Jūrai maliņa ir pacelta

Juris Šteinbergs: Maijā mums bija fakultātes salidojums, un man bija jāsaka runa. Es neko labāku nevarēju izdomāt, kā — manā vecumā par filozofu vēl var kļūt, bet par biologu nekad. Aizkadrā miedzu ar aci visiem saviem biologiem — ar ko mēs atšķiramies no tiem, kas bioloģijas smalko daļu, molekulārbioloģiju nav mācījušies? Ar to, ka mēs zinām, kā šī pasaule funkcionē fiziskā plāksnē, ka mēs zinām to dzīvības noslēpumu un iedzimtības pārnešanas mehānismu. Citiem cilvēkiem tā ir tumša bilde. Es nezinu, vai tas uzliek kādu atbildību, bet gandarījuma sajūtu, ka tu drusku atšķiries no tiem, kas to nezina, gan. Skaidrs, ka genoma nolasīšana vēl neko neatrisina, tur ir vēl jūra darba, lai noskaidrotu gēnu funkcijas un tā tālāk… Es ar to savu lekciju šorīt iesāku. Pirmā lekcija mūžā studentiem! Es biju šausmīgi satraucies.

Rīgas Laiks: Ar ko tava lekcija bija labāka par mācību grāmatu?

Šteinbergs: Es varbūt drusku pajokoju, vienu otru zinātniski smalki nosauktu organismu nosaucu par tārpiņu vai lakstiņu, piemēram. Un iesāku to visu ar Salvadora Dalī bildi, kur puisēns jūras maliņu ir pacēlis. Rakņājos pa savu kompi un atradu, ka man ir veca veca bilžu kolekcija, un to es ieliku kā ievada bildi un teicu, ka ir pienācis brīdis, kad jūrai maliņa ir pacelta, apakšā ir palūrēts.

RL: Tu uzsvēri, ka molekulārbiologi atšķiras no citiem biologiem, bet es domāju, ka tu kā televīzijas seja, savukārt, atšķiries no citiem dabaszinātniekiem.

Šteinbergs: Tas nekādā gadījumā man kā zinātniekam nav nekas glaimojošs. Pienāca brīdis, kad Latvijā ar zinātnieka algu nebija iespējams eksistēt, es iekopu palīgnozari — darbu radio kā dīdžejs, 4 stundas vakaros un citreiz 4 stundas no agra rīta. Bija tāda stacija Radio Rīgai, toreiz tur bija dzīvi dīdžeji un dzīva programma, mūzika man vienmēr ir bijusi sirdslieta, varēju arī normāli parunāt. Kad tas radio pajuka, nāca piedāvājums no Bez tabu. Es sākumā šausmīgi par to smējos, domāju, ka cilvēki vispār ir prātu izkūkojuši — kaut ko vēl nefotogēniskāku kā mani man pašam ir pagrūti iedomāties, turklāt Aurēlija, johaidī, nu… Bet es sapratu, ka varbūt tas ir tas, ko viņi meklē, ka viņiem ir vajadzīgs pretpols tai ārkārtīgi daiļajai sievietei — liels, spalvains, varbūt ar gudrīša reputāciju, jo viņš tak zinātnieks. Un tas sagādā kaut kādu zināmu baudu — studentu pārsteiguma moments, kad viņi skatās uz tevi: šitas televīzijas vecis zina, kas ir DNS, kas ir gēns un kā tās lietas tur notiek? Skan lielīgi, es zinu, bet man sagādā prieku teikt, jā, veči, es varu gan to, gan to. Citi plusi no tā visa ir merkantili, ikdienišķi labumi — vairākas reizes ir ceļu policija palaidusi… Lai gan viens ķēms mani apturēja, noštrāfēja un pēc tam vizītkarti palūdza, jo viņam vajagot uzzināt Bez tabu telefona numuru.

RL: Vai tu āksties televīzijā?

Šteinbergs: Reizēm es ākstos gan. Man tā mīmika nav tik izteiksmīga no dabas, tāpēc nākas tīšām sašķobīt kaut kādas grimases.

RL: Cik grimašu tev ir ejošās, lietošanā?

Šteinbergs: Četras, piecas, ne vairāk. Es vairāk nemaz nevaru izdomāt.

RL: Un cik ir burtiņu genomā?

Šteinbergs: Četri.

RL: Vai tu uzskati, ka tu esi smieklīgs?

Šteinbergs: Nē, smieklīgs gan ne. Tas tēls, ko es pūlos radīt — un ne jau es to esmu izdomājis — nopietns vīrs, pietiekoši erudīts dažādos jautājumos, spējīgs spriest par dažādām tēmām, un viņa uzdevums ir atstāt iespaidu, ka viņš it kā visu zina. Sākumā visi dialogi bija uzrakstīti priekšā, šogad tekstus mēs pilnīgi izdomājam paši. Protams, cik es paspēju tajā sižetā iedziļināties. Darbs mums abiem diviem ir līdz acīm, Rēzijai mēģinājumi un izrādes, mēs atskrienam, ja varam, noskatāmies safilmētos sižetus, fiksi uzmetam tekstu. Grūti runāt par ļoti nopietnu viedokli, es teiktu, ka tas ir virspusēji.

RL: Kāda reāla jēga pašlaik, tavuprāt, ir jēdzienam “tabu”?

Šteinbergs: Tabu ir kaut kas, ko nedrīkst darīt vai par ko nedrīkst runāt. Aizliegtais auglis, varbūt pat kaut kas neķītrs, piedauzīgs — un parasti tas ļoti pievilina. Lai gan, no otras puses, arī Bez tabu ir savi tabu. To, kas tur ir safilmēts, to jau varētu jebkurš cits, tas nav nekas nepieklājīgs vai tāds, uz ko attiektos mani personiskie tabu. Man tie ir tādi paši, kā vairumam — privātās dzīves nianses, medicīniski vai cita rakstura trūkumi, par kuriem nedrīkst ņirgāties.

RL: Ir bijuši sižeti — piemēram, sižets par dzejnieku Melgalvu, kas izsauca diezgan lielu sašutumu. Vai alkoholisms pieder pie taviem tabu?

Šteinbergs: Par to konkrēto sižetu runājot, mans personiskais tabu tika drusku pārkāpts. Ja es varētu, es šo sižetu nebūtu rādījis. Tur jau nekā cita nebija, parādīts nelaimīgs, nodzēries cilvēciņš.

RL: Taču realitāte ir tāda, kāda tā ir. Vienmēr kāds stāvēs ar savu olekti un teiks — klibu vistu mēs nefilmēsim. Bet Hercogs tomēr filmēja gan klibu vistu, gan pundurīšus.

Šteinbergs: Robeža ir pietiekami izplūdusi. Mums bija sižets par morgiem un līķiem, kā ar tiem tur apietas. Kailos ķermeņus bez drēbēm samet koka kastēs, tas bija pietiekoši šokējoši, bet tur manī nenostrādāja pilnīgi nekāda iekšējā tabu sajūta, jo tā ir, tā notiek, un neviens, izņemot mirušos pašus, kuriem jau ir vienalga, netiek aizskarts. Bet Melgalvs ir dzīvs cilvēks un viņam vēl ir iespējama gara un laimīga dzīve. Šāds sižets viņam dod ļoti sliktu publicitāti un var sagādāt elementāras problēmas.

RL: Vai tu esi redzējis ļaunuma sakni? Ļaunuma gēnu, teiksim tā.

Šteinbergs: Nav jau tāda ļaunuma gēna. Nenoliedzami, ir kaut kādas gēnu kombinācijas, defekti, kas noved pie deformētas uzvedības. Neviens nav nācis klajā ar oficiālu paziņojumu par to, ka būtu atklāts alkoholisma vai homoseksualitātes gēns, bet neviens nopietns zinātnieks nenoliedz, ka šīm parādībām pamatā ir kādi bioķīmiski procesi, kuri izraisa vai nu gēnu bojājumu vai netradicionālas — tādas, kas nav vairākumam cilvēku, reakcijas.

RL: Vai tad dabaszinātnēs ir vispārpieņemta izpratne par tradicionālo, par normu?

Šteinbergs: Droši vien atkal muldēšu par piezemētām lietām. Šobrīd ir skaidrs, ka mēs esam vienādi par 99,9%. Genoms ir vienāds visiem cilvēkiem uz šīs planētas. Dažādus mūs padara 0,1 procentiņš, kas ir izkaisīts pa visu milzīgo genomu, plus katram cilvēkam individuāla gēnu regulācija. Medicīnā, ja pieciem simtiem cilvēku ar vienu un to pašu simptomu atrod vienu un to pašu gēnu bojājumu, un pieciem simtiem veselu cilvēku šīs mutācijas nav, tad var runāt par reālu tendenci, par ticamu parādību.

RL: Kāda jēga ir Latvijas gēnu datu bāzes projektam, ņemot vērā to, ka te nav nekāda Īslande, kurā visi ir vairojušies vairāk vai mazāk noslēgtā lokā?

Šteinbergs: Viņiem Īslandē to sauc par izolētu populāciju, kas, protams, īsti taisnībai neatbilst. Tur arī ir ieplūdušas jaunas asinis no visām trijām debess pusēm… No ceturtās diez kas nav nācis, ja nu kāds vientuļš eskimoss. Par Latvijas iedzīvotāju genoma datu bāzi — formulējums tika izvēlēts: radīt Latvijā sistēmu ģenētiskās informācijas apkopošanai un analizēšanai.

RL: Ar “latvieša gēna” izpēti jūs tātad nenodarbojaties.

Šteinbergs: Ar “latvieša gēna”, protams, pēdiņās, nē. Ir šobrīd Latvijā vesela rinda atsevišķu zinātnieku, kuri katrs pa drusciņai pēta kādu iedzimtu slimību. Ir grupas, kas ir atradušas dažas interesantas lietas, kas tiešām atšķir mūs no vāciešiem vai pat krieviem. Konstatēts, ka ir viena mutācija, kas ir raksturīga, ne simtprocentīgi, bet 80-90% latviešu vienā konkrētā slimībā. Krūts vēzī. Mēs uzskatām, ka būtu ļoti svētīgi visu iedzimto slimību pētniecības jomā iegūto informāciju uzglabāt vienuviet. Savākt to un apkopot kādā vienā datu bāzē, kurai tiktu klāt visi ieinteresētie mediķi. Jo cilvēkam, kas nav mediķis, šī informācija pilnīgi neko neizsaka. Bet mediķim, kam ir zināšanas molekulārajā bioloģijā un, it īpaši, cilvēka molekulārajā ģenētikā, tāda datu bāze būtu ļoti svētīgs avots viņam svarīgas informācijas iegūšanai vai nu par konkrētu pacientu, vai arī par šī pacienta asinsradiniekiem. Lai apzinātu riska grupas, kam ir paaugstināta iespēja saslimt ar kādu no šīm iedzimtajām slimībām. Daudzas iedzimtās slimības nav iespējams izārstēt, kad jau ir parādījušies simptomi, bet ja tās diagnosticē agrā bērnībā vai pat grūtniecības laikā, tad, laikus uzsākot medicīnisku iejaukšanos, var šīs slimības parādīšanos novērst. Daudziem cilvēkiem, kam ir iedzimtas slimības, būtu ļoti svētīgi zināt, kāds ir risks pēcnācējiem saslimt un kādas ir iespējas no šī riska izvairīties.

RL: Kā izvairīties? Vai, tavuprāt, viņiem nevajadzētu radīt bērnus?

Šteinbergs: Tas ir pietiekoši briesmīgs un traģisks jautājums. Ārsts, piemēram, pasaka — jūsu izredzes, ka bērniņš būs smagi slims, ir 75%. Tad nu, sorry, vecākiem pašiem ir jāizvēlas, neviens viņu vietā to nevar izlemt. Ir pāri, kas nospļaujas un saka — okei, mēs cerēsim uz tiem 25%, līdz ar to viņi uzņemas atbildību.

RL: Jūs, ģenētiķi, aplaimojat cilvēku ar šo informāciju, līdz tam var dzīvot, uzskatot, ka viss ir Dieva rokā, un tagad tev pasaka — pats izvēlies. Vai tu esi pārliecināts, ka cilvēks ir spējīgs tādu nastu nest?

Šteinbergs: Vistuvākā laikā būs pieejamas metodes, lai cilvēku izārstētu arī tajā gadījumā, ja viņš ir piedzimis slims. Atkritīs zināma daļa no skarbās izvēles.

RL: Vai zinātnieki ir vienisprātis, ka slimības ir jāārstē?

Šteinbergs: Es atzīšos, ka man nav bijis laika to līdz galam pašam izdomāt. Pēdējos simt gados cilvēce ir sasniegusi tādu attīstības pakāpi, uzkrājusi zināšanu apjomu, kas ļauj tai novērst visdažādākās nepatikšanas un nebūšanas. Es runāju par bioloģiskām un medicīniskām lietām. Bet tev ir pilnīga taisnība, kad tu jautā, vai kāds ir padomājis, kādas tam var būt sekas? Sekas redzamas jau tagad — pasaules iedzīvotāju skaits pieaug drastiskā ātrumā. Ja viss būs tik rožaini, kā es te solu — iespējas ārstēt slimības palielināsies, tam vajadzētu atsaukties proporcionāli uz iedzīvotāju skaitu. Pārapdzīvotība un tā tālāk…

RL: Vai tas jāsaprot tā, ka zinātne ir viens no karu, konfliktu un iznīcināšanas tehnoloģiju uzplaukuma iemesliem, ne tikai tajā nozīmē, ka ir izdomāta atombumba, bet arī tāpēc, ka humānā attieksme pret vājākajiem ir radījusi apstākļus, kuros populācija meklē citus pašregulācijas līdzekļus?

Šteinbergs: Man tas liekas maķenīt pārspīlēti, jo šobrīd nekādas katastrofālas sekas šī humanitāte nav nesusi. Un diez vai var teikt, ka karš ir stihiska cilvēces metode populācijas samazināšanai.

Uz medicīnu, ģenētiku, vīrusu un visu slimību pētīšanu var skatīties no dažādām pusēm — viena ir praktiskā un finansiālā, ar ko nodarbojas ļoti daudzas farmaceitiskās firmas, kuru iekšienē ir ļoti augsta līmeņa molekulārbioloģijas centri un laboratorijas. Viņu mērķis ir absolūti viens — peļņas iegūšana. No otras puses, ir akadēmiskā zinātne, interese, vēlēšanās izprast molekulu pasaulē notiekošos procesus, un tur varbūt tik daudz nedomā par jaunas medicīnas radīšanu vai naudas iegūšanu par saviem pētījumiem.

RL: Kāpēc ap Latvijas gēnu datu bāzes projektu jūtams gandrīz vai mistikas oreols, it kā cīņa par to, kurš pārzinās milzīgu slepenu informācijas fondu, bailes par to, kā rokās mēs nododam sevi?

Šteinbergs: Valda uzskats — mana ģenētiskā informācija ir mans īpašums, un nevienam es to negrasos dot, jo ir iespēja, ka tā tiks izmantota pret mani. Ir vairāki potenciālie zemūdens akmeņi, viens ir apdrošināšanas kompānijas, kuras varētu atteikties apdrošināt, izošņājot, ka jūs piederat pie kādas riska grupas, ka jums ir risks saslimt, nobeigties un nest viņiem zaudējumus. Ja viņi noalgo brigādi cilvēku, kas prot šo informāciju apstrādāt, atrast šo risku, viņi var atteikt apdrošināšanas polisi. Patiesībā šādas informācijas nesankcionēta uzzināšana ir noziegums, bet Latvijā nav nekādas likumdošanas par šīs informācijas pieejamību. Ceram, ka likums būs pieņemts līdz gada beigām, ka tur būs skaidri un gaiši pateikts: apdrošināšanas kompānijām vai citām privātām institūcijām nav nekādu tiesību šo informāciju iegūt vai izmantot. Nopirkt var it kā visu un visus, esot tikai jāzina cena, tā runā. Bet Latvijas gadījumā tas būtu pārāk rafinēti. Man ir aizdomas, ka kompānijām ģenētiķu pirkšana šīs informācijas iegūšanai izmaksātu dārgāk nekā riska grupas apdrošināšana. Latvijā nav arī tik daudz molekulārbiologu, lai tie varētu vienlaikus strādāt gan informācijas radīšanā, gan tās iztirgošanā. Apdrošināšanas kompānijām ir daudz vieglāk un vienkāršāk tikt pie medicīniskas informācijas, to var izdarīt jebkurš muļļa, aizejot uz jebkuru klīniku, piekukuļojot māsiņu reģistratūrā vai galu galā uzspridzinot naktī durvis un nozogot visas medicīniskās kartītes par personām, par kurām jums ir interese, vai ielaužoties datorā.

RL: Kāda ir tava cena?

Šteinbergs: Melleņu saldējums. (Smejas.) Cilvēku nostāja ir neloģiska, un neloģiskums nāk, jāatzīst, no nezināšanas, ko tad galu galā no tā mana genoma iegūs un kā to varēs izmantot. Ja jūs ejat uz aklās zarnas operāciju, jūs taču ļaujaties — ejat, ļaujat, lai jūs iemidzina, izgriež… ir risks, ka tas nelietis jums piešuj suņa kāju… Bet kāds tam ārstam būtu funktieris šūt tev klāt suņa kāju?! Lai pārliecinātos, ka es to varu izdarīt, ka es esmu labs ķirurgs?

