Es viņas ļoti cienu, mūsu labās baktērijas

Rīgas Laiks: Pāris gadus pēc 1848. gada revolūcijas Feierbahs vienā rakstiņā apgalvoja, ka cilvēks ir tas, ko viņš ēd. Der Mensch ist, was er isst.

Anatolijs Danilāns: Cilvēks ir tas, ko Feierbahs ēd?

RL: Nē, nē. Cilvēks ir tas, ko cilvēks ēd.

Danilāns: Jā, pilnīgi pareizs apgalvojums.

RL: Es jums paskaidrošu kontekstu. Konteksts ir tāds, ka 1848. gada revolūcijas neveiksme, pēc Feierbaha domām, izrietēja no tā, ka vācu zemnieki ēda kartupeļus, nevis pupas.

Danilāns: Nē, nav taisnība.

RL: Nu, es tikai jums saku, ka…

Danilāns: Redziet, pati teiciena ideja man patīk. Varbūt Feierbahs domāja kaut ko citu, bet, ja viņš domāja, ka cilvēks pats sevi ēd…

RL: Nē, tā viņš nedomāja. Viņš domāja, ka cilvēks kļūst par to, ko viņš ēd.

Danilāns: Nē. Nav taisnība. Es varu ēst cūciņu…

RL: …bet par cūku…

Danilāns: …nekļūšu, nē. Es izglābu Latvijas cūkas savā laikā, jo bija uzskats, ka cūkgaļa ir ļoti kaitīga. Ēšana nav pirmajā vietā mūža ilguma noteikšanas ziņā, galīgi nav pirmajā vietā.

RL: Bet mūža ilgums arī nav pirmajā vietā cilvēka dzīves vērtības ziņā.

Danilāns: Kā es vienmēr rakstu: “Dzīvo ilgi un laimīgi.” Labāk abi, bet vismaz laimīgi. Vai tu nomirsi vesels, to es nevaru nodrošināt, droši vien ar gadiem kaut kādas klapatas piemetas. Bet nepīksti: “Ai, ai, ai, man jau 80 gadu.” Es priecājos, man ir urrā, urrā!

RL: Jums jau vēl nav.

Danilāns: Būs tūlīt, nosvētīsim.

RL: Un tad arī skriesiet to maratonu?

Danilāns: Jā, protams, man tikai jāpatrenējas, drusku esmu palaidies. Bet, jā, es skriešu, kāpēc lai es neskrietu?

RL: Nu, var pagurt un pakrist...

Danilāns: Es jau nejozīšu kā traks, es tādā savā lēnā tempā… Pasaules rekords maratonā nesanāks, bet es nojozīšu. Lai parādītu, ka to var darīt arī vecumdienās.

RL: Saprotu. Man gribētos jūs izvilināt uz zarnu trakta un smadzeņu attiecību jautājuma atvēršanu. Un būtu svarīgi, ka mēs saglabājam uzmanību pret to, ka domājam tagad uz vietas, nevis atstāstām...

Danilāns: Es domāju uz vietas. Jā, es tā parasti daru.

RL: Tad jūs sakāt, ka cilvēks nekļūst par to, ko viņš ēd. Ka tā ir kļūda.

Danilāns: Kategoriska kļūda. Kurš te kļuvis par pupu vai, es nezinu, par āzi. Kādas muļķības.

RL: Redziet, varbūt tā doma ir tāda, ka tās vērtības un kvalitātes, kas ir pupā, pielīp cilvēkam, kas tās ēd. Tā arī ir kļūda?

Danilāns: Kļūda.

RL: Cūkas kvalitātes nepielīp tam, kurš ēd cūku?

Danilāns: Cūkgaļā ir olbaltumvielas, taukvielas, šķiedrvielas un vitamīni iekšā, un tas ir gan pupās, gan cūkgaļā, gan teļa gaļā, gan, es nezinu, āzī arī ir. Un mūsu kuņģa-zarnu trakts ir ļoti gudrs, viņš visu sašķeļ sīkās daļiņās – aminoskābēs, ogļhidrātos, monosaharīdos, taukskābēs un glicerīnā –, un, protams, ir sāļi un to visu uzsūc. Un, vai tu to ņem no pupas vai no kā, tas nav svarīgi. Slikti, ja ēd tikai pupas, tas nav pareizi. Pamata likums ir daudzpusīgs uzturs.

RL: Skaidrs, bet kas ir tie šķēlēji? Jūs sakāt, ka zarnu trakts ar to nodarbojas. Tur taču dzīvo miljardiem sīkbūtņu.

Danilāns: Ziniet, tur darbojas enzīmi, kas visu skalda: pupas, gaļu, āzi vai, es nezinu, kaulus arī šķeļ. Līdz galam varbūt nevar, bet daudz ko var. Bet mūsos ir apmēram 3,5 kilogrami baktēriju.

RL: Tā...

Danilāns: Es viņas ļoti cienu, tās mūsu labās baktērijas. Viņas ēd to, ko es nevaru sagremot. Viņas neaiztiek to, ko es ēdu, taukvielas, ogļhidrātus, nē, viņas ēd necietes polisaharīdus – stulbs nosaukums, “necietes” – un ražo tādas vielas, kuras mums ir ļoti vajadzīgas. Es citādi nekādi viņas nevaru dabūt. Tās ir trīs taukskābes: etiķskābe, sviestskābe un propionskābe.

RL: Un, ja baktērijas tās nesaražotu, tad jūs pie viņām netiktu?

Danilāns: Nē, nu kur tad! Ja etiķi dzersi, apdedzināsies.

RL: Sakiet, vai jūsu garajā mūžā izpratne par baktēriju lomu ēdiena pārstrādē nav mainījusies?

Danilāns: Ir mainījusies. Es jums pateikšu: 40% enerģijas mums dod baktēriju ražotās šīs te trīs stulbās sviestskābe, etiķskābe, propionskābe. Nevis olbaltumi, nevis ogļhidrāti, nevis tauki, bet 40% enerģijas mēs saņemam no šitām īso ķēžu taukskābēm.

RL: Sapratu. Bet iezīmējiet man, kā jūsu mūža laikā ir mainījusies izpratne par baktēriju lomu ēdiena pārstrādē.

Danilāns: Ir mainījusies tādā ziņā, ka tam pievērsa maz uzmanības. Zināja jau sen, ka tur ir baktērijas, bet runāja: nu, ja viņas tur ir, lai dzīvo. Tad izrādījās, ka arī āda mums ir pilna ar baktērijām. Starp citu, ja gribat vairāk slimot un agrāk nomirt, vajag ļoti kārtīgi mazgāties vairākas reizes dienā ar ziepēm. Vairākas reizes dienā, un notirināsi kājas agrāk nekā tad, ja ne tik traki mazgāsies. Bet zarnās, traktā arī viņas ir. Un tad sāka domāt: paga, bet tās baktērijas laikam mums arī kaut ko labu dara. Un tad zinātniskie pētījumi nonāca pie īso ķēžu taukskābēm.

RL: Bet interesanti. Lielākā daļa to baktēriju taču joprojām nav izpētīta.

Danilāns: Nav, nav. Viņu ir tik daudz, ka nevar visu izpētīt. Un, pie velna, nav arī jāizpēta.

RL: Nav?

Danilāns: Domāju, ka to vēl ilgi neizpētīs. Jāizpēta patogēnās, sliktās baktērijas. Ikdienā pie saviem pacientiem redzu, ka viņiem tās normālās baktērijas tur pajukušas. Kā tieši pajukušas? Pūš vēderu, caureja, sāp… Un viņš brīnās: man iztaisīja visādas kobras pa abiem galiem vienlaikus. Ziniet, tagad no abiem galiem bāž, no augšas un apakšas.

RL: Esmu dzirdējis.

Danilāns: Iztaisīja kobras, un nekādas vainas man nav. Bet kobrā jau baktērijas neredz, viņas ir maziņas.

RL: Jūs esat ne tikai praktizējošs ārsts, bet arī profesors, zinātnieks.

Danilāns: Nu, zinātnieks vispār esmu gan.

RL: Un jums tīk atsaukties uz zinātnisku pieeju medicīnā.

