Iztēles tauriņi realitātes gaisā

Mana pirmā tikšanās ar Džonu izvērtās visai neparasta. Biju ceļojumā Sanfrancisko un pieteicos pie viņa uz supervīziju (tā ir tikšanās, kurā psihoterapeits ar kolēģi supervizoru apspriež neskaidros jautājumus par saviem klientiem). Norunātajā laikā klauvēju pie Džona kabineta durvīm, bet neviens neatsaucās. Pie viņa durvīm kāds bija atstājis maisiņu ar citroniem. Viss it kā liecināja, ka mans nāciens ir velts, taču kaut kas man lika palikt un gaidīt. Un tiešām, pēc stundas kabineta durvis atvērās. Iztiekot bez gariem ievadiem, Džons teica, ka bijis aizņemts, bet, tā kā esmu ieradusies no tālienes un ilgi viņu gaidījusi, supervīziju viņš man sniegšot par brīvu.

Ienākot viņa ēnainajā kabinetā, bija sajūta, ka esmu nokļuvusi citā pasaulē – varbūt simbolu un sapņa analīzes dēļ, kas pavēra arhetipisko slāni, vai to atbilžu dēļ, kas man likās mistiskas savā viedumā un aloģiskumā. Tajā bija jaušama gan viņa intuīcija (Džons nekad nav slēpis, ka tā ir viņa apziņas vadošā funkcija), gan ar gadiem uzkrātā pieredze. Sarunas beigas bija tikpat negaidītas kā tās sākums. Džons teica: “Labi, es būšu tavs supervizors. Tiksimies skaipā parastajā režīmā, divas reizes mēnesī.” Joprojām tiekoties ar viņu regulārās supervīzijās, ik pa laikam no jauna piedzīvoju pārsteigumu un mistiskā klātbūtni.

Džons Bībijs, diplomēts psihiatrs, jau 50 gadus strādā par Junga analītiķi, bet ne tikai – viņš ir arī atraktīvs lektors, daudzu rakstu un vairāku grāmatu autors, vadījis Karla Gustava Junga institūtu Sanfrancisko. Džons ir ne tikai skaidrojis Junga teoriju par psiholoģiskajiem tipiem, bet arī ļoti nozīmīgi to papildinājis un attīstījis, parādot Junga nosaukto astoņu tipu saistību ar arhetipiskajiem kompleksiem, kas piešķir enerģiju un mērķi mūsu emocijām, fantāzijām un sapņiem. Viņš ir izstrādājis dinamisku psihes funkcionēšanas modeli, parādot mijiedarbību starp apzinātākām funkcijām un mazapzinātiem Ēnas kompleksiem cilvēka psihē un attiecībās ar citiem. Šis modelis, pazīstams kā “astoņu funkciju-astoņu arhetipu modelis”, tiek plaši citēts un izmantots Junga analītiskajā terapijā. Džons ir pazīstams arī kā Junga tipoloģijas izmantošanas entuziasts kinofilmu analīzē.

Pērnā gada pavasarī Džons Bībijs Rīgā nolasīja publisku lekciju “Psiholoģiskie tipi un Ēna” un novadīja semināru profesionāļiem. Daudzi kolēģi atzīmēja, ka šajās tikšanās reizēs vairāk piedzīvojuši nekā guvuši racionālas un strukturētas zināšanas. Arī man, protams, gribētos zināšanas par pasauli un cilvēkiem iegūt viegli saprotamā veidā, bet vai tas ir iespējams, nevienkāršojot un līdz ar to neizkropļojot būtību?

Ginta Ratniece

Rīgas Laiks: Kas jūs pārliecināja, ka ir dvēsele?

Džons Bībijs: Ķermeņa sajūtas. Tā ir dīvaina atbilde, bet tā ir mana atbilde.

RL: Kādā veidā ķermeņa sajūtas jūs pārliecināja par dvēseles esamību?

Bībijs: Jau kopš agras bērnības es vienmēr jūtos fiziski slikti, ja ar mani kaut kas nav kārtībā, un ilgu laiku tas izpaudās migrēnas formā. Un es sapratu, ka nedrīkstu nepievērst uzmanību tam, kas manā ķermenī notiek. Es nedrīkstu tam nepievērst uzmanību. Bet tam, kas notiek manā ķermenī, ir visai mazs sakars ar fiziskām kaitēm, jo veselība visu dzīvi man ir bijusi ļoti stipra. Un es arī neesmu nekāds hipohondriķis. Es vienkārši nespēju būt laimīgs, ja ignorēju sevī kaut ko, kas man saka... ka notiek kaut kas svarīgāks par to, kam tajā brīdī pievērsta mana uzmanība, un šo “kaut ko”, kas neļaujas, ka to ignorē, un liek man to manīt – to es saucu par savu dvēseli.

RL: Tas izklausās pēc ļoti patvaļīga veida, kā apzīmēt šo “kaut ko” jūsos.

Bībijs: Es zinu. Man grūti pateikt, kāpēc es to saucu par savu dvēseli. Varbūt tāpēc, ka es sapņos redzu... (nopūšas) ārkārtīgi jūtīgu sievieti, kura...

RL: Ārkārtīgi jūtīgu sievieti?

Bībijs: Kura vienlaikus ir arī ļoti praktiska.

RL: Tātad jūsos...

Bībijs: Sapņos! Teikt “manī” – tā būtu patvaļība. Es viņu redzu sapņos, un tādēļ tas uz mani kaut kādā veidā attiecas. Tam ir pašam sava dzīve. Viņai ir pašai sava dzīve, ja es varu saukt viņu par “viņu”.

RL: Un cik liela ir tā sabiedrība, kas apdzīvo jūsu iekšējo vidi?

Bībijs: Tur ir daudz dažādu personu, bet šī sieviete droši vien ir svarīgāka par citām. Viņa necieš, ka lietas neatrodas savās vietās, ka kaut kas nav izdarīts, kā nākas. Viņa bija veļas mazgātāja, viņai un viņas vīram piederēja sava mazgātava Sanfrancisko, netālu no vietas, kur es tolaik dzīvoju. Reālajā dzīvē šī persona nāca no ļoti bagātas ģimenes Ķīnā. Kad tur iebruka japāņi, viņi nogalināja visus, kuri bija ieņēmuši kaut cik nozīmīgu vietu sabiedrībā. Viņas vecotēvu pakāra pie gaļas āķa visiem par biedinājumu. Vārdu sakot, viņa dabūja iepazīt dzīvi visā tās nežēlībā. Bet tagad viņa strādāja par veļas mazgātāju, viņa gādāja par kārtību un rūpējās par savu ģimeni un bērniem. Viņa nebija nekāds nīgrais mājāzis, taču viņa bija ļoti tīrīga un rūpīga, un mani sajūsmināja tas, kā viņa prot ieviest kārtību ap sevi. Redzot viņu sapnī un pēc tam arī domājot par viņu kā reālu cilvēku, es sapratu, cik daudz man nozīmē rūpēties par lietām, kas atrodas man apkārt, un cik svarīgi ir rūpēties par citiem cilvēkiem, – jo īpaši manā gadījumā, esmu taču psihoterapeits.

RL: Bet, pirms es pazaudēju šī stāsta pavedienu, kāds šai ķīniešu veļas mazgātājai ir sakars ar jūsu dvēseli?

Bībijs: Tas ir tas, ko mana dvēsele dara – rūpējas par citiem sīkos, bet būtiski svarīgos veidos: tā rūpīgi notīra, sakārto, nospodrina cilvēku dzīvē lietas, kas kļuvušas netīras, izmētātas, nespodras. Es to vienmēr esmu darījis un vienmēr darīšu, un varbūt pat tad, kad būšu jau miris, es turpināšu to darīt. Tas ir manas dvēseles uzdevums.

RL: Jūs teicāt, ka vispirms ieraudzījāt viņu sapnī, bet pēc tam arī reālajā dzīvē.

