Kurp aizgāja Satversme

Tautas vēlēts prezidents ir viens no Latvijas iekšpolitikas nezūdošajiem jautājumiem. Dažādi priekšlikumi par prezidenta vēlēšanu kārtības maiņu Latvijā ir virmojuši jau kopš neatkarības atjaunošanas brīža, lai gan neviens no tiem līdz šim tā arī nav pietuvojies reālistiskai iespējai tikt apstiprinātam Saeimā vai tautas nobalsošanā. Pirms gada ideja ieguva jaunu ietekmīgu aizstāvi paša Valsts prezidenta personā, bet nupat septembrī, īsi pirms 13. Saeimas vēlēšanām, prezidenta partijas biedri nepieciešamo reformas projektu iesniedza izskatīšanai Saeimā. Ja šis projekts izrādīsies kas vairāk par priekšvēlēšanu kampaņas elementu, Latviju gaida karstas politiskās debates, kurās droši vien tiks runāts arī par prezidenta vietu Latvijas politiskajā sistēmā un viņa pilnvaru apjomu.

Tie būs jautājumi, par kuriem asi diskutēts jau iepriekš, Satversmes sapulces laikā (1920–1922) un līdz pat Ulmaņa apvērsumam. Šīs diskusijas galvenais motors bija Arveds Bergs (1875–1941), viens no Satversmes tēviem un tālaika ietekmīgākajiem politiķiem, kura kaismīgie centieni panākt Satversmes reformu galu galā palīdzēja Ulmanim nobruģēt ceļu uz parlamentārās demokrātijas sagraušanu. Ambīcijas, intrigas, nepārvarami principi un pat sengrieķu traģēdijas cienīgi motīvi – Berga stāsts satur to visu.

Pēc 1931. gada vēlēšanu cikla noslēguma Arveds Bergs bija ļoti tuvu savas politiskās karjeras beigām. Vispirms pilsētu pašvaldību vēlēšanās marta beigās viņa vadītā Nacionālā apvienība zaudēja domnieku pozīcijas vairākās svarīgās Latvijas pilsētās. Bet rudenī 4. Saeimas vēlēšanas beidzās ar pilnīgu fiasko: pirmo reizi neatkarīgās Latvijas parlamentā nebija iekļuvis ne pats Bergs, ne kāds cits Nacionālās apvienības pārstāvis.

Berga smagās politiskās izgāšanās cēlonis bija viņa nostāšanās pret populismu. Vēlēšanu gadā viņš bija izlēmis ieņemt principiālu, taču latviešu vidū ārkārtīgi nepopulāru pozīciju – aizstāvēt Vācu evaņģēliski luterisko draudžu savienības īpašumtiesības uz Rīgas Doma baznīcu. Šī pozīcija pretnostatīja Nacionālo apvienību pārējām latviešu pilsoniskajām partijām, kuras veiksmīgi izmantoja populistiskās noskaņas, lai gūtu rekordlabus panākumus gan Rīgas domes, gan Saeimas vēlēšanās. Tomēr politiskajās cīņās rūdītais Bergs pat nedomāja padoties. Jautājums tikai – kā noturēties politiskajā apritē spēkam, kas palicis ārpus varas pozīcijām? Atbilde Bergam nebija ilgi jāmeklē: vajadzēja atrast un uzņemties aizbildniecību pār politisku prasību, kurai būtu garantēts plašas sabiedrības atbalsts.

1931. gadā gandrīz ikvienam Latvijas iedzīvotājam bija skaidrs, ka valsts lielākās problēmas ir ekonomiskā krīze (izeja no Lielās depresijas vēl ne tuvu nebija redzama) un politiskā nestabilitāte. Vēl gada sākumā cerības uz politiskās stabilitātes atjaunošanos viesa Hugo Celmiņa vadītā valdība, kura, neraugoties uz krīzi, bija paspējusi uzstādīt ilgdzīvošanas rekordu, Celmiņam saglabājot Ministru prezidenta amatu jau trešo gadu. Tomēr Celmiņa partijas biedra Kārļa Ulmaņa politiskā skaudība sagrāva arī šo atbalsta punktu. Ulmanis panāca valdības krišanu īsi pirms vēlēšanu cikla sākuma un pats uzņēmās jaunās valdības veidošanu. Lai gan šis solis sniedza nelielas dividendes Ulmanim, izraisītā nestabilitāte negatīvi iespaidoja gan viņa partijas panākumus vēlēšanās, gan valsti kopumā, Saeimai ilgstoši nespējot vienoties par nākamā gada budžetu. Parlamentārā politika lielum lielai daļai Latvijas iedzīvotāju asociējās ar korupciju, nepotismu, savtīgumu, tuvredzību, nesaticību un gandrīz vai ikvienu citu negatīvu īpašību.

Daudz mazāka vienprātība iedzīvotāju vidū bija par problēmu cēloņiem un to iespējamajiem risinājumiem. Latvijas nebūšanās tika vainoti komunisti, sociālisti, kapitālisti, latviešu nesaticīgais raksturs un etniskās minoritātes, ārēju spēku sazvērestība un pašu valdības nekompetence, pārāk lielā demokrātija un fašistiskas noslieces. Arī piedāvātie risinājumi variēja tikpat plašā spektrā – no laissez-faire ekonomiskās politikas līdz komunismam.

Daļā sabiedrības bija nostiprinājusies pārliecība, ka vienīgā izeja no politiskās un ekonomiskās krīzes ir “stingrās rokas” politika. Šos uzskatus stiprināt bija palīdzējuši vairāki intelektuāļi, arī pats Bergs. Beidzot šīs idejas bija jāievieš dzīvē. Vienīgais šķērslis un, pēc Berga domām, arī galvenais problēmu cēlonis bija Latvijas Satversme. Tā bija radikāli jāpārstrādā. 1932. gada sākumā Bergs sev piederošās avīzes Latvis lappusēs nāca klajā ar savu Satversmes grozījumu projektu un plānu tā iedzīvināšanai. Par galveno cīņas ieroci bija jākļūst tautas nobalsošanai. Iepriekšējā gadā tautas nobalsošanas spēku bija parādījuši Berga pretinieki – Marģeris Skujenieks (Progresīvā apvienība) un Jānis Breikšs (“Demokrātiskais centrs”) – Doma baznīcas atsavināšanas jautājumā. Lai gan referendums nebija veiksmīgs kvoruma trūkuma dēļ, plaši atbalstītas prasības iniciēšana ļāva abu politiķu politiskajiem spēkiem dubultot savu pārstāvju skaitu 4. Saeimā.

