Ieslēgt pofig un divreiz pa piecdesmit

Roberts Koļcovs: Pagaidi… (Runā tieši diktofonā.) Viens, viens, viens, ja?

Aivars Vilipsōns: Zwei, zwei, zwei, jā…

Viesmīlis: Varbūt kaut ko piedāvāt padzerties, kamēr domājat par ēdieniem?

Koļcovs: Tā, kamēr domājam par ēdieniem, mēs varētu… Glāzi ūdens un kafiju?

Vilipsōns: Nē, es kafiju nedzeršu.

Koļcovs: Es iedzeršu kafiju bišķiņ. Lai mani tā kā uzrauj.

Vilipsōns: A jums ir kaut kāds zinfandels vai…?

Koļcovs: Ā, vinčiku…

Vilipsōns: …vai primitīvo?

Viesmīlis: Ir Primitivo, jā, Zinfandel diemžēl nav pa glāzēm.

Vilipsōns: Vo, tad es vienu…

Viesmīlis: Glāzi Primitivo?

Vilipsōns: Jā.

Koļcovs: Jā. Es tātad vēlos, izmantojot gadījumu, kamēr mēs vēl esam satraukti… Es tātad vēlos tev… tev, mīļais Aivar…

Vilipsōns: Beidz.

Koļcovs: Mēs esam gājuši tam cauri. Ir bijusi cilvēces daļa, kas uzskatījusi, ka mēs esam viendzimuma laulību piekritēji. Bet… (iesmejas)... fakti rāda pretējo. Tātad…

Vilipsōns: Es uzlieku brillītes.

Koļcovs: Es tātad tev rītdienas dzimšanas dienā vēlos uzdāvināt cigāru. Maria Mancini, Churchill laikam ir tā forma… Un tas cigārs nāk no mums abiem labi pazīstamā Ziga, kurš lika obligāti pieminēt Tomasu Mannu.

Vilipsōns: Jā.

Koļcovs: Tātad, daiļdarbs ir “Burvju kalns”, kurā šie cigāri tika pīpēti. Viņš piestāv Rīgas Laikam.

Vilipsōns: Ej tu nost! Tu jau no paša sākuma ar trumpjiem!

Koļcovs: Jā, es uzreiz lieku ārā. Bet tas vēl nav džokers. Džokers, protams, būs… (smejas) roņu peldināšana. (Abi smejas.) Nē, vai delfīnu laišana. (Smejas.)

Vilipsōns:Nē, es ceru, ka…

Koļcovs:Es ceru, ka tev paliek tik gadu, ka par to vēl ir pieklājīgi runāt. Jo dzimuši mēs esam laikmetā, starp citu, kad pirmais cilvēks kosmosā, bītli, ja, un tādas lietas. Es domāju, pacilājošā laikmetā.

Vilipsōns: Če Gevara.

Koļcovs: Jā, tīrā mīlestībā, es ceru.

Vilipsōns: Če Gevara. Tas vien jau ir tīra mīlestība.

Koļcovs: Jā, un kā pret viņu izturējās.

Vilipsōns: Jā, nogrieza...

Koļcovs: Viņš nemainījās. (Smejas.) Kāpēc mēs te sēžam…

Vilipsōns: Jā.

Koļcovs: Tāpēc, ka mēs esam mainījušies.

Vilipsōns: Nuja.

Koļcovs: Tātad, mums bija ieteikums par tapām.

Vilipsōns: Jā, vot Indra teica, ka tapas esot ļoti garšīgas…

Koļcovs: O! Vo, vo, vo! Klausies! Un tagad… Tagad ir tā… Es vienkārši lasu: “tapas ar gaļu… divarpus”… Tas ir daudzums – divarpus?

Viesmīlis: Tas ir… Cena tā ir.

Koļcovs: Cena tā ir. Divi ar pusi.

Vilipsōns: Bet es saprotu, ka uz mums viņa neatstāj...

Koļcovs: Nē, atstāj, atstāj! Cena atstāj uz visu, uz visu cilvēci cena atstāj iespaidu.

Vilipsōns: Nu, uz cilvēci…

Koļcovs: Uz cilvēci lai atstāj! (Smejas.)

Viesmīlis: Uz cilvēci atstāj, uz jums tas šobrīd īpaši neattiecas.

Koļcovs: Jā…

Viesmīlis: Bet tās tapiņas mazas tiešām, uzkodiņas ira…

Vilipsōns: Nu, var paņemt divas.

Viesmīlis: Var paņemt. Visas var paņemt.

Koļcovs: O, jā, un tad, un tad, un tad pamēģināsim vēlreiz atsaukt atmiņā, ka cena neatstāj iespaidu.

Vilipsōns: Jā. Cenai nav nozīmes, visu izsaka slāpes.

Koļcovs: Tā! Tātad, mums ir… Man, lūdzu, ar gaļu. Redz, kur ir pīles aknu pastēte. Nu, tā ir tava, Aivar.

Vilipsōns: Nuja.

Koļcovs: Ja? Pīles gaļa… Pīles aknu pastēte… Sīpoli…

Vilipsōns: Tas ir pie tapām?

Koļcovs: Pie tapām, jā. Ar marmelādi, vai ne?

Vilipsōns: Jā.

Koļcovs: Tas pilnīgi tāds… Es esmu dzirdējis, ka tu ļoti jūsmo par šādu ēdienu.

Vilipsōns: Jā. Es kļūstu tramīgs. (Abi smejas.)

Koļcovs: Ka tūliņ būs! Un tad redz, kur man būs šķiņķis, kas palīdzēs mūsu podagras lēkmēm. Tā… ar kaperiem un krēmsieru, ļoti labi… Tad būs… Un tad es vēl gribētu, bļāviens… Nē, nu, re, kur ir marinētu… Nē… Marinētu tunci nevajadzētu ņemt. Tīģergarneles ar avokado krēmu… Tās ir garneles, bet nu… Tā… Bet mēs tagad kaut ko… Mēs nezinām vispār neko.

Viesmīlis: Es varu pienākt pēc kādām trim minūtēm.

Koļcovs: Jā! Jā, jā. Paldies liels! Jā… Mums tiek iedots handikaps. Un es, kamēr mums taisīs ēst, gribu izmantot Rīgas Laika ēteru vienas receptes paziņošanai tautai. Auksto zupu. Pasūtīsim, un tad es uzreiz likšu ārā to recepti, jo es tikko beidzu griezt vakar uzvārītu liellopa gaļiņu. Ar buljoniņu.

Vilipsōns: Nē, man ir stāstīts, kā tu majonēzi…

Koļcovs: Šeit mēs redzam un sastopamies ar… Tas nav fenomens. Tas ir tas, kad vizuālā pasaule mums ir prioritāra salīdzinājumā ar tekstu.

Vilipsōns: Jā.

Koļcovs: Nu re – Coca-Cola arī… Vienreizēji… Šis ir labs restorāns. Man nepatīk, kad ir vīzdeguņi, kuri nepārdod Coca-Cola, uzskatot to par kaut kādu tādu zaļu domāšanu. Tā… tev būs vin… Ā, tev vinčiks jau ir.

Vilipsōns: Ir.

Koļcovs: Hm, hm, hm… tā… Es, teiksim, baigi nerīšu.

Vilipsōns: Nē, es arī ne, nevēlos. Vienkārši principa pēc. (Abi smejas.) Kaut kā, lai Rītupam liktos interesantāks tas pasākums.

Koļcovs: Mēs varētu par viņu arī ēst. Tātad, man ļoti patika, ka ir Coca-Cola. Es atkārtojos…

Vilipsōns: Nē, es domāju, kādā vēzītī vispār šitā intervija. Un tad man ienāca prātā, ka kādi 30 gadi atpakaļ Rīgas Laikā bija ar mums pirmā intervija¹, kur mēs vēl Vērmanes dārzā…

Koļcovs: Lešinska.

