Pateicības diena Mongolijā

Bērnībā mana mīļākā spēle bija “Mūmija un pētnieks”. Mēs ar tēvu bijām sadalījuši lomas: vienam no mums vajadzēja gulēt pavisam nekustīgi, ar aizvērtām acīm un uz krūtīm sakrustotām rokām, bet otrs tikmēr žēlojās: “Es pētu šīs piramīdas jau tik daudzus gadus. Kad es beidzot atradīšu Tutanhamona kapenes?” (Tas bija 70. gadu beigās, kad Tutanhamons viesojās Metropolitēna mākslas muzejā un mēs bieži braucām no savas priekšpilsētas, lai viņu apciemotu.) Spēle kulmināciju sasniedza brīdī, kad pētnieks beidzot uzdūrās iebalzamētajam faraonam un – tikai nenobīstieties! – mūmija atvēra acis un atdzīvojās. Pētniekam tad vajadzēja izrādīt izbīli un pēc tam apvaicāties: “Nu, kas jauns?” Mūmija atbildēja: “Tu.”

Man neko īpaši nepatika spēlēt “mājas”. Es devu priekšroku fantāzijām, kas bija saistītas ar piedzīvojumiem un pilnas ar pirātiem un bruņiniekiem. Vispār es biju valdonīga, neiecietīga knīpa un nemitīgi tarkšķēju; kā jau vienīgo atvasi, mani bieži mulsināja citu bērnu paradumi. Nevar teikt, ka es būtu bijusi populāra citu bērnu vidū. Mazajā koka cietoksnī, ko vecāki bija man uzbūvējuši mājas pagalmā, es mēdzu spēlēt Robinsonu Krūzo. Savā fortā es nejutos ne vienaudžu atstumta, ne raižu pārņemta. Es biju drosmīga, un man nevajadzēja nevienu citu; pateicoties savai atjautībai, es spēju izdzīvot – tiesa gan, biju apmaldījusies okeānā.

Tikpat dabisks patvērums bērnam, kurš mīl vārdus un piedzīvojumus, ir grāmatas, un es jutos laimīga, kad vecāki lasīja man priekšā “Mobiju Diku”, “Pepiju Garzeķi” vai “Hobitu”. Jau agri izlēmu, ka kļūšu par rakstnieci. Man likās, ka tā ir profesija, kas lieliski piestāv tieši tādai sievietei, par kādu vēlējos izaugt: es gribēju būt brīva un darīt to, kas pašai tīk. Trešajā klasē sāku rakstīt dienasgrāmatu; solidarizējoties ar Annu Franku, devu tai cilvēka vārdu un iecēlu par savu uzticības personu. Vēl šobaltdien, lai cik svešā pasaules malā es būtu nonākusi, bloknots un pildspalva, ar ko fiksēt savas izjūtas, ir mans mierinājums un glābiņš no vientulības.

Un pēdējos divdesmit gadus es cenšos nonākt svešās pasaules malās, cik vien bieži iespējams. Visvairāk man patīk doties ceļojumā uz vietu, kur es nevienu nepazīstu un kur viss ir liels pārsteigums, un tad rakstīt. Kad pirmo reizi aizbraucu uz Āfriku, lai savāktu materiālu rakstam, mani pārņēma tāds uzbudinājums, ka visa divas nedēļas garā ceļojuma laikā tikpat kā neizdevās aizmigt. Viss bija jauns: gazeles gaļas garša, sārtā dūmaka pār Keiptaunu, Kaielīčas viļņotā skārda būdu ieskauto ieliņu troksnis un haoss. Adrenalīns man saskrēja asinīs vēl tad, kad biju jau atpakaļ Ņujorkā pie sava galda un rakstīju, kamēr mans vīrs virtuvē cepa vistu.

