Kaķu varā

Jaroslavs Flegrs nebūt nav ķerts. Un tomēr šo cilvēku gadiem vajājušas aizdomas, ka viņa prātu kontrolē parazīti, kas ieperinājušies viņam smadzenēs. Tā nu šis ražīgais biologs, bruņojies ar savu zinātniski fantastisko nojausmu, devās uz laboratoriju un ķērās pie darba. Viņa atklājumi jums liksies negaidīti un biedējoši. Vai tiešām iespējams, ka mūsu smadzenēs ielien sīki, visparastāko mājas kaķu pārnēsāti organismi, kas izraisa graujošas sekas, sākot ar autokatastrofām un beidzot ar šizofrēniju?

Zinātnieki jau agrāk bija novērojuši īpatnības grauzēju uzvedībā, kas inficēti ar parazītu Toxoplasma gondii. Tas saskanēja ar Flegra teoriju. Inficētie dzīvnieki būra riteņos skrēja daudz aktīvāk nekā pārējie sugas brāļi, vedinot domāt, ka kaķiem, kurus, kā zināms, pievilina kustīgi objekti, tie liktos kārdinošāki medījumi. Nonākuši atklātā telpā, inficētie grauzēji arī mazāk piesargājās. Taču ļoti maz bija zināms, kā infekcija var ietekmēt cilvēkus, jo tika uzskatīts, ka mēs un citi lielie zīdītāji šiem parazītiem esam tikai gadījuma saimniekorganisms – zinātnieki mīl izteikties, ka, nonākuši pie mums, minētie mikroorganismi nokļūst “strupceļā”. Un tomēr, sprieda Flegrs, kaut arī mēs neiekļaujamies parazīta dzīves ciklā, zīdītājiem (no peles līdz cilvēkam) ir kopīgs lielum lielais vairums gēnu, tāpēc šādas “pārskatīšanās” gadījumā tā manipulācijas mūs tik un tā varētu iespaidot.

Sociālisma ekonomikas apstākļos pētījumi ar dzīvniekiem Flegra budžetam palika neaizsniedzami. Taču, zinātniekam par laimi, 30–40 procentiem čehu bija šī infekcija tās latentajā formā, līdz ar to viņa rīcībā bija daudz studentu, kas gatavi uzņemties “ļoti lētu izmēģinājumu trusīšu lomu”. Flegrs sāka ar to, ka lika viņiem un viņu parazītu neskartajiem biedriem izpildīt standartizētus personības testus; tas bija lēts (tiesa gan, nedaudz primitīvs) veids, kā noteikt atšķirības starp abām grupām. Piedevām viņš ar datorizētu testu novērtēja eksperimenta dalībnieku reakcijas ātrumu – studentiem tika dots norādījums nospiest pogu, tiklīdz kaut kur uz monitora tumšā fona parādās balts taisnstūris.

Izrādījās, ka dalībniekiem, kuru organismā bija konstatēta parazīta klātbūtne, bija ievērojami gausāka reakcija. Tomēr visvairāk Flegru pārsteidza atklājums, ka šis protozojs, pēc visa spriežot, abu dzimumu pārstāvjos izraisa pilnīgi atšķirīgas izmaiņas. Salīdzinot ar neinficētajiem kolēģiem, toksoplazmas piemeklētie vīrieši bija introvertāki un aizdomīgāki, viņiem bija krietni mazāka interese par to, kādās domās par viņiem ir apkārtējie, un slieksme uz noteikumu ignorēšanu. Turpretim inficētās sievietes no parazītu neskartajām atšķīrās ar to, ka bija daudz sabiedriskākas, paļāvīgākas, likumpaklausīgākas un pievērsa vairāk uzmanības tam, kādu iespaidu atstāj uz citiem.

Šie rezultāti bija tik dīvaini, ka Flegrs sākumā bažījās, vai tikai viņa dati nav kļūdaini. Tāpēc viņš pārbaudīja arī citas grupas, izvēloties eksperimenta dalībniekus gan starp civiliedzīvotājiem, gan militārpersonām. Rezultāti bija tādi paši. Tad, meklējot pārliecinošākus pierādījumus, viņš vēlreiz sapulcēja savu pētījumu objektus, lai turpinātu novērošanu un liktu tiem izpildīt veselu testu programmu. Šoreiz viņus vērtēja cilvēks, kurš nebija informēts par to, kuri dalībnieki ir inficēti, kuri nav. Par to, vai dalībniekus uztrauc, ko par viņiem domā citi, vērtētājs sprieda pēc tā, cik labi tie šķita ģērbušies. Sabiedriskumu mērīja, izvaicājot cilvēkus par to, ar cik no saviem draugiem viņi kontaktējušies pēdējo divu nedēļu laikā. Lai noteiktu noslieci uz aizdomīgumu, visiem lika izdzert kādu neidentificētu šķidrumu.