Berga aprēķins izrādījās pareizs. Turpmākos divus gadus, līdz pat Ulmaņa apvērsumam, Satversmes reforma tiešām kļuva par Latvijas politikas centrālo jautājumu, kuru vairs nevarēja ignorēt neviens politiskais spēks. Taču Berga sētais vējš iedarbināja procesus, kurus vadīt un kontrolēt jau vairs nebija viņa spēkos.

Kā nozīmīga stāsta galvenajam varonim pienākas, Bergam bija dižciltīga izcelsme. Arveds bija Kristapa Berga, Berga bazāra īpašnieka, vecākais dēls. Šis statuss nozīmēja ne tikai vērā ņemamu mantojumu un labu izglītību, bet arī piederību pie ļoti šauras un privileģētas sociālās grupas – latviešu pilsētas vidusšķiras. Šos cilvēkus īpaši nenomāca tās sociālās un ekonomiskās problēmas, kuras 19./20. gs. mijā vistiešākajā mērā izjuta pilsētu strādnieki un bezzemnieki – Latvijas iedzīvotāju absolūtais vairākums. Latviešu turīgos pilsētniekus visvairāk uztrauca politiskā un kulturālā tuvība vācbaltiešiem. Viņi, gluži tāpat kā vācbaltieši, bija uzauguši Rīgā, ieguvuši labu izglītību un pārvaldīja ievērojamus ekonomiskos resursus. Agrāk, līdz 19. gadsimta vidum, pilsētās dzīvojošie latvieši, sasniedzot noteiktu statusu, pārvācojās un veiksmīgi iekļāvās vecajā vācbaltu elitē. Arī Arveda tēvs Kristaps, sākot uzņēmējdarbību Rīgā, no Kalniņa pārtapa par Bergu. Pēc nacionālās atmodas lielākajai daļai izglītoto latviešu šāds ceļš vairs nebija pieņemams. Par viņu centrālo tēmu kļuva nacionālā emancipācija, un jaunā pilsētnieku paaudze, arī Bergs, atbildes uz saviem jautājumiem atrada klasiskā liberālisma idejās.

Nacionālā emancipācija bija viens no 1905. gada revolūcijas saukļiem Latvijā, tomēr tās mobilizējošais spēks bija sociālie un ekonomiskie jautājumi. Strādnieki pieprasīja labākus darba apstākļus un lielākas algas, bezzemnieki – lielo muižu īpašumu pārdalīšanu. Tāpēc, lai gan Bergs un citi liberāļi aktīvi iesaistījās politiskajā darbībā (1905. gadā viņš kopā ar domubiedriem dibināja Latviešu demokrātisko partiju, bet cita liberāļu grupiņa apvienojās ap Voldemāra Zāmuēla vadīto latviešu Konstitucionāli demokrātisko partiju), viņu politisko programmu, kas paredzēja nacionālo vienlīdzību, tiesiskumu, konstitūcijas izstrādi un pilsonisko brīvību palielināšanu, plašas sabiedrības masas vienkārši ignorēja. Jauna konstitūcija nekādā veidā nesolīja palīdzēt atrisināt trūcīgo cilvēku eksistences problēmas. Pastiprinātu uzmanību liberāļiem pievērsa tikai cara administrācijas cenzori, kas noveda pie dažādām (uz soda ekspedīciju fona – maigām) represijām naudas soda vai īslaicīgas trimdas formā.

Atšķirībā no sociāldemokrātiem un citiem revolucionāriem, lielākā daļa liberāļu drīz vien jau varēja turpināt savu sabiedrisko darbību. Arī Bergs, 1908. gadā atgriezies Latvijā pēc divus gadus ilga lieguma atrasties Baltijā, atsāka aktīvu darbību dažādās sabiedriskās organizācijās (Rīgas Latviešu biedrībā, Latviešu izglītības biedrībā), rakstīja avīzēm (galvenokārt izdevumam Dzimtenes Vēstnesis) un iesaistījās politikā (Bergs organizēja Progresīvā bloka sarakstu Rīgas domes vēlēšanās un bija viens no Liberāļu kluba dibinātājiem). Kopā ar citiem domubiedriem viņš kļuva par pilsoniskās sabiedrības eliti un līdz Pirmā pasaules kara sākumam pakāpeniski pārņēma latviešu sabiedriskās dzīves vadīšanu Rīgā.

Bergs turpināja aktīvu darbību visu pasaules kara laiku, vadot bēgļu apgādes organizācijas un vēlāk iestājoties Latviešu pagaidu nacionālajā padomē. No 1918. gada janvāra līdz augustam viņš uzturējās Petrogradā¹ un klātienē vēroja, kā boļševiku režīms pakāpeniski kļūst arvien represīvāks un pati pilsēta slīgst arvien dziļākā anarhijā, bet 1919. gadā daudzus Berga paziņas un draugus skāra Stučkas vadītais terors. 1919. gada decembrī, kļuvis par pagaidu valdības iekšlietu ministru, Bergs uzsāka cīņu pret personām, kuras apdraudēja jaunās Latvijas valsts iekšējo stabilitāti. Sabotēt valsts darbību, protams, centās komunisti, bet bieži apšaubāmas darbības veica arī sociāldemokrātu aģitatori, raisot šaubas par viņu lojalitāti jaunajai valstij.

Petrogradā gūtā pieredze padarīja Bergu par kaismīgu sociālisma ideju pretinieku. Sociālismu Bergs uzskatīja par bīstamu un destruktīvu ideoloģiju. Viņš nicināja sociāldemokrātu aizraušanos ar internacionālismu un bija pārliecināts, ka viņi nodos jauno valsti līdz ar pirmajiem revolūcijas solījumiem. Antipātijas bija abpusējas. Sociāldemokrātiem Berga personība pati par sevi jau iemiesoja revolūcijas ienaidnieka etalonu – miljonāra dēls, kurš propagandē “reakcionāras” idejas. Izcelsme un materiālais stāvoklis šeit pat nebija noteicošais. Arī paši sociāldemokrātu līderi nāca no turīgām ģimenēm, bet viņi bija izdarījuši, viņuprāt, morāli pareizo izvēli – aizstāvēt trūcīgos strādniekus. Papildu spriedzi radīja Berga darbība pagaidu valdībā – sociāldemokrātu aģitatoru aresti, sociāldemokrātiem simpatizējošu reģionālo preses izdevumu darbības apturēšana un naudassodu uzlikšana LSDSP oficiālā izdevuma Sociāldemokrāts redakcijai.²

Satversmes sapulce kļuva par abu pušu sadursmes vietu. 1920. gada pavasarī Bergs kopā ar domubiedriem izveidoja Bezpartejisko pilsoņu grupu, kura veidoja konservatīvu kampaņu, solot iestāties par likumību, stabilitāti un kārtību. Svarīga likumības izpratnes daļa bija īpašumu neaizskaramība, savukārt par kārtības un stabilitātes garantu bija jākļūst spēcīgai valsts varai. Stingrā iestāšanās par īpašuma neaizskaramību jau vien nozīmēja nepārvaramas pretrunas ar sociāldemokrātiem, kuru radikālo plānu īstenošanu nepieļāva tikai Satversmes sapulces vēlēšanu rezultāti.³ Tāpat nesamierināmi bija abu pušu viedokļi attiecībā uz valsts formu. Sociāldemokrāti vēlējās, lai Latvijas politiskajā iekārtā dominētu parlaments, bet Bergs kopā ar domubiedriem iestājās par spēcīgu izpildvaru.

Par vienu no konflikta svarīgākajiem punktiem, kam būs centrāla nozīme 30. gadu sākuma Satversmes reformas priekšlikumos, kļuva prezidenta pilnvaru un vēlēšanu kārtības jautājums. Sociāldemokrāti prasīja pēc iespējas lielāku demokrātismu un ierosināja pat atteikties no Valsts prezidenta amata kā tāda. Prasība pēc demokrātisma gan neizrietēja no ideālisma, tās pamatā bija ideoloģisks aprēķins. Markss bija pārliecināts, ka pirms sociālistiskās revolūcijas ir nepieciešama buržuāziskā revolūcija, kas noārdītu feodālās paliekas un radītu liberālu politisko iekārtu. Ideālā gadījumā buržuāziskā revolūcija novestu pie masu demokrātijas, bet problēma, pēc Marksa domām, bija tā, ka revolūcijas laikā vidusšķira parasti nobijās no strādniecības un, lai saglabātu savus īpašumus, bija gatava kompromisiem ar reakcionārajiem spēkiem. Jo demokrātiskāku iekārtu izdotos izveidot buržuāziskās revolūcijas ceļā, jo vieglāk pēc tam būtu īstenot sociālistisko revolūciju. Tieši ideoloģisku apsvērumu dēļ Latvijas sociāldemokrāti uzskatīja, ka Latvijai (no sociāldemokrātu perspektīvas Satversmei bija jākļūst par 1917. gada februāra revolūcijas loģisku noslēgumu) ir jābūt pēc iespējas demokrātiskākai.

Bergs un citi pilsonisko aprindu politiķi (tai skaitā arī vācbaltu politiķi) ar skepsi raudzījās uz sociāldemokrātu piedāvājumu, paužot bažas, ka Satversme šādā formā novestu pie politiskās iekārtas nestabilitātes. Pilsonisko aprindu politiķu vidū bija izveidojusies vienota izpratne, ka Valsts prezidentam jāpilda stabilizējoša funkcija, tomēr tālāku vienprātību liedza politisko spēku sadrumstalotība. Izpratne par prezidenta varas robežām pletās plašā spektrā no reprezentatīva amata (Demokrātu savienība un Darba partija) līdz plašām izpildvaras pilnvarām apveltīta prezidenta amata izveidei pēc ASV parauga (Bergs un Bezpartejisko pilsoņu apvienība).

Pilsoniskajām partijām Satversmes sapulcē bija neliels pārsvars, un tās bija par prezidenta amata ieviešanu. Bet atklāts palika jautājums par prezidenta pilnvarām un ievēlēšanas kārtību. Bergs, būdams reālists, 1921. gada vasarā iesniedza likumprojektu par pilnvaru ziņā ierobežota, tomēr pietiekami ietekmīga tautas vēlēta prezidenta amata izveidošanu. Priekšlikums guva pārliecinošu pirmās apakškomisijas atbalstu. Sociāldemokrātiem bija jāorganizē pretkampaņa. Viņu galvenais arguments – Kārlis Ulmanis. Ulmani kā pagaidu valdības vadītāju par autoritārām nosliecēm kritizēja ne tikai viņa pretinieki, bet arī daudzi politiskie līdzgaitnieki. Sociāldemokrāti spēja viegli nobaidīt vairākus centra politiķus, ka tauta varētu par prezidentu ievēlēt Ulmani, kurš savas pilnvaras izmantos, lai uzurpētu varu un īstenotu diktatorisku politiku. Ar to pietika, lai Berga priekšlikuma pretinieki iegūtu nelielu pārsvaru – 72 balsis pret 67. Ar šo balsojumu Latvija kļuva par parlamentāru republiku.

Bergs noteikti juta personīgu nepatiku pret Satversmi. Lielākā daļa no Berga priekšlikumiem neguva Satversmes sapulces vairākuma atbalstu. Turpretī sociāldemokrātiem izdevās sasniegt daudzus no saviem mērķiem. Vēl Satversmes sapulces laikā Bergs vairākkārt uzsvēra, ka kompromisi ar sociāldemokrātiem ir kā “lāpījumi”, kuru dēļ Satversme nespēs nodrošināt savu primāro uzdevumu – stabilu politisku sistēmu.

Valdības veidošanas kolīzijas pēc 1. Saeimas vēlēšanām šķita apstiprinām Berga bažas. Saeima vairāk nekā trīs mēnešus nespēja vienoties par jaunās valdības sastāvu un beigās par premjerministru iecēla bezpartejisko Jāni Pauļuku. Bergs bija pārliecināts, ka sociāldemokrātu veidotā Satversme nav dzīvotspējīga:

Mūsu satversme viscauri ir būvēta uz parlamentārisma principa pamatiem, tā tad uz mācību, kura jau labu laiku kamēr novecojusēs, kuru tīrā veidā vairs neaizstāv neviens valsts teorētiķis nedz praktiķis. Bet viņa ir “skaista un loģiski saskaņota sistēma”. Bet tāpēc arī “viņa neiet”. Viņa tiešām neiet. Par to mums ir jāpārliecinājas no pašiem pirmiem soļiem, kurus speram uz savas jaunās satversmes pamata. Savu pirmo uzdevumu, sastādīt ministru kabinetu, Saeima līdz šim nav varējusi veikt, lai gan izmēģinājušies arī tie, kuri domājās atraduši gudrības akmeni.⁴

Notikumi pirmajos divos Saeimas sasaukumos nostiprināja Berga skepsi. Sešu gadu laikā, starp 1922. un 1928. gadu, valdība mainījās septiņas reizes, un jaunu valdību sastādīšana bija smags process parlamenta sadrumstalotības dēļ. Bergs izmantoja katru iespēju, lai avīzes Latvis lappusēskritizētu “partiju politiku”, un vairākkārt atkārtoja nu jau par spārnoto saukli kļuvušo “Satversme neiet”. Tomēr Satversmes reformēšana vēl nebija kļuvusi par Berga mērķi. Tā vietā Bergs aizstāvēja dažādas citas idejas, piemēram, vēlēšanu kārtības maiņu, kas, viņaprāt, varētu uzlabot politisko sistēmu.

