Izkāpt nepareizajā stāvā

Graučo Marksa izteiksmīgais tēls (kuplās uzacis un ūsas, masīvie briļļu ietvari) noteikti ir pazīstams pat tiem, kuri nekad nav saskārušies ar viņa daiļradi – lai gan šādi cilvēki, visticamāk, ir sastopami tikai ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm.

1972. gadā Ņujorkas Kārnegiholā notika tobrīd 82 gadus vecā komēdijas veterāna pēdējais, skaļākais un visvairāk apmeklētais skatuves priekšnesums. Tā bija tikai draudzīga retrospekcija, personisks atskats uz 70 televīzijā, kino, radio un klasiskajā vodeviļā aizvadītiem gadiem, taču pasākuma fantastiskā popularitāte lieku reizi pierādīja, ka komēdijas cienītāju acīs šarmantais un zobgalīgais Graučo – īstajā vārdā Jūliuss Henrijs Markss – joprojām bija viens no izcilākajiem žanra meistariem.

Neilgi pēc šīs uzstāšanās klajā nāca vairākas intervijas ar Marksu, kurās viņš pats īpatnējā kārtā nemaz nebija piedalījies. Tam, protams, sekoja vērienīgi tiesvedības darbi ar sāpju naudām vairāku miljonu dolāru apmērā, bet 1974. gadā žurnālā Playboy tika publicēta Graučo saruna ar žurnālisti Šarloti Čandleri – šoreiz pavisam īsta.

“Sarunāties ar Graučo bija īsta bauda,” viņa rakstīja intervijas priekšvārdā, “lai gan jau no paša sākuma viņš uzstājīgi centās pārņemt vadību – par ko jūs tūlīt paši varēsit pārliecināties.”

S. K.

Es nezinu, kāda intervija jūs interesē. Jūs gribat vieglprātīgu? Es nezinu nevienu joku.

Varētu sākt ar to, kādu jautājumu jums intervijās uzdod visbiežāk.

“Vai Harpo prata runāt?”

To varbūt pajautāsim vēlāk. Nu tad sāksim ar jautājumu, kādas ir jūsu pašas pirmās atmiņas?

Jūs tagad lūdzat, lai es atceros, kas noticis pirms gandrīz simt gadiem.

Nu, tādā gadījumā – kādas ir jūsu senākās bērnības atmiņas?

Es atceros, kā braucu mēbeļu pārvadātāja auto kravas kastē. Tur sēdējām mēs abi ar Gammo. Domāju, ka mēs vēl bijām pavisam mazi, jo mums toreiz vēl nebija klavieru. Un vēl es atceros, kā spēlēju stikbolu, un tas nebija viegli, jo mēs spēlējām bez bumbiņas. Tai mums nebija naudas. Mūsu mājas apkārtnē Ņujorkā atradās veselas trīs alus fabrikas – Ruperta, Ringera un vēl kaut kāda trešā. Pa ceļam uz skolu es vienmēr sajutu iesala smaržu. Mēs mēdzām iet uz Parka avēniju, kur vecais Ruperts dzīvoja lielā mājā ar augļu dārzu, un čiepām viņam ābolus un bumbierus. Tur bija kādus divarpus metrus augsts žogs ar smailiem mietiem un suņi. Mēs varējām kļūt par to suņu pusdienām, bet mēs toreiz bijām ļoti mazi, un mums traki garšoja tie āboli un bumbieri. Es atceros arī, kā ledus tirgotājs piegādāja ledu; vajadzēja pa logu nokliegties, cik tev vajadzēs. Mums mājās nebija saldējamās kastes; mēs bijām ļoti trūcīgi. Kad atbrauca ledus tirgotājs, mēs sakāpām viņa furgoniņā un atskaldījām tik, cik mums vajadzēja. Kopš tiem laikiem es labi protu, kā saka, “salauzt ledu”.

Cik trūcīgi jūs bijāt?

Tik trūcīgi, ka, ja kāds pieklauvēja pie durvīm, mēs visi slēpāmies. Mēs par īri maksājām 27 dolārus mēnesī, bet pavisam mūsu bija desmit. Pieci brāļi, tēvs un māte, vecmamma un vectēvs, un tad vēl adoptētā māsa. Mēs bijām desmit, bet mazmājiņa tikai viena.

Vai jūs bērnībā vēlējāties kļūt par aktieri?

Nē, es gribēju kļūt par rakstnieku. Bet es kļuvu par aktieri, jo mēs bijām ļoti trūcīgi un mēs bijām četri brāļi, un tā nu...

Jūs teicāt, ka jūs bijāt pieci.

Teicu gan, bet kāda starpība? Šā vai tā, es nolēmu iesaistīties šovbiznesā.

Kāpēc?

Tāpēc, ka man bija tēvocis, kurš šovbiznesā pelnīja 200 dolārus nedēļā, bet es nepelnīju neko.

Jūs gribējāt būt bagāts?

Es vienmēr esmu gribējis būt bagāts. Vēl joprojām gribu. Padomājiet tik, pirms daudziem gadiem es ierados Losandželosā bez pieciem centiem kabatā. Un tagad man kabatā ir pieci centi. Nelaimīgā kārtā pieccentnieka vērtība mūsdienās vairs nav tāda kā senāk. Zināt, kas šai valstij vajadzīgs? Septiņcentnieks. Pieccentnieku mēs lietojam jau kopš 1492. gada. Kāpēc neizmēģināt septiņcentnieku? Un, ja labi sanāks, nākamajā gadā varētu ieviest astoņcentniekus. Un tā tālāk.

Jums vajadzēja kļūt par ekonomistu.

Tad es nebūtu bagāts.

Kad jūs vēl bijāt nabadzīgs – kā jums likās, ko nozīmē būt bagātam?

Man likās, ka cilvēks ir bagāts, ja viņam ir daudz naudas. Tagad man liekas, ka cilvēks ir bagāts, ja viņam ir daudz naudas.

Jums ir daudz vai daudz?

Pa vidu starp vienu un otru.

Jūs pieminējāt tēvoci, kurš darbojies šovbiznesā.

Viņu sauca Als Šīns. Viņš bija vodeviļas aktieris. Bet sāka viņš kā bikšu gludinātājs Īstsaidā. Es šaubos, vai viņš bija labs bikšu gludinātājs, jo, tiklīdz viņš dabūja to gludināšanas darbu, tā uzreiz nodibināja vokālo kvartetu, un tas tips, kas fabrikā bija priekšnieks, izmeta visus četrus uz ielas. Tēvocis mūždien dibināja kvartetus un tika atlaists.

Pastāstiet par saviem vecākiem.

Nu, mana māte bija no Vācijas, bet tēvs – no Francijas. Kad viņš iepazinās ar manu māti, viņi nesaprata ne vārda, ko otrs saka, un tā nu iznāca, ka viņi apprecējās. Viņi sarunājās vāciski, jo māte izrādījās stiprākā no abiem. Tēvs nebija necik labi izglītots. Māte jau arī ne, bet viņai bija gaišāka galva. Viņa nodzīvoja pietiekami ilgi, lai pieredzētu mūsu panākumus Brodvejā.