Bībijs: Īstenībā es viņu jau biju saticis reālajā dzīvē, bet tā pa īstam viņu novērtēju tikai tad, kad redzēju sapnī. Dzīvē viņa bija vienkārši viena no daudzām, ne ar ko manās acīs īpaši neizcēlās, taču sapnī viss bija citādi. Sapņa uzsvars uz viņu lika man pievērst uzmanību viņai un viņas vajadzībām. Sapnī viņa atradās istabā, kurā nebija nevienas mēbeles, izņemot krēslu, uz kura viņa sēdēja. Viņa bija viena, nomākta un dusmīga uz vīru, kurš vai nu kaut kur spēlēja uz naudu, vai dzēra. Viņa nebija laimīga, un es beidzot atskārtu, ka esmu izveidojis sevī kādu tēlu, kas nekad nav bijis laimīgs, – tāpēc es teicu, ka tā ir mana dvēsele. Kaut kur dziļi manī mita kāds tēls, kuram bija pašam sava dzīve un sava dzīves programma un kurš allaž bija nelaimīgs, allaž neapmierināts, lai arī es savā dzīvē jau biju daudz ko sasniedzis. Kaut kādā līmenī es biju neapmierināts ar visu, kas man apkārt, ar visiem man tuvajiem cilvēkiem un arī neapmierināts ar sevi pašu, izņemot tās reizes, kad biju rīkojies, saglabājot integritāti – tādu integritāti, kāda piemita manai ķīniešu veļas mazgātājai. Tad viss bija citādi. Protams, man bija savi iemesli gribēt sakārtot savu dzīvi. Es biju vienīgais bērns ģimenē, manai mātei un tēvam pastāvīgi bija kaut kādas kreisās attiecības, viņi nepārtraukti ķildojās. Un tāpēc es biju skarbs pret viņiem abiem, arī pēc tam, kad viņi izšķīrās. Atrasties kopā ar viņiem bija nomācoši, jo viņi radīja ap sevi haosu. Protams, mani nomāca arī tā daļa manī pašā, kas bija līdzīga viņiem, – tā daļa, kas vairījās no piepūles, kādu prasa integritātes saglabāšana.

RL: Kā iespējams saglabāt integritāti, ja jūsos mīt vairākas personas?

Bībijs: Ja izdodas atrast vienu vai divas, kuras var tevi noenkurot, sazemēt... (Pauze.) Robertam Frostam ir brīnišķīgs dzejolis, kurā viņš mēģina runāt par Animu, kas ir Junga dots apzīmējums dvēselei brieduma gados. Tas ir sonets “Zīda telts”: “She is as in a field a silken tent. At midday when the sunny summer breeze/ Has dried the dew and all its ropes relent...”¹ Tā tas sākas, un tad viņš saka, ka to vienalga saista “countless silken ties of love and thought/ to every thing on earth the compass round./ And only by one’s going slightly taut/ In the capriciousness of summer air/ Is of the slightest bondage made aware”². Bet pirms tam viņš vēl runā par Animu jeb dvēseli, kas tik daudzām saitēm saistīta ar zemes lietām. Viņš uzzīmē tās tēlu: “And its supporting central cedar pole/ that is its pinnacle to heavenward/ And signifies the sureness of the soul.”³ Tātad dvēseles noteiktība – lūk, ko man nozīmē vārds “integritāte”. Daži jungieši to sauktu par “ego-patības asi”, bet es labāk izvēlos runāt par “personības mugurkaulu”, un tieši to es ieraudzīju savā sapnī sastaptajā ķīniešu veļas mazgātājā. Līdzīga sastapšanās notiek filmā “Oza zemes burvis”, kad Dorotija satiek Putnubiedēkli, kurš zīmīgā kārtā karājas uz kārts – savas vientuļās integritātes kārts –, un viņa to noņem, un viņš kļūst par viņas labāko draugu Oza zemē. Dorotijas empātija satiekas ar Putnubiedēkļa integritāti, un starp viņiem izveidojas cieša saikne, kas saglabājas līdz pat stāsta beigām. Tieši to es domāju ar “personības mugurkaulu”, jo personība vienmēr kļūst dzīva attiecībās ar kādu citu, kas piešķir tai nobeigtību. Nav tā, ka Dorotija nesatiktu vēl citus varoņus, viņa satiek daudzus maģiskus personāžus, bet viņas dvēseles noteiktība nāk no šīs vienas orientierfigūras, no Putnubiedēkļa. Tiesa, reālajā dzīvē šāda pieķeršanās ne vienmēr ir laba. Piemēram, gadās, ka pieaugusi sieviete iestrēgst fiksācijā uz savu mācītāju vai psihoterapeitu kā vienīgo patieso integritātes orientieri, un tad viņas ģimenei sākas īsta elle, jo katru savu soli viņa sāk saskaņot ar šo pārējiem ģimenes locekļiem pilnīgi svešo cilvēku. Ja viņš saka: “Dariet!” – viņa uzskata, ka visiem tas jādara, bet, ja viņš nedod savu piekrišanu, tad to nekādā ziņā nedrīkst darīt. Citiem vārdiem, savas dvēseles integritātes vārdā viņa padara cilvēku par dievu un sasaldē savu dzīvības avotu. Ir svarīgi nenofiksēties uz kaut ko vienu un būt atvērtam pret dzīvi. Un tāpēc man patīk šis Frosta tēls, jo viņa zīda teltij ir daudz saišu ar citām lietām. Šīs neskaitāmās saites ar reālās dzīves objektiem ir dvēseles horizontālais aspekts, bet svarīgs ir arī vertikālais, šī dvēseles noteiktība, jo tā kalpo par orientieri – ja vien cilvēks savu personības mugurkaulu nepārvērš par sastingušu mietu. Gadās sastapt cilvēkus, kuri, ziniet, ir vienkārši veci mieti. Skatoties horizontālajā līmenī, pieķerties kaut kam ir dvēseles dabā, bet nedomāju, ka šīs pieķeršanās ir vienādojamas ar dvēseli. Mūsos ir kaut kas nemirstīgs, bet mūsos ir arī kaut kas tāds, kas labprāt izmanto šo mūsu inkarnāciju, lai veidotu nozīmīgas un ilgstošas pieķeršanās.

RL: Dvēsele un tās pieķeršanās – kādā laukā tas notiek? Vai tas ir apziņas lauks?

Bībijs: To varētu saukt par interešu lauku. Tas ir lauks, kurā atrodas viss, kas cilvēku interesē un uzrunā. Vai, nedaudz paplašinot, viss, kas spēj ieinteresēt vai uzrunāt.

RL: Es atļaušos pamainīt mūsu sarunas virzienu. Vai jūs esat sapratis, ko dzied putni?

Bībijs: Tas ir pirmais jautājums, ko es esot uzdevis mammai gada un divu mēnešu vecumā: “Mammu, ko saka putni?” (Smejas.) Psihoterapeits jau arī ir tāds kā putnu balsu tulks, kuram nākas ieklausīties nesaprotamās, arhaiskās balsīs. Tas ir patiešām grūts uzdevums. Teiksim tā, es klausos, ko cilvēki man saka, un mēģinu izlobīt no tā jēgu, cik nu tas ir iespējams.

RL: (Smejas.) Mēs varētu pieņemt, ka putniem ir sava valoda. Vai šiem iekšējiem procesiem cilvēkā arī, jūsuprāt, ir sava valoda, ko var iemācīties vai iemācīt citam?

Bībijs: Jā. Es mācījos Hārvarda Universitātē, kopā ar ārkārtīgi gudriem, izsmalcināti inteliģentiem cilvēkiem. Daudzi no viņiem bija arī ļoti augstprātīgi. Un vēl joprojām – nākammēnes man paliks 79 gadi – es ik pa laikam domās atgriežos pie kādas sarunas, kas notika 1958. gadā. Es par šo sarunu biju domājis visus šos 60 gadus un tikai šogad sapratu, ko mans sarunbiedrs īsti gribēja pateikt, ko viņš gribēja panākt ar savu runas aktu. Tas tikai pierāda, cik daudznozīmīga, viegli pārprotama ir cilvēku valoda!

RL: Ja tas nav pārāk personiski, par ko bija šī saruna?