Atbildes gluži labi saskanēja ar iepriekšējo testu rezultātiem. Inficētajiem vīriešiem bija lielāka tendence valkāt saņurcītu, vecu apģērbu, bet inficētās sievietes lielākoties ģērbās nevainojami, daudzas uz pētījumu ieradās dārgu zīmolu drēbēs. Inficētajiem vīriešiem parasti bija mazāk draugu, bet inficētajām sievietēm, tieši otrādi, vairāk. Un, kad lieta nonāca līdz noslēpumainajam šķidrumam, “inficētie vīrieši svārstījās ilgāk nekā neinficētie,” ziņoja Flegrs un turpināja: “Viņi vēlējās zināt, kāpēc tas jādzer. Vai tas viņiem nekādā veidā nekaitēs?” Inficētās sievietes eksperimenta rīkotājiem uzticējās visvairāk no visiem pētījuma dalībniekiem. “Viņas bez vārda runas izpildīja visu, ko no viņām prasīja.”

Viņš vēl joprojām bija pilnīgā neizpratnē par to, kāpēc vīrieši un sievietes uz parazītu reaģēja tik atšķirīgi, un atbildes meklēja psiholoģiskajā literatūrā. Flegram radās aizdomas, ka tik atšķirīgajām abu dzimumu reakcijām patiesībā pamatā ir viens un tas pats faktors – paaugstināta nemiera sajūta. Viņš izlasīja, ka emocionālas spriedzes apstākļos sievietēm ir tendence meklēt mierinājumu sociālos kontaktos un gādībā par citiem – viņas tiecas rūpēties un dibināt draudzīgas attiecības. Bažu mākti vīrieši, tieši otrādi, uz psiholoģisku diskomfortu parasti reaģē, noslēdzoties sevī un kļūstot naidīgi vai antisociāli. Iespējams, ka Flegrs vienkārši bija aplūkojis vienas un tās pašas medaļas divas puses.

Tuvāk papētot Flegra reakcijas pārbaudes rezultātus, atklājās, ka inficētie pētījuma dalībnieki apmēram minūti pēc testa sākuma sāka kļūt neuzmanīgāki un gausāki. Tas uzvedināja uz domu, ka toksoplazma varētu negatīvi iespaidot autovadītājus, kuriem taču tik svarīgi nezaudēt modrību un spēju strauji reaģēt. Flegrs uzsāka divus lielus epidemioloģiskus pētījumus Čehijas Republikas teritorijā; vienā no tiem viņš pievērsās vīriešiem un sievietēm no iedzīvotāju vidus, bet otrā – lielākoties vīriešu dzimuma militārā dienesta autovadītājiem. Abi pētījumi liecināja, ka cilvēkiem, kuru organismā konstatēti Toxoplasma gondii, ir aptuveni divarpus reizes lielākas izredzes iekļūt satiksmes negadījumā nekā viņu neinficētajiem līdzpilsoņiem.Pērnā gada septembrī, dodoties uz norunāto tikšanos ar Flegru viņa kabinetā Kārļa universitātes Bioloģijas fakultātes ēkas trešajā stāvā, es gaidīju ieraudzīt mežonīgu dīvaini. Taču, kad pierod pie viņa rudo matu ērkuļa, izrādās, ka patiesībā Flegrs ir gluži savaldīgs un kluss. Viņš ir kalsns, neliela auguma cilvēks, runā rāmā balsī, mīl precīzi atsaukties uz faktiem un, atbilstoši savam “toksoplazminieka” statusam, valkā vecas kedas, izbalējušas džinsa kļošenes un platu kreklu. Mūsu sarunas gaitā es konstatēju, ka viņa jaunākie atklājumi kļūst arvien “dīvainīgāki un dīvainīgāki”, kā Brīnumzemē sacīja Alise. Tas varētu izskaidrot to, kāpēc Flegra pieri izvago dziļas rievas – kā hronisku raižu vai pastāvīgas neizpratnes māktam cilvēkam. Viņš saka, ka nesen publicējis datus, kuri liek domāt, ka ar toksoplazmu inficētiem vīriešiem varētu būt novērojams paaugstināts testosterona līmenis. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ sievietes, kurām parāda šādu vīriešu fotogrāfijas, atzīst viņus par vizuāli vīrišķīgākiem nekā parazītu neskartos. “Es gribu to papētīt sīkāk un noskaidrot, vai tā ir taisnība,” saka Flegrs. “Iespējams arī, ka sievietēm inficētie vīrieši liekas pievilcīgāki. Tā ir vēl viena lieta, ko mēs ceram pārbaudīt.”

Pēdējā laikā turku zinātnieki divas reizes atkārtojuši Flegra pētījumu, kas liecina par toksoplazmas saistību ar satiksmes negadījumiem. Ņemot vērā, ka ar šo parazītu inficēta gandrīz trešā daļa pasaules iedzīvotāju, Flegrs lēš, ka Toxoplasma gondii varētu būt zināma loma vairāku simtu tūkstošu ceļu negadījumu upuru nāvē ik gadu. Piedevām atkārtota personības testu rezultātu analīze parādījusi, ka, tāpat kā Flegrs, arī daudzi citi, kuriem konstatēta šī infekcija latentā formā, bīstamās situācijās mēdz reaģēt pārdroši. “Iespējams, ka tas ir vēl viens iemesls, kāpēc šie cilvēki cieš satiksmes negadījumos,” saka Flegrs. “Viņiem trūkst normālas baiļu reakcijas.”