Vai jūsu māte tiešām spēlēja tik lielu lomu tajā, ka jūs nonācāt uz skatuves?

Protams. Un, tiklīdz tas bija iespējams, viņa piedabūja arī pārējos man pievienoties. Tā mēs kļuvām par brāļiem Marksiem. Viņa parasti pati sameklēja mums darbu. Mātei likās, ka viņai jāizskatās jaunai, tāpēc, ejot pie aģentiem, viņa uzlika korseti un blondu parūku. Tolaik viņai bija ap 50, un visi jau zināja, ka tā ir parūka. Kad māte ciemos spēlēja kārtis, viņai parasti apnika sēdēt korsetē; viņa to novilka un ietina avīzē, bet visas auklas karājās ārā.

Viņa nāca no aktieru ģimenes, vai ne?

Vecmāmiņa spēlēja arfu un jodelēja. Vectētiņš bija vēderrunātājs un iluzionists.

Un jūsu tēvs?

Viņš bija drēbnieks no Strasbūras, draņķīgākais drēbnieks pasaulē. Viņa klientus bija viegli pazīt: viena bikšu stara īsāka par otru.

Vai jūsu tēvs ielaidās kādās mīlas dēkās?

Nu laikam taču – viņam bija pieci dēli.

Mēs domājām, ar citām sievietēm.

Līdz mātes nāvei – nē. Tad gan viņš sev atrada citu meiteni.

Uzreiz?

Nu, ne jau bērēs.

Kas bija jūsu pielūgsmes objekti, kad jūs bijāt jauns?

Man bija viena meitene Monreālā.

Viņa bija jūsu pielūgsmes objekts?

Lūgties jau es lūdzos, bet labuma no tā bija maz. Vai es atbildēju uz jūsu jautājumu?

Nē, labāk formulēsim to citādi. Kādas personības jums patika, kad gājāt uz teātri?

Prezidents Rouzevelts.

Viņš taču neuzstājās uz skatuves.

Vai tad kāds kaut ko teica par skatuvi?

Vai jums pusaudža gados Ņujorkā bija draudzene?

Nē, tikai vēlāk, kad mēs sākām braukāt apkārt ar sīkām vodeviļām. Un tad jau arī mēs nevienā pilsētā neuzkavējāmies tik ilgi, lai ar kādu iepazītos.

Kā tad jūs iepazināties ar meitenēm?

Mēs gājām uz priekamājām. Mums priekamājās bija lieli panākumi.

Kā tad tā?

Mēs labi izklaidējām!

Jūs gribat sacīt, ka gājāt uz meitumājām un tur uzstājāties?

Domāju gan! Bet spēlējām jau arī. Harpo ar Čiko spēlēja klavieres, un es dziedāju. Meitenes nāca mūs skatīties teātrī, tas ir, madāma ar meitenēm, un, ja mēs viņām patikām, viņas atsūtīja mums uz ģērbtuvi zīmīti: “Ja jūs šovakar pēc izrādes esat brīvi, varbūt iegriezīsieties pie mums?” Reizēm mēs tur palikām līdz rītam. Mēs vienmēr interesējāmies par meitenēm. Iebraucām kādā pilsētā, un tur viesnīcā mezonīna stāvā parasti bija klavieres. Čiko sēdās klāt, un uzreiz savācās kādas 20 dāmītes. Čiko izvēlējās meitenes arī mums.

Vai jūs tādā veidā iepazināties arī ar kādu “kārtīgu” meiteni?

Gammo reiz iepazinās – Ņūorleānā. Pēc izrādes viņam pienāca klāt viņas tēvs un teica: “Tu šovakar satikies ar manu meitu. Ja tu ar viņu norunāsi vēl vienu tikšanos, tad uz Ņujorku atpakaļ ceļosi kastē.” Aktieri tajos laikos nebija diez cik populāri. Vienīgi meitumājās.

Kādas bija jūsu pirmās fiziskās attiecības ar sievieti?

Mēs likāmies gultā.

Nāksies uzmanīgāk izvēlēties vārdus. Kā jūs zaudējāt nevainību?

Vienā Monreālas meitumājā. Man bija 16 gadi, un es par meitenēm neko nezināju. No turienes es aizbraucu jau ar gonoreju.

Un kā savu nevainību zaudēja Čiko?

Ar pirmo meiteni, ko satika.

Un Harpo?

Harpo īpaši apkārt nedauzījās. Dažas dāmītes viņam gan bija. Bet Harpo mūžā bija tikai trīs meitenes, kurās viņš bija tā pa īstam ieķēries, un visām uzvārdā bija Fleminga.

Jums pašam tagad ir attiecības ar meiteni, uzvārdā Fleminga. Kā jūs izskaidrotu šo sagadīšanos?

Tā nav nekāda sagadīšanās.

Kāds cilvēks bija Harpo?

Īss. Vēl īsāks, kad apsēdās, un viņš jau vienmēr sēdēja, strinkšķinādams to savu sasodīto arfu. Es ienīdu viņa arfu. Bet viņš pret to lietu izturējās ļoti nopietni. Tāpat kā pret kāršu spēlēm. Un vēl to spēli, kas tagad ļoti populāra...

Jūs domājat nardus?

Jā. Viņam tās spēles ļoti padevās, kaut arī viņš nebija skolots. Viņš ar tām pelnīja daudz naudas. Viņš parasti uzvarēja. Harpo bija ļoti gudrs spēlmanis, un viņam vispār bija ķēriens uz spēlēm.

Viņš bija arī izcils izjokošanas meistars, vai ne?

Nezinu, vai viņš bija izcils. Bet es atceros vienu labu joku, ko Harpo izspēlēja Ņujorkā, juvelierveikala Tiffany priekšā. Vispirms viņš aizgāja uz Woolworth un sapirkās bižutēriju par kādiem pieciem vai sešiem dolāriem, tad devās uz Tiffany. Viņš teica, ka gribot apskatīt kādas rotas un iznesa tās ārā uz ielas, lai redzētu, kā tās izskatās saules gaismā. Ārā viņš notēloja, ka paklūp, un tie viltotie akmentiņi no viņa kabatas izbira pa visu trotuāru. Kruķi bija klāt vienā acumirklī.

Klīst baumas, ka jūs ar Harpo reiz esot aizgājuši uz ballīti kaili.

Tas notika, kad mēs spēlējām “Domāju gan” (“I’ll Say She Is”) un mūs ielūdza uz vecpuišu ballīti – kāds mūsu draugs taisījās precēties. Mēs ar Harpo iegājām liftā, izģērbāmies un salikām drēbes čemodānos. Mēs palikām galīgi pliki. Taču tad mēs izkāpām nepareizajā stāvā – tajā, kur tovakar ar savām draudzenēm ballējās līgava. Tā nu mēs tur skraidījām apkārt pliki, līdz kāds viesmīlis beidzot atnesa mums pāris trauku dvieļus – manā gadījumā gan vannas dvieli.