Bībijs: Jā, es varu... Tas ir pārāk personiski, protams, bet, galu galā, (smejas) pēc 60 gadiem es beidzot esmu paveicis savu mājasdarbu, pareizi? (Abi smejas.) Tas bija kāds students, kurš mācījās vienu gadu virs manis: šķiet, ka es biju otrajā kursā, bet viņš trešajā. Viņa vārds bija Bobs Sedžviks, un viņš nāca no ļoti slavenas amerikāņu ģimenes. Viņa vecaistēvs bija viens no galvenajiem žurnāla The Atlantic Monthly redaktoriem. Hārvardā, protams, bija daudz studentu no slavenām ģimenēm. Es tāds nebiju, bet dažkārt cilvēkiem likās, ka arī es varētu būt viens no viņiem. Un šis Bobs Sedžviks – dieniņ, cik viņš bija manierīgs un pašpārliecināts – vienu dienu uzsāka ar mani sarunu. Un viņš mani sāka kārtīgi masēt. Saruna pārvērtās gandrīz vai par interviju.

RL: Kurš intervēja kuru?

Bībijs: Viņš intervēja mani. Viņš jautāja: “Ko tu dari?” Hārvardā tas ir standarta jautājums. Tev var būt 17 gadi, bet tāpat tev to prasa, jo ir pieņemts, ka katram studentam jābūt iesaistītam kādā grandiozā projektā. Vēl tagad, ja es satieku kādu no Hārvardas, viņš uzreiz sāk man stāstīt par visām grāmatām, ko viņš raksta, un visiem saviem projektiem. It kā es viņam būtu uzdevis šādu jautājumu. Nuja, bet viņš man šo jautājumu uzdeva, un es teicu, ka esmu nolēmis kļūt par psihiatru. Viņš pratināja tālāk: “Un kurš tev patīk labāk – Freids vai Jungs?” Es teicu, ka vairāk esmu mācījies no Freida, bet ka man liekas saistošas arī dažas lietas, par ko runā Jungs. Viņš vaicāja: “Un tieši kas tevi saista Junga darbos?” Es teicu, ka tā ir Junga interese par sapņiem. Un viņš teica: “Nu tad izstāsti man kādu savu sapni!” Es viņam pastāstīju, ka laiku pa laikam sapnī satieku kādu slavenību – piemēram, kinoaktrisi –, sāku ar viņu runāt un uzreiz pasaku kaut ko pilnīgi nejēdzīgu. Viņš paskatījās uz mani un teica: “Tev ir ne tikai stereotipiski sapņi, bet arī stereotipisks sarunāšanās veids,” un devās projām.

RL: Un devās projām?

Bībijs: Un devās projām. Protams, ja tu neesi intervijā kā tagad un ja otrs tevi sāk intervēt, tad ir tikai viens veids, kā uz to atbildēt, – to es iemācījos no savas tālaika draudzenes, ļoti rupjas sievietes – proti, ieskatīties tam cilvēkam acīs un pajautāt: “Vai šī ir intervija?” (Smejas.)

RL: Man šķiet, ka rupji būtu teikt: “Ej dirst!”

Bībijs: Nē, to nu es nebūtu spējis pateikt, es nebiju tā audzināts. Pat tagad es nevarētu to pateikt.

RL: Atvainojos par savu neaptēstību, bet kas šajā sarunā bija tāds, kā saprašana jums prasīja 60 gadus?

Bībijs: Nu, varbūt es varu jums palīdzēt.

RL: Lūdzu! (Abi smejas.)

Bībijs: Tagad esmu pārliecināts, ka, lūdzot man izstāstīt kādu savu sapni, viņš īstenībā gribēja teikt: ceru, ka tu man piedāvāsi kaut ko vairāk par vienkāršu sarunu, ceru, ka tu mani uzaicināsi uz randiņu. Vēlāk man tas kļuva jau pavisam skaidrs: viņš vienkārši gribēja man piebraukt.

RL: (Smejas.)

Bībijs: Viņš cerēja, ka esmu pietiekami atvērts, pietiekami cieši saistīts ar jungisko bezapziņu, ka mani sapņi nav gluži tikpat “stereotipiski” kā citiem un ka tāpēc viņam ar mani būs vieglāk nonākt līdz tam, kas viņam likās ļoti grūti izdarāms, proti – nonākt līdz tuvībai ar jaunekli, kurš viņam likās pievilcīgs.

RL: Tad re, kā.

Bībijs: Un viņu saniknoja tas, ka es šo sarunu uztvēru burtiski.

RL: Bet jūs to sapratāt tikai 60 gadus pēc sarunas.

Bībijs: 60 gadus, jā. Es kādreiz brīnījos, kāpēc man jaunībā neizveidojās nekādas attiecības ar interesantiem cilvēkiem, un tagad es saprotu, kāpēc. (Abi smejas.)

RL: Tādēļ, ka jums lēni pielec.

Bībijs: Jā, es patiešām biju naivs un dumjš. Bet pagaidiet, kad jums būs 60, tad jūs atcerēsities visas savas garām palaistās iespējas un sapratīsiet, kā tieši jūs tās palaidāt garām.

RL: Sakiet, kā jūs atšķirat savu pēkšņo sapratni par to, ko viņš pirms 60 gadiem gribēja jums teikt, no jūsu vēlmju domāšanā balstītās retrospektīvās projekcijas?

Bībijs: Ticiet man, manī nav nekādas slēptas vēlēšanās (abi smejas), kaut es toreiz būtu pateicis īstos vārdus un panācis, ka viņš kļūst par manu mīļāko. Nē, tā nav vēlme. Ir tādas reizes, kad kaut kādi zobratiņi pēkšņi iekrīt savās vietās un tas, kas visu laiku bija turējis ķermeni saspringumā, pēkšņi atslābst. Tas ir brīdis, kad cilvēkam vienkārši pienāk atskārsme, ka viņš zina. Tā vairs nav interpretācija. Tā arī man šajā gadījumā – kaut kas iekrita savā vietā un tur arī palika: ahā, tad lūk, par ko bija šī saruna!

RL: Šī sajūta, ka kaut kas iekrīt savā vietā, man nav sveša.

Bībijs: Par to es runāju. Šajā konkrētajā gadījumā es uzticos savai pieredzei. Neuzticos katram īslaicīgam atslābumam, kad liekas, ka esi kaut ko sapratis, bet pēc brīža atskārt, ka šī sajūta bijusi maldinoša, un visa pārliecība pazūd. Šajā gadījumā bija citādi. Bet, protams, jums ir taisnība: es domāju, ka mana atskārta ir patiesa, bet... kas zina! Kas zina! – tas gan jāpiebilst.

RL: Tieši tā! Kas zina! Man nesen gadījās padomāt par Dharmakšetru – lauku, kurā jānotiek kaujai starp divām dzimtām, par ko vēsta “Bhagavadgīta”. To sauc arī par Kurukšetru jeb Kuru lauku. Tas bija kaujas lauks, bet vienlaikus arī dharmas lauks, Dharmakšetra, kur lietas atklājas tādas, kādas tās ir patiesībā. Aiz šī fiziskā, acīmredzamā kaujaslauka vienmēr – vismaz saskaņā ar “Bhagavadgītu” – ir cits lauks, neredzams, kas...

Bībijs: Jā, tam es varu pilnībā pievienoties. Domāju, ka šāds neredzams lauks tiešām pastāv – lauks, kurā lietas pastāv to patiesajā esamības formā. Jeb, teiksim tā, ir līmenis, kurā notiek reālais.

RL: Ja mēs abi esam vienisprātis, ka kaut kas tāds pastāv, kādus līdzekļus jūs izmantojat, lai piekļūtu šim līmenim, kurā lietas pastāv vai notiek to patiesajā esamības formā?