Gandrīz neiespējami klausīties par Flegra pētījumiem un neļauties aizdomām, vai tikai arī es pati neesmu inficēta ar toksoplazmu – īpaši, ja cilvēkam, tāpat kā man, mājās ir kaķis, vislabāk garšo ļoti asiņains steiks un ir viegli identificēties ar sava dzimuma “toksoplazminieka” stereotipu. Tāpēc pirms došanās uz Prāgu es nodevu analīzes, lai to noskaidrotu, taču rezultāti vēl nebija zināmi. Tas šķita labs brīdis, lai uzzinātu, ko par mani saka Flegra intuīcija. “Vai, vienkārši pavērojot kādu cilvēku, jūs varat uzminēt, vai viņam ir parazīts – piemēram, man?” es jautāju.

“Nē,” atbild Flegrs. “Parazīta ietekme uz cilvēka personību ir ļoti neliela.” Ja sieviete pirms inficēšanās pēc dabas bijusi introverta, toksoplazma viņu nebūt nepārvērtīs par nevaldāmu ekstraverti. Tā viņu var padarīt tikai nedaudz mazāk introvertu. “Es, piemēram, esmu tipisks vīriešu kārtas “toksoplazminieka” piemērs,” viņš turpina. “Bet nudien nezinu, vai manām īpatnībām ir kāds sakars ar parazītu invāziju. To nav iespējams pateikt arī par jebkuru citu indivīdu. Lai novērotu statistiski vērā ņemamu atšķirību, parasti vajag vismaz piecdesmit cilvēku, kuri ir inficēti, un piecdesmit, kuriem parazīta nav. Parasti cilvēkiem nav ne jausmas, ka viņi ir inficēti.”

Tomēr Flegrs atzīst, ka dažiem cilvēkiem šis protozojs var nodarīt lielu ļaunumu – un šeit runa nav tikai par tiem, kuri varētu būt pakļauti lielākam satiksmes negadījumu riskam. Daudziem šizofrēnijas slimniekiem konstatēta zināmu smadzeņu garozas apvidu sašaurināšanās, un Flegram ir aizdomas, ka pie tā varētu būt vainīga toksoplazma. Viņš pasniedz man nesen publicētu pētījumu, kas veltīts tieši šim jautājumam, šo darbu viņš sarakstījis kopā ar vairākiem kolēģiem no Kārļa universitātes, ieskaitot psihiatru Jirži Horāčeku. Divpadsmit no 44 šizofrēnijas slimniekiem, kuri izmeklēti ar magnētiskās rezonanses palīdzību, konstatēta smadzeņu pelēkās vielas apjoma samazināšanās, un tā skārusi gandrīz vienīgi tos, kuru organismā konstatēta toksoplazma. Pēc darba anotācijas izlasīšanas es laikam izskatos pilnīgi apstulbusi, jo Flegrs pasmaida un saka: “Jirži reaģēja uz mata tāpat. Man šķiet, viņš nenoticēja, ka tas varētu būt iespējams.” Es vēlāk satiekos arī ar Horāčeku, un viņš atzīst, ka darba sākuma stadijā pret Flegra teoriju tiešām bijis noskaņots skeptiski. Tomēr, kad magnētiskās rezonanses izmeklēšanas rezultāti apvienoti ar datiem par protozoja klātbūtni organismā, Horāčeks no skeptiķa ātri vien kļuva par “ticīgo”. “Mani satrieca tas, cik spēcīgi izteikts bija parazīta iedarbības efekts,” viņš saka. “Tas man liek domāt, ka toksoplazma, iespējams, izraisa šizofrēniju ģenētiski uzņēmīgiem cilvēkiem.”

Var uzmākties kārdinājums norakstīt lielāko daļu no Flegra darba kā pilnīgas blēņas – ekscentriska zinātnieka fantāzijas augļus. Taču tā rīkoties neļauj Londonas universitātes Karaliskās koledžas parazitoloģes Džoanas Vebsteres (Joanne Webster) unikālais pētījums. Apmēram tajā pašā laikā, kad Flegrs sāka pētīt toksoplazmas ietekmi uz cilvēkiem, Vebstere, toreiz jauniņa zinātņu doktore, ķērās pie eksperimentiem ar šī parazīta inficētiem grauzējiem. Viņa sprieda tāpat kā Flegrs – dzīvniekiem, kuri kļuvuši par toksoplazmas saimniekorganismiem, varētu konstatēt zināmas izmaiņas uzvedībā.

