varētu atcerēties? Bļin, smieklīgākais, kad būšu atkal skaidrā, atcerēšos gabalus divdesmit. Bet pālī...

RL: Bet no amerikāņiem?

Puzo: Rotko. Abstraktā māksla man nekad nav patikusi, bet, kad nokļuvu Rotko izstādē, es nonācu ahujā. Baigi labi.

RL: Bet no mūziķiem? Vai Vāgneru jūs apkamptu?

Puzo: Es, starp citu, Vāgneru uztveru pilnīgi mierīgi. Tādi patētiski gabali. Mani neinteresē, ka viņš bija Hitlera mīļākais komponists. Mazums, kas tur Hitleram patika. Ja Hitleram patika raut dūrē ar labo roku, tas nenozīmē, ka es ar labo neraušu. Lai gan Vāgners arī ir brīnišķīgs. Šostakovičs man ļoti patīk. Un Prokofjevs. Vēl – Stravinskis. Principā Arenskis ir labs, arī varētu apkampt. Tie būtu no krieviem. Bet no ārzemniekiem – tur ir vesela plejāde. Ej un apkamp visus, ko gribi.

RL: Mans draugs parasti beigās uzdod vienu un to pašu jautājumu. Kas ir pats galvenais, ko jūs dzīvē esat sapratis?

Puzo: Ahujeķ, ir gan, bļaģ, jautājums. Es?

RL: Jā, jā.

Puzo: Kāda vēl “mana dzīve”? Par ko jūs runājat? Es nesaprotu. Es dzeru! Dzeru! Neko nemēģinu saprast. Man nav nekādas dzīves, es žūpoju. Jūs esat prātā salauzies? Kas ir mana dzīve? Mana dzīve ir tāds pats sausa sūda gabals kā visas pārējās šīs cilvēces dzīves. Dažiem pat ir labāk. Vienīgais, ko esmu iemācījies, ir daudzmaz pareizi uzlāpīties. Tas ir vienīgais, ko es savā dzīvē esmu sapratis. Kas nu kuram. Nu... Es laikam neveiksmīgi pajokoju, ja?

RL: Nē, kāpēc? Jūsu teiktais man ir visai tuvs.

Puzo: Nē tak, es tādās kategorijās galīgi nedomāju. Visu šo filozofiju vienmēr esmu uzskatījis par kaut kādu huiņu. Visvisāda rakņāšanās, nevajadzīgas refleksijas. Manā vecumā tas jau ir kaut kā... Kad man bija 15 gadu, bija normāli tā domāt. Bet tagad jau... Ai, huiviņzina. Uz jūsu veselību, mans dārgais!

RL: Esmu jums ļoti pateicīgs par saturīgo sarunu.

Puzo: Jums arī paldies, ka iegriezāties.

^{Tulkojusi Māra Poļakova}