Kopējā gaisotne Latvijā saskanēja ar noskaņojumu pārējā Eiropā. 20. gadu sākumā Eiropa centās aprast ar jauno republikānisko sistēmu un masu demokrātiju. 1914. gadā Eiropā bija tikai četras republikas, turpretim pirmajos pēckara gados to skaits trīskāršojās. Tāpat līdz kara sākumam lielākā daļa eiropiešu nekad mūžā nebija balsojuši vēlēšanās. Vispārējās vēlēšanu tiesības – vismaz vīriešiem, bet demokrātiskāko valstu gadījumā arī sievietēm – par normu Eiropā kļuva, tikai noslēdzoties Pirmajam pasaules karam. Beidzot šķita, ka visā Eiropā būs iedzīvināti Franču revolūcijas pasludinātie ideāli – liberté, égalité, fraternité.

Tomēr uz kopējā demokratizācijas fona izcēlās pāris izņēmumu, no kuriem svarīgākais bija Itālija. Sākotnēji notikumi Itālijā attīstījās līdzīgi kā pārējā Eiropā. Pēc kara visi armijā dienējušie vīrieši ieguva balsstiesības, un 1919. gada parlamenta vēlēšanas kļuva par pirmajām, kurās Itālijas vīriešu kārtas pilsoņi varēja šīs jauniegūtās tiesības izmantot. Taču demokratizācija sakrita ar smagu ekonomisko krīzi, vispārēju neapmierinātību ar kara rezultātiem un plašiem nemieriem. Nākamajos divos gados Itālijas sabiedrisko dzīvi gandrīz pilnībā apturēja masu protesti, streiki, fabriku sagrābšana un ielu vardarbība. No šī haosa dzima jauna ideja – fašisms.

Fašisms solīja apvienot labāko no trim valdošajām ideoloģijām – liberālisma, konservatīvisma un sociālisma – un, nolīdzinot to pretrunas, nodrošināt valstī stabilitāti. Lai gan 1919. gada fašistu manifests solīja vispārējas vēlēšanu tiesības abiem dzimumiem, proporcionālu pārstāvniecību parlamentā un tādu aristokrātisku institūciju kā Itālijas Senāts likvidēšanu, jau visai drīz fašistu retorika vērsās pret demokrātiju kā kļūdainu politiskās iekārtas formu. Vēlētājiem bija jāpiekrīt savas pilsoniskās tiesības atdot valstij, pretī saņemot likumību un kārtību. 1922. gadā Itālijas karalis un pietiekami liela sabiedrības daļa bija gatava piekrist fašistu piedāvātajam darījumam, un Benito Musolīni kļuva par Itālijas premjerministru.

Tiesa, Musolīni fašisti pārējai Eiropai nespēja piedāvāt valsts pārvaldes modeli vai skaidru ideoloģiju, ko tā varētu pārņemt. Bet tas arī nemaz nebija vajadzīgs. Eiropas uzmanību piesaistīja Musolīni dotais retoriskais ietvars stāstam par “demokrātijas krīzi”. Fašistu ieskatā demokrātija bija neizdevies eksperiments, kļūda, ko Eiropa bija pieļāvusi vājuma brīdī, beidzoties Pirmajam pasaules karam. Uz šādu kļūdu to esot pavedinājuši sociālisti, kurus patiesībā vadījuši sazvērnieciski nodomi izmantot Eiropas novājinātību, lai ieviestu jaunu pasaules kārtību.

Šāds stāsts daudziem patiešām šķita ticams. Galu galā, masu demokrātija šādā formā bija pastāvējusi tikai Francijā, kas 19./20. gs. mijā bija slavena ar saviem politiskajiem skandāliem un valsts varas nestabilitāti. Laika periods starp 1917. un 1922. gadu bija nepārtrauktu satricinājumu un pārmaiņu laiks ne tikai Itālijā. Gandrīz visās Eiropas valstīs norisinājās nemieri, kas bieži pārauga revolūcijās vai pat pilsoņu karos. Varbūt demokratizācija patiešām bija kļūdains lēmums, izdarīts vājuma brīdī? “Demokrātijas krīzes” idejas adeptu pārliecību vēl vairāk stiprināja paši sociālisti, kuri nemaz neslēpa, ka viņu mērķis ir jaunās kārtības izmantošana jaunas revolūcijas izraisīšanai un ka viņi nicina jaunizveidoto politisko sistēmu ar nacionālām valstīm kā Eiropas pamatu.

Ne mazāk būtisks kā fašistu retorika bija arī viņu rīcības piemērs. Musolīni parādīja, ka jaunā Itālijas demokrātija ir vāja un ka varu tajā var itin viegli pārņemt ar izlēmīgu rīcību, plašām tautas masām nemaz nepretojoties. Drīzāk pat otrādi – lielu sabiedrības daļu šāds iznākums apmierināja. Pavisam drīz, jau 1926. gadā, krita divas nākamās jaunās demokrātijas – Polija un Lietuva. Abās, līdzīgi kā Itālijā, varas pārņemšana norisinājās ātri un bez vardarbības, populāriem politiķiem apvērsuma ceļā gāžot vājas, demokrātiski ievēlētu parlamentu apstiprinātas valdības.

Apvērsumiem sekoja ievērojamas izmaiņas konstitūcijā, kuras nostiprināja varu apvērsuma organizētāju rokās. Valstīs bija atgriezusies autokrātija, tikai šoreiz vara nonāca nevis monarha vai aristokrātiskas elites rokās, bet gan partijas un tās harismātiskā līdera kontrolē. Republikāniskais autoritārisms sākotnēji šķita atrisinām masu demokrātijas radītās problēmas: kārtība bija atjaunota, ekonomika attīstījās, un sabiedrība jutās pasargāta no (iedomātiem un īstiem) iekšējiem un ārējiem draudiem.

Notikumiem Itālijā, Lietuvā un Polijā uzmanīgi sekoja līdzi arī Bergs, un tie tikai apstiprināja viņa šaubas par demokrātijas un parlamentārisma dzīvotspēju:

Polija ir viena no tām jaunām valstīm, kura pēckara un pēcrevolūcijas reibonī sev radīja pārdemokrātisku satversmi, kura ar visiem iespējamiem un neiespējamiem līdzekļiem un teorētiski izgudrotiem pantiem lūkoja nodrošināt “tautas gribu” [..]. Poliju ir novedis viņas neapskaužamā politiskā un saimnieciskā stāvoklī tā pati demokrātiski-parlamentāriskā sistēma, kura ir iemiesota arī viņas satversmē [..]. [Pilsudskis] ir gājis pret parlamentārismu, lai radītu Polijai tik nepieciešamu stipru valsts varu. Principā viņš ir darījis to pašu, ko ir darījis Ļeņins un ir darījis Musolīni. .. Pilsudska apvērsums ir jauns gadījums parlamentārisma bankrotam. Tas ir totiesu zīmīgāks un spilgtāks, ka šī bankrota pasludinātāji nāk no kreisās puses.⁵

Tendence Bergam bija skaidra:

Dažādos apstākļos un dažādos veidos mēs redzam principieli to pašu parādību: personīgā elementa iespiešanās parlamentāriskā iekārtā. Kādu praktisku slēdzienu mums par savu valsts iekārtu no tā būtu taisīt? Vai visiem spēkiem pretoties lietu neatvairāmai gaitai, pateikt, ka tā ir norakstīts mūsu satversmē un tā tam jāpaliek? Tas nebūtu gudri. Pret dzeloni ir velti spārdīt. [..] Arī mums jāpadomā, kā savam, līdz pēdējai konsekvencei izvestam parlamentārismam iepotēt personīgo elementu. Tas ir mūsu dzīvības jautājums.⁶

Kā pārliecinātam liberālim (19./20. gadsimta mijas izpratnē) Bergam tomēr nebija līdz galam pieņemama valsts varas gāšana nekonstitucionālā ceļā. Tā vietā viņš uzskatīja, ka Latvijai ir jāreformē Satversme, ievērojot pastāvošos likumus. Ja Saeima to nespēs izdarīt korektā veidā, Latvijai draudēs apvērsums jeb “lēciens tumsā”:

Jo nevaram taču domāt, ka vispārīgā parādība mums aizies secen. Aizvērsim tai durvis, viņa nāks iekšā pa logiem un daudz nepatīkamākā kārtā ..

Par Satversmes reformu Bergs sāka aktīvi rakstīt 20. gadu otrajā pusē, publicējot vairākus šai tēmai veltītus ievadrakstus Latvī. Paralēli tam, būdams Saeimas deputāts, Bergs vairākkārt iesniedza savus Satversmes grozījuma projektus izskatīšanai Saeimā. Tomēr šie mēģinājumi neizpelnījās plašu ievērību, un arī pats Bergs to, šķiet, darīja tikai tāpēc, lai demonstrētu politisku aktivitāti, nemaz necerot sasniegt kādus rezultātus. Vienīgais šīs darbības rezultāts bija tāds, ka ap Bergu sāka pulcēties personas, kas bija kritiski noskaņotas pret Satversmi un demokrātiju.

Šie cilvēki sāka veidot divus Satversmes kritikas virzienus. Pirmais, kurš patika vairākiem intelektuāļiem, uz demokrātiju raudzījās kā novecojušu, 20. gadsimtam nepiemērotu valsts pārvaldes formu. Tā vietā, viņi uzskatīja, ir nepieciešama moderna, tieši 20. gadsimta vajadzībām radīta valsts pārvalde. Valsts priekšgalā būtu jābūt vadonim tandēmā ar tehnokrātisku eliti. Jaunajam autoritārismam būtu jāaizstāj novecojušās, 19. gadsimta radītās ideoloģijas – konservatīvisms, liberālisms un sociālisms. 19. gadsimta ideoloģiju radītāji nebija plānojuši risināt modernai, sarežģītai un tehnoloģiski attīstītai sabiedrībai aktuālās problēmas. Vadīt modernu valsti spējot vienīgi cilvēki ar specializētām zināšanām, un viņu nonākšanu pie varas nepieļaujot demokrātija. Šajā uzskatu sistēmā pāreja uz autoritārismu bija progress, kuru noteica vēsturiska nepieciešamība. Vistiešākais iedvesmas avots šiem intelektuāļiem, protams, bija Musolīni un itāļu fašisms.

Otra grupa bija radikālie nacionālisti. Nacionālistu vidū valdīja uzskats, ka spēkā esošā Satversme un demokrātija ir kaitīga latviešu nacionālajām interesēm. Satversme viņiem ne vairs vienkārši “negāja” vai bija senila un nemoderna – tā esot tiešs “internacionālistu” un “žīdu” radījums. Parlamentārisms, kā apgalvoja radikālie nacionālisti, ļaujot minoritāšu partijām kopā ar sociāldemokrātiem un komunistiem paverdzināt latviešu tautu. Dziļi ienīsts šī paverdzinājuma simbols bija Satversmē definētā “Latvijas tauta”. Nacionālisti uzskatīja, ka ir nepiedodami, ka Latvijas Satversmes centrā nav “latviešu tauta”.

Pats Bergs nepiederēja ne pie vienas no šīm grupām. Lai gan viņš labprāt aizņēmās saukļus un idejas no abiem un deva to pārstāvjiem iespēju publicēties Latvī, sevi viņš turpināja uzskatīt par liberāli. Savstarpējo sapratni nodrošināja kopīgais ienaidnieks – sociālisti un komunisti – un skepse pret masu demokrātiju.

Politikā Berga idejas pārstāvēja “Nacionālais centrs” (vēlāk Latviešu nacionālā apvienība) – uz Bezpartejisko pilsoņu apvienības bāzes veidota politiskā partija, kurā toni joprojām noteica cilvēki no Rīgas latviešu konservatīvi noskaņotās pilsoniskās elites. “Nacionālais centrs” sevi pasniedza kā galvenos sociāldemokrātu pretiniekus cīņā par rīdzinieku balsīm un vienīgo partiju, kas var sevi dēvēt par patiesiem nacionālistiem. 20. gados Bergam veiksmīgi izdevās konsolidēt nacionālistiski un konservatīvi noskaņoto elektorātu, kas deva pāris vietas pirmajos trīs Saeimas sasaukumos un stabilas pozīcijas Rīgas domē.