Vebstere drīz vien apstiprināja savu priekšgājēju pieņēmumu, ka inficētas žurkas ir ievērojami aktīvākas un izturas mazāk piesardzīgi vietās, kur mēdz uzglūnēt plēsoņas. Bet tad viņa kopā ar kolēģiem vienkāršā un elegantā eksperimentā nodemonstrēja, ka parazīta ietekme uz grauzējiem ir vēl daudz lielāka un pārsteidzošāka. Vienu no katrai žurkai atvēlētā būra stūriem viņi apstrādāja ar paša dzīvnieka smaku, otru – ar ūdeni, trešo – ar kaķa, bet ceturto – ar žurkām pilnīgi nekaitīgā truša urīnu. “Mēs pieņēmām, ka parazīts varētu mazināt žurku riebumu pret kaķa smaku,” viņa man skaidroja. “Taču protozojs gājis vēl krietni tālāk, liekot grauzējiem to uztvert kā kaut ko īpaši pievilcīgu. Inficētās žurkas izvēlējās visvairāk laika pavadīt tieši “iekaķotajā” būra daļā.” Vebstere un vairāki citi zinātnieki šo eksperimentu atkārtoja ar suņa un ūdeļu urīnu; abi dzīvnieki, tāpat kā kaķis, žurkas medī. Taču efekts izrādījās tik specifiski saistīts tieši ar kaķa urīnu, ka zinātnieki to iesaukuši par “kaķa liktenīgo vilinājumu”.

Vebstere sāka iezīmēt parazītus ar fluorescējošu krāsu un izsekot to kustībai žurku ķermeņos. Ņemot vērā ķirurģisko precizitāti, ar kādu šis mikrobs maina sava saimniekorganisma uzvedību, zinātniece paredzēja, ka tas nonāks ļoti konkrētos smadzeņu apgabalos. Taču pētījumu rezultāti šādu prognozi neapstiprināja. “Mēs ar lielu pārsteigumu atklājām, ka visādā citādā ziņā, šķiet, pilnīgi veselas un ar dzīvi apmierinātas žurkas smadzenes ir burtiski nobārstītas ar cistām – proti, parazītiem to latentajā formā,” viņa saka. Tomēr visvairāk cistu bija smadzeņu apgabalā, kas atbildīgs par baudu un labsajūtu (to pašu, uz kuru cilvēku pasaulē tiktu attiecināts sauklis “Sex, drugs and rock n’ roll”), un zonā, kas iesaistīta baiļu un nemiera sajūtu radīšanā (tieši šis smadzeņu apvidus skarts tiem, kuri cieš no pēctraumas stresa sindroma). Vebstere uzskatīja, ka Toxoplasma gondii taktika ir nevis tēmēt, bet šaut kā no ložmetēja, blīvi kaisot cistas pa labi un pa kreisi un šādā veidā garantējot, ka vismaz kāda no tām trāpīs mērķī.

Lielākas skaidrības meklējumos Vebstere vērsās pie parazitologa Glena Makonkija, kura vadītā Līdsas universitātes zinātnieku grupa pētīja toksoplazmas genomu, meklējot atbildes uz jautājumu, ar ko īsti parazīts nodarbojas. Viņiem bija izdevies atklāt kādu pārsteidzošu talantu, ar ko apveltīts šis protozojs, – tam ir divi gēni, kas ļauj saimniekorganisma smadzenēs uzsākt neiromediatora dopamīna ražošanu. “Mūs nebeidz izbrīnīt tas, cik sarežģītas operācijas pa spēkam šim parazītam,” saka Vebstere.

Pagājušajā vasarā publicētie dati izraisīja īstu sensāciju zinātnes pasaulē. Dopamīns ir ārkārtīgi nozīmīga signālmolekula, kas iesaistīta baiļu, baudas un koncentrēšanās procesos. Piedevām vēl ir zināms, ka cilvēkiem, kas cieš no šizofrēnijas, šis neiromediators organismā sastopams paaugstinātā līmenī – vēl viena šīs slimības dīvainība, tāpat kā tās tendence iznīcināt smadzeņu pelēko vielu, kas zinātniekus mulsina jau sen. Antipsihotiskie medikamenti, kas izstrādāti, lai nomāktu mānijas izpausmes, pēc visa spriežot, bloķē dopamīna darbību; Vebsterei šajā sakarā radās aizdomas, ka patiesībā tie vienkārši kavē parazītu rosīšanos. Zinātnieki jau bija nodemonstrējuši, ka, pievienojot šādus medikamentus Petri trauka saturam, kurā laimīgi dzīvo un vairojas toksoplazmas, protozoju attīstība tiks kavēta. Vebstere nolēma iebarot antipsihotiķus svaigi inficētām žurkām un pavērot, kā tās reaģēs. Un lūk – “kaķa liktenīgo vilinājumu” šie grauzēji tik tiešām nesajuta. Tagad pieņēmums, ka mikrobs patiešām izraisa būtiskas uzvedības izmaiņas, sāka likties jau krietni ticamāks.