Bībijs: Tā nav tikai intuīcija, nedz arī kaut kāda gaišredzības spēja, ko es cienu cilvēkos, kuriem tā piemīt, bet man tās nav. Mana māte bija introvertā intuitīvā tipa sieviete, es esmu viņas ekstravertā intuitīvā tipa dēls. Mums likās, ka esam līdzīgi, jo mums abiem kopīga bija intuīcija, taču katram šī intuīcija bija citāda. Mana māte patiešām zināja, kas notiek. Viņa uzreiz varēja nolasīt citu cilvēku rīcības motīvus. Es, kā jau mans Hārvardas stāsts rāda, ne pārāk labi protu lasīt citu cilvēku motīvus. Nekad to neesmu pratis. Pat savā psihoterapeita darbā es ar lielām aizdomām uzklausu klientu skaidrojumus par to, kāpēc kāds cits kaut ko ir darījis. Cilvēki, protams, runā tādas lietas kā, piemēram: ai, viņa man to teica tikai tāpēc, ka ir greizsirdīga, bla bla. Es nevaru ciest šādu motīvu piedēvēšanu citiem, bet cilvēki mēdz to darīt. Bet es varu ieraudzīt iespējas sarunas uzsākšanai, lai, risinot dialogu, mēs varētu kaut kur nokļūt, ja tas ir godīgs un atklāts dialogs. Mana intuīcija paver zināmu iespēju lauku, taču tā man nesaka, kura no šīm iespējām ir pareizā. Bet, kopš man izveidojies kontakts ar to ķīniešu veļas mazgātāju, es varu labāk izvērtēt dažādos variantus. Es viņu saucu par introvertā sajūtu tipa avatāru, kas Junga psiholoģisko tipu klasifikācijas shēmā ir ekstravertā intuitīvā tipa – tātad mana apziņas tipa – pretpols. Saskaņā ar Jungu katrs apziņas tips dzīvo dziļā sasaistē ar savu pretpolu – es runāju par sasaisti bezapziņas līmenī. Un, kad sapnī redzēju savu ķīnieti veļas mazgātāju un sapratu, ka viņa ir mana introvertā sajūtu Anima, no tā brīža varēju sākt izmantot viņas kārtošanas enerģiju, lai pārbaudītu, vai kāda no manām intuitīvi nojaustajām terapijas iespējām ir reāla un tādēļ – izvēles vērta. Šī mana jaunatklātā introvertā sajūtu Anima pēkšņi kļuva par ļoti būtisku orientācijas asi. Pirms tam mans ekstravertais intuitīvais ego bija vienkārši ņēmis un bārstījis iespējas citu pēc citas, tās īsti pat nepārdomājot. Līdz pat šai dienai es aizvien atgriežos pie šīs introvertās sajūtu ass, lai integrētu savu prātu.

RL: Varbūt jūs varētu palīdzēt man gaisināt kādu ilūziju. Pieņemsim uz brīdi, ka tā ir ilūzija. Kad es pirmo reizi saskāros ar Junga psiholoģiskajiem tipiem, mani pārņēma izbrīns – un tas joprojām nav pazudis –, ka šī tipoloģija ir ārkārtīgi primitīva. Proti, šī tipoloģija iemieso ārkārtīgi primitīvu pieeju cilvēka unikalitātei.

Bībijs: Jā. Pirmajā acu uzmetienā tā liekas pārlieku vienkārša.

RL: Jo īpaši “ekstraverts–introverts” man izklausās pēc bināras formulas, kas nekādi nav savienojama ar cilvēku neaptveramo dažādību.

Bībijs: Tā vispār ir ļoti izplatīta iebilde.

RL: Nu jā, atvainojiet, esmu no vienkāršiem ļaudīm.

Bībijs: Nē, nē, nē. To pašu iebildi palaikam dzirdu arī no pieredzējušiem Junga analītiķiem, un nekad neesmu zinājis, kā uz to atbildēt.

RL: Bet jūs taču strādājat ar šiem jēdzieniem, lietojat analīzē...

Bībijs: Tā ir, tā ir. Jūsu jautājums ir visnotaļ vietā. Ziniet, pat tāda mēroga figūra kā Džeimss Hilmans, ļoti slavens un spoži dekonstruktīvs Junga analītiķis, man reiz teica: “Jūs esat traģiska personība – izglītots cilvēks, bet nodarbojaties ar kaut kādu populāro psiholoģiju.”

RL: (Smejas.)

Bībijs: Pagāja kāds laiks, līdz es sapratu, ka tas vienkārši ir veids, kā akadēmiskā Junga psiholoģijas kopiena tevi uzņem “augstākajā līgā”. Proti, tas bija domāts kā kompliments, bet nu tajā brīdī tas sāpēja ne pa jokam.

RL: Tiešām?

Bībijs: Jā, es vai plīsu no dusmām.

RL: Un cik jums bija gadu?

Bībijs: Septiņdesmit. Tas bija 2010. gadā. Mēs bijām Kongresa bibliotēkā – iespējams, prestižākajā vietā, kādā man jebkad nācies uzstāties.

RL: Un viņš to pateica publiski?

Bībijs: Nē, pēc tam, kad jau biju nogājis no skatuves. Publikai mana uzstāšanās patika. Bet viņam bija iebildumi, kurus viņš nevarēja noturēties nepateicis. Es biju nikns uz viņu visu 2010. gada vasaru. Man viss iekšā vārījās. Vārījās! Bet tādā veidā vecāko kursu studenti uzņem pirmkursniekus savā klubā – viņus pazemojot. Bet Hilmana teiktais lika man dziļāk pārdomāt, ko es daru un kāpēc tā nav nekāda populārā psiholoģija. Jungs atrada zināmu reālā struktūru, viņš aprakstīja, kā organizēta apziņa, un no savas personiskās pieredzes es zināju, ka šis apraksts darbojas. Bet ne tad, ja šo tipoloģiju lieto tā, kā to dara vairums cilvēku. Man šķiet, ka esmu atradis veidu, kā to lietot tā, ka tā ļauj cilvēkiem ieraudzīt lietas, ko tie citādi neieraudzītu.

RL: Bet ļaujiet man vēl uz brīdi turēties savās pozīcijās. Kad jūs sakāt, ka Jungs atrada veidu, kā strukturēt to, kas reāli ir...

Bībijs: Nē, nevis veidu, kā strukturēt to, kas reāli ir, bet viņš atrada struktūru, kā reālais sevi organizē.

RL: Labi, lai tā būtu. Es šajā teikumā neticu nevienam vārdam, jo labākajā gadījumā tā ir mākslīgi radīta iedomātā, nevis reālā struktūra. Un tas ir ļoti tālu no tā, kas notiek īstenībā, – no tā, kas notiek Dharmas laukā. Junga tipoloģija iedomātajam uzliek mākslīgu filtru un tādējādi rada optisku attēlu, kuru var strukturēt. Bet var paņemt citu filtru, un tas rādīs kaut ko citu. Tu vari redzēt tikai to, ko šis filtrs ļauj redzēt. Un tas, ko tu redzi, ir iedomāta, prāta radīta pasaule.

Bībijs: Man šķiet, ka jūs tagad aprakstāt Džohari logu, ja jūs zināt, kas tas ir.

RL: Nē, nezinu.

Bībijs: Tas ir tāds kvadrāts – ja pameklēsiet internetā, sapratīsiet. Es personīgi nevaru ciest, ka šādas šķirošanas sistēmas izmanto par pamatu psiholoģiskiem pētījumiem. Bet es nedomāju, ka Junga tipoloģija ir šāda šķirošanas sistēma, lai arī studentiem tā bieži vien tieši tā tiek pasniegta. Lūk, tā gan manā ieskatā ir populārā psiholoģija vai vismaz ekstravertā mentālā tipa prāta spēles. Junga tipoloģija ir kaut kas cits. Jā, sākumā arī viņam tā droši vien radās kā šķirošanas sistēma, taču tā pārtapa par kaut ko pavisam citu, kad viņš bija pieredzējis visu to, ko viņš apraksta “Sarkanajā grāmatā”.

RL: Ja pareizi saprotu, viņš tolaik atradās intelektuālās krustcelēs starp Freidu un Ādleru, un viņam vajadzēja kaut kā tikt laukā no šī...

Bībijs: Tā viņš teica.

RL: Jā.

Bībijs: Man gan liekas, ka notika kaut kas pavisam cits. Domāju, ka viņā kaut kas brieda un lauzās uz āru. Kaut kas viņā bija sācis pašorganizēties, un šis psiholoģisko tipu modelis bija šī “kaut kā” pašorganizēšanās rezultāts. Beigās piedzima kaut kas ļoti atšķirīgs no tā, kas tika ieņemts.

