Žanra klasika

Intervija ar amerikāņu aktieri Graučo Marksu

Izkāpt nepareizajā stāvā

Foto: Getty Images

Graučo Marksa izteiksmīgais tēls (kuplās uzacis un ūsas, masīvie briļļu ietvari) noteikti ir pazīstams pat tiem, kuri nekad nav saskārušies ar viņa daiļradi – lai gan šādi cilvēki, visticamāk, ir sastopami tikai ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm.

1972. gadā Ņujorkas Kārnegiholā notika tobrīd 82 gadus vecā komēdijas veterāna pēdējais, skaļākais un visvairāk apmeklētais skatuves priekšnesums. Tā bija tikai draudzīga retrospekcija, personisks atskats uz 70 televīzijā, kino, radio un klasiskajā vodeviļā aizvadītiem gadiem, taču pasākuma fantastiskā popularitāte lieku reizi pierādīja, ka komēdijas cienītāju acīs šarmantais un zobgalīgais Graučo – īstajā vārdā Jūliuss Henrijs Markss – joprojām bija viens no izcilākajiem žanra meistariem.

Neilgi pēc šīs uzstāšanās klajā nāca vairākas intervijas ar Marksu, kurās viņš pats īpatnējā kārtā nemaz nebija piedalījies. Tam, protams, sekoja vērienīgi tiesvedības darbi ar sāpju naudām vairāku miljonu dolāru apmērā, bet 1974. gadā žurnālā Playboy tika publicēta Graučo saruna ar žurnālisti Šarloti Čandleri – šoreiz pavisam īsta.

“Sarunāties ar Graučo bija īsta bauda,” viņa rakstīja intervijas priekšvārdā, “lai gan jau no paša sākuma viņš uzstājīgi centās pārņemt vadību – par ko jūs tūlīt paši varēsit pārliecināties.”

S. K.


Es nezinu, kāda intervija jūs interesē. Jūs gribat vieglprātīgu? Es nezinu nevienu joku.

Varētu sākt ar to, kādu jautājumu jums intervijās uzdod visbiežāk.

“Vai Harpo prata runāt?”

To varbūt pajautāsim vēlāk. Nu tad sāksim ar jautājumu, kādas ir jūsu pašas pirmās atmiņas?

Jūs tagad lūdzat, lai es atceros, kas noticis pirms gandrīz simt gadiem.

Nu, tādā gadījumā – kādas ir jūsu senākās bērnības atmiņas?

Es atceros, kā braucu mēbeļu pārvadātāja auto kravas kastē. Tur sēdējām mēs abi ar Gammo. Domāju, ka mēs vēl bijām pavisam mazi, jo mums toreiz vēl nebija klavieru. Un vēl es atceros, kā spēlēju stikbolu, un tas nebija viegli, jo mēs spēlējām bez bumbiņas. Tai mums nebija naudas. Mūsu mājas apkārtnē Ņujorkā atradās veselas trīs alus fabrikas – Ruperta, Ringera un vēl kaut kāda trešā. Pa ceļam uz skolu es vienmēr sajutu iesala smaržu. Mēs mēdzām iet uz Parka avēniju, kur vecais Ruperts dzīvoja lielā mājā ar augļu dārzu, un čiepām viņam ābolus un bumbierus. Tur bija kādus divarpus metrus augsts žogs ar smailiem mietiem un suņi. Mēs varējām kļūt par to suņu pusdienām, bet mēs toreiz bijām ļoti mazi, un mums traki garšoja tie āboli un bumbieri. Es atceros arī, kā ledus tirgotājs piegādāja ledu; vajadzēja pa logu nokliegties, cik tev vajadzēs. Mums mājās nebija saldējamās kastes; mēs bijām ļoti trūcīgi. Kad atbrauca ledus tirgotājs, mēs sakāpām viņa furgoniņā un atskaldījām tik, cik mums vajadzēja. Kopš tiem laikiem es labi protu, kā saka, “salauzt ledu”.

Cik trūcīgi jūs bijāt?

Tik trūcīgi, ka, ja kāds pieklauvēja pie durvīm, mēs visi slēpāmies. Mēs par īri maksājām 27 dolārus mēnesī, bet pavisam mūsu bija desmit. Pieci brāļi, tēvs un māte, vecmamma un vectēvs, un tad vēl adoptētā māsa. Mēs bijām desmit, bet mazmājiņa tikai viena.