Vai Harpo arī Holivudā bija pazīstams kā izjokotājs?

Jā. Viņš mēdza cilvēkiem zvanīt un paziņot, ka vietējā ūdensvadā notikusi avārija un tūlīt visiem atslēgs ūdeni. Viņš arī mani reiz tā piemuļķoja.

Jūs nepazināt viņa balsi?

Nē. Es pielēju ar ūdeni visus spaiņus un kastroļus. Un tad – visas vannas. Viņš teica, lai piepildot visu līdz malām, jo vadu salabošot tikai pēc divām vai trīs dienām.

Kā viņam izdevās tā piešmaukt paša brāli?

Es viņa balsi parasti nepazinu, ja nu vienīgi, kad viņš zvanīja, lai aizņemtos naudu.

Senāk teica, ka neviena meitene nebūtu drošībā, paliekot divatā ar kādu no jūsu alter ego – kapteini Džefriju T. Spoldingu, Rufusu T. Fairflaju, Otisu B. Driftvudu vai Hugo Z. Hakenbušu. Vai tā vēl joprojām ir taisnība?

Jūs šiem apšaubāmajiem tipiņiem esat par labu, sirsniņ. Ja man būtu par kādiem 15 gadiem mazāk, neviena izskatīga dāmīte no šejienes dzīva prom netiktu.

Vai arī tagad meitenēm šeit jābīstas par savu drošību?

Kad cilvēkam ir 83, tādām lietām jāmet miers. Es skaidri zinu: ja mēģināšu, nekas lāgā nesanāks. Kāpēc nosist sev cenu?

Vai tas jūs nenomāc?

Nē, nenomāc. Man seksa nepietrūkst. Es zinu, ka tā pa īstam man tikpat nekas nesanāks. Ja es varētu, tad piekoptu to lietu arī tagad. Esmu par to runājis ar daudziem džekiem, kuriem ir 78, 79, un viņi visi saka, ka tas ir bezcerīgi. Ja tev vairs lāgā nestāv, tad vienkārši laiks mest mieru. Kad tev ir 80, labāk palasi grāmatu.

Kā jūs izskaidrotu savu izvirtuļa slavu tajos laikos, kad vēl bijāt pašos spēka gados  – ap 65 vai 70?

Es vienkārši izstaroju šarmu. Kad mēs ar brāļiem bijām jauni, mēs to vien darījām kā meklējām kādas dāmītes, ar ko pārgulēt. Tas nav nekas slikts. Tam jau viņas ir domātas.

Jums neliekas, ka viņas būtu derīgas arī kam citam?

Liekas. Daudzas no viņām prot gatavot ēst, un daudzas prot arī uzkopt māju.

Neizklausās, ka jūs būtu kvēls sieviešu emancipācijas piekritējs.

Nu, es uz to raugos tā. Man liekas: ja ir karš un vīru iesauc armijā, tad arī sievai vajadzētu iet dienēt. Ne jau obligāti frontē, ne jau šaut uz ienaidnieku, bet sievietei arī armijā atrastos daudz darba. Ja vīrietis riskē ar savu dzīvību, vai tad arī sievietei nevajadzētu kaut ko darīt? Bet man liekas, ka algas viņām vajadzētu maksāt tādas pašas kā vīriešiem.

Vai jums pēdējā laikā ir gadījies satikt kādu emancipētu sievieti?

Erinu Flemingu. Erina ir mans pielūgsmes objekts. Es viņai teicu: ja viņa mani pametīs, es pametīšu šovbiznesu.

Kā izpaužas tas, ka viņa ir emancipēta?

Viņa dara, ko grib. Es viņai pakaļ nestaigāju. Man būtu nospļauties, ja viņa satiktu kādu tipu un gribētu ar viņu pārgulēt. Es viņai teiktu: “Uz priekšu!”

Vai jūs gribētu, lai viņa jums par to pastāsta?

Mani personīgi tas neuztrauktu. Es jau saku, sekss mani vairs neinteresē.

Kad tas jūs vēl interesēja, vai jūs sevi uzskatījāt par sieviešu izmantotāju?

Debestiņ, nē taču! Es uzskatu, ka sieviete var būt brīnišķīgs biedrs. Man patīk sievietes! Galu galā, arī mana māte bija sieviete. Es gan to uzzināju tikai pirms kādiem pāris gadiem.

Jūs teicāt, ka jūsu tēvs bija uzticīgs jūsu mātei. Vai jūs pats esat monogāmijas piekritējs?

Es nedomāju, ka vīrietis no dabas ir monogāms radījums. Precētam vīrietim ir tikai dabiski interesēties par citām sievietēm.

Vai tikpat dabiska nav arī precētas sievietes interese par citiem vīriešiem?

Un tad viņa sāktu laist pa kreisi? Kas tad tā būtu par laulību?

Bet vīrietim tas ir atļauts?

No viņiem abiem mednieks ir vīrietis. Sieviete varbūt neapzināti arī ir medniece, bet vīrietis ir... vīrietis ir vīrietis. Un, ja ceļā gadīsies pievilcīga meitene, viņš mēģinās viņu lenkt. Man liekas, ka tas ir brīnišķīgi.

Brīnišķīgi, bet ne precētai sievietei?

Man neliekas, ka tāds jautājums vispār pastāv. Man liekas, ka vidusmēra sieviete, kas precējusies ar vīrieti, kurš viņai patīk, diez vai mēģinās viņu krāpt.

Bet ja tā tomēr notiek?

Tad viņai vajadzētu šķirties un maksāt alimentus.

Kāpēc viņi abi nevarētu saglabāt savas attiecības un izmēģināt arī ārlaulības attiecības ar citiem?

Tādā gadījumā viņiem vispār nevajadzētu precēties.

Kāpēc ne, ja viņi viens otru mīl?

Kā viņš var viņu mīlēt, ja viņi abi met acis arī uz citiem cilvēkiem? Tādiem labāk vienkārši dzīvot kopā un neprecēties.

Ja tāda ir jūsu pārliecība, kāpēc jūs pats precējāties?

Attiecībā uz vienu no manām sievām es to sev jautāju veselus 16 gadus. Bet vai zināt? Es viņai nekļuvu neuzticīgs nevienu pašu reizi.

Kāpēc ne?

Tāpēc, ka ar vienu reizi man nebūtu pieticis.

Vai jūs mēdzāt satikties ar bagātām sievietēm?

Vienu no viņām es varēju pat apprecēt. Man piederētu lielākais universālveikals Portlendā.

Kāpēc jūs viņu neapprecējāt?

Man nepatika, kā viņa uzvedas gultā.

Viņa bija pārāk vēsa? Vai sasaistīta?

Tieši otrādi. Viņu nemitīgi interesēja gulta. Man liekas, ka viņa bija nimfomāne.

Jums ir iebildumi?

Kurš vīrietis grib sievieti, kura zina vairāk triku nekā viņš pats?