RL: Un tas, ka šis “kaut kas”, kā jūs sakāt, viņā brieda un izauga pats no sevis, liek jums domāt, ka Junga psiholoģisko tipu modelis apraksta reālo, nevis iedomāto.

Bībijs: Tieši to es gribēju teikt, liels paldies! Jā. Tas, protams, ir ticis plaši izmantots arī par modeli iedomātā aprakstīšanai – jo īpaši, kad cilvēkus sāk dalīt ekstravertos un introvertos, pārvēršot Junga dotos jēdzienus lietvārdos.

RL: Tieši tā.

Bībijs: Kad tu atskārt, ka apzīmējumus “ekstraverts” un “introverts” labāk lietot kā adjektīvus, kas modificē psiholoģiskās apziņas pamatfunkcijas – saskaņā ar Jungu tās ir sajūtas, domāšana, emocijas un intuīcija –, tad pēkšņi tu atklāj arī dīvaini ietilpīgu astoņu funkciju-attieksmju modeli, kā mēs to saucam, kas apraksta, kā psihe sevi organizē atkarībā no tā, vai emocijas pēc sava rakstura ir introvertas vai ekstravertas un vai domāšana ir introverta vai ekstraverta. Tā ir tā problēma, ar ko nodarbojas Junga psiholoģija.

RL: Mani tieši šis astoņu funkciju-attieksmju modelis vedina domāt, ka Junga teorija apraksta iedomātā, nevis reālā struktūru. Jo man tie astoņi arhetipi izskatās pēc mitoloģiskām figūrām: Varonis, Triksters, Ragana – tie visi izklausās ņemti no pasakām. Man nav nekas pret pasakām, tās ir jaukas un kalpo par izglītojošu instrumentu, taču tās organizē iedomāto, nevis reālo, tās ir kā ceļvedis, kas domāts tam, lai cilvēks neapmaldītos šajā dzīves mežā.

Bībijs: Nu, Jungs šos arhetipus sauca franču vārdā par points de repère, tādiem kā orientieriem, kas terapeitiskās analīzes gaitā palīdz noteikt pacienta patības modeli. Jungam šie viņa “ego apziņas tipi” bija tieši tas.

RL: Un jūs viņam nepiekrītat?

Bībijs: Jā, es domāju, ka tie ir kaut kas daudz vairāk nekā ego aspekti. Tie ir neatņemama personīgās patības apziņas daļa jeb, runājot fenomenoloģiskākā valodā, daļa no sarežģītības, no pašas apziņas pašorganizēšanās procesa.

RL: Sarežģītības pašorganizēšanās?

Bībijs: Jā, tieši tā. Mūsdienu sarežģītības teorētiķi saka, ka, sarežģītībai kļūstot par pašorganizējošos sistēmu, tā sāk ģenerēt apziņu, un es ticu, ka tā tas arī ir. Apziņai, kas rodas šajās pašorganizējošajās sistēmās, piemīt tāda īpatnība, ka tās plūsma sastāv no sīkiem apziņas pikučiem. Mēs zinām no kvantu teorijas, ka noteiktu enerģijas veidu plūsmu veido sīkas, ļoti organizētas daļiņu kopas. Un man šķiet, ka Jungs gluži nejauši pie tā nonāca – pie pašorganizēšanās un nevis pie ego apziņas, ko var ļoti loģiski dalīt kategorijās, izmantojot visādus Džohari logus. Domāju, ka vienīgais cēlonis, kāpēc psiholoģiskie tipi darbojas, ir tas, kas ar Jungu notika “Sarkanajā grāmatā” aprakstītās pieredzes laikā – tas ir, pirms 1919. gada, kad viņš rakstīja “Psiholoģiskos tipus”. Šī pieredze pilnībā izmainīja viņa agrāko priekšstatu par apziņu – to priekšstatu, kas viņam bija vēl 1913. gadā, kad viņš Freida klātbūtnē nolasīja savu pirmo ziņojumu par psiholoģiskajiem tipiem. Laikā starp 1913. un 1919. gadu Junga dzīvē notika tik lielas pārmaiņas – viņš kļuva par daudz dziļāk jūtošu, emocionālāku indivīdu –, ka jūs nepazītu ne pašu Jungu, ne viņa psiholoģisko tipu teoriju. Diemžēl viņš to aprakstīja tā, it kā tā būtu tā pati teorija, kuru viņš bija ieskicējis un solījis pabeigt jau 1913. gadā. Īstenībā viss šis projekts bija radikāli mainījies, tāpat kā liela daļa pasaules bija mainījusies laikā starp 1913. un 1919. gadu.

RL: Kā jūs īsi aprakstītu šīs pārmaiņas Junga priekšstatos par apziņu laikā no 1913. līdz 1919. gadam?

Bībijs: Pati lielākā atšķirība ir viņa vēlu nākusī atskārsme, ka apziņa ir vismaz tikpat iracionāla, cik racionāla. Manā izpratnē tas ir liels solis uz priekšu salīdzinājumā ar viņa pozīciju 1912. gadā. Šajā gadā, kas bija pēdējais gads, kad viņš vēl sarunājās ar Freidu, Jungs publicēja otro daļu grāmatai, ko mēs tagad pazīstam ar nosaukumu “Transformācijas simboli”. Tās sākotnējais nosaukums bija “Wandlungen und Symbole der Libido”, “Libido transformācijas un simboli”. Vēlāk viņš to saīsināja. Taču grāmatas oriģinālajā versijā, kas nāca klajā 1912. gadā, Jungs apgalvoja, ka pastāv divu veidu domāšana: vienu viņš nosauca par virzīto, otru – par nevirzīto domāšanu.

RL: Nevirzītā domāšana? Tā būtu domāšana bez intences vai objekta?

Bībijs: Spontāna asociatīva domāšana, ko viņš tikai vēlāk nosauca par iracionālo apziņu. Viņš bija lasījis Bergsonu un patapinājis iracionālā jēdzienu no franču filozofa 1907. gadā izdotās grāmatas “Radošā evolūcija”. Junga sākotnējā ideja bija, ka apziņa ir racionāla, bet bezapziņa – iracionāla. Taču drīz viņš atklāja, ka bezapziņai var būt mērķtiecīga fantāzija, kura, lai gan ego nevirzīta, spēj pavērt ceļu tālākai personības individuācijai. Tas nozīmē, ka iracionālajam piemīt zināma intencionalitāte un ka tas atver durvis tādai apziņai, kura, nezaudējot savu iracionalitāti, var tikt izvilkta no bezapziņas un padarīta pilnībā apzināta, lai gan ego to nevirza. Vēl vairāk, tai var ļaut virzīt ego, turklāt ar labiem rezultātiem. Taču tas jau ir vēlīnais Jungs. 1912. gadā viņš vēl rakstīja, ka iracionālā domāšana, ko ego nevar virzīt un nevirza, notiek bezapziņā, turpretim ego veiktā apzinātā domāšana ir racionāla, un tas īpaši neatšķiras no Freida pieejas. Jungs to papildināja vienīgi ar atziņu, ka iracionālā bezapziņa ne tikai uztur infantilu, vēlmes apmierinošu visvarenības pozu, kā domāja Freids, bet arī spēj dot zināmu mērķtiecīgu, attīstību veicinošu grūdienu. Tas arī ir viss, kas Jungu tolaik šķīra no Freida, bet ar to pietika, lai Freids viņu pasludinātu par sapņainu mistiķi. Freidisti, protams, vēlāk pielāgoja un piesavinājās visas šīs Junga idejas un sāka runāt par tādām lietām kā ego sintezējošā funkcija, neapzinātu problēmu risināšana sapņos un daudz ko citu, saskatot integrējošu mērķtiecību bezapziņas iracionālajos centienos virzīt cilvēka psiholoģisko attīstību.

RL: Atļaujiet man te iestarpināt vienu lietu. Man šķiet, ka gan Freids, gan Jungs bija vācu universitāšu piedāvātās sliktās izglītības upuri.

Bībijs: Piekrītu.

RL: Un viens būtisks elements, kā trūka viņu izglītībā, bija Aristotelis. 19. gadsimta sākumā Aristotelis bija viens no izglītības stūrakmeņiem.

Bībijs: Starp citu, es Aristoteli uzskatu par viedāko cilvēku, kāds jebkad dzīvojis, tātad varu jums tikai piebalsot.