RL: Tevis paša definētā zinātniskā ziņkārība.

Šteinbergs: Tas jau apriori nostāda visus ārstus neliešu lomā — jūs esat potenciālie draņķi un esat ieinteresēti manu ģenētisko informāciju savtīgi izmantot. Milzu vairumam ārstu intereses ir tieši pretējas. Viņiem vajadzīgs statistiskais minimums, lai varētu noteikt tendences, iedziļināties slimības pamatmehānismos un izcelsmē.

RL: Es gribu izteikt savu sarūgtinājumu, uzzinot, ka veids, kā iegūst ģenētisko informāciju, ir asins parauga noņemšana. Tas sagrauj manas ilūzijas, kas balstītas uz Juza Aļeškovska nemirstīgo romānu Nikolajs Nikolajevičs, tur ir aprakstīts kāds Staļina laika Maskavas kabatzaglis, kurš no zagšanas tramvajā pāriet uz daudz lietderīgāku un labāk atalgotu nodarbošanos, proti, kļūst par spermas donoru, bet nepavisam ne tāpēc, lai apaugļotu padomju sievietes, bet tāpēc, lai ģenētiķiem būtu ko pētīt. Man likās, ka tieši tādā veidā tiek nodrošināti ģenētiskie pētījumi.

Šteinbergs: Nē, nē, tā gluži nav. Genoms ir pilnīgi vienāds visās cilvēka šūnās, vai tās šūnas ir smadzenēs, kājas pirkstā vai spermā.

RL: Var nogriezt nagu un iedot ģenētiķim izpētīt?

Šteinbergs: Noder jebkura lieta, kuru mēs apzīmējam ar vārdiem “audu paraugs”, tātad dzīvas šūnas no cilvēka organisma. Ar nagu vien diez vai pietiks, tās ir atmirušas šūnas.

RL: Bet kāpēc tad vāks tieši asins paraugus?

Šteinbergs: Tas ir visērtākais veids! Nu, negriezīs cilvēkam gabaliņu nost, kaut gan to dara, tā ir ļoti izplatīta ķirurģiska mikroiejaukšanās, to sauc par biopsiju. Var ievadīt aknās adatu un paņemt audu paraugu, ar to bieži vien pietiek, lai konkrētu lietu, vienu mutāciju izanalizētu. Bet nevar no tā izanalizēt visu genomu, fiziski nepietiek materiāla.

Cilvēku bažas par to, ka viņiem sava ģenētiskā informācija jāsargā kā acuraugs un nevienam viņi nedrīkst dot savas asinis, ir muļķīga, jo cilvēki šķiežas ar savām šūnām uz nebēdu. Miljoniem šūnu cilvēks katru dienu izšķiež apkārtējā vidē, klepojot, nošķaudoties, izšņaucot degunu, aizejot uz tualeti. Ja kādu baisajā nākotnē interesēs tavi gēni, nebūs nekādu problēmu tos sagādāt, arīdzan neprasot no tevis piekrišanu un asins paraugu. Te nu mēs neko nevaram darīt. Bet genomu datu bāzes veidotāji lūdz cilvēku piekrišanu.

RL: Vai igauņi ir gatavāki dot savas asinis zinātnei, nekā latvieši?

Šteinbergs: Viņi paši apgalvo, ka šobrīd 65% Igaunijas iedzīvotāju uz jautājumu “Vai jūs rīt būtu gatavi nodot asinis Igaunijas genomu projektam?” atbild apstiprinoši. Protams, ir 25%, kas ir kategoriski pret, nekad, nekādā gadījumā un nekādos apstākļos. Galvenā devīze tur ir: “Es apzinos, ja ne man no tā būs reāls labums, tad mans ieguldījums varētu palīdzēt labākas medicīnas izveidošanai maniem bērniem.” Tur ir ļoti daudz slidenu lietu, par kurām nevienam šobrīd nav īsti skaidrs, piemēram, es varu derēt, ka būs daudz gadījumu, kad būs ļoti interesanti no zinātnes viedokļa paskatīties bērna gēnos, ko viņš ir mantojis no saviem vecākiem, bet kam prasīs piekrišanu — nepilngadīgajam bērnam? Viņa vecākiem?

RL: Vai tādam tabu kā incesta aizliegumam bez populāciju sargājošās nozīmes ir vēl kāda cita? Vai ir jēga, kā tas Latvijā nesen noticis, atteikties reģistrēt brāļa un māsas bērna paternitāti?

Šteinbergs: Nerunājot par ģenētiskajām problēmām, tas ir atkal mans iekšējs tabu. Man tas liktos pilnīgi nepieņemami, lai gan es to neprotu izskaidrot. Es diez vai spētu izjust fizisku iekāri, bez kuras bērnus laikam tomēr nevar radīt, pret savu māsu. Pavisam cita opera, ja es ar šo māsu neesmu kopā audzis un nemaz nezinu, ka viņa ir mana māsa…

RL: To organisms priekšā nepasaka?

Šteinbergs: Nē. Tu vari konstatēt kādus tuvības elementus intuitīvā plāksnē, kurus ļoti reāli var pārprast un sajaukt ar mīlestību.

RL: Ja homoseksualitāti nosaka gēnu kombinācija, tad jau arī uz to varētu iedarboties tāpat kā uz iedzimto slimību, varētu panākt, lai cilvēks nebūtu homoseksuāls.

Šteinbergs: Ja cilvēks pats vēlētos atbrīvoties no tā un būtu noskaidrots, ka tā ir gēnu kombinācija, ko ir iespējams regulēt citādi, kādas mums būtu tiesības šim cilvēkam atteikt? Tikpat labi man jāatzīst arī pretējais, ja cilvēks ar to vēlas dzīvot un viņam tas nesagādā problēmas, man nebūtu tiesības viņa gēnu kombinācijās jaukties un tās pārregulēt. Un atkal tie nepilngadīgie nabaga bērni — ja vecāki ir uzzinājuši, ja viņš ir atzinies, ka ir homoseksuāli orientēts, bet vecākiem tas nepatīk? Un tad nu vecāki it kā būtu tiesīgi lemt šī bērna vietā? Bet tie ir jautājumi, ar kuriem nenodarbojas molekulārā bioloģija...

RL: Runājot par zinātni, tu visu laiku runā arī par nākotni. Vai ir kāds laiks, ar kuru tu mūsdienas salīdzini? Vai tas atrodas pagātnē vai nākotnē? Tagad taču nav kā 60. gados, kad visa dzīves uztvere bija vērsta uz “priekšu”, uz nākotni, kuru radīs, kurā visu atrisinās. Es jūos drīzāk kā postmodernā laika produkts, kam patīk cilāt pagātnes klucīšus, bet nākotne riebjas — riebjas domāt par kosmosu, plastmasu, progresu…

Šteinbergs: Šausmīgi grūti pateikt… Ja ir kāds posms, pie kura es atmiņās atgriežos vispār, un kurš man ir mīļš un tuvs, un kuru es nekad neaizmirsīšu, tie ir 80. gadi. Jo tas sakrīt ar brīdi, kad es no citplanētieša pārvērtos par cilvēku. Ja es savu dzīvi sadalu baltākos un melnākos posmos, visi 80. gadi man ir balti diezgan.

RL: Vai tu biji uz Depeche Mode koncertu?

Šteinbergs: Biju.

RL: Vai tev tas bija svarīgi?

Šteinbergs: Man tas bija svarīgi tieši šī iemesla dēļ, ka viņi bija mani elki 80. gadu pirmajā pusē. Ir vēl daži mākslinieki, kurus es labprāt redzētu tieši šī iemesla dēļ. Vācieši biezā slānī — DAF, tad ir tādi, Der Plan, viss vācu krautroka zieds, Faust, Henry Cow, tie paši vīriņi, kas bija Rīgā — Cassiber, visa tā laika vācu elektroniskā mūzika, sākot ar Kraftwerk un beidzot ar ansambli, kas man ir īpaši mīļš, kaut kas no bioloģijas — Cluster. Agrīnais Braiens Īno man joprojām ir dikti tuvs un mīļš. Citi mākslinieki ir tādi, uz kuru koncertiem es ietu nevis tāpēc, ka tās ir tikai atmiņas. Ja uz Rīgu atbrauktu Lorija Andersone, tad es būtu pirmais, kas ietu.

RL: Cik es atceros, jums, 80. gadu jauniešiem, stils paredzēja diezgan demonstratīvu sava sliktuma izrādīšanu?