Jūsu draugi saka, ka jums nekad neesot bijis romantisku attiecību ar ebreju meiteni. Jūs esat antisemīts?

Nē, man vienkārši vienmēr licies, ka mīlēties ar ebrejieti būtu tikpat kā mīlēties ar savu māsu.

Vai jūs kādreiz esat cietis no antisemītisma?

Protams. Reiz pirms daudziem gadiem es nolēmu iestāties kādā Longailendas pludmales klubā, un mēs aizbraucām uz vietu, ko sauca “Sandspointas Peldēšanās un sauļošanās klubs”. Es aizpildīju pieteikuma veidlapu, un tad pie manis pienāca viņu galvenais priekšnieks un paziņoja, ka es nevarot iestāties viņu klubā, jo esot ebrejs. Tad es viņam teicu: “Mans dēls ir tikai pa pusei ebrejs. Varbūt viņš drīkst iebrist ūdenī līdz ceļiem?”

Atgriežoties pie sievietēm...

Tieši to es mēģinu jau gadiem.

Vai jums kādreiz ir bijusi mīlas dēka ar citas rases sievieti?

Es visu jaunību gulēju tikai ar krāsainajām meitenēm. Viņas bija istabenes viesnīcās, kurās mēs apmetāmies. Tajos laikos visās viesnīcās bija melnādainas istabenes. Tu viņai iedod pāris dolāru, aizved uz savu istabu un liecies ar viņu gultā. Tā bija parasta lieta.

Kādas viņas bija?

Tādas pašas meitenes kā baltās. Nē, nav tiesa, dažas bija pat labākas. Kamēr mēs spēlējām mazajās vodeviļās, baltās meitenes ar mums neielaidās. Viņām bija bail no aktieriem. Bija daudz tādu, kuras aktieri bija izvarojuši. Tā nu mēs ņēmām, ko varējām dabūt, un tās bija melnādainas istabenes. Bet es atceros, ka mums reiz bija liels numurs komiķa V. K. Fīldsa šovā un tur uz skatuves bija 20 meitenes. Visas baltās un ļoti draudzīgas. Es viņas pazinu pēc numuriem, ne pēc vārdiem.

Kas jūsu skečiem rakstīja materiālu, kad jūs vēl bijāt tikai iesācēji?

Es. Harpo gan es nekādus tekstus nerakstīju, jo viņš vispār nerunāja.

Jūs rakstījāt arī Zepo?

Nebija vajadzības. Viņš bija asprātīgākais no mums visiem. Bet viņš maz piedalījās mūsu numuros. Vairāk nekā Gammo, tas gan, jo Gammo Pirmā pasaules kara laikā aizgāja dienēt armijā.

Kāpēc viņš pēc kara jums atkal nepievienojās?

Viņš negribēja būt aktieris. Gammo pievērsās apģērbu industrijai. Es atceros, ka Gammo bija dēls, vārdā Bobijs. Bobijs kādu dienu pārnāk no skolas, un tēvs viņam jautā: “Nu, kā tad šodien gāja skolā?” Un Bobijs atbild: “Skolotāja mums visiem jautāja, kas kuram ir tēvs, un es pateicu: “Graučo Markss.”” Gammo viņam prasa: “Kāpēc tu viņai tā teici?” Un Bobijs saka: “Kurš tad pazīst tevi?”

Jūs teicāt, ka nebija vajadzības rakstīt tekstu Harpo, jo viņš neko nerunāja. Vai Harpo kādreiz vispār ir runājis kādā brāļu Marksu skečā?

Viņam bija daudz teksta vienā vodeviļas skečā par skolu; viņš spēlēja puiku, vārdā Patsijs Branigans. Tajos laikos katrā skečā par skolu darbojās tāds Patsijs Branigans. Tas bija sarkanmatis ar jocīgu degunu. No turienes Harpo radās tā ideja par parūku. Viens džeks viņam iemācīja monologu ar visādiem gariem vārdiem, un Harpo mīlēja apstulbināt publiku ar šo runu un visiem tiem garajiem vārdiem. Lielāko daļu no tiem viņš pats nesaprata, bet tā runa viņam ļoti patika.

Vai jums tajos laikos izdevās publiku sasmīdināt?

Šad un tad. Sevišķi, kad uz skatuves uznāca Zepo un paziņoja: “Tēt, atnācis atkritumu vīrs.” Un es viņam teicu: “Saki, ka mums pašiem jau ir.” Citreiz atkal Čiko ar mani sarokojās un teica: “Es gribētu atvadīties no jūsu sievas.” Un es viņam sacīju: “Kurš gan to negribētu?”

Kā jūs izdomājāt Graučo?

Kad spēlējām mazajās vodeviļās, es mēdzu palaikam izmēģināt kādu jaunu joku, un, ja publika smējās, tad es to paturēju. Ja neviens nesmējās, es joku svītroju ārā un izdomāju jaunu. Un tā drīz vien man jau bija gatavs personāžs.

No kurienes radās ūsas?

Ūsas radās laikā, kad mēs Kīta teātrī Flašingā spēlējām iestudējumā, kas saucās “Atkal mājās” (“Home Again”). Manai sievai tolaik bija tikko piedzimis bērns, un es daudz laika pavadīju pie viņas slimnīcā. Vienu vakaru es aizsēdējos par ilgu un, kad beidzot aizkūlos līdz teātrim, vairs nebija laika pielīmēt ūsas, tāpēc es vienkārši tās uztriepu ar melnu grimu. Likās, ka publikai patīk, un tā nu es ieķēpājos.

Kā jūs izdomājāt Graučo gaitu?

Vienu dienu vienkārši tāpat vien ākstījos un sāku staigāt pa skatuvi jocīgā gaitā. Publikai patika, un es to paturēju.

Kas bija jūsu pirmie lielie panākumi?

Izrāde “Domāju gan”. Naudu iestudējumam deva kāds ūdenskliņģeru ražotājs, kurš vēlāk ieķērās vienā no kordebaleta meitenēm. Tā nu sagadījās, ka tieši ar šo meiteni tolaik gulēja Harpo, bet, par laimi, fabrikants to neuzzināja. Šā vai tā, iestudējumam bija milzu panākumi Filadelfijā. Vispār tas bija galīgs mēsls, bet, kad mēs izrādi aizvedām uz Ņujorku, The New Yorker kritiķis Aleksandrs Vulkots uzrakstīja labu recenziju.

Ko par jūsu panākumiem Brodvejā domāja jūsu bērnības draugi?

Man Ņujorkā bija viens draugs, kurš dzīvoja 93. ielā – tāpat kā mēs. Mēs vienmēr domājām, ka viņš kļūs par Augstākās tiesas tiesnesi vai kaut ko tamlīdzīgu. Nu, viņš izmācījās par juristu un kādu dienu atnāca noskatīties “Zvēru cepumus” (“Animal Crackers”). Pēc izrādes viņš iegriezās manā ģērbtuvē, bet par iestudējumu neko neteica. Es viņam prasu: “Nu, kā tev patika?” Viņš saka: “Vai tu neesi par vecu, lai lēkātu pāri mēbelēm un pataisītu sevi par muļķi publikas priekšā?”