Tikmēr Rietumu pasauli satricināja Lielā depresija. Ekonomiskajai situācijai kļūstot arvien smagākai, vēlētāji sāka pieprasīt atrast vainīgos. Populisti labprāt apmierināja pieprasījumu. Visā Eiropā klasiski grēkāži bija etniskās minoritātes, kaimiņvalstis, imigranti un “vecā politiskā elite”. Itālijas fašistu retorikas iespaidā atklājās vēl viens vainīgais – demokrātija. Arī Latvijā pēkšņi uzradās politiķi, kuri solīja pārrakstīt Satversmi, un reformas ideja vairs nebija tikai Berga un viņa domubiedru monopols.

Pats Bergs pa to laiku bija atradis citu cīņu, kurā iesaistīties. Pieaugot sakāpinātam nacionālismam, arvien skaļākas kļuva balsis, ka Latvijas lielākajai baznīcai – Rīgas Domam – ir jābūt latviešu pārvaldībā. Kopš 19. gadsimta beigām Doms bija Vācu evaņģēliski luterisko draudžu savienības īpašums. Nacionālisti baznīcas atrašanos vācbaltu draudžu īpašumā uzskatīja par aizvainojošu un pieprasīja baznīcu atsavināt. Lai gan prasība bija ļoti populāra latviešu vidū, pret to stingri iebilda ne tikai vācbaltu kopiena, bet arī Latviešu evaņģēliski luteriskā baznīca. Luterāņu garīdznieki bija pret valsts iejaukšanos baznīcas iekšējos jautājumos. Vienīgais latviešu politiķis, kurš piekrita aizstāvēt šo pozīciju, bija Bergs. Bergs vienmēr bija pozicionējis sevi kā principiālu cilvēku, kam ir svarīga tiesību normu un likuma ievērošana. Un baznīcas tiesības bija tieši šāds principiāls jautājums. Kā jau minēju, vēlētāji Berga principialitāti nenovērtēja. 4. Saeimas vēlēšanās Nacionālā apvienība palika aiz borta, bet pats Bergs nacionālistu preses izdevumos kļuva par ienīstu personāžu.

Aizbildniecību par Satversmes reformēšanas jautājumu jau kādu brīdi bija mēģinājuši uzņemties tādi populisti kā Pēteris Leikarts (Jaunā zemnieku savienība) un Emīls Karlsons (“Saimnieciskais centrs”), tomēr viņu centieni nebija guvuši plašu rezonansi. Bergs cerēja izmantot gudrāku sabiedrisko attiecību stratēģiju, lai beidzot šo jūtīgo tēmu pārvērstu politiskā kapitālā. 1932. gadā Bergs ķērās pie plašas “tautas” kampaņas organizēšanas, kurā iesaistījās dažādas arodapvienības, reģionālā prese un sabiedriskās organizācijas. Kampaņas mērķis bija panākt tautas nobalsošanu par Berga izstrādātu Satversmes reformas projektu.

Berga reforma pārvērstu Latviju par prezidentālu republiku. Tās centrā bija piedāvājums izveidot tautas vēlēta prezidenta amatu, kurš ieceltu valdības, aktīvi iesaistītos likumdošanas darbā un varētu brīvi atlaist neefektīvas Saeimas. Prezidenta pilnvaru noteikšanā paraugs bija kaimiņvalstu – Polijas un Lietuvas – jaunās konstitūcijas. Tāpat piedāvājums ietvēra arī solījumu uz pusi samazināt Saeimas deputātu skaitu un ierobežot balsstiesīgo loku.

Lai gan formas ziņā grozījumos bija daudz līdzību ar Poliju un Lietuvu, pašam Bergam vissimpātiskākā šķita ASV politiskā iekārta. Viņš apbrīnoja ASV politisko stabilitāti un uzskatīja, ka tās politiskā sistēma labi pasargā reālo izpildvaru no tautas kaprīzēm jeb “pārdemokrātijas”. Tāpat Bergam patika Republikāniskā partija –varas partija ASV kopš pilsoņu kara – ar tās fiskāli konservatīvo un biznesam draudzīgo ekonomisko politiku, administratīvo efektivitāti, nacionālismu un neiecietīgo attieksmi pret komunistiem un sociālistiem.

Amerikāņu ietekmi varēja saskatīt arī Berga organizētajā kampaņā. Kopš 20. gadsimta sākuma arvien lielāku lomu ASV politikā sāka spēlēt meistarīgi veidotas sabiedrisko attiecību kampaņas. Politiķi pieaicināja speciālistus no reklāmas un mediju pasaules, kuri solīja izmantot presi, lai radītu iespaidu par plašu tautas atbalstu attiecīgajam kandidātam. Koordinētas sabiedrisko attiecību kampaņas iezīmes varēja saskatīt arī Latvijā uzreiz pēc reformas piedāvājuma izziņošanas. Reģionālajos preses izdevumos parādījās raksti, kuros norūpējušies tautas pārstāvji pauda atbalstu Berga idejām, un atsevišķu novadu zemnieki iesniedza petīcijas valdībai, aicinot grozīt Satversmi. Pēkšņā interese par Satversmes reformas jautājumiem liecināja par koordinētu publicitātes kampaņu, kurai bija jāparāda, ka reformas ideja nav tikai Rīgas pilsonisko aprindu iniciatīva.

Kulmināciju kampaņa sasniedza augusta beigās, kad Rīgas Latviešu biedrības namā sanāca Berga un viņa domubiedru organizētais Satversmes kongress. Kongresā piedalījās plašs dažādu organizāciju klāsts. Visi sanākušie piekrita, ka Satversme ir jāgroza, tomēr tālāku vienprātību atrast nebija iespējams. Kongresa dalībnieki ieslīga strīdos un diskusijās par prezidenta pilnvarām, kā arī par efektīvāko ceļu reformas īstenošanai. Bija skaidrs, ka to nav iespējams izdarīt caur Saeimu: sociāldemokrāti bloķētu jebkuru reformas projektu. Bet arī cerības organizēt veiksmīgu referendumu bija niecīgas. Pat daudz populārākais 1931. gada referendums par “Likumu par Māras baznīcu” nespēja savākt kvorumu. Formāli kongresa rezultāti bija deklaratīvs atbalsts tautas vēlētam prezidentam un aicinājumam mainīt tautas nobalsošanas kārtību, samazinot kvorumu. Ironiski, ka pats Bergs Satversmes sapulces laikā bija viens no lielākajiem tautas nobalsošanu pretiniekiem un augsta kvoruma sliekšņa ieviešanu tobrīd uzskatīja par savu panākumu.

