Ideālas vakariņas ar Margaritu

Operators un režisors Ivars Zviedris jau lika saprast, ka Margarita labo traktorus un ir visai ekscentriska sieva. Taču īstenība stipri vien pārspēja gaidīto, un es ceru, ka tas arī atspoguļojas šajā neizpušķotajā intervijā – jau iepriekš atvainojos par bagātīgo nenormatīvās leksikas klātbūtni tās publikācijā. Pirms publikācijas vēl meklēju kādu, kurš Margaritu pazīst un būtu gatavs nedaudz pastāstīt par viņu ievadam. Atsaucās Ingars Gusāns, latgaļu zininīks un rokmuzykants, aba Sovvaļnīks: “Margarita ir godīguma un tiešuma tīrradnis. Viņas klātbūtnē nav iespējams melot vai tēlot, tāpēc var ieteikt pie viņas doties tiem, kuri sāk pazust paša iedomātās lomās un vairs nezina, kur ir patiesais es. Kad es sarunājos ar Margaritu, mana depresija pazūd. Un es smaidu, brīžiem pats nezinot, par ko.”

U. T.

Rīgas Laiks: Kā tev, Margarita, iet ar Konservatīvo partiju? Cik tu tālu tur esi?

Margarita Kolosova: Nu kā, cik tālu? Nu kas myusim tan? Tan jau pats svareigokīs, kas irā, ir Reigas vieļeišonys. Kai tī saīs i kai tī nasaīs, as, koņešno, nazynu.¹

(Pie galda pieskrien suns.)

Margarita: O, re, kur zvaigzne myusejā. Da, bez tevis nekur.

RL: Kā viņu sauc?

Margarita: Džeina. Nā, nā, nā! Ej pa ceļi! Kur tu ļeissi tan ar sovom spalvom?

RL: (Smejas.)

Margarita: Konservatīvie, konservatīvie. Vot i konservatīvie. Es nezinu, kā viņiem tai Rīgā ies ar vēlēšanām. Saproti, as taids mīreigs cylvāks, as kai suoku laseit itū vysu, kai viņi viens uz otra sāk vālēt virsū... Vai tad viņi nesaprot, ka, ja vysi kūpā draudzeigi ītu... Es laikam, kā jau lielā ģimenē augusi, esmu pieradusi, ka visi viens otru stutē un palīdz. Man nav saprotams, ka var viens uz otru... Un pēc tam viņi vienalga saprot, ka visiem kopā jāstrādā. Kaut vai tā pati koalīcija. Viņi že sākumā viens uz otru dirsa tā, ka nu tikai. Ka paklausījies – viņi vairāk par tevi zināja nekā tu pats. A tagad viņiem po ļubomu jāstrādā kopā. Nu nikai tu navari pasagrīzt! Tāpat arī tagad notiek. Viens uz otru rojut, rojut, nu bet bļin, vai tad nevarētu sarunāt? Es saprotu, ka ir tādi stulbāki cilvēki, ar kuriem tu nesarunāsi, kā pret sienu. Nu bet ir arī normāli cilvēki, pareizi?

RL: Vai tas tiesa, ka tu labo traktorus?

Margarita: Jā! Jā, traktoriņus mēs taisām. Nu, a kā? Ja, piemēram, tu esi cilvēks gados, tu nevari nopirktu to jauno tehniku. Toties tev ir tas vecais traktorītis. Bet tu viņu uz servisu nevari aizdzīt, tur 22 eiras par stundu ņem. Ko viņi tur dara, ko nedara, bet skaiti, vajag strādniekiem samaksāt, načaļņikiem, perenačaļņikiem un visiem. A mēs aizbraucam pie večuka uz mājām, viņš uz vietas redz, ko mēs ieliekam iekšā, ko izņemam.

RL: Paga, tad jūs braucat pie viņa mājās labot?

Margarita: Jā!

RL: Bet tur tak vajag detaļas!

Margarita: Detaļu tagad ir pilni veikali, smejies? Rēzeknē vien ir pieci. Vot krievu laikos neko nevarēja dabūt, no koka virpoja poršņus. Tagad visdārgākās detaļas ir sorokovkām, vot šitām te, tāpēc ka viņas pēc 1994. gada vairs neražo. Pārējiem visiem nekas nav mainījies. Lai arī tas jaunais Belarus ir smukāks, spīdīgāks, iekšā viņam ir viss tas pats.

RL: Kā tu sāki remontēt traktorus?

Margarita: Nu, kā sāku remontēt? Es pasceišu. Vecais mans strādāja Strūžānos, tur kūdras fabrika bija. Viņš tur strādāja pa sļesarju, kā krieviski saka.

RL: Vecais – tas ir vīrs?

Margarita: Nu jā, tai že soka: vacīs. (Smejas.) Nu i vsjo, viņam bija palīgstrādnieks. A es, kamēr sīkie bija mazi, pa māju dzīvojos. Bet tad sīkie – vsjo, kurš sāka bērnudārzā iet, kurš skolā. Nu i cik es sēdēšu mājās? Zadolbalo. Nu, a viņam atkal nav kas palīdz. Reizi viņš aizbrauc pie tā sava palīga, tas autā guļ. Bet cilvēkam tak apsolīts, ka brauks remontēt, cilvēks gaida. Nu, viņš saka, davaj, paņemšu es tevi līdzi. No sākuma es biju atslēgu padevējs. Septiņpadsmitā, četrpadsmitā... A pēc tam jau man iepatikās. Man no mazām dienām patikusi tehnika, es labāk pie traktora stāvu nekā pie plīts. Man tas ir – eh! Saku, trīs reizes labāk to traktoru izjaucu un salieku nekā stāvu pie karstā cepļa un taisu paiku. Vot tā es i sāku.

RL: Un tā ir tava vienīgā šepte?

Margarita: A kur tu vēl dabūsi šeit darbu? Smejies, vai? Labi, mēs tur stāvam tajos bezdarbniekos uzskaitē. Ir jau tie projekti, kur tu brauc nez cik kilometrus no mājas, viņi tev apmaksā ceļu, tuda-sjuda. Bet es tā padomāju: autobuss no šejienes iet septiņos no rīta. Es aizbraucu uz Rēzekni, astoņos esmu darbā. Labi, man ceļu apmaksātu, a kādas ta algas? Tur že minimumu maksā! Bet cilvēks rubī no rīta līdz vakaram. Tak es labāk braukāju, traktorīšus taisu. Tur rinda divi mēneši uz priekšu, smejies?

RL: Uz traktoru remontu?

Margarita: Koņešno! Te že nav neviena, kurš cits tev viņus taisīs? Tie, kas veci traktoristi, vai nu negrib, vai nevar strādāt. Saka: a nahrena man tas vajadzīgs? Es pensijā, varu sēdēt mājās. Nu i vsjo, manējo jau sauc par traktoru dakteri – traktoru dakteris atbrauca! (Sunim.) Eu! Ej tak tu prom no šejienes!

RL: Viņai acis labas.

Margarita: Labas... Naglās² acis viņai!

RL: Naglās?

Margarita: Jā, viņa kā ierauga, ka šašličņu iekur, tā “vsjo, es ar jums”. Uzreiz. Viņai spalva tagad put, poņimaješ, tūlīt būs pa visurieni. Ej pa ceļu no galda!

RL: Šīs ir tavas dzimtās mājas? Vai arī nopirkāt?

Margarita: Nē, nenopirkām. Te vobšče istorija ohreņennā. Kad mēs bijām maziņi, no mammas aizgāja mūsu īstais tētis. Nu, viņa sapazinās ar latgalieti. Es tak esmu rīdziniece, piedzimu Rīgā.

RL: Ej nu!

Margarita: Koņešno!! Nu i sapazinās viņa ar latgalieti, i viņa vecais šeit dzīvoja. Nu, a mēs dzīvojām Rīgā. Viņš pie mums, protams, uz Rīgu pārvācās, viņi sāka dzīvot kopā, ļaļaļa, četri sīkie viņiem vēl piedzima, mēs trīs bijām no pirmā tēta. A šeit dzīvoja ģeds. Viņš ar mopēdu uz Strūžāniem brauca, Strūžānos ir veikals. Neredzēja, ka brauc mašīna, un viņu tepat pie mājas notrieca. Māja palika tukša. Nu i patēvs no Rīgas uz šejieni pārvācās, es jau mācījos devītajā klasē.

RL: Kurā vietā Rīgā tu mācījies?

Margarita: Andreja Pumpura Rīgas 11. pamatskolā, pie tramvaju depo, Maskačkā. Dzīvojām mēs Ludzas ielā kā daudzbērnu ģimene, tad mums iedeva Birznieka-Upīša ielā komunalkā trīs istabas. Bet, kā devīto beidzām, tā pārvācāmies uz šejieni. Es iestājos vidusskolā Rogovkā – i paliku. Tagad mani uz Rīgu dabūt...

RL: Un tagad tu esi latgaliete?

Margarita: Vsjo! As pasceišu, kai beja. Maņ baba, mammas mamma, nu Rāznas pusis, a mammas tētis – no Balvu puses. I vot viņi pēckara laikā pārvākušies bija uz Rīgu. Babuļa sākumā mentene bija, reguļirovščica, bļin. Svetofora vietā stāvēja. Tad aizgāja uz bērnudārzu strādāt. A ģeds mans visu mūžu bija učastkovijs Dubultos. Arī ments.

RL: Tātad tu esi mentovka?

Margarita: Nu, bļin, polumentovka. A jesļi tā padumaķ – točna! (Smejas.) A latgaliešu valodu mēs dzirdējām visu laiku, savā starpā viņi runāja latgaliski.

RL: Rīgā?

Margarita: Jā. Patēvs arī ar mammu tikai latgaliski runāja. I mēs katru vasaru uz Latgali braucām. Mums radi bija i Balvos, i Preiļos – ģedam brāļi, tagad visi apmiruši. I tai mēs puorsavuocamīs. (Sunim.) Džeina! Tev kauna nav? A nu ka marš no galda! Gatava no ādas izlīst. Naboroj jū pi golda, lyudzu, a to jei ite vysu laiku tuseisīs.³

RL: Bet jums tik daudziem cilvēkiem tā māja nemaz neizskatās tik liela.

Margarita: Myusim moza sētiņa. A no kurienes finansēm būt? Es kā feisbukā pasaku, ka strādāju, ka rubīju mužika darbu, man uzreiz bāž acīs – bet kā? Tu že JKP! Ko tu pribedņaješsja?⁴ Nu jā, bļaģ. A tas, ka pieci sīkie tev ir jāvelk, tas visiem pilnīgi pie dirsas. Tas, ka tu kreklu dirsā citreiz rauj, kad no rīta līdz vakaram rubī... Agrāk mēs i lopus turējām, i viss.

RL: Tagad vairs ne?

Margarita: Nē. Pa kuru laiku? Mēs citreiz aizbraucam ap septiņiem rītā un ap divpadsmitiem tik esam mājās, smejies? Man tagad sīkie Rogovkā, viņiem tur dienesta viesnīca. Vasarā ta vēl hren s ņim, var atbraukt, silts. A kā ziemā, kad nav kurināts? A tur silts, turpat simt metri līdz skolai. Par dzīvošanu, skaiti, nav jāmaksā. Tagad gan korona, tagad hren. Es jau Ilgai Šuplinskai pateicu, ka, ja no 1. septembra izdomāsi atkal kaut kādu koronu, aptīšu sīkos ar sarkano lenti, nolikšu pie skolas un dari, ko gribi!

RL: (Smejas.)

Margarita: (Sunim.) Ej prom! Redzi, kā viņa put visu laiku? Es nevaru šito izturēt. Bija tāda smuka, apaļa, laikam šitie laikapstākļi. Paskaties, aste kā pātaga, bļin, palikusi.

RL: Viņai bērni ir bijuši?

Margarita: Bija, bija, visus izgrāba uzreiz. I tagad vēl raksta: a varbūt ir? Es saku nē, nē, nē.

RL: Un kas ir tēvs?

Margarita: Es tev pateikšu, šitā prosķitutka pati var aiziet, kur grib.

RL: (Smejas.)

Margarita: Kaimiņiem suns piesiets pie ķēdes. Tak viņa pati aizgāja! Atnāca: priņimajķe meņa!⁵ Es ohreņela. Zvana man, saka: “Tu zini, ka tavējā pie manis?” Nu, prosķitutka! Kā savādāk nosauksi? Pie visām suņi staigā uz mājām, a šitā pati aizgāja. I davoļnā tāda, ohreņeķ. A kā 13 gabalus atnesa, es vobšče ohreņela.

RL: Trīspadsmit!

Margarita: Jā. Es saku, nu tu, bļin, i bļeģuga! Saku, visa saimniecē atsitusies. Saimniecei bērnu daudz, suņam tāpat. Un tad, kad jau sadzima tie kucēni, es aizgāju pie kaimiņa: “Prošu, aļimenti plaķi!”⁶ – “Ne mēs vedām, ne myusu probļemas,” maņ pascieja. Naguļala, pusķ razjabivajetsja,⁷ ķipa apmēram tā.

RL: Margarita, tu esi īsta latgaliete?

Margarita: Es domāju, da. As par nastojaščū latgaļīšu buobu uzskatu taidu – zini, kai krīviski soka: koņa na skaku ostanovit, v gorjaščuju izbu vojģot.⁸ Es atceros, kad sākās Ukrainā visa tā zavaruška, kad Putins pieteica savas tiesības uz tiem krimiem-hrenimiem, mēs aizbraucam vienā vietā, a tur tādi jauni puiši, zemnieki. Es viņiem saku: “Īsadumojit, puiši, ka togod tan atītu pi myusim tys krīvs. Ko jūs darītu?” Viņi man saka: “Kū, mēs salaseitu sovys gimenis, i pa ceļu.” Lai viņi, saka, iet iekšā. Es saku: “Es gan ņihrena! Es hoč kā, bet viņus sagaidītu!” Citādi kas, viņš te nāks manā mājā, teiks, kā man dzīvot, kā man runāt, ko man darīt? Es saku, es nostātos, kājas saliktu kopā, apvilktu ar krītu un par to pašu kvadrātiņu cīnītos līdz pēdējam. Mani tā nošokēja, kā vispār var pateikt: es salasīšu visus savējos un aizlaidīšu, lai nāk iekšā! Es saku: kā tā? Tavā mājā, tu šeit dzīvo, tu šeit visu darīji ar savām rokām. Kā tu tā vienkārši to atdosi tikai tāpēc, ka viņš ir spēcīgāks par tevi? Un kur ir teikts, ka viņš ir spēcīgāks par tevi? Varbūt tu reizi tā riktīgi uzbrēksi viņam virsū, moš i apgriezīsies un aizbēgs projām? Moš viņi tik tādi bravūrīgi ir. Kā man baķka teica, stāv zaldātiņi, tādi hļupiciņi, laikam uz ūdens, uz maizes. Vienam tādam kā liksi, viss strojs uzreiz apkritīs kā domino kauliņi. Tak što tā.

Latgalieši – tā ir pilnīgi cita mentalitāte. Mēs esam tādi kā atvērtāki, mums ir, zini, širokaja duša⁹, mēs nekad neizdzīsim no sētas. Piemēram, kā man te divas vai trīs nedēļas atpakaļ feisbukā atraksta, jaunieši atbraukuši uz Latgali, neviena rada šeit nav, nav kur palikt pa nakti. Es saku: “Tak brauciet, požalujsta, teltis uzcelsim, lyudzu. I paēst īdūsim, i vyss. Nav probļemu.” – “O,” viņa saka, “a mēs tur braucām pie vieniem, pie otriem, mums saka: ko jūs te, ko jūs te!” Es saku: “Pie mums tā nav.” Nu labi, moš es esmu tāds cilvēks, moš es esmu naiva. Bet es no otra cilvēka puses arī gaidītu to pašu.

RL: Un prom no šejienes tu neparko neietu?

Margarita: Nē. Vsjo. Es kad aizbraucu uz Rīgu... Man že radu pilna Rīga, pa dienu visus neapbraukāsi. Es tur varu izturēt dienu, divas. Saproti, tu jau no tā šuma esi atradis. Mēs vot bijām pagājušonedēļ uz Igauniju aizbraukuši. Sīkos aizvedām. Kā piektdien izbraucām, svētdien vakarā tik atbraucām. Bļa, mēs paņēmām tajā Tallinā, vecpilsētā, tādu kā hostelīti. Viņi tur naktī zem logiem ar mašīnām – da-da-da, da-da-da, laikam sacenšas, kuram skaļāka, mūzika, nezinu, nu ņevrubajusj, nakts vidū viņiem to vajag. Un tās akas! Tur ir tie dzelzs kanalizācijas vāki, un viens nav riktīgi aiztaisīts. Kā ar mašīnu kāds pārbrauc pāri – tu-dū! Tikko sāku aizmigt – tu-dū! Es saku, tas viņiem jāpieraksta kā ekstra: “Pie loga tu-dū.” (Smejas.) A kas tev šeit? Sienāzīši dzied. Es pat nesaprotu, kā es nodzīvoju 16 gadus dzīvoklī Rīgā. Kā tur vajadzēja, Ludzas ielā, tos bērnu ratus taščīt augšā uz to piekto stāvu un atpakaļ? Un vēl, zini, tā Maskačka, Lubančiks, viss šitais čigānu rajons – nu nelaida ārā mūs! Kad mēs atbraucām uz šejieni – svoboda! Mēs te tādus sūdus taisījām, mūs te meklēja čuķ ļi ne ar policiju. Mums tur lejā tek upīte. Nu, mēs atbraukuši, rīdzinieki, davaj iesim pārgājienā, meklēt, no kurienes iztek upīte. A hrens zin, kur tas ezers atrodas. Un mēs pa to upīti nobridušies, dzirdam – jau bļauj, kur bērni palikuši. I nezini, ar priekšiņu vai pakaļiņu nākt atpakaļ uz mājām. Mēs atnākam, visas labās drēbes nobristas, visi dubļos. “Kur jūs bijāt?” – “Mēs gājām pa upīti.”

RL: Klau, tu taču piedalījies tajā raidījumā “Gandrīz ideālas vakariņas”. Kā tev tur gāja?

Margarita: Ohreņenna!

RL: Nu, nu?

Margarita: Koroče. Mēs salasījāmies četri cilvēki. Es, zini, esmu taida prasta. Tad tur bija Arnis Slobožaņins, viņš jau ir taids kai gorodskijs myusim.¹⁰

RL: Kas viņš ir?

Margarita: Dziedātājs no grupas Dabasu durovys. Tāds gara auguma puisis. Viņam Latgales vēsture patīk, viņš dokumentālās filmas taisa – “Latgaļi Sibīrijā”, tāda viņam ir. Tad tur bija viena no Kārsavas, tā, kas maizi cep, tāda Aina, viņa mums bija pati vecākā. Nu, viņa tāda prodvinutā – viņai tur tāds kā viesu nams. Piemēram, tu atbrauc kaut ko paskatīties, hoķa bi to pašu muižu Kārsavā. Kur tu paēdīsi? Pie viņas! Viņa kad attaisīja savu šupļadku ar pripravām¹¹, es sapratu, ka man pripravu sētā vobšče nav!

RL: (Smejas.)

Margarita: Viņai tāda atvilktne kā šitais galds, un vienas garšvielas! Un tad bija vīns taids čiuļeits, viņš Rēzeknē strādā, Jorikā, kaut kāds... Nu kā viņu, bļin, sauc? Viņš uzved tās lugas.

RL: Režisors?

Margarita: Jā. Jauns puika no Rīgas. Četri gadi ķipa jau dzīvo Rēzeknē. Es, kad viņu ieraudzīju, teicu: “Jēzus Kristus atbrauca!” Garš, ar bārdu apaudzis, mati gari. Viņš tur, vot, ar tiem bērniņiem, dauniņiem ņemas. (Meitai.) Annij, varēji atnest šķīvi un nazi, zivi atveda! I atnes gluozeites mozuos, i iudeņi s olūta hoķa bi zapivonam.¹² Avota ūdens mums ir, ar avota ūdeni var aizdzert.

RL: Ļoti labi.

Margarita: Normaļok. Un krušku kaidu iudiņam!¹³ Nu i vot. Pie pirmā mēs braucām pie Arņa. Viņš Daugavpilī dzīvo. Tas garais ceļš – ohreņennais! Aizbraucam uz turieni, a viņam dzīvoklītis piektajā stāvā, bez lifta, bez nekā. Nu i kā, mēs visi latgaliski savā starpā runājam, krome tā režisoriņa. Bet viņš saka: “Es visu saprotu, runājiet.” Es saku: “Bļa, četri godi dzeivoj Rāzeknī, latgaļīšu volūdu naasi izavucejīs!”¹⁴

RL: Jā, jā. (Smejas.)

Margarita: Mēs tur raz, raz, a kas balvā? Kaut kāda balva tur esot, mēs nezinām, kāda. Es viņu pie stūra piespiedu: “Tā, kādas atzīmes liksi?” Nu, kāda starpība? Man vispār tāds plāns bija: visiem pa vieniniekam ielikt, lai es vinnēju. Bet čiuļs ir čiuļs. Mēs, trijotne, uzreiz – ahā, sīkajam žopa!

RL: (Smejas.)

Margarita: Arnis tur taisīja kaut kādas – hren poimjoš – rukolas, hujukolas, es pirmo reizi tādu nosaukumu dzirdēju. Būtu labāk teicis: skābene, tikai drusku rūgtāka! Tad tur kaut kāda gaļa, ohreņenna bieza, no abām pusēm apcepta, vidū zaļa. Es nezinu, kā tas saucas.

RL: To droši vien sauc par steiku.

Margarita: Nu, var jau būt... Meibī. Mēs sēžam, Arnis kaut ko dara virtuvē, viņi filmē, mēs, trīs dunduki, sēžam vienistabas dzīvoklītī tai piektajā stāvā, karstums ohreņennajs, svīstam, durvis viņam vēl čīkst, ārā iziet sapīpēt nevar, jo viņas čīkst un tev jau uzreiz no virtuves tā vot parāda, ka viņiem mikrofonos kaut kas. A kad es braucu uz Rēzekni, es iegāju veikalā, nopirku 200 gramu pudelīti, ieliku somiņā, nu – malo što, tur švaki paliks, ko viņš tur ēst dos, hren zin. A mikrofons tad visu laiku pielikts, tas tad klausās visu laiku! Un es tagad saprotu, ka mums neviens neko nelies, a iedzert ta gribas! Es tad ieeju tualetē, kuļkuļkuļ, eju ārā, un kā tu domā, kurš uz mani visvairāk skatās? Tas, kuram ir mikrofoniņu klausītājs. Kuļkuļkuļ, viņš saka, esmu dzirdējis, ka podā šļakst, bet nu ka kuļkuļkuļ tualetē...

RL: (Smejas.)

Margarita: Tad otrā dienā bijām mēs pie Ainas. Vot tur, karoče, zaļa gaļa sagriezta smalki, smalki...

RL: Ā! Karpačo?

Margarita: Nē, kaut kāds tra-ta-ta...

RL: Tartars?

Margarita: Tartars! Un tagad viņa uzliek to tra-ta-ta uz galda, es redzu: maltā gaļa, te sīpoliņi sagriezti, te vēl kaut kas, te vēl kaut kas, te vēl. Un pa vidu uz tās maltās gaļas uzsista ola. Es saku: “Kā tas saucas?” Viņa saka: “Tartars.” Es saku: “Tai i byutu pasciejuse – negribēju kotletes cept, ēdiet zaļu!”

RL: (Smejas.)

Margarita: Nu, kā tu vēl to nosauksi? Bija slinkums cept gaļu. Ohreņeķ! Pie Arņa bija pusjēla gaļa, pie tās – pilnīgi jēla, es saku, vot mēs tā pa druskai, pa druskai pārejam uz jēlu. Arnim, viņam šausmīgi garšo tādi visādi pusjēlie, jēlie. Es saku: “Bļaģ, man jau par Arni paliek bail! A vot sagribēsies cilvēkam tartaru, ieraudzīs uz tīruma govi – hrenakš, kājas nav!”

RL: (Smejas.)

Margarita: Nu, un tad Aina aizveda mūs uz šmakovkas muzeju.

RL: Daugavpilī?

Margarita: Nē, Kārsavā tak arī ir! Viņai saka: “A kādu izklaidi?” Man ta probļemu nav, es pirti izkurināšu. Viens zvanoks, puiši saskries, saspēlēs, sadancos vai kas. Bet viņa – es tā i domāju, ka vedīs pie Jankas uz šmakovkas muzeju. Tas tur tagad sataisījis tādu “šmahito” – ņi to dzert, ņi to viertīs. Lielā glāze, 30 gramu šmakovkas iekšā, saspaidītas lapiņas tur taidas, ohreņenno pilna pielikta ar ledu, un limonāde virsū. Es saku: “Kas tas ir?” – “Šmahito.” Tur daže grādu nav! Priekš kam? Šmakovka ir jādzer kā šmakovka! Dēļ tam tas dzēriens ir domāts, nahren jāizdomā visādi... Nu, un tad viņi visi brauca pie manis. Saka: “Tev ir trīs stundas, paika jāuztaisa.” I visu filmē, bļaģ. Man pirmoreiz mūžā piedega kāposti! Kā es lamājos! Domāju: žopa! Kauns būs tādu raidījumu skatīties.

RL: (Smejas.)

Margarita: Galvenais, es tīru kartupeļus un jūtu: kāposti, bļaģ, piedega! A tur tāds Aleksandrs stāv pie kameras. Es saku: “Saška, ņe sņimaj! Saška, ņe sņimaj!”

RL: (Smejas.)

Margarita: Vsjo, v žopu! Visu mūžu esmu kāpostus vārījusi, nekad dzīvē nav piedeguši, a te – zakon podlosķi!¹⁵ Nu i viņi filmē, mēs šeit ārā sēžam... Un! Mūžam nekad mums nav pļāvuši pieturu, nekad te nav bijuši trimmeristi! Bet, tikko viņi sāk filmēt, tie tur atbrauc – vžžž, vžžž! Pacani kak po zakazu¹⁶ atbraukuši. Un – vsjo! Mēs sēžam, filmēt nevaram, kartupeļi atdzisuši, viss atdzisis. Un Aina saka: “Mēs izaļiksim, ka myusim ir siļts iedins.” Un visi izliekas, ka ēd siltus kartupeļus.

RL: Tātad tev bija kāposti, kartupeļi...

Margarita: Man bija skābie kāposti, jaunie kartupeļi, piecepta karbonāde, lielā bļoda ar salātiem po ģerevenski – gurķis, tomāts, dille, krējums. A viņi tur: “Mūsdienās jau krējumu vairs neliek salātos, liek eļļu.” Es saku: “Kāda, bļaģ, eļļa?” Koroče, mums tās ēdienkartes sākumā parādīja, ko mēs ēdīsim. Un tur – salāti, bet apakšā parakstīts “eļļa, eļļa, eļļa”, vienam eļļa, otram eļļa... Es saku: najuh tā eļļa, hoķ labi noslīdēs.

RL: Kas noslīdēs?

Margarita: Salāts tas noslīdēs labi. Viss ar eļļu. A tur tā Aina, nu, cik viņai gadu varētu būt, pāri 50 stabiļna. Un viņa – ohreņivaju! – es pēc sešiem neēdu. Ņihuja sebja, vakariņas sākas piecos, tu pēc sešiem neēd! Viņa tur drusku paknābā, paknābā – figūru ietur. Nu, jā, protams, viņa tur tos cilvēkus uzņem, var redzēt, ka sieviete sev seko, nav tāda šalopaika kā es – zini, pofig, kakaja ja jest, špakteli nekrāmēšu sev virsū, pa saloniem nestaigāšu, ļubi ne to, kas ir snaruži, a to, čto vnutri. Es sevi tā mierinu tā. Štobi ļubiļi ņe za širotu taza, a širotu duši.¹⁷(Smejas.) Apmēram tā. Vot, es tā dzīvoju. Kam kaut kas nepatīk – stenderi redzi, durvis atradīsi. Bez bazara. Es prostaja kak tri kopejki. Vārdu sakot, tur būs tikai viens vienīgs “pī-pī-pī”. Aizved viņi mani uz Rimiku iepirkties – a Rimiks tur ir sponsors. Tagad es pieeju pie tā plaukta, kur tie visi – zini, kāposti, hrenāposti, viss šitais te. Skatos – pārdod gailenes. Un es redzu, ka viņas tur stāv jau sen, sen. Un man tak mēle tā piesieta, es saku: “Pizģec, tās gailenes laikam pašas no meža ir nākušas uz veikalu!” Kā viņas uz mani... “Par Rimi tak nevar teikt neko sliktu!” Bet es jau par Rimi neko nesaku, es par gailenēm. Ka viņas tik šausmīgi izskatās, un ceņņiks tāds, es ohreņevaju! Pizģec.

Ladno, hoķ normāli padzēra šmakovku, iegāja pirtī. Tagad vsjo, jāsēžas saldais ēst – man tur kekss bija izcepts, bet nav kas sēžas. Puiši no pirts izlīduši, guļ zālītē. A viņi vēl dīķī ielec un pēc tam atpakaļ iekšā. Nu? Tie filmētāji – viņi, protams, hrenova darīja, viņi tak nesajēdz, ka nevar pirtī durvis virināt. Viņiem, redz, nofilmēt vajag. Kā attaisa, kamera uzreiz aizsvīst. A man sīkais, viņam patīk pamocīt. Viņš labu karstumu, stipru čadu sviež. Mēs tik sēžam, dzirdam: “Svīd, svīd!” Koroče, viņš noguldīja tos puišus. Man saka: “Margarita, paskaties, kā tur zēniem iet.” Es bļauju pie durvīm: “Puiši, jūs pliki?” – “Nui.” Es domāju, podjebnuļi, un veru durvis vaļā. Arnis sēž priekšnamiņā ar dvieli apsedzies. Es saku: “Arni, žopa, vsjo?” – “Jā, vsjo, neiešu vairs. Neko vairs nevajag, es gulēt gribu.” Un tas otrs bija pirtī. Es rauju durvis vaļā, skatos – točna pliks. Es durvis ciet, saku: “Nu ko tad jūs nebrīdināt, ka točna pliks?” – “Nu ko tad tu tur redzēsi?” Nuja, ko redzēšu? Acis tikai šitādas vot ieraudzīju. A tas čiuļeits tik tievs, ka aiz slotas noslēpās. Liekas, viņš pat sarāvās vēl uz pusi.

RL: (Smejas.)

Margarita: Nu, un tagad brauksim pie tā čiuļa.

RL: Un kur viņš dzīvo?

Margarita: Arī dzīvoklītī. Bet viņš – ohreņenno! – ir malacītis. Tur labi strādāt, viņam teātris apmaksā gan dzīvokli, gan visu, lai tikai viņš tur sēž uz vietas. Nu, un tad sākās tā visa hrenaķeņ. Pirmais bija šoks, kad mēs iegājām iekšā, – nu, pareizi, mākslinieks ir mākslinieks! Tu izej uz balkona un ieraugi – karājas lampiņas, parastās lampiņas visādās krāsās, vienkārši sakārtas. Nu, tā kā mums drēbes sakārtas, tā viņam lampiņas. Nu, hren s toboj, zolotaja ribka!¹⁸ Tu ieej tualetē, bet tur sienas pilnīgi sarkanas. A viņš jau pirms tam teica: “Pie manis tualetē ir sarkanais lukturis.” Ņi hrena sebe, što tam ješčo proishoģit,¹⁹ ka tev sarkanais lukturis? Un tad mēs sapratām: viņš krāsoja sienas un vienkārši lampiņu arī netīšām nokrāsoja.

RL: (Smejas.)

Margarita: Bet tie ēdieni! Es tādus neēdu. Viņam tur asi kaut kādi, polu kitajskije, polu ņe kitajskije, visādi šitādi. Un visur šausmīgi daudz piparu, šausmīgi. Pat saldajā viņš umudrilsja, bļaģ, piparu iebāzt, zaraza, vot ņe poņimaju. Tāpēc tu esi tik tievs, prosralsja, visas cērmes izlīdušas ārā, ka tu tik vienus piparus ēd. Užas!

RL: (Smejas.)

Margarita: Un pie manis saka: “O, normāla gaļa!” Tak taisi pats tādu! Šņagucīšus visādus ēd – tādu mērcīti palejiet, šitādu. Kāda mērcīte? Majonēze ar krējumu! Oi, mums tur jautri gāja! Mums saka: “Nu, vsjo, sākam filmēšanu. Runājiet, lūdzu, latviski.” Mēs visi: “Jā, jā. Runāsim latviski. Nu, kā tu atbrauci?” – “Nu tā.” – “Da bļaģ, tie ceļi zadolbaļi...” Un pošla latgaliskā. Tas čiuļs tikai pa vidu kādu vārdu latviski iemet. Mums prasa: ar kādu ēdienu jums asociējas bērnība? Arnis saka latgaliski: “Maņ ar tū ir tū.” Aina saka: “A maņ ar bulkom.” Es: “A maņ ar ceptim kartupeļim ugunskurā.” A tas ko pateica, es daže nezinu, ko viņš tur pateica. Kad viņš mums ēst bija sataisījis, pēc tam bija intervija. Man prasa: “Kā tev viņš?” Es saku: “Nu, razvedkās as ar jū naītu.”²⁰ – “A ko tā?” – “Nu kur tad ar čiuli aiziesi? Nu kur tu ar viņu aiziesi?” Viņas tur vobšče zviedza, mīzdamas stāvēja, nevarēja nofilmēt. A man – kas uz mēles, to es plēšu. Es zinu, ka man pēc tam būs kauns to skatīties, za to es zināšu, ka pateicu taisnību. Man visi ģesjatkas salika. Da mēs visi visiem salikām ģesjatkas. Tikai tas čiuļs Arņam devītnieku ielika.

RL: Par ko?

Margarita: Nu, tāpēc, ka bija pie Arņa pirmais raidījums. A man viņš saka: “Es tev gribēju ielikt 12, neļāva.” Es saku: “Skaidrs, jāielej vēl viena glāze.”

RL: (Smejas.)

Margarita: Nu vot, re, kur ir šmakovceņa. Tiks jyusim arī.

RL: Bet šī ir ar kaut ko kopā.

Margarita: Viņa uzlieta uz kaut kā. Šitas tāds babskijs dzēriens skaituos.

RL: Babskijs?

Margarita: Nui.

RL: Tad jau tā ir švakāka?

Margarita: Nē, nav švakāka. Drusku vieglāka.

RL: Un kur tad jūs viņu ņemat – paši dzenat vai pērkat kaut kur?

Margarita: Sekret službi. Nu, īdzersim. Za poņimaņije.

RL: Vasali. (Saskandina.)

Margarita: Nu, nenodedzināja vēl?

RL: Nē. Viegls.

Margarita: Vo, kur avota ūdens. Rodņikovaja voda! Es saku, man ķotka bija atbraukusi uz šejieni, tak mēs ar viņu tā riktīgi sakniedējām. Otrā rītā viņai švaki. Nu, sīkie atnes viņai šito ūdeni. Viņa reizi izdzer kružku, otru kružku, tad saka: “Bērniņi, atnesiet vēl man to saldo ūdentiņu ar cukuru.” Es saku: “Ar kādu cukuru?” Saproti, viņš kā mīksts, liekas, ka ir salds. Es saku: “Uspokojsja, vecen, tev jau atrofējušies visi maņu orgāni no dzeršanas!”

RL: (Smejas.)

Margarita: Izstāstīšu, kā šito šmakovku taisa. Sekret firmi.²¹ Apber ogas ar cukuru – da jebkuras, vai ķiršus, vai plūmes, vai upenes. Noliec, lai pastāv nedēļu. Oga pati palaiž savu sulu. Virsū šmakovku, vēl div nedeļis pastuov... Šiten pamaz ogu vecais pielika. Būtu vairāk, viņš būtu vēl biezāks, kā liķieris.

RL: Bet kas tad beigās bija tajā balvā?

Margarita: Balva bija – uz spa. Bet mums trim cilvēkiem bija vienāds punktu skaits, tikai Arnim mazāk. Es saku: “Viss, haļava, davaj vilksim špickas.” Arnis tā: “Ņi hrena, man vismazāk punktu, es izlemšu, kam.” Es jau zināju, ka viņš dos Ainai, jo tur bija tā jobanā maltā gaļa neizceptā, viņam garšoja.

RL: (Smejas.)

Margarita: Viņš man blakus sēž, un es viņam tā diezgan skaļi saku: “Arni, bļaģ, es zinu, kur tu dzīvo, ja kas. Es varu aizbraukt pie tevis uz mājām.” – “Nē,” viņš saka, “es došu Ainai. Tev tak pošai ir spa, tev ir pierts sātā.” Nu, domāju, i nahuj man tas spa? Ja būtu kaut kur uz ārzemēm, tad moš es arī kautos, dotos kādam pa pieri. Vot, kā, piemēram, mēs aizbraucām uz akvaparku...

RL: Kurā vietā?

Margarita: Mēs bijām Igaunijā, vienreiz netālu no Tallinas, vienreiz Tartu. Nu, pateikšu tā. Tu, koņešno, vari tur sēdēt kaut visu dienu, ja biļete ir. Divas trubas kaut kādas, i slidkalniņi tādi kā smilšu kastēs šeit pie mums, Latvijā. Es braucu pa to kalniņu, braucu un pusceļā nobuksēju. Vai tur ūdeni pamaz palaida, vai ko – jūtu, dirsa buksē, uz priekšu nekādīgi. Zini, kā ručņiku, kad norauj. Es i tā, i šitā, i rauju ūdeni zem sevis. Pēc tam skatījos, es nebiju tāda vienīgā, tur vairāki tā darīja, laikam viņiem pamazs spiediens bija. A vot kad Ventspilī bijām... Oi! Tas bija jau gadi trīs vai četri atpakaļ. Arī uz akvaparku aizgājām. Nu, visi tur braukā pa tām trubām. Kur tad es, domāju, iekāpšu tajā trubā un iestrēgšu. Bet Vilis mani pierunāja, saka, davaj nobrauksim. Truba lēna, daudz pagriezienu. Nu, es kā braucu! A tā truba ir melna, un tu nesaproti, kurā momentā tev jāievelk gaiss, lai ienirtu. Viņa griežas, griežas, griežas. Un tur tad tumšs, tad gaišs, tad tumšs, tad gaišs, un tevi groza. Un es tik kliedzu: “Jēzus Marija! Jēzus Marija!” A zini, kā, kad centners iet lejā, tur ir tāds centrbēdzes spēks, bļaģ! Es kā lode izlidoju no tās trubas ārā. Domāju, tas baseina ūdens izies ārā k jedreņi maķeri ar visiem bērniem, pienāksies lasīt pa krastu.

RL: (Smejas.)

Margarita: Tas cilvēks, kas lejā stāv un skatās, vai pareizi izlido vai nepareizi, bija gandrīz apmīzies no smiekliem. Man jau tā balss ir diezgan skaļa, un viņš tikai dzird: “Jēzus Marija! Jēzus Marija!” Saka, nekad tik dievticīgu cilvēku nav trubās dzirdējis.Es nobraucu, pateicu: mūžam vairs nebraukšu! Vot, tur pie Tallinas vienai trubai ne visur ir kupols pāri. Ne visur viņa ir ciet. Es kā cilvēks, kurš drusku fiziku zina, savā prātā domāju: ja tevi aizvērtā trubā apsviedīs uz riņķi, tu vienalga paliksi iekšā. A tur, kur ir tikai tās jedrjonās malas, ja es tā riktīgi ieskriešos – hujakš, un manis nav, ar visu balonu aiziešu kā ar piepūšamo laivu. Tā nočaukstēs, bļaha – I believe I can fly.

RL: (Smejas.)

Margarita: Lieciet to maizi tuvāk pie sevis! Jūs moš, cilvēki, ēduši neesat. Vo, kur ir maize. Viņai pizģec būs šitajā karstumā. Nopietni tev saku, sātas špeks.

RL: Nekas. Speķim nekas nenotiks karstumā.

Margarita: Nu, viņš paliek tāds... Speķim ir jābūt, pa manai visai domai, stingram. Tāpat kā puišam jābūt stingram.

RL: (Smejas.)

Margarita: Ja šņurkiem tecēs, kam tāds, nahren, būs vajadzīgs?

RL: (Smejas.)

Margarita: Tiks izrakstīts no mājas grāmatas. Kai soka, ļišon pizdi i kuhņi.²²

RL: (Turpina smieties.)

Margarita: Nu aizrīsies, bļaģ, nesmejies tik daudz! Man patīk, ir mums tāds ārsts viens, pa televizoru runā, tāds vecs vecītis.

RL: Danilāns?

Margarita: Nu hren viņu zina, kā viņu sauc, viņš ļoti gudri pateica: nekādas badošanās cilvēkam vobšče nepalīdz, cilvēks var ēst da jebko, skatoties, cik daudz. Es laikam mīlu daudz.

RL: Tev arī ir bijusi tievēšanas kūre?

Margarita: Par to tievēšanas kūri es pateikšu tā: beja ite myusim X faktors...

RL: Kas ir X faktors? Arī kaut kāds raidījums?

Margarita: Nu, duročku ta netēlo!

RL: Es taču nezinu! Man nav televizora.

Margarita: Tev jāuzdāvina?

RL: Nevajag. (Smejas.) Bet tu nebrīnies, es tiešām daudz ko nezinu. Par tām vakariņām es zināju, jo kaut kur biju ciemos, kur rādīja.

Margarita: Nu, koroče, bija tāds X faktors, dziedāšanas konkurss, nu...

RL: Un tu gribēji tur piedalīties?

Margarita: Es tur jau biju!

RL: Tu piedalījies?

Margarita: Protams!

RL: Es sapratu, ka tu tikai skatījies.

Margarita: Nē, nu pizģec. Davai načņom snačala, šķiram jaunu lapu – es tev pastāstīšu, kā bija sākumā. Sākumā bija tā. Es skatījos jūtūbā ierakstu no Ukrainas. Skatījos, skatījos un nevarēju sagaidīt, kad tad beidzot Latvijā būs tas X faktors. Un tad pēkšņi, bļaha, redzu internetā – X faktora atlase Rēzeknē! Cik tad ilgi cilvēki šeit cietīs, ka netaisīs to konkursu? Es jau domāju, ka Latvijā vispār nebūs, pārāk maza valsts mums ir. Un tad pēkšņi kā ar aukstu ūdeni – skatos, atlase Rēzeknē. Nu bļahen-muhen, domāju, braukšu. Nepateicu nevienam, tikai Vilis zināja. Nu i tagad vsjo, pojehala. Mani aizveda māsas, viņām mašīnas, tiesības, vīrs aizbrauca uz darbu. “Lai tevi nepaņemtu,” apmēram tā. Nu, un pohujarila. Ieeju, skatos, tur visi tādi jauni; domāju, ko tad es tur, vecene, sorok godi, bļa? A es vēl, zini, tādās drēbēs – bikses līdz šejienei, džemperis līdz šejienei. Nu, tāda galīgi čābīga. Ja tu paskatītos tās bildes, nesaprastu, vai tā tiešām ir Margarita. Hren znajet, s gori spusķiļi...²³ Viens nodzied, otrs nodzied. A tur kā: laiž iekšā tikai dziedātāju. Mēs visi sēžam tur koridorī, vienu ielaiž, tur sēž žūrija. Saka, mēs jums dosim ziņu. Viens nodzied, sauc – sļedujuščij! Un tad izsauc – Margarita! Es uzreiz s poroga²⁴: “Vasali!” – ar savu, bļa, balsi. Prosnuļisj. Kto prosnulsja, kto ņet – hujs viņu zin.²⁵ A tie producenti visi vietējie. Es sāku dziedāt, skatos: viena no meitenēm sāk žāvāties. A zini, cik obidno?

RL: Ko tu dziedāji?

Margarita: “Balto rozi”.

RL: Kas tā par dziesmu?

Margarita: Bumeranga dziesma. (Dzied.) “Balta roze nozied dārza malā, velti lūpas tavu vārdu sauc. Tevi gaidot, sirds man klusi zvana,” – un vperjod, un vperjod, un vperjod. Nu, i pohrenačila. A es ar savu runāšanu... Viņi saka: “Jūs esat saģērbusies kā babuļa.” Saka: “Jūs uz ballēm vispār staigājat?” Es uzreiz: “Jūs aicināt? Man kleita ir mājās.” Viņi saka: “A kā jūs līdz Rīgai tiktu?” Saku: “Vobšče bez probļem! Viens vilciens, trīs stundas, un es esmu Rīgā.” Nuja, “mēs jums dosim ziņu”. Bet es jau sapratu uzreiz. Un, kā man māsas saka... Tu tur ej viens pats iekšā, citus nelaiž. Viņas neredz, kas iet iekšā, kas iet ārā. Bet pirms iešanas kabinetā visi ir kopā. Un te pēkšņi viņas saka: “Dzirdam! Mūsējā dzied!” Viņas man pēc tam to izstāstīja: “Mēs ausis pie durvīm pielikušas, ko tu runā, mēs dzirdam, ko atpakaļ – nedzirdam!” Un zini, kas visinteresantākais bija? Sēž visi koridorī. Piemēram, mēs ar tevi sēžam, tu man konkurents, mēs zinām, ka cīnāmies par tikšanu. Viens iegāja iekšā, izgāja – i pošol nahuj. Otrs – pošol nahuj. A es eju ārā un esmu šokā – visi plaudē! Nopizģījusi vēl plakātu. Es, izgājusi ārā, saku: “Es viņus iesildīju, tagad davaj uz priekšu!”

RL: Un viņi teica, lai dziedi arī citā valodā?

Margarita: Viņi prasīja, kādās valodās varu nodziedāt. Es teicu: krieviski un latgaliski.

RL: Tad tu vēl vienu dziesmu dziedāji?

Margarita: Es viņiem kā nodevu, bļa, “Dzeguze kūkoja...”.

RL: Kas tā par dziesmu?

Margarita: Aijas Rimšas dziesma.

RL: Bet tu sāki stāstīt par tievēšanu.

Margarita: Jā. Nu vot, tur, tajā X faktorā, pirmajā gadā ne, bet otrajā sezonā pīsadaļā Baritoni – četri puikas no Rēzeknes. Un viņiem kā mentors bija Intars Busulis. Nu, tur uz zoba vilka, ka puiši ļoti apaļi esot. Nu, ka vajagot... Es tā domāju, ka tur reklāmiņa nostrādāja: davaj, mēs tev zabašļajem²⁶, tu mūsus noreklamē, ka mums šausmīgi čotkā notievēšanas programma. Cepuri nost, zēni notievēja. Viņi tos cukura kilogramus turēja rokās, cik kurš ir nosviedis, cik kurš nav nosviedis. Nu davaj, pamēģināšu i es. Hren s ņim, zolotaja ribka! Ieeju es tajā internetā, uzreiz sāk visur lēkt reklāma ārā. Viņi tur pasaka, cik tev kilo, atsūta iz nedļi programmu – vot, tev tur vajadzēs nopirkt simtu gramu to, divsimt gramu to, treissimt gramu to. Nu, bļahen-muhen, davaj! Un tad vēl atsūta: no rīta tev jāpieceļas, jāiztaisa tādi vingrinājumi tik reižu, tādi vingrinājumi tik reižu. As kai duročka tos vingrinājumus taisīju, bērni no rīta, bļin, smējās.

RL: Kādi bija tie vingrinājumi?

Margarita: Tur vajadzēja i soļi pa labi, soļi pa kreisi. Nu, to jau vēl var, tur pumpēšanās, stāvēšana... Bet tad man atsūta: karoče, tev šodien jānoskrien cik tur, kilometrs vai divi. Es uz sevis paskatījos – kāds kilometrs vai divi? Pēc simt metriem āmens, ātros sauciet. Es viņām rakstu, saku: meitenes, kāds kilometrs vai divi, jūs ko? Te vesels centners, jopčik, līdz tualetei labi ja aizskriet varu. – “Nu, jūs varbūt varat mazāk, varbūt pasoļojiet vai vēl kaut ko.” Nu ladno, tas vēl tā. Sāku es taisīt visu to baģagu, ko vajadzēja ēst. Viena zaļbarība! Gaļa tikai bez... Vistu cept nevari, nekādā ne herņā, ne merņā, tikai bez ādiņas. Kā, bļaģ, var ēst vistu bez ādiņas?

RL: Pats garšīgākais!

Margarita: Nui! Tu viņu normaļna apgrauzdē. Nahren man tā vista, ādiņu dodiet! (Smejas.) Nu reaļno. Nedrīkst sāli likt! V mesto sāļa tu liec klāt to lasi. Joptvajumaķ, lasis... Es viņu dīķī, zini, varu noķert? Ohreņeķ, viņš man ar rociņu katru rītu māj: paņem mani šodien brokastīs! Nu, es mēģināju. Mēģināju, mēģināju. Jau otrā nedēļa iet... Tu paņem bundulīšus ar ūdeni... Vajadzēja redzēt, kā es tos bundulīšus, bļaģ, ar ūdeni, mauļa, staipīju pa istabām. Sīkie no rīta ceļas, nevar saprast – māte ūdeni nes bundulīšos, i tā, i šitā. A man že vecene pateica, ka vajag tā darīt, nu, es i daru. Desmit eiriki mēnesī samaksāju par to programmu. Fu, bļa, izsviedu dirsā viņus. Viņi tev atsūta, kas jādara, un tu dari kā muļķis. Laiks iet, tev plankā jāstāv 40 sekundes...

RL: Un tev bija kur svērties?

Margarita: Jā.

RL: Tu speciāli svarus nopirki?

Margarita: Zini, kad mēs nopirkām svarus? Kad uz ārzemēm braucām, lai nosvērtu somu. Vot tādi man svari bija. Bļaha, uzkāpu uz viņiem – jā, pa nedēļu astoņi kilogrami kak s kusta!²⁷ Bet otrā nedēļā sapratu, ka man gribas ēst. Jā, zini, tev tur vroģi parādās enerģija, bet pēc tam tu saproti: bļaģ, ēst že gribas! A mājās taču neēdīsi viņu to zaļbarību, tev pilna sēta cilvēku. Viņiem patika tikai tas, ka pupiņas vajadzēja taisīt – vienkārši pupiņas no bundžas hujnul skavrodā, i gotovs. As daže svariņus speciāli nopirku, maziņos tos, kur bija jāsver grami. Vistu arī, to jebučo, graizīju nost pa gabaliņam, lai tikai viņa svērtu tik, cik viņai ir jāsver. Skavradeņi vot taidu nopirku. “Ēdiet no mazākiem šķīvīšiem, jums liksies, ka jūs daudz ēdat.” Vot, no tādiem šķīvīšiem ēdu. Sākumā, zini, vroģi tiešām likās: jā, tu esi paēdis. Bet, kad tu sāc fizisko darbu strādāt, tad saproti, ka ar tukšu vēderu zobenu necilāsi, bļaģ. Gaļa vajadzīga. Es tur ēdu savas zaļbarības, a manējie mājās gaļu hrenačat. Man siekala tek, es izeju ārā pastaigāt vai vēl kaut kur... Atnāku, a smarža ta ir! Pitalasj zapahom.²⁸ Ai, cik garšīgi, cik garšīgi. Nu i pēc tam es sapratu, fakts ir tāds, ka visas tās kūres-hrenūres šausmīgi pa maku sit. Nu kā, parasti jau visi sāk tievēt pēc Jaunā gada. Es biju gudrāka, es pēc pirmā februāra. Mēnesi pagaidīju, lai riktīgi paēstu. (Smejas.) Nē, tur nebija teikts, ka pēc sešiem nevari ēst vai kaut kas tamlīdzīgs. Tu varēji ēst, kad gribi, bet tikai to, ko tev liek. Kad tu paskaties uz tā šķīvja – jobanij v rot, nu ko tur ēst? Man trusis vairāk budkā apēd. Viena zaļbarība! Bļaģ, domāju, paliksim par govīm. Nu ņereaļno! Brokoļi hrenokoļi, kādas es tik šņagas neēdu. Holoģiļņikā daže speciāls nodalījums bija mātei. Tad bērni vēl sāka mani uz zoba vilkt. Viņi aiziet uz Hesburgeru. Un tad mani prorvalo. Es saku, atnesiet mammai arī. “Tev nevar, mamm, tu taču mums slaido līniju ieturi!” Es saku: “Vsjo, zavjazaļi, nes šurp frī kartupeļus un lielo burgeru!” Un viss, tā mana kūre beidzās.

RL: (Smejas.)

Margarita: Nu davaj, dod, es tev daliešu. Zini, kā pi myusim saka? Ja tu, piemēram, dzer ar kādu no vienas glāzes un tev iedod glāzi, kurā vēl drusku ir palicis, tu saki: “As tovas asaras nadzeršu.” Vai nu dalej, vai nu vobšče nedod.

RL: Ak tā?

Margarita: Nu, ka tu nedzer asaras. Malo ļi, tev dzīvē ņe pokaķilo. Labi, davaj, jobņim pa gluozei.

RL: Šitais jau viskijs, šito nevar tā kā šņabi dzert uzreiz. Šitais jāsūc.

Margarita: Zini, kas jāsūc? Vot, pīpi var pasūkāt. Ne jau, bļaģ, alkoholu. Smejies, vai?

RL: Nu, čau. (Saskandina.)

Margarita: Es tev pateikšu tā. Mēs, kad bijām Gruzijā – paspējām nedēļu pirms koronas...

RL: Mēs – tas ir kas?

Margarita: Mēs ar vīru. Koroče, aizbraucām, dabūjām ohreņenno lētas biļetes uz samoļotiem, uz Kutaisi. Tiem slēpotājiem vēl vajadzēja braukt 200 kilometrus tālāk, a mēs turpat Kutaisi arī palikām. Mēs caur bukingu paņēmām dzīvošanu uz nedēļu, un šoferis mums bija iedots kā gids. Nu vot, aizbraucām. Bļa, tāda huiņa tajā Kutaisi! Nu kā, mums tāds pats klimats kā pie viņiem. Bet mums visas trubas ir zem zemes. Gan siltums, gan ūdens, gan viss. A viņiem vēl po starinke viss ir augšā. Daže tās mazās hujovinkas – visas pa augšu. Ejam uz tualeti, bļaģ, ūdens nav. Ne pameizt, ne padirst, ne padzert. Pizģec, mēs ņepoņatkā, kas noticis. Atskrien viesnīcas saimnieks, saka: izviņiķe, mums tāds apokaļipsis notika, aizsala visas trubas. Ziniet, kā, tas aukstums... Bet nu kāds tur aukstums? Moš kādi mīnus pieci vai seši grādi. Bet trubas ta augšā!

Pēc tam no rīta nevaram saprast, kas notiek. Viņiem tur kalni, lejas, kalni, lejas, apmēram kā Rēzeknē. Domājām, kas tur spolē? A viņiem tādu ziemas riepu vobšče nav, tikai tiem, kas uz kalniem brauc. Viņi ar tām vasaras riepām, svetofora neviena, es nevienu svetoforu neredzēju tajā pilsētā. Mēs tam savam šoferim prasām: “Kā jūs vispār dodat ceļu? Labās rokas priekšroka, kreisās?” – “U kovo lučše mašina, tot pervij jeģet, suka.”²⁹ Tāpēc, ka neviens viņā negrib ieskriet, zina, cik par viņu būs jāmaksā. A mēs domājām, kur viņiem tik apdauzītas tās mašīnas? Tie vecie pasāti – kurš bez spārna, kurš bez kaut kā. Bet tam, kurš tos tūristus uz kalniem vadā, tam jau 4 x 4, viņam pofig. Vilis daže filmē, saka, tu paskaties, tik mazs kalniņš, vispār nav kur izmainīties. Bet neviens nesaskrējās, poņimaješ, neviens! Un tagad jau pēdējie vakari, un tas mūsu gids mūsus vadā pa dārgajiem restorāniem. Tudasjuda, stakans vinčika četras eiras. Nu, skoļko ti buģeš žraķ?³⁰ Izeju ārā uzpīpēt, skatos, piebrauc buss, zadripannijs nazkaids. Un iekšā dzied: “Čita, rita, Margarita!” Es, protams, dziedu līdzi. Viņš pienāk, es saku: “Slušaj, prijehaļi, gribam šašliku paēst, mūsējais saka, nekur neesot.” Viņš saka: “A kto vas vozit?”³¹ Es saku, nu, tāds un tāds. “Saģiķesj!” Aizved mūs uz kaut kādu pagrabu. Skatāmies, tur galds kā trīs šitie, aizkrauts, kāzās pie mums tādu nav. Un tikai trīs mužiki sēž, šņabi hujarjat. Nu, mēs tur iegājuši iekšā, šoferis mums uzreiz saka: “Nepērciet pudelēs vīnu, pokupajķe srazu razļivnoje.”³² Nu, sēžam, dzeram vinčiku – pa vienam kausam, pa otram, nu bet cik tad var? Ceturtā diena jau. Man, protams, iebliež. A tie puiši, kas tur sēž, apmēram tava auguma, viens daže baigi līdzīgs, lisijs. Kaut ko viņi tur baigi skaļi runā. Skatos, vienu jau otpravļajut nahren, viņš aizmidzis pie galda, taksi izsauc, divatā paliek. Redzu, garlaicīgi puišiem paliek. Es paceļu kausu, saku: “Nu, za družbu narodov! Mi s Latviji k vam v pervij raz prijehaļi.”³³ Viens pienāk pie mūsu galda, saka: “Pejķe, što hoķiķe, ješķe, što hoķiķe, za vsjo zaplačeno.”³⁴ A es, bļaha, tā uz viņa: “Što, ti dumaješ, u meņa, bļaģ, ģeņeg ņetu?”³⁵ – “Ņet, ņet, vi naši gosķi!”³⁶ Es domāju, nuja, tu pasavieri, ka mēs maz ēdam, tad var arī zaplaķiķ! (Smejas.) Viņš saka: “Iģiķe za naš stol!”³⁷ Vilis – nē, nē. Es arī – nē, nē, mēs nekur neiesim. A viņi atnāk, šņabi man lej. Es saku: “Ti ohreņel? Kakaja vodka? Ja prijehala v Gruziju vino popiķ, vodku ja doma piķ mogu.”³⁸ Dasarunājām da tuo, ka viņš ir operas direktors, atbraucis uz kaut kādu pasākumu, tagad satikušies ar puišiem, dzer. Es saku: “Ņihrena, u vas stol nakrit.”³⁹ – “A u nas po drugomu ņeļzja. Jesļi vstrečajemsja, tad na vsju katušku.”⁴⁰ Es saku: “Bet jūs saprotat, ka to visu pēc tam izsviedīs ārā? A citur ģeķi golodajut⁴¹.” (Smejas.) Zini, es ar savu stulbo... Nu, man žēl, es tā ņe šikovala⁴². Nu i man kā iebelza pa barabanu, es viņam nodziedāju “Auga, auga rūžeņa”. Viņi atkal abi divi kaut kādus savus... Es ņihrena nesapratu, ko viņi tur dziedāja. Vsjo, družba narodov, družba narodov. Manējais paskatījās, ka nav labi. Saka: “Vsjo, pojehaļi.” Viesnīcu sauc Edem. “Pojehaļi v Edem.” A viņi: “Ah, vi s Edema? Znajem, gģe eto. Ti jezžaj, a mēs viņu aizvedīsim.”⁴³ Vilis: “Ni, es bez viņas nebraukšu!” Viņi: “Nu kak, nam skučno!”⁴⁴ A man zini, kā, galvā ticis, es saku: “Vilīt, es kājām varu aiziet, tas tak tepatās.” Viņš – ņihrena, un velk mani prom. Es viņam nākamajā dienā saku: “Vili, nahren, zadolbal! Moš es rīt Gruzijā operā dziedātu! A tu mani šitā oblomal.” (Abi smejas.) Viņš saka: “V pizdu! Kas zina, kur tie gruzīni tevi aizvestu.” Es saku: “Nu kur viņš mani varētu aizvest? Tu zini, ka viņš ir operas direktors. Aizbrauktu uz to operu, pateiktu: gģe žena?” Nu joptvai! Viņš tev visu, tikai adresi nepateica un pinkodu no kartes.

RL: (Smejas.)

Margarita: A tas gids mūs aizveda uz zivju tirgu. Nu, tur zivju tirgus – es ohreņela! Es pērku zivi, viņi saka: jūs uz vietas vai uz mājām? Mēs uz vietas. Aizejam, mums parāda galdiņu, tādas otģeļnās kabinkas. Divdesmit minūšu laikā zivis bija saceptas un mums atnestas, un ne tā, ka hujova saceptas. Un lielas, nevar apēst. Vilis saka: “Neatstāšu, raušu visas līdzi.” – “Jēzus Marija,” viņam saka, “nu ostavķe.” Vilis saka: “Nē, neatstāšu.” Izejam ārā, tur stojankā stāv vecis, gadu 60. Mēs runājam ar Vili latviski, a viņš tāds: “Vi iz Latviji? Ja 20 ļet v Latviji otžil,” saka, “možno, ja vas obņimu?”⁴⁵ Vsjo, stāv, man apķēries, saka: “Vozmiķe meņa obratno v Latviju!”⁴⁶ Viņš man vēl telefona numuru iedeva.

RL: Saki, Margarita, vai ir kaut kas tāds, kā tev dzīvē pietrūkst?

Margarita: Man? A man pietrūkst zini, kā? Man pietrūkst enerdžaizera.

RL: To nu gan nevar redzēt.

Margarita: Nevis man. Man vajag tā, lai būtu... Daže nazynu, kai pasceit. Ir maz tādu cilvēku, kas tevi saprot uzreiz, uz pusvārda.

RL: Un Vilis tāds nav?

Margarita: Vilis, viņš ir zemes cilvēks. Ir jābūt diviem pretpoliem, jesļi es esmu tāda “ha-ha”, tad viņam jābūt tādam... Tāpēc jau mēs tik daudzus gadus dzīvojam kopā.

RL: Cik? Divdesmit?

Margarita: Jā, jā. Viņš ir tāds: “Hei-hei, nu, ko tu atkal dari, Marusja? Nu ladno, hren s ņei.”

RL: Bet ar tiem gruzīniem viņš tevi nelaida.

Margarita: Nuja. A citreiz atkal es viņu velku ārā no tā visa... Viņš ir šausmīgs darbaholiķis, viņš nevar mierā nosēdēt, viņam vajag kaut kur braukt. Es saku: “Bļaha, Vili, korona. Nevar braukt!” Es vienkārši esmu sliņķe. Viņš saka: “Nē, es tā nevaru.” Viņam kaut ko tur lauzt, kaut ko skrūvēt. Es saku: “Tad izdomājam kaut ko citu. Davaj, aizbraucam kaut kur. Uz kādu koncertu.” Tāpēc ka es redzu, viņš tik tiešām tajā darbā... Es saku: “Nu, grobā taču tās naudas nepaņemsi.” Viņš saka: “Es nevis naudas dēļ. Man darbu vajag.” Zini, kā, viņš ir 16 gadi vecāks par mani, no 13 gadiem dārzā rubījis, rukājis, toreiz sutkām vien hrenačiļi.

RL: Bet vai tad, kad jūs brūtējāties, jūs negājāt saulrietus skatīties? Kā tavs puika tagad.

Margarita: Nē. Nē. Es jau agri pieaugu. Es domāju – prāta ziņā. Kādi saulrieti? Uspokojsja! Es vispār brīnos par savu puiku, viņam noteikti meitene to ir pateikusi. Kādi, bļa, saulrieti? Cik es sevi atceros, man vienmēr bija pašai par sevi jāatbild. Vot, pacan skazal, pacan sģelal⁴⁷, ir tāds teiciens. Man jau cik reizes ir pārmetuši: bet tu že neesi pacans! Bet es saku, ka tas ir pareizi pateikts – ja tu kaut ko apsoli, tad, lūdzu, izdari. Un, ja saproti, ka nevari izdarīt, tad aizej un pasaki. Vot es šodien atcerējos, tikai šodien, pirms jūsu atbraukšanas, ka es taču apsolījos pirti iekurināt. Jebaķ, man to ūdeni pumpēt visu! Bet nu pacan skazal, pacan sģelal. Es uzskatu, ka visiem tā ir jādzīvo.

RL: Visiem Latgalē?

Margarita: Vispār visiem. Ja tu kādam kaut ko apsoli, it sevišķi bērnam.

RL: Bet kā tu domā, Latgalei vajadzētu atdalīties no Latvijas?

Margarita: Nu, bļa... tagad tu laikam gribi dabūt pa pieri!

RL: (Smejas.)

Margarita: Varbūt Latvijai vajadzētu atdalīties no Latgales? Es tev pateikšu tā. Varbūt tu zini, kāpēc Mildai virs galvas ir tikai trīs zvaigznes?

RL: Tas man arī, starp citu, liekas dīvaini, es nekad to neesmu sapratis. Tur tā kā Latgale nav ierakstīta?

Margarita: Nē, tur Vidzeme nav ierakstīta, Latgale tur ir.

RL: Varbūt. (Smejas.) Bet kaut kā tur pietrūkst.

Margarita: Varbūt skaistuma dēļ tikai trīs ieliktas?

RL: Jā, jo četras būtu, iedomājies, neglīti. Nebūtu spicītes.

Margarita: Varbūt viņai kaut kas uz kakla ir pakārts, bet nomaskēts.

RL: Tas tāpat kā Nacionālajai bibliotēkai augšā vēl smukuma pēc uzlika tādas smailītes.

Margarita: Arī trīs?

RL: Jā, arī trīs.

Margarita: Oi, pidarasi, pidarasi... Jēzus, kak že ja vas ļubļu!

RL: Bet tev ir sava versija?

Margarita: Es nekad nesapratīšu, nekad dzīvē, kāpēc Mildai ir trīs zvaigznes. Varbūt man jāpaprasa... Zāle viņu taisīja, ja?

RL: Zāle, Zāle.

Margarita: Varbūt jāizsauc Zāles gars, jāiet uz kapiem, moš viņš pateiks, ko viņš tur aizmirsa. Nē, tur noteikti bija pateikts: lai būtu skaisti, taisi trīs. Tev vēl liet vai neliet?

RL: Bet es vēl tikai vienu jautājumu uzdošu. Un pēc tam...

Margarita: Pagaidi, jobņīsim, tad arī runāsim.

RL: Jobņīsim, tad arī runāsim.

Margarita: Pi mani ir forši, pravda?

RL: Forši.

Margarita: Nui! Neviens nekam neko neuzspiež. Redzi? Daže da sausa izdzēri. Malaģec, nakoņec ta tu iejuties latgaļa formā.

RL: Man ir tāda sajūta, vismaz cik es tevi esmu redzējis, ka tu ne mirkli neskumsti un nebēdājies. Tev ne par ko nav bēdīgi?

Margarita: Uspokojsja, kā tad nav bēdīgi? Zini, kas ir bēdīgi? Nu, ja čestno, no sirds pateikt, tā, lai sirdī nazis durtu, es bēdājos par to, ka visi brāļi un māsas ir prom. Vot par to es bēdājos.

RL: Tavējie?

Margarita: Jā.

RL: Viņi visi arī ir tikpat mutīgi?

Margarita: Oi, bračka Jurčiks – ūuu... Mēs bijām septiņi, vecākais brālis nomira, seši palikām. Un visi prom. Es vienīgā paliku. Vot tas ir pats sāpīgākais. Nē, nu viņi, protams, visi zvana un saka, ka grib uz mājām, uz mājām, uz mājām... Bet nē, vairs pat nepasaka, pat nepasaka vairs neviens.

RL: Viņiem tur jau ir ģimenes?

Margarita: Kam ir, kam nav.

RL: Un kur viņi ir? Anglijā, Īrijā?

Margarita: Anglija, Īrija. Norvēģija, Vācija. Vot tys ir pats obidnākī, ka... Saproti, es nevaru iedomāties, kā mamma jūtas, es pateikšu čestno.

RL: Bet mamma ir kur?

Margarita: Mamma ir Strūžānos tepat. Mārtiņš atbraucis tikai ciemos.

RL: Kā tev šķiet, kāpēc mammai būtu kaut kā īpaši jājūtas?

Margarita: Tāpēc, ka nav! Man tagad vecākās nav, piemēram, viņa tur nedēļu aizbraukusi strādāt, malacīte, pats sev bērns pelna naudu.

RL: Bet viņa taču Anglijā.

Margarita: Nē, vidējā man Anglijā. Vecākā aizbrauca palīdzēt ķiplokus stādīt.

RL: Kur?

Margarita: Ir tāda vieta, Silva saucas.

RL: Ā, Smiltenē?

Margarita: Kaut kur tur.

RL: Tas latīniski nozīmē “mežs”.

Margarita: A ko latīniski nozīmē “Mens sana e corpore sano”?

RL: Tas nozīmē “veselā miesā vesels gars”.

Margarita: Bļa, to es atceros no skolas. Kaut ko man tomēr ir ieborējuši tajā stulbajā galvā.

RL: Nu labi, pastāsti, kas tev nepatīk visā šajā mūsdienu dzīvē?

Margarita: Mūsdienu dzīvē man nepatīk tas, ka mēs aizmirstam šito... Nu, kā tas teiciens ir krieviem: vsjo novoje – eto horošo zabitoje staroje. Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Es pateikšu tā – kāpēc visās fitnesa zālēs ir tik šausmīgi lieli logi?

RL: Nezinu.

Margarita: Lai redz, kā cilvēki strādā. Lai redz, ka tur cilvēki šausmīgi sporto, jo tie cilvēki po ļubomu ieliks sevi kaut vai instagramā, kaut vai feisbukā. Lai jau redz uzreiz no ielas! Ja es stāvētu tur aiz loga, man liekas, es aiztaisītu žalūziju ciet. Pie mums tādi kā es nesporto, pie mums sporto tikai slaidie. Es tev saku, tā uzreiz būtu antireklāma. Bet es jūtos labi tāda, kāda esmu. Labam cilvēkam jābūt daudz.