Es saprotu, kāpēc Puškins brauca pie čigāniem

Lai arī cik nozīmīga būtu muzeju loma izglītībā un civilizācijas sasniegumu uzglabāšanā, šajā tradīcijā ir arī kaut kas biedējoši koloniāls. Runājot mūsdienu žargonā, “muzeja eksponāts” nebūt nav tas glaimojošākais apzīmējums: ja kaut kas reiz nonācis muzeja plauktos, tas zaudē savu galveno funkciju un no dzīvas pasaules sastāvdaļas pārtop par laikā sastingušu apskates objektu, kuram pieskaroties visapkārt sāk gaudot signalizācija.

Katrā ziņā tā tas mēdz izskatīties Rietumu tradīcijā. Klejotāju kultūras muzeja dibinātājs ceļotājs un etnogrāfs Konstantins Kuksins jau vairāk nekā 17 gadus cenšas strādāt pēc atšķirīga principa. 2002. gadā, būdams Maskavas 1321. vidusskolas Šķirsts ģeogrāfijas skolotājs, viņš uzcēla skolas pagalmā mongoļu jurtu. Tagad šīs skolas teritorija viņa vadībā pārtapusi par nelielu nomadu kultūras oāzi starp Maskavas augstceltnēm, kuru pats Kuksins dēvē par “dzīvo muzeju”.

Kopš tā dibināšanas viņš kļuvis par vienu no ceļotājiem, kas izbraukumos pavada krietni vairāk laika nekā mājās. Etnogrāfa darbības gaitā Kuksins apbraukājis un izstaigājis visu Krievijas teritoriju, tai skaitā Burjatiju, Kalmikiju, un Mongoliju, kā arī Ķīnu, Austrāliju un Dienvidameriku, katrā ceļojumā sekojot galvenajam principam: pietuvoties dzīvei, cik vien tas iespējams. Par to visu (ar “visu” saprotot gan klejotāju un mūsdienu pilsētnieku ikdienu, gan to vēsturi) Kuksins ir daudz stāstījis savās grāmatās, radio un televīzijas programmās un, protams, dzīvā muzeja ekskursijās. Viena no galvenajām tēmām viņa uzmanības lokā ir klejotāju tautu stāstniecības fenomens. Arī to viņš uzskata nevis par “muzeja eksponātu” un izpētes objektu, bet gan patstāvīgu mākslas formu un vienu no sava daudzpusīgā aroda šķautnēm. Ne velti kādas dzejas publikācijas priekšvārdā viņš pats par sevi rakstīja: “Es esmu dzejnieks blandoņa. Tā mani sauca klejotāji, kad ceļoju pa Vidusāziju. Apgalvodami, ka nav pasaulē cienījamākas profesijas...”

Svens Kuzmins

Rīgas Laiks: Kādā veidā jūs nonācāt pie klejotāju kultūras? Tā tomēr ir savā ziņā eksotika, ja runa nav par tā saucamo mūsdienu nomadismu, kā to nodēvējis rakstnieks un ceļotājs Brūss Čatvins. Tas gan vairāk saistās ar rietumniekiem, kuri negrib sēdēt mājās.

Konstantins Kuksins: Kuri pārvietojas ar kemperiem, jā. Starp citu, tas pats Brūss Čatvins rakstīja, ka cilvēcei vietsēdības laika posms ir īss. Cilvēki atkal kļūs par klejotājiem, es to zinu.

RL: Bet kā jūs...

Kuksins: Kā es pie tā nokļuvu? Gluži nejauši. Es biju sportists, nodarbojos ar velotūrismu un 2002. gadā biju devies velobraucienā no Baikāla Krievijā līdz Dzeltenajai jūrai Ķīnā. Divatā ar draugu, paši uz savu roku. Bija diezgan ekstremāls ceļojums. Kad nokļuvu Mongolijā, mani apbūra šī zeme, cilvēki, un, atgriezies Krievijā, es stāstīju nevis par Ķīnu, bet par Mongoliju – cik neparasta, spilgta kultūra tur saglabājusies. Neviens man neticēja.

RL: Kur jūs to stāstījāt?

Kuksins: Radio, televīzijā. Visi apgalvoja, ka kultūra esot Ķīna, Bizantija, Eiropa. Turpretī klejotājiem kultūras neesot, tie esot civilizācijas fermenti. Tas tik ļoti negāja kopā ar to, ko biju redzējis, ka pēc gada devos uz Mongoliju, atvedu no turienes pirmo jurtu, noliku to skolas pagalmā un pateicu: “Šis ir Klejotāju kultūras muzejs.” Un sāku strādāt par zinātnieku un antropologu.

RL: Kas īsti jūs tik ļoti pārsteidza šajā kultūrā?

Kuksins: Mani milzīgi pārsteidza viņu atvērtība, viesmīlība, tas, ka viņiem nav nekā lieka. Ne mantu ziņā, ne galvā. Un, protams, brīvība. Tad es vēl nebiju dzīvojis ar čigāniem, nebiju ar viņiem klejojis, un man šķita, ka mongoļu klejotāji ir apoteoze. Nu, un vēl arī tāda iracionāla sajūta. Man mongoļi teica: “Tu iepriekšējā dzīvē esi dzīvojis pie mums, tāpēc kaut kas tevi šurp atveda.” Pēc tam uzzināju, ka mans vecvectēvs bijis čigāns. Klejojis. Tēvs pavisam nesen pastāstīja. Tad es sāku strādāt Vidusāzijā, Kirgizstānā, Kazahstānā. Jo tur dzīvoja mana vecmāmiņa. Pēc tam Galējos Ziemeļos...

RL: Strādāt – ko tas nozīmē?

Kuksins: Strādāju par zinātnieku, par pētnieku. Par antropologu. Sāku vākt materiālus. Sākumā mana tēma bija tradicionālie mājokļi. Es tos pētīju pie meistariem, pats tos taisīju, vedu šurp.

RL: Tās bija jurtas?

Kuksins: Jurtas, čumi, jarangas, teltis, alačiki. To ir milzīga daudzveidība. Tas viss kļuva par mana zinātniskā darba pamatu. Un pēc tam paralēli zinātniskajam darbam es šo zinātni pamazām pārvērtu par tādu kā produktu, kuru var izmantot citi. Jo zinātne būtībā ir garlaicīga. Tā bieži interesē tikai cilvēkus, kuri ar to nodarbojas. Zinātnei ir sava izteiksme, sava valoda – tā ir zinātnisko konferenču teritorija. Bet es no šīs zinātnes uztaisīju tādas interaktīvas izrādes bērniem un pieaugušajiem, un to dēļ Klejotāju kultūras muzejs guva panākumus.

RL: Ko nozīmē izrādes? Kas šajās izrādēs notiek?

Kuksins: Es to saucu par “dzīvo muzeju”. Šo apzīmējumu 20. gados ieviesa Florenskis. Galvenais dzīvā muzeja princips ir tas, ka priekšmeti, kurus mēs esam atveduši, nesastingst zem stikla, mēs turpinām tos lietot. No seniem traukiem jums var ieliet tēju, ar loku var pašaut, ar zirgu pavizināties. Mums te dzīvo zirgi, viss, kā nākas. Jurtas atrodas zem klajas debess, tajās kuras krāsnis.

RL: Aunus arī jūs te kaujat?

Kuksins: Tikai kazas. Auna gaļa te ir negaršīga, ar to, kāda ir Mongolijā, nevar ne salīdzināt. Mani draugi Maskavas mongoļi vienmēr, kad lidoju no Ulanbatoras, lūdz, lai atvedu labu gaļu, no auna, kas barots ar sausu zāli. Arī piens tur garšo citādi. Jā, dzīvajā muzejā viss ir īsts. Visas lietas ir īstas, viss turpina darboties. Un mani līdzstrādnieki nav tādi ļautiņi, kas pēc grāmatām mācījušies. Lai kļūtu par ekskursiju vadītāju, cilvēkam pašam jāveic savi pētījumi reģionā, jāatgriežas un par tiem jāstāsta. Tie ir trīs vaļi, uz kuriem viss turas. Nu, un pati programma ir viesu iegremdēšana citā kultūrā. Kad jurtas durvis aizveras, bērni un pieaugušie pusotru, divas stundas ir iegremdēti šajā pasaulē. Tur ir citas smaržas, citas krāsas. Mēs noteikti cienājam ar mongoļu dzērieniem, kaut vai uzvārām mongoļu tēju. Vai ar nacionālajiem ēdieniem, piemēram, ar tibetiešu campu. Noteikti skan tautas mūzika. Mēs spēlējam nacionālās spēles, saģērbjam tērpos. Cilvēki aizmirst, ka viņi ir Maskavā.

RL: Viena no skumīgajām kultūras globalizācijas sekām ir nicinoša attieksme pret kultūrām, kuras šķietami uz to netiecas.

Kuksins: Jā, agrāk tādas sauca par “atpalikušām”.

RL: Vai jums, veidojot muzeju, nešķita, ka jūs tās izrādāt kā kaut ko jau visai eksotisku, itin kā tīši muzejisku? Kad cilvēki brauc uz Mongoliju, Ulanbatora nevienam nepatīk...

Kuksins: Man gan patīk. Es jau 16 gadus katru gadu strādāju Mongolijā. Man tur ir daudz draugu. Viņi man atklāja šo pilsētu. Lai gan tā ir kļuvusi neglīta. Es sastapu vēl staļinisko Ulanbatoru, Sihbātara mauzoleju. Tagad viņi citu pēc cita slien augšā tos debesskrāpjus, turklāt bez jebkāda plāna. Tā pilsēta atgādina piņņainu pusaudzi. Vēl pavisam neveikla, nekāda. Bija tipisks padomju apriņķa centrs, tagad gan nevar saprast, kas tas ir.

RL: Un tomēr – jums nešķiet, ka, veltīdams viņiem muzeju, jūs esat viņus iekonservējis šajā ārpuspilsētas eksotiskumā?

Kuksins: Nē jel, protams. Pirmām kārtām mums ir nevis vēstures, bet etnogrāfijas muzejs. Proti, mēs stāstām par mūsdienu cilvēkiem. Ja mongolim uz jurtas jumta uzrodas saules baterija, mēs to parādām. Man blakus mongoļu jurtai stāv japāņu motocikls, jo tas ir normāli: te sens, smalks raksts, bet te – japāņu motocikls. Un vēl Toyota Land Cruiser. Man gan tāda nav, citādi būtu nolicis. Un es visu laiku bērniem jautāju: “Sakiet, lūdzu, vai šis ir sens vai mūsdienu mājoklis?” Viņi atbild: “Sens!” Es saku: “Nē. Tie ir mūsdienu cilvēki.” Mūsu Ziemeļu tautas – viņiem ir pases, līdz turienei nokļūst grāmatas, viņi dragā apkārt ar japāņu motorkamanām. Mana pāriniece tagad strādā Ziemeļos, viņai ir fotogrāfijas – čums, zvērādas, jēla gaļa un pieci klēpjdatori. Faktiski lidojumu vadības centrs. Šī ir mūsdienu dzīve. Un es stāstu par to, ka klejotāji, kas izdzīvojuši globalizācijas spiediena apstākļos, izdzīvoja tāpēc, ka pateica: “Klēpjdators, motorkamanas, motocikls, satelīttelefons ir klejotāju priekšmeti. Tie ir radīti klejotājiem.” Viņi ir tos iekļāvuši savā kultūrā un spējuši adaptēties. Savukārt tie, kuri adaptēties nespēja vai kuriem baltie pateica: “Jums jāpaliek tādiem kā jūsu senči,” – bija lemti iznīcībai. Kultūra nevar sastingt, tai jāattīstās. Teiksim, es pirms 15 gadiem veicu pētījumus Jamalā. Vēl sastapu vecīšus, kuri sarunājās ar gariem. Motorkamanas Buran viņiem bija retums. Tagad mans vecākais dēls ir atgriezies no pētījumu ekspedīcijas un atvedis satriecošu materiālu par to, kā viņi palielina briežu ganāmpulkus. Es jautāju: “Kāpēc? Tak nomīdīs ganības!” Viņš atbild: “Kā – kāpēc? Naudu vajag.” Es nesaprotu: “Kam jums nauda?” – “Lai nopirktu jaunas motorkamanas.” Es saku: “Tu jau pagājušajā gadā nopirki Yamaha.” – “Es paskatījos internetā, ir izlaists jauns modelis, šis jau ir novecojis.” Tas ir, arī viņi ir uzsēdināti – vai paši uzsēdušies – uz patērētāju sabiedrības. Un viņi palielina briežu ganāmpulku, lai nopirktu jaunas motorkamanas. Kāpēc? Lai būtu vairāk briežu. Kāpēc? Lai nopirktu jaunas motorkamanas. Viņi ir kļuvuši par tā paša modeļa gūstekņiem. Viņi valkā zvērādas, kas sašūtas kopā ar dzīslām, taču atrodas tajā pašā sabiedrībā, kur mēs.

RL: Jūs teicāt, ka jūs ļoti pārsteigusi viņu atvērtība un viesmīlība.

Kuksins: Jā, pavisam noteikti.

RL: Es reiz braucu pa Mongoliju vecā džipā. Mēs ieradāmies jurtā, un apmēram 40 kilometru apkaimē tur neviens nedzīvo. Un šis vecais vīrs, kurš tur dzīvoja, atlika visas savas darīšanas – turklāt darīšanas viņam mēdza būt reizi gadā... Viņš pateica: “Nākamgad pabeigšu...” Un tur pēkšņi sāka sarasties cilvēki. Viens atjāj ar zirgu, otrs. Tas, ka ciemiņi ir tik reti... Toreiz jau vēl nebija citu saziņas iespēju, viņiem vēl nebija mobilo telefonu.

Kuksins: Kad es pirmo reizi tur ierados, arī nebija. Un tad ir skaidrs, ka viesis ir Dieva sūtīts. Jo pēc tam taču tu varbūt trīs mēnešus cilvēkus neredzēsi. Nenoliedzami viesmīlība ir šīs kultūras pamats. Turklāt viņi bieži meklē lopus, un tad jāpārnakšņo citu jurtās.

RL: Bet tagad, kad tur ir mobilo sakaru pārklājums, ir akumulatori, ir datori, vai nepazūd tieši tas, kādēļ jums viņi iepatikās?

Kuksins: Nepazūd. Vismaz mongoļiem nepazūd, jo – runāsim godīgi – strādāt mongoļiem lāgā nepatīk. Un klejotāju dzīvesveids jau arī nenozīmē pastāvīgu strādāšanu. Viņi kaut kādā ziņā ir ļoti relaksēti, un vairāk par visu uz pasaules viņiem patīk nepastarpināta biedrošanās. Kas viņus glābj? Viņiem ļoti patīk labi paēst. Tas, ka cilvēki dzīvo tālu, viņiem netraucē pagatavot nedz buuz, nedz jērgaļu, ne horhog, pasēdēt, iedzert. Agrāk, kad nebija sakaru, vecam vīram nebija slinkums jāšus pievārēt 30–40 kilometrus, lai vienkārši pasēdētu, parunātos un pateiktu: es ierados ciemos. Šī vēlēšanās satikties, šī atvērtā kopiena. Vidusāzija ir tāda pati. Turpretī Galējo Ziemeļu tautas ir diezgan noslēgtas. Savējos viņi pieņem, bet svešus ļoti negribīgi. Akmens sejas kā indiāņiem: “Es tevi nepazīstu, tu esi svešs.” Sevi sauc par “īstiem cilvēkiem”, visus pārējos – par “divkājaiņiem”.

RL: Kādā valodā jūs sarunājāties?

Kuksins: Ar mongoļiem? Pirmajā gadā – tajā laikā daudzi vēl prata krievu valodu. Tagad jau jaunatne vairāk mācās angļu valodu, nevis krievu. Pēc tam es iemācījos mongoļu sarunvalodu, tas ir, vienkāršā sarunā varu iesaistīties, filozofēt nevaru. Ja mēs pierakstām teikas, pasakas, ar mani kopā strādā tulks.

RL: Kad es sāku uz turieni braukt, pētīju vēsturi, etnogrāfiju – bet viņi taču nav tikai kā objekts, jo, kad tu citu tautu padari par zinātnes objektu, rodas nepatīkams priekšstats, ka tu, redz, tāds gudrinieks, esi atbraucis...

Kuksins: Jūs pētīt. Kā dzīvniekus.

RL: Jā, tieši tā. Tāpēc es diezgan drīz ieviesu citu stratēģiju: brīnieties vien, es esmu tāds pats kā jūs, vienkārši atbraucis ne jau tāpēc, lai pētītu, bet lai parunātos. Lai kaut kāda iemesla pēc aizmuktu no mājām. Un tad es atklāju, ka 30. gados tādi pētnieki jau ir bijuši. Piemēram, dzejnieks un rakstnieks Mišels Leriss, kurš bija ar slaveno franču ekspedīciju devies uz Āfriku, kur viņi sazagās visādus artefaktus un aizveda uz Franciju. Lerisam, starp citu, Parīzē bija nepatikšanas, un viņš aizmuka. Tādos apstākļos tu sarunājies pavisam citādi. Un es ievēroju: nezinu, kā ir jums, bet ar mani biedroties parasti vēlējās nevis sabiedrības pīlāri, bet arī tādi nedaudz pāriji. Man bija vieglāk uzrunāt tādus dīvainus cilvēkus, kuri arī bija nedaudz ārpus savas sabiedrības, un es – ārpus savējās. Viņi gvelza visādu sviestu, spēlēja teātri, un, ja viņi kaut ko rādīja, es sapratu, ka tas ir īpaši man. Nenoliedzami viņi paši, kad viņus fotografē, uzvelk tos tautastērpus... Protams, ļoti grūti viņus notvert dabīgā izskatā. Un es vairs nemēģināju, bet tas izdevās tāpat vien. Proti, izmantojot mūsdienu sabiedrību un sakarus, es tur nokļuvu nevis kā pētītājs, bet kā savējais – taču kā savējais citādā veidā: kā viesis.

Kuksins: Mēs šo metodi saucam par “iekļaujošo novērošanu”. Ir svarīgi, lai kontakts izdotos, lai uzaicinātu pārnakšņot, lai būtu “acis acīs”. Reizēm paveicas, reizēm ne. Un tad mēs sākam vienkārši dzīvot kopā ar viņiem, mēs viņus nepētām. Mēs darām darbu, mācāmies. Es drīzāk vienmēr kļuvu par mācekli. Mani izvēlējās nevis pāriji, bet kaut kādi veci vīri. Teiksim, vecs vīrs, kurš ļoti labi pārzina savu kultūru un vēlas dalīties. Mazdēli aizbraukuši uz pilsētu, ieradies krievs, kuru viss interesē. Veciem cilvēkiem taču ir instinktīva vēlēšanās mācīt jaunos. Un viņš sāk tevi mācīt, pēc tam aizmirst, ka tu esi svešinieks, izturas pret tevi kā pret mazdēlu, trenkā ar nūju, lamā. Es saku: “Lamājiet, vectēv.” Un te ir svarīgi pašam tikt vaļā no lepnības, aizmirst, ka esi zinātnieks, vienkārši kļūt par vietējo pusaudzi, kurš no skolas atgriezies tundrā, piemēram, un neko nejēdz. Tevi māca, māca, māca, reizēm līdz asarām aizskaroši, ka neizdodas. Tevi lamā. Vīri izsmej. Bet mēs tur dzīvojam daudzus mēnešus un pakāpeniski, dzīvojot kopienas iekšienē, kļūstam par daļu no tās. Un attiecības izveidojas tik ciešas, ka pēc tam draugi, izlīduši no tundras, mēdz atbraukt pie manis uz Maskavu un dzīvo pie manis mājās. Nu, tad jau izklaidējos es. Viņi baidās ieiet metro, lejpasaulē. Man divi ņenci apmaldījās Maskavā; tundrā viņi ir saimnieki, viņi tur mierīgi lāčus medī. Te viņi man zvana: “Kostja, mēs no tavas mammas mājas sākām iet pēc GPS navigatora. Kaut kā viss ir vienāds, mājas vienādas, zini, mēs atnācām atpakaļ, brauc mūs savākt.” Viņi netika līdz metro, apmaldījās.

RL: Diviem tuviešiem, ko mēs bijām uzaicinājuši uz Rīgu, bija jānoiet vecpilsētā 300 metru līdz viesnīcai, un viņi apmaldījās. Toreiz gan bija migla. Viņi stāsta: “Trīs stundas meklējām.” Man ļoti patika, kā mēs pēc tam aizgājām uz restorānu un viņi ēda zupu.

Kuksins: Izdzēra un pēc tam ar rokām!

RL: Jā! Un visi uz viņiem skatās. Un vēl interesanti, ka viņiem viena no vissvarīgākajām lietām ir kopīga maltīte. Es tur biju ar igauņu filmēšanas grupu. Un igauņi nespēja ne dzert kumisu, ne piena vīnu...

Kuksins: Piena šņabi – arhi.

RL: Jā. Nespēja ēst gaļu un sieru.

Kuksins: Ar taukumiem.

RL: Nemaz jau nerunājot par kurdjuku, to arī es ilgi nespēju ieēst. Bet tuvieši brīnījās: viņi mums dod visgaršīgāko, bet mēs neņemam. Un kā viņiem patīk izsūkt kaulu smadzenes... Katram vīrietim ir savs nazis gaļas sadalīšanai. Un vēl tas rāmais miers, kad var sēdēt stundām ilgi un viņi runā tuviešu valodā, es – krieviski, viņi kaut ko stāsta, es kaut ko stāstu, un tā mēs tur sēžam ar vecajiem vīriem.

Kuksins: Te ir ļoti svarīgi, ka viņi mūs novēro – vai mēs smādējam vai ne. Vai mēs uzskatām viņus par cilvēkiem vai ne. Jo daudzām tautām ir aizvainojums uz padomju laiku. Viņi saka: tie krievi mums neko labu nav devuši.

RL: Tā ir.

Kuksins: Gluži tā nav. Bija tomēr arī šis tas labs. Tagad viņi saprot, ka ar krieviem ir labi. Viņi pat saka: “Tie ķīnieši ir tie sliktie.” Bet Galējo Ziemeļu tautas vispār ir ļoti noslēgtas. Kad pirmoreiz biju ar slēpēm ieradies apmetnē, jauns biju, stulbs, slēpoju mīnus 40 grādu temperatūrā... Nujā, es mēģinu uzsākt ar viņiem sarunu, bet viņi – kā indiāņi filmās. Vīrieši sarunājas savā valodā, klusēdami ielej sievietēm tēju. Es viņiem jautāju: “Sakiet, lūdzu, vai jūs bieži klejojat?” Viņi atbild: “Normāli klejojam.” Un viss. Es jautāju: “Vai jums ir daudz briežu?” Par to nedrīkst runāt. Un viņi ar visu savu izskatu it kā rāda: jūs kaut kur devāties – esat apsildījies, tēju padzēris, tad nu ejiet vien. Es taču nevaru teikt: “Drīkst, es pie jums dažus mēnešus padzīvošu, jūs papētīšu?” Biju domājis, ka būs kā Mongolijā: “Ai, dārgais!” Bet tad viens puisis paskatījās uz mani caur pieri, kā vilks, un teica mātei krieviski, lai es saprastu: “Mamma, kāpēc tu lej viņiem tēju? Lai viņi savā Maskavā tēju dzer.” Es saprotu, ka viss, laiks kopties prom, mūs dzen ārā, polārajā naktī. Bet viņš saka: “Ielej šiem asinis!” Un viņa no tāda smirdīga maisa ielēja mums ieskābušas brieža asinis. Šitādu te ķipi. Es paņēmu rokās un sapratu, ka šādi tad arī ir nomiruši mani priekšteči, jo līdz tuvākajai apdzīvotajai vietai ir 100 kilometru. Un es skatos: viņi visi vēro. Sievietes nolikušas šuvekļus, vīrieši vairs nesarunājas – ko tad krievs darīs? Nu, es nodvesos un sāku dzert. Un vēl draugam atstāju. Viņi uzreiz sāka savā valodā runāt. Vecs vīrs piecēlās, saka: “Kur sataisījušies iet? Naktī būs sniegavētra. Paliksiet pie manis pa nakti.” Es ar to vecvīru ļoti sadraudzējos un vēlāk viņam jautāju: “Gavrila, mums nekad nav tā asinis devuši dzert. Īpaša tradīcija?” Viņš saka: “Nē taču, nav tādas tradīcijas. Asinis mēs dzeram tāpēc, ka tur ir vitamīni, lai cingas nebūtu. Jūs bijāt dīvaini. Krievi pie mums parasti iegriežas gaļu nopirkt, sievietes vispār čumā iekšā nenāk, saka: vilna pie drēbēm līpot, nelabi ož. Brāķē. Bet jūs sēžat, sēžat, sēžat, tad nu Arhips arī saka: tūlīt pasmiesimies. Iedosim padzerties asinis, viņi uzreiz no šejienes aizlidos. Bet jūs tās asinis izdzērāt. Tur taču bija veselai nedēļai!” Viņš saka: “Man vispār kļuva interesanti, es nolēmu jūs iemitināt savā čumā un pētīt tālāk.” Un tad es sapratu, ka tas vienmēr ir abpusējs process. Mēs pētām viņus, viņi pēta mūs. Es ne reizi vien esmu bijis pirmais eiropietis, kuru cilvēki vispār ieraudzījuši. Viņi vēlāk tā arī spriedīs par krieviem, par baltajiem. Tad nu vajag noturēt ļoti labu līmeni.

RL: Etnogrāfijas zelta laikmets ir 19. gadsimts.

Kuksins: Pilnīgi noteikti. Tad bija militārās ekspedīcijas. Izlūkdienesti. Angļu, franču, vācu.

RL: Jā. Un man patīk vecās etnogrāfiskās kartes tāpēc, ka tajās ir tik rūpīgi apraksti un zīmējumi. Un Tuvā mani ļoti pārsteidza viena lieta. Jau biju pieradis, ka šie cilvēki stāsta visādus brīnumainus stāstus. It īpaši par gariem. Tad nu es sarunājos ar kādu cilvēku Tuvā, un viņš man stāsta par gariem. Es saku: “Tu vari šos garus uzzīmēt?” – “Jā, vieglāk par vieglu.” Un ņem un zīmē. Pēc tam es pārbaudīju 19. gadsimta vidus grāmatās, un izrādījās, ka tur aprakstītie gari izskatījās viens pret vienu kā šajos zīmējumos. Bet ir taču skaidrs, ka tas tuvietis šīs grāmatas nebija redzējis. Tad man arī ienāca prātā, ka pret to laikam vajag izturēties pietiekami nopietni, vienkārši novācot nost visu lieko. Lai vai kā, kaut kāda dzīva saikne tur ir.

Kuksins: Pilnīgi noteikti. Strādādami ar šamaņiem – ļoti pamatīgi, dažādos reģionos –, mēs vienkārši visu fiksējam. Ja kaut ko var izskaidrot ar mūsdienu zinātnes palīdzību, mēs tā arī skaidrojam. Ja kaut ko nevar izskaidrot, mēs to vienkārši atstājam kā faktu.

RL: Ko jūs esat sastapis – tādu, ko nevar izskaidrot? 

Kuksins: Pats personiski es brīnumus neesmu redzējis, izņemot ieslīgšanu transā, kad šamane tērpā, kas svēra 38 kilogramus – pats nosvēru –, vienkārši lēkāja. Viņa pārskrēja man pāri ceļiem, un es to pat nesajutu. Enerģētika mutuļo. Ir bijuši interesanti brīži, par kuriem var sacīt: sakritība. Viņa uz skatuves izdziedināja cilvēku, kurš tai naktī Ulanbatorā tik tiešām atmodās no komas. Es nevaru pateikt: lūk, draugi, zinātnisks fakts, šamanis izdziedināja cilvēku. Taču etnogrāfa uzdevums ir ne tikai vākt klasisko etnogrāfisko materiālu, bet arī vākt folkloru. Ja mēs klausāmies interesantu dziesmu, leģendu, lai tā būtu: “Mans vectēvs gan bija dižs šamanis, lūk, ko viņš stāstīja,” – mēs to fiksējam. Jo mēs nezinām, kas būs tālāk, kādas jaunas zinātnes metodes radīsies. Iespējams, kaut kādas transa metodes tiks izmantotas zinātnē. Es kā zinātnieks par to domāju ar skepsi, taču vienkārši kā novērotājs, kā cilvēks esmu redzējis daudz tādu lietu, kuras man šķiet ļoti savādas.

RL: Tur jau arī ne vienmēr var saprast, kurš ir šamanis un kurš nav. Padomju laikā viņi ļoti slēpās. Un tad viens vīriņš laiza līdz baltkvēlei nokaitētu dzelzi...

Kuksins: Tur rokā ogles, jā, jā.

RL: Un es saprotu, ka tas drīzāk ir tāpēc, lai atstātu iespaidu. Un pēc tam jau seko pats rituāls, ārstēšanas vai citāds.

Kuksins: Protams. Esmu daudz ar šamaņiem runājis, un viņi godīgi saka: “Ja cilvēki neticēs tam, ko es daru, es nespēšu viņiem palīdzēt. Man būs slikti, es varu nomirt.” Jo visas šīs ogles, naža izduršana sev cauri – šādi viņš liek noticēt, ka viņš nav tāds kā visi, viņš ir īpašs. Un cilvēki pēc tam jau ir vieglā transā. Ar tādiem ir vieglāk strādāt. Tas ir normāli. Es nezinu, vai tur ir tie gari vai nav. Svarīgi, ka šamanis kā psihoterapeits strādā gluži labi. Tādējādi viņš var palīdzēt. Tiesa, tagad, protams, ir ļoti daudz šarlatānu. Mūsdienu Kizila...

RL: Mani šausmīgi pārsteidza šamaņu organizācijas...

Kuksins: Šamaņu asociācija!

RL: Jā! Kantoros sēž.

Kuksins: Šamaņa diplomi! Ar lielšamaņa zīmogu. Kaut ko tādu redzot, es saku: “Aizvāc, neapkauno sevi.” Piemēram, mūsdienu Ulanbatora. Agrāk tur šamaņu nebija, lielākoties tikai lamas. Bet tagad, pēdējos gados, tur ir ārkārtīgi interesants stāsts. Tur ir divpartiju sistēma: Mongolijas Tautas revolucionārā partija – komunisti – un demokrāti. Padomju laikā, no 70. gadiem, komunisti atļāva lamaismu, budismu. Un faktiski tajos 30 gados līdz perestroikai budisti un komunisti pierada sadzīvot. Bet uz ko lai balstās demokrāti? Viņi sāka balstīties uz šamaņiem. Rezultātā Ulanbatorā tirgū parādījās rindām vien šarlatānu preču: nopērc visu un kļūsti par šamani. Bubņi, tērpi... Cilvēkam var sarunā pajautāt: “Kur tu piestaigā – uz dacanu vai pie šamaņa?” – “Pie šamaņa.” Es saku: “Demokrāts?” – “Demokrāts.” Interesanti, vai ne? Demokrāts – pie šamaņa. Komunists – pie lamas. Tā ir pēdējos gados, kad partiju cīņa ir kļuvusi sīva.

RL: Cik lielā mērā mūsdienu mongoļi ir spējīgi pieturēties pie tradīcijām? Un kā viņi paši uz to skatās? Ar humoru?

Kuksins: Jāskatās, kas tā par tradīciju. Teiksim, ir pilsētnieki, kurus tas vispār ne diži interesē, viņiem ir bizness, viņi vairāk vērsti uz Japānu, Koreju, uz tirdzniecību, darbu. Nu kā? Ievēro vienkāršas lietas – uz Cagān Sar pasniedz baltu dāvanu. Tas pat nav tautas ticējums, tas ir tāpat kā mums Ziemassvētki – pat uz baznīcu ne katrs iet, bet apsveiks visi. Tas ir padomju laika mantojums. Otrkārt, ir reliģija, un ir tautas ticējumi. Vienkāršs klejotājs līdz centram varbūt reti aizbrauc, bet viņam stāv Budas svētbildīte, viņš tic, ka tā palīdz. Zaļā Tāra – viņu pat pielūgt nevajag, pati atnāks un palīdzēs. Ja viss būs labi, viņš pārejā noteikti iesies kokā hadaku. Paslacīs ar šņabi vai vismaz uztaurēs, ar savu bobiku braukdams garām svētvietai. Tur ir lamaisma un šamanisma sajaukums. Un šīs tradīcijas saglabājas kopā ar klejotāju dzīvesveidu. Viņi taču klejo pa vienu maršrutu, tā nu arī sanāk: vectēvs stāstīja manam tēvam, tēvs – man. Es saprotu, ka te ir forši, vajag paslacīt. Tētis tā darīja, vectēvs darīja – visi tā ir darījuši, tā ir labi. Ar lopiņiem viss būs kārtībā. Šī te sistēma “tu man, es tev” ir drīzāk raksturīga šamanismam. Vispār jau jebkuras reliģijas tautas ticējumiem. Kā pie mums pareizticībā: es nolieku Dievam svecīti, Dievs man arī kaut ko izdarīs. Tieši tāpat šamanis paslacīs, un viss. Tas dzīvos, kamēr mongoļi dzīvos savā zemē un kamēr viņi klejo. Ja ļaudis pārcelsies uz pilsētu, uz templi viņi neies – tik ilgi, kamēr kaut kas nebūs atgadījies. Visticamāk. Es nerunāju par atsevišķiem cilvēkiem, kuri tic no sirds, kuri izzina dzīles, lai izprastu sevi, – tādu vienmēr ir bijis maz. Un nav svarīgi, kas par tautu – uz vietas dzīvojoša, klejojoša, mongoļi, krievi.

RL: Kādā veidā un kad viņi juridiski nostiprināja zemi ģimeņu valdījumā?

Kuksins: Tas ir interesants jautājums, esmu to pētījis. Padomju laikā viss bija sadalīts kolhozu, padomju saimniecību zemēs. Bet kā tika izveidoti kolhozi un padomju saimniecības? Bija vai nu hošunu – apgabalu – valdnieki, vai klosteri. Klosteriem bija plašākas teritorijas nekā valdniekiem. Hošuna valdniekam faktiski pakļāvās dzimtcilvēku ģimenes, kas klejoja apkārt. Tās viņu apgādāja, viņš iekasēja nodokļus. Vai arī tāpat apgādāja klosteri. Atnāca padomju vara un hošunu vietā nodibināja sumu, kurā bija jābūt īstenam komunistam. Tur bija kaut kāds benzīntanks, ambulance, veterinārais dienests, pasts. Un klejotāji turpināja klejot ap šo sumu. Jo tā ir viņu dzimtas zeme. Tur radās kolhozi. Tagad šīs zemes... Pēc likuma Mongolija taču vēl aizvien ir vistautas, taču visi zina, ka šī teritorija pieder šīm ģimenēm.

RL: Vai tad juridiski strīdi nerodas?

Kuksins: Nē. Jo visi cenšas nepārkāpt robežas. Tomēr sausuma vai džuta – kad lopi nobeidzas – gados reizēm rodas konflikti, pat bruņoti. Padomju laikā viņi gāja sūdzēties kaimiņu kolhoza direktoram, tagad sūdzas rajona priekšniekam. Faktiski rajona priekšnieks kontrolē, lai konfliktu nebūtu. Ķīnā, Iekšējā Mongolijā, ir pavisam cita sistēma. Ķīnā, teiksim, ja man ir pieci bērni, bet kaimiņam divi, man vajag vairāk zemes. Kaimiņam apcirps, man atdos un vidū novilks dzeloņstieples. Tur ierēdnis sadala zemi tā, lai maksimāli efektīvi izmantotu ganības. Iekšējā Mongolijā es strādāju ar tibetiešiem. Viņi sūdzējās, ka visvairāk laika jāvelta dzeloņstiepļu žogu novilkšanai. Šo ganību norobežošanai. Ķīniešu ideja: tu to norobežo, kilometriem, tas vairs nekur nepazudīs. Reiz biju aizbraucis pie draugiem tibetiešiem Kamā un viņus neatradu. Pēc tam izrādījās, ka viņi ir pārvietoti uz citu teritoriju – jo viņu bija kļuvis vairāk, vajadzēja vairāk zemes; savukārt šeit ieradīsies ģimene, kura vēl tikai sāk. Ķīniešu plānveida ekonomika. Viņi pat tos, kuri dzīvo uz vietas, pārvieto – desmitiem tūkstošu cilvēku, veselus ciemus, tibetiešus arī.

RL: Dīvaini, jo vēl bez visa cita, vismaz Tuvā un Mongolijā, tas ir saistīts ar apbedījumiem.

Kuksins: Mongolijā dziļos laukos līķi vēl joprojām vienkārši atstāj.

RL: Jā, bet vieta, kur tu veic rituālu saistībā ar aizgājēju, reizē norāda, ka šī ir tava teritorija. Dažkārt viņi vēl izmanto arī senos kurgānus. Nu, bet tur jau ir huņņi...

Kuksins: Jā, un senās turktautas. Kā tikai tur nav, Mongolijā galīgi nav veik-ti izrakumi. Mongoļiem, starp citu, arheologi ļoti nepatīk. Tuvā taču raka – cik zelta tur izcēla! Mongolijā tādu kurgānu ir pat vēl vairāk, pats esmu redzējis, nav ne kartē atzīmēti. Milzīgi, metrus 115, apkārt vēl 12 kurgāni. Mongoļi saka: nevajag zemi aiztikt. Kašāties, rakties – nevajag. Viņiem ir dziļa saikne ar senčiem. Gan ar saviem vecīšiem, kurus paši apbedījuši, gan ar senajiem senčiem. Es vienmēr saku: klejotāji nav klaidoņi. Nav tā, ka sadomā kaut kur doties un dodies. Viņi gadu no gada staigā, katru cinīti pazīst. Pat klaiņojošās ciltis, kā mēs sakām, mednieki vācēji, Austrālijas aborigēni vai Amazones indiāņi – viņi arī nav klaidoņi, viņi iet pa stingri noteiktiem maršrutiem, kurus mēs nespējam saskatīt.

RL: Es noprotu, jūs esat bijis Irānā? Pie klejotājiem.

Kuksins: Ārkārtīgi interesanta valsts! Tur 10% iedzīvotāju klejo. Un ne jau tā kā pie mums – mazas tautas, līdz 16 000. Pie kaškajiem – pieci miljoni cilvēku. Tas ir nopietns spēks, ar viņiem valdība rēķinās. Bahtijāri, kurdi, luri, šahseveni, beludži, turkmēņi, kuri Turkmēnijā jau vairs neklejo, bet Irānā klejo aktīvi, Kaspijas dienvidos. Mēs vēl tikai divas ekspedīcijas esam veikuši, bet brauksim uz Irānu vēl un vēl. Pēc tam, kad man pasē parādījās Irānas vīzas, man aizliedza iebraukt ASV, tāpēc ar saviem draugiem indiāņiem es tiekos neitrālā teritorijā – vai nu Meksikā, vai Vācijā, uz kurieni braukā mans skolotājs no lakotiem.

RL: Vai Dienvidamerikā jūs esat bijis?

Kuksins: Pirms nedēļas no turienes atgriezos.

RL: Kur jūs pabijāt?

Kuksins: Šajā reizē Čīlē, Argentīnā, Patagonijā. Galvenokārt mēs strādājām pa leģendāro kapteiņa Granta paralēli – Temuko, Neukena, Argentīnas Patagonija un Čīles Patagonija. Strādājām ar mapučiem – satriecoši interesanta tauta, kura agrāk neklejoja, taču pēc balto ierašanās ieguva zirgus un apguva pampas. Radās jauns mājokļa paveids, jauns jāšanas paveids – ļoti interesanti. Un mēs tagad esam vienojušies ar muzeju un institūtu Santjago, nākamgad taisīsim ļoti lielu izstādi – Sibīrijas šamanisma un mapuču šamanisma salīdzinājumu. Es biju satriekts. Kā saka – atrodi desmit atšķirību! Bet viss ir tas pats! Un vispār ļoti līdzīgi čukčiem. Varētu likties – attālums, cita valoda –, bet tas pats šamaņu transvestisms, šie īpašie bubņi, šamaņa kāpšana 7 līmeņos. Viņi nemaz nav līdzīgi, teiksim, kečvu, aimaru indiāņiem. Nav līdzīgi gvaraniem vai aravakiem. Drīzāk atgādina Ziemeļamerikas indiāņus.

RL: Vai jums ir kādi pieņēmumi, kāpēc tāda līdzība?

Kuksins: Tikai versijas. Dienvidamerikā apmešanās taču notika viļņveidīgi. Ļoti iespējams, ka pa Beringijas tiltu ir pārgājusi kāda grupa, kas saglabājusi tradīcijas. Iespējams, vienkārši kāda grupa pārvietojās un nokļuva šeit. Viņi vēl atgādina Rietumu līdzenumu indiāņus. Pat klimats ir līdzīgs – pampas tās pašas prērijas vien ir. Nu, nezinu. Es taču nevaru izskaidrot tā, ka viņiem parādījās gari un lika darīt tieši šādi...

RL: Kad es 2015. gadā atgriezos Tuvā, neviena no maniem paziņām šamaņiem jau vairs nebija dzīvajo vidū, bet jaunie tuviešu šamaņi, piemēram, spieda uz bubni un pat noturēja grupveida rituālus. Bet 90. gadu sākumā uz Tuvu sāka braukt rietumnieki, piemēram, no Kalifornijas, un man ir sajūta, ka viņi tad arī aizveda uz turieni kaut kādu new age šamanismu.

Kuksins: Jā, afrikāņu un indiāņu kultu un kristietības maisījumu amerikāņu stilā. Un ļoti interesanti – kā to uztvert? Bēdāties par to, ka zūd senā kultūra, vai priecāties, ka tā ir dzīva? Esmu uzrakstījis grāmatu par Ziemeļamerikas indiāņu reliģiju. Mans garīgais skolotājs ir Pelēkais Ērglis – viņš ir cilts garīgais līderis, veic Saules deju un citas ceremonijas. Viņš ir lakota, dzīvo Dienviddakotā, es vairākus gadus pie viņa braukāju. Satriecošs stāstnieks. Viņš ir augsti garīgs cilvēks, taču es saprotu, ka tas, ko viņš man stāsta, ir new age. Viņam rančo karājas dalailamas portrets. Un tas ir normāli. Viņi ir tikušies, un viņam ir tāds foršs indiešu ticējumu, daoisma, budisma un kaut kādu jaunu tēmu maisījums – bet tik oriģināls, ka tam ir tiesības pastāvēt. Man kā antropologam tas šķiet normāli. Nav pienākuma bēdāties par aizgājušu pasauli. To ir fiksējuši kolēģi, tā izzudīs. Tautas izzūd. Rodas jaunas. Tāpēc es bērniem saku: etnogrāfija ir zinātne visam mūžam. Piemērs: gan es, gan mans dēls esam pētījuši ņencus. Tie ir pilnīgi dažādi dati, dažādi cilvēki. Izaug jaunas paaudzes. Es nekrītu izmisumā, man tas ir interesanti. Mani vispār kopš bērnības interesē cilvēki. Nu, un tautas – tie jau arī ir cilvēki. Vienkārši dzīvo kopā un kaut kādā ziņā atšķiras cita no citas.

RL: Ko nozīmē “garīgais skolotājs”? Kā jūs kļuvāt par Pelēkā Ērgļa mācekli?

Kuksins: Es aizbraucu uz Štatiem bez jebkādām cerībām uziet kaut kādu indiāņu kultūru. Nu, skaidrs, ja nu rezervātos; kurš nav nodzēries, strādā kaut kur torņos... Un man bija ideja vienkārši izbraukt cauri vēsturiskajām vietām, parunāties ar kolēģiem muzejos, nopirkt šādus tādus eksponātus un uztaisīt tādu vēsturisku programmu. Es pilnīgi nejauši internetā iepazinos ar Pelēko Ērgli, ar viņa sievu – viņa, starp citu, ir sāmiete. Interesanta ģimene: viņa no Zviedrijas, viņš – indiānis. Un izrādījās, ka šis vecais vīrs ir gatavs dalīties, viņš vispār ir vēstures dārgumu krātuve. Un, kad viņš sāka man stāstīt un rādīt, es sapratu, ka no viņa mācos. Skolotājs ir tas, kurš ir tevi mainījis. Es kļuvu cits cilvēks.

RL: Kādā ziņā?

Kuksins: Tādā, ka viņš nedaudz paplašināja manu diezgan šauro skatījumu uz lietām. Es, teiksim, vairs ne tik skeptiski uztveru to, ko nespēju izskaidrot. Tas taču nākas grūti cilvēkam, kuru izaudzinājusi visai bargā padomju zinātnes skola. Kad tāds sastopas ar neizskaidrojamām lietām, viņa apziņa saka: “Tā nemēdz būt.” Pelēkais Ērglis mani pavirzīja uz priekšu attīstībā. Viņš neveica nekādus rituālus, neko tamlīdzīgu. Es vienkārši kopā ar viņu piedalījos ceremonijās, pilnīgi nekaitīgās – inipi, tā ir pirts. Saules deju man pagaidām nav brīv, taču sarunu gaitā ar viņu es sapratu, ka mainos. Kļuvu par viņa mācekli, un īstenībā mēs vēl aizvien diezgan cītīgi sazināmies. Sarakstāmies.

RL: Kas jums šķiet neizskaidrojams, kad jūs sastopaties? Kas jūs aizķer?

Kuksins: Piemēram, tas, ko var nosaukt par kaut kādām transa lietām. Kaut kādas vīzijas, kuras tu iesākumā apjaut kā halucināciju. Domā: esmu saslimis, pārkarsis saulē.

RL: Vai jūs pats esat to pieredzējis?

Kuksins: Jā. Taču pakāpeniski es sapratu, ka principā tas ir viens no veidiem, kā iespējams izzināt pasauli. Tā vienkārši ir cita realitātes šķautne. Un nav jau gluži tā, ka es tieši ar to nodarbojos, bet, kad apziņa paplašinās, es saprotu, ka tas ir normāli. To vajag kaut kā darīt. Nekad neesmu lietojis nekādas narkotikas, neko. Drīzāk tas bija smagi slimojot, kad es miru nost uz Mongolijas un Tuvas robežas. Es piedzīvoju iziešanu no ķermeņa, kad redzēju savu ķermeni no augšas. Tā bija smaga saindēšanās ar olbaltumvielām, mani tik tikko izglāba. Bijām no mongoļiem nopirkuši kaltētu nekvalitatīvu gaļu. Vai pēc inipi – es nodomāju, ka tas ir pēc lidojuma, bija ļoti karsti, un man bija halucinācija, ka es sarunājos ar indiāņiem, jāju ar zirgiem. Pēc tam izrādījās, ka nekā tāda nav bijis. Tādu gadījumu bijis ne mazums. Jautājums, kā to uztvert. Kā halucinācijas vai kā lodziņu uz citu pasauli, kuru mēs šimbrīžam nespējam izskaidrot? Nu lūk, un, droši vien pateicoties Pelēkajam Ērglim, esmu sācis to uztvert kā logu uz citu pasauli. Viņš mani mācīja strādāt ar sapņiem, izskaidrot sapņus, un man kaut kā nejauši sāka rādīties ļoti spilgti sapņi. Es tos pat dalīju grupās. Ar dažiem sapņiem viss ir skaidrs: augu dienu pie stūres, tu redzi šo te ceļa lenti, un tas ir normāli, tas ir acīmredzami mistisks sapnis par ceļojumu uz citu pasauli. Tas ir viens. Bet ir sapnis, kas caur simbolu, caur tēlu kaut ko pasaka priekšā.

RL: Kā jūs raugāties uz Džārmuša filmu “Mironis”?

Kuksins: Nu, filma ir kļuvusi par klasiku. Neteikšu, ka man tā ļoti patīk. Bet filma ir interesanta.

RL: Es jautāju tāpēc, ka tur šis indiānis arī kļuva par tādu skolotāju – nāves ceļojuma skolotāju.

Kuksins: Jā. Skolotājus var sastapt visu laiku. Jebkurš cilvēks ir skolotājs. Man ir paveicies, mani skolotāji ir bijuši ne tikai krievi, bet arī citu kultūru pārstāvji. Ne vienmēr garīgie skolotāji. Reizēm tie ir tāpat vien meistari, kuri darināja jurtas. Vai cilvēks, kurš pierakstīja teiksmas, būtībā folklorists. Vai vecais Gavrila, kurš neprot ne lasīt, ne rakstīt, bet sarunājas ar kokiem, ar augiem.

RL: Kur tas ir?

Kuksins: Jamalā. Viņš nav šamanis, viņš vienkārši ir vecs cilvēks, kurš...

RL: Tas ir tas, kurš jūs pieņēma?

Kuksins: Jā, ar asinīm. Viņš paskaidroja, ka tā esot ļoti labu asiņu bļoda. Teiksim, viņš pieiet pie koka, kaut ko čukst un tad iedarbina motorzāģi un nogāž koku. Es sākumā nesapratu, domāju, ka vectēvs ir slims. Šis salikums – Husqvarna un saruna ar koku. Es tā piesardzīgi ieminējos: “Gavrila Aleksejevič, par ko jūs ar koku runājāt?” Viņš atbild: “Es?! Es ar kokiem nekad nerunāju. Es runāju ar meža saimnieku. Pastāstīju, ka tu esi ieradies, salsti, man ir mazdēli, paņemsim vairāk malkas.” Lūk, kas mani ļoti pārsteidza. Paņemt var – tikai sākumā vajag palūgt atļauju. Tas nav tavs. Tas viss pieder upju, ezeru saimniekiem. Lūk, šis apziņas ekoloģiskums – to arī ir vērts mācīties.

RL: Kad es ierodos Maskavā, man īstenībā ir patīkami citu seju vidū redzēt Vidusāzijas cilvēku sejas. Taču es zinu, ka tas ne tuvu nav tāpat, ja jūs jautāsit, teiksim, kādam vietējam maskavietim.

Kuksins: Esmu šo tēmu papētījis. Īstenībā mums ir paveicies, ka 90% iebraucēju mums ir kirgīzi un uzbeki. Kirgīzi savā būtībā ir diezgan lēnīga tauta. Sena tauta. Maskavā ir miljons kirgīzu. Kopā viņu ir seši miljoni, sestā daļa dzīvo Maskavā. Ļoti reti mēdz būt noziegumi, kuros iesaistīti kirgīzi. Tie drīzāk ir izņēmumi. Kad bija vairāk ļaužu no Kaukāza – viņi ir daudz agresīvāki, ātrākas dabas. Kirgīzi ir mierīgi. Un notiek pakāpeniska kirgīzu iekļaušanās krievu superetnosā. Viņi ierodas, viņiem vajag krievu valodu, bērni jāiekārto skolā, kaut kā jāiegūst pilsonība. Un viņi iekļaujas... Vēl ir pagājis pārāk maz laika, bet drīz krievu puiši precēs kirgīzu meičas. Sāksies metisācija. Un asiņu atjaunošanās nav slikta lieta. Viņi jau vairs nebūs kirgīzi, bet arī par krieviem nekļūs. Viņu bērni – jā, tas ir interesants process, pagaidām tas norisinās bez konfliktiem. Un kirgīzi tikai formāli ir musulmaņi, viņiem nav radikālu skolu. Tikai retumis kāds kirgīzs iekļūst starptautiskā terorisma tīklos, lai gan iestādes viņiem seko, jo tomēr...

RL: Kā izskaidrojams, ka ierodas tieši kirgīzi? Nevis tadžiki vai turkmēņi?

Kuksins: Tā sagadījies. Ierodas arī tadžiki. Turkmēņus Turkmenbaši nelaiž ārā, tur neviens nevar izbraukt no valsts. Tadžiku arī nav tik daudz, viņi vairāk strādā celtniecībā. Uzbeki tāpat. Taču arī uzbeku kādu laiku bija daudz. Pēc tam Karimovs vienkārši aizliedza jaunākiem par 30 gadiem izbraukt no valsts. Kurš tad strādās Uzbekistānā? Valsts ir milzīga, cik rūpnīcu tagad izvietots! Un vienalga uzbeki uzņēmās celtniecību. Viņi ir sena tauta ar senu kultūru, būvēt viņi prot. Ja kirgīzi kaut ko būvēs – lai Dievs žēlīgs! Viņi būtībā vēl ir vakarējie klejotāji. Daudzi vēl joprojām klejo. Tāpēc – ko izdarīja kirgīzi? Kirgīzi ieņēma tatāru nišu. Ja atceraties, Bulgakovam bija “sētnieks tatārs”. Klasika – katrā pagalmā tā bija. Vienu tjurku tautu izspieda cita, tatāru vietā mums tagad ir kirgīzi. Viss, kas saistās ar apzaļumošanu, viss, kas saistās ar zemi, viņiem iet no rokas. Tagad ir ieradušās pirmās kirgīzu ģimenes, ir iekārtojušās, bet tālāk ir klanu sistēma – viņi sāka vest šurp saviešus. Konfliktu ar krieviem ir maz. Ir konflikti starp atsevišķām Kaukāza diasporām, proti, viņi jau paši dala kriminālo biznesu. Bet kirgīziem tas ir neliels sektors. Pirmām kārtām tās ir apbedīšanas ceremonijas, kapsētas – tas viss ir bandītiskajām struktūrām, tāpat vien cilvēku nevar apglabāt.

RL: Es Tuvā novēroju, ka kolhozi un speciāli izveidotie ciemati ir drausmīgi netīri. Ieiet āra tualetē vienkārši nav iespējams. Bet jurtā viss ir tīrs. Nu lūk, šie cilvēki te tomēr ierodas ar saviem priekšstatiem. Viņi nepazūd šajā pasaulē, bet, piemēram, iziet ārā un pietupstas. Vai pīpē. Tas taču ir ļoti raksturīgi. Manuprāt, tā arī jābūt. Bet šeit tas, protams, uzreiz izraisa...

Kuksins: Es arī to esmu novērojis. Viņi tur sēž, košļā nasvaju un spļaudās zaļām siekalām. Krievu vecenīte iet garām ar tīkliņu, saka: “Ko cūkojies!” Bet viņiem ir ieaudzināta cieņa pret veciem cilvēkiem. Viņi uzreiz saka: “Atvainojiet!” Jo vecāks cilvēks. Kurš pirmais metro palaidīs vecīti apsēsties? Kaukāzietis vai kirgīzs, bet ne jau krievs. Tā ir abpusēja ietekme. Ierodas dažādi, bet nav sliktu tautu, ir slikti cilvēki. Taču kopumā man ir interesanti to novērot. Es veicu eksperimentu. Katru gadu ar eskalatoru nobraucu lejā Timirjazeva stacijā – es tur dzīvoju – un skaitu, cik aziātu trīs minūšu laikā brauks augšā un cik neaziātu. Un ar katru gadu skaits pieaug, pieaug un pieaug. Interesanta pētījumu metode.

RL: Vai tas jūsos izraisa gandarījumu?

Kuksins: Nē, protams, ne. Bet tas ir fakts, ar kuru es neko nevaru iesākt, viņi tik un tā ieradīsies. Mēs noslēgsim robežas, viņi ieradīsies nelegāli kā meksikāņi Amerikas Savienotajās Valstīs. Jo pat par tiem grašiem, kurus viņi te nopelna, Kirgīzijā var uzturēt ģimeni. Daudzi jauni puiši ierodas, lai nopelnītu līgavas izpirkumam. Reizēm vecie vienkārši sūta viņus šurp: brauc uz Krieviju, pastrādā, pēc trim gadiem jūs apprecināsim. Var veselu grāmatu uzrakstīt. Par to kirgīzu likteņiem, kuri bēga no asinsatriebēju vajāšanas. Par to, kā viņi atbrauca uz šejieni, jo viņiem neļāva apprecēties, viņi te dzīvoja pagrabā, gandrīz galu dabūja, viņa bērnu dzemdēja. Atbrauca tāpēc, ka vecie lika, viņš pats negribēja, gribēja aunus ganīt, šeit nīkst, te viņam no jumta sniegs jātīra.

RL: Vai jūs esat par šiem sižetiem rakstījis?

Kuksins: Man ir piezīmes, es vēlos tās pārvērst labā grāmatā. Nuja, tas arī – kā saku saviem skolniekiem: nav noteikti jābrauc uz citu valsti, lai kļūtu par spožu zinātnieku. Var uzrakstīt romānu, arī sarunājoties ar sētniekiem Maskavā. Tie taču ir likteņi – grūti, sarežģīti. Ne visi taču saņemas doties prom no mājām, aizbraukt. Man Maskavas kirgīzu vidū ir uzradušies ļoti labi draugi.

RL: Kādā veidā jums izdevās sadraudzēties?

Kuksins: Nu, piemēram, bija tāds puisis, vārdā Marss. Viņu visi kacināja – saukāja par Snikersu. “Kur Snikerss?” Viņš bija fantastisks cilvēks – inteliģents, izsmalcināts, izdarīgs, atbildīgs –, bet strādāja par sētnieku. Bet es taču visu šo milzīgo muzeju uzcēlu savām rokām. Mēs veselu vasaru nostrādājām ar viņu divatā. Tas satuvina. Viņš man kļuva kā brālis. Bija atvedis sievu. Bet viņiem notika nelaime, nomira bērns. Viņš pat sāka ievērot ramadāna gavēni, neēdis augām dienām strādāja. Ir atgriezies Kirgīzijā – mēs ar viņu sazvanāmies –, sieva dzemdēja vēl vienu. Veselīgs zēns, un māju viņš tomēr uzcēla. Tagad jau dzīvo tur, uz Maskavu nemēdz braukt. Kad cilvēks jau ir nostājies uz kājām, viņš dzīvos tur. Šurp brauc jaunieši. Piepelnīties. Sagādāt sākuma kapitālu, lai apprecētos un sāktu dzīvot. Tie, kuri paliek, – vecākā paaudze – cenšas iegūt pilsonību un palikt uz dzīvi šeit un jau ved šurp bērnus, māca viņus te dzīvot.

RL: Manuprāt, viņu kultūras pirmavots tomēr ir Lielā stepe. Vai attiecīgi Irānā kaut kas cits. Ir kaut kāds pirmavots, no kura nāk viņu kultūra, kurā viņi ir savās mājās. Bet, atbraukuši uz šejieni, viņi nav mājās. Lai kāda arī te būtu dzīve, tas ir ļoti liels spiediens. Vai nenotiek tā, ka viņi sāk asimilēties un zaudēt to, ar ko viņi kaut kādā ziņā varētu būt mums interesanti?

Kuksins: Un bagātināt mūsu kultūru?

RL: Jā.

Kuksins: Noteikti. Pilsētas ir melnie caurumi. Kur vispār ir krievu kultūra? Vai tad šī ir krievu kultūra? Nav. Tauta, kas būvē impēriju, maksā ar to, ka zaudē savu kultūru. Krievi ir radījuši vienu no lielākajām impērijām – bet, ja krievu kultūra ir kokošņiks un ermoņikas, tad es neesmu krievs. Tā ir zudusi. Tradicionālā krievu kultūra nomira 70., 80. gados, kad nomira krievu sādža. Ir palikuši pomori, ir palikuši kazaki dienvidos, subetnosu paliekas – bet lielā krievu kultūra ir mirusi. Tāpēc mēs ar krievu kultūru nevienu nevaram aplaimot. Kas mēs esam? Eiropieši? Aziāti? Tās ir impēriskās kultūras paliekas. Un kultūra vienmēr saglabājas citur, ne memoriālos. Kāpēc mani interesē mūsu ziemeļu, mūsu Āzijas tautas, šīs impērijas nomales? Tāpēc, ka viņiem tradicionālā kultūra ir saglabājusies. Dzīvojot šajā valstī, kurā manas tautas kultūra nekā neizpaužas, es nespēju to atrast, tas bija viens no iemesliem, kas mani vedināja pie dzīvas kultūras – no šīs, mākslīgās. Jo no viņiem var daudz ko mācīties. Bet, kad viņi ierodas pilsētā... jā, viņi izšķīst. Pilsēta iznīcinās jebkuru kultūru. Kaut arī pati par sevi jau ir jauna, postinformācijas kultūra. Varbūt reiz cilvēce dzīvos vienā lielā pilsētā. Ja līdz tam nebūs izzudusi.

RL: Pašā sarunas sākumā jūs pieminējāt čigānus. Ar ko viņi jūs piesaista?

Kuksins: Es bieži esmu sev jautājis: “Nu re, es mēnešiem ilgi dzīvoju kopā ar klejotājiem, daudzus gadus viņus pētu, bet vai pats es spētu tā dzīvot?” Un godīgi atbildēju: nē. Nespētu.

RL: Kāpēc?

Kuksins: Nu, tāpēc, ka neesmu gatavs augām dienām ganīt briežus, dzenāt lopus. Tas taču ir smags darbs, es esmu briežus ganījis. Aizjūgos nobraucis visu ceļu līdz Ziemeļu Ledus okeānam.

RL: Cik esmu redzējis, to galvenokārt dara bērni un sievietes. Vīrieši tikmēr jurtā spēlē spēles vai pļāpā ar viesiem.

Kuksins: Kamēr nav uzbrukuši vilki vai kaut kur nav sasnidzis. Tas ir grūti. Esmu dzīvojis kopā ar viņiem dažādās sezonās. Es meklēju savu nišu: ja es būtu tur piedzimis, par ko es kļūtu? Domāju. Un, iepazinies ar akiniem – kirgīzu šamaņiem, kuri no darba brīvajā laikā stāsta leģendas un pasakas –, atradu sev lomu. Sapratu, ka es kļūtu par akinu, mongoļu badarčinu. Klīstu apkārt, stāstīdams stāstus: tieši to arī es te daru – radio, televīzijā, muzejā. Bet kas mani ļoti pārsteidza, runājot ar čigāniem, – pilnīga nepieķeršanās teritorijai.

RL: Ar kuriem čigāniem jūs esat sarunājies?

Kuksins: Serbu, rumāņu, bulgāru, Austrumeiropas. Viņi pamostas – stāv viņu mājokļi uz riteņiem. Rumānijā tās ir milzīgas ēkas, zirgi – ar mašīnu pa vidu nevar izspraukties. Viens jautā: “Kurp brauksim?” Otrs atsaucas: “Braucam tur! Mēs tak tur nesen bijām.” Un viņi brauc. Vai, teiksim, kļuvis aukstāks – braucam uz Itāliju mazliet pastrādāt. Šī absolūtā pārvietošanās brīvība, šī peļņa, kad tu turpat uz ceļgala kaut ko kal – kā kolderari; tad taisi traukus vai vienkārši dziedi, dejo, zīlē, diedelē; šī pilnīgā neatkarība no jebkāda grafika, no jebkāda maršruta – tā mani ārkārtīgi pārsteidza, jo pats īstenībā esmu ļoti organizēts cilvēks. Es visu plānoju, aplēšu līdz sīkumiem. Un ar šo kontrastu čigāni mani satrieca. Kā satriec tas, kas atrodas pretējā polā no tevis. Es gudroju: kā tad tā? Un, vienkārši ar viņiem dzīvodams, sēdēdams pie ugunskura, es jutos tik brīvs un relaksēts, es sapratu, kāpēc Puškins un krievu aristokrāti brauca pie čigāniem. Lai ieelpotu šo brīvības gaisu. No pilsētas pie čigāniem. Jo tu jūti: tev neviens nevar pavēlēt, tev ne no viena nekas nepienākas. Protams, tā ir ilūzija. Čigānu dzīve ir grūta. Viņus vajā policija, viņi ir nelegālie, bez dokumentiem, viņus necieš vietējie iedzīvotāji. Taču šī sajūta, kuru es piedzīvoju pie čigāniem, mani pavada vēl joprojām.

RL: Mirčam Eliadem ir stāsts par to, kā cilvēks, kuram ir kaut kādas problēmas, iet pa ielu un ierauga čigānu telti. Viņš tajā ieiet, un viņam tur sākas kaut kādi mīlasstāsti, viņš tur dejo ar čigānietēm, bet tad viņš iziet ārā – un nekā nav. Izrādās, pa šo laiku, kamēr viņš iegāja un izgāja, pagājuši 80 gadi. Kaut kādā ziņā tas tiešām tā ir, stepē laiku redzi pilnīgi citādi.

Kuksins: Jurtā laiks virzās pa apli, tas nav lineārs. Laiks ir ciklisks. Un kā stepē, tā šeit – kad cilvēki atnāk uz jurtu ekskursijā, divas stundas aiztraucas kā mirklis. Laiks vispār ir nosacītība, protams.

RL: Kā jums šķiet, ko viņi no mums gaida? Kad es pēdējoreiz Tuvā tikos ar vecu sievieti, šamani, viņa skatījās uz mani un smaidīja. Tas bija pēc rituāla – brīnišķīgs rituāls, cienījama, bagāta ģimene apsvētīja savu vietējo strautu. Un viņa skatās uz mani un saka: “Nu viss, mēs pēdējo reizi tiekamies, es jau drīz nomiršu, un tu neatbrauksi.” Nu kāpēc viņa man to saka? Satikušies un satikušies. Sastapušies un pašķīrušies. Kam viņai tas bija vajadzīgs? Es to vēl joprojām atceros – viņas acis un manas simpātijas pret viņu.

Kuksins: Kad mēs tiekamies ar šamaņiem, viņi jau nenolasa to, ko mēs domājam, viņi drīzāk nolasa kopējo enerģētisko līmeni. Jo šamanis ir cilvēks, kuram ir daudz enerģijas, tāpēc arī viņš kaut ko spēj paveikt. Ja izmantojam nosacīto apzīmējumu “enerģija”. Ja cilvēkam tā ir, viņi to pamana, un tas viņiem it kā signalizē, ka viņam arī ir dāvanas. Vai arī redz, ka cilvēks ir neparasts. Man ir sieva, Maija. Lai kur mēs ar viņu aizbraucam, visi par viņu uzreiz saka: šamane! Ne labdien, ne sveiki: “Viņa ir šamane!” Tā viņai ir kopš bērnības. Viņa ir tatāriete, mācījusies pie musulmaņu burves. 

RL: Viņa slimoja?

Kuksins: Viņa nespēj to atzīt. Viņa mācījās tajā skolā, kurā mācās īpašie bērni, tāpēc viņa ir neparasta. Nav saprotams, kā šī viņas šamaņu slimība ir noritējusi un norit, bet viņa ir dīvaina. Es saku: “Tev jāpieņem talants.” Viņa saka: “Nē.” Un tas viņu laiku pa laikam nelaiž vaļā. Atkal atgriežas slimība, sāk mocīt. Mēs te nupat bijām pie mapučiem, pie indiāņiem, un es pirmoreiz redzēju šamani, kura dod pavēles. Vienkārši aukstas acis, saņem aiz rokas: “Tu darīsi to un to.” Un šaubas nerodas, ne mazākās. Mūsējie, Sibīrijas šamaņi drīzāk jau nu ierosinās, ieteiks. Viņa ieraudzīja Maiju – viss! Maija raud aizvilkdamās, šamane viņu apkampj, īsi sakot, tur bija absolūts konekts. Pat bērns uz šamani kļuva greizsirdīgs, pieskrēja pie mammas: “Kāpēc tu svešu tanti apkampi?” Un lūk, redzot to no malas, ir bail, bet, no otras puses, tas līdz asarām pārņem ar šo neizskaidrojamo neparastību. Jā, satikušās – acis acīs, viena raud gaužas asaras, otra mierina, saka: “Viss, viss, es zinu.” Bez vārdiem. 

RL: Es atceros vienas vecas Tuvas šamanes vārdus, arī no etnogrāfiskās literatūras: “Jūs, protams, varat atteikties būt šamanis, bet jums būs ļoti grūti iznest sevi caur dzīvi.”

Kuksins: Jā, jā. Es viņai sen saku, ka to vajag vienkārši pieņemt. Tas ir talants. Grūts talants – bet pieņem. Kāds sēž zem ūdens, kāds labāk par visiem skrien simt metru, kāds saņēmis šādu talantu. Kamēr viņai meita nav izaugusi, gari neatriebsies. Audzini. Es daudz esmu tādu stāstu pierakstījis, kad mazs bērns sievietei... Bet meita jau ir paaugusies, tāpēc es saku: “Pieņem, pieņem. Tu ne jau noteikti kādu dziedināsi, tas var izpausties citādi. Šeit, pilsētā. Svarīgi ir vienkārši pieņemt.” Šitāda sakritība – sieva ar šamanes talantu: pēti, cik gribi, pat no mājas nav ārā jāiet.

RL: Starp citu, vai Maskavā ir šamaņi?

Kuksins: Ir. Ir krievi, kas mācījušies pie burjatiem. Ir tuvieši, kuri, kā es saprotu, ierodas piepelnīties. Es neesmu soģis, lai teiktu – ir īsts šamanis vai nav. Varbūt viņš ir labs.

RL: Pie viņiem iet krievi? Tieši pēc viņu pakalpojumiem, tā sakot?

Kuksins: Jā, jā. Nevis kā pie izpētes objekta, bet kā pie šamaņiem. Vispār sievietēm ir ļoti liela nosliece uz mistiku. Īpaši krievu sievietēm. Nu, viņa ies gan uz baznīcu, katram gadījumam, gan pie zīlnieces. Ja ir šamanis, viņa nepalaidīs garām iespēju aiziet pie šamaņa – ja nu vīrišķis atmet dzeršanu? Vai nav vienalga, kaut pie velna viņa ies. Un tas, no vienas puses, kad grūtības spiež, jebkuram ir saprotams. Taču dažām labām vienkārši ir interese. Man gan ir specifisks darbs, es vadu normālas grupas bērniem un pieaugušajiem, vecākiem, bet vēl pie manis nāk sieviešu kolektīvi vakaros uz reliģisku ciklu par reliģiju pasaulēm. Bet tās ir sievietes, kurām nedod mieru mistika. Man tur ir notikušas gluži apbrīnojamas lietas. Teiksim, atnākušas jaunkundzes, es ņemu programmu par šamanismu. Es it kā mazlietiņ rituālu veicu, rādu, kā kas jādara. Nu, esmu padarījis savu darāmo, slēdzu muzejam signalizāciju – pēkšņi viena atgriežas, no metro atskrējusi ar šitādām te acīm, saka: “Konstantin, jūs paveicāt brīnumu! Jūs tikko noņēmāt piecām nelaimīgām sievietēm bezlaulības lāstu!” Tas ir, viņas nebija varējušas apprecēties, ar vīriešiem nekas nesanāca. Es saku: “Klausieties, es saprotu, te ir nemierīgs rajons, bet tā, ka aizstaigātu līdz metro un uzreiz noņemtu bezlaulību...” Bet ar Maiju bija gadījums. Viena šamane Tuvā, mūžveca vecīte – viņa vēl upē nirst... Mēs ar viņu sadraudzējāmies, un viņa mums uzdāvināja tādu garu akmeni. Stampiņu piestai. Viņa saka: “Es noķēru, tātad man piedzims bērns. Es jau esmu veca, droši vien nedzemdēšu, nododu tev – tev būs.”

RL: Un?

Kuksins: Gaidām. Ne jau rīt tas būs... Bet Maijai vispirms jāpieņem talants, pēc tam jau varēs bērnu dzemdēt.

Taņa, muzeja līdzstrādniece: Klausies, hercogs Sindels kur pirmoreiz ieradās – Francijā vai Vācijā? Pie kā?

Kuksins: Hercogs Sindels? Pie Francijas karaļa.

Taņa: Pie kura no viņiem?

Kuksins: Tūlīt pateikšu. Vai, tas bija 15. gadsimta sākums. Kurš tur šiem valdīja? Taņa, nu, paskaties. Neatceros. Tabors ieradās Parīzē. Gadu neatceros, bet tas ir fakts, par to ir franču hronikās. 

Taņa: Pilnīgi noteikti? Nevis vācu hronikā?

Kuksins: Kādā vācu?

Taņa: Es saprotu, ka Vācijas nebija.

Kuksins: Nē, bija Vācu nācijas Svētā Romas impērija. Tabors ieradās Parīzē. Lai gan kāda starpība? 

Taņa: Es vadīšu ekskursiju frančiem, man ir starpība, pie kā ieradās Sindels.

Kuksins: Tad vāciešiem pasaki, ka tabors ieradās Berlīnē! (Smejas.) Bet frančiem saki, ka Parīzē. Stāsta būtību tas nemaina.