Vislabākais skribelētājs
Angļu vēsturnieks Edvards Gibons, lēdijas Diānas Boklēras karikatūra. Foto: Vidapress
Vēsture

Džozefs Epstains

Vislabākais skribelētājs

Edvards Gibons – apaļīgs vīriņš ar lielu galvu, dubultzodu un sakniebtām lūpām, augumā ap metru piecdesmit, ģērbšanās manierē švītīgs, sarunās pastīvs – bija dižākais angļu vēsturnieks un, iespējams, dižākais vēsturnieks, kādu pasaule jebkad pazinusi. Kā šis jocīgais, sīkais vīrs – snobs ar bieži vien dīvainiem uzskatiem, kuru vēlāk, kad viņš kļuva vecāks un vēl apaļīgāks, iesauca par Tupeņkungu, – sarakstīja “Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsturi”, monumentālu darbu ar apmēram 1,5 miljoniem vārdu un 8000 piezīmēm, darbu, kas aptver 1300 gadu vēsturi? Tagad, vairāk nekā divus gadsimtus pēc šī darba tapšanas, Gibona uzrakstītās vēstures kā aizraujošas lasāmvielas vērtība ir tikpat augsta kā laikā starp 1776. un 1788. gadu, kad pirmoreiz iznāca tās sējumi, un tās vieta angļu literatūrā ir tikpat nesatricināma kā tolaik.

Psihiski slimi tirāni, atjautīgi einuhi, viltīgas kurtizānes; nežēlīgi barbaru cilšu vadoņi; asinīs mirkstoši un ar kritušo karotāju bālajiem kauliem noklāti kaujas lauki; Bizantijas greznība; saracēņu karavadoņi, “kuri nekad nesmaida, izņemot tad, kad tuvojas kauja”; Rietumu krustneši, kuri nav ne par mata tiesu mazāk fanātiski kā armijas, pret kurām tie bija nolīgti cīnīties; krievi, ungāri, persieši, mauri, kas centās pārspēt cits citu miesassodu bardzībā (degunu, ausu, roku nociršanā, mēļu izgriešanā, acu izduršanā ar adatām); sievas, kas noindē savus vīrus; virve, moku rats, cirvis – šie apraksti Gibona vēstures lappusēs seko cits citam, turot lasītāju teju vai pastāvīgā apžilbinājuma stāvoklī.

Galvenie šīs vēstures personāži, protams, ir imperatori – bet, ak dieniņ, kas tā par neliešu plejādi! Karakalla “bija visas cilvēces kopīgais ienaidnieks” un “briesmonis, kura dzīve bija kauna traips cilvēka dabai”; Elagabals nepavisam nebija “prātīgais baudītājs”, turklāt bija transvestīts; Maksimīnam, “lai gan īsta gudrība bija sveša, .. tomēr netrūka savtīga aprēķina”; Valeriāna un viņa dēla Galliēna valdīšanas 15 gadi “bija nepārtraukts juceklis un posts”; Maksentijs bija “tirāns – tikpat nicināms, cik pretīgs”; Valents “bija rupjš, taču bez spara, un gaudens, taču bez maiguma”; Teofils bija “drosmīgs, ļauns vīrs .., kurš savas rokas pārmaiņus aptraipīja gan ar zeltu, gan asinīm”. Gibons raksta: “Tāds bija Romas imperatoru bēdīgais liktenis ..,  gandrīz katra valdīšana noslēdzās ar vienu un to pašu – nodevību un slepkavību.”

To visu tiešām nav ne mazāko cerību paturēt prātā un sagremot; lasītājs seko skumjajam stāstam cauri gadsimtiem tā lielajās aprisēs. “Viņa stāsta plūdums, prozas skaidrība un ironijas asums,” rakstīja S. V. Vedžvuda, “joprojām spēj izraisīt apbrīnu, un, lai gan septiņas pētnieku paaudzes ir bagātinājušas mūsu zināšanas par šo laikmetu vai tās nedaudz pamainījušas, lielākā tiesa no Gibona rakstītā joprojām ir uzskatāma par patiesu vēstures aprakstu.”

Pētnieki ir atzīmējuši trūkumus Gibona zināšanās. Fransuā Firē izteicies, ka Gibons savā vēsturē “atņēma ģermāņiem viņu pamatcieņu”. Bernards Lūiss secinājis, ka Muhammeda portretu Gibona attēlojumā “ļoti ietekmējuši mīti” un ka viņš “dod vaļu gan saviem, gan sava tuvākā cilvēku loka aizspriedumiem un slēptajiem nolūkiem”. Stīvens Ransimans apgalvojis, ka Gibona grieķu valodas zināšanas bija vājas un ka “Bizantijas gars viņam tā arī palika nesaprasts”, taču “viņa spožais stils un asā satīra pielika punktu Bizantijas pētniecībai gandrīz uz veselu gadsimtu”. Gibons pats nebija īsti pārliecināts, vai ir pareizi stāstu par Romas norietu sākt ar imperatoru Kommodu, Marka Aurēlija dēlu, ja labu laiku pirms viņa Romu jau pārvaldīja tādi dažādu pārmērību un netikumu apsēsti imperatori kā Tiberijs, Kaligula un Nerons. Bet visi šie iebildumi galu galā šķiet nenozīmīgi iepretim viņa monumentālajam veikumam.

Vai akadēmiskajā pasaulē ir iespējams ģēnijs? Ir gan, ja zinātnei pievienojas māksla. Ja vēsturniekam ir mākslinieka instinkts, viņš neaprobežosies tikai ar rūpīgu faktu, cēloņu un seku uzskaitījumu, bet paplašinās savu aprakstu ar personībām, ar to, kādu ietekmi uz notikumiem atstājis viņu raksturs un ko tas viss liecina par cilvēka dabu. Kādā no saviem pirmajiem darbiem, kas palika nepublicēts, Gibons rakstīja: “Katrs ģēnijs, kurš raksta vēsturi, piepilda to – iespējams, neapzināti – ar savu garu.”

Gibona garam piemita ārkārtīgi distancēts skepticisms, kuru ļoti stiprā mērā atbalstīja veselais saprāts, turklāt viņš meistarīgi pārvaldīja ironiju, kas piešķīra izteiksmes spēku kā vienam, tā otram. Šo garu izstaroja laiks, kurā viņš dzīvoja, un to stiprināja arī viņa paša dzīves savdabīgie apstākļi.

Savā autobiogrāfijā “Manas dzīves atmiņas”Gibons piezīmēja: “Es zinu no pieredzes, ka jau no agras jaunības esmu tiecies kļūt par vēsturnieku.” Taču tiekšanās ir viena lieta, bet mērķa sasniegšana – pavisam cita. Kas bija tie nejaušie apstākļi, kuriem pateicoties Gibons kļuva par dižu vēsturnieku?

Edvards Gibons bija vecpuisis. Viņš varētu būt bijis viens no dabas “īstajiem” vecpuišiem, lai gan sākumā ne pēc savas brīvas izvēles. Pēdējos jaunības un pirmos vīra gadus viņš aizvadīja Lozannā, Šveices franciski runājošajā daļā. 21 gada vecumā viņš satika, aplidoja un bildināja Suzannu Kiršo, kāda Šveices mācītāja apburošo meitu, bet viņa bija sieviete bez pūra. Tēvs šīs laulības aizliedza. “Es izdvesu smagu nopūtu kā mīlētājs,” savās “Atmiņās” rakstīja Gibons, “bet paklausīju kā dēls.”1

Nīče ir teicis, ka “precējies filozofs” izklausās pēc joka. Precējies vēsturnieks, kas būtu tik ražīgs kā Gibons, nav tik daudz joks, cik droši vien neiespējamība. Vēsturnieks var vai nu sarakstīt milzīgu darbu, kā “Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsturi”, kas tapa 20 gadus, vai būt laimīgs ģimenes tēvs, bet maz ticams, ka viņš var reizē gan vienu, gan otru.

Lozannā Gibons nokļuva nevis tādēļ, ka būtu tā vēlējies, bet sava tēva dusmu dzīts. 16 gadu vecumā, studējot Oksfordā, viņš pārgāja katoļticībā. Tas pielika punktu viņa studenta karjerai, jo universitātē katolicisms bija aizliegts; katoļi tajā laikā nedrīkstēja ne strādāt valsts darbā, ne ieņemt vietas parlamentā. Gibona tēvs aizsūtīja viņu uz Šveici rekonvertācijai (šajos laikos mēs to varētu saukt par “deprogrammēšanu”) un lai viņš veiksmīgi, kaut arī bez entuziasma, no jauna uzsūktu sevī protestantismu kalvinistu mācītāja uzraudzībā.

Lozannā viņš nodzīvoja piecus gadus, un šie gadi pārvērta viņu no angļa par eiropieti. Kad viņš pirmoreiz ieradās kontinentā, viņš neprata franču valodu. Drīz vien Gibons jau tulkoja latīņu darbus franciski un franču darbus latīniski un rakstīja dienasgrāmatu franču valodā. Viņš satika Voltēru, uz kuru gan neatstāja nekādu dižo iespaidu, apmeklēja teātri un sarakstījās ar antīkās vēstures un literatūras pētniekiem. “Es vairs nebiju anglis,” viņš rakstīja. “Jaunības gados, no 16 līdz 21 gada vecumam, mani uzskati, ieradumi un izjūtas veidojās svešā zemē; neskaidrās un tālās atmiņas par Angliju bija gandrīz izdzisušas, dzimtā valoda kļuvusi svešāka, un es ar prieku būtu palicis trimdā uz visiem laikiem, ja man tiktu piesolīta vieta, kas nodrošinātu mērenus un neatkarīgus ienākumus.”

Vēl viens svarīgs apstāklis, kas ietekmēja Gibona mūža darba tapšanu, bija nauda jeb, pareizāk sakot, tās trūkums. Viņa vectēvs bija veiksmīgs audumu tirgonis, kurš bija sapelnījis veselu bagātību, taču tad to pazaudējis kādā akciju sabiedrības “Dienvidjūras kompānija” burbulī, bet vēlāk lielu daļu no zaudētā atguvis. Tēvam savukārt nepiemita ne vectēva apsviedība, ne viņa enerģija, turklāt sociālo ambīciju, nepamatotu pretenziju un nevīžīgas saimniecības vadīšanas dēļ viņš bija izšķiedis lielāko daļu no vērā ņemamās bagātības. “Viņa vieglprātīgais raksturs un dzīvesveids,” Gibons rakstīja maigi piezemētā tonī, “bija vairāk piemērots naudas tērēšanai nekā tās pelnīšanai.” Gibons ieguva finansiālu brīvību tikai pēc tam, kad 1770. gadā tēvs nomira, atstādams 33 gadus vecajam Edvardam nelielu mantojumu. Šī īsā finansiālā pavada izrādījās negaidīts ieguvums. Kā viņš pats rakstīja “Atmiņās”, “esmu pārliecināts: ja mana rocība būtu bijusi mazāka vai arī lielāka, man nebūtu pieticis brīvā laika vai gribasspēka, lai sagatavotu un uzrakstītu savu apjomīgo vēsturi”.

Ķerties pie sava lielā darba Gibons nolēma sešus gadus pirms tēva nāves. Sākumā viņš bija plānojis rakstīt Voltera Rolija biogrāfiju, tad Šveices brīvības cīņu vēsturi, tad pārskatu par Florences Republiku Mediči valdīšanas laikā. 1763. gadā viņš devās klasiskajā angļu džentlmeņa ceļojumā pa Eiropu. 1764. gada 15. oktobra vakarā Romā, kā viņš vēlāk rakstīja, “kad es, domās iegrimis, sēdēju Zoccolanti jeb franciskāņu brāļu baznīcā, kamēr viņi dziedāja vesperes Jupitera templī2 Kapitolija drupās”, viņš nolēma savu dzīvi veltīt šādu drupu izpētei. Jau vēlāk viņš paplašināja sava izpētes lauka apvārsni, iekļaujot tajā visas Romas impērijas sabrukuma vēsturi. Pirmais no viņa vēstures sešiem sējumiem iznāca 1776., pēdējais – 1788. gadā.

Lai gan ārēji šis darbs šķiet stāsts par romiešu ideāla sakāvi, “Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēstures”patiesais temats ir cilvēka daba, un Gibona atstāstā tā atklājas visai nepievilcīgās krāsās. Viņš raksta, ka īsts vēstures apraksts “nav nekas vairāk kā cilvēces noziegumu, muļķību un nelaimju uzskaitījums”. Tā tas ir bijis vienmēr, un viens no Gibona mērķiem ir pārliecināt par to savus lasītājus. “Cilvēka dabā,” viņš raksta, “ir spēcīga tieksme noniecināt mūslaiku sasniegumus un pārspīlēt tā tumšās puses.” “Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsture”mums rāda, cik gauži nemainīga bijusi cilvēka daba vēstures plūdumā. Šo domu Gibons izsaka ar daudzu aforistisku sentenču palīdzību, piemēram:

Alkatība ir neremdināma un vispārēja kaislība.

Māņticības ciltstēvs ir bailes.

Cik gan straujš ir pagrimšanas ritums salīdzinājumā ar atveseļošanos no tās.

Vislieliskākās un visnecilākās nākotnes izredzes ir vienādi vērtas, un drīz tās kopā saista kaps.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Jūlijs 2017 žurnāla

Līdzīga lasāmviela