Vilipsōns: Lešinska. Un Krieviņš fotografēja…

Koļcovs: Mēs bijām tādā dzīvoklī pie viņiem, ostas rajonā kaut kur… Toreiz vēl bija komunālie dzīvokļi. (Smejas.)

Vilipsōns: Nē, tu putro, ostas rajonā mēs pēc kandžas gājām. Slapiņu nošāva! Tieši tajā laikā… Bet nē, nu labi, tas tā…

Koļcovs: Jā.

Vilipsōns: Kad mēs vēl fotografējāmies Stradiņa muzejā, tur man asinsspiedienu mērīja, tu ar cigareti zobos biji… Un tad bija fotosesija, ejot pāri ielai, pārvedot tantiņu, kurai pāri ielai nemaz nevajadzēja… Un vēl šahu mēs spēlējām.

Koļcovs:Man vispār tas laiks nepatika. Man kaut kā ir mazliet… Ne tikai par sevi neērti tur, tajā laikā, kaut kā nav labi…

Vilipsōns: Es personīgi neizjūtu neērtumu.

Koļcovs: Tu dzēri vairāk.

Vilipsōns: Nu jā. Un es Vērmanītī vienam tādam, kas ar interesi pētīja mūsu šaha spēli, saku: “A nevar dabūt kaut ko?” Viņš saka: “Nu, divi repšiki maksās, es atnesīšu pats savējo.” Es viņam iedodu tos divus repšikus, un kā viņš aizgāja, tā aizgāja. Bet bilde mums ir, kur mēs spēlējam.

Koļcovs: Un atkal te mēs redzam, ka alkohols atstājis neizdzēšamas sekas: tu esi uzticīgs cilvēkiem, tu uzticies viņiem. Tas taču nav dakteris.

Vilipsōns: Nektārs… Nektārs… Vienkārši nektārs.

Koļcovs: Nektārs…

Vilipsōns: Atceries, ka mums vienā izstādē… Viena no pirmajām, man liekas. Pēc tam mēs gājām kaut kur iestiprināties, un visu laiku mums nāca līdzi tāds sirms tantuks, pat uz Osirisu, un man bija neērti prasīt, domāju – tā ir tava radiniece, bet tu teici, ka tu esot domājis, ka tā ir manējā radiniece. Pēc tam mēs prasījām galeristei, un viņa teica: “Nu kā, nu, viņa taču nāk uz katru izstādes atklāšanu.” Un viņa tāda priecīga un it kā sarunā nepiederas, bet ar dzīvu interesi dzēra ar mums šmigu.

Koļcovs: (Smejas.)

Vilipsōns: Neatceries? Sirma tāda omīte, līdzīga Annai Saksei.

Viesmīlis: Es jūtu, ka kaut kas izdomāts ir.

Vilipsōns: Jā.

Koļcovs: Jā, tātad, mums tad vēlreiz bija visas tās iepriekš nosauktās tapas.

Viesmīlis: Ar pīli, ar serrano, un trešā bija kāda?

Koļcovs: Pīle… Jā, serrano šķiņķis, un tad paņemsim, teiksim… To tunci. Ar mencu aknām.

Vilipsōns: Jā.

Koļcovs: Lai būtu tas…

Vilipsōns: Ronēns…

Koļcovs: Nē, lai delfīns…

Vilipsōns: Lai Rītups sajūt.

Koļcovs: Nu, un viss. Un salātiņi. Davai, es paņemšu Cēzara salātus – tā ir klasika. Ā, es neizstāstīju. Tas pavārs… Viņš man stāstīja par Cēzara mērci, paskatīsimies, kā ir. Jo Cēzara mērcē nedrīkstot būt sīpoli.

Viesmīlis: Mums arī Cēzara mērcē nav sīpolu.

Koļcovs: Nē?

Viesmīlis: Kur jūs esat dzirdējis, ka sīpolus liek klāt?

Koļcovs: Nē, es kaut kā tā ieminējos, ka Cēzara mērcē sīpolus nekad nelieku, un gandrīz tiku izlidināts no laivas. Tātad, būs vieni Cēzara salāti ar… grillētu cāļa krūtiņu? Jā.

Viesmīlis: Ar cāli? Okei.

Vilipsōns: Kas tad cālēnam vainas.

Koļcovs: Tātad, jā, tie salātiņi, tad mēs tur kaut kā vai…

Viesmīlis: Bet tās tapiņas ir tiešām tādas baigi maziņas, uz franču bagetītes uzkodiņas.

Koļcovs: Ir okei. Super, super, ļoti labi.

Viesmīlis: Okei. Tad trīs tapiņas un Cēzariņš.

Vilipsōns: Vai tad mēs te normāli izrīties esam atnākuši?

Koļcovs: Nē, mēs… diskutēt. Tātad, mazliet velkot to deķi uz savu pusi, es tomēr vēlētos izmantot šo sarunu aukstās zupas receptei. Aivar…

Vilipsōns: Piedodiet, ka jūs pārtraucu…

Koļcovs: Tu mani nepārtrauci, tu vienkārši novirzies no tēmas. (Smejas.)

Vilipsōns: Staigāju pa plānu ledu.

Koļcovs: Tu staigā pa plānu ledu! (Smejas.) Bet tā recepte. Tātad, tiek pirkts biezais kefīrs, tur ir tādi kādi sešprocentīgi, vai kā tur bija… Viņš tā kā jau tāds krējumains. Un tiek ļoti smalki sagriezti gurķi, redīsi, tiek vārītas oliņas… Es neminu tās sastāvdaļas, galvenais ir princips.

Vilipsōns: Jā.

Koļcovs: Un, tātad, iepriekšējā dienā ir nopirkts liellopa gaļas gabals, kas ir ar kauliņu mazliet, tā ir, pieņemsim, lāpstiņa. Un tad viņa tiek uzvārīta. Tā vārītā gaļiņa var būt pat asa, viņa var būt diezgan sāļa. Un nolikta ledusskapī… Noliek, un otrā dienā viņa ir auksta. Tad ko tu dari – tu izvelc ārā dārzeņus, kas tur ir, – selerija…

Vilipsōns: Paldies Dievam… Nē, es ceru, ka tu velc ārā.

Koļcovs: Velc ārā, jā.

Vilipsōns: Es sabijos.

Koļcovs: Nē, neatstāj iekšā, izvelc ārā tātad selerijas, noliec blakus trauciņā, ko pēc tam var izbarot Tobītim.

Vilipsōns: Jā.

Koļcovs: Jo viņam tas iet pie dūšas. Un tev paliek tātad gaļa, kuru tu atdali no kauliem, sagriez smalki, pirmās falangas mazā pirkstiņa lielumā. Un tev ir buljons, kas ir ar visādām garšvieliņām, un to tu nokās. Tas buljons ir kā tāds receklītis. Bet viņā ir sāls, viņam ir garša, viņš ir buljoniņš. Un tad tu to buljoniņu kopā ar sagrieztajām gaļiņām liec uz tiem dārzeņiem kā garšvielu ar to kefīru. Blat, kur garšīgi!

Vilipsōns: Un ar kartupelīšiem, bled, ku garšīgi!

Koļcovs: Jā… Ja tajā aukstajā zupā ir kaut kāda desa vai šitāds te veikalā pirkts produkts, tas ir pavisam citādāks ēdiens… Bet, kad aukstā zupiņa ir šāda, bļāviens, viņu var aprīties… Mmmm…

Vilipsōns: Un iedomājies, tev ir karotīte, šķīvītis ar auksto zupu, un tu ēd to auksto zupiņu, otrā rokā tev ir…

Koļcovs: Rīgas Laiks?

Vilipsōns: Kafka…

Koļcovs: Kafka?

Vilipsōns: Tavā gadījumā Rīgas Laiks…

Koļcovs: Tavā gadījumā ir Kafka? (Abi smejas.)

Vilipsōns: Vienkārši nektārs.

Koļcovs: Prosecco nē, bet tas… primitīvo. Bet kas tad tā ir par primitīvo vīnodziņu tāda?

Vilipsōns: Tā ir vienīgā pasaulē četrkantainā vīnoga.

Koļcovs: Ā! Ar to strīpiņu.

Vilipsōns: Jā.

Koļcovs: Mmh. Ļoti izplatīta. Arī amerikāņi sākuši tagad viņas audzēt.

Vilipsōns: Jā, Eiropā viņu sauc par primitīvo, bet Amerikā Zinfandel.

Koļcovs: Ja? Tā ir saldēta?

Vilipsōns: Nē, nav vis saldēta. Tā vienkārši ir tāda šķirne, nu, pieņemsim, крыжовник ļoti atšķiras no, pieņemsim, meža zemenes. Tās ir pilnīgi divas dažādas lietas.

Koļcovs: Nu jā. (Smejas.) Tur pat nav galva jālauza.

Vilipsōns: Nē, lai citi lauza. Galvu, sprandu… Zini tādu – veikals Vīnoga. Tur, pie Dailes teātra, nu, kad iet no manis… Pretī Aspazijas muzejam. Es pāris reizes Osirisā nopirku to zinfandelu, bet viņš saka: “Aizej uz Vīnogu.” Es aizgāju, man kaut kādu karti vēl iedeva, un tad es baigi ilgi pirku to Zinfandel Vīnogā.

Koļcovs: Ko tev iedeva? Kartupeli?

Vilipsōns: Karti. Nu, atlaižu karti.

Koļcovs: Ā.

Vilipsōns: Un tagad es pērku Zinfandel, un vienreiz es atnāku, un viņš saka: “Beidzās.” To sūkājienu, nē, spiedumu, ja, visu nopirka… Un viņš tagad nopircis citu gadu, un baigi radikāli atšķiras. Nu, kad tieši tur tā saule bijusi. Un viņš tiešām baigi atšķiras. Es saku: “Nū… Pity.” (Abi smejas.) Nē, nu Osirisā viens labs ir tāds, tāda mājiņa, tāda, ko es no sākuma domāju, ka tā ir sausā tualete. Vienkārši tāds zīmējums, tāda mājiņa ar vienu lodziņu, nu, kā bērni zīmē.

Koļcovs: Un kas tad tas izrādījās?

Vilipsōns: Tas izrādījās arī primitīvo, bet… Viņš labs ir, bet nu nav tāds kā tas, kas beidzās… Baigi jocīgi, viņam ir tāda tendence izžūt, ja.

Koļcovs: Vīnam?

Vilipsōns: Jā. Es esmu vairākas reizes pircis pilnas pudeles, un viņš ir izžuvis beigās. Un es no rīta skatos…

Koļcovs: Nekā.

Vilipsōns: It kā nebija… Tikai gaiss… It kā viņu aiztaisīja ciet, ja, bet viņš ir izžuvis. Tā žurka ir plakana. (Abi smejas.)

Koļcovs: Jā.

Vilipsōns: Atceries?

Koļcovs: Atceros.

Vilipsōns: Es atceros, ka tev bija tā žurciņa… Tur bija tas viens džeks ciemos, un viņš laikam saspieda to žurciņu.

Koļcovs: Drausmīgi. Bet tā žurciņa nomira.

Vilipsōns: Nē, nu tāpēc, ka uzgūlās virsū.

Koļcovs: Nē, tā žurciņa nomira aiz bēdām. Vienīgais, ko es pametu dzīvē, un viņa nomirst.

Vilipsōns: Ā, tas ir tāds mājiens, ka labāk turēties kopā? (Abi smejas.)

Koļcovs: Nē, es… Man, kopumā ņemot, liekas, ka cilvēks tomēr ir sociāla būtne… un, un tā sociālā būtne ir, nu, dziļāka, nekā mēs saprotam. Šite mēs skatījāmies vienu filmu, es nezināju, ka šeit rāda filmas. Kaut kāda irāņu režisora kaut kāda filma par taksistiem kaut kādiem. Viņi kaut kur brauc, bļāviens.

Vilipsōns: Jā!

Koļcovs: Te bija mistisks tas gabals, un mēs arī dzērām. Un tur sākās tādas mistiskas scēnas, tiešām mistika panesās. Un, bļāviens, izrubī šiten te korķus. Un visa tā filma… Viņa saka: “Nu, atlika jau tikai titri vairs...” Un tad bija apmēram tāda sajūta, ka mēs te bijām… Līdz ar to šī man liekas tāda telpa, kas ir… piedzīvojusi vairāk nekā es.

Vilipsōns: Bet man liekas, ka tas nav līdz galam izdomāts, tas ir fušieris no Rītupa puses, te varēja uz tā ekrāna porņuku kaut kādu rādīt. Tad tā saruna veiksmīgāk risinātos.

Koļcovs: Nē, nu es pie porno kļūstu kluss. (Abi iesmejas.) Neteiksim, ka nomākts, bet es esmu kluss. Es tā kā ieeju sevī. (Abi smejas.)

Vilipsōns: Tur bija bārs un varēja nopirkt piena kokteiļus.

Koļcovs: Jā, šiten bija plūmju.

Vilipsōns: Bāc!

Koļcovs: Wow!

Vilipsōns: Mēs vēl gājām tur uz stūra, tur arī bija… Lietišķajos mēs gājām tieši starpbrīdī kaut kādu plūmju kokteili ieraut… Persiku – nu tā, bet plūminieks – baigi labais. Ar salčuku.

Koļcovs: Plūmju sula. Labajā cenā. Tie bija padomju laiki. Es, starp citu, šodien netīšām skatījos vienu krievu filmu.

Vilipsōns: Ā, es redzēju, kad brokastis ēdu.

Koļcovs: Jā. Bet tu saproti, jocīgi. Un es skatos padomju laiku uzražotu produktu, kur it kā tu biji pilnīgi, tā teikt, ierobežots... Bet, saproti, es skatos un nevaru atrauties. Tur ir izdarīts viss. Situācijā, kurā māksliniekiem un arī režisoriem, un vispār mākslai tiek cirpti spārni, grieztas nost spalvas, bet, bļāviens, viņš tik un tā lido, tas pasākums. Tur ir tādas lietas iekšā.

Vilipsōns: Nē, man… Es gandrīz aizrijos ar to pastētmaizi, kad…

Koļcovs: Tu no rītiem ēd pastēti?

Vilipsōns: Jā.

Koļcovs: Tāpēc tu tik labi izskaties. (Smejas.)

Vilipsōns: Jā, tāpēc man ir tāds sārtums vaigos. Nē, es ēdu to, ko man…

Koļcovs: Ko dod.

Vilipsōns: Ko man iedod, to es arī apēdu. Un neko pārāk nespirinos.

Koļcovs: Ja?

Vilipsōns: Jo varu vispār nedabūt. (Abi smejas.)

Koļcovs: Jā, tur nevajag…

Vilipsōns: Nē, nevajag rādīt raksturu.

Koļcovs: Tas ir tā kā pa plānu ledu staigāt, raksturu parādīsi cituviet. Ā, tādas tās tapiņas...

Viesmīlis: Maziņas, maziņas uzkodiņas.

Vilipsōns: Man laikam vēl vienu.

Viesmīlis: Es atnesīšu, jā.

Vilipsōns: Nāvīgi gards.

Koļcovs: Ja jūs neapmierina dzīve pēc piecdesmit – tas gan galīgi nodrāzts, jā – ielejiet vēl reizi pa piecdesmit. (Abi smejas.) Klausies, vajadzēja divas dakšas. Šeit radies nesamērīgums. Es negribētu, ka tu esi tas, kurš gūst visus tos…

Vilipsōns: Nē, nē…

Koļcovs: Pieņemsim, serrano šķiņķi – aknu pastēte mani maz interesē. Lai gan tu uzticies cilvēcei.

Vilipsōns: Kopš kura laika, Robert?

Koļcovs: Es, piemēram, neuzticos. Īpaši tiem, kas taisa pastētes, jo tas pavārs, kad es ieminos par kotletēm, saka: “Mmm, mājās taisītas kotletes ir okei, bet, ja tu uz kaut kurieni aizej un ņem kotleti, nu tad tikai Michelin.” Ir, ja? Viņam nav tālu Stockmann – tu domā, viņš pats tās taisījis?

Vilipsōns: Es dzīvoju savos sapņos un fantāzijās.

Koļcovs: Klausies, klausies, es drīkstu paņemt šito?

Vilipsōns: Paprovē, nenožēlosi.

Viesmīlis: Es viņu esmu provējis, ir garšīgi.

Koļcovs: Ja? Vilipsōn, kinoteātrī Rīga es vēlos iedzert par Rīgu. Vai kā šitais saucās – Splendid Palace. Lai būtu… Rīga rīdziniekiem.

Vilipsōns: Bet paga, tev vajadzētu…

Koļcovs: Nu, ļoti salds ir tas jūsu, kā viņu sauc, primitīvo.

Vilipsōns: Nē, viņš ir tāds spēcinošs…

Koļcovs: Es vēl neesmu paēdis, bet kaut kā man jau iezagusies pateicība tam Rītupam.

Vilipsōns: Par ko gan?

Koļcovs: Es nezinu, nevajag viņu lutināt… (Smejas.) Ar pārlieku skaļiem pateicības vārdiem.

Vilipsōns: Jā. Nē, bet zini kā: mums bija baigi labā ideja, nu, tagad mums iedod diktofonu…

Koļcovs: Tā nebija mūsu ideja.

Vilipsōns: Labi, tā bija mana. Bet, vārdu sakot, tagad iedod mums tā meitenīte diktofonu, un mēs tagad sēžam: dzirdams, kā Robis tur šņakarējas pa šķīvi, es dzeru vīnu, un pilnīgs klusums – bazara nav vispār! Un finālā mēs ar Robi tā kā bērnudārzā:

Abi: Pa-tei-ca-mies! (Abi smejas.)

Vilipsōns: Un viss, izrubī, un viņa domā: “Bāc, vot šitais nu gan ir jauns vārds...” Es tev stāstīju? Tu zini droši vien.

Koļcovs: Nē, nē.

Vilipsōns: Tad nu klausies manā stāstījumā.

Koļcovs: Mans mazais draugs…

Vilipsōns: (Smejas.) Mans mazais nebēdni, es pat teiktu tā. (Abi smejas.)

Koļcovs: Nu?

Vilipsōns: Kad man Susis saka: “Klausies, ir kaut kāda tāda, intervijas veids – “randevu вслепую”, krievu Lilitā.” Es saku… Vai es negribot. Un es saku: “Nu labi, bet kas viņa būs, tu taču man esi čoms, tu vari pateikt!” Viņš: “Ai, kaut kāda modele tur.” Es tā…

Koļcovs: Bišku sajutu anšovu.

Vilipsōns: Ja?

Koļcovs: Mhm, baigi labi. Nu, modele…

Vilipsōns: Un es tagad domāju: “Nu labi…” Es tagad paņemu līdzi, nu, standarta kaut kādu kartiņu …

Koļcovs: Džentlmeņa komplektu.

Vilipsōns: Jā, džentlmeņa komplektu. Pie tam es biju uz kruķiem. Es pirms tam biju pārsiešanā, nu tanī…

Koļcovs: Tu biji dzīves vājuma brīžos…

Vilipsōns: Jā, bet es ar kruķiem un domāju, kā es izskatīšos – varbūt tāds es nebūšu vēlams tai modelei... Bet nu labi, es atnāku, bija kaut kādā slāvu krogā, galds arī servēts, tur hrenovuha un viss tā…

Koļcovs: Nu, panesās, vienvārdsakot.

Vilipsōns: Nē, es tagad atnāku, gaidām to modeli, žurnālistei arī ir kaut kāds šitāds te diktofons, un tad ienāk modele. Es skatos: Ždanoka! Un es domāju: “Bļaģ, Susi, es tevi nositīšu!” Bet tā Ždanoka bija baigi lādzīgā, un mēs kopā esam gājuši Pionieru pilī orientēšanās pulciņā.

Koļcovs: Ar Ždanoku.

Vilipsōns: Jā.

Koļcovs: Tāpēc es jūtu, no kurienes vēji pūš. (Smejas.)

Vilipsōns: Bet tikai, kad es sāku, viņa jau beidza.

Koļcovs: Tāpēc tev uz Eiropu nevelk.

Vilipsōns: Jā, tas mūsu orgasms bija atsevišķi, jo es jau biju beidzis. Nē, nē, nu normāli.

Koļcovs: Ko tu biji beidzis?

Vilipsōns: Un tagad es domāju: “Bļaģ, kāpēc es vispār tev…”

Koļcovs: Bet es ēdu. A tu?

Vilipsōns: Nu jā, es arī ēdu.

Koļcovs: Ko tu tur knapinies, tā kā tāds cālītis.

Vilipsōns: Nu, te ir arī uzlikts kā cālītim. Klausies…

Koļcovs: Tā porcija tomēr uz Rītupa rēķina. (Abi smejas.)

Vilipsōns: Nē, nu mēs taču otro ņemsim.

Koļcovs: Vispār jā.

Vilipsōns: Kāpēc gan ne? Klausies, es sēžu un domāju: “Bļaģ, kāpēc es vispār esmu atvilcies.” Bet nu labi, cilvēks viņa bija laba un runā saprotami, tīrā latviešu valodā. Nē, klausies, un esam jau paēduši, nu, mēs jau tā kā ar Ždanoku uz vienu…

Koļcovs: Nē, man nepatīk, ka mēs pieminam šobrīd dzīvu esošu cilvēku un ar tādu nelāgu… noskaņu. (Abi smejas.)

Vilipsōns: Nē, vislabākais. Viss tagad beidzas, bet tās intervijas nav un nav. Un es domāju: “Fu, paldies Dievam,” bet tomēr pajautāju: “Nu, kas par lietu? Kāpēc neiznāk?” Un tā žurnāliste man saka: “Klausies, jauns aparāts, un viņš nebija ieslēdzies.” Iedomājies man to ablomu? Nē, nu labs cilvēks un tā, bet es biju gatavojies kaut kam citam.

Koļcovs: Bet vai kāds ir prasījis Ždanokas kundzei?

Vilipsōns: Jo viņa jau arī nezināja.

Koļcovs: Varbūt viņai arī bija abloms.

Vilipsōns: Jā, viņa nodomāja…

Koļcovs: “Ak Dievs, atkal tie dzērāji tiek saaicināti.” (Abi smejas.) Mākslinieks ar kruķi! Vai… Nu, labi, klausies, bet vai šoreiz tu esi pārliecināts, ka ieraksta?

Vilipsōns: Meitene teica, ka rakstot.

Koļcovs: Nu, nu! Viņas jau sastāsta brīnumu lietas. Es tikai redzu, ka ir rakstīts REC, 42 minūtes… Nu, kā tev iet?

Vilipsōns: Klausies, mēs laikam to otro arī ēdīsim.

Viesmīlis: Jā, mierīgi.

Vilipsōns: Bet es jau aizmirsu, kas bija… Ko tu ieteiktu no otrā?

Viesmīlis: Risoto vai kaut ko tādu, kas mums tur ir. Gribas kārtīgi pieēsties vai tā…?

Vilipsōns: Nē, nē, nē.

Koļcovs: Gourmet.

Vilipsōns: Gribas justies labi. (Smejas.)

Viesmīlis: Nu nezinu, grillēti dārzeņi garšo ar vistu? Mums dārzeņi ir garšīgi. Baklažāns, cukīni, paprika, tomāti.

Vilipsōns: Vo!

Viesmīlis: Tāds uzgrillēts…

Vilipsōns: Jā, es tev uzticos.

Koļcovs: Es palikšu pie šitajiem.

Viesmīlis: Labi, pagaidām tad okei.

Koļcovs: Tas nav pagaidām. (Abi smejas.)

Vilipsōns: Klausies, varbūt… tu saki, ja kaut ko vajag.

Koļcovs: Man? Es tev pateikšu. (Smejas.)

Vilipsōns: Nē. Par to es nešaubos. Tu man vairākas reizes esi…

Koļcovs: Esmu teicis…

Vilipsōns: Teici, un es kā neesmu gājis dejot, tā ne… (Abi smejas.)

Koļcovs: Vai drīkst uz deju? Šo valsi jūs solījāt man.

Vilipsōns: Bet es tomēr brīnos, kā varēja kādam ienākt… Un es runāju ar Zvirgzdiņu jau tajā atjaunotajā Kazā, un viņš man baigi saka: “Bet jūs toč neesat zilie? Vai tad jūs neesat…” Nē, nevis “vai jūs toč neesat zilie”, viņš saka…

Koļcovs: Mēs tak esam jūtīgi, varbūt tā ir tāda paradigma.

Vilipsōns: Nu jā, es tā pilnīgi, nu tieši kā ar Ždanoku. Es domāju: kādā sakarā viņš kaut ko tādu vispār iedomājies…

Koļcovs: Cilvēki iedomājas brīnumainas lietas, bet, kā likums, ne par sevi.

Vilipsōns: Pie tam mēs jau īstenībā pat skūpstījušies neesam. Tā, pa nopietno.

Koļcovs: Jā, it kā nav gadījies. Un arī nevelk. (Smejas.)

Vilipsōns: Jā, ar mēlītēm. Un jebkurā stadijā.

Koļcovs: Nē, bet mēs varam nākt ārā no skapja šobrīd. Mums tomēr ir ēters. Vienīgi, saproti, zini, kā… Negribas sāpināt cilvēci.

Vilipsōns: Kā Ulmanis teica ģenerālim Balodim: “Paliec savā skapī.” (Abi smejas.)

Koļcovs: Un ģenerālis Balodis teica: “Okei.” (Abi smejas.) Mēs diemžēl nekādā veidā neesam pat aizskāruši to tēmu, lai gan… Nezinu, no kāda skapja un uz kurieni mēs izlienam, bet kā tēls tas ir labs: tu izlien no skapja. Tu tā kā kļūsti redzams, ja?

Vilipsōns: Tu par ko tagad? Par Donaldu Daku?

Koļcovs: Nē, par skapi.

Vilipsōns: Ā.

Koļcovs: Un ne par restorānu, jo toreiz mēs vēl nedzērām.

Vilipsōns: Tik ļoti. (Abi smejas.)

Koļcovs: Jā, bet… Nu, ja mēs reiz esam izlīduši no skapja, man tev jāatzīstas. Mani nekad nav saistījušas tavas, tā teikt, izvēles attiecībā uz skaisto dzimumu, jauko dzimumu. Man viņas... likušās... ļoti tīkamas...

Vilipsōns: Tu staigā pa plānu ledu.

Koļcovs: Bet mēs esam kopā.

Vilipsōns: Nu jā.

Koļcovs: Un es nekad neesmu arī jutis tādu apdraudējumu saviem darbiem… Ja es nolieku blakus tavējo. Man nekad nav bijusi tāda konfliktsituācija, man liekas, ka pat otrādi. Un vietām man liekas, ka tu, kad zīmē, zini, ko tu zīmē, savukārt es nezinu.

Vilipsōns: Nu, varbūt tas ir tas, kāpēc pievelkas… Es tevi dažreiz nostrostēju, un tu tad uzreiz tāds paliec…

Koļcovs: Savācos.

Vilipsōns: Savācies. Nāc ar jaunām idejām.

Koļcovs: Mhm. Atkal strādā… (Abi smejas.)

Vilipsōns: Nāc vakarā mājās, nevazājies apkārt.

Koļcovs: Jā, nepazūd nedēļām.

Vilipsōns: Ārprāts, es neaizmirsīšu Daces laimīgās acis, kad tu beidzot pēc kādas nedēļas atbrauci no tiem Allažiem, nē, Bulduriem atpakaļ…

Koļcovs: Dzintariem.

Vilipsōns: Jeb Dzintariem. Viņa bija tik laimīga…

Koļcovs: Bet Jūrmala ir tāda gara pilsēta.

Vilipsōns: Tā kā desa.

Koļcovs: Jā.

Vilipsōns: Tu atcerējies garo desu?

Koļcovs: Kuš! Tātad tā ir gara pilsēta, un akadēmijas studentam nav laika lasīt katru staciju, kurai viņš pabrauc garām. Un tad tu ar nojautu kāp ārā, jo es vienreiz, kad braucu uz Bulduriem, dabūju izkāpt Kūdrā.

Vilipsōns: Ā, tas ir vispār…

Koļcovs: Nē, jo man likās... Kūdrā bija viens variants, otrs bija… Es izkāpju – Liedags… Es zvanu Dačukam un saku: “Kur es esmu, bļāviens, nonācis?” Jo ir nakts, un tas vilciens bija pēdējais. Un pietura saucas Liedags.

Vilipsōns: Viņa: “Kur tu esi?” Un tu saki: “Liedagā.”

Koļcovs: Neona burti – Liedags. Bet tā nav stacija, izrādās, tas ir Slokas universālveikals.

Vilipsōns: Un tu nostopēji motorolleri.

Koļcovs: Nu, es nostopēju viņu vārda vistiešākajā nozīmē.

Vilipsōns: Viņam nebija variantu.

Koļcovs: Garām man nevarēja pabraukt, jā. Viņš saprata, ka vienīgā izeja izdzīvot ir aizvest šo onkuli uz turieni, kur viņam vajag. Man visu laiku tās kājas karājas gar zemi…

Vilipsōns: Un tu miedz ciet…

Koļcovs: Zoles dilst pret asfaltu, un es esmu pārdzēries… Nu drausmas.

Vilipsōns: Bet, galvenais, man patīk, ka – atceries? – tu biji Roņu salā. Man arī piedāvāja braukt uz Roņu salu, bet man likās kaut kā par dārgu. Un es tev zvanu un saku: “Klausies, nu varbūt man arī jābrauc uz Roņu salu. A kā tur ir?” Tu saki: “Baigi forši.”

Koļcovs: “Ar ko?” es tev prasīju.

Vilipsōns: Jā. “Nu, kaut kādu jahtu, un tā.” Bet tu saki: “Nu, klausies, nopērc Rīgā litrīgo pudeli Jack Daniel’s, iesēdies vilcienā un brauc līdz Kūdrai. Kūdrā izkāp ārā un kliedz. Un tas būs tieši tas pats.”

Koļcovs: Tas būs tieši tas, ko tu vēlies. (Smejas.)

Vilipsōns: Jā, Roņu sala.

Koļcovs: Un otrā vakarā tu būsi mājās. (Abi smejas.)

Vilipsōns: Jā, tu vismaz būsi mājās.

Koļcovs: Un es pat paeksperimentētu un nopirktu biļeti tikai vienā virzienā, tikai līdz Kūdrai. Un tik un tā tu būsi vakarā mājās, saproti?

Vilipsōns: Nu, jā.

Koļcovs: Bet no Roņu salas...

Vilipsōns: Tur nav nekādu vientuļo mopēdistu.

Koļcovs: Tur ir vējš kaut kāds ne tāds, un viss – tu netiec ārā divas dienas. Tā daba var būt, cik skaista viņa grib.

Vilipsōns: Nē, esmu dzirdējis…

Koļcovs: Un tie igauņi, tie igauņi… Skaitās, ka viņi ietusē, pat plosās – uz restorānu ir atnākuši. Stāv ārā, pīpē divi čaļi un nerunā nevienu vārdu. Dzer, izpīpē pie vārtiņiem cigareti, tad ieiet atpakaļ. Viss.

Vilipsōns: Un: “До сви, до сви”...

Koļcovs: Nē, nav nekāds “до сви”, nekas nenotiek. – Igaunija. (Abi smejas.) Tas ir tāpat kā Somija. Robītis, tā teikt, ir aizbraucis makšķerēt un skrien pa Somijas… Tā pat nebija Somija, bet Zviedrija. Skrien kalnā, tur stāv kemperis, busiņš, kurā sēž trīs vīrieši. Viņi sēž tā kā Markss, Staļins un kas tur, Ļeņins…

Vilipsōns: Un Engelss.

Koļcovs: Un Engelss, jā. Es domāju, viņi teļļuku skatās. Jo ko viņi visi trīs tā sēž? Skatās visi vienā virzienā, es nodomāju: “Nē, figu, nejūt, ka ir zils tas ekrāns.” Aizskrienu tālāk, un tad es skrienu atkal atpakaļ, pagājusi apmēram pusstunda, viņi sēž – mainījies nav pilnīgi nekas. Viņiem pat spīdums acīs tas pats. Viņi sēž šitā. Un tas viens it kā pagriež galvu uz manu pusi. Un viss. Ko lai dara? Un tad es beigās izdomāju, ka varbūt viņi, tāpat kā visi skandināvi, pakļauti tam šausmīgajam odu daudzumam. Vienkārši ārtelpās nevar uzturēties. Nu, un tad viņi, glābjoties no odiem, nemaz nejūtas neērti, ka vienkārši sēž un neko nedara.

Vilipsōns: Bet zini kā, varbūt tev ir svešs vārds “apcere”.

Koļcovs: Nu… nezinu.

Vilipsōns: Jo, par odiem runājot…

Koļcovs: Kandžas automāts ir katrā mājsaimniecībā, jā. Tur līdz apcerei nav tālu.

Vilipsōns: Bet labi... Klausies, es nesen atcerējos – nevis nesen, bet vakar –, es stāstīju Indrai par savu fāteri. Es aizmirsu, kādā sakarā… Nu, aizeju pie tēva, un tēvs man saka: “Klausies, es biju Bauskā…”

Koļcovs: (Smejas.)

Vilipsōns: Viņam tas zaķis bija, es viņu saucu par Salātiņu. Viņa zaļā ģērbās, tādā salātu krāsā.

Koļcovs: Tēta meitene.

Vilipsōns: Tēta zaķis, jā. Un viņš saka: “Mēs sēžam Bauskas restorānā,” – restorāns toreiz bija autoostā, es šito gribu pastrīpot ar marķieri. “Un es tagad sēžu un viņai vīnu paņēmu, kaut kādu tur otro, un pie blakus galdiņa vietējie inteliģenti, nu, Bauskas traktoristi, sēž un kaut ko oтмечает, un skaļi, skaļi tā…Un es viņiem saku…

Koļcovs: Tavs tētis, ja?

Vilipsōns: Jā.

Koļcovs: (Smejas.) Nu, viņš staigā pa plānu ledu, viņš ir mīlējis pa plānu ledu dzīvot visu dzīvi.

Vilipsōns: Nu, un viņš tagad tiem puišiem saka: “Es atvainojos, nevarētu mazliet klusāk?”

Koļcovs: Vaī...

Vilipsōns: Un tie uzreiz: “Ak tā, ja?” Viņi dzer kaut kādu – ne jau krušonu…

Koļcovs: (Smejas.) Tarhūnu!

Vilipsōns: Jā, vietējo stiprināto tarhūnu. Un, jā, viņi vēl kaut ko par viņa sirds dāmu, par Salātiņu kaut ko pasaka…

Koļcovs: Un fāteris sāka notīt rokas?

Vilipsōns: Jā.

Koļcovs: Jānis.

Vilipsōns: Jā, Jānis. Un viņš man stāsta: “Un es izvelku pistoli un griestos!” Bāc, es domāju, Bauskas autoostas restorānā! Viņš vienkārši iepuļī griestos.

Koļcovs: Tas nav pa plānu ledu, tas – cilvēkam ir dūša! (Abi smejas.)

Vilipsōns: Un tieši tāpat arī es…

Koļcovs: Es vienmēr priecāšos, ka tas, kas ir iznācis, ir tāds kā tu. (Smejas.) No audzināšanas.

Vilipsōns: Nav ar īpašu agresiju…

Koļcovs: Ar īpašām vajadzībām. (Abi smejas.)

Vilipsōns: Klausies, un otrs, ko es stāstīju Indrai. Viņš tagad aizbrauc atkal uz ostas pilsētu, nu, uz Bausku, jo tur viens pazīstams normāls, godīgs džeks no veļasmašīnām taisa maizes nažus. Pie tam – es atceros – tas maizes nazis bija baigi labais. Viņš tiešām grieza to, šito, nu, klona maizi – легко. Un spals bija tāds kā cietumniekiem – organiskais stikls. Bet nu nav ar rozi. Un viņš saka: “Nu, es izkāpju no autobusa ar tiem nažiem.” Četri viņam bija uztaisīti, pa draugam. “Es ieeju autoostā un skatos – lauku puisēns.” Atbraucis uz Rīgu, tāpat kā fāteris droši vien kādreiz atbrauca no Bauskas, – Rīga, zin’, visu skatās, viss tik liels...

Koļcovs: Jā, tā lielā pilsēta.

Vilipsōns: “Un kaut kādi divi Rīgas švirlaki, ja, iespieduši to puikiņu stūrī un droši, ka prasa naudu, ja. Un man viss iekšā tā sagriezās...” Par Bauskas restorānu viņš arī teica, ka viņam viss iekšā sagriezies… (Abi smejas.) Viņš vairāk to nevar turēt. Un viņš saka: “Es velku tos nažus ārā un tam džekam, tam Rīgas kroplim, pie rīkles, un saku: “A nu ka – puisīti palaid vaļā!” (Abi smejas.) Klausies, un ko es gribēju teikt… ko es gribētu arī iespraust kā vadmotīvu mūsu sarunai...

Koļcovs: To sākumā parasti iesprauž, nevis beigās. (Smejas.)

Vilipsōns: Es spraužu divreiz.

Koļcovs: Okei.

Vilipsōns: Sāksim ar to. Bet pats galvenais, kā man liekas, ir tas, ka cilvēkiem visu laiku jādzīvo ar sajūtu…

Koļcovs: Es paliktu pie tā, ka tikai jādzīvo.

Vilipsōns: Nē, ar sajūtu – un to nedrīkst ne mirkli piemirst –, ka mēs visi mirsim. Saproti? Un tāpēc tajā laikā jāizdara kādas daudzmaz foršas…

Koļcovs: Nelegāli darbiņi...