Faktiskais kongresa rezultāts bija Berga organizētās kampaņas sagraušana. Izrādījās, ka pašas konservatīvās aprindas nebūt nav efektīvākas par “neejošo Saeimu”. Bergs nespēja panākt pat vienotu konservatīvo aprindu atbalstu savam reformas projektam, un tagad no tā bija atlicis vairs tikai vispārīgs aicinājums pēc tautas vēlēta prezidenta. Turpmākajos mēnešos Berga kampaņa zaudēja tempu un pakāpeniski izčākstēja.

Gada izskaņā Bergs ar rūgtumu secināja, ka valsti pārņēmusi politiķu kliķe, kurai piedāvāt jebkādu reformas projektu ir bezcerīgi:

Mūsu faktiskā iekārta .. nekādā ziņā nav demokrātija. [..] Patiesībā aiz demokrātijas transparenta valda neliela profesionālu politiķu grupa, kas par spīti visām oficiālām partiju izšķirībām savā starpā tomēr ļoti labi ir sadziedājušies vaj, manis pēc, saandelējušies. Ap avansiem Cislai, naftas muitas likmēm, kas atļauj ievest bencīnu bez muitas, ap elevatora pirkšanu un simtām citu lietu ļoti labi saprotas zemnieku savienības veikalveži, demokrātiskā centra jaunbagātnieki, sociāldemokrātu “lielie biedri” un arī mūžīgi izsalkušie latgalieši .. Samērā neliela visu partiju nokrāsu spīdošā grupa, kas sev un saviem tuviniekiem dala valsts labumus – tā ir mūsu faktiskā satversme.⁷

Tas, ka ar tautas nobalsošanas palīdzību veikt Satversmes reformu nebūs iespējams, visticamāk, bija skaidrs arī pašam Bergam. Tad kāda bija Berga motivācija? Atbildē uz šo jautājumu savijas kopā politiskais pragmatisms un ideālisms. Kā jau iepriekš minēts, Bergs referenduma organizēšanu uztvēra kā līdzekli, lai pierādītu savu politisko svaru. Referenduma organizēšana varēja dot viņam iespēju konsolidēt ap sevi konservatīvi un nacionāli noskaņotos vēlētājus un politiskās grupas. Aprēķins izrādījās pareizs tikai daļēji. Satversmes reformas ideja patiešām izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā, tomēr referenduma organizēšana nekādā veidā nepapildināja Berga politisko kapitālu. Daļēji tas bija saistīts ar izvēlēto stratēģiju, bet lielāku lomu nospēlēja izmaiņas konservatīvajā un nacionālistiski noskaņotajā elektorātā. Berga nacionālisms bija viņa 1905. gada ideju turpinājums. Tagad, kad nacionālā emancipācija bija panākta, latviešu vidusšķirai bija jākļūst saimniekiem savā valstī un nacionālās apziņas lielākais pretinieks turpināja būt sociālistu sludinātais internacionālisms. Bet situācija bija mainījusies. Latvijā, tāpat kā pārējā Eiropā, uzplauka jauna, agresīva, etniska nacionālisma forma, kuras tribūni veiksmīgi uzkurināja plašas sabiedrības masas, atsaucoties uz vēsturisko aizvainojumu un aicinot veidot latviskāku Latviju. Jaunie nacionālisti pieprasīja daudz radikālākas izmaiņas Satversmē, nekā bija gatavs piedāvāt Bergs, un tieši tāpēc nekāda konservatīvo un nacionālo spēku konsolidācija ap Bergu notikt vairs nevarēja. 30. gadu sākumā Bergs bija atgriezies turpat, kur 1905. gada revolūcijas laikā, aizstāvot tikai šaurai pilsētas elitei saprotamas idejas.

Ar Berga nespēju līdz galam pieņemt un saprast masu demokrātijas laikmetu ir cieši saistīts arī viņa ideālisms. Bergs patiešām ticēja, ka ir iespējams izveidot racionālu politisku sistēmu, kurā turīgi un labi izglītoti džentlmeņi (tādi paši kā viņš) pieņemtu skaidrus un loģiskus lēmumus savas valsts un tautas labā. 1905. gadā Berga ideālo politisko sistēmu neļāva izveidot cara autokrātija, bet 1920.–1922. gadā – sociāldemokrātu internacionālisms un “pārdemokrātiskums”. Risinājums, pēc Berga domām, atradās kaut kur pa vidu, to bija jāmāk tikai atrast. Vērojot no attāluma, Bergam šķita, ka Musolīni Itālijā ir izdevies atrast pareizo virzienu. Jā, varbūt Musolīni bija pieļāvis kļūdas un dažbrīd aizgājis par tālu. Bet Latvijas politiķiem taču bija iespējas mācīties no Itālijas kļūdām. Ja Latvijā iespējams izveidot labāku politisko režīmu (un Bergs zināja, kādam tam jābūt), tad ir jādara viss, lai to īstenotu. Īsi sakot, Bergs, neskatoties uz savu bieži vien pragmatisko attieksmi pret politiku, nesaprata, ko nozīmē tālaika autoritārie režīmi un ko nozīmē dzīvot masu politikas laikmetā. Izvēle starpkaru perioda Eiropā bija starp demokrātiju, kur vēlēšanu procesā ir iesaistīti visi balsstiesīgie pilsoņi, un autoritārismu.

Berga saceltā ažiotāža par Satversmes reformu piesaistīja cita – mazāk skrupuloza, bet daudz ietekmīgāka – politiķa uzmanību. Kārļa Ulmaņa politisko karjeru demokrātiskajā Latvijā nevarēja nosaukt par spīdošu. Lai gan noteiktās aprindās viņš vēl arvien bija ļoti populārs, gan viņa politiskie oponenti, gan partijas biedri uzskatīja, ka tuvojas Ulmaņa politiskās zvaigznes noriets. Pats Ulmanis gan nemaz netaisījās doties pensijā. Arī viņš bija uzmanīgi sekojis līdzi notikumiem Itālijā un citās Eiropas valstīs. Vienīgi atšķirībā no Berga Ulmani interesēja nevis fašistu retorika, bet rīcība.

Tāpat kā Bergs, arī Ulmanis saskatīja iespēju izmantot Satversmes reformu savas karjeras veidošanai. Tikai, atšķirībā no Berga, Ulmanim bija pilnīgi cits ambīciju līmenis un mērķi. 1933. gada novembrī Latviešu zemnieku savienības deputāti ar lielu pompu iesniedza Saeimā savu Satversmes grozījumu projektu. Jaunais projekts sniedzās daudz tālāk par Berga piedāvāto reformu – piemēram, iekļaujot tajā punktu par prezidenta tiesībām atcelt indivīdu pilsoniskās brīvības. Skeptiķi norādīja, ka šādam grozījumu projektam nav pilnīgi nekādu iespēju tikt apstiprinātam sociāldemokrātu pretestības dēļ, un viņiem, protams, bija taisnība. Kad 1934. gada pavasarī sākās balsojums par izmaiņām Satversmes pantos, no sākotnējā piedāvājuma bija palicis pāri pavisam maz. Bet Ulmani reformu projekta gaita it nemaz neuztrauca. Viņam bija nepieciešama tikai ažiotāža, lai novērstu sabiedrības, preses un politiķu uzmanību no apvērsuma gatavošanas.

