Jūrai maliņa  ir pacelta
Foto: Kaspars Goba

Ar molekulārbiologu Juri Šteinbergu sarunājas Inese Zandere

Jūrai maliņa ir pacelta

Juris Šteinbergs: Maijā mums bija fakultātes salidojums, un man bija jāsaka runa. Es neko labāku nevarēju izdomāt, kā — manā vecumā par filozofu vēl var kļūt, bet par biologu nekad. Aizkadrā miedzu ar aci visiem saviem biologiem — ar ko mēs atšķiramies no tiem, kas bioloģijas smalko daļu, molekulārbioloģiju nav mācījušies? Ar to, ka mēs zinām, kā šī pasaule funkcionē fiziskā plāksnē, ka mēs zinām to dzīvības noslēpumu un iedzimtības pārnešanas mehānismu. Citiem cilvēkiem tā ir tumša bilde. Es nezinu, vai tas uzliek kādu atbildību, bet gandarījuma sajūtu, ka tu drusku atšķiries no tiem, kas to nezina, gan. Skaidrs, ka genoma nolasīšana vēl neko neatrisina, tur ir vēl jūra darba, lai noskaidrotu gēnu funkcijas un tā tālāk… Es ar to savu lekciju šorīt iesāku. Pirmā lekcija mūžā studentiem! Es biju šausmīgi satraucies.

Rīgas Laiks: Ar ko tava lekcija bija labāka par mācību grāmatu?

Šteinbergs: Es varbūt drusku pajokoju, vienu otru zinātniski smalki nosauktu organismu nosaucu par tārpiņu vai lakstiņu, piemēram. Un iesāku to visu ar Salvadora Dalī bildi, kur puisēns jūras maliņu ir pacēlis. Rakņājos pa savu kompi un atradu, ka man ir veca veca bilžu kolekcija, un to es ieliku kā ievada bildi un teicu, ka ir pienācis brīdis, kad jūrai maliņa ir pacelta, apakšā ir palūrēts.

rigaslaiks-vaxs-11_9.jpg
Juris Šteinbergs 1967. gadā. Foto no personiskā arhīva

RL: Tu uzsvēri, ka molekulārbiologi atšķiras no citiem biologiem, bet es domāju, ka tu kā televīzijas seja, savukārt, atšķiries no citiem dabaszinātniekiem.

Šteinbergs: Tas nekādā gadījumā man kā zinātniekam nav nekas glaimojošs. Pienāca brīdis, kad Latvijā ar zinātnieka algu nebija iespējams eksistēt, es iekopu palīgnozari — darbu radio kā dīdžejs, 4 stundas vakaros un citreiz 4 stundas no agra rīta. Bija tāda stacija Radio Rīgai, toreiz tur bija dzīvi dīdžeji un dzīva programma, mūzika man vienmēr ir bijusi sirdslieta, varēju arī normāli parunāt. Kad tas radio pajuka, nāca piedāvājums no Bez tabu. Es sākumā šausmīgi par to smējos, domāju, ka cilvēki vispār ir prātu izkūkojuši — kaut ko vēl nefotogēniskāku kā mani man pašam ir pagrūti iedomāties, turklāt Aurēlija, johaidī, nu… Bet es sapratu, ka varbūt tas ir tas, ko viņi meklē, ka viņiem ir vajadzīgs pretpols tai ārkārtīgi daiļajai sievietei — liels, spalvains, varbūt ar gudrīša reputāciju, jo viņš tak zinātnieks. Un tas sagādā kaut kādu zināmu baudu — studentu pārsteiguma moments, kad viņi skatās uz tevi: šitas televīzijas vecis zina, kas ir DNS, kas ir gēns un kā tās lietas tur notiek? Skan lielīgi, es zinu, bet man sagādā prieku teikt, jā, veči, es varu gan to, gan to. Citi plusi no tā visa ir merkantili, ikdienišķi labumi — vairākas reizes ir ceļu policija palaidusi… Lai gan viens ķēms mani apturēja, noštrāfēja un pēc tam vizītkarti palūdza, jo viņam vajagot uzzināt Bez tabu telefona numuru.

RL: Vai tu āksties televīzijā?

Šteinbergs: Reizēm es ākstos gan. Man tā mīmika nav tik izteiksmīga no dabas, tāpēc nākas tīšām sašķobīt kaut kādas grimases.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Novembris, 2001 žurnāla

Līdzīga lasāmviela