Vilipsōns: Štelles kaut kādas. Nē, tādas, par ko nebūtu kauns. Vai nu kādu vienu vai divas reizes pārvest tantiņu pāri ielai, vai, pieņemsim, vismaz vienreiz aiziet novēlēt. Vai, pieņemsim, – vēl kas nav slikts variants – apēst mūžā vismaz pusi…

Koļcovs: Ko pusi? (Smejas.)

Vilipsōns: ...Jāņu siera ritulīša. Lai tu būtu vismaz kontekstā ar Latviju.

Koļcovs: Tā tu pagriezi visu to? Otrreiz spraužot? (Smejas.) Nu labi, apēst Jāņu sieru Latvijas kontekstā… Sadzeras un kļūst patriotisks.

Vilipsōns: Jā, un sien prievītes.

Koļcovs: И тут Бендера понесло. Izrādās, patriotismu var arī nopirkt. Paskaties, tev pietika ar divām glāzēm.

Vilipsōns: Runā, Robi.

Koļcovs: Skaidrā valodā… (Smejas.)

Vilipsōns: Es visam, ko tu teiksi, piekritīšu. Bet tikai šodien.

Koļcovs: Rīt būs cita valoda. Rīt es atcerēšos, kā tēvs rīkojās Bauskas autoostā.

Vilipsōns:: Nu jā… (Smejas.)

Koļcovs: Tu tik bieži pieminēji Bausku, bet kur tad parādās Ogre?

Vilipsōns: Tur mēs pa vasarām braucām. Pārogre, ne Ogre.

Koļcovs: Nu, man, teiksim, nav liela šķirba, Pārogre vai Ogre…

Vilipsōns: Tev nav.

Koļcovs: Jā, tur var arī atrauties. Pa plāno ledu sāk staigāt. (Smejas.)

Vilipsōns: Jā. Un Ogres upē bija tāda pusmuca uzbūvēta, tāda alus muca…

Koļcovs: Es tev saku, tajā laikā lidoja raķetes kosmosā. Jurijs Gagarins, un tā. Tas ir tas laiks, iedvesmas pilns. Staņislavs Lems un visi… Ko tik viņi nerakstīja. Vēl tagad nevar atšķetināt.

Vilipsōns: Robīt, mēs nedrīkstam aizmirst… (Abi smejas.) ...relatīvi populāro latgaliešu dzejnieku Seimaņu Putānu. (Smejas.) Man bija tāda maza grāmatiņa...

Koļcovs: (Smejas.) Kā atgūt veselību pēc gripas? (Abi smejas.)

Vilipsōns: Pēc nopietna zapoja. Par to, kā tikt uz…

Koļcovs: Kā tikt uz ķepām.

Vilipsōns: Starp citu, latgaliešu valodā tur bija arī garais ō.

Koļcovs: Un tev, pilsētas bērnam, tas tomēr sāpēja.

Vilipsōns: Tas bija trieciens.

Koļcovs: Mhm. Tu burtus mācījies no sākuma līdz beigām, domāji, ka zini visus. (Abi smejas.) Šajā brīdī Vilipsōns saskārās ar nezināmo! (Smejas.)

Vilipsōns: Nē, kā, latviešu valodas stundas vidū ceļos kājās, eju ārā no klases, un skolotāja saka: “Aivariņ, kur tad tu?” – “Es zinu visu, un te pēkšņi…” (Abi smejas.) До свида…

Koļcovs: Tas ir patiess stāsts?

Vilipsōns: Nē. Bet tā varēja būt. Man šausmīgi patika, ka tavā pēdējā izstādē Kalniņa bija atnākusi. Nu, matemātikas skolotāja.

Koļcovs: Jo tālāk, jo biežāk es sastopos ar lietām, kuras ir vairāk vai mazāk neplānotas, bet nes ļoti patīkamu pēcgaršu. Un šitā bija viena no tādām. Jo Kalniņa mums ar Aivaru pasniedza matemātiku mākslas skolā. Un Robertam Koļcovam vienā pusgadā bija... Nu, viņa man lika izrēķināt vidējo atzīmi. Jo bija trīs vieninieki un divi divnieki. “Robert, kāda jums ir, Koļcov, vidējā atzīme? Sarēķiniet!” Iznāk, tā teikt, nepilns divnieks. Un viņa bija tā, kura teica, ka es nākšu un dzeršu... nē, es nākšot un prasīšot viņai divas kapeikas losjonam un gurķītim, ka viņa satiekot daudzus jauna gadagājuma cilvēkus pie galantērijas, kas bija blakus lietišķajiem...

Vilipsōns: Nē, nē, tas bija baigi aizkustinoši.

Koļcovs: Jā. Nu, mēs viņu arī nebeidzām pārsteigt.

Vilipsōns: Pārsteigumiem nebija gala.

Koļcovs: Jo Lietišķās mākslas skola un pārsteigums – tā bija ikdiena.

Vilipsōns: Bet es domāju, kā viņa visu to izturēja?

Koļcovs: Kā es izturēju? Es taču dzīvs esmu.

Vilipsōns: (Smejas.) Viņa arī. Viens viens. Nē, tas par to losjonu un gurķīti, tas bija baigi labi... Un vēl man patika, ko Korkunovs tev teica.

Koļcovs: Korkunovs bija ļoti labs skolotājs.

Vilipsōns: Ļoti.

Koļcovs: Tas teksts bija tāds: “Kāpēc gan, Koļcova kungs, jūs domājat, ka esat mākslinieks? Pasaulē ir neskaitāmi daudz profesiju, kas ir ļoti noderīgas. Pieņemsim, kombainieri vai traktoristi.”

Vilipsōns: Vai šoferi.

Koļcovs: Šoferi. “Kāpēc jūs domājat, ka būsiet mākslinieks?” Domāju: nu, labi... Bet viņš arī pirms miršanas atnāca uz izstādi Čirī vai kur tā bija, viņš jau bija tāds vecs, vecs galīgi.

Vilipsōns: Jā. Bet viņš jau tev to teica vienkārši tā, lai stimulētu.

Koļcovs: Mani viņš tā kā uzkaitināja. Jo meitenēm viņš to nedrīkstēja teikt. To man?

Vilipsōns: Robi, es tev gribēju piedāvāt, jo es visu neapēdīšu. Šausmīgi garšīga vistiņa un visi tie...

Koļcovs: Ja? Jo es vakardien kaut kādā veidā kļuvu par pandēmijas beigu perioda... Un te ir baziliks kaut kāds... Vienvārdsakot, parāva vaļā tās manas sporta nodarbības, un es tā nosvīdu... kā bērnībā.

Vilipsōns: Nu, mēs jau varam palaist pa otru apli to...

Koļcovs: Ko?

Vilipsōns: ...to koronavīrusu, pandēmiju.

Koļcovs: Var. Kāpēc ne? Es, teiksim, sevi ieskaitu ieguvējos. Man martā beidzās izstāde, bet liekas, ka šobrīd esmu gatavs vēl vienai. Tā nekad nav bijis, ka es burtiski divu mēnešu laikā esmu gatavs vēl vienu izstādi uztaisīt.

Vilipsōns: Bet baigi jocīgā tā sajūta, es atceros, man bija... Sākās jau kaut kādi sūdi ar tiem tualetes papīriem...

Koļcovs: (Smejas.)

Vilipsōns: Nu, kas tur mums no sākuma trūka? Griķi? Un man bija taisni Līgatnē, tanī Z krogū², uzstāšanās. Ar Kazāku.

Koļcovs: Ar Mārtiņu?

Vilipsōns: Nē, ar dziedātāju. Kas arī vadīja... nu, nav svarīgi. Un, saproti, baigi jocīgā sajūta, kaut kas it kā vilka... Tu neatbrauci un...

Koļcovs: Nevelc uz kašķi.

Vilipsōns: Un, saproti, tas korons vēl nebija sācies, bija tikai tādi kā aizmetņi, bet sajūta bija tāda kaut kāda... Un tur kādi 50 jeb 100 cilvēki, visi ēd, pavārs taisa ēst, mēs ar to Kazāku, es rādu savu mājaslapu, runājamies, un tā...

Koļcovs: Jā.

Vilipsōns: Nu, it kā neviens neko nesaka, bet sajūta tāda, ka kaut kas nav riktīgi.

Koļcovs: Tomasa Manna tev sākumā dāvinātā – manis kopā ar Zigi dāvinātā – dāvana... Klusais kalns? Burvju kalns. Tas romāns beidzas, kad sākas pasaules karš, bet kara šausmas vēl tikai būs... Tūlīt viņš nāk, un tūlīt tās būs, bet tagad ir tikai nojausmas, tādas šausminoši šermuļainas.

Vilipsōns: Jā, bet saproti, tā zāle, tie cilvēki, tu jūti starojumu, jūti, ka ir sākusies kaut kāda problēma, bet viņi vēl nav...

Koļcovs: ...apzinājušies.

Vilipsōns: Baigi jocīgi. Un zini, kas man patika? Nu, ir arī jautājumi, tur blablabla, un Kazāks prasa: “Nu, bet kā tu tiec ar problēmām galā?” Un es saku: “Bet tu ieslēdz tumbleri uz pofig, un viņas tevi neskar.” Un viņš atkal: “Nu, bet ja tomēr...” Un es saku: “Nu, ja nepalīdz tumbleris uz pofig, tad pa piecdesmit.”

Koļcovs: ...paņem piecdesmit.

Vilipsōns: ...jā, paņem piecdesmit. Viņš visu vakaru staigāja apkārt: “Ieslēgt pofig un divreiz pa piecdesmit (smejas), un viss!”

Koļcovs: Ar to pandēmiju man tā mazāk, bet man gandrīz izšāva korķus, kad Ukrainā karš sākās. Bļāviens, kaut ko tādu nebiju piedzīvojis, esmu bijis armijā, esmu pieaudzis onkulis...

Vilipsōns: Nu, es arī esmu bijis.

Koļcovs: Jā. Bet es esmu tādā debilā vecumā, kādā, man jāatzīst, arī tu esi...

Vilipsōns: Nopietni?

Koļcovs: Jā. Ka tu šobrīd esi tas, kuram paprasīs. Tu esi tas, kurš ir, nu, divi vai trīs vienā. Un es izjutu tādu kārtīgu diskomfortu, jo man taču neviens neprasīja: mēs tagad, Robert, zini, gribam Ukrainu zem sevis. Bļāviens, un tu saproti, ka notiek lietas, kur ar tevi vispār nerēķinās – ne kā ar mākslinieku, ne kā ar ko. Un tad uzreiz tā – kā parasti grāmatās raksta –, ka tev jāiet karā. Bet es saprotu, ka es arī karavīrs neesmu, jo man vajag pagulēt, es nevaru 70 stundas būt augšā... A ko es varu izdarīt? Tas jautājums ir personīgs. Un, bļāviens, es neko daudz nevaru izdarīt, es varu darīt tikai to, ko es daru. Un tad, atceros, uztaisīju tādus darbus, es viņu atsēdēju pilnīgi, zini, tā kā līdz asinīm, tu izdari vēl labāk to, ko tu jau dari. Un... tā tu iegūsti arī kaut kādus labumus caur šitādām situācijām, tevi sasprindzina kā pirms kara; tas stress it kā ir šausminošs, bet tajā pašā laikā liek pārskatīt lietas. Un – tas atkal ir baigi interesanti – es sevi tādā situācijā ļoti labi pavēroju, jo divreiz pa piecdesmit ir stabili par īsu, savukārt vairāk es īsti neesmu gatavs. (Smejas.)

Vilipsōns: Jautājums, kam tas ir izdevīgi?

Koļcovs: Jā. Jo pēc tam ir tās četras dienas, kamēr es atkal varu atžirgt. Agrāk, teiksim, es jau otrā rītā sēdēju tiesību pamatos. Stundā man tika izdarīts aizrādījums: “Koļcov, no jums smird pēc alkohola.”

Vilipsōns: Tu saki: “Nu beidziet.”

Koļcovs: “Nevar būt. Es dzēru, jā, es dzēru kaut kad vakar,” lai gan tas viss beidzies tikai pirms kādām četrām stundām. Es saprotu, ka te ir daudz tādi visādi, bļāviens...

Vilipsōns: Nu, tā nav mana stacija. Jā. (Smejas.) Izbrauks uz Dubultiem.

Koļcovs: Es uz liedagu. (Smejas.) Nē, man patika, kā tu teici. Dačuks prasa: “Kur tu esi?” Un tu saki: “Nu, stacijā.” – “Kādā stacijā?” – “Nu, rakstīts – “Liedags”.” – “Nav tādas stacijas!” – “Ā, tad tā ir Sloka.”

Vilipsōns: Jā. Šodien, starp citu, Noras ir.

Koļcovs: Nemuldi.

Vilipsōns: Jā.

Koļcovs: Zvanīsim uz Ikšķili?

Vilipsōns: Tu vari zvanīt.

Koļcovs: (Smejas.) Tu jau esi sazvanījies?

Vilipsōns: Nē, viņa man vakar zvanīja, jautāja, ko darīt, jo viņai gudrības zobs izrauts.

Koļcovs: Tas ir labi, ka izrauts, labi, ka ne sācis augt. (Smejas.)

Vilipsōns: Es saku: tev tagad ir caurums čakrā, tev varbūt atvērsies kaut kas jauns.

Koļcovs: Nav vairs spiediena galvā.

Vilipsōns: Nē, bet es viņai saku: “Tu vinčiku nedzer!” Jo viņai augšžoklī.

Koļcovs: Man ļoti patīk, ka es šobrīd atbildu kā profesionāls dakteris. “Uztaisi analīzes, un tad runās.”

Vilipsōns: Nē, nu tas ir, kā saka: “Lai runā cipari.”

Koļcovs: To es saprotu, tevī ir jūtams bakalaurs. Vai tu taras punktā stāvi vai pie analīžu stenda Gulbja laboratorijā.

Vilipsōns: Pārbaudi, vai kakliņi ir normāli pudelēm vai nav. Šito ne.

Koļcovs: Bakalaurs ir bakalaurs. (Abi smejas.) Tas ir nopelnīts.

Vilipsōns: Jā.

Koļcovs: A kur tu iesi mīzt? Te nav lejā tualetes?

Vilipsōns: Es tepatās, stūrī.

Koļcovs: Bet te jau nav stūru, te ir apaļa telpa.

Vilipsōns: Es staigāju kā pa apburto loku (smejas). Nē, un bārmenis prasa: “Ko jūs te staigājat?” – “Es stūri meklēju.”

Koļcovs: Es esmu radis stūrī.

Vilipsōns: Bet es esmu kaut kādā apburtā lokā (smejas).

Koļcovs: Bet... un tu tā kā gribētu beigt?

Vilipsōns: Nē, nu beigt, domāju, es vakarā kaut kā.

Koļcovs: Mēģināsim abstrahēties!

Vilipsōns: Jā, ne konkrētas izvēles, ne konkrētus fasonus.

Koļcovs: Tas jautājums bija tāds vispārīgs. Vai tu gribi beigt?

Vilipsōns: Es gribētu beigt. (Smejas.)

“Vakariņas ar Andrē” notika Film Noir Bibliotēkā