Šteinbergs: Viss, kas saistījās ar vārdu punk, bija modīgi, mums arī tas bija sociāls fenomens, tikai ne tādā izpratnē kā Anglijā. Mēs bijām tīneidžeri un mums pret kaut ko bija jāprotestē pēc definīcijas. Protestēt pret buržuāzisko iekārtu, pārpilnību un tādām lietām mēs nevarējām, jo tā vienkārši nebija, mēs kaut kādā veidā varējām protestēt pret pastāvošo padomju iekārtu ar visu viņas stulbumu un divkosību, tā varbūt arī bija tā protesta forma, ka mēs klausījāmies mūziku, ko raidstacijas un mediji nepiedāvāja, lasījām Oldosu Haksliju, Borisu Viānu.

RL: Vai tu lietoji narkotikas?

Atšķirībā no Linuža, Gata Gudeta, Ritvara Diskača, es neesmu regulāri lietojis neko, esmu reizi pusgadā zāli uzpīpējis.

RL: Tu biji pareizāks?

Šteinbergs: Nu, es vēlāk citādi nonācu līdz nojukšanas robežai… Smagi bija vienu brīdi. Kad strādāju Zviedrijā, man bija baismīga depresija. Pirmkārt, privātu iemeslu dēļ. Man ļoti skaudri pielēca, ka Latvijā ar zinātni neizdzīvot, bet, ja tu šito spēlīti esi uzsācis, tad tev vismaz līdz grādam vajadzētu tikt, lai nezaudētu savās acīs elementāru cieņu, un tas sakrita ar brīdi, kad man ģimene izjuka. Pirms braukšanas uz Zviedriju es piereģistrējos doktorantūrā, nokārtoju visus eksāmenus, kandidāta minimumu, un Zviedrijā izdarīju visu darba praktisko, laboratorijas pusi. Bet tur es nevarēju aizstāvēties, jo nebiju tur reģistrēts. Ja tu esi ieguvis Stokholmas Karolinska Institutet grādu, vismaz molekulārajā bioloģijā tas ir kā Hārvarda universitātes diploms. Bet Latvijas Universitātes grādus arī visur pasaulē akceptē. Vismaz šī sistēma pasaulē strādā — ja tu esi savam vārdam un uzvārdam pievienojis PhD, uz tevi skatās citādi. Bet es esmu ieķepis televīzijā, man stāv priekšā brīdis, kad man par kaut ko nāksies rūpīgi padomāt. Man bail no šī brīža mazliet…

RL: Tad noliks tavā vietā kādu citu puisi un intervētāji varēs prasīt Rēzijai trīs atšķirības.

Šteinbergs: Juris bija resnāks.

RL: Otrkārt, viņam bija PhDpriekšā.

Šteinbergs:Pakaļā, nevis priekšā…

RL: Kā ir būt pusmūža pankam?

Šteinbergs: Nezinu, es neesmu pusmūža panks.

RL: Kas tad tu esi?

Šteinbergs: Reizēm man pašam ir pagrūti definēt. Ja es arī esmu šobrīd iepraktizējies sēdēt uz diviem krēsliem vienlaicīgi un man tas lieliski izdodas vienotrreiz, skaidrs, ka tas nav for ever, agrāk vai vēlāk man būs jāizvēlas, ko mest pie malas un ko turpināt. Tad es arī izvēlēšos. Es jau sen vairs neesmu zinātnieks, kurš izdara pētījumus, es jau kopš savas disertācijas aizstāvēšanas vairāk vai mazāk nodarbojos ar administratīvām, sauksim to tā, lietām. Ja man izdotos šo virzienu saglabāt un sevi tajā pilnveidot un atrast, tad tas varētu būt manas dzīves saturs.

RL: Kas tev ir prestiža priekšmets? Mikroskops?

Šteinbergs: Molekulārajā bioloģijā ar mikroskopiem gandrīz nav ko iesākt. Viss ir submikroskopisks, tiek pētītas lietas, ko arī ar mikroskopu nevar redzēt. Droši vien labs priekšmets, kas iederētos gan mājās, gan darbā, būtu labs kompjūters. Es tikko atgriezos no Heidelbergas — no visu molekulārbiologu Mekas Eiropā. Mēs tur runājām par lietām, no kurām cilvēkiem uzmetas zosāda — DNS mikročipi. Tas būtu kā mikroshēmas. Bet nav jau biorobotu, runa ir par analīzes veidu, ko izdara uz stikla plāksnītes, ko sauc par čipu. Tā ir ārkārtīgi augsta un precīza tehnoloģija, kura dod iespēju vienā reizē izdarīt sešus tūkstošus analīžu. Submikroskopiskās lietas pēta ar ārkārtīgi viltīgām pastarpinātām metodēm, uz vienas stikla plāksnītes tev ir desmit tūkstoši eksperimentu, ķīmisku norišu, lāzerkameras, ar lāzeru skanēto bildi automātiski pārnes uz kompjūteru, padara redzamu uz ekrāna, tālāk jau ar drausmīgo datu daudzumu strādā kompjūters. Datori varēs modelēt situācijas, kur kas ir jāietekmē, lai iegūtu to vai citu rezultātu. Tas izklausās baigi biedējoši, pēc tā, ka teorētiski ir iespējams programmēt cilvēku — no rašanās brīža līdz uzvedības programmēšanai, nospiežot attiecīgos molekulāros taustiņus. Jo cilvēka tieksme izzināt nav apturama. Un man ir grūti iedomāties iemeslu, kāpēc lai tas apstātos; ja tu esi aizracis līdz šai vietai, kāda velna pēc nerakt vēl dziļāk. Tiem, kas apvaino biologus Dieva noteiktu likumu pārkāpšanā, man gribētos teikt tā: ja jūs, mīlīši, uzskatāt, ka tur augšā ir viens personificējams Dievs, kurš skatās mums katram uz nagiem, un domā, cik dziļi kurš no mums ko drīkst uzzināt, tad man smiekli nāk. Savukārt tas Dievs, kuram ticu es, man ļauj, zinātniekiem ļauj izdarīt šos pētījumus, un ja pienāks brīdis, kad viņš to vairs negribēs, gan jau viņš kaut kā rīkosies.

RL:Kā tu piedzimi?

Šteinbergs: Ap Lieldienām, Krustpilī, pupu stādīšanas laikā. Viss sākās, kad stādīja pupas.

RL: Bija taču tāds mūks Gregors Mendelis, kurš stādīja pupas vai zirņus — un tā izrādījās ģenētika.

Šteinbergs: Man nav pašam skaidrs, kas ir svarīgāks, vai tas brīdis, kad cilvēks nāk pasaulē, vai tam ir lielāks iespaids uz viņa turpmāko likteni, vai tas brīdis, kad viņš tiek ieņemts, acīmredzot gan tas, gan tas. Lai cik bioloģija ir svarīga, es nebūt neesmu tās nometnes pārstāvis, kas apgalvo, ka gēni nosaka pilnīgi visu, to es nekādā gadījumā neapgalvošu. Man ir nācies uz savas ādas pārliecināties, vienam otram varbūt šķitīs muļķīgs tas teiciens — ja tu kaut ko ļoti, ļoti gribi, pēc kaut kā ilgojies, tad tas piepildās. Es nezinu, vai vajag sadoties rokās, lūgties un izpildīt rituālus — diez vai. Bet tas, ka kaut kas šādi ir programmējams... — bet varbūt tas ir jau iepriekš programmēts, un tu caur savu vēlēšanos tiec informēts par to, kas tevi sagaida.

RL: Vai tu piederi pie izmirstošās vīriešu paaudzes, kas saprot Šveiku?

Šteinbergs: Es piederu pie izmirstošās paaudzes, jo man bija tas gods divus gadus nodienēt. Es esmu pieķēris sevi pie domas, ka viens no faktoriem, kāpēc tas viss bija tik truli un bezjēdzīgi, brutāli un muļķīgi, bija tas kontingents. (Pauze.) Nezinu, vai to vajag stāstīt. To nesauc par rasismu, tur bija cits smalks vārdiņš. Visi cilvēki tomēr arī ir klāsterējami kaut kādos klāsteros pēc inteliģences līmeņa.

RL: Saki uzreiz skaidri, ka tev nepatīk muļķi!

Šteinbergs: Skaidrs, ka man nepatīk muļķi.

RL: Varbūt apšaut muļķus, būsim konsekventi?

Šteinbergs: Nee. Tā muļķīgo cilvēku masa ļauj mums, kas sevi pie viņiem nepieskaita, sajusties mazliet citādi.

RL: Tu bez muļķiem nemaz nespēj būt?

Šteinbergs: Jā, es laikam nejustos pilnvērtīgs.

RL: Vai tu esi kādreiz iemīlējies stulbā sievietē?

Šteinbergs: Ja mēs runājam par physical attraction, tad noteikti jā, bet iemīlējies tā, ka tu kļūsti pārņemts viscaur, laikam nē. Kompliments visām meitenēm, kurās es esmu bijis iemīlējies.