Zinātnes aprindas vēl nebija lāgā sagremojušas britu pētnieku atklājumus saistībā ar dopamīnu, kad Roberta Sapolska laboratorija Stenforda universitātē jau nāca klajā ar jauniem sensacionāliem atklājumiem. Amerikāņu neirologs un viņa kolēģi bija konstatējuši, ka toksoplazma smadzenēs “atvieno” baiļu ķēdes – neironu ceļus, kas atbild par baiļu sajūtu; tas varētu izskaidrot, kāpēc inficētas žurkas zaudē iedzimto riebumu pret kaķa smaku. Tikpat pārsteidzošs ir vēl kāds Sapolska secinājums – parazīts tajā pašā laikā pamanās piesavināties arī daļu no nervu ceļiem, kas saistīti ar žurku tēviņu seksuālo uzbudinājumu; zinātnieks spriež, ka to toksoplazma droši vien atrisina, palielinot dopamīna līmeni smadzeņu apvidos, kuros rodas atalgojuma sajūta. Un tā, kad šādam inficētam grauzējam nāsīs iesitas kaķa smaka, viņa smadzeņu baiļu centrs neaktivizējas, kā tas būtu normālai žurkai, toties sarosās zona, kas pārvalda seksuālo baudu. “Citiem vārdiem, toksoplazma panāk, ka žurku tēviņiem kaķa smaka šķiet seksīga,” paskaidro Sapolskis. Neirobiologam Adžajam Vjāsam, kurš pēc savām doktorantūras studijām piedalījās Sapolska pētījumā, vēlāk ienāca prātā toksoplazmas cistas meklēt arī inficētu žurku sēkliniekos. Un tik tiešām –tur to netrūka, tāpat kā dzīvnieku spermā. Vjāss atklāja, ka, žurkām pārojoties, protozojs vispirms nonāk mātītes dzemdē, kur inficē vidēji 60% mazuļu, bet pēc tam ceļo tālāk uz smadzenēm, meklējot vēl jaunus ceļus, kā nogādāt parazītu atpakaļ kaķa vēderā.

Vai iespējams, ka toksoplazmoze arī cilvēkiem ir seksuāli transmisīva slimība? “To mēs ceram noskaidrot,” saka Vjāss, kurš tagad strādā Naņjanas Tehniskajā universitātē Singapūrā. Zinātnieki arī konstatējuši, ka inficēti žurku tēviņi piepeši mātītēm sāk likties daudz pievilcīgāki. “Efekts ir ļoti spēcīgs,” saka Vjāss, “75% mātīšu dod priekšroku tieši inficētajiem tēviņiem.”

Atgriezusies no Prāgas, saņemu ziņu no Flegra – tikko publicēšanai pieņemts viņa pētījums, kurā pierādīts (tā viņš apgalvo), ka par “kaķa liktenīgā vilinājuma” upuriem var kļūt arī cilvēki. Ar to viņš grib sacīt, ka inficētiem vīriešiem patīk kaķa urīna smaka – vai vismaz viņi to vērtē daudz labvēlīgāk nekā neinficēti vīrieši. Tipiski tik daudzām citām toksoplazmas izraisītām uzvedības īpatnībām, arī šī abiem dzimumiem izpaužas radikāli atšķirīgi – inficētas sievietes reaģē pilnīgi pretēji un šo smaku atzīst par pretīgu. Ožas tests tika veikts aizklāti, piedāvājot dalībniekiem arī suņa, zirga, hiēnas un tīģera urīna paraugus. To, kā eksperimenta dalībnieki vērtēja pārējās smakas, infekcija neietekmēja.

“Vai iespējams, ka inficēti vīrieši kaķa urīnu uztver kā afrodiziaku?” es jautāju. “Jā. Tas ir iespējams. Kāpēc ne?” atbild Flegrs. Man liekas, ka viņš telefona līnijas otrā galā smaida, bet īsti droša es par to neesmu, tāpēc tā arī palieku neskaidrībā, vai esmu uzgājusi pateicīgu materiālu jaunam komiķu šova Saturday Night Live skečam vai nopietnu medicīnisku problēmu. Kad es par Flegra jaunāko pētījumu apvaicājos Sapolskim, viņš saka, tas esot “kolosāli stilīgi”, bet turpina: “Es tomēr pārāk neuztraucos, jo šai parazīta iedarbībai uz cilvēkiem nav gigantisku apmēru. Ja gribat samazināt nopietnu satiksmes negadījumu skaitu un jums jāizvēlas, ārstēt cilvēkus no toksoplazmas infekcijas vai pārliecināt, ka nedrīkst vadīt auto reibumā un rakstīt īsziņas, sēžot pie stūres, – vadoties pēc reālā efekta, noteikti izvēlieties otro.”

Vēl vairāk, Sapolskis domā, ka no toksoplazmas atjautības mēs varētu pat gūt zināmu labumu. Viņš saka – ja mums izdotos izpētīt, kā parazīts dzīvniekus padara mazāk bailīgus, tas ļautu saprast, kā ārstēt cilvēkus, kuri cieš no smagas sociofobijas un līdzīgām fobijām, pēctraumatiskā stresa sindroma un tamlīdzīgām kaitēm. “Un tomēr, atklāti runājot, šis fenomens drīzāk būtu pieskaitāms kategorijai, kas varētu saukties: “Ķitvainazīt, skat, ko tā daba atkal izdomājusi!””