Vai jūs bērnībā vēlējāties kļūt par aktieri?

Nē, es gribēju kļūt par rakstnieku. Bet es kļuvu par aktieri, jo mēs bijām ļoti trūcīgi un mēs bijām četri brāļi, un tā nu...

Jūs teicāt, ka jūs bijāt pieci.

Teicu gan, bet kāda starpība? Šā vai tā, es nolēmu iesaistīties šovbiznesā.

Kāpēc?

Tāpēc, ka man bija tēvocis, kurš šovbiznesā pelnīja 200 dolārus nedēļā, bet es nepelnīju neko.

Jūs gribējāt būt bagāts?

Es vienmēr esmu gribējis būt bagāts. Vēl joprojām gribu. Padomājiet tik, pirms daudziem gadiem es ierados Losandželosā bez pieciem centiem kabatā. Un tagad man kabatā ir pieci centi. Nelaimīgā kārtā pieccentnieka vērtība mūsdienās vairs nav tāda kā senāk. Zināt, kas šai valstij vajadzīgs? Septiņcentnieks. Pieccentnieku mēs lietojam jau kopš 1492. gada. Kāpēc neizmēģināt septiņcentnieku? Un, ja labi sanāks, nākamajā gadā varētu ieviest astoņcentniekus. Un tā tālāk.

Jums vajadzēja kļūt par ekonomistu.

Tad es nebūtu bagāts.

Kad jūs vēl bijāt nabadzīgs – kā jums likās, ko nozīmē būt bagātam?

Man likās, ka cilvēks ir bagāts, ja viņam ir daudz naudas. Tagad man liekas, ka cilvēks ir bagāts, ja viņam ir daudz naudas.

Jums ir daudz vai daudz?

Pa vidu starp vienu un otru.

Jūs pieminējāt tēvoci, kurš darbojies šovbiznesā.

Viņu sauca Als Šīns. Viņš bija vodeviļas aktieris. Bet sāka viņš kā bikšu gludinātājs Īstsaidā. Es šaubos, vai viņš bija labs bikšu gludinātājs, jo, tiklīdz viņš dabūja to gludināšanas darbu, tā uzreiz nodibināja vokālo kvartetu, un tas tips, kas fabrikā bija priekšnieks, izmeta visus četrus uz ielas. Tēvocis mūždien dibināja kvartetus un tika atlaists.

Pastāstiet par saviem vecākiem.

Nu, mana māte bija no Vācijas, bet tēvs – no Francijas. Kad viņš iepazinās ar manu māti, viņi nesaprata ne vārda, ko otrs saka, un tā nu iznāca, ka viņi apprecējās. Viņi sarunājās vāciski, jo māte izrādījās stiprākā no abiem. Tēvs nebija necik labi izglītots. Māte jau arī ne, bet viņai bija gaišāka galva. Viņa nodzīvoja pietiekami ilgi, lai pieredzētu mūsu panākumus Brodvejā.

Vai jūsu māte tiešām spēlēja tik lielu lomu tajā, ka jūs nonācāt uz skatuves?

Protams. Un, tiklīdz tas bija iespējams, viņa piedabūja arī pārējos man pievienoties. Tā mēs kļuvām par brāļiem Marksiem. Viņa parasti pati sameklēja mums darbu. Mātei likās, ka viņai jāizskatās jaunai, tāpēc, ejot pie aģentiem, viņa uzlika korseti un blondu parūku. Tolaik viņai bija ap 50, un visi jau zināja, ka tā ir parūka. Kad māte ciemos spēlēja kārtis, viņai parasti apnika sēdēt korsetē; viņa to novilka un ietina avīzē, bet visas auklas karājās ārā.

Viņa nāca no aktieru ģimenes, vai ne?

Vecmāmiņa spēlēja arfu un jodelēja. Vectētiņš bija vēderrunātājs un iluzionists.

Un jūsu tēvs?

Viņš bija drēbnieks no Strasbūras, draņķīgākais drēbnieks pasaulē. Viņa klientus bija viegli pazīt: viena bikšu stara īsāka par otru.

Vai jūsu tēvs ielaidās kādās mīlas dēkās?

Nu laikam taču – viņam bija pieci dēli.

Mēs domājām, ar citām sievietēm.

Līdz mātes nāvei – nē. Tad gan viņš sev atrada citu meiteni.

Uzreiz?

Nu, ne jau bērēs.

Kas bija jūsu pielūgsmes objekti, kad jūs bijāt jauns?

Man bija viena meitene Monreālā.

Viņa bija jūsu pielūgsmes objekts?

Lūgties jau es lūdzos, bet labuma no tā bija maz. Vai es atbildēju uz jūsu jautājumu?

Nē, labāk formulēsim to citādi. Kādas personības jums patika, kad gājāt uz teātri?

Prezidents Rouzevelts.

Viņš taču neuzstājās uz skatuves.

Vai tad kāds kaut ko teica par skatuvi?

Vai jums pusaudža gados Ņujorkā bija draudzene?

Nē, tikai vēlāk, kad mēs sākām braukāt apkārt ar sīkām vodeviļām. Un tad jau arī mēs nevienā pilsētā neuzkavējāmies tik ilgi, lai ar kādu iepazītos.

Kā tad jūs iepazināties ar meitenēm?

Mēs gājām uz priekamājām. Mums priekamājās bija lieli panākumi.

Kā tad tā?

Mēs labi izklaidējām!

Jūs gribat sacīt, ka gājāt uz meitumājām un tur uzstājāties?

Domāju gan! Bet spēlējām jau arī. Harpo ar Čiko spēlēja klavieres, un es dziedāju. Meitenes nāca mūs skatīties teātrī, tas ir, madāma ar meitenēm, un, ja mēs viņām patikām, viņas atsūtīja mums uz ģērbtuvi zīmīti: “Ja jūs šovakar pēc izrādes esat brīvi, varbūt iegriezīsieties pie mums?” Reizēm mēs tur palikām līdz rītam. Mēs vienmēr interesējāmies par meitenēm. Iebraucām kādā pilsētā, un tur viesnīcā mezonīna stāvā parasti bija klavieres. Čiko sēdās klāt, un uzreiz savācās kādas 20 dāmītes. Čiko izvēlējās meitenes arī mums.

Vai jūs tādā veidā iepazināties arī ar kādu “kārtīgu” meiteni?

Gammo reiz iepazinās – Ņūorleānā. Pēc izrādes viņam pienāca klāt viņas tēvs un teica: “Tu šovakar satikies ar manu meitu. Ja tu ar viņu norunāsi vēl vienu tikšanos, tad uz Ņujorku atpakaļ ceļosi kastē.” Aktieri tajos laikos nebija diez cik populāri. Vienīgi meitumājās.

Kādas bija jūsu pirmās fiziskās attiecības ar sievieti?

Mēs likāmies gultā.

Nāksies uzmanīgāk izvēlēties vārdus. Kā jūs zaudējāt nevainību?

Vienā Monreālas meitumājā. Man bija 16 gadi, un es par meitenēm neko nezināju. No turienes es aizbraucu jau ar gonoreju.

Un kā savu nevainību zaudēja Čiko?

Ar pirmo meiteni, ko satika.

Un Harpo?

Harpo īpaši apkārt nedauzījās. Dažas dāmītes viņam gan bija. Bet Harpo mūžā bija tikai trīs meitenes, kurās viņš bija tā pa īstam ieķēries, un visām uzvārdā bija Fleminga.

Jums pašam tagad ir attiecības ar meiteni, uzvārdā Fleminga. Kā jūs izskaidrotu šo sagadīšanos?

Tā nav nekāda sagadīšanās.

Kāds cilvēks bija Harpo?

Īss. Vēl īsāks, kad apsēdās, un viņš jau vienmēr sēdēja, strinkšķinādams to savu sasodīto arfu. Es ienīdu viņa arfu. Bet viņš pret to lietu izturējās ļoti nopietni. Tāpat kā pret kāršu spēlēm. Un vēl to spēli, kas tagad ļoti populāra...

Jūs domājat nardus?