Ko jūs viņam atbildējāt?

Es aizrādīju, ka pataisot sevi par muļķi, es pelnu 1000 dolārus nedēļā, bet viņš to pašu dara par 150. Un vēl es palūdzu, lai viņš promejot iznes miskasti.

Pavisam drīz jūs Holivudā sākāt pelnīt daudz vairāk nekā 1000 dolārus nedēļā. Vai šī lielā nauda un jūsu jauniegūtā kinoaktiera slava pievilināja daudzas sievietes?

Tas viss palīdzēja manam brālim Čiko, kuram jau tāpat nekāda palīdzība nebija vajadzīga. Bet ja es gribēju pārgulēt ar kādu meiteni, man vajadzēja viņu vispirms apprecēt.

Ar kurām zvaigznēm jūs būtu gribējis pārgulēt, bet nepārgulējāt?

Man būtu paticis pārgulēt ar Džīnu Hārlovu. Viņa bija skaista dāmīte. Tas džeks, kurš ar viņu apprecējās, bija impotents un padarīja sev galu. Es būtu izdarījis to pašu.

Bet Karola Lombarda?

Lieliska dāmīte. Man patika Lombarda. Viņa vienu laiku bija precējusies ar Klārku Geiblu. Vienu dienu es viņu satieku uz ielas – mēs kopā spēlējām veselā rindā iestudējumu – un prasu: “Kā jūs ar Geiblu satiekat?” Un viņa man saka: “Draņķīgākais mīlnieks, kāds man jebkad bijis.” Tāds nu viņai bija runas veids – kā daudziem vīriešiem. Sasodīti seksīga dāmīte. Un arī ellišķīgi laba aktrise. Viņa vienā filmā spēlēja kopā ar Džeku Beniju; režisors bija Ernsts Lubičs. Benijs tai filmā bija lielisks. Nosaukums bija “Būt vai nebūt”. Lubičs bija, man liekas, labākais režisors šajā valstī. Neviens viņam nestāvēja ne tuvu. Viņš gribēja taisīt ar mums filmu.

Kāpēc tas nenotika?

Mēs bijām sasējušies ar Paramount; filmējām tos piecus balagānus, kas pilnīgi izgāzās. Atceros, ka Lubičs bija izdomājis ievadam joku, ko vienu dienu ar mani izmēģināja. Tas izklausījās apmēram tā: (ar vācu akcentu) “Tev guļamistabā ir vien’ meiten’, un tā meiten’ ir precēt’. Un tad pēkšņ’ mājās atgriežas viņas vīrs – taisn’ tai brīdī, kad guļamistabai caur’ brauc tramvajs.” Es prasu: kur tad ir tas joks? Viņš saka, ka mans nākamais teikums ir: “Ticiet vai ne, es gaidīju tramvaju.” Un tajā brīdī man būtu jāizkāpj no skapja un jāiesēžas tramvajā. Viņš bija ģēnijs.

Runājot par ģēnijiem, vai jūs neesat Orsona Velsa draugs?

Mēs ar viņu esam spēlējuši daudzās izrādēs. Komēdijās. Viņš lieliski prot rādīt taisnu ģīmi. Viņš lieliski prot rādīt arī greizu ģīmi.

Vai jūs nebijāt arī Hamfrija Bogarta draugs?

Es gāju pie viņa ciemos vienā gabalā. Viņš bija teicams namatēvs. Viņš mēdza izmest divas vai trīs glāzītes un tad kāpt uz savas jahtas, lai tiktu tālāk no Lorenas Bakolas. Nav jau tā, ka viņa viņam nepatika. Viņš vienkārši labāk gribēja pavadīt laiku vīriešu sabiedrībā. Un, ja šī sabiedrība esmu es, vai jūs varat viņam to pārmest?

Brāļiem Marksiem bijuši arī daudzi draugi no literātu aprindām. Vai jūs nesarakstījāties ar T. S. Eliotu?

Viņš pirmais man uzrakstīja. Viņš teica, ka esot mana talanta cienītājs un gribētu manu foto. Es viņam aizsūtīju savu foto. Viņš man to atsūtīja atpakaļ. Viņš rakstīja: “Es gribu foto, kurā jūs smēķējat cigāru.” Tad es viņam tādu aizsūtīju. Vēlāk viņš man teica, ka viņam vispār kaut ko nozīmējot tikai trīs cilvēki: Viljams Batlers Jeitss, Pols Valerī un Graučo Markss. Šos trīs foto viņš turēja savā darbistabā. Kad aizgāju viņu apciemot, man likās, ka viņš gribēs runāt par visām tām gudrajām grāmatām, ko sarakstījis, tādām kā “Slepkavība katedrālē”. Bet viņš gribēja runāt par brāļiem Marksiem. Dabiski, ka mēs kļuvām par tuviem draugiem un bieži sarakstījāmies. Es teicu runu viņa bērēs.

Ar kādiem rakstniekiem jūs vēl esat bijis pazīstams?

Greitnekā pie manis bieži nāca Rings Lārdners – atnāca un piedzērās. Es viņa vietā arī būtu piedzēries. Viņam mājās bija četri puikas, un viņš nevarēja neko uzrakstīt. Tā nu viņš Ņujorkā mēdza doties uz viesnīcu Pennsylvania, noīrēt numuru un nolaist žalūzijas, jo pretējā numurā, otrā pagalma pusē, pie loga kāds varēja sēdēt. Tas bija vienīgais veids, kādā viņš vispār varēja kaut ko uzrakstīt. Viņš nodzīvoja viesnīcā vienu vai divas nedēļas un tad atgriezās Greitnekā pie saviem četriem dēliem.

Un Frānsiss Skots Ficdžeralds?

Viņš nebija viens no četriem Lārdnera dēliem.

Paldies par informāciju. Mūs interesēja, cik labi jūs viņu pazināt.

Es viņu pazinu ļoti labi, jo viņš bija ieķēries vienā dāmītē, vārdā Šīla Greiema, kura šad un tad nāca pie manis uzspēlēt tenisu.

Jūs taču tagad nepalaidīsiet kādu tenisa jociņu, kaut ko par “love game”¹?

Nē, viņas serve bija par spēcīgu tādām spēlītēm.

Kāpēc teātris un kino mūsdienās kļuvuši nopietnāki – vismaz nav tik smieklīgi kā senāk?

Neviena komiķa jau vairs nav. Čaplins vairs nestrādā – viņš ir par vecu un vairs nevar. Meja Vesta nav par vecu, bet negrib. Basters Kītons ir miris. V. K. Fīldss ir miris. Lorels un Hārdijs ir miruši. Un Džerijs Lūiss mani nav sasmīdinājis, kopš vairs nestrādā kopā ar Dīnu Mārtinu. Viens no iemesliem, kāpēc vairs nav komiķu, ir tāds, ka nav vodeviļas. Mūsdienās vairs nav tādas vietas, kur komiķim vingrināties. Nav vietas, kur varētu plēst jokus. Palikuši daži televīzijas šovi un naktsklubi. Komiķim vairs nav kur noslīpēt savus skečus. Tādu iespēju senāk piedāvāja vodeviļa.