Manas draudzenes tikmēr cita pēc citas mēroja ceļu no jaunas sievietes līdz mātei, un kādā brīdī man tieši sejā ieblieza patiesība, ka es to vēl neesmu izdarījusi. Es bieži klausījos Lū Rīda dziesmu “Beginning of a Great Adventure” par iespējām, kas pavērtos, laižot pasaulē bērnu. “Mazītiņš es vai viņš, vai viņa, ko piepildīt ar saviem sapņiem,” Lū dzied raupjā cerību pilnā balsī, “tā pasakot, ka dzīve nav pavisam norakstāma.” Dziesma kļuva par skaņu pavadījumu manām pārdomām, vai kļūt par māti. Es zināju, ka tas padarītu manu profesionālas ceļotājas dzīvi tikpat kā neiespējamu. No otras puses, bērna piedzimšana daudzējādā ziņā likās pats pārgalvīgākais ceļojums, kāds vien iespējams.

Pirms došanās ceļā mani vienmēr pārņem šausmas. Man sāk likties, ka šoreiz viss būs pilnīgi citādi: es nespēšu atrast kartē to, kas man vajadzīgs, vai saprasties ar vietējiem, kas nerunā angliski, vai sameklēt cilvēkus, kuri jāsatiek, lai dabūtu gatavu rakstu, kas man pasūtīts. Es būšu apjukusi, nekompetenta un neaizsargāta. Zinu, ka mana panika pārvērtīsies par priecīgu satraukumu, tiklīdz būšu nonākusi galā (tā notiek ik reizi), taču tas šīs bailes pirms došanās ceļā nepadara mazākas. Tieši tāpat bija ar bērna dzemdēšanu: es no tā baidījos desmit gadus. Man nepatika bērnība, un es baidījos, ka tā nepatiks arī manam bērnam. Es baidījos, ka būšu slikta māte. Un baidījos, ka būšu piesieta, nevarēšu izkustēties no vietas – iestrēgusi uz astoņpadsmit gadiem obojas spēles stundās un matemātikas mājasdarbos, ar kuriem netiku galā jau pirmajā reizē.

Izvēli par labu bērnam es izdarīju Atēnās, savas grāmatas reklāmas turnejas laikā. Mans vīrs, kurš vienmēr lika saprast, ka izšķirošo lēmumu šajā lietā vajadzēs pieņemt man, bija atbraucis man līdzi, un mēs izbaudījām vienu no tiem maģiskajiem laulības brīžiem, kad viens otram šķiet vienkārši brīnišķīgi. Mans grieķu izdevējs ar sievu veda mūs dejot un iedzert un kādu vakaru pacienāja ar pašu gatavotām vakariņām savā mazajā dzīvoklītī, kas bija pilns ar bērniem, draugiem, musaku[1. Mousakás – cepeškrāsnī cepts maltas jēra gaļas, baklažānu un tomātu kārtojums.] un cigarešu dūmiem. “Amerikāņi neprot atslābt,” man teica kāds viesis, pieskatot savu trīsgadīgo mazuli un sūcot uzo. Grieķijā tolaik valdīja sabrukums. Atēnu ielas bija pilnas ar kaķiem un suņiem, ko pametuši saimnieki, kas vairs nevarēja atļauties dzīvniekus pabarot. Taču mūsu namatēvs un namamāte laimē staroja. Nelikās, ka ģimene viņiem būtu nasta, – drīzāk jautra ballīte. Man prātā atausa doma, ka varbūt tas būtu prieks un atvieglojums – ļaut, lai manā dzīvē noteicējs ir kas cits nekā pašas vēlēšanās un klejojumu kāre.

Man pašai par lielu pārsteigumu un apmierinājumu, grūtniecība iestājās pavisam drīz, īsi pirms manas trīsdesmit astotās dzimšanas dienas. Tas bija tikpat kā paspēt uz lidmašīnu pēdējā brīdī pirms iekāpšanas beigām – vienkārši nav iespējams nesajust sajūsmas trīsas. Jau pēc diviem mēnešiem es ārsta kabinetā varēju klausīties, kā manī pukst šīs mazās būtnes sirds. Tas likās kā maģija: manā burvju viruma katlā iekrīt viena maza tritona actiņa, un pēkšņi es jau esmu ragana, kuras spēkos ir sabrūvēt jaunu dzīvību. Pat ja tu neesi Robinsons Krūzo vientuļā cietoksnī, kā visas cilvēciskas būtnes, tu pa šo pasauli soļo viens. Bet sieviete, kura gaida bērnu, nekad nav viena.

