Seju veidotājs

Mirdzoši sārtas un zeltainas lauskas caurdūra saullēkta debesis virs Kambrē 1917. gada 20. novembrī. Šī Francijas pilsēta bija būtisks apgādes punkts vācu armijai, kas bija nostiprinājusies 40 kilometru attālumā no Beļģijas robežas. Tuvējā pakalna rasainajā zālē gulēja ierindnieks Pērsijs Klērs no Austrumsarijas pulka 17. bataljona un gaidīja no komandiera uzbrukuma signālu. Tālumā varēja saklausīt klusus ložmetēju stakato un gaisā lidojošo lielgabalu lādiņu svilpienus.

Drīz pēc apšaudes sākuma komandieris deva signālu. Klērs piestiprināja šautenei durkli un sāka soļot lejup pa atklāto nogāzi kopā ar pārējiem vada vīriem. Tie ieraudzīja neskaitāmus ievainotos šausmu pārņemtām sejām. Pēkšņi virs galvas sprāga lādiņš, uz mirkli ietinot apkārtni dūmu mākonī. Kad tas izklīda, Klērs ieraudzīja, ka priekšā esošais vads ir iznīcināts. Viņa uzmanību piesaistīja viens līķis. Tas bija beigts karavīrs, kurš bija pilnīgi kails: “Sprādziena vilnī no viņa ķermeņa bija norauti pilnīgi visi apģērba gabali, tas bija dīvains spēcīga sprādziena efekts,” Klērs atminējās dienasgrāmatā.

Klērs virzījās uz priekšu cauri dzeloņstiepļu pinumiem, cieši piespiedies pie zemes, lai izvairītos no lodēm, kas spindza virs galvas. 650 metru attālumā no ienaidnieka tranšejām viņš pēkšņi sajuta asas sāpes vienā sejas pusē. Lode bija izurbusies cauri abiem vaigiem. No mutes un deguna straumēm plūda asinis, piesūcinot drēbju priekšpusi. Klērs atvēra muti, lai kliegtu, bet nespēja izdvest ne skaņas. Viņa seja bija pārāk sakropļota, lai viņš vispār spētu izveidot sāpju grimasi. Klērs bija kļuvis par vienu no neskaitāmajiem vīriem, kuru sadragātās sejas simbolizēja šaušalīgo jaunā, mehanizētā kara formu.

Kad lode bija saplēsusi vaigu, Klēra pirmā doma bija, ka ievainojums būs nāvējošs. Viņš uz mirkli pietrausās kājās, bet strauji nokrita uz ceļiem, neticot domai, ka varētu nomirt. “Biju pārdzīvojis tik daudz bīstamu brīžu, ka neapzināti sāku uzskatīt sevi par neievainojamu,” viņš vēlāk rakstīja dienasgrāmatā.

Uz samaņas un bezsamaņas robežas viņš lūdzās, kaut drīzāk ierastos medicīniskā palīdzība. Un tā ieradās. Par spīti briesmām, glābēji drīz vien uzcēla viņu uz nestuvēm. Vēlāk dienasgrāmatā viņš ievainojumu nosauca par “tēvzemes ievainojumu”, proti, ievainojums bija tik smags, ka bija nepieciešama īpaša ārstēšana un atgriešanās Lielbritānijā, ko sarunvalodā dēvēja par “veco tēvzemi”.

Atvieglojums, ko tobrīd Klērs varētu būt jutis, bija īslaicīgs. Kad viņš ieraudzīja savu seju spogulī, viņš bija satriekts: pretī vērās atbaidošs vieplis. Lai gan tobrīd viņš to vēl nezināja, kāds ķirurgs, vārdā Harolds Gilīss, jau bija sācis ārstēt šos jaunā veida ievainojumus, dodot Klēram un tūkstošiem viņam līdzīgo otro iespēju. Klēram tikai vajadzēja izdzīvot pietiekami ilgi, lai saņemtu medicīnisko palīdzību, kas viņam tik izmisīgi bija vajadzīga.

Kopš brīža, kad Rietumu frontē atskanēja pirmais ložmetēja šāviens, bija skaidrs, ka Eiropas militārās tehnoloģijas aizsteigušās tālu priekšā tās medicīniskajām spējām. Lodes spindza gaisā ar šaušalīgu ātrumu. Lādiņi un mīnas eksplodēja ar tādu spēku, kas svaidīja cilvēkus pa kara lauku kā lupatu lelles. Munīcija ar magnija drošinātājiem aizdegās, ietriecoties miesā. Karsti šrapneļa gabali, kas nereti bija klāti ar baktērijām pilniem dubļiem, radīja šausmīgus ievainojumus. Ķermeņi tika plosīti, lauzti un dauzīti, bet sejas ievainojumi bija īpaši traumatiski. Tika norauti deguni, sadragāti žokļi, izrautas mēles un acis. Dažos gadījumos tika sakropļota visa seja. Kā teica kāda kara lauka medmāsa: “Dziedināšanas zinātne bija bezspēcīga iznīcināšanas zinātnes priekšā.”