Vebstere ir piesardzīgāka, varētu pat teikt, noraizējusies. “Negribu celt paniku,” viņa man saka. “Vairākumam cilvēku nekādu negatīvu seku nebūs, un arī tiem, kurus parazīti kaut kā ietekmēs, būs novērojamas tikai ļoti vieglas izmaiņas uzvedībā. Taču atsevišķos gadījumos iespējams atrast saikni starp toksoplazmas klātbūtni organismā un šizofrēniju, kā arī citiem garīgās veselības traucējumiem, kas saistīti ar izmaiņām dopamīna līmenī, – piemēram, obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu un afektīvajiem jeb garastāvokļa traucējumiem. Žurka var nodzīvot divus vai trīs gadus, bet inficēti cilvēki – daudzus gadu desmitus, un iespējams, ka tieši tāpēc mēs cilvēkiem varam novērot šādas smagas blaknes. Mums jābūt piesardzīgiem, tik plaši izplatītu parazītu nenovērtējot.”

Psihiatrs Edvīns Fulers Torijs tam piekrīt, tiesa gan, pie tāda uzskata viņš nonācis, aplūkojot šo fenomenu pilnīgi citā aspektā nekā Vebstere vai Flegrs. Viņš to pamato ar novērojumiem, kas uzkrāti desmitiem gadu garos šizofrēnijas cēloņu meklējumos. “Mācību grāmatās vēl joprojām ir lasāmi muļķīgi apgalvojumi, ka šizofrēnija bijusi vienmēr, ka tā aptuveni vienādi izplatīta visur pasaulē un pastāv kopš neatminamiem laikiem,” viņš saka. “Epidemioloģijas literatūra to pilnībā atspēko.” Torijs apgalvo, ka patiesībā šizofrēnija nebija plaši izplatīta līdz pat 18. gadsimta otrajai pusei, kad Parīzē un Londonā cilvēki sāka turēt kaķus kā mīļdzīvniekus. “Kaķu mode” sākās starp “dzejniekiem un kreisajiem avangardistiem,” saka Torijs, taču strauji izplatījās – un vienlaikus strauji pieauga arī šizofrēnijas gadījumu skaits.

Fulers Torijs atzīmē, ka kopš 50. gadiem sakarībai starp Toxoplasma gondii un šizofrēniju veltīti apmēram 70 epidemioloģiskie pētījumi. Kad viņi ar kolēģi Džonsa Hopkinsa universitātes neirovirusologu Robertu Jolkenu pievērsās tiem no šiem darbiem, kuri atbilst visstingrākajiem zinātniskajiem kritērijiem, viņu secinājums papildināja Prāgas zinātnieku atklājumu, ka ar toksoplazmu inficētiem šizofrēnijas slimniekiem ir mazāk smadzeņu pelēkās vielas. Torijs un Jolkens konstatēja, ka šī garīgā slimība ir divas līdz trīs reizes biežāk sastopama ar parazītu inficētiem cilvēkiem nekā vidēji attiecīgajā reģionā vispār.

Abi zinātnieki uzskata, ka līdzšinējie cilvēka genoma pētījumi arī apstiprina šo atklājumu, turklāt tie, iespējams, var izskaidrot, kāpēc šizofrēnija izplatīta atsevišķās ģimenēs. Šo pētījumu rezultāti liek domāt, ka gēni, kas parasti tiek saistīti ar šizofrēniju, ir atbildīgi par imūnsistēmu un to, kā tā reaģē uz dažādiem infekcijas izraisītājiem. Tāpēc pilnīgi iespējams, ka daudzos gadījumos, kad slimība šķiet pārmantota, patiesībā nākamajai paaudzei tiek nodota nepareiza vai nepietiekama imūnsistēmas reakcija uz tādiem iebrucējiem kā Toxoplasma gondii. Zinātnieki norāda, ka ar šizofrēniju līdz šim saistīts Epšteina-Barra vīruss, cūciņas, masaliņas un citas infekcijas slimības, pilnīgi iespējams, ka pastāv vēl daudz pagaidām neidentificētu ierosinātāju – ieskaitot tādus, kuriem nav sakara ar patogēniem. Taču pagaidām toksoplazma ir pats spēcīgākais vides faktors, kas tiek saistīts ar šīs garīgās slimības rašanos. “Ja man vajadzētu izteikt pieņēmumu,” saka Torijs, “es teiktu, ka 75% gadījumu šizofrēnija saistīta ar infekcijas izraisītājiem, un toksoplazmai būtu jāuzņemas atbildība par lielu daļu no tiem.”

Ne mazākas bažas vieš iespēja, ka parazīts palielina arī pašnāvības risku. 2011. gadā divdesmit Eiropas valstīs veiktais pētījums parādīja, ka pašnāvību līmenis atsevišķas nācijas sieviešu vidū pieaug tieši proporcionāli latentas toksoplazmozes izplatībai. Psihiatrs un Merilendas universitātes Medicīnas institūta Garastāvokļu un baiļu programmas direktors Teodors Postolake apgalvo, ka vēl virkne citu pētījumu (dažus no tiem veikusi viņa vadītā zinātnieku grupa) runā par labu toksoplazmas saistībai ar augstākiem suicidālas uzvedības riskiem. Pētījumu vidū ir tādi, kuru dalībnieki piederējuši gan pie vidusmēra iedzīvotājiem, gan pie cilvēkiem, kas cieš no bipolāriem traucējumiem, smagas depresijas un šizofrēnijas, un tie veikti tik atšķirīgās pasaules malās kā Turcija, Vācija un ASV – Baltimorā un Vašingtonā. Tas, kā tieši parazīts varētu attiecīgās riska grupas cilvēkus novest līdz pašnāvībai, pagaidām vēl nav skaidrs. Postolake spriež, ka tas, kas diktē garastāvokļa svārstības un mazina spēju kontrolēt nevaldāmus impulsus, iespējams, nav pats parazīta organisms, bet gan neiroķīmiskās izmaiņas, kas saistītas ar organisma imūnsistēmas reakciju uz to. “Lai cik fantastiskas izklausītos tamlīdzīgas idejas, Amerikas Pašnāvību novēršanas fonds bija gatavs finansēt šādu pētījumu,” saka Postolake.Nelāgo zinātnisko slavu, kas pavada toksoplazmu, liek kaķu mīļotājiem pievērsties citiem dzīvniekiem?

To neieteiktu pat Flegrs. Viņš apgalvo, ka istabas kaķi cilvēku ne mazākajā mērā neapdraud, jo šo parazītu nepārnēsā. Savukārt āra kaķi to izplata aptuveni trīs nedēļas no sava mūža, parasti, kad ir vēl pavisam jauni un tikko sākuši medīt. Flegrs iesaka šajā neilgajā laikā vienkārši būt uzmanīgākiem un rūpīgi tīrīt virtuves virsmas un ēdamgaldu. (Viņš pieturas pie tā, ko pats sludina, – Flegram ar sievu ir divi skolas vecuma bērni un divi āra kaķi, kam atļauts brīvi klaiņot pa visu māju.) Lai izvairītos no infekcijas, daudz svarīgāk esot rūpīgi noberzt dārzeņus un dzert tikai kārtīgi attīrītu ūdeni – īpaši jaunattīstības valstīs, kur inficēšanās līmenis dažviet sasniedz pat 95 procentus. Flegrs iesaka arī ēst tikai pamatīgi izceptu gaļu – vai arī, ja tas galīgi nav jūsu gaumē, pirms gatavošanas to sasaldēt, lai iznīcinātu cistas.

Tomēr bažas par latento infekciju pieņemas spēkā, un eksperti sākuši domāt par agresīvākiem soļiem, kā kavēt parazīta izplatīšanos. Viens veids, kā pārtraukt toksoplazmas dzīves ciklu, būtu kaķu vai mājlopu vakcinēšana, saka zinātnieks Roberts Jolkens no Džonsa Hopkinsa universitātes. Pāriet no profilakses pie ārstēšanas jau būtu krietni grūtāk. Kad parazīts dziļi iesakņojies smadzeņu šūnās, padzīt to no organisma ir praktiski neiespējami – antibiotikas nespēj izlauzties cauri cistu biezajām sieniņām. Un tomēr, ņemot vērā, ka Toxoplasma gondii un malārijas protozojs ir radinieki, Jolkens un citi zinātnieki efektīvākas zāles, ar ko uzbrukt cistām, meklē tieši starp pretmalārijas līdzekļiem. Tomēr pagaidām cilvēkiem, kuri vēlas atbrīvoties no latentās infekcijas, medicīna nevar piedāvāt itin neko, un, kamēr nav atrasti pārliecinoši pierādījumi, ka toksoplazma patiešām ir tik bīstama, kā daži zinātnieki tagad domā, farmaceitiskās kompānijas neredz īpašu jēgu sākt pretlīdzekļa meklējumus.

Jolkens cer, ka tas drīz mainīsies. “Ja man jāpaskaidro, cik tālu mēs šobrīd esam nonākuši toksoplazmas pētījumos, es vienmēr izmantoju analoģiju ar čūlas baktērijām,” viņš saka. “Vispirms mums vajadzēja atrast veidu, kā ārstēt organismu un pierādīt, ka slimību šādā veidā iespējams padzīt. Mums nāksies pierādīt, ka, efektīvi apkarojot toksoplazmu, zināms procents garīgo slimību gadījumu tiks izskausts.”

Taču toksoplazma ir tikai viens no daudzajiem infekciju ierosinātājiem, kuri mums uzglūn. Un, ja var spriest pēc pārējās dzīvnieku valsts, daudzi no tiem ir spējīgi rotaļāties ar mūsu prātu, saka Dženisa Mūra no Kolorādo universitātes. Viņām ar biomedicīnas antropoloģi Krisu Reiberi, kas strādā Ņujorkas valsts universitātē Bingemtonā, savulaik radās nopietnas aizdomas, ka gripas vīruss var stimulēt mūsu vēlēšanos iet sabiedrībā. Kāpēc? Tāpēc, ka tas izplatās ciešā fiziskā kontaktā, bieži pirms jebkādu simptomu parādīšanās – un tas nozīmē, ka vīrusam strauji jāatrod jauns saimniekorganisms. Lai šīs aizdomas pārbaudītu, Mūra un Reibere novēroja 36 cilvēkus, kuri saņēma gripas vakcīnu (spriežot, ka tā satur daudzus no dzīvā vīrusa ķīmiskajiem ingredientiem un tāpēc liks pētījuma dalībnieku imūnsistēmām reaģēt tāpat, it kā tās būtu saskārušās ar īsto patogēnu). Atšķirība uzvedībā pirms un pēc vakcinēšanās bija izteikta – gripas vakcīna gandrīz divkāršoja cilvēku skaitu, ar kuriem eksperimenta dalībnieki nonāca ciešā kontaktā tajā īsajā laika sprīdī, kad dzīvais vīruss būtu maksimāli lipīgs. “Cilvēki ar visnotaļ ierobežotu vai vienkāršu sociālo dzīvi piepeši iedomājās, ka viņiem par varītēm jāaiziet uz kādu bāru vai ballīti vai vismaz jāuzaicina ciemos bariņš paziņu,” saka Reibere. “Un tā notika ar lielu daļu no mūsu pētījuma dalībniekiem. Te nav runa tikai par vienu vai diviem cilvēkiem, kuri pēkšņi bija kļuvuši sabiedriskāki.”

Reiberei padomā vēl arī citi cilvēku patogēni, kas, iespējams, spēlē līdzīgas spēlītes, tikai zinātnei tās ir grūtāk pierādīt. Viņa saka, ka, piemēram, daudzi cilvēki AIDS un sifilisa pēdējās fāzēs izrāda intensīvu kāri pēc seksa – tāpat arī herpes vīrusa sākuma stadijā. Zinātniece atzīst, ka tie var būt tikai nostāsti par atsevišķiem gadījumiem, taču, balstoties uz pašas pētījumu rezultātiem, itin nemaz nebrīnītos, ja šāda dziņa patiesībā būtu attiecīgā patogēna izdzīvošanas tieksmes izpausme.

“Mēs vienmēr atrodam visdažādākos aizbildinājumus, kāpēc rīkojamies tieši tā un ne citādi: “To man liek darīt gēni!”, “Vainīgi mani vecāki!” Baidos, ka esam nonākuši tik tālu, ka nu šim ieganstu sarakstam nāksies pievienot arī parazītus,” saka Mūra.

Viņai ir zināma taisnība. Atklāti sakot, es pati arī nu jau kādu laiciņu lauzu galvu, vai toksoplazma nav kaut vai mazliet veicinājusi manu ārkārtīgo ekstravertumu – lai kur es ietu, man ļoti grūti neuzsākt sarunu – pat, ja galīgi nav laika vai esmu starp svešiniekiem, kurus nekad mūžā vairs nesatikšu. Tad man iešaujas prātā, ka cistas manās smadzenēs varētu būt atbildīgas arī par manām radikālajām garastāvokļa svārstībām un pat paradumu tērēt naudu par dārgām drēbēm. Nu jau man ir arvien lielāka pārliecība, ka mans patiesais “es” noteikti izrādītu lielāku paškontroli, ja vien es nebūtu spiesta peldēt pret straumi un cīnīties ar viltīgā parazīta dzelžaino gribu. Paņēmusi klēpī savu kaķiskās piederības draudzeni Piksiju (starp citu, viņa ir āra kaķis), es zvanu, lai uzzinātu savus toksoplazmas analīžu rezultātus. Tie ir negatīvi. Man nav infekcijas.

Piezvanu Flegram, lai pavēstītu viņam šo prieka vēsti. Lai gan jūtos atvieglota, tomēr zinu, ka mana balss skan mazliet nespodri. “Dīvaini atzīties, bet esmu nedaudz vīlusies,” es saku. Flegrs smejas. “Cilvēki, kuriem ir kaķi, bieži tā jūtas, jo viņi domā, ka parazīts varētu izskaidrot, kāpēc viņi rīkojas tā vai citādi,” viņš saka. “Bet jūs jau arī domājāt tāpat,” es protestēju. Un tad man ataust gaisma. Jā, no Toxoplasma gondii man kaut kā izdevies izsprukt, bet zinot, cik meistarīgi mēs protam sevi mānīt, turklāt ņemot vērā visus citus neskaitāmos parazītus, kuri arī, iespējams, rotaļājas ar mūsu prātu, – vai gan vispār iespējams saprast, kurš patiesībā komandē parādi?

The Atlantic, 2012. gada martā
Tulkojusi Sabīne Ozola