RL: Burvīgi. Bet tad 19. gadsimta otrajā pusē, pateicoties neokantiešu nepatikai pret Aristoteli, vācieši sāka viņu ignorēt. Lasot gan “Nikomaha ētiku”, gan “Retoriku”, var redzēt, ka Aristotelis ļoti detalizēti aprakstījis to, ko šie divi kungi dēvē par bezapziņu, vai kaut ko ļoti līdzīgu, kad viņš runā par to dvēseles daļu, kas nav pakļauta saprāta vadībai, un nosauc to par alogos jeb iracionālo, ja mēs to pārtulkojam latīņu terminoloģijā. Iracionālā dvēsele. Aristotelim iracionālo dvēseli organizē rakstura veidošana – ētika, ētoss. Tā ir sfēra, kurā mājo drosme, un tā ir tā sfēra, kurā cilvēks var cīnīties ar savām bailēm un kurā meklējama augstsirdība: tur ir viss, šajā dvēseles daļā, kuru, pēc Aristoteļa domām, nevada saprāts. Ja tas būtu ticis iegravēts jaunu zēnu prātos, tad vēlāk atziņa, ka pastāv bezapziņa, kaut kas tāds, kas nav pakļauts racionālā saprāta vadībai, nenāktu viņiem kā tik milzīgs atklājums.

Bībijs: Ziniet, man liekas, ka Jungs ir tuvāks Aristotelim, nekā vairums to atzītu.

RL: Es piekrītu, bet vai viņš tāds bija arī savos agrīnajos gados, par kuriem mēs tagad runājam?

Bībijs: 1912. gadā Jungam palika 37 gadi. Tajā laikā viņš bija racionālisma adepts. Jungs, manuprāt, tiešām kļūst par aristotelieti ap 1919. gadu, kad viņš nonāk pie domas par arhetipu kā integrējošu faktoru. Aristoteļa četri jebkuras lietas eksistences cēloņi ir viena no spožākajām domām, kāda jebkad izteikta. Šīs četras cēlonības skaldnes savā diženumā man atgādina piramīdu. Un manā izpratnē tās ir visai tuvas Franklina Rouzevelta izcilajai runai par četrām brīvībām, ko viņš sarakstīja 1940. gadā, kad trešo reizi kandidēja uz ASV prezidenta amatu un juta, ka vajag skaidri formulēt, par ko tieši iestājās viņa valsts laikā, kad fašisms apdraudēja demokrātiskas valsts principus visā pasaulē. Laikā, kad Freids sāka rakstīt par to, kā viņš izprot cilvēka prātu, modernā zinātne bija gatava pieņemt tikai divus no Aristoteļa uzskaitītajiem cēloņiem, kāpēc jebkas rodas, – matēriju un iekustinātāju. Tie diktē virzienu, kādā prāts attīstās Freida modelī. Jungs ar savu arhetipu teoriju ienes atpakaļ formu kā cēloni, un ar ideju, ka arhetipi savas izpausmes mūsu dzīvē organizē ar sinhronitātes starpniecību, tiek aktualizēts arī Aristoteļa ceturtais cēlonis – mērķis. Jungs ir vienīgais psihoanalītiķis, kurš uz apziņu raugās kā uz visu četru Aristoteļa cēloņu rezultātu un kurš tā individuāciju novēroja savu psihoterapijas seansu gaitā. Man šķiet, ka Junga gatavība individuācijas procesā saskatīt visus četrus cēloņus ir ārkārtīgi aizraujoša.

RL: Vai Jungs kādā dzīves posmā apzināti studēja Aristoteli?

Bībijs: Man tā šķiet. Skaidri zināt, ko Jungs īsti lasījis, nav iespējams. Viņš izlikās, ka lasa vairāk nekā patiesībā. Kādā intervijā viņš saka...

RL: Ka esot lasījis visu.

Bībijs: Jā, un tā varētu arī likties, taču patiesībā viņš to darīja tikpat selektīvi kā jebkurš no mums. Tajā slavenajā televīzijas intervijā 1959. gadā viņš teica, ka pilnībā balstoties Kanta filozofijā, bet Pols Bišops, Glāzgovas Universitātes vācu valodas profesors un ļoti vērīgs zinātnieks, konstatējis, ka Jungs lasījis tikai divas no trim Kanta “kritikām”. Cilvēks, kurš sevī tiešām uzsūcis Kantu, būtu izlasījis visas trīs.

RL: Kuru viņš nebija lasījis?

Bībijs: “Spriestspējas kritiku”. Domāju, ka grāmata, kurai Jungs tiešām pievērsa pastiprinātu interesi, bija darbs par Svēdenborgu, par misticismu, ko Kants izmantoja, lai izvērstu savu teoriju par intelektuālo intuīciju, – darbs, kuram Kants bija devis virsrakstu “Träume eines Geistersehers” – “Gaišreģa sapņi”.

RL: (Smejas.)

Bībijs: Pusaudža gados viņš tēva bibliotēkā lasīja Šopenhaueru un saprata, cik augstu šis filozofs vērtējis Kantu – ko nevar neredzēt, ja cilvēks kaut vai tikai atvēris “Pasauli kā gribu un priekšstatu”. Šopenhauers lasītājam nekavējoties paziņo: jūs nespēsiet mani saprast, ja neesat lasījuši Kantu. Nu ko, daudzi no mums ir mēģinājuši un nav spējuši lasīt Kantu. (Abi smejas.)

RL: Bet vai ir kādas liecības, ka viņš lasījis arī Aristoteli?

Bībijs: Man šķiet, ka zināmas pazīmes tam ir, teiksim, “Psiholoģisko tipu” pirmajā nodaļā. Taču, ja uzdodam jautājumu, kurš no abiem sengrieķu filozofiem ir Junga tiešākais priekšgājējs – Platons vai Aristotelis –, vairums nosauktu pirmo.

RL: Īpaši “Valsts” ceturto grāmatu, jā.

Bībijs: Taču manā skatījumā tieši tas, kādā mērā Jungu interesēja fenomeni, padara viņu par īstu aristotelieti. Es minēšu piemēru. Pirmais cilvēks no profesionālo jungiešu aprindām, ar kuru es iedraudzējos, bija vīrs, vārdā Tomass Kiršs, kurš diemžēl pirms dažiem mēnešiem nomira. Tomasa tēvs Džeimss Kiršs bija Junga skolas analītiķis jau kopš savas karjeras pirmsākumiem Berlīnē, laikos, kad vēl pastāvēja Veimāras republika un visas dzīļu psiholoģijas skolas varēja brīvi darboties. Džeimss bija vienā mediķu biedrībā ar Ērihu Frommu, un viņus abus interesēja iespēja apmeklēt kādus psihoanalītiskas ievirzes terapijas seansus. Tolaik visi runāja par kādu apdāvinātu Freida skolas psihoanalītiķi, kuras vārds bija Frīda Reihmane. Un tā Ērihs Fromms un Džeims Kiršs abi pieteicās pie viņas uz terapiju. Izrādījās, ka brīva ir tikai viena vieta, un Reihmane izvēlējās Ērihu Frommu, ar kuru vēlāk apprecējās, kļūstot par Frīdu Reihmani-Frommu, kuru tagad uzskata par vienu no visu laiku slavenākajām psihoterapeitēm. Džeimss Kiršs pieteicās uz seansiem pie kāda jungista un rezultātā ieinteresējās par iespēju satikt pašu Jungu. Kad Jungs 1929. gadā ieradās Berlīnē, lai uzstātos ar lekciju, klausītāju vidū sēdēja arī Džeimss Kiršs. Viņš bija noklausījies arī kādu Freida lekciju, taču Freids kā cilvēks neatstāja uz viņu īpašu iespaidu. Turpretim Jungs viņu pārsteidza tīri cilvēciskā ziņā, viņa personība bijusi spēcīgi sajūtama jau priekšlasījuma stilā. Pēc lekcijas Džeimss piegājis pie Junga pārmīt kādu vārdu, un Jungs vaicājis: “Jūs esat amerikānis, vai ne?” Džeimss Kiršs bija no Berlīnes ebreju ģimenes, un viņš atbildējis: “Taisnību sakot, esmu dzimis Berlīnē, bet manam tēvam bija bizness Gvatemalā; es tur nonācu drīz pēc piedzimšanas un nodzīvoju Gvatemalā desmit gadus.” Un Jungs sacījis: “Es to uzminēju no tā, kā jūs kustināt potītes.”

RL: Par Gvatemalu vai Ameriku?

Bībijs: Cik noprotams, Jungs bija ievērojis, ka cilvēki no Amerikas kontinentiem, arī no Centrālamerikas, potītes kustina nedaudz citādi nekā pārējie. Un tieši to viņš pamanīja, kad Kiršs pēc lekcijas viņam tuvojās. Tāds viņš bija, un šī Junga īpatnība man liekas dziļi aristoteliska – vērot un pamanīt lietu īpašības un nejust nepieciešamību sniegt saviem secinājumiem racionālu pamatojumu.

RL: Detaļas pastāsta daudz ko.

Bībijs: Es varu minēt vēl vienu piemēru. Dora Kalfa, kura izstrādāja smilšu spēles terapijas tehniku, ar Jungu iepazinās brīvdienās. Tas bija tūlīt pēc kara, tātad viņam tajā vasarā bija kādi 72 gadi. Kalfa karā bija zaudējusi vīru, bet viņai bija divi dēli, un trijatā viņi kādu laiku dzīvoja vienā viesnīcā ar Jungu. Dēli sāka viņai stāstīt par kādu interesantu cilvēku, kurš katru dienu kopā ar viņiem ejot uz alu, lai vērotu lapsu ģimeni. Viņš esot gatavs cauru dienu skatīties uz šīm lapsām un vērot, kā tās izturas. Beidzot šī sieviete devās dēliem līdzi, un interesantais kungs izrādījās Karls Gustavs Jungs. Kalfa, protams, palika kopā ar viņu un saviem dēliem, un viņi visi kopā pavadīja daudzas stundas, vērojot lapsas. Tas atkārtojās vairākas dienas, bet tad Kalfas divu nedēļu brīvdienas bija galā un viņai bija jādodas projām. Atvadoties Jungs viņai teica: “Redzēsim, vai jūs būsiet ar mieru aprobežoties tikai ar lapsu uzvedības pētīšanu.” Šī piezīme Doru Kalfu pamudināja ķerties pie psiholoģijas studijām. Vēl maģistrantūras laikā Kalfa no Mārgaritas Lovenfeldas uzzināja par tā saucamo “pasaules tehniku”, kurā izmanto dažādas spēļu figūriņas. Dora Kalfa to pielāgoja savām idejām, radot smilšu spēles tehniku, ko Junga skolas terapeiti tagad izmanto visā pasaulē. Tātad ne tikai pašam Jungam, bet arī daudziem viņa sekotājiem psiholoģijas studijas sākas nevis ar teoriju, bet ar vērošanu – ļoti uzmanīgu, kā jūs sakāt, detalizētu vērošanu.

RL: Interesanti. Bet šie četri cēloņi, par kuriem mēs esam vienisprātis, ka tā ir brīnišķīga Aristoteļa filozofijas konstrukcija – tā ir gandrīz atklāsme, nē, tā ir...

Bībijs: Tā ir teorija par to, kā lietas iemanto eksistenci un no kurienes nāk enerģija, kas darbina šo procesu.

RL: Tieši tā. Un, kad jūs sakāt, ka Jungs izmantojis visus četrus cēloņus, lai aprakstītu apziņas dzīvi, būtu taču interesantāk pieņemt, ka viņš šo domu ir nevis aizguvis no Aristoteļa, bet atklājis pats. Tad mūsu priekšā būtu situācija, kad divi cilvēki, kuri ir ļoti tālu viens no otra, neatkarīgi nonākuši pie vienas un tās pašas idejas.

Bībijs: Tas ir jautājums, uz kuru mums abiem jāmēģina atbildēt. Es esmu pārliecināts, ka vienīgais veids, kā atrast atbildi, ir vēlreiz pievērsties Junga bibliotēkai – arī viņa vēstulēm, no kurām daudzas vēl nav publicētas. Bet es absolūti piekrītu, ka Jungs šos četrus cēloņus atradis tieši tāpat, kā savulaik Aristotelis, – cieši, detalizēti vērojot fenomenus, un tāpēc, ja mēs runājam par psiholoģiskajiem tipiem, mana pārliecība ir tāda, ka tās ir kategorijas, kas izkristalizējas, pētot dzīvi. Un tas, ko tie pastāsta kā kategorijas, man neliekas interesanti, ja vien nevar pierādīt, ka ir arī citi cilvēki, kuri, vērīgi ieskatoties, atklājuši tieši to pašu. Tieši tāpēc es savās lekcijās un semināros izmantoju kino, kas būtībā nav nekas cits kā režisora mēģinājums uzmanīgi ieskatīties dzīvē. Es tikko tiem cilvēkiem, kuri mani uzaicināja nolasīt Rīgā lekciju, rādīju ainas no filmām, kuru uzņemšanu vadījuši mēmā kino komiķi; šie aktieri paši spēlējuši galvenās lomas. Un es uzskatāmi parādīju, kā katrs no šiem “mēmajiem” komiķiem savas filmas centrā licis kādu no Junga aprakstītajiem funkciju tipiem un kā šie četri – es izvēlējos Čaplinu, Kītonu, Loidu un Langdonu, jo kritiķis Džeimss Eidžijs tieši viņus nosaucis par oriģinālākajiem kinokomēdijas žanra autoriem, – ideāli atbilst četriem Junga nosauktajiem funkciju tipiem: introvertā intuīcija, introvertās sajūtas, introvertā domāšana un introvertās emocijas. Es šādu paņēmienu izmantoju tāpēc, ka introvertās funkcijas ir grūti izprotamas un izšķiramas, introverti mums parasti nestāsta, ko dara. Man visādā ziņā bija interesanti atklāt, ka 20. gadu mēmā kino aktieri atklājuši un tikai ar savu mīmiku parādījuši to, par ko runāja Jungs, aprakstot introvertās funkcijas.

RL: Nelasot Jungu?

Bībijs: Nelasot Jungu! Ja es redzu modeli, kas ir tieši tik regulāri strukturēts, ka to neatkarīgi viens no otra spēj identificēt vai attēlot divi pilnīgi atšķirīgi cilvēki, man tiešām neliekas, ka to varētu būt izpīpējis kāds teorētiķis. Drīzāk jau divi dažādi vērotāji to ieraudzījuši un iemūžinājuši divos dažādos medijos, dzīļu psihologa grāmatā vai mēmā kino komēdijā, vienkārši tāpēc, ka tas pastāv dabā, šajā gadījumā – cilvēka dabā. Tieši tāpat, pirms Ņūtons varēja teikt, ka novērojis gravitāciju, viņam uz galvas uzkrita ābols. Taču, kad viņš to bija novērojis un devis tai vārdu, cilvēkiem nācās atzīt, ka mēs visi zinām, kas ir gravitācija. Ģēnijs mums parāda to, kas visu laiku bijis tepat deguna galā. Man pašam mīļākais filozofs ir Hērakleits. Man patīk iztēloties, ka kādudien mēs saņemsim Hērakleita kopotos rakstus un redzēsim, cik dižs domātājs viņš ir, un vismaz dzīļu psihologi nocels Aristoteli un Platonu no pjedestāla uz kādu mazliet zemāku vietu, dodot priekšroku viņam. Daudzi viņa tekstu fragmenti tiek bieži citēti, bet man pats mīļākais ir šis: “Daba mīl slēpties.” Šis aforisms vedina domāt, ka aiz dabas maskas slēpjas tās patiesā realitāte. Domāju, ka jūs tam varētu piekrist.

RL: Mēs Hērakleitu varētu tvert plašāk un teikt, ka lietas mīl slēpties. Ne tikai daba kopumā.

Bībijs: Piekrītu, un manā izpratnē psiholoģiskie tipi, būdami daļa no dabas, arī slēpjas tepat mūsu acu priekšā. Jungs tos vienkārši ieraudzīja.

RL: Bet kā paslēpties acu priekšā?

