Arveda Berga saruna ar Kārli Ulmani

Pirmajās nedēļās pēc apvērsuma Ulmanis aktīvi mēģināja panākt Berga lojalitāti jaunajam režīmam. Kad ar to neveicās, komunikācija starp abiem pārtrūka. Arvien uzskatāmāk kļuva redzams, ka Latvja redakcija atšķirībā no citām Latvijas avīzēm nepakļausies režīma diktātam. Īpaši ass bija Latvja atbildīgais redaktors Arvīds Avots (1898–1942), kurš, noplokot sajūsmai par apvērsumu, sāk kritizēt Ulmani par neizdarībām, solījumu neturēšanu un absurdām režīma izpausmēm. Vasaras otrajā pusē Ulmanis pēc ilgāka pārtraukuma uzaicina Bergu uz sarunu, lai noskaidrotu, vai iespējams panākt dziļāku sadarbību ar Bergu un vai varētu mainīt Latvja kursu, ja tiktu atlaists Avots.

Avots atlaists netika, bet Ulmanis Avotam viņa rakstus tā arī nepiedeva. Pēc Latvja redakcijas slēgšanas viņš kļuva par persona non grata un viņam nebija iespējams atrast darbu. 1937. gadā viņu apcietināja un tiesāja kā it kā pastāvošas sazvērnieku grupas “Latvijas brīvības cīnītāji” biedru. Grupai pārmeta sazvērestību ar nolūku gāzt valsts varu (apsūdzība piesauca arī Berga vārdu). Avotu atzina par vainīgu un ieslodzīja cietumā. Pēc Latvijas okupācijas par dalību šajā pašā organizācijā Avotu apcietināja vēlreiz un izsūtīja uz GULAG nometni Kazahstānā, kur viņu 1942. gadā nošāva.

Pieredze politikā bija Bergam iemācījusi, ka sarunu dokumentēšanai var būt nozīme. Jau vienreiz, 1925. gadā, Berga politisko karjeru gandrīz sadragāja skandāls, ko izraisīja avīzē Jaunākās Ziņas publicēts raksts par Berga un vācbaltu politiķa Heinriha fon Štrika sarunu 1919. gadā, kurā Bergs tika apvainots gandrīz vai nodevībā pret pagaidu valdību. Bergam izdevās sevi attaisnot, tikai pateicoties īsām, uzreiz pēc sarunas veiktām piezīmēm. Turpmāk Bergs protokolēja pašas svarīgākās sarunas, arī šo – ar Kārli Ulmani 1934. gada 1. augustā (LVVA, 100. f., 1. apr., 20. 1.).

Kārlis Sils

Pēc dažām laipnības frāzēm un apsēšanās saruna sākās ar U. jautājumu: kā nu iet pasaulē? Es atbildēju, ka par to daudz neko nezinu, jo ilgāku laiku sēdēju Ķemeru vannās. “Jūs laimīgais”, iemeta U.

Es: Jā, tiešām, Ķemeri ir ļoti laba vieta, piem. viņi mani pieradināja pie 75 gr. romiešu pirts, par kuŗu karstāku taču jūs man nesakurināsiet.

U.: O, nē. Pavisam tā nē. Redziet, savā laikā bija runa par to, ka Jūs arī uzņemtos kādu valdības amatu...

Es: Piedodiet, ka pārtraucu. To daru, lai tūliņ noskaidrotu kādu jautājumu un labāk saprastos. Kad Jūs man piedāvājāt pilsētas finansu nodaļas vadītāja amatu un es atteicos, tad Jūs man prasījāt, vai es to darot aiz principa.¹ Es toreiz Jums teicu un atļaujiet to tagad atkārtot, ka atteicos nevis aiz principa, bet tāpēc, ka jutos nepiemērots finansu amatam. Bet es uzskatu sevi par līdzatbildīgu par tagadējo valsts iekārtu un valdību un tāpēc uzskatu par savu pienākumu tai kalpot, kur iespējams.

U.: Mēs taču agrāk esam kopā strādājuši un labi sastrādājuši. Vēlāk tas jau nu gan iznāca citādi, bet es vēlētos un es domāju, ka arī tagad mēs varētu saprasties.

Es: Pilnīgi pareizi. Es arī vēlētos valdībai pakalpot un tai būt palīdzīgs.

U.: Ir tādi – es gan pie tiem nepiederu – kas saka, ka vajag Jūs kautkur aizsūtīt ārpusē, tad vieglāk varētu tikt galā ar Latvi.

Es: Uz Parizi?

U.: Uz Parizi tagad neiznāk. Bija gan par to runas arī ar Valsts prezidentu. Parizē pārmaiņas būs, bet tās tik ātri neiet. Bet Jūs šai resorā nekad neesiet strādājuši, tāpēc uz reizi Parizē būtu tā neērti...

Es: Protams!

U.: Bet vai kaut kur ārpusē Jūs negribētu?

Es: Piemēram, uz Liepāju?

U.: Nē, par to nav domāts, bet par Avotu šaī ziņā gan bija runa.

Es: Pateicos, bet atvainojiet, no Rīgas es gan negribētu aiziet.

U.: Nu jā, man jau teica, ka Jūs negribēšot. Par vietu kabinetā nevar būt runa. Kautkur par direktoru Jūs taču arī nevar likt.

Es: Kāpēc Jūs, Prezidenta kungs, pūlaties man atrast kādu amatu? Man liekas, Jūs ziniet, ka uz amatiem nemaz neesmu kārs un man liekas, ka valdības amatā nebūdams, es varu pat vairāk pakalpot valdībai, jo tad manam vārdam vairāk tic.

U.: Citi saka tā, ka vajagot Jūs piesaistīt vai dabūt prom ārpusē, tad ar Latvi vieglāk tiks galā. Es tā nedomāju. Jūs taču varat Latvi iespaidot kaut no Parizes.

Es: Bez šaubām. Bet vai tad tas Latvis ir tik ļauns?

U.: Es jums teikšu skaidri: ļoti ļauns.

Es: Tas mani pārsteidz, es tā nebiju domājis. Kā tad tas tā parādītos?

U.: Tā ir gaŗa lieta. Tā sākās jau ar Avota rakstiem par vadonību. Tas ir pavisam bez garšas raksts. Tad Avots raksta par goda vārtiem un sumināšanu. Nu, es jau par to neko neiztaisos. Bet tad katrā numurā ir 4–5 raksti par žīdiem. Kāpēc tie vajadzīgi! Jūs taču saprotiet, ka tie mums ārzemēs ļoti var kaitēt. Paldies Dievam, mēs esam varējuši tās ārzemes apklusināt. Iznāk tur Erfurtē kāda antisemitiska lapa, ko saraksta kāds nacionālsociālists. To piesūta visiem. Man ar. Es izlasu – otrā dienā Latvī viss tas pārdrukāts. Es tik brīnos, kā tie žīdi vēl nav tik gudri bijuši. Iesistu viens otram pa galvu un būtu gatava kliegšana par grautiņiem.

Es: Vai tad Latvja raksti uz to mudina? Antisemitisms mūsu tautā tiešām ir ļoti liels un dibināts. Tas tiešām reiz varētu atrast izeju grautiņos, ja citādi nemaz vairs neatrod izeju, kaut tādā veidā, ka par to var izrunāties.

U.: Viņi tak ir pilnīgi lojali. Skataities, kā viņi tagad lieto visus latviskos vietu nosaukumus un pārkrāso izkārtnes, kaut gan par to likuma nemaz nav.

Es: Atļaujiet mazu pārlabojumu. Izkārtnes pārkrāsoja mani mazie žīdiņi Marijas ielā, kas nobijās no policijas. Lielie žīdi Iekšpilsētā aizgāja pie saviem advokātiem un izkārtnes nepārkrāso, bet prasa policijai, kur ir tāds likums?

U.: Mēs taču esam darījuši ļoti daudz pret sveštautiešiem, viss pavisam citāds palicis. Paldievs Dievam, mēs no viņiem esam neatkarīgi, nevis tā, kā citur. Bet saprotiet, ka viņi taču arī uz mums var iespaidu darīt.

Es: Jā, taisni par to tautā runā. Vienu dienu man atnesa Brīvās Zemes numuru ar daudziem sludinājumiem vizitkaršu veidā. Tur ar zīmuli bija atzīmētas žīdu firmas un, domājiet, iznāca, ka visas ir žīdiskas, izņemot kādas 2–3.

U.: Ko tad lai dara, ja latviešu veikalnieku mums nav!

Es: Tad jau nu tomēr nav jādrukā tik uzkrītošā veidā žīdu sludinājumi.

U.: Kāpēc tad nē? Kura avīze tad atraida sludinājumus? Vai tad Jūs nedrukātu?

Es: Mēs, paldievs Dievam, šādā kārdinājumā nenākam. Mums viņi sludinājumus nenes.

U.: Nu, un mums viņi nes.

Es: Un tauta domā, ka ne bez iemesla. Laikam jau gan arī tie “sludinājumu vācēji” tur pieliek savas pūles.

U.: Protams, tie dabū savu komisiju. Bet tad tas Avota raksts par strādniekiem. Tā taču ir tīrā strādnieku musināšana pret valdību. 16. maijs strādniekiem esot vienaldzīgs. Valdība esot aizmirsusi strādniekus. Valdība lai ejot pie strādniekiem. Vai tad Latvim nu vajag palikt par strādnieku avizi! Visi komunisti tagad lasa Latvi un priecājas, ka tur rakstot pret valdību.

Es: Atvainojiet, Prezidenta kungs, ka es Jūs ķeru uz vārdiem. Avota rakstā nebija teikts, ka strādniekiem 16. maijs ir vienaldzīgs. Tur bija teikts, ka 16. maija akts pats par sevi strādniekiem vēl neko nav devis. Tie vēl izturas nogaidoši, gaida sekas. Tāds tiešām ir strādnieku noskaņojums un man jāatzīstas, ka arī pēc manām domām Avots še aizrādījis uz vienu no ļoti svarīgiem jautājumiem, jo strādnieki ir jāsaņem valdības rokās, ir jāpievāc, citādi viņi noslīgs komunistu aģitātoru rokās. Un ka Latvis varētu kļūt par komunistiem patīkamu orgānu, šīs briesmas, Prezidenta kungs, man liekas, nopietni taču nepastāv.

U.: To nu gan ne ar kādu filosofiju nevar izskaidrot, ka tas būtu bijis labs raksts. Es Jums varu teikt, ka visi ministri par to bija sašutuši. Un kā var rakstīt tādas aplamības, kā Asars² par saviem draugiem no Sibirijas. Kā viņš var zināt, ka tie ir labi cilvēki? Kad jau Sibirijā, tad jau nav labs.

Es: Taču cilvēkus var pazīt un cara laikos dažam labam cilvēkam nācies ciest un kaŗa laikā Sibirijā nokļuva dažs pilnīgi kārtīgs cilvēks, kaut piem. kā bēglis.

U.: Bet kāpēc tad viņi izņēmuši socialdemokrātu kartes? Kāpēc mums tās nav?

Es: Tur var būt visādi iemesli, piem. maizes rūpes. Bet atļaujiet atzīmēt, ka ne ik reizes socialdemokrātu kartiņa ir par šķērsli labai karjerai. Atļaujiet minēt kādu Haraldu Liepiņu³, par kuŗu šinīs dienās bija lasāmi atklājumi Latvī. Socialdemokrāti to kā savu “biedru” tiesājuši par nesmukām lietām. Bet pēc tam viņš iestājies zemnieku savienībā un tur ir pieņemts.

U.: Tas nevar būt!

Es: Es jums arī paskaidrošu, kā tas noticis. Viņam ir kopīgas šeftes ar Jūsu rustikāni⁴ Švūkstu.⁵

U.: Jā, tur Rīgas nodaļā mūsu jaunie ļaudis pārāk viegli deva tos divus parakstus. Es bieži pret to esmu protestējis.

Es: Un šis Liepiņš tika par ierēdni Tautas labklājības ministrijā un turpina par tādu būt arī pēc mūsu atklājumiem un lepojas, ka vajag, lūk, prast izmantot kombinācijas.

U.: Protams, tas jāatlaiž.

Es: Man nav vajadzīga kāda Liepiņa atlaišana, kuŗu es nepazīstu. Es tikai gribēju teikt, ja Švūksts un Druvas⁶ kantors kādu bijušo socialdemokratu varēja atzīt par derīgu cilvēku, tad taču nav tik aplami, ka arī Asars domājas pazīstam savus draugus. Bet man liekas, mēs aizklīstam sīkumos. Vai labāk neatgriezīsimies pie Latvja?

U.: Jā gan. Un ko tad nozīmē tas, ka Jūs apsveiciniet pērkonkrustiešus?

Es: Atvainojiet, es esmu pārsteigts!

U.: Nu jā. Jūs vienīgie rakstījāt par viņu izlaišanu no cietuma un sagaidīšanu.

Es: Jā, gan. Es atceros šo ziņojumu. Tas taču bija gluži vienkāršs ziņojums par faktu ar piezīmi, ka sagaidītāji apcietināti.

U.: Jā. Bet jālasa arī starp rindiņām.

Es: Man liekas, ka tas šaī gadījumā ietu par tāļu, sevišķi, ja ievēro, ka mēs taču, bez šaubām, neesam pērkonkrustiešu draugi.

U.: To es zinu gan. Tad tur Latgales priekšpilsētā sakāvušies huligani. Jūs rakstīsiet par to rindiņas 25. Tādi raksti mums pavisam nepatīk. Cenzūra par to citiem izlaiž 10 rindiņas, tie tad ir greizsirdīgi.

Es: Prezidenta kungs, vai tad tie Latgales huligani tiešām tik svarīga lieta, ka ziņojumā par viņiem varētu būt kāds ļauns nodoms. Vienkārši viens reportieris uzraksta vairāk, otrs mazāk. Tie taču ir sīkumi. Bet Jūs taču nenoliegsiet, ka Latvis pozitīvi apsveic valdības soļus, piem. lauku pašvaldības reformu.

U.: Jā, tur bija rakstīts, ka tā ir vienīgā derīgā reforma.

Es: Atļaujiet, Prezidenta kungs, ka es Jūs atkal ķeru uz vārdiem. Es to labi atceros, jo pats to rakstīju. Tur bija teikts: jau šīs vienas reformas dēļ vien (nevis vienīgi) jaunā valdība pelna uzticību un pateicību.

U.: Varbūt, es avīzes tā pavirši lasu.

Es: Un tad citi Jums avīžu rakstus atstāsta tendenciozi. Bet ja nu mēs jau runājam par šo reformu, tad atļaujiet pateikt, ka sajūsma par to stipri atslāba, kad nāca zināmi jaunie apriņķu vecāko vārdi, kuŗi, kā vispār daudzas Jūsu iecelšanas ir kļūmīgas. Druvas kantors šai ziņā strādā ļoti slikti.

U.: Bet kautkur taču jāievāc ziņas.

Es: Jūs pazīstat Ringmani⁷.

U.: Bet viņš taču nav iecelts taī vietā, kur bija.

Es: Taisni tas vien jau rāda, ka viņš ir kompromitēta persona un viņu nevar rādīt tur, kur viņu pazīst. Kāpēc tāds bija jāieceļ? Un Kuikulītis⁸.

U.: Tagad taču vairs nav to kreiso, ar kuŗiem viņam brāļoties un kompromitēties. Es domāju, ka būs iebildumi pret bijušiem deputātiem, kā Gailīti un Mežraupu⁹.

Es: Tie nav plaši pazīstami, kā kompromitēti. Bet kas Jums no Arģentinas atsaucis Oliņu¹⁰? Jums taču, bez šaubām, ir zināms, kāpēc Zariņš¹¹ viņu turp aizsūtīja.

U.: Es zinu visu. Tas ir izrādījies par nepareizu.

Es: Varbūt. Bet es zinu, ka viņš ir parādos līdz ausīm un nu viņu ieceļ par departamenta direktoru finansu ministrijā, kur var ņemt kukuļus ik uz soļa.

U.: Taī departāmentā nevar būt nekādi kukuļi. Bez tam viņš tur arī nepaliks. Viņš teorētiski strādās par importu un kontingentiem.

Es: Bet sabiedrība Oliņa iecelšanu izskaidro citādi. Viņš ir brīvmūrnieks. Ēķis¹² ir brīvmūrnieks un Munters arī. Ārlietu ministrijā Oliņu nu taisni vairs nevarēja iecelt, tad iecēla finansu ministrijā.

U.: Vai Oliņš ir brīvmūrnieks?

Es: Jā. Bet nu par tiem, kuŗus neiecēla. Kā izskaidrojama stīvēšanās ap Dr. Vīksniņu¹³, kas kā radīts departamenta direktoram?

U.: Es nevaru atrast viņa pozitīvās īpašības.

Es: Es viņu labi pazīstu. Tas varbūt ir subjektīvi. Bet viņa objektīvais vērtējums ir tas, ka viņš ir, tā sakot, visu dakteru ķēniņš un gluži dabīgi tie grib viņu redzēt arī oficiāli priekšgalā. Viņš ir arī pilsētu savienības vai tās padomes priekšsēdētājs. Tā tad viņam ir sabiedrisks stāžs vēlētā amatā.

U.: Tam es nepiekrītu.

Es: Labi. Tāļāk sīka lieta, bet skaņa jau taisa mūziku.

U.: Nu, lūdzu!

Es: Klāvsonu¹⁴ iecēla par radio informācijas nodaļas vadītāju.

U.: Protams, ka ceļ tos, kuŗi ir tuvāki, kurus pazīst, piem., kas strādā Brīvā Zemē.

Es: Protams, es jau arī neceļu nekādus iebildumus pret Klāvsona iecelšanu. Es viņu arī pazīstu un viņš man ir simpātisks cilvēks, bet kāpēc reizē ar to atlaida mūsu Paukuli¹⁵? Mēs to saprotam kā demonstrāciju.

U.: Ko tad lai dara, kad tur ir kādi 12 lieki informātori. Atlaida pat tuvu cilvēku – Sirmo¹⁶ no Pēdējā Brīža.

Es: Bet vai Jūs ziniet, cik un kādus nepiedzīvojušus cilvēkus no jauna pieņēma par informātoriem, kas nekad žurnālisti nav bijuši?

U.: Bet Paukuls agrāk par mani ir ļoti nesmuki rakstījis. Var jau gan arī būt, ka viņš nav tik vainīgs, kā viņam pieraksta. Vienalga, bet tāds kāds Latvis ir, tas nevar palikt. Mums nācās ļoti gŗūti viņam uzlikt šos Ls. 300. Jūs ziniet, par to bencinu, kuŗam taču nebija uzlikta muita.

Es: Vai tiešām tīri techniska kļūda, ka virsrakstā bija pielikts “bencins”, bija tik svarīga un varēja kādu uztraukt?

U.: Un tad Jūs ziņojāt, ka Segodņai sods ir atlaists. Kas Jums to teica?

Es: Man par to teica Avots un man liekas, ka viņš to dabūjis zināt no viceministra Bērziņa¹⁷.

U.: Nē, Avots teica, ka viņam to sacījis kāds Bērziņa ierēdnis.

Es: Var būt arī tā.

U.: Bērziņš šo ierēdni tūliņ atlaida, bet izrādījās, ka tas to nav teicis un tad viņu atkal atņēma atpakaļ.

Es: Es to noskaidrošu, bet mēs jau šo ziņu tūliņ arī atsaucām. Kļūdas var gadīties.

U.: Bet tas atsaukums bija kaut kur 5. lappusē.

Es: Un būtu mēs to drukājuši pirmā, mums pārmestu, ka tā ir demonstrācija. Slikti abejādi.

U.: Avota raksts par vadonību zem “anekdotēm”...

Es: ...un “problēmām”...

U.: Tas taču ir raksts pilnīgi bez garšas.

Es: Par garšu nākas gŗūti runāt. Bet par vadonību arī es rakstīju un man jāsaka, ka pēc manām domām, šis nosaukums Jums tiešām nepiestāv.

U.: Kāpēc nē? Vadoņi mums ir bijuši jau priekš 1000 gadiem.

Es: Varbūt, bet to ir aizmirsuši un tagad tikai zina, ka “vadons” ir Vācijā un no turienes nosaukums ir ņemts un no turienes tam priekš mums ir nepatīkama pieskaņa. Pie mums šo tituli atveda Jūsu pretinieks Gustavs Celmiņš¹⁸. Tas lika sevi dēvēt par “vadoni”. Tas pie mums ir “vadons Nr. 1”. Man liekas, Jums neklājas būt par vadoni Nr. 2.

U.: Man jau tas arī nemaz tā nepatīk. Bet ko lai dara, ka tas tā iegājies. Es taču nevaru izdot cirkulāru, lai tā nesauc.

Es: Tas arī nebūtu vajadzīgs. Bet “Vienības laukumā”¹⁹ Jūs par vadoni dēvēja viceministrs Bērziņš. Vai pret Jūsu gribu? Un Jūsu privātais adjutants Druva uzsauca “urrā” “vadonim”. Taču arī ne pret Jūsu vēlēšanos. Man liekas, ja Jūs tiem pateiktu un vēl kādām divām redakcijām, tad ar to lieta būtu darīta.

U.: Tad Jūs rakstiet par jūsmošanu un sumināšanu. Tās valdībai nemaz nav tik patīkamas. Bet bija taču jābrauc, jārādās un kas jāsaka un vēl būs jābrauc uz Latgali, nevar taču tur nebraukt. Ka viņi pa ceļam taisa goda vārtus, ko tur var darīt. Nemaz nav tik patīkami, ja jāapstājas un jārunā. Nokavē tikai laiku un nonāk par vēlu. Bez sajūsmas tak nevar būt. Tā vajadzīga.

Es: Pareizi. Bet man liekas, viņas ir par daudz un viņu par daudz taisa. Vai Jums neuzkrita, ka “Atdzimšanas dziesmas”²⁰ otrā izrādē pirmie sektori bija tukši?

U.: Es tur nebiju. Tas, laikam, izskaidrojams tā, ka šī publika svētdienās brauc uz Jūŗmalu un citur.

Es: Var jau arī tā izskaidrot, bet nav noliedzams, ka šaī sabiedrības daļā pamazām rodas opozicionāls noskaņojums.

U.: Ar ko tad viņi nemierā? Vai ar Oliņa iecelšanu?

Es: Arī ar to.

U.: Es jau saprotu. Opozicionāli runāt un rakstīt vienmēr ir vieglāk. Tā jau mēs esam ieraduši un tos cilvēkus nevar pārtaisīt. Bet tā tas Latvī nevar turpināties. Sakiet, vai tur nevar izdarīt pārmaiņas redakcijas sastāvā?

Es: Tas gan nebūs iespējams.

Sarunas beidzamā daļa jau notika kājās stāvot, jo adjutants Lūkins bija pieteicis Padomju Krievijas sūtni.

U.: Varbūt mēs vēl parunāsim...

Es: Lūdzu, katrā laikā esmu Jūsu rīcībā.

U.: Bet varbūt mēs (ministru kabinets) arī jau taisīsim kādu lēmumu.

^Es: Ļoti žēl. Ko tur darīt. Kas vajadzīgs, vajadzīgs.