Ar Čaplinu jūs tikāties, kad viņš 1972. gadā bija atbraucis uz “Oskara” ceremoniju. Par ko jūs runājāt?

Viņš tikai visu laiku atkārtoja: “Nenosalsti, nenosalsti.” Man liekas, viņš ir gadu vecāks par mani. Viņš bija noraizējies, ka es neesmu pietiekami silti ģērbies un varu saaukstēties. Es viņam teicu: “Sveiks, Čārlij, kā klājas?” Un vienīgais, ko viņš man pateica, bija “Nenosalsti!”.

Kā jūs ar Čaplinu iepazināties?

Mēs ar brāļiem spēlējām Kanādā, un tur uzstājās arī Čaplins. Viņa numurs saucās “Vakars klubā”. Tas bija ļoti smieklīgs skečs. Es atceros, ka viņam tur bija tāda veca dāma ar kuplām miesām un viņa uzstājās ar dziesmām. Un, kamēr viņa dziedāja, Čaplins grauza ābolu un spļāva sēkliņas viņai sejā. Tādas, lūk, bija komēdijas pirms 60 gadiem. Nu, mēs ar brāļiem vienudien bijām Vinipegā; brāļi aizgāja meklēt kādu biljarda zāli, kur nosist trīs stundas, kas bija palikušas līdz prombraukšanai. Es biljardu nespēlēju; es nespēlēju kārtis, nespēlēju azartspēles un smēķēju reti un mazliet – tikai tik daudz, lai dabūtu klepu. Tā nu es vienkārši gāju pastaigāties un gadījos pie viena noplukuša teātrīša, Sullivan-Considine. Un es dzirdēju, ka no turienes skan dārdoši smiekli. Samaksāju desmit centus un gāju iekšā; uz skatuves bija tāds sīks tipiņš, kurš staigāja apkārt smieklīgā gaitā. Tas bija Čaplins. Tas bija izcilākais numurs, kādu es biju redzējis. Tīra pantomīma. Viņam bija viens krekls, kurā viņš staigāja visas sešas nedēļas, jo viņam maksāja tikai 25 dolārus nedēļā un viņš negribēja tērēt naudu par tīru kreklu.

Es atgriezos viesnīcā un pastāstīju brāļiem, kas ir īsts komiķis; es viņiem parādīju to jocīgo Čaplina gaitu. Nākamajā reizē aizgāju pie viņa uz ģērbtuvi, lai pateiktu, ka viņš ir vienreizīgs, un tā mēs iepazināmies. Katru nedēļu mēs sagadījāmies vienās un tajās pašās Kanādas pilsētās. Es vairs neatceros visas tās pilsētas, tas bija ellīgi sen. Mēs kopā gājām uz meitumājām, jo nekur citur aktierim tajās pilsētās nebija kur likties. Varbūt, ja paveicās, izdevās iepazīties ar kādu meiteni, bet parasti vajadzēja vien iet uz priekamāju. Un tad mēs ar Čaplinu iepazināmies jau pavisam labi. Ne jau kopā! Es nesaku, ka mēs tur bijām kopā; tas ir, mēs tur bijām kopā, bet ne jau ar meiteni. Es gribēju teikt...

Mēs saprotam. Vai viņš jau bija kaut kur filmējies?

Nē, viņš neko vēl nebija izdarījis. Viņš braukāja apkārt ar savu numuru.

Vai viņš runāja par to, ka gribētu filmēties?

Nē, tas viņam nebija ienācis prātā. Viņam bija lieli panākumi ar to pašu numuru. Bet Sietlā Maks Senets redzēja viņu tai kluba numurā un piedāvāja kontraktu. Es ar Čaplinu pēc tam runāju; es viņam teicu: “Ja es pareizi saprotu, Senets tev piedāvāja darbu par 200 dolāriem nedēļā.” Un viņš atbildēja: “Es atteicos.” Es sacīju: “Tu esi ķerts? Tu atteicies no 200 dolāriem nedēļā, lai varētu spēlēt šo draņķa vodeviļas numuru?” Un viņš teica: “Tik labs nevar būt neviens, tāpēc es pateicu nē.” Čaplins pēc tam atgriezās Anglijā. Viņš nobijās.

Vai jūs būtu pieņēmis Seneta piedāvājumu?

Nē. Es strādāju ar brāļiem, un viņi bija aizņemti ar savu biljardu.

Vai jums liekas, ka jūs būtu bijuši smieklīgi mēmajās filmās?

Nē. Pirmkārt, Harpo mūsu numurā vispār nerunāja. Un Čiko nerunāja, kamēr vien varēja atrast sev dāmīti. Iznāk, ka vienīgais runātājs no mums visiem biju es. Bet šā vai tā, es tolaik patiesībā gribēju spēlēt Brodvejā. Brodveja tolaik nozīmēja vairāk nekā kino. Publika maksāja 10 dolārus par biļeti uz “Kokosriekstiem” (“Cocoanuts”) vai “Zvēru cepumiem” – līdz pēdējai izrādei. Bet, atgriežoties pie Čaplina, – pagāja seši gadi, mēs tajā laikā braukājām pa Orpheum teātriem un pēkšņi saņēmām ielūgumu no Čaplina. Viņš bija nopircis Mērijas Pikfordas māju – tik bagāts viņš bija kļuvis, taisot savas filmas. Viņš mūs uzaicināja vakariņās. Aiz katra krēsla stāvēja sulainis, un uz galda bija zelta šķīvji; mūs cienāja ar brīnišķīgu maltīti. Viņš tolaik bija lielāka zvaigzne nekā mēs. Sasodīts, viņš vispār bija lielākā zvaigzne kino pasaulē.

Pastāstiet par citiem izciliem komiķiem, ar kuriem esat bijis pazīstams. Ko jūs varat teikt par Basteru Kītonu?

Kad mēs bijām ar MGM, viņš filmām mēdza rakstīt jokus īpaši Harpo.

Kurām filmām?

“Vakars operā” (“A Night at the Opera”), “Diena zirgu sacīkstēs” (“A Day at the Races”), “Uz rietumiem” (“Go West”). Viņš tolaik jau bija sevi izsmēlis, bet ļoti palīdzēja Harpo. Harpo vienmēr meklēja labu materiālu. Viņš nerunāja, tāpēc teksts viņam nebija vajadzīgs, bet labs materiāls gan, un Kītons bija ellīgi labs mēmo filmu komiķis.

Kāds viņš bija kā cilvēks?