Ārsts teica, ka es droši varot lidot līdz pat septītajam mēnesim, un tā nu es piektajā grūtniecības mēnesī nolēmu doties savā pēdējā lielajā ceļojumā. Es zināju, ka pēc tam vēl vismaz gadu, bet varbūt divus nevarēšu uz vairākām nedēļām izsprukt no mājām un izbaudīt pacilājošo sajūtu, ka vēl neapgūta vieta sāk pamazām pavērties. (Tas ir tikpat kā ar jaunu mīļāko – pat tām ķermeņa daļām, par kurām tu neesi sajūsmā, piemīt kaut kā vēl neiepazīta elektrizējošais valdzinājums.) Īsi pirms Pateicības dienas es devos ceļā uz Mongoliju.

Cilvēki satraucās, uzzinājuši, uz kurieni braucu, bet es pati biju ar sevi ļoti apmierināta. Man patika doma, ka esmu tāda sieviete, kura spējīga mātes cerībās doties uz Gobi tuksnesi, – tieši tāpat, kā divdesmit divu gadu vecumā man patika doma, ka esmu tāda meitene, kura gatava viena pati ceļot uz Indiju. Un man patika doma, ka savam bērnam varēšu sacīt: “Kad tu vēl biji manī, mēs aizbraucām paskatīties uz pasaules malu.” Vienīgais, kas mani pa īstam biedēja, bija Mongolijas ziema. Tūrisma sezona tur beidzas oktobrī, un novembra beigās, kad sēdos lidmašīnā, gaisa temperatūra naktīs nokrīt līdz 20 grādiem zem nulles. Taču es biju sagatavojusies: nopirku sniega bikses, kas bija pietiekami lielas, lai tajās ietilptu mans pamatīgais vēders, un garo apakšveļu – divus izmērus lielāku nekā parasti.

Grūtniecība nozīmē praktiski visu laiku sajust kaut kādu diskomfortu. Pirmajos mēnešos es jutos kā cilvēks, kas katru mīļu rītu mostas ar smagām paģirām, tikai nekad netiek pie alkohola. Man bija slikta dūša, bet es jutos izsalkusi; mani mocīja nemitīgas galvassāpes, un vispār es biju spējīga tikai skatīties televīziju un vaidēt. Tas pārgāja, bet nedēļu pirms došanās uz Mongoliju es sāku vēderā just kaut kādas vēl nepazīstamas sāpes. “Apaļo dzemdes saišu stiepšanās” – to es dzirdēju no katras pazīstamas sievietes, kura reiz bijusi stāvoklī, un to lasīju katrā grūtniecībai veltītajā interneta vietnē: dzemde pamazām izplešas, lai tajā pietiktu vietas bērnam. Manējais beidzot bija izaudzis pietiekami liels, lai es sāktu izskatīties pēc grūtnieces, nevis vienkārši resnules. Šī doma mani mierināja četr­­padsmit stundas garajā lidojumā uz Pekinu, kamēr nemitīgi grozījos, pūloties atrast pozu, kurā nesāpētu manas apaļās saites.

Kad lidmašīna, kurā es pārsēdos Pekinā, nolaidās Mongolijā, bija rīts, taču pelēcīgās dūmakas dēļ izskatījās kā vakara krēslā. Ulanbatora ir viena no pasaules piesārņotākajām – un arī aukstākajām – galvaspilsētām. Ceļš no lidostas izvijās cauri sasalušiem laukiem un filca jurtu jeb, kā tos tur sauc, – geru puduriem un nonāca ļaužu pilnā pilsētā ar smagnējām padomju laika ēkām, krustu šķērsu savilktiem telefona un trolejbusu vadiem un seniem tibetiešu budistu tempļiem ar pagodas tipa jumtiem. Cilvēki ielās pārvietojās ātri un neveikli, kārtu kārtās satuntulējušies, lai pasargātos no dzelošā aukstuma.

Es biju atbraukusi, lai uzrakstītu par Mongolijā briestošajām pārmaiņām laikā, kad, pateicoties kalnrūpniecības industrijai, valstī sāka ieplūst nauda. Mongolijai ir bagātīgas akmeņogļu, zelta un vara atradnes; tika prognozēts, ka valsts na­­cionālā bagātība tuvāko piecu gadu laikā divkāršosies. Taču trešdaļa iedzīvotāju vēl joprojām dzīvo kā nomadi, gana lopus un guļ geros, siltumam dedzinot ogles vai atkritumus. Pirms kalnrūpniecības buma Mongolijas pazīstamākā eksporta prece bija kašmirs. Džeksons Kokss, jauns konsultants no Tenesī, kurš Ulanbatorā bija nodzīvojis divpadsmit gadus, man teica: “Mēs runājam par ekonomiku, kuras balsti ir jaka gaļa un kazas vilna.”

Ar Koksu es satikos pirmajā vakarā pēc ierašanās. Viņš atsūtīja pēc manis uz viesnīcu Blue Sky – jaunu un smailu stikla torni, kas šķēla saltās debesis kā haizivs spura, – auto ar šoferi; visiem rietumniekiem, kurus sastapu Ulanbatorā, bija mašīnas ar šoferi. Kad ierados Koksa dzīvoklī, viņi ar draugu, kalnrūpniecības industrijas juristu no Ņūdžersijas, klausījās Bijonsei un lēja glāzēs šampanieti. Dzīvoklis bija tīrs un moderns, taču pieticīgs: rietumniekiem Ulanbatorā vienkāršāk naudu sapelnīt nekā iztērēt. Mēs devāmies uz franču restorānu, kur visi pasūtījām liellopa gaļu: Mongolijā, ko no jūras šķir milzīgās kaimiņvalstis (un kādreizējās okupantes) Ķīna un Krievija, zivis un jūras veltes lielākoties ir nebaudāmas. Tad viņi mani aizveda uz pagrīdes geju bāru, kas saucās 100 Per Cent; tas tikpat labi būtu varējis atrasties Bruklinā, ja neskaita faktu, ka Mongolijā visi smēķēja telpās. Man patika sēdēt atsevišķā nodalījumā, tumšā telpā, kas pilna ar smēķējošiem mongoļu gejiem, taču fiziski sāku justies kaut kā dīvaini. Vakaru es beidzu laikus.

Nākamajā rītā pamodos un jutu, ka sāpes vēderā kļuvušas uzstājīgākas. Iedomājos, ka varbūt mazais sācis spārdīties, – man visi teica, ka tam drīz jānotiek. Es piezvanīju uz mājām, lai pasūdzētos, un vīrs man lika sameklēt kādu Rietumu klīniku. Uzrakstīju Koksam un palūdzu viņa ārsta telefona numuru, domājot, ka piezvanīšu viņam, ja sāpes kļūs stiprākas. Tad devos intervēt cilvēkus: vides ministru, kāda kalnrūpniecības koncerna prezidentu un, visbeidzot, ganāmpulka īpašnieku un vides aizsardzības aktīvistu, vārdā Cecege Munhbajars. Viņš savulaik kļuva par tautas varoni, raidot vairākus šāvienus uz raktuvēm, kuru dēļ vietējās upes ūdeņi bija novirzīti projām no nomadu tradicionālajām apmetņu vietām. Es satikos ar viņu Blue Sky elegantajā vestibilā kopā ar Jondonu Badralu – gudru un ironisku vīrieti, kuru biju nolīgusi par tulku savām Ulanbatoras gaitām. Bija paredzēts, ka pēc dažām dienām viņš pavadīs mani arī uz Gobi, kur mēs apvidus mašīnā pa aukstajām smiltīm dotos pie kalnračiem un nomadiem. Badrals bija ģērbies džinsos un džemperī, Munhbajars – delā, garajā tradicionālajā tunikā; viņam galvā bija kažokādas cepure ar mazu metāla piekūniņu galā. Es jutos tā, it kā sēdētu pie latte tases ar Čingishanu.

Sarunas vidū Badrals apklusa un cieši raudzījās man sejā; acīmredzot tajā bija lasāms, ka es nejūtos labi. Viņš sacīja, ka tieši tāpat gadoties viņa sievai, kura arī bija stāvoklī, tikai dažas nedēļas ilgāk nekā es, un paskaidroja situāciju Munhbajaram. Nomada āda bija vējā aprauta sārta; likās, ka viņa nāsis, acis un ausis ierāvušās dziļāk sejā, meklējot patvērumu no aukstuma. Es sajutu nelielu lepnuma vilni, kad viņš pateica, ka esmu drosmīga, savā stāvoklī dodoties tik tālā ceļā. Bet vienlaikus es sāku arī raizēties.

Tovakar gandrīz atcēlu otrās vakariņas ar abiem amerikāņiem, bet sapratu, ka ēst man tik un tā vajadzēs; viņi piedāvāja satikties japāņu restorānā turpat manā viesnīcā. Kokss posās nākamajā dienā doties pie ģimenes Pateicības dienas brīvdienās un jutās vainīgs, ka iztērējis veselu kapitālu par biznesa klases biļeti. Es atcerējos savu nepatīkamo lidojumu šurpceļā un teicu, ka tas droši vien ir tā vērts. “Tu nu gan esi princese,” Koksam dzēlīgi aizrādīja viņa draugs, bet man pat nenāca smiekli. Manī kaut kas notika. Es biju spiesta aiziet, vēl pirms mums pasniedza ēdienu.

Es aizskrēju uz savu numuru, norāvu bikses un notupos uz vannas istabas grīdas – kā pirms desmit gadiem Kambodžā, kad saķēru dizentēriju. Taču šādā pozā sāpes bija neizturamas. Es nometos rāpus, pieliecos līdz grīdai un piespiedu vaigu pie vēsajām flīzēm. Atceros, ka nodomāju: nu būs nenormālākie sūdi pasaulē.

Jutu, kā manā ķermenī plosās kaut kāda ellīga stihija, un tālāk manās atmiņās ir īslaicīgs pārrāvums: vai nu es no sāpēm biju zaudējusi samaņu, vai arī vienkārši esmu izstūmusi šo brīdi no apziņas. Un tad jau manā priekšā uz grīdas gulēja vēl viens cilvēkbērns, kurš kustināja rokas un kājas – un bija dzīvs. Atceros, ka dzirdēju pati savu balsi sakām: “Tas nevar būt labi.” Bet tas izskatījās labi. Mans bērniņš bija skaists kā mazs jūras gliemežvāciņš.

Viņš bija caurspīdīgs un sārts, un ļoti, ļoti mazs, taču nevainojami veidots. Viņa jaukās lūpiņas te pavērās, te aizvērās, te pavērās, te aizvērās – it kā dzerot jauno pasauli. Kādu brīdi, kura ilgumu es nespēju noteikt, sēdēju un skatījos viņā kā apburta. Apbrīnoju katru viņa pirkstiņu, katru kājas nadziņu, tikko redzamās zeltainās uzacu ēnas, mazo pleciņu eleganto līniju – tas viss likās brīnumaini un pārsteidzoši. Es pacēlu viņu pie sejas; galva un pleci iekļāvās plaukstā, bet kājiņas sniedzās gandrīz līdz manam elkonim. Mēģināju izdomāt kaut ko mātišķu, ar ko likt viņam saprast, ka esmu viņa māte un pilnībā kontrolēju situāciju. Es noskūpstīju viņa pierīti, un āda zem manām lūpām bija zīdaina kā vardītei.

Miglaini apzinājos, ka no manis straumēm gāžas asinis, un pēc brīža arī tas sāka likties interesanti. Mans skatiens ceļoja šurpu turpu, no bērniņa pie asiņu jūras, kas pludoja uz vannas istabas grīdas, un es prātoju, ko iesākt ar nabassaiti, kas abas šīs lietas savienoja. Tā bija pārsteidzoši resna un spokaini balta – tāda kā savirpinājusies virve no cilvēka miesas. Es biju pārliecināta, ka to vajag pārgriezt – filmās tas vienmēr ir pirmais, ko izdara. Man bija bail, ka bērniņš kaut kā nosmaks, ja es nabassaiti nepārgriezīšu. Šķēru man nebija. Es to izrāvu no sevis ar vienu strauju, izmisīgu rāvienu.

Manās rokās viņa āda sāka manīt krāsu, kļūstot maigi violeta. Es aizasiņoju pāri istabai līdz savam telefonam un uzspiedu Koksa ārsta nu­­muru. Balsij, kas man atbildēja, pateicu, ka esmu dzemdējusi viesnīcā Blue Sky, deviņpadsmitajā grūtniecības nedēļā. Balss sacīja, ka bērns nedzīvos. “Šobrīd viņš ir dzīvs,” es teicu, skatoties uz cilvēku savā kreisajā rokā. Balss atbildēja, ka saprotot, taču tas nebūšot ilgi un ka tūlīt pat atsūtīšot pēc mums ātrās palīdzības mašīnu. Es teicu, ka, ja reiz nav nekādu izredžu, ka bērns dzīvos, es tikpat labi varu aizbraukt ar taksi. Cilvēks otrā galā sacīja, ka tā neesot prātīga doma.

Pirms nolikt malā telefonu, es nofotografēju savu dēlu. Man bija bail, ka citādi es pati vēlāk neticēšu, ka viņš vispār bijis.

Divas mongoļu paramediķes ienāca pa dur­­vīm, un es pārstāju justies lietišķa un nejutīga. Viena no viņām piedāvāja tamponu, ko man pietika saprāta nepieņemt, bet apziņa, ka no mums abām es esmu tā, kurai ir vairāk zināšanu par notiekošo, uzvandīja manī šķebinošu panikas vilni. Es pateicu, ka man nāk vēmiens. Viņa jautāja, vai esmu piedzērusies, un es aizvainota atbildēju:

– Nē, es esmu nelaimīga.

– Raudiet, – viņa teica. – Vienkārši vajag raudāt, raudāt, raudāt.

Viņas kolēģe pieliecās un iedūra man rokā resnu injekcijas adatu, un es prātoju, vai tā mani neinficēs ar mongoļu AIDS, taču biju spējīga tikai raudāt, raudāt, raudāt. Viņa mēģināja pa­ņemt no manis bērnu, un es jutu stipru vē­lē­­šanos iekost viņai rokā. Pēc tam es gulēju uz nestuvēm mašīnas aizmugurē ar dvielī ietītu mazo ķermenīti uz krūtīm un vēroju, kā aiz logiem garām aizzib sasalusī pilsēta. Es iedomājos, ka tagad varbūt sajukšu prātā.

Klīnikā bija ļoti spilgta gaisma; atkal adatas un intravenozā sistēma. Es atdevu bērniņu, un tā bija pēdējā reize, kad viņu redzēju. Viņš gulēja uz viena galda, es uz otra – tālu, tālu apdullinoši spilgtajā gaismā. Un tad mulsinošā kārtā pa durvīm ienāca izskatīgākais vīrietis pasaulē un teica, ka esot mans ārsts. Viņa patīkamā balss izklausījās pazīstama. Es jautāju, vai viņš ir no Dienvidāfrikas. Viņš bija pārsteigts, ka pazīstu dienvidafrikāņu akcentu, un es paskaidroju, ka savās reportieres gaitās esmu kādu laiku dzīvo­jusi viņa dzimtenē. Tad mēs mazliet parunājām par Nacionālā kongresa nākotni un par to, cik skaista pilsēta ir Keiptauna. Es aptvēru, ka guļu uz galda asiņaina un reizē elsoju un flirtēju.

Pēc neilga laika viņš teica, ka braucot mājās, bet es nedrīkstot atgriezties viesnīcā, kur varētu noasiņot savā numurā un neviens to nepa­manītu. Es pavadīju nakti klīnikā, tērpusies tēkreklā un pieaugušo autiņbiksēs, ko man atnesa laipna, tukla un ķiķinoša jauna māsiņa. Apģērbusi mani, viņa jautāja: “Vai gribat sausiņu un tēju?” Tēja bija ar pienu un salda un atgādi­n­ā­ja masala čai, ko dzēru Nepālā, kad kopā ar kādu draugu biju devusies pārgājienā pa Himalajiem – ilgi pirms tā vecuma, kad bija jāsāk raizēties, vai nebeigsies mans bērnu dzemdēšanai atvēlētais laiks. Tas bija ceļojums, ko es pavadīju, spiežot savu jauno ķermeni kāpt arvien augstāk kalnos, garām zaļi dzeltenām tējas lauku terasēm un ciemiem, kas pilni ar kazām, pāri virvju tiltiem, kas šaubīgi iekārti virs melnām aizām, kuru dibenā gaida nāve. Mēs pārtikām no hašiša un Snickers batoniņiem un visbeidzot iekļuvām sniega vētrā, kas nogalināja vairākus ceļotājus, bet mūs tikai nedaudz pasaldēja.

Man allaž bija veicies. Līdz tam vakaram uz vannas istabas flīzēm biju piedzīvojusi ļoti maz īstu neveiksmju. Un es zināju – tikpat skaidri, kā tagad zināju to, ka gribu bērnu –, ka šis nelaimīgais pavērsiens manā dzīvē ir tikai mana vaina. Es iesēdos lidmašīnā, iedomības un pat­mīlības dzīta, un tumšās Mongolijas debesis mani par to sodīja. Es vēl joprojām biju ragana, bet burvju vara man tagad bija atņemta.

Tas nepavisam nav tas, ko man, no rīta atgriezies klīnikā, pateica ārsts. Viņš sacīja, ka man bijusi placentas atslāņošanās – visai reta problēma, kas, es vēlāk izlasīju, visbiežāk piemeklē sievie­tes, kuras lieto kokaīnu vai cieš no augsta asinsspiediena. Bet reizēm tas notiek vienkārši tāpēc, ka sievietei ir pārāk daudz gadu. Tas varēja notikt jebkur, ārsts teica un atkārtoja iepriekšējā vakarā sacīto: šis spontānais aborts nav nekādā veidā saistīts ar lidojumu. Es izteicu aizdomas, ka viņš vienkārši ir džentlmenis, un sacīju, ka man jātiek laukā no klīnikas, lai pulksten vienpadsmitos paspētu uz tikšanos ar iekšlietu minis­tru. Uz interviju es ierados laikā, pēc tam atgriezos viesnīcas numurā un iegāju dušā, kas izskatījās tā, it kā tur būtu pastrādāta slepkavība.

Šajā numurā es pavadīju nākamās piecas dienas. Pamazām kļuva skaidrs, ka droši vien būs labāk, ja došos mājās, nevis uz Gobi, taču uzreiz aizbraukt es nespēju. Pateicības diena pienāca un aizgāja. Palaikam man uznāca viļņveidīgi daļēji aptumsumi, kad viss apkārt kļuva tumšs un kluss. Es gulēju gultā, ēdu Snickers un tukšoju mazas viskija pudelītes no minibāra, skatoties televīzijas raidījumus, kas likās tikpat dīvaini un drūmi kā mana jaunā dzīve. Kāds bija uzlicis baltu vannas istabas paklājiņu uz lielākā asins traipa pie manas gultas – vietā, kur es tupēju, kamēr zvanīju ārstam. Pamazām tam cauri izsūcās un oksidējās asinis; baltais audums vispirms kļuva sarkans, tad brūns. Es blenzu uz traipu. Skatījos, kā aiz loga uz padomju ar­­hitektūras lēni krīt sniegs. Bet visvairāk es skatījos uz sava bērna fotoattēlu.

Atgriežoties no Mongolijas, man bija tik skumji, ka tik tikko spēju paelpot. Kādas piecas vai sešas reizes nejauši satiku pazīstamas mātes, kuras bija dzirdējušas par no­­tikušo; viņas uzmeta man vienu skatienu un izplūda asarās. (Vienu reizi tā notika ar vīrieti.) Nedēļas laikā izjuka iecerētā pārcelšanās uz jau­­nu dzīvokli, kur bijām plānojuši dzīvot pēc bērna piedzimšanas. Trīs nedēļu laikā sabruka mana laulība. Man sāka izdalīties piens. Tur­­pinājās asiņošana. Man bieži uznāca raudu lēk­­mes – nevaldāmi un bez brīdinājuma: gultā, darba sa­­nāksmēs, metro. Man bija tāda sajūta, it kā sēras lauztos no manis ārā pa visām ķermeņa atverēm.

Es nebiju spējīga ne brīdi paturēt pie sevis stāstu par to, kas ar mani notika Mongolijā. Aizgāju nopirkt drēbes, kuras būtu pietiekami lielas manam izplūdušajam ķermenim, taču bez grūtnieču apģērba elastīgajiem ielaidumiem, kas pielāgotos neesošajam bērnam. Izdzirdēju pati sevi skaidrojam šausmās apstulbušajai pār­­devējai: “Nezinu, kāds man ir izmērs, jo man tikko piedzima bērns. Viņš nomira, toties es tagad esmu resna.” Sievietes, labu gribēdamas, bieži man teica: “Man arī bijis spontānais aborts.” Un es tādās reizēs ar biedējošu kaismi viņām atbildēju: “Viņš bija dzīvs.” Es, kaut arī tikai uz īsu brīdi, biju laidusi pasaulē bērnu, jaunu dzīvību, un man likās ārkārtīgi svarīgi, lai citi to saprastu. Bieži vien, pastāstījusi, kā viss notika, es mēģināju viņus piedabūt aplūkot bērna foto manā telefonā.

Pēc dažām nedēļām es pati uz to skatījos vairs tikai vienreiz dienā. Pagāja vairāki mēneši, līdz man sāka pietikt ar reizi nedēļā. Tagad es uz šo foto vairs tik bieži neskatos, bet cilvēki, kurus es ilgāku laiku neesmu satikusi, mēdz man sacīt: “Man ļoti žēl, ka tā noticis.” Un viņu līdzjūtība man ir patīkama.

Bet tās desmit vai divdesmit minūtes, kad es biju kāda cilvēka māte, – tā bija melnā maģija. Nav tāda piedzīvojuma, pret kuru es tās mainītu; nav tādas vietas, ko es labprātāk būtu redzējusi. Reizēm, par to domājot, es joprojām sajūtu sevī tumšu sāpi, kas nāk no kaut kā pirmatnēja, kas manī dzīvo. Un, ja brīžos, kad tā notiek, es savā dzīvoklī esmu viena, tad dzirdu sevi izdodam skaņas, kādas nekad nebiju izdevusi pirms brauciena uz Mongoliju. Es aptveru, ka atkal esmu pārvērtusies par ievainotu raganu, kura sāpēs gaudo kaut kur meža vidū – atrauta līdz galam vaļā.

Bet lielākoties tas viss man liekas samērā nor­­māli – dabiski. Daba. Dabas māte. Tā ir brīva un dara, kas pašai tīk.

The New Yorker, 2013. gada 18. novembrī