Bībijs: Tā ir doma, kas man kļuvusi teju vai par apsēstību. Man tā tik ļoti patīk, ka es vairs lāgā nesaprotu, ko īsti tas nozīmē. Jūsu jautājums man atgādina, ka es galīgi nezinu, kā dabai izdodas paslēpties.

RL: Tā ir stratēģija, ko es pats regulāri izmantoju. Edgars Alans Po stāstā “Nozagtā vēstule” apraksta labāko paņēmienu, kā kaut ko paslēpt – proti, pašā redzamākajā vietā, jo tur taču neviens nemeklēs.

Bībijs: Un te nu mēs esam atpakaļ pie manas sarunas ar Bobu Sedžviku Hārvardā. Tas, kas toreiz patiesībā starp mums abiem notika, – abpusēji neveiksmīgs mēģinājums izveidot attiecības – vienkārši slēpās turpat acu priekšā.

RL: Jā! (Abi smejas.) Ja drīkst, es uzdošu personīgākas dabas jautājumu.

Bībijs: Jā, lūdzu.

RL: Vai kāda no Junga teorijām vai atskārtām ir jums palīdzējusi saprast pašam sevi?

Bībijs: Noteikti. Pirmkārt, ļoti svarīga bija viņa doma par Animu, kas kompensē patriarhāli orientēto vīrišķo Ego, un man prieks, ka es to neatmetu kā kārtējo novecojušo priekšstatu par dzimti. Ir tūkstoš veidu, kā paņemt jēdzienu un saplosīt to gabalos. Taču atklājums, ka manu mūžīgo neapmierinātību ar savu privileģēto dzīvi uzrunā pilnīgi cita tipa sievišķais tēls, deva man pilnīgi jaunu izpratni par psiholoģiju kā kaut ko tādu, kas...

RL: Dzīvo jums vēderā.

Bībijs: Jā, tas ļāva psiholoģiskā līmenī saprast, kas notika manā vēderā, kad mani mocīja galvassāpes, un galu galā palīdzēja atbrīvoties no migrēnas. Tas bija iespaidīgi.

RL: Jūs, tāpat kā es, tuvojaties nāvei.

Bībijs: Tā runā.

RL: Pienāks brīdis, kad mēs abi būsim miruši. Mēs tikai nezinām, kad tas notiks.

Bībijs: Iespējams. Es labprāt teiktu: es zinu, ka miršu. Bet es neesmu pārliecināts, vai es tam ticu.

RL: Jā. Sarunas sākumā jūs pieminējāt, ka jūsos ir kaut kas nemirstīgs. Kas tas ir? Kas izies cauri nāvei un paliks neskarts?

Bībijs: Es parādīšos cilvēku sapņos. Man šķiet, ka zināms enerģijas daudzums aiz sevis atstāj pēdas, kas neizgaist. Un ka viss, ko jebkad cilvēces vēsturē kāds pateicis, atstājis gaisā tikko jaušamu molekulāru sliedi. Un kādudien...

RL: Apziņas gaisā?

Bībijs: Fiziskajā gaisā. Viss, ko mēs sakām, izplūst cauri gaisa molekulām ar pietiekamu enerģiju, lai atstātu aiz sevis pēdas, tieši tāpat, kā homeopātija izmanto vienu pašu niecīgu vielas molekulu un tomēr ar to pietiek, lai zināmos apstākļos dotu ķermenim tieši to, kas nepieciešams tā izdziedēšanai. Un es ticu, ka kādu dienu, varbūt pēc simt gadiem, mēs dzirdēsim, kā Jēzus saka Kalna sprediķi, jo būsim atraduši veidu, kā pieslēgties šai sarunai, kas vēl aizvien vibrē kaut kur gaisā, un nošķirt to no visām citām sarunām, kas jebkad notikušas. Es domāju, ka mēs dzirdēsim Aristoteli, dzirdēsim Platonu, dzirdēsim Hērakleitu un varbūt kāds dzirdēs arī Džonu Bībiju, kurš šādā izpratnē nebūs miris. To visu es atvasinu no tā iedomātā fakta, ka ik reizi, kad kaut ko pasakām tādā sarunā kā šī, mēs atstājam paliekošas pēdas. Tā ir tāda ilgpilna doma, kas ietērpta fizikālisma formā. Tā var arī nebūt, taču, ja reiz pat matērijai piemīt nezūdamība, kāpēc gan ne garam?

RL: Taču, ja neskaita šo negaistošo molekulu sliedi, vai nekas cits no jums, no jūsu psihosomatiskā veseluma nepārdzīvos nāvi?

Bībijs: Nezinu, jo laiku pa laikam es ievēroju, ka cilvēki, kas aizgājuši, vēl joprojām ir tepat. Kad nomira mana māte, viņas gars kādu brīdi uzturējās kaut kur tuvumā. Es to sajutu, un es to redzēju. Un man tas bija ļoti reāli.

RL: Kad jūs sakāt, ka jūs to redzējāt, kādu garīgu procesu jūs aprakstāt?

Bībijs: Mana māte bija sieviete ar spēcīgu intuīciju, bet viņu pilnībā nomāca sensorā pasaule. Viņa nespēja ieviest ne mazāko kārtību savā fiziskajā pasaulē; mātei bija tāds kauns, ka viņas māja ir tik nekārtīga un piekrauta, ka viņa nevēlējās pie sevis nevienu ielaist. Bet tāpat viņa nespēja sevi piespiest kaut ko izmest vai sakārtot, un katrs, kurš mēģināja viņu piedabūt kaut ko sakārtot, izpelnījās dusmu izvirdumu. Būtībā viņa kļuva par vientuļnieci, un šīs problēmas dēļ attiecības ar viņu bija ļoti apgrūtinātas. Pēc mātes nāves man no viņas mājas vajadzēja izvest burtiski vairākas kravas kastes ar krāmiem. Tas bija kā Augeja staļļu mēšana – viens no nepatīkamākajiem darbiem, kas man jebkad bijis jāpaveic. Fiziski māte bija brīnišķīgi skaista sieviete. 20. gados, kad viņa bija maza meitene un uz ekrāniem nepārspēta karaliene bija Grēta Garbo, viņu sauca par mazulīti Garbo. Kad mātei bija nedaudz pāri 20, viņu varēja sajaukt ar Ritu Heivortu, un pat 40 gadu vecumā viņu reiz noturēja par Greisu Keliju. Viņai bija ārkārtīgi skaistas, īpaši zilas acis. Mātei bija daudz dažādu krāmu, ko viņa, nezinot, ko ar tiem iesākt, bija sabāzusi nelielā garāžā. Garāžu vairs nebija iespējams izmantot ne automašīnai, ne arī kam citam. Un nu ar daudzu citu cilvēku palīdzību es biju to visu sašķirojis; viss, kas līdz tam bija glabājies garāžā, tagad atradās pagalmā un gaidīja aizvešanu. Un tad! Uz mantu kaudzes nolaidās brīnišķīgi skaists taurenis – precīzi tādā krāsā kā manas mātes acis. Lēni, ne reizi nepaceļoties spārnos, tas pārstaigāja visu šo mantu kalnu, it kā lai pārliecinātos, ka nekas nav pazudis. Es zināju, ka tas ir manas mātes gars. Es zināju, ka tas ir gars. Un es zināju, ka viņa ir apmierināta, jo ar savām trauslajām tauriņa kājām juta, ka viņas dēls ir kļuvis par cilvēku, kurš var paveikt to, kas viņai viņas mūžā nebija pa spēkam.

RL: Kas ir svarīgākais, ko jūs šajā dzīvē esat sapratis?

Bībijs: Ka mēs šeit esam, lai balstītu cits citu. Un ka šim likumam nav izņēmumu. Mīlestības likums tik tiešām pastāv.

RL: Mīlestības likums?

Bībijs: Mīlestības likums, tieši kā Jungs teica. Esmu konstatējis, ka mēs paši sevi nolādam, ja ieriebjam šai mīlestībai – ja atsakāmies rūpēties par citiem. Tāpēc es saku, ka mums citam cits jābalsta. Tas ir tas, ko esmu mācījies pats no savas dzīves.

RL: Paldies.