Ekscentriķis. Mūža galā viņš nopirka treileri, braukāja apkārt pa Beverlihilsu, tad kaut kur apstājās, izslēdza motoru, izcēla no treilera bridža galdiņu un ieturēja vakariņas svešas mājas priekšā. Visi jau laikam viņu pazina, katrā ziņā neviens nesūdzējās par to, ka viņš ēd viņu mājas priekšā. Un tas bija skaists treileris.

Visiem zināms, ka jūs nesapratāties ar Luiju B. Meieru no MGM. Kāpēc?

Meiers visu uztvēra pārāk nopietni. Neviens cits Holivudā mūs neņēma nopietni, tikai Meiers. Kādu dienu viņam bija apspriede ar cenzoru par to, ka Lana Tērnere pēdējā filmā demonstrējusi pārāk dziļu tērpa izgriezumu, bet Meiers pūlējās cenzoru pārliecināt, ka MGM ir studija ar augstiem morāles standartiem. Harpo uz šo pēcpusdienu nolīga striptīza dejotāju un, kamēr Meiers runāja ar cenzoru, skraidīja viņai pakaļ pa apspriežu telpu. Citreiz atkal mēs sēdējām Meiera apmeklētāju telpā un, nogaidījušies viņu vairākas stundas, sakūrām viņa biroja priekštelpā ugunskuru. Pirms daudziem gadiem mēs tā jau bijām izrīkojušies ar Ērvingu Tālbergu. Bet Meieram tas nelikās smieklīgi.

Vai no MGM perioda jums ir kāda viena mīļākā brāļu Marksu filma?

Man patika “Pīles zupa” (“Duck Soup”) un “Zirga spalvas” (“Horse Feathers”), un man patika gabali no “Zvēru cepumiem”. Bet vislabāk laikam “Vakars operā”.

Kāpēc?

Tajā vienkārši ir lieliskas ainas – lieliskas, smieklīgas ainas. Teiksim, aina kajītē, kur man ir tikšanās ar dāmu, ar Kleipūlas kundzi, kuru spēlēja Mārgarita Dimona. Man ar viņu norunāts randiņš. Un, kad viņa ierodas pie manis, no kajītes cits pēc cita iznāk 14 cilvēki. Visas romantiskās ainas ar Mārgaritu Dimonu man sagādāja lielu prieku. Viņa bija brīnišķīga sieviete, dzīvē tieši tāda pati kā uz skatuves – mūžīgi stīva un dziļas pašcieņas pilna matrona. Smieklīgākais bija tas, ka viņa nekad līdz galam nesaprata mūsu jokus. Nopietni, viņai nebija ne jausmas, par ko tas viss īsti ir. “Pīles zupas” noslēgumā mēs divatā esam nelielā namiņā; ārpasaulē plosās karš, un Mārgarita man saka: “Ko tu dari, Rufus?” Un es atbildu: “Cīnos par tavu godu; tu pati to nekad neesi mēģinājusi.” Vēlāk viņa man jautāja, ko tieši es ar to esot domājis.

Brāļu Marksu pēdējā filma, “Laimīga mīlestība” (“Love Happy”), tika uzņemta 1950. gadā, un tajā pašā gadā jūs sākāt pilnīgi jaunu karjeru televīzijas viktorīnā “You Bet Your Life” (“Skaidrs kā diena”). Vai jums patika vadīt šo raidījumu?

Skaidrs kā diena, ka patika. Tas pieder pie mana labākā veikuma. Man nācās tiešām nopietni domāt līdzi. Es nekad mūžā nebiju tik smagi strādājis.

Kā jāsaprot tas, ka gan šajā šovā, gan jūsu filmās bieži iesaistīta pīle?

Par pīli vieglāk jokot nekā par ziloni.

Vai jūs reiz nepiedalījāties komiskās operas “Mikado” televīzijas versijā?

Jā, es spēlēju Koko NBC iestudējumā. Tā es tiku vaļā no savas pirmās sievas.

Spēlējot “Mikado”?

Jā. Tas ir Gilberta un Salivana opuss, protams, un es mīlu Gilbertu un Salivanu. Es mājās to visu laiku klausījos, bet sieva to lāgā nesaprata. Viņa nebija izglītota. Nedomāju, ka līdz mūsu kāzām viņa par Gilbertu un Salivanu vispār bija ko dzirdējusi.

Vai jums ir žēl, ka televīzija pārņēmusi savās rokās tik daudz no kino industrijas?

Nē, jo lielākā daļa filmu mūsdienās ir draņķīgas. Es nesen redzēju Bārbru Streisandi filmā “Izrauties no smilšu kastes” (“Up the Sandbox”). Man likās, ka tas bija šausmīgi. Man stāsta, ka tai visā esot kaut kāds simbolisms, kaut kāda fantāzija, bet, kad lieta vispār tik tālu nonāca, es jau sen biju tualetē un smēķēju cigāru. Kad cilvēki kļūst vecāki, viņiem vairs negribas sēsties mašīnā, braukt uz kinoteātri un stāvēt rindā, lai noskatītos kādu filmu – pat ja tā būtu laba filma. Un vidusmēra cilvēkam jau arī nav nemaz tik izkopta gaume, tāpēc vairums vienkārši ieslēdz televizoru. Daudz vienkāršāk uzvilkt rītasvārkus un noskatīties pāris draņķīgu televīzijas raidījumu.

Kāda bija Holivuda, kad jūs te tikko ieradāties?

Nu, es toreiz biju daudz jaunāks.

Mums jau tā likās. Kad jūs uz šejieni pārcēlāties?

1930. gadā mēs ieradāmies no Ņujorkas, uz līdzenas vietas parakstījām līgumu ar Paramount un uztaisījām pie viņiem 12 filmas.

Vai jūs metāties mežonīgā uzdzīvē?

Par nožēlu, es vismaz neko tādu neatceros.

Ja tic tālaika presei, šķiet, ka brāļi Marksi apgriezuši pilsētu ar kājām gaisā.

Mēs izklaidējāmies. Mēs bijām jauni. Bet vispār man neliekas, ka šī pilsēta īpaši mainījusies, vienīgi kinostudiju tagad ir mazāk – televīzijas dēļ.

Vai jūs interesētu iespēja piedalīties vēl kādā filmā?

Nē. Ja nu vienīgi tā būtu izcila loma, jāstrādā būtu maz un es varētu tekstu lasīt no špikeriem – neko nevajadzētu mācīties no galvas.

Džons Kasavetīss teicis, ka jūs esat dižākais aktieris, kāds jebkad dzīvojis.

Viņš būs bijis pillā.

Daudzi jauni un atzīti aktieri sajūsminās par to, kā jūs uz ekrāna spēlējat pats sevi.

Es spēlējos arī ar sevi, bet lielākoties aizkadrā.

Ar ko jūs nodarbotos, ja pilnībā aizietu pensijā?

Es šad un tad pasūtītu masāžu, noskūtos un izietu pastaigāties. Bet es nemaz netaisos iet pensijā. Es gribētu nomirt uz skatuves. Lai gan es nemaz netaisos mirt.

Ko jūsu domājat par psihoanalīzi?