Arveds Bergs 15. maija vakarā saņēma telefona zvanu. “Šonakt tas notiks,” īss un diskrēts bija ziņu aģentūras LETA direktors Rihards Bērziņš. Pirms diviem mēnešiem Ulmanis bija Bergu uzaicinājis uz slepenu sarunu. Lai nodrošinātu diskrētumu, saruna norosinājās pēc tumsas iestāšanās, un Bergam bija jāizmanto aizmugures ieeja ministrijā. Ulmanis, saņēmis Berga piekrišanu neizpaust dzirdēto, izklāstīja savu plānu. Gadījumā, ja Saeima noraidīs Latviešu zemnieku savienības iesniegto Satversmes reformu, Ulmanis spers radikālu soli – apturēs Satversmes darbību. Uz jautājumu par atbalsta sniegšanu Bergs atbildēja apstiprinoši un pauda gatavību sadarboties jaunas Satversmes radīšanā.

Pēc sarunas Bergs kļuva par Ulmaņa piedāvāto izmaiņu dedzīgu atbalstītāju. Latvja lappusēs viņš izmantoja katru iespēju, lai uzbruktu sociāldemokrātiem par jaunā projekta kritiku, un, šķiet, līdz pēdējam cerēja, ka Saeimai tomēr izdosies pieņemt pašas būtiskākās no ierosinātajām izmaiņām. Tikai 8. maijā, kad Saeima noraidīja izmaiņas, kas ļautu prezidentam vienpersoniski atlaist Saeimu, Bergs publicēja ievadrakstu ar nosaukumu “Lēciens tumsā”. Tajā Bergs prezidenta tiesību noraidīšanu raksturoja kā kritisku soli, kas pilnībā sagrauj Satversmes grozījumu projekta jēgu un pierāda, ka Saeima nav spējīga veikt vajadzīgās reformas, un rakstu noslēdza ar vārdiem:

Katrs turpmākais solis ir solis tumsā. Kas būs? Šī jautājuma priekšā mūs ir nostādījis Saeimas balsojums. Viņa mums liek lēkt tumsā.

Ar metaforu “lēciens tumsā” Bergs jau kādu laiku bija apzīmējis valsts apvērsumu.

Bērziņa zvans apstiprināja Berga bažas: “lēciens tumsā” ir sācies. Bergs steidzās uz Latvja redakciju un lika sasaukt visus redakcijas darbiniekus. Redakcijā visu nakti norisinājās drudžains darbs. Rezultātā Latvis bija vienīgā rīta avīze, kura 16. maija rītā varēja sniegt jaunāko informāciju par apvērsuma norisi. Laikraksta pirmā lapa vēstīja: “Valdība izsludinājusi kara stāvokli. Politisko partiju un Saeimas darbība apturēta. Visā valstī miers un kārtība”, tam sekoja detalizēta apvērsuma norises hronika.

17. maija vakarā Bergs tikās ar Ulmani klātienē. Bergs pieļāva, ka varētu saņemt uzaicinājumu strādāt jaunajā valdībā, tomēr tāds nesekoja. Tā vietā abi apsprieda jauno Ministru kabinetu un vienojās par turpmāku sadarbību. Ulmanis pats uz Bergu raudzījās ar aizdomām, uzskatot viņu par pārāk ambiciozu un tādēļ sev bīstamu personu. Tomēr, pirmajos pēcapvērsuma mēnešos nostiprinot varu, Berga ciešās saites ar Rīgas pilsonisko eliti Ulmanim bija noderīgas. Pretstatā citu partiju pārstāvjiem, kuri jau drīz zaudēja savus amatus valsts un pašvaldību iestādēs, Nacionālās apvienības biedri ne tikai saglabāja pozīcijas, bet tās pat uzlaboja.⁸ Tāpat pirmajos pēcapvērsuma mēnešos Latvis bija viens no retajiem politiskajiem laikrakstiem, kas varēja turpināt iznākt.

Medusmēnesis bija īss. Jau drīz Bergs sāka Ulmanim atgādināt par viņa solījumiem pieņemt jaunu satversmi. Tāpat Latvī sāka parādīties kritiski raksti, kas skubināja Ulmani pildīt savus solījumus. Protams, Ulmanim nebija ne mazāko plānu pildīt solīto, bet viņa spēja pieņemt kritiku kļuva arvien mazāka. Ulmanis pavēlēja Latvi slēgt, un 5. oktobrī iznāca tā pēdējais numurs. Bergs sāka pats izbaudīt, ko praksē nozīmē dzīve modernā autoritārā režīmā. Turpmākajos gados Bergs bija gandrīz pilnībā izstumts no politiskās dzīves un jau drīz nonāca pie secinājuma, ka “pat vissliktākā demokrātija ir labāka par vislabāko autoritāro režīmu”⁹.

Bergu, protams, nevar tieši vainot Ulmaņa apvērsumā. Tomēr viņa kritiskā un publiski paustā attieksme pret parlamentāro demokrātiju palīdzēja nostiprināt naratīvu par “demokrātijas krīzi”, bet 1932. gada kampaņa par Satversmes reformu parādīja Ulmanim, cik viegli šo jautājumu var izmantot lielas ažiotāžas radīšanai. Šajā stāstā ir daudz ironijas un traģiskuma. Būdams cilvēks, kurš lepojās ar savu spēju kritiski vērtēt valstī notiekošo, Bergs tomēr negribēja vai nespēja pamanīt to, ka Latvijas politiskā iekārta pakāpeniski stabilizējas. Sākot ar 3. Saeimu, lielāko daļu laika pie varas bija trīs premjerministri un politiskajai sistēmai kļūt vēl stabilākai traucēja tikai Ulmaņa afēras. “Demokrātijas krīze” bija realitātei neatbilstošs stāsts. Berga traģēdija bija tā, ka viņš, noticējis šim stāstam, bija gatavs ielikt savu artavu sev svētu principu – konstitucionālas kārtības un tiesiskuma – sagraušanā.

^{Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu}