Manasči
Foto: Andrejs Grants
Proza

Konstantīns Kuksins

Manasči

Manasči – kirgīzu eposa “Manass” skandētājs.

Durvis mums atvēra vecs vīrs ar paplānu pelēku bārdeli un vērīgām melnām acīm.

Asalām aleikum1, Akmatbekata2! – sveicināja Imanaks.

– Sveiks, sveiks, Imanak! Kam atbrauci? Man darba pilnas rokas, nav laika runāt...

Vecais nelaipni palūkojās uz mums abiem ar Imanaku un iegāja iekšā. Mēs gājām līdzi, Imanaks pastāstīja Akmatbekam par mūsu ceļojuma mērķi.

– Nebija Narinā Džaneka, nebija! – asi atcirta vecais.

– Visi gan stāsta, ka viņš bijis izraidīts uz Narinas zemi, – ieminējās Imanaks.

– Vai mazums ko stāsta! – Akmatbeks drūmi palūkojās uz mums. – Es skaidri zinu, ka Tinimseitu dzimtas zemēs Džaneks nav bijis!

Imanaks šaubīdamies nogrozīja galvu un viegli uzlika roku man uz pleca.

– Šis ir Kostja, Akmatbekata, mans draugs no Maskavas. Viņš interesējas par kirgīzu vēsturi, pats ir rakstnieks, dzeju raksta. Varbūt padziedāsiet “Manasu”? Kostjam būs ļoti interesanti!

Es piekrītoši māju ar galvu, bet vecais atcirta:

– Nav man noskaņojuma, Imanak, un lopi arī nav baroti...

– Akmatbekata, lūdzu! – es diedelēju. – Visu mūžu esmu sapņojis dzirdēt manasči, patiešām!

Vecais nopūtās, paskatījās uz mani un negribīgi paņēma pie sienas pakārto komuzu3. Taču, kad Akmatbeka pirksti pieskārās stīgām, vecais vīrs uzreiz pārvērtās. Viņš šķita kļuvis daudzus gadus jaunāks, viņa balss bija skanīga, istabu piepildīja brīnumaina mūzika, kurā urdzēja Tjanšana kalnu strauti, šalca egļu galotnes, klaudzēja varoņu zirgu pakavi, dzirkstis šķīda no tērauda zobeniem, lūza šķēpi... Lāgiem Akmatbeks nometa komuzu, pietrūkās kājās un runāja dažādās balsīs – te izkliedza pavēles neredzamam karapulkam smagā, draudīgā basā, te bērnišķīgi šļupstēja, te smējās kā jauna meitene. Es klausījos, iepletis muti un aizturējis elpu. Lielāko daļu kirgīzu valodas vārdu es nesapratu, taču mani apbūra šī brīnišķīgā izrāde, kuru spēlēja vientuļš vecs vīrs parasta pilsētas nama istabā. Acu priekšā slīdēja tālie kalni un stepes, gāja bruņās tērpti karapulki, nelaimīgi iemīlējies jauneklis apraudāja zaudēto līgavu...

Kad mūzika negaidīti apklusa, es sarāvos – tik ļoti negribējās no pasakas atgriezties realitātē. Akmatbeks mīļi glāstīja vecā komuza apdilušo deku un plati smaidīja ar visu muti; īdzīgo večuku, kurš mūs bija sagaidījis pirms divām stundām, nevarēja ne pazīt.

– Nu, Imanak, tagad padzersim tēju, jūs pēc brauciena būsiet noguruši, kā es tā uzreiz neattapos... – vecais vīrs sāka rosīties, un drīz uz galda parādījās borsoki4, ievārījums, cukurs un tēja. Akmatbeks iztaujāja Imanaku par ģimeni, par saimniecību, par kopīgiem paziņām. Tad es saņēmu dūšu un ievaicājos:

– Akmatbekata, sakiet, lūdzu, kā jūs kļuvāt par manasči?

– O, Kostja, tas ir garš stāsts! – vecais vīrs iesmējās. – Ja nesteidzaties, pastāstīšu...


Tas notika pirms daudziem gadiem. Tajos laikos es biju komjaunietis un ganīju sava tēva aunus. Toreiz visi jaunie puiši un meitas vasarā devās uz džailo5 ganīt lopus. Darbs nebija grūts, mums atlika daudz brīva laika, un mēs spēlējām, dziedājām, aplidojām vienaudzes. Nakšņojām jurtās vai tāpat zem klajas debess, apsegušies ar čapanu6.

Un reiz, kad mēs bijām džailo, es redzēju savādu sapni. Es it kā skatījos filmu par seniem laikiem, kaut ko līdzīgu tām, kuras mums rādīja lauku kinoteātrī. Manā sapnī bija batiri7 un skaistules, viedi vecvīri un viltīgi nodevēji. Mana sapņa varoņi runāja savādā valodā, itin kā dzejā, bet man tas pat patika. Un vēl es sapnī redzēju neaprakstāmi skaistu meiteni. Viņu sauca Kanikeja, un viņa bija mana pavadone šajā brīnumu pasakā...

Kad pamodos, man šķita, ka pasaule kļuvusi blāvāka. Mani vairs neiepriecināja spēles ar skolas biedriem, un sapnī redzētā Kanikeja bija daiļāka par visām meitenēm no mūsu ajila8. Nepacietīgi gaidīju nakti, un – ak brīnums! Es redzēju sava sapņa turpinājumu!

Tā turpinājās veselu mēnesi. Es iemācījos izsaukt savu sapņu varoņus arī dienā, sarunājos ar viņiem, viņi man kļuva reālāki par dzīviem cilvēkiem. Mani auni, zināms, aizklīda kur kurais, es saņēmu nopietnu rājienu, pēc tam mani apstrādāja komjaunatnes sapulcē... Un arī man pašam beigu beigās mani savādie sapņi bija nedaudz apnikuši – cik var skatīties kino par batiriem un skaistulēm? Turklāt varoņi visu laiku piesauca Allāhu, es baidījos, ka sapnī sākšu runāt un tad ar rājienu vien sveikā neizsprukšu... Sāku baidīties no saviem sapņiem, naktīs staigāju apkārt, taču, kā aizmigu, tā viss atkārtojās. Rudenī mēs atgriezāmies ajilā, sapņi nelaida mani vaļā, un es nolēmu meklēt palīdzību pie aksakaliem9. Kad pastāstīju vecajiem par savu nelaimi, viņi nez kāpēc ļoti nopriecājās, ilgi spieda mani pie sirds un teica: “Allāhs izredzējis mūsu dzimtu! Mums radies īsts manasči!” Un pēc tam šie paši vecie vīri sameklēja man skolotāju. Ceļojošs akins10 iemācīja mani spēlēt komuzu un dombru, valdīt pār savu balsi. Es pametu skolu un devos ceļā kopā ar savu skolotāju. Mēs uzstājāmies ajilos, džailo, un visur mūs sagaidīja kā dārgākos viesus un lāgiem pat slēpa no padomju varas iestādēm – tajos laikos taču akinus apvainoja par liekēžiem un vajāja...

Smaidīdams par savām atmiņām, vecais vīrs apklusa, un es vaicāju:

– Akmatbekata, atvainojiet – kā jūs iemācījāties “Manasu”? Tajā taču ir vairāk nekā pusmiljons dzejas rindu!

Vecais manasči iesmējās skanīgā, gandrīz zēniskā balsī:

– Kostja, mans mīļais, vai tiešām tu nesaprati? Es “Manasu” nekad neesmu mācījies, tas taču nemaz nav iespējams! “Manass” ir šeit, manā sirdī! Es vienkārši stāstu cilvēkiem to, ko redzēju savos sapņos un tagad bieži redzu arī nomodā. Ja gadās kaut ko piemirst, man priekšā saka mana daiļā Kanikeja...


No Konstantina Kuksina prozas krājuma “Imanakata jeb Džanekbatira pēdās”, M.: NOMADIC, 2012.


1
“Miers ar jums” – tradicionāls musulmaņu sveiciens.

2 Ata – tēvs, goddevīgas uzrunas sastāvdaļa turku un tjurku valodās.

3 Komuzs – kirgīzu trīsstīgu mūzikas instruments.

4 Eļļā vārīti mazi virtuļi, tradicionāls Austrumu gardums.

5 Džailo – vasaras ganības kalnos (kirgīzu val.).

6 Čapans – stepēts virssvārcis ar vates vai kamieļvilnas pildījumu, ko Vidusāzijā valkā aukstajos mēnešos (kirgīzu val.).

7 Batirs – stiprinieks, varonis, vēsturisks goda tituls mongoļu tjurku valodās.

8 Ajils – ciems (mūsdienu kirgīzu val.).

9 Ak – balts, sakal – bārda (tjurku valodās), godpilns dzimtas vecāko un viedāko vīriešu apzīmējums.

10 Akins – dzejnieks un dziesminieks improvizētājs Vidusāzijas tautās.

Raksts no Maijs 2020 žurnāla

Līdzīga lasāmviela