Ja tev ir 83, tik un tā nestāvēs, nu tad kāda jēga?

Bet ja jau jums savulaik likās, ka jūs esat drusku nojūdzies?

Es daudz strādāju, un es biju vecpuisis. Un man bija sieva, kas dzēra.

Jūs bijāt vecpuisis, un jums bija sieva?

Nu labi, es esmu melis.

Vodeviļas laikos jūs bijāt precējies ar savu pirmo sievu?

Daļu no tiem laikiem. Mēs bijām precējušies 21 gadu. Kad mēs apprecējāmies, viņa bija tik skaista. Viņa svēra kādus 50 kilogramus. Kad mēs pēdējo reizi tikāmies, droši vien bija pāri simtam.

Kas jums dzīvē sagādājis vislielāko apmierinājumu? Pēc jūsu teiktā man ir skaidrs, ka laulība tā noteikti nav.

Es biju Vācijā, un man tur parādīja Hitlera kapu – un es uz tā uzdejoju. Nekad neesmu bijis liels dejotājs, bet todien es rādīju klasi.

Kā jūs uztverat to, ka jums ir 83 gadi?

Es vēl esmu dzīvs. Tas arī apmēram viss. Es zinu, ka esmu dzīvs, jo katru rītu mostos. Ja es nepamodīšos, tas nozīmēs, ka esmu pagalam. Bet, runājot par neziņu, vai tu esi dzīvs vai miris: atceros, ka reiz, kad biju iegriezies The New York Times redakcijā, man parādīja manu nekrologu. Tas nebija diez cik labi uzrakstīts. Es piedāvājos to drusku uzlabot, bet man neļāva.

Vai jūs savā mūžā esat ievērojis kādu īpašu diētu?

Kopš man ir 80, es cenšos ēst tikai pārtiku.

Vai jūs lietojat alkoholu?

Senāk vienīgais dzēriens, kas man patika, bija burbons. Tagad es vispār nedzeru, ja nu vienīgi šad un tad pa mēriņam antacīda.

Vai marihuānu esat mēģinājis?

Vienu cigareti, ko man iedeva Gārsons Kanins. Es ievilku sešus dūmus un pēc tam nespēju pāriet pāri istabai.

Kā jums liekas, vai to vajadzētu legalizēt?

Nē, un arī par alkoholu es neesmu augstās domās. Līdz Sausajam likumam es grādīgo vispār nebiju pat pagaršojis. Tad mans tēvs sāka pagrabā brūvēt vīnu; visas žurkas nosprāga.

Kādus cigārus jūs smēķējat?

Šis nācis no Havannas. Tas maksā četrus dolārus. Tas ir īsts Havannas cigārs, ne jau no Kanāriju salām.

Kā to sauc?

Charley. Vispār šie ir vienīgie, par kuriem es esmu drošs, ka tie tiešām ir Havannas cigāri. Tos man uzdāvināja Bills Kosbijs. Reti kurš tos var atļauties. Kosbijs var. Es piedalījos vienā Kosbija šova sērijā. Tā bija tīrā improvizācija. Mums it kā rādīja tekstu uz špikeriem, bet tur viss bija saputrots. Kosbijs atpirkās ar cigāriem.

Pēdējo pāris gadu laikā jūs esat piedalījies arī vairākos sarunu šovos.

Jā. Par to maksā tik maz, ka labi ja izdosies nopirkt piecas paciņas White Owl.

Es atceros vismaz vienu Dika Kaveta šovu, kurā jūs nosodījāt seksa ainu daudzumu mūsdienu filmās. Vai jūs esat par filmu cenzēšanu?

Jā, esmu. Uz kino iet arī daudz bērnu. Un man vispār nepatīk piedauzīgas filmas. Es priecājos, ka mūsu filmās neviens neizģērbās. Varat iedomāties, cik muļķīgi es izskatītos pliks ar cigāru mutē?

Arī uz teātra skatuves mūsdienās ir daudz atklāti seksuālu ainu. Vai esat redzējis kādu no jaunākajiem iestudējumiem?

Nē. Es atteicos iet pat uz “Ak, Kalkuta!” (“Oh! Calcutta!”) Es no kritiķa Keneta Tainana dabūju biļetes uz pirmizrādi, bet pateicu: “Nē, es to negribu redzēt. Es zinu: ar to, ko viņi tur dara uz skatuves, daudzi nodarbojas gultā.”

Guļ?

Nu, ja es būtu aizgājis, tad noteikti būtu aizmidzis krēslā.

Vai “Matus” jūs redzējāt?

Noskatījos līdz pusei un tad aizgāju. Diks Kavets jautāja, vai es to esot redzējis, un es teicu, ka nē. Viņš gribēja zināt, kāpēc, un es teicu: “Es taisījos iet un piezvanīju uz teātri, lai pajautātu, cik maksā biļete. Man teica, ka biļete maksā 11 dolārus. Es pateicu, ka piezvanīšu vēlāk, aizgāju uz vannas istabu, izģērbos un paskatījos uz sevi lielajā spogulī. Tad es piezvanīju uz teātri un pateicu: “Paldies, nevajag.”

Jūs teicāt, ka esot noskatījies līdz pusei, un tagad jūs sakāt, ka neesat izrādi redzējis vispār. Kurai versijai lai mēs ticam?

Abām. Es jau teicu, ka esmu melis.

Mēdz teikt, ka no labiem meļiem iznāk lieliski stāstnieki. Kāds ir jūsu mīļākais stāsts?

Pieklājīgs vai neķītrs?

Vienkārši smieklīgs.

Labi, tātad ielene nogrābj vienu džeku. Nē, precēta sieviete nogrābj vienu džeku, viņa aizved viņu uz savu dzīvokli, un abi liekas gultā. Kamēr viņi tur dara, kas viņiem darāms, vīrietis saka: “Man nekad nav bijusi tāda sieviete kā tu. Gultā tu esi fantastiskākā sieviete, par kādu es jebkad esmu dzirdējis. Zini, es neesmu ticīgs cilvēks, bet, ja ir tāda lieta kā aizkapa dzīve, pēc nāves es atgriezīšos un sameklēšu tevi, lai kur tu būtu plašajā pasaulē.” Un viņa viņam saka: “Ja nu tu tiešām atgriezies, mēģini piekāpt pēcpusdienās.”

Vai jums krājumā ir vēl kāds joks?

Nē, ja neskaita šo lēto cigāru, ko man uzdāvināja Bills Kosbijs. Es tūlīt nosmakšu.

Ja neskaita lētus cigārus, kas vēl jūs visvairāk kaitina?

Šī intervija.

Pacietieties, tūlīt būs galā. Vai jūs kaut ko nožēlojat?

To, ka es vispār piekritu šai intervijai.

Pēdējais jautājums. Ko jūs darītu, ja jums būtu iespēja vēlreiz sākt savu dzīvi no sākuma?

Izmēģinātu vairāk pozu.

Playboy, 1974. gada martā

Tulkojusi Sabīne Ozola