Sejas ievainojumi bieži tika gūti tieši ierakumu kara dēļ. Daudzu karavīru sejas tika ievainotas vienkārši tādēļ, ka viņi nesaprata, kas notiek. Kāds ķirurgs rakstīja: “Šķiet, viņi domāja, ka varēs izrāpties no tranšejas un kustēties pietiekami ātri, lai izvairītos no ložmetēju ložu krusas.” Citi, piemēram, Klērs, guva ievainojumus, virzoties pāri kaujas laukam. Vīri tika sakropļoti, dedzināti un indēti ar gāzi. Daži saņēma sitienus pa seju no zirgiem. Līdz kara beigām vairāk nekā 280 000 vīru tikai no Francijas, Vācijas un Lielbritānijas vien bija guvuši dažādas sejas traumas. Karš ne tikai nogalināja un atdalīja locekļus, bet arī radīja miljoniem staigājošu ievainoto. Kara laikā gāja bojā 8–10 miljoni karavīru, bet divreiz vairāk tika ievainoti, nereti smagi. Daudzi izdzīvoja un tūlīt tika nosūtīti atpakaļ uz fronti. Citus aizsūtīja mājās kā invalīdus. Tie, kuri bija guvuši sejas traumas, piemēram, Klērs, kara mediķiem bija vissarežģītākie gadījumi.

Par laimi daudziem no šiem vīriem, ķirurgs Gilīss nesen bija izveidojis Karalienes slimnīcu Sidkapā Anglijā – vienu no pirmajām iestādēm pasaulē, kas nodarbojās tikai ar sejas rekonstrukciju. Kara laikā Gilīss pielāgoja un uzlaboja plastiskās ķirurģijas pamattehniku un izstrādāja pilnīgi jaunu tehniku, kā atjaunot seju un garu, ko bija salauzusi ierakumu elle.

Atšķirībā no cilvēkiem, kuri bija zaudējuši kādu locekli, vīri, kam karš bija izkropļojis seju, ne vienmēr tika cildināti kā varoņi. Kājas trūkums varēja izsaukt līdzjūtību un cieņu, sadragāta seja nereti izraisīja nepatiku un riebumu. Laikrakstos sejas un žokļa traumas tika uzskatītas par smagākajām, atspoguļojot senos aizspriedumus pret tiem, kuru seja izskatās atšķirīgi. Laikraksts Manchester Evening Chronicle rakstīja, ka sakropļots karavīrs “zina, ka sērojošajiem radiniekiem un ziņkārīgajiem svešiniekiem var parādīt tikai vairāk vai mazāk atbaidošu masku – kādreiz izskatīgās un laipnās sejas vietā”. Londonas Universitātes Bērkbekas koledžas vēsturniece Džoana Bērka norāda, ka “ļoti smags sejas sakropļojums” bija viens no nedaudziem ievainojumu veidiem, kurus Lielbritānijas Kara ministrija uzskatīja par pamatu pilnai pensijai, tāpat kā vairāku locekļu zaudēšana, pilnīga paralīze vai “lunātisms”, kā mediķi vēlāk sāka saukt kara šoku, garīgu slimību, ar kuru sirga kara traumēti karavīri.

Nav nekāds pārsteigums, ka karavīrus ar sakropļotu seju uztvēra citādi nekā viņu cīņu biedrus, kuriem bija citu veidu ievainojumi. Gadsimtiem ilgi sejas izkropļojumi tika uztverti kā ārēja morālas vai intelektuālas deģenerācijas zīme. Sejas deformācijas cilvēki nereti saistīja ar tādu slimību postošajām sekām kā lepra vai sifiliss vai ar miesas sodiem, ļaunumu un grēku. Sejas sakropļojumi radīja tādu stigmu, ka franču karavīrus, kuri bija guvuši šādus ievainojumus Napoleona karos, viņu pašu biedri vienkārši nogalināja, attaisnojoties, ka aiztaupa tiem turpmākās mokas. Maldīgais priekšstats, ka sejas sakropļojumi ir ļaunāki par nāvi, joprojām bija spēkā arī Pirmā pasaules kara laikā.

Pēc atgriešanās sakropļotie karavīri nereti nonāca pašu radītā izolācijā no sabiedrības. Pēkšņā pārveide no “tipiskā” par “izkropļoto” bija šoks ne tikai pacientam, bet arī viņa draugiem un ģimenei. Līgavas atsauca saderināšanos. Bērni baidījās skatīties uz tēviem. Kāds ievainotais atminējās, ka ārsts atteicies uz viņu skatīties viņa ievainojumu smaguma dēļ: “Es pieļauju, ka ārsts domāja: pēc pāris stundām es tāpat vairs nebūšu starp dzīvajiem.” Šāda attieksme kara veterāniem bija īpaši sāpīga. Roberts Teits Makkenzijs, Lielbritānijas Karaliskās armijas Medicīniskā korpusa rehabilitācijas slimnīcu inspektors, kara laikā rakstīja, ka sakropļotie karavīri nereti kļuva par “bezcerības un grūtsirdības upuriem, kas dažos gadījumos noveda pie pašnāvības”.

Šo karavīru dzīve nereti bija tikpat sakropļota, cik viņu seja: viņi kļuva par jaunā, mehanizētā kara briesmīgākajiem simboliem. Francijā viņus sauca par les gueules cassées (salauztās sejas), bet Vācijā viņus parasti dēvēja par die Gesichtsentstellten (sejā saķēmotie) vai Menschen ohne Gesicht (cilvēki bez sejas). Lielbritānijā viņus dēvēja vienkārši par “visvientuļākajiem ierindniekiem” – vistraģiskākajiem no visiem kara upuriem, svešiniekiem pat pašiem sev.

Ārsti un medmāsas kara laika slimnīcās pieredzēja neticami smagus gadījumus, bet nekas nebija tik traģisks kā vīri ar sejas traumām. Šiem pacientiem nepietika tikai ar izdzīvošanu. Bija nepieciešama turpmāka medicīniskā iejaukšanās, lai šiem cilvēkiem būtu jebkāda cerība atgriezties kaut vai blāvā agrākās dzīves atspulgā. Zaudēta locekļa protēzei nebija obligāti jāatgādina roka vai kāja, ko tā aizstāja, bet ar seju bija citādi. Ķirurgam, kurš bija ar mieru uzņemties monumentālo uzdevumu rekonstruēt karavīra seju, bija ne vien jāatjauno zaudētās funkcijas, piemēram, spēja ēst, bet arī jādomā par estētiskajiem aspektiem, kas atspoguļotu to, ko sabiedrība uzskata par pieņemamu.

Visu vēl vairāk sarežģīja tas, ka plastiskā ķirurģija vēl nebija oficiāla medicīnas disciplīna un faktiski nevienam britu ķirurgam nebija nekādas klīniskās pieredzes šajā jomā. Agrāk mēģinājumi atjaunot, salabot vai citādi mainīt pacienta sejas izskatu parasti attiecās uz nelielām, konkrētām zonām, piemēram, degunu vai ausīm. Tomēr pat visvienkāršākās operācijas veica reti, pat tad, kad 19. gadsimta otrajā pusē anestēzijas attīstības dēļ tās bija mazāk sāpīgas nekā agrāk. “Tā bija dīvaini jauna māksla,” vēlāk atminējās Gilīss, “un atšķirībā no mūsdienu studenta, kurš sāk ar nelielu rētu likvidēšanu un pakāpeniski nonāk līdz zaķalūpai, mums pēkšņi bija jāatjauno puse sejas.” Viņam nebija nevienas mācību grāmatas un neviena skolotāja, kas varētu palīdzēt, tādēļ Gilīsam bija jāpaļaujas uz iztēli un jāizdomā risinājumi problēmām, ar kurām viņš saskārās.

Gilīss uzskatīja, ka nepieciešams medicīnas centrs, kurā dažādi speciālisti kopīgiem spēkiem varētu ārstēt milzīgo skaitu Rietumu frontē gūto sejas traumu. Lai tiktu galā ar šo milzīgo uzdevumu, Gilīss Karalienes slimnīcā izveidoja unikālu ārstu grupu, kuras uzdevums bija atjaunot to, kas saplosīts, un izveidot no jauna to, kas iznīcināts. Šajā starpdisciplinārajā komandā darbojās ķirurgi, terapeiti, zobārsti, radiologi, mākslinieki, tēlnieki, masku veidotāji un fotogrāfi, kuri kopīgiem spēkiem palīdzēja sejas rekonstruēt no sākuma līdz beigām, un daži no kuriem Sidkapā palīdzēja atjaunot arī Klēra seju un viņa cerības uz dzīvi pēc kara. Gilīsa vadībā plastiskās ķirurģijas joma attīstījās un revolucionārās metodes tika standartizētas, kļūstot par atsevišķu, zinātniski pamatotu medicīnas nozari, kas aizsāka pilnīgi jaunu laikmetu. Šī nozare ir pilnveidojusies visā pasaulē un būtiski mainījusi to, kā izprotam sevi un savu identitāti, izmantojot rekonstruktīvās un estētiskās plastiskās ķirurģijas iespējas.

© Smithsonian Magazine, 1. jūlijā