Jā. Viņam tās spēles ļoti padevās, kaut arī viņš nebija skolots. Viņš ar tām pelnīja daudz naudas. Viņš parasti uzvarēja. Harpo bija ļoti gudrs spēlmanis, un viņam vispār bija ķēriens uz spēlēm.

Viņš bija arī izcils izjokošanas meistars, vai ne?

Nezinu, vai viņš bija izcils. Bet es atceros vienu labu joku, ko Harpo izspēlēja Ņujorkā, juvelierveikala Tiffany priekšā. Vispirms viņš aizgāja uz Woolworth un sapirkās bižutēriju par kādiem pieciem vai sešiem dolāriem, tad devās uz Tiffany. Viņš teica, ka gribot apskatīt kādas rotas un iznesa tās ārā uz ielas, lai redzētu, kā tās izskatās saules gaismā. Ārā viņš notēloja, ka paklūp, un tie viltotie akmentiņi no viņa kabatas izbira pa visu trotuāru. Kruķi bija klāt vienā acumirklī.

Klīst baumas, ka jūs ar Harpo reiz esot aizgājuši uz ballīti kaili.

Tas notika, kad mēs spēlējām “Domāju gan” (“I’ll Say She Is”) un mūs ielūdza uz vecpuišu ballīti – kāds mūsu draugs taisījās precēties. Mēs ar Harpo iegājām liftā, izģērbāmies un salikām drēbes čemodānos. Mēs palikām galīgi pliki. Taču tad mēs izkāpām nepareizajā stāvā – tajā, kur tovakar ar savām draudzenēm ballējās līgava. Tā nu mēs tur skraidījām apkārt pliki, līdz kāds viesmīlis beidzot atnesa mums pāris trauku dvieļus – manā gadījumā gan vannas dvieli.

Vai Harpo arī Holivudā bija pazīstams kā izjokotājs?

Jā. Viņš mēdza cilvēkiem zvanīt un paziņot, ka vietējā ūdensvadā notikusi avārija un tūlīt visiem atslēgs ūdeni. Viņš arī mani reiz tā piemuļķoja.

Jūs nepazināt viņa balsi?

Nē. Es pielēju ar ūdeni visus spaiņus un kastroļus. Un tad – visas vannas. Viņš teica, lai piepildot visu līdz malām, jo vadu salabošot tikai pēc divām vai trīs dienām.

Kā viņam izdevās tā piešmaukt paša brāli?

Es viņa balsi parasti nepazinu, ja nu vienīgi, kad viņš zvanīja, lai aizņemtos naudu.

Senāk teica, ka neviena meitene nebūtu drošībā, paliekot divatā ar kādu no jūsu alter ego – kapteini Džefriju T. Spoldingu, Rufusu T. Fairflaju, Otisu B. Driftvudu vai Hugo Z. Hakenbušu. Vai tā vēl joprojām ir taisnība?

Jūs šiem apšaubāmajiem tipiņiem esat par labu, sirsniņ. Ja man būtu par kādiem 15 gadiem mazāk, neviena izskatīga dāmīte no šejienes dzīva prom netiktu.

Vai arī tagad meitenēm šeit jābīstas par savu drošību?

Kad cilvēkam ir 83, tādām lietām jāmet miers. Es skaidri zinu: ja mēģināšu, nekas lāgā nesanāks. Kāpēc nosist sev cenu?

Vai tas jūs nenomāc?

Nē, nenomāc. Man seksa nepietrūkst. Es zinu, ka tā pa īstam man tikpat nekas nesanāks. Ja es varētu, tad piekoptu to lietu arī tagad. Esmu par to runājis ar daudziem džekiem, kuriem ir 78, 79, un viņi visi saka, ka tas ir bezcerīgi. Ja tev vairs lāgā nestāv, tad vienkārši laiks mest mieru. Kad tev ir 80, labāk palasi grāmatu.

Kā jūs izskaidrotu savu izvirtuļa slavu tajos laikos, kad vēl bijāt pašos spēka gados  – ap 65 vai 70?

Es vienkārši izstaroju šarmu. Kad mēs ar brāļiem bijām jauni, mēs to vien darījām kā meklējām kādas dāmītes, ar ko pārgulēt. Tas nav nekas slikts. Tam jau viņas ir domātas.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Jūlijs 2018 žurnāla

Līdzīga lasāmviela