Danilāns: Ļoti tīk.

RL: Sakiet, ko jūs kā zinātnieks esat uzzinājis par zarnu traktu pats?

Danilāns: Nu… Par zarnu traktu… Pats esmu pētījis, kā rodas čūlas, robi tur iekšā, tā bija mana disertācijas tēma. Es atradu, pēc kādām pazīmēm pateikt, ka cilvēkam var rasties čūla. Un cits, spoks tāds, var ēst visu ko, bet viņam čūlas nerodas.

RL: Jūs varat apskatīt, aptaustīt cilvēku un pateikt, vai viņam…

Danilāns: Jā, pēc analīzēm un dažiem izmeklējumiem var pateikt: jā, šitam var rasties čūla.

RL: Tātad to jūs pats esat atklājis vai izpētījis.

Danilāns: Nu, jūs prasījāt.

RL: Jā, bet, atsaucoties uz zinātnisko pieeju medicīnai, jūs izmantojat daudzu citu…

Danilāns: Tur esmu karsts piekritējs tam, ka jāseko tikai zinātniski pierādītiem uzskatiem. Jāņem liela grupa cilvēku un liela kontroles grupa un jāsalīdzina. Ja tad tur atrod kaut kāda faktora ietekmi, tad var teikt, ka tam ir nozīme.

RL: Jūsu tekstos un runās izklausās, ka tas ir vienīgais veids, kā nonākt pie zinātniskiem atklājumiem: testēt 30–40 gadu laikā lielu cilvēku grupu.

Danilāns: Nē, nu var arī ar aparātiem meklēt un visu ko atrast. Bet, lai pierādītu kaut ko, tad tikai uz daudziem cilvēkiem. Nevis mana personīgā pieredze un tā tālāk. Es jums pastāstīšu piemēru. Man nesen bija viena slimniecīte atnākusi, tāda paveca. Jaunāka par mani, bet... piedošanu. Viņa stāsta: jā, mans vectēvs bija izsūtīts uz Sibīriju, atgriezās un, padomājiet, nodzīvoja 102 gadus. Par spīti Sibīrijai. Un ko tad Danilāns? Ziniet, es sāku domāt, ka varbūt ne par spīti Sibīrijai, bet pateicoties Sibīrijai. Lūdzu, nepārprotiet mani, ka es gribu, lai latviešus izsūta uz Sibīriju.

RL: Uz desmit gadiem – veselības uzlabošanai.

Danilāns: Nekādā gadījumā. Nē, bet viņš ko? A Sibīrijā viņš strādāja mežā. Iespējams, viņš tika pie ēdiena, viņš fiziski darbojās, nevis sēdēja pie datora vai televizora. Viņš tur negulšņāja, bet nosprieda: pie velna, ko tu padarīsi, tāda ir dzīve, ja sanāks, atgriezīšos Latvijā un būšu laimīgs un apmierināts. Viss kopā nostrādāja, viņš pats nostrādāja. Viņš varēja Sibīrijā vaimanāt: vai, vai, vai, iešu kārties! Nu, daudzi arī uzkārās Sibīrijā. Vēlreiz atkārtoju: Sibīrija nav laba lieta, pretīga lieta, bet pat tādos apstākļos daudz kas ir atkarīgs no cilvēka paša. Protams, svarīgi arī gēni. Jūs esat dzirdējis par gēniem?

RL: Nu tā, attāli.

Danilāns: Viņam noteikti arī gēni bija pareizie, 102 gadus ne visi var izturēt. Bet viņam bija arī pareiza uzvedība.

RL: Sakiet, kādi jautājumi gastroenteroloģijā jums šobrīd šķiet paši interesantākie? Ko zinātne nav atrisinājusi un uz ko nav atbildējusi?

Danilāns: Zinātne daudz jautājumu nav atrisinājusi. Piemēram, nervu sistēmas loma kuņģa-zarnu trakta slimību gadījumos. Tā ir maz izpētīta, līdz galam neskaidra lieta. Mēs jau nupat runājām, ja tas vīrs tur Sibīrijā būtu vaidējis, pīkstējis, viņa dzīve paliktu… Latviešiem tā ir liela nelaime. Vai tie ir dzīves apstākļi vai ģenētika, vai mēs te pabijām jūgā diezgan ilgu laiku, mūs tas ietekmē, bet mums patīk vaidēt. Nedrīkst vaidēt! Es visu Latvijas tautu mācu: vaidēšana neko nelīdz.

RL: Atgriežamies pie gremošanas trakta un nervu sistēmas.

Danilāns: Jā, izrādās, ka zarnu trakts ietekmē smadzenes.

RL: Nu taču noteikti.

Danilāns: Tad sēdēsim abi divi un prātosim, kurš kuru ietekmē vairāk: smadzenes zarnu traktu un tur sataisa ziepes, vai arī zarnu trakts, ja tur kaut kāda infekcija iemetusies, smadzenes sabojā?

RL: Un kāda ir jūsu atbilde?

Danilāns: Abpusēji. Līdz galam nav skaidrs, kurā brīdī kura vairāk.

RL: Vai varētu būt tā, ka attieksme pret pasauli un domas par pasauli izriet no noteiktām zarnu trakta darbībām?

Danilāns: Noteikti var būt, tikai, protams, jābūt arī attiecīgi noskaņotām smadzenēm. Jo, ja tur kādam cilvēkam sāp... Zināt, kas ir jādara, kad sāp?

RL: Nezinu.

Danilāns: Nu, ja vajag kaut ko izgriezt, izoperēt, tad ir jāoperē, bet hroniskos gadījumos visbiežāk jādara citādi. Ir ļoti svarīgi noskaņot sevi tādā veidā: nu labi, sāp, velns viņu rāvis, pāries. Es par to pasmaidīšu, nevis pīkstēšu, raudāšu.

RL: Sakiet, tajā zinātnes līdz galam neizpētītajā gremošanas trakta nervu sistēmā – kādi atklājumi mūs tur var sagaidīt?

Danilāns: Es domāju, ka atradīs vēl vairākas konkrētas ķīmiskas vielas, kas to ietekmē. Mani, piemēram, visvairāk pārsteidza tas, ka, izrādās, etiķskābe, sviestskābe, propionskābe dod visvairāk mūsu dzīvei enerģiju. Tagad enerģijas bads esot.

RL: Mani savulaik visvairāk pārsteidza toksoplazmas ietekme uz šizofrēnijas attīstību. Nu, ziniet, caur kaķa kakām izgājusi tāda vieliņa, kas iemitinās cilvēka smadzenēs un tur maina uzvedības modeļus, maina rīcību, domas.

Danilāns: Es jums piekrītu. Ir arī infekcijas, ne tikai toksoplazma. Sifilītiķiem iekrīt deguns.

RL: Nu, deguns ir viena lieta, bet viņiem domāšana mainās.

Danilāns: Domāšana mainās arī sifilītiķiem. Ja jums piemestos, piedodiet, gonoreja, jūs arī sāktu citādi domāt. Nezinu, kura baktērija, kurš patogēnais vīruss neizmaina cilvēka uzvedību, domāšanu. Protams, ka izmaina. Ne tikai tiešā ceļā ar kaut kādām ķīmiskām vielām, bet arī tas, ka pati slimība kā tāda, situācija kā tāda bojā dzīves kvalitāti.

RL: Bet, lai sabojātu dzīves kvalitāti, vispirms jāsabojā domāšanas spēja.

Danilāns: Es jums piekrītu. Laba doma, jūs pareizi teicāt. Vispirms jāsabojā tas, un to mēs Latvijā darām bieži.

RL: Bet iedomājieties, ka varētu atklāt visu to baktēriju saimi, kas mums tur iekšpusē mājo, un izrādītos, ka visas domiņas, kas mums staigā pa galvu, ir tā vai citādi ķīmiski izraisīti baktēriju atkritumu galaprodukti.

Danilāns: Domāju, ka nē, nebūs gan. Mēs paši pieliekam.

RL: Bet kur jūs tur pats esat? Ir, teiksim, simt miljardi baktēriju, kas kaut ko dara. Jūs par viņām neko nezināt. Varbūt visas jūsu reakcijas šobrīd uz manis teikto ražo tādas vai citas…

Danilāns: Tad nošķirsim vēlreiz divas lietas. Ir organiska rakstura slimības, visādi izsitumi, tur es uzreiz saku, ka jāmeklē organisks cēlonis: baktērija, kāda ķīmiska viela, varbūt nepareizi medikamentus leksē iekšā. Jūs runājat par baktērijām, bet tabletes arī bojā, un nevar vēl zināt, kurš vairāk – baktērijas vai tabletes.

RL: Baktērijas ļoti daudz laba dara, bet man gribas saprast, kur visā tajā saimniecībā esat jūs. Tātad ir simt miljardi baktēriju, ir visādas ķīmiskas vielas…

Danilāns: Ziniet, mani jūs atradīsiet daudz kur, es neesmu vienā vietā. Es neesmu tikai baktēriju vidē un neesmu arī tas, ar ko mēs iesākām, ka cilvēks tikai ar savām smadzenēm var visu ko izlabot utt. Es faktiski… Ja jūs meklējat mani, tad meklējiet mani daudzpusībā.

RL: Bet, kad es ar jums runāju, es taču runāju ar kaut ko vienu.

Danilāns: Bet domāju es dažādos virzienos, strādāju dažādos virzienos.

RL: Vienlaicīgi?

Danilāns: Protams, jūs arī to darāt.

RL: Nu, varbūt es to mazāk saprotu.

Danilāns: Es nezinu, ir cilvēki, kas skaļi dzied, sēžot uz poda, vai ne?

RL: Meditatīvā defekācija.

Danilāns: Ļoti laba lieta, nekādas vainas. Vieglāk dalās, un, lai arī viņš nepareizi dzied, bet dzied.

RL: Un palīdz?

Danilāns: Un palīdz! Un es esmu tur pa vidu visur klāt – baktērijas, dzīves kvalitāte, tas, ka mēs dzīvojam brīvā zemē… Klausieties, es ļoti ticu, ka tad, kad Latvija kļuva brīva, mēs sākām dzīvot ilgāk. Pat Ulmaņa laikos mēs nedzīvojām tik ilgu mūžu kā tagad.

RL: Brīva zeme ir viens no faktoriem, kas jūs veidoja, jā?

Danilāns: Tas ir ļoti svarīgs faktors, bet viens no. Es neesmu noskaņots uz kaut ko vienu un atsevišķu, uz vienpusīgu pieeju.

RL: Labi. Tad es par jums domāšu kā par tādu daudzvektoru un daudzfaktoru cilvēku.

Danilāns: Vai, kur labi domāsiet! Tā turpiniet, un trāpīsiet īstenībā.

RL: Un tajā daudzfaktoru kopumā ko dara zarnu trakts? Priekš kam šim daudzfaktoru kopumam vajadzīgs zarnu trakts?

Danilāns: Redziet, daudzfaktoru kopumam… Pirmkārt, zarnu trakts ir vajadzīgs, lai apgādātu mūs ar enerģiju un barības vielām. Tā ir tā pamatlieta. Hā, bet es jums pateikšu! Zarnu trakts ir vajadzīgs arī, lai gūtu baudu. Ēst vajag, ne tikai lai barotos, bet arī baudas pēc.

RL: Piedošanu, un baudu vajag gūt, lai ko?

Danilāns: Kā – lai ko? Cilvēkam vajadzīga bauda.

RL: Bauda ir mērķis pats par sevi?

Danilāns: Jā. Ne galvenais, protams. Ja jautāsiet, vai man svarīgāk ir ēst, lai izdzīvotu, es teikšu, ka man svarīgāk ir ēst, lai izdzīvotu. Bet daudzi pacienti man saka: “Jā, profesor, es neēdu to un to.” Es saku: “Jūs jau paši sev bojājat dzīvi, pārāk mēģinādami…”

RL: Tas man atgādina seno strīdu starp pavāriem un ārstiem, kas ir labs ēdiens. Nu, pavāriem būtu jādomā par garšu, ārstam – par veselību.

Danilāns: Nē, es domāju, ka tur nav nekāda konflikta. Kāpēc konflikts? Ņemsim jebkuru pavāru. Pirmais ir ēdiena kvalitāte, ko viņš gatavo. Ēdienam jābūt kvalitatīvam, lai būtu laba veselība.

RL: Bet nu tas nav pirmais, par ko pavārs domā.

Danilāns: Nu, viņš gan domā, gan, šķiet, zemapziņā dara, lai arī bauda būtu klāt kā dāvana.

RL: Šis man ir kaut kas jauns. Tātad pie visiem faktoriem, kurus jūs iepriekš minējāt, vēl jāņem vērā, ka jums ir arī zemapziņa.

Danilāns: Kā ta nav! Un jums arī ir.

RL: Bet zemapziņa… Sakiet, par zemapziņu atbild tikai zarnu trakts vai vēl kaut kas?

Danilāns: Oi, nē, smadzenes.

RL: Nu kā, smadzenes taču domātas tikai kustības nodrošināšanai! Vai, kā teica Aristotelis, ķermeņa atdzesēšanai.

Danilāns: Smadzenes ir domātas lasīšanai, mūzikas klausīšanai… Ja jūs operu klausāties bez smadzenēm, nekā no operas nesapratīsiet.

RL: Jā, bet jūs jau neesat pētījis smadzenes, jūs esat gastroenterologs. Jūs neko par smadzenēm man nopietni nevarat pateikt.

Danilāns: Kā, es varu nopietni pateikt! Es viņas ļoti slavēju.

RL: Jūs viņas slavējat, bet nezināt, ko viņas dara.

Danilāns: Līdz galam neviens nezina.

RL: Nu redziet…

Danilāns: Galu galā, līdz galam nevienā nozarē nezina. Parunājiet ar nefrologiem – kas tur ar tām nierēm?

RL: Viņi arī nezina līdz galam?

Danilāns: Līdz galam nezina. Un tas ir jauki. Man patīk, ka mēs nezinām līdz galam. Zināt, kāpēc man patīk? Es esmu par to, par progresu. Mēs attīstāmies.

RL: Un kā par to, ka jūs attīstāties, liecina tas, ka jūs nezināt?

Danilāns: Es esmu par to, ka mēs augam. Ja es uzzināšu visu jau tagad, tad man vairs nebūs ko darīt. Tas ir slikti.

RL: Sakiet, vai jūs neredzat problēmu tajā, ka, atsaukdamies uz zinātnes secinājumiem un zinātnisku medicīnu, jūs nepieminat to, ka paši ārsti līdz galam nezina, kas notiek smadzenēs, kas notiek vēderā?

Danilāns: Ir lietas, ko mēs zinām. Ja cilvēks gulšņā, tad viņš nodzīvos īsāku mūžu. To mēs zinām, to zinātne pierādījusi. Ja gribi ātrāk nomirt, tad nepārpūlē sevi.

RL: Jūs jau esat iedevis divas receptes, kā ātrāk nomirt. Pirmkārt, vajag mazgāties vairākas reizes dienā ar ziepēm…

Danilāns: Vaidēt.

RL: Un vaidēt. Un vēl jūs nupat teicāt – gulšņāt.

Danilāns: Gulšņāt, jā. Vaidēt un gulšņāt. Neizgulēties, bet gulšņāt. Miegs ir svarīgs. Ilgāk dzīvojam. Un smaidīt!

RL: Tā, no kurienes jūs to esat rāvis?

Danilāns: Smaidīt?

RL: Tas nav nekur zinātniski pierādīts.

Danilāns: Ir pierādīts.

RL: Pastāstiet, uz kādiem zinātniskiem atklājumiem vai pētījumiem jūs atsaucaties?

Danilāns: Tagad es uzreiz neatradīšu to literatūras sarakstu. Zinātne ir skaidri pierādījusi, ka smaids, labs garastāvoklis pagarina cilvēka mūžu. Vaidēšana, pīkstēšana mūžu saīsina. Ir pētīti cilvēki, kas visu mūžu novaid. Es domāju, ka Latvijā arī… Mums viss ir slikti, valdība slikta.

RL: Es saprotu, es tikai nesaprotu, kur jūs to esat rāvis. Man šķiet, ka to jūs no vecmāmiņas esat ieguvis, nevis no zinātniskām publikācijām. To, ka smaids paildzina mūžu.

Danilāns: Ir, ir, tas ir zinātniski. Varam pameklēt, ja gribat līst iekšā internetā.

RL: Profesor, es gribētu, lai jūs atbildīgi attiecaties pret saviem vārdiem. Tas, ka jums patīk dzīvot starp cilvēkiem, kas smaida, ir okei. Tas, ka jums patīk smaidīt, arī ir labi, bet tas, ka jūs to piedēvējat zinātniskiem pētījumiem…

Danilāns: Ir pētījumi, kas rāda, ka cilvēki, kas dzīvo smaidīgi, neēd sevi, nebendē sevi, dzīvo ilgāku mūžu. Gribi ātrāk nomirt? Vaidi, pīksti! Atcerieties, es jums par to Sibīrijas pacientu stāstīju.

RL: Paskaidrojiet man, kas cilvēka organismā izskaidro to, ka smaidīšana varētu pagarināt viņa mūžu! Nu kas to izskaidro? Ne jau sejas muskuļu saraušanās.

Danilāns: Jūs prasāt “kas”, bet es saku “ka”.

RL: Labi, pieņemsim, ka jums ir taisnība, zinātnieki pierādījuši, ka smaids pagarina cilvēka dzīvi. Bet es jums jautāju: te taču nav runa par to muskuļu saraušanos sejā, kas izraisa smaidu.

Danilāns: Serotonīns. Laimes hormoni, kas tur iekšā rodas.

RL: Tātad nevis smaidīšana, bet serotonīns.

Danilāns: Ne tikai viens serotonīns, arī daudz kas cits. Elpošana, kustēšanās vēl ir vajadzīga. Es, piemēram, staigāju, kustos. Domāju, ka es tā normāli izskatos priekš saviem gadiem. Vēl skuķi skatās virsū, un es arī viņiem skatos virsū. Man pat pliki dibeni patīk, patīk uz tiem paskatīties. Ne jau ar kaut kādām bezkaunīgām domām, bet tāpēc, ka man pareizs noskaņojums. Es dzīvošu ilgāk. Skatieties uz plikiem dibeniem, un dzīvosiet ilgāk!

RL: (Smejas.) Sakiet, kas ir jūsu kā ārsta uzdevums?

Danilāns: Nu, divi. Pirmkārt, atrast tieši to, ko jūs man prasījāt, kur ir kaut kāda ļauna baktērija vai ļauns gēns, vai ļauna slimība. Vārdu sakot, slimību noteicošie faktori. Un, otrkārt, atrast, kāpēc viņam ir slikta dzīve, kad tur nekāda tāda īpaša ļaunuma nevar atrast. Man biežāk tagad ir… Laikam tā dzīve ir mainījusies, jo nāk vairāk pacientiņu, kuriem atrod vainu un ir izstrādātas metodes, kā ārstēt. Nu, atrod helikobaktēriju, kas kuņģī dzīvo. Divu nedēļu laikā viņu ar trim medikamentiem var iznīdēt, un viss, lieta darīta. Un tas ir vareni. Es arī klaigāju, tas mani ļoti pārsteidza, vairāk nekā toksoplazma, tas ļoti pārsteidza. Jūs zināt, es kādreiz pētīju čūlas. Bija periods, kad mēs spriedām, ka čūlas rodas no tā, ka cilvēks nervozē, uztraucas. Bet tad mēs sapratām, ka čūla ir infekcijas slimība.

RL: Jā, un interesanti, kad jūs rakstījāt savu zinātnisko darbu par čūlām…

Danilāns: Es pirmais sāku Latvijā klaigāt par baktēriju. Tas nebija mans atklājums, bet es to izmantoju un pirmais sāku teikt, ka jā…

RL: Tātad tie, kas uzskatīja, ka čūlām ir saistība ar nervu darbības traucējumiem, kļūdījās?

Danilāns: Ziniet, par čūlu jau vēl tagad kaut ko muld. Līdz galam nekas nav skaidrs. Un par to mēs abi priecāsimies. Attīstīsies zinātne. Bet, par baktērijām runājot, es pastāstīšu tādu piemēru. Man tiešām rudeņos, pavasaros... Mēs, ārsti, nezinām – lūk, jau atkal nezinām –, kāpēc tieši rudeņos un pavasaros čūlai paasinājumi. Runā, ka varbūt ēdieni, bet, izrādās, dienvidos dzīvojošiem ļautiņiem arī rudeņos un pavasaros… Varbūt tur Volfa skaitlis uz Saules mainās? To es nezinu, bet zinu, ka rudeņos, pavasaros gāja čūlas paasinājumi. Jā, mēs viņam devām preparātus, devām dzeramo sodu, mierinājām, glaudījām vēderiņu, un viņam tā čūla sadzija. Reti kuru vajadzēja operēt. Un tad, lūk, atrada baktēriju. Cilvēks, kas katru rudeni un pavasari bija gājis slimnīcā, viņam divu nedēļu laikā izdzina čūlu, un viņš mani uz ielas vairs nesveicina. (Smejas.) Es priecājos, ka viņš mani vairs nesveicina, viņam vairs nav problēmu, viņš vairs neiet slimnīcā. Visas tās runas, ka čūlas ir saistītas ar nerviem, nepareizu uzturu un tā tālāk, viss, izrādās, bija muldēšana. Baktērija! Un zināt, kas otrs? Medikamenti. Teiksim, atnāk cilvēks ar asiņojošu čūlu. Pirmais jautājums: vai nav lietoti pretiekaisuma līdzekļi, nu, aspirīns un citi?

RL: Sakiet, kā jūs saprotat placebo fenomenu? Kā ir iespējams, ka tas darbojas?

Danilāns: Darbojas tādā veidā, ka cilvēks tam tic. Smaids jau galu galā arī ir placebo. Es tur neko neievadu iekšā, neko negriežu ārā, bet, lūdzu, pasmaidi, tas dod placebo efektu. Un cilvēks dzīvo ilgāk. Es ļoti savā dzīvē izmantoju placebo ietekmi.

RL: Ar smaidīšanu?

Danilāns: Jā, ar smaidīšanu, ar labiem vārdiem, ar fizisku kontaktu.

RL: Jūs sakāt, ka tā ir ticība. Kam jūs ticat, lai uzlabotu savu fizisko stāvokli?

Danilāns: Es ticu zinātnes atklājumiem.

RL: Un vēl jūs ticat, ka smaidot…

Danilāns: Bet tas ir zinātniski pierādīts.

RL: Pagaidiet, kur ir tas placebo elements? Placebo elements ir tajā, ka cilvēks smaidot uzlabo savu stāvokli, jā?

Danilāns: Jā, viņš tic tam, ka izdzīvos Sibīrijā, un viņš arī izdzīvo.

RL: Un kam jūs šādā veidā esat noticējis?

Danilāns: Fiziskai aktivitātei, nelietot nevajadzīgus medikamentus, labi izgulēties, smaidīt biežāk, un tad vēl pareiza ēšana, pilnvērtīgs uzturs. Mums Latvijā to liek pirmajā vietā, bet es to nelikšu pirmajā vietā.

RL: Hipokratiskās skolas ietvaros svarīgs faktors bija seksuālās dzīves režīms.

Danilāns: Es domāju, ka ne tikai hipokratiskās skolas ietvaros.

RL: Kāpēc? Nē, nu, vienkārši to jūs nepieminējāt.

Danilāns: He, he, mēs jau tad varam ilgi runāt. Jā, piekrītu. Malacis Hipokrats! Seksuālā dzīve ir svarīga, vajadzīga.

RL: Kā jūs teicāt, skaties uz plikiem dibeniem, un dzīvosi ilgāk!

Danilāns: Cilvēkam jādzīvo pilnvērtīga dzīve, pilnvērtīga no visiem viedokļiem.

RL: Man tas izklausās pēc tukša izteikuma, kamēr jūs neesat paskaidrojis, kā jūs saprotat pilnvērtīgu dzīvi.

Danilāns: Vairākas reizes stāstu: būt fiziski aktīvam, smaidīt, labi ēst, nekurkstēt, nedzert visādus draņķa medikamentus, labi izgulēties. Ļoti slikti dara tie, kas vakarā skatās televizoru līdz diviem, un pussešos viņam zvans, jo jāaizskrien uz darbu. Viņš ir mūžīgi neizgulējies. Tas ir nepareizi.

RL: Esmu dzirdējis leģendas par izciliem ārstiem, kuriem diagnosticēšanai pietiek ar slimnieka urīna pasmaržošanu vai pagaršošanu. Kur tādi ārsti ir tagad?

Danilāns: Ir tādi ārsti arī tagad. Var, protams, dzert urīnu, var arī kakas pamēģināt, kā saka… Bet tas nav tas labākais. Nu, ir cukura diabēts, urīns ir salds. Tu pagaršo: jā, salds, tātad tev ir cukura diabēts. Bet man tāpēc nevajag garšot urīnu, ar cukura slodzi vai glikēmiskām slodzēm¹ es atradīšu vēl precīzāk to lietu. Zinātne attīstās.

RL: Kas atšķir labu ārstu no vienkārši ārsta?

Danilāns: Ziniet, es domāju, ja tu ej pie slimnieka kā uz karātavām… Tev jāmīl cilvēks, jāmīl savs darbs. Ja tā tev nav, tad labāk ej strādāt, vienalga, par inženieri vai datoristu, vai kas tev labāk patīk. Ārstam ir jāmīl cilvēks un jāgrib viņam palīdzēt. Ja runāju ar cilvēku un cilvēks redz, ka es viņam no sirds gribu palīdzēt, tas ļoti palīdz. Var man nepatikt tas cilvēks, jā, bet es neņemu galvā. Viņš ir atnācis pie manis pēc palīdzības. Man tāds raksturs. Nu, tas man laikam no tēva, no gēniem. Varbūt arī no audzināšanas. Es gan bērnībā gribēju kļūt par mācītāju, bet…

RL: Es gan esmu dzirdējis, ka jūsu vecāki gribēja, lai jūs kļūtu par mācītāju. Nevis jūs pats.

Danilāns: Jā, jā, vairāk jau vecāki bija par to. Mācītājam labs amats, kāda vaina.

RL: Galvenais cilvēks ciemā.

Danilāns: Nu kā tad. Ārsts un skolotājs arī.

RL: Jūs mācāt nākamos ārstus. Vai šo attieksmi, ka ir jāgrib palīdzēt, arī var iemācīt?

Danilāns: Ne visiem, bet var. Un tas arī jādara. Es saviem jauniešiem, kad esam pie slimnieka, demonstrēju, kā es ar visu savu būtni rādu, ka gribu viņam palīdzēt. Lai arī tur tāda neganta tante ārdās un tā, bet es gribu viņai palīdzēt. Un esmu priecīgs viņai palīdzēt. Un viņa mazāk neganta kļūst.

RL: Sakiet, vai jūs pieļaujat tādu nākotnes attīstību, ka ārsti vairs nebūs vajadzīgi? Proti, ka mākslīgais intelekts paņems nedaudz tavu asiņu un precīzi pateiks, kādas tev ir vajadzības.

Danilāns: Varbūt. Tālā nākotnē visādi brīnumi var būt. Tik tālu manas smadzenes nesniedzas. Bet es varu jūs iepriecināt, ka ārsti vēl gadu tūkstošiem būs vajadzīgi, un stipri vajadzīgi. Arī ar labu sirdi. Jo mākslīgais intelekts nepratīs to darīt, ko mēs nupat runājām.

RL: Nu, roku paturēt nepratīs.

Danilāns: Viņš nepratīs pastāstīt, ka es gribu tev palīdzēt. Varbūt iemācīs to aparātu, bet cilvēks vienalga tam mazāk ticēs nekā man. Domāju, ka ārsti vēl ilgi būs vajadzīgi, bet izslēgt iespēju, ka ar laiku tur kaut kas mainīsies… Ziniet, paredzēt ir ļoti grūti, jo īpaši nākotni.

RL: Bet ārsts, kurš neparedz slimības nākotni…

Danilāns: Šoreiz mēs runājam par ārstu vajadzību, bet ārsts, kurš neparedz nākotni, tas neder.

RL: Jā, jo labam ārstam ir jāredz nākotnes scenārijs.

Danilāns: Es taču katru studentu mācu: paklau, tu atkārtoti paskaties slimību un seko slimības dinamikai, nu, kā virzās tā slimība. Obligāti tam seko. Un tikai tad var pareizi izdarīt ārstēšanu. Es to automātiski daru. Jā, es taustu vēderu, un atmiņa man pirkstos
paliek. Jā, jums tagad tās zarnas iekaisušas mazāk. Cilvēks no prieka lec gaisā. Tiešām, profesor? Bet, ja es jūtu, ka nē, kaut kur duras, kaut kas neiet, tad kaut kas jāmaina. Jālūdz ķirurgs. Man patīk prasīt palīdzību citu specialitāšu ārstiem, ļoti patīk. Es neuzskatu par kaunu slimniekam pateikt, ka es nezinu.

RL: Sakiet, vai Rietumu medicīnas ārkārtīgo specializāciju jūs uztverat kā problēmu? Nu, ka ārsti specializējas vienā konkrētā orgānā vai vienas konkrētas slimības ārstēšanā. Un mazākas prasības ir pēc visa veseluma…

Danilāns: Abi gali. Es zinu, kā mani skolotāji mācīja: tā specializācija nekam neder. Ārstam jābūt terapeitam, vispārsaprotošam un zinošam. Tā bija kļūda.

RL: Kļūda?

Danilāns: Kļūda. Tomēr ir vajadzīga arī ļoti laba specializācija, jo ārsts nevar visu zināt. Es, piemēram, gastroenteroloģiju daudz labāk zinu nekā, teiksim, kaut kādu tur nefroloģiju. Ja re-dzu, ka kaut kas ir ar nierēm, es labāk palūdzu urologu, lai viņš ar savām zināšanām tur paņemas. Vārdu sakot, vajadzīgi abi: vajadzīgi speciālisti, un vajadzīgi arī ārsti, kas nezaudē to vispārējo kopainu. Es godīgi atzīstu, ka dziļi ielīst katrā specialitātē nevarēšu. Neesmu tik gudrs, pasaulē tāda gudrinieka nav. Nav tāda ārsta, kas smadzenes graiza, nieres ņem ārā, sirdi pārstāda, psihoterapiju māk. Visu nevar. Vajag palūgt palīdzību, nekautrēties pateikt: “Es nezinu.”

RL: Sarunas sākumā jūs pieminējāt vaidētājus. Sastopoties ar grūtām situācijām, neveiksmēm un tā tālāk, mēdz teikt: “Es to nevaru sagremot.” Kas par vainu, ja kaut ko nevar sagremot?

Danilāns: Redziet, divas lietas. Pirmkārt, kādreiz patiešām gadās, ka viens pats kaut ko nevar sagremot. Vajag lūgt draugu palīgā. Mēs esam bara lopiņi, kopā sagremosim. Bet tikpat svarīgi, ka pašam sev tas nav jāstāsta: es to nevaru sagremot, es esmu duraks, man nesanāk. Tā ir aplama pieeja.

RL: Vēl mēdz teikt, ka cilvēks ir apdirsies. Vai viņš ir pietaisījis bikses aiz bailēm. Kādā veidā bailes un, es atvainojos, aptaisīšanās ir saistīti?

Danilāns: Pirmkārt un vissvarīgākais ir to nepārdzīvot: “Ai, ai, ai, šausmas, pasaulei gals klāt!” Es viņam saku: “Liecies mierā! Pasmaidi par to un izmazgā bikses.”

RL: Mani tajā izteikumā piesaista tas, ka baiļu stāvoklis tiek iezīmēts ar apkakāšanos. Kā bailes un kakāšana ir saistītas?

Danilāns: Daudz kas ir saistīts. Tahikardija, sirds problēmas, galvas reiboņi, miega traucējumi arī ir saistīti. Daudzi faktori saistīti kopā.

RL: Bet nu bailes tomēr ir psihisks faktors, un to izpausme šādā fizioloģiskā veidā ir dīvaina, vai ne?

Danilāns: Nav dīvaina. Tāpēc, ka kuņģa-zarnu trakts aiz bailēm sāk strādāt ātrāk un cilvēks apkakājas. Nezinu, vai tā ir taisnība, bet runā, ka tas palicis no mūsu priekštečiem: dzīvnieciņš, lai būtu vieglāk izmukt no kaut kāda zvēra, apkakājas. Vieglāk skriet. Nu, es jau nesaku, ka tā ir patiesība. Gan jau ir kaut kas vēl. Es mācu, kā var neapkakāties: neņemt galvā, neuzskrullēt problēmu. Bet ar varītēm turēt… Ne velna tu nesaturēsi. Ja nāk riktīgas bailes virsū, tad apkakāsies.

RL: Es reiz jaunībā uzdūros tādam psiholoģiskam testam, kur viens no jautājumiem bija, vai kādreiz ir bijuši melni izkārnījumi. Par ko liecina melni?

Danilāns: Tas nav psiholoģisks tests. Melni izkārnījumi rāda par divām lietām: vai nu cilvēks dzer dzelzi, lieto preparātu, vai arī cilvēkam zarnu trakts asiņo. Nesāp, bet asiņo. Tur vajag izmeklēt, bāzt trubu iekšā un skatīties, kura vieta asiņo. Melni izkārnījumi prasa izmeklēšanu.

RL: Bet melni izkārnījumi, pirmkārt, prasa uz viņiem skatīties. Nu, lai uzzinātu, vai tev ir melni, vispirms uz tiem jāpaskatās. Vai šāda pašdiagnostika ir, jūsuprāt, svarīga? Ir jāpēta savi izkārnījumi?

Danilāns: Jā, jā. Savu urīnu dzert varbūt nevajag, bet paskatīties vajag. Pamanīt sev izsitumus, pamanīt, ka esi sācis svīst. Kāpēc sāki svīst? Varbūt tev vairogdziedzeris pastiprināti sācis strādāt, bet varbūt sirds vainas un tā tālāk. Un ik pa reizei ģībsti.

RL: Bet man gribētos tos izkārnījumus tomēr mazliet ap…

Danilāns: Tie jums iesēdušies prātā kā pirmie, bet tie ir tikai viens starp daudziem.

RL: Nē, bet tas tomēr ir produkts, ko tas gremošanas trakts rada. Nu, vai ne produkts, bet atkritumi. Un, ja jūs sakāt, ka pašdiagnostikā viņu aplūkošana ir svarīga, tad izstāstiet, kādiem jābūt maniem izkārnījumiem, lai, apskatījies uz viņiem, es saprastu, ka jāiet pie ārsta.

Danilāns: Es teikšu tā. Mūsu dienās pat uzskata, ja jums ir smuka kaka 65 gadu vecumā – ne melna, ne pelēka, ne balta, ne šķidra –, arī tad jāiet pie ārsta. Tā ka izkārnījumi neizšķir visu. Protams, ja ir traucējumi, pēkšņi kaut kas notiek, tā kā ūdens skrien ārā, noteikti jāiet pie ārsta.

RL: Jūs droši vien esat dzirdējis, ka viduslaikos cilvēkus mēdza saukt par sūdu maisiem. Nu, jā, un arī cilvēks inter faeces et urinam nascimur. Tur mēs dzimstam – starp kakām un čurām. Vai jūs piekrītat šādam apzīmējumam?

Danilāns: Ko man nepiekrist. Tā ir dzīves īstenība. Jā, piekrītu.

RL: Jūs nekad neesat aizdomājies, kāpēc latviešu lamuvārdi visi ir skatoloģiski? Tā vai citādi saistīti ar sūdiem, dirsu un tā. Ko tas liecina par latviešu tautu?

Danilāns: Tas par daudz ko neliecina. Es vairāk pārdzīvoju, ka latvietis sūdzas un nopeļ visu. Varbūt tas saistās ar to, ka viņš dzīvi uzskata par draņķi. Dzīve ir skaista!

RL: Varbūt varētu paskatīties no citas puses: ja kāds uzskata dzīvi par sūdu, tad vajag ieraudzīt, ka sūds jau nav nekas slikts. Sūds ir diezgan svarīga lieta. Vai jūs piekristu šādam skatījumam?

Danilāns: Pilnīgi pareizi. Un zināt, kas palīdz? Es to bieži izmantoju pacientiem. Ja viņš saka: “Ai, cik man grūti…,” – es saku: “Paklau, mīļais! Nevienam uz šīs pasaulītes dzīve nav ideāla. Ja tu domā, ka citiem tā dzīve nav sūds, bet tev sūds, tad tu rupji kļūdies. Padomā, ka citiem arī tāpat naudas trūkst vai dabūjuši pa purnu uz ielas.” Es pats esmu kāju lauzis, dzīvodamies pa tramplīnu.

RL: Sakiet, vai pasaule ir sūdīga vieta?

Danilāns: Jauka. Ja tu uzskati, ka sūdīga, viņa arī būs sūdīga.

RL: Proti, pasaule ir tik laba, kā tu par viņu domā.

Danilāns: Nē, pasaule, protams… Nevajag tā domāt. Kari, cietēji, nogalina, tas ir pretīgi, neciešu, neciešu. Naidu neciešu, es nevaru saprast, kāpēc jānīst. Naids ir nožēlojama sajūta.

RL: Nu kā, naids ir viena no spēcīgākajām indēm, ko cilvēks pats sev var radīt.

Danilāns: Viņš to var arī neradīt. Protams, var uznākt piktums, bet tad es saku: tu labāk izlamājies, izārdies, salamā viņu, lai sirdij paliek vieglāk, nevis viņu tā pa kluso nīsti visu laiku: tas maita tāds… Tas neko nedod.

RL: Man gribējās saprast par indēm. Kopš grieķu laikiem viens un tas pats vārdiņš pharmakon apzīmē gan indi, gan zāles. Jebkuras zāles no indēm atšķiras tikai ar proporcijām.

Danilāns: Visas zāles ir inde. Inde! Tikai nelielā porcijā, izrādās, viņas palīdz. Piemēram, degvīns. Varbūt nestāstiet to, Latvijā daudzi ir alkoholiķi, man tas sāp. Bet zinātne pierādījusi uz lielu cilvēku skaitu: tie, kas dzer 40 gramus tīrā spirta katru dienu, dzīvo ilgāk. Par 18 procentiem.

RL: Bet, ja reizi desmit dienās 400 gramus tīrā spirta?

Danilāns: Nē. Tā ir šitā deva. Lūk, tur tā nelaime: alkoholam ir tieksme palielināt devu. Man kādreiz saka: “Vai, ziniet, uz Jāņiem iznāca vairāk ieraut.” Tā nav tik liela nelaime. Alkoholismam ir vaina hroniskumā. Ja tu sāksi katru dienu pa polšam, pa polšam, tas ir nepareizi. Lūk, tā ir inde. Alkohols ir inde, kas sabeidz aknas un tā tālāk, tāpēc, ka deva par lielu.

RL: Vienā no jūsu grāmatām uzdūros tam, ka jūs arī mušmires saucat par indīgām.

Danilāns: Jā, jā, mušmirēs ir indīga viela. Daudz bālās mušmires nevajag, atliek mazu gabaliņu noknibināt. Bet no mušmirēm arī gatavo preparātus.

RL: Nu, tās mušmires mani ļoti interesē.

Danilāns: Gribas bālo mušmirīti? Nē, nemēģiniet…

RL: Nē, kāpēc bālo? Mani interesē tā sarkanā ar baltiem punktiņiem.

Danilāns: Arī diezgan nikna. Katru gadu kāds saslimst, sabeidz aknas vai nomirst pa kādam muļķim.

RL: Lasot par iekšējiem procesiem, saprotu, ka ir visādas sēnītes, kas mums tur dzīvo dažādās vietās.

Danilāns: Ā, paga, sēnītes – tā ir tikai vārdu spēle.

RL: Nē, tās visas ir viena dzimta.

Danilāns: Nu nē, mušmire vai gailene, vai beka tomēr ir kaut kas cits nekā sēnītes, kas dzīvo mūsu kuņģa-zarnu traktā. Tās ir sīkbūtnes, vienšūnas organismi. Mušmirei tur ir šūnu daudz. Tas ir pavisam kas cits. Cits jēdziens.

RL: Nē, nu man šķiet, ka bioloģiski viņas visas ir…

Danilāns: Nu paklau, bioloģiski visi mēs esam vienādi.

RL: No sēnītēm neko daudz neatšķiramies. (Smejas.)

Danilāns: Nē. Arī vali atcerēsimies. Kāpēc mums D vitamīns ir vajadzīgs un derīgs? Tāpēc, ka mēs laikam no vaļiem esam cēlušies un tur ir aļģes, un aļģēs ir daudz D vitamīna.

RL: Tā ir zinātniski pamatota teorija?

Danilāns: Nu, ir tāda doma, vai tā pilnīgi pamatota, nezinu.

RL: Man daudz labāk patīk, ka mēs ar sēnēm esam radinieki.

Danilāns: Nu, ja patīk… (Abi smejas.)

RL: Vienā no jūsu grāmatām sastapos ar tādu, manuprāt, ļoti naivu teoriju, ka cilvēku ir barojušas kājas un smadzenes viņam izaugušas tāpēc, ka viņš varējis skriet ātrāk un ilgāk nekā...

Danilāns: Tā nav naiva.

RL: Nu, man tā izklausījās naiva, jo nu tad divus miljonus gadu viņš tur skraidīja un tad vienā brīdī sasniedza tādu gaļas daudzumu, ka izauga lielas smadzenes.

Danilāns: Es jums pastāstīšu, ka Latvijā cilvēki pamatā domā, ka vissvarīgākais ir pareizs uzturs. Bet es teikšu, ka Latvijā lielākā problēma ir kustību trūkums. Bet kustība ir ļoti svarīga, tā pagarina mūžu, uzlabo asinsriti…

RL: To es neapšaubu. Par naivu es saucu teoriju, kas tādā veidā izskaidro cilvēka smadzeņu izmēra izveidošanos.

Danilāns: Ziniet, cita faktora tolaik arī neatrada. Vienkārši tā reiz tur ir, un skrienot dabūja arī tur kaut kādu āzi, arī gaļa vēl nāca klāt, uzturs nāca klāt, bet pamatā bija skriešana. Tikai tāpēc, ka viņš joza kā traks uz divām kājām, nevis uz četrām un varēja to āzi nokausēt. Cilvēks jau var sunīti nokausēt.

RL: Bet vai mums to vajag?

Danilāns: Nu labi, vai vajag… Tikai saku, ka to var izdarīt. Ja viņš ar kaut kādām saknītēm būtu barojies, viņš tādas smadzenes nedabūtu.

RL: Sakiet, vai jūs esat saskāries ar Terensa Makenas teoriju, ka par cilvēkiem kļuva tie pērtiķi, kas sāka ēst sēnes?

Danilāns: Nedomāju, ka sēnes ko izšķīra. Tam es neticu.

RL: Bet, redziet, jūs sakāt, ka neticat, jo nav jau mums tādas zināšanas, kā cilvēks tapis.

Danilāns: Skaidri jau redzu, ka tas ir pārāk vienpusīgs uzskats. Viena pati skriešana jau arī nelīdzēja, arī uzturs, kopējā sadarbība, cilvēku satikšana. Kad viņi sāka runāt, tas arī attīstīja smadzenes. Kad mēs tagad runājam, mums arī smadzenes kļūst lielākas.

RL: Domājat, no runāšanas pat?

Danilāns: Jā, sarunājoties, protams.

RL: Pateicoties šai sarunai, mēs abi dzīvosim ilgāk.

Danilāns: Varbūt nedzīvosim ilgāk, bet gudrāki kļūsim.

RL: Sakiet, ko jūs darīsiet ar savu ķermeni pēc nāves?

Danilāns: Neko nedarīšu.

RL: Neatvēlēsiet, lai pēta?

Danilāns: Droši vien, ka atvēlēšu, man nav iebildumu.

RL: Jūs vēl neesat izlēmis?

Danilāns: Es vēl dzīvošu, ko tad es, esmu vēl jauns.

RL: Jums ir arī kaut kāds laika plāns? Cik vēl?

Danilāns: Nav, bet es zinu, ka ilgi. Es neskaitu gadus, arī citiem aizliedzu. Latvieši: ai, ai, man jau 45 gadi, jau gals klāt. Ko tu tarkšķi muļķību? Kāda jēga? Nav ko skaitīt gadus.

RL: Kad jūs noķēra kovids, jūs teicāt, ka nodaļā, kurā jūs bijāt, apkārt daudzi mira.

Danilāns: Mira. Un mokoši mira.

RL: Sakiet, kāda ārstam ir pareiza attieksme pret mirstošu pacientu?

Danilāns: Pirmais, mēģini palīdzēt, lai viņš nenomirtu, – kaut viņš būtu noziedznieks vai kas, lai to labo citas iestādes. Bet nu pret mirstošu pacientu arī psiholoģiski jābūt cieņai.

RL: Es to mazliet jautāju tai sakarā, ka jūs reiz atsaucāties uz savu Amerikas pieredzi, kur ārsts atklāti runā ar neglābjami slimu pacientu.

Danilāns: Ja jūs man tā prasāt, tad es gribu arī tam piekrist. Cilvēkam, es domāju, ir tiesības zināt, kas viņu gaida.

RL: Ārstam jārunā ar viņu atklāti.

Danilāns: Jā, bet redziet, ir otra lieta arī. Es atceros sava skolotāja profesora Skujas stāstīto. Toreiz mums Padomju Savienībā bija tāds galvenais dietologs Pokrovskis, un viņam atrada ļaundabīgo audzēju aknās. Un viņš saka: mēs sanācām kopā, spriedām, ko darīt: teikt viņam vai neteikt, ka viņam audzējs. Un mēs viņam nepateicām. Mēs teicām: jūs esat nomocījies, vajag aizbraukt kaut kur uz dienvidiem atpūsties. Viņš saka: un es viņu satiku pēc pāris mēnešiem. Viņš atbrauca brūni iededzis, labā garastāvoklī. Un es biju ļoti priecīgs, ka toreiz nepasacīju, ka viņu gaida neglābjams gals. Tad lūk, galīgas atbildes nav – ir jāredz, jājūt. Es domāju, ka ir sava daļa taisnības, ka viņi uzdāvināja Pokrovskim tos dažus jaukos mēnešus dienvidos atpūsties. Bet agri vai vēlu viņam tomēr bija taisnība. Tā ka abi: ir cilvēki, kuriem noteikti jāpasaka, kā ir, bet ir arī tādi, kuriem vajag ilgāku laiku. Nu bet citreiz ārsti pacientam saka: es nezinu, varbūt tomēr vēzītis tur iekšā. Lūk, tas ir slikti. Klausies, nu tak jebkuram var būt vēzītis.

RL: Es neatceros vairs, kurā grāmatā, bet jūs stāstāt par gadījumu ar pacientu, kuram bija vēzis un kuru aizlaida mājās tā kā nomirt, bet pēc kāda laika tas viņam pazudis.

Danilāns: Es viņu atceros.

RL: Jūs pat zināt viņa uzvārdu?

Danilāns: Atceros. Ziniet, laikam tomēr ļoti, ļoti retos gadījumos ļaundabīgais process var pagriezties...

RL: Reversā.

Danilāns: Jā, jo es viņu ieraudzīju un biju mēms. Es vēl tagad viņu atceros.

RL: Bet vai tam ir kādi zinātniski skaidrojumi jums pieejami?

Danilāns: Nav. Es zinu, ka tā dažreiz gadās. Skaidrojumu nav. Pēc visiem likumiem viņš bija jāoperē, jāņem ārā tas audzējs. Tikai viņam jau bija metastāzes, jau nebija ko operēt.

RL: Šāds gadījums liecina, ka jūs esat saskāries ar neizskaidrojamu veselības uzlabošanos.

Danilāns: Jūs neesat?

RL: Esmu. Man ir svarīgi, ka jūs pasakāt skaļi, ka esat saskāries.

Danilāns: Skaļi saku: esmu.

RL: Tagad varētu izdzert vienu krūzi tējas.

Danilāns: Jūs kafiju dzerat? Kafija pagarina mūžu.

RL: Tas man atgādina noplēšamā kalendāra lapiņas no bērnības, kur bija rakstīts: katrs smaids pagarina mūžu par trim minūtēm, katra kafijas krūzīte saīsina par septiņām.

Danilāns: Saīsina?!

RL: Nu, agrāk jau tā tomēr domāja.

Danilāns: Pagarina.

RL: Man patīk pati ideja, ka var izmērīt to pagarinājumu.

Danilāns: Jānovēro daudzi cilvēki, kas kafiju lieto un kas kafiju nelieto, un tad jāsalīdzina, cik ilgi abi dzīvo. Būs kādi, kas nomirs zem vilciena vai kādas vainas dēļ, bet vidējais cipars rādīs, ka jā: kafijas dzērāji dzīvo ilgāk.

RL: Man liekas, ka man jāapēd viena no jūsu kundzes taisītajām apaļajām maizītēm.

Danilāns: Droši, tas ir jums domāts, es esmu paēdis un tagad arī no sirds izrunājies. Man ir ļoti labs garastāvoklis, pat ēst negribas. Bet kafiju es iedzeršu. Droši cienājieties, citādi sieviņa apvainosies.

RL: To mēs negribam.

Danilāns: Es, piemēram, neko, manis pēc varat arī neēst (abi smejas).

RL: Kofeīns.

Danilāns: Tas ir antiagregants. Redziet, mūsu organismā ir dažādas toksiskas, indīgas vielas un ir vielas, kas tās atindē.

Danilāna kundze: Viņš no rīta dzer kafiju un tad ap trijiem četriem pirmo reizi ēd.

Danilāns: Man, galvenais, iedod parunāt, tad var arī ēst nedot.

RL: Brokastis jūs atdodat ienaidniekiem.

Danilāna kundze: Man atdod.

Danilāns: Ja es eju uz treniņu, tad paēdu.

RL: Kā jūs esat viņu izturējusi 60 gadus?

Danilāna kundze: Man jau daudzi saka, ka tas ir apbrīnojami – ar tādu cilvēku tik ilgi nodzīvot kopā, bet mēs pat nestrīdamies.

Danilāns: Nē, nu drusku strīdamies.

Danilāna kundze: Par ko tad mēs strīdamies?

Danilāns: Es neatceros.

Danilāna kundze: Neielej sev klēpī.

Danilāns: Paldies, draudziņ.

Danilāna kundze: Es par tām sēnēm dzirdēju, ka jūs prasāt.

RL: Jā, jums ir ko teikt par sēnēm?

Danilāna kundze: Mēs esam traki uz sēnēm.

RL: Jūs braucat sēņot?

Danilāna kundze: Mēs dzīvojam Gaujā, un tur ir tik daudz visādu sēņu. Lūk, tagad ir gļotsēnes ļoti interesantas. Bet viņš jau neinteresējas par sēnēm. Viņš zina tikai tās, kas ir kuņģī.

RL: Sakiet, vai Padomju Savienības laikā jūs vervēja drošības dienesti?

Danilāns: Vervēja, stipri vervēja. Redziet, bija traki laiki. Mans tētis bija skolotājs, beidzis Aglonas ģimnāziju, un Latvijas laikā Aglonas ģimnāzijā bija laba izglītība. Neko citu, augstāko tad vēl nebija pabeidzis. Un tad, kad viņš strādāja par skolotāju, mainījās laiki. Ienāca vācieši, un tētis no sirds nobijās. Viņš taču strādāja padomju skolā. Viņš man stāstīja, ka aizgājis pie baznīckunga runāt: ko lai tagad dara? Es neko ļaunu nedarīju, bet nu mācīju visas tās padomju, krievu idejas.

RL: Tas ir, nepilnu gadu viņš to darīja.

Danilāns: Nu labi, bet darīja. Un mācītājs saka: Nazinu, nazinu, ko tev ar to darīt… Un tētis aizgāja strādāt policijā, vācu policijā. Jā, viņš bija lietvedis. Viņš negāja šaut, bet viņš lietas kārtoja un tā tālāk. Kad atkal atnāca krievi, mēs bijām Ludzā – viņš Ludzā bija skolotājs – un aizmukām uz Preiļiem. Citādi būtu Sibīrija. Un tā ir nožēlojama dzīve, nenovēlu nevienam. Es jutos nožēlojami, tāds kā otrās šķiras cilvēks, ka nevaru runāt to, ko es gribu, – ka nevaru teikt, kas bijis mans tētis, ka man jāslēpj, jāklusē. Vienreiz atrisināju kaut kādu šaha mīklu, un parādījās žurnālā, ka Danilāns tur kaut ko uzvarējis. Tētis bija nobijies: uzzinās, ka mēs esam Preiļos. Es nejutos pilnvērtīgs. Tā ir reti riebīga lieta, vēl riebīgāka nekā sēnes neredzēt.

RL: (Smejas.) Bet drošības dienests jums savā laikā tomēr piedāvāja...?

Danilāns: Nāca klāt, jā, jā. Paldies Dievam, es nevienam neko ļaunu neesmu nodarījis. Bet nodarīja tad, kad tēti atklāja. Tie maitas tomēr atklāja, kas tētis ir bijis. Nu, un atnāca pie manis arī parunāties. Es teicu: nu, labi, es ar mieru. Es jau biju Preiļos ārsts. Viņi teica: nu tad jūs paziņosiet, ja kaut kas pretpadomisks būs, vai ne? Es saku: nelieciet tikai tēti cietumā! Un tagad esmu lepns, ka, pie velna, es nevienu neesmu nodevis.

RL: Jūs to esat stāstījis?

Danilāns: Jā. Man prasa: kā tu jūties? Un es saku: es jūtos lepns, ka izglābu tēti un sevi no Sibīrijas. Varbūt man vajadzēja būt kristāltīram un braukt uz Sibīriju? Daudzi aizbrauca.

RL: Nē, to neviens no jums nevar prasīt.

Danilāns: Tāda bija dzīve, un tur nav vainīgs ne mans tētis, ne es. Vainīga ir iekārta, tā bija draņķīga.

RL: Bet jūsu māte piederēja pie Romas katoļu baznīcas, vai ne?

Danilāns: Viņa bija spēcīga katoliete. Bet viņa bija skolotāja, un skolotāji nedrīkstēja būt ticīgi. Viņa to slēpa un pa kluso gāja.

RL: Un kā tas sanāca, ka viņa nepielipināja jums to lietu?

Danilāns: Ziniet, tais gados jau visi uzskatīja, ka tā ir tumsonība… Bet man ir pielipis tas, ka es nevienu ticīgo nenosodu. Redziet, es jums pateikšu, varat to pierakstīt. Var būt ticīgs, var būt neticīgs, bet ir vēl trešā iespēja.

RL: Jā, kāda?

Danilāns: Nezinu! Visgodīgākā atbilde manā uztverē ir: es nezinu. Jūs zināt, ka Dievs ir? Jūs nezināt, neviens nezina. Nu, citi saka: tik sarežģīta lieta kā cilvēka organisms, tur jābūt kaut kādai gudrai, dievišķai radībai, kas to uztaisīja, tāpat jau viņš nevarēja rasties. Nu, tad man uzpeld jautājums: bet kas to gudro radību radīja? Es esmu mācītājam jautājis.

RL: Un viņi nezina, ko atbildēt.

Danilāns: Tad iet vaļā. To nedrīkst runāt.

RL: Paldies jums!

Danilāns: Pļāpājām un nopļāpājām dikti. Paldies! Jūs labi jautājāt.