Vislabākais skribelētājs

Edvards Gibons – apaļīgs vīriņš ar lielu galvu, dubultzodu un sakniebtām lūpām, augumā ap metru piecdesmit, ģērbšanās manierē švītīgs, sarunās pastīvs – bija dižākais angļu vēsturnieks un, iespējams, dižākais vēsturnieks, kādu pasaule jebkad pazinusi. Kā šis jocīgais, sīkais vīrs – snobs ar bieži vien dīvainiem uzskatiem, kuru vēlāk, kad viņš kļuva vecāks un vēl apaļīgāks, iesauca par Tupeņkungu, – sarakstīja “Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsturi”, monumentālu darbu ar apmēram 1,5 miljoniem vārdu un 8000 piezīmēm, darbu, kas aptver 1300 gadu vēsturi? Tagad, vairāk nekā divus gadsimtus pēc šī darba tapšanas, Gibona uzrakstītās vēstures kā aizraujošas lasāmvielas vērtība ir tikpat augsta kā laikā starp 1776. un 1788. gadu, kad pirmoreiz iznāca tās sējumi, un tās vieta angļu literatūrā ir tikpat nesatricināma kā tolaik.

Psihiski slimi tirāni, atjautīgi einuhi, viltīgas kurtizānes; nežēlīgi barbaru cilšu vadoņi; asinīs mirkstoši un ar kritušo karotāju bālajiem kauliem noklāti kaujas lauki; Bizantijas greznība; saracēņu karavadoņi, “kuri nekad nesmaida, izņemot tad, kad tuvojas kauja”; Rietumu krustneši, kuri nav ne par mata tiesu mazāk fanātiski kā armijas, pret kurām tie bija nolīgti cīnīties; krievi, ungāri, persieši, mauri, kas centās pārspēt cits citu miesassodu bardzībā (degunu, ausu, roku nociršanā, mēļu izgriešanā, acu izduršanā ar adatām); sievas, kas noindē savus vīrus; virve, moku rats, cirvis – šie apraksti Gibona vēstures lappusēs seko cits citam, turot lasītāju teju vai pastāvīgā apžilbinājuma stāvoklī.

Galvenie šīs vēstures personāži, protams, ir imperatori – bet, ak dieniņ, kas tā par neliešu plejādi! Karakalla “bija visas cilvēces kopīgais ienaidnieks” un “briesmonis, kura dzīve bija kauna traips cilvēka dabai”; Elagabals nepavisam nebija “prātīgais baudītājs”, turklāt bija transvestīts; Maksimīnam, “lai gan īsta gudrība bija sveša, .. tomēr netrūka savtīga aprēķina”; Valeriāna un viņa dēla Galliēna valdīšanas 15 gadi “bija nepārtraukts juceklis un posts”; Maksentijs bija “tirāns – tikpat nicināms, cik pretīgs”; Valents “bija rupjš, taču bez spara, un gaudens, taču bez maiguma”; Teofils bija “drosmīgs, ļauns vīrs .., kurš savas rokas pārmaiņus aptraipīja gan ar zeltu, gan asinīm”. Gibons raksta: “Tāds bija Romas imperatoru bēdīgais liktenis ..,  gandrīz katra valdīšana noslēdzās ar vienu un to pašu – nodevību un slepkavību.”

To visu tiešām nav ne mazāko cerību paturēt prātā un sagremot; lasītājs seko skumjajam stāstam cauri gadsimtiem tā lielajās aprisēs. “Viņa stāsta plūdums, prozas skaidrība un ironijas asums,” rakstīja S. V. Vedžvuda, “joprojām spēj izraisīt apbrīnu, un, lai gan septiņas pētnieku paaudzes ir bagātinājušas mūsu zināšanas par šo laikmetu vai tās nedaudz pamainījušas, lielākā tiesa no Gibona rakstītā joprojām ir uzskatāma par patiesu vēstures aprakstu.”

Pētnieki ir atzīmējuši trūkumus Gibona zināšanās. Fransuā Firē izteicies, ka Gibons savā vēsturē “atņēma ģermāņiem viņu pamatcieņu”. Bernards Lūiss secinājis, ka Muhammeda portretu Gibona attēlojumā “ļoti ietekmējuši mīti” un ka viņš “dod vaļu gan saviem, gan sava tuvākā cilvēku loka aizspriedumiem un slēptajiem nolūkiem”. Stīvens Ransimans apgalvojis, ka Gibona grieķu valodas zināšanas bija vājas un ka “Bizantijas gars viņam tā arī palika nesaprasts”, taču “viņa spožais stils un asā satīra pielika punktu Bizantijas pētniecībai gandrīz uz veselu gadsimtu”. Gibons pats nebija īsti pārliecināts, vai ir pareizi stāstu par Romas norietu sākt ar imperatoru Kommodu, Marka Aurēlija dēlu, ja labu laiku pirms viņa Romu jau pārvaldīja tādi dažādu pārmērību un netikumu apsēsti imperatori kā Tiberijs, Kaligula un Nerons. Bet visi šie iebildumi galu galā šķiet nenozīmīgi iepretim viņa monumentālajam veikumam.

Vai akadēmiskajā pasaulē ir iespējams ģēnijs? Ir gan, ja zinātnei pievienojas māksla. Ja vēsturniekam ir mākslinieka instinkts, viņš neaprobežosies tikai ar rūpīgu faktu, cēloņu un seku uzskaitījumu, bet paplašinās savu aprakstu ar personībām, ar to, kādu ietekmi uz notikumiem atstājis viņu raksturs un ko tas viss liecina par cilvēka dabu. Kādā no saviem pirmajiem darbiem, kas palika nepublicēts, Gibons rakstīja: “Katrs ģēnijs, kurš raksta vēsturi, piepilda to – iespējams, neapzināti – ar savu garu.”

Gibona garam piemita ārkārtīgi distancēts skepticisms, kuru ļoti stiprā mērā atbalstīja veselais saprāts, turklāt viņš meistarīgi pārvaldīja ironiju, kas piešķīra izteiksmes spēku kā vienam, tā otram. Šo garu izstaroja laiks, kurā viņš dzīvoja, un to stiprināja arī viņa paša dzīves savdabīgie apstākļi.

Savā autobiogrāfijā “Manas dzīves atmiņas”Gibons piezīmēja: “Es zinu no pieredzes, ka jau no agras jaunības esmu tiecies kļūt par vēsturnieku.” Taču tiekšanās ir viena lieta, bet mērķa sasniegšana – pavisam cita. Kas bija tie nejaušie apstākļi, kuriem pateicoties Gibons kļuva par dižu vēsturnieku?

Edvards Gibons bija vecpuisis. Viņš varētu būt bijis viens no dabas “īstajiem” vecpuišiem, lai gan sākumā ne pēc savas brīvas izvēles. Pēdējos jaunības un pirmos vīra gadus viņš aizvadīja Lozannā, Šveices franciski runājošajā daļā. 21 gada vecumā viņš satika, aplidoja un bildināja Suzannu Kiršo, kāda Šveices mācītāja apburošo meitu, bet viņa bija sieviete bez pūra. Tēvs šīs laulības aizliedza. “Es izdvesu smagu nopūtu kā mīlētājs,” savās “Atmiņās” rakstīja Gibons, “bet paklausīju kā dēls.”¹

Nīče ir teicis, ka “precējies filozofs” izklausās pēc joka. Precējies vēsturnieks, kas būtu tik ražīgs kā Gibons, nav tik daudz joks, cik droši vien neiespējamība. Vēsturnieks var vai nu sarakstīt milzīgu darbu, kā “Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsturi”, kas tapa 20 gadus, vai būt laimīgs ģimenes tēvs, bet maz ticams, ka viņš var reizē gan vienu, gan otru.

Lozannā Gibons nokļuva nevis tādēļ, ka būtu tā vēlējies, bet sava tēva dusmu dzīts. 16 gadu vecumā, studējot Oksfordā, viņš pārgāja katoļticībā. Tas pielika punktu viņa studenta karjerai, jo universitātē katolicisms bija aizliegts; katoļi tajā laikā nedrīkstēja ne strādāt valsts darbā, ne ieņemt vietas parlamentā. Gibona tēvs aizsūtīja viņu uz Šveici rekonvertācijai (šajos laikos mēs to varētu saukt par “deprogrammēšanu”) un lai viņš veiksmīgi, kaut arī bez entuziasma, no jauna uzsūktu sevī protestantismu kalvinistu mācītāja uzraudzībā.

Lozannā viņš nodzīvoja piecus gadus, un šie gadi pārvērta viņu no angļa par eiropieti. Kad viņš pirmoreiz ieradās kontinentā, viņš neprata franču valodu. Drīz vien Gibons jau tulkoja latīņu darbus franciski un franču darbus latīniski un rakstīja dienasgrāmatu franču valodā. Viņš satika Voltēru, uz kuru gan neatstāja nekādu dižo iespaidu, apmeklēja teātri un sarakstījās ar antīkās vēstures un literatūras pētniekiem. “Es vairs nebiju anglis,” viņš rakstīja. “Jaunības gados, no 16 līdz 21 gada vecumam, mani uzskati, ieradumi un izjūtas veidojās svešā zemē; neskaidrās un tālās atmiņas par Angliju bija gandrīz izdzisušas, dzimtā valoda kļuvusi svešāka, un es ar prieku būtu palicis trimdā uz visiem laikiem, ja man tiktu piesolīta vieta, kas nodrošinātu mērenus un neatkarīgus ienākumus.”

Vēl viens svarīgs apstāklis, kas ietekmēja Gibona mūža darba tapšanu, bija nauda jeb, pareizāk sakot, tās trūkums. Viņa vectēvs bija veiksmīgs audumu tirgonis, kurš bija sapelnījis veselu bagātību, taču tad to pazaudējis kādā akciju sabiedrības “Dienvidjūras kompānija” burbulī, bet vēlāk lielu daļu no zaudētā atguvis. Tēvam savukārt nepiemita ne vectēva apsviedība, ne viņa enerģija, turklāt sociālo ambīciju, nepamatotu pretenziju un nevīžīgas saimniecības vadīšanas dēļ viņš bija izšķiedis lielāko daļu no vērā ņemamās bagātības. “Viņa vieglprātīgais raksturs un dzīvesveids,” Gibons rakstīja maigi piezemētā tonī, “bija vairāk piemērots naudas tērēšanai nekā tās pelnīšanai.” Gibons ieguva finansiālu brīvību tikai pēc tam, kad 1770. gadā tēvs nomira, atstādams 33 gadus vecajam Edvardam nelielu mantojumu. Šī īsā finansiālā pavada izrādījās negaidīts ieguvums. Kā viņš pats rakstīja “Atmiņās”, “esmu pārliecināts: ja mana rocība būtu bijusi mazāka vai arī lielāka, man nebūtu pieticis brīvā laika vai gribasspēka, lai sagatavotu un uzrakstītu savu apjomīgo vēsturi”.

Ķerties pie sava lielā darba Gibons nolēma sešus gadus pirms tēva nāves. Sākumā viņš bija plānojis rakstīt Voltera Rolija biogrāfiju, tad Šveices brīvības cīņu vēsturi, tad pārskatu par Florences Republiku Mediči valdīšanas laikā. 1763. gadā viņš devās klasiskajā angļu džentlmeņa ceļojumā pa Eiropu. 1764. gada 15. oktobra vakarā Romā, kā viņš vēlāk rakstīja, “kad es, domās iegrimis, sēdēju Zoccolanti jeb franciskāņu brāļu baznīcā, kamēr viņi dziedāja vesperes Jupitera templī² Kapitolija drupās”, viņš nolēma savu dzīvi veltīt šādu drupu izpētei. Jau vēlāk viņš paplašināja sava izpētes lauka apvārsni, iekļaujot tajā visas Romas impērijas sabrukuma vēsturi. Pirmais no viņa vēstures sešiem sējumiem iznāca 1776., pēdējais – 1788. gadā.

Lai gan ārēji šis darbs šķiet stāsts par romiešu ideāla sakāvi, “Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēstures”patiesais temats ir cilvēka daba, un Gibona atstāstā tā atklājas visai nepievilcīgās krāsās. Viņš raksta, ka īsts vēstures apraksts “nav nekas vairāk kā cilvēces noziegumu, muļķību un nelaimju uzskaitījums”. Tā tas ir bijis vienmēr, un viens no Gibona mērķiem ir pārliecināt par to savus lasītājus. “Cilvēka dabā,” viņš raksta, “ir spēcīga tieksme noniecināt mūslaiku sasniegumus un pārspīlēt tā tumšās puses.” “Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsture”mums rāda, cik gauži nemainīga bijusi cilvēka daba vēstures plūdumā. Šo domu Gibons izsaka ar daudzu aforistisku sentenču palīdzību, piemēram:

Alkatība ir neremdināma un vispārēja kaislība.

Māņticības ciltstēvs ir bailes.

Cik gan straujš ir pagrimšanas ritums salīdzinājumā ar atveseļošanos no tās.

Vislieliskākās un visnecilākās nākotnes izredzes ir vienādi vērtas, un drīz tās kopā saista kaps.

Par zemestrīci:

Vēsturnieks var apmierināties ar novērojumu, kuru, šķiet, apstiprina dzīves pieredze: cilvēkam daudz vairāk jābaidās no savu ciltsbrāļu kaislībām nekā no dabas katastrofām.

Par šaujampulvera izgudrošanu:

Ja mēs šī nelāgā atklājuma straujo attīstību salīdzinām ar lēno un darbietilpīgo saprāta, zinātnes un miera mākslas progresu, tad filozofam, atkarībā no viņa rakstura, ir vai nu jāsmejas, vai jāraud par cilvēces muļķību.

“Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēstures” valdošais tonis ir olimpisks. Šķiet, ka grāmatu būtu sarakstījis kāds dievs, kurš no augšas noraugās un pieraksta cilvēku centienus (vienalga, cildenus vai nekrietnus), viņiem pūloties (vienalga, tikumīgos vai zemiskos ceļos) būt pašiem sava likteņa kungiem.

Kādas sajūtas pārņem, izlasot “Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsturi”šodien? Es to nesen izdarīju, katru rītu pieveicot aptuveni 20 lappuses un lasīšanai kopumā veltot piecus mēnešus. Lielākais kompliments, ko varu šai grāmatai veltīt, ir šāds: man bija žēl, ka tā beidzās.

Grāmatas trešā sējuma sākumā Gibons raksta:

Nav daudz tādu vērotāju, kuriem piemistu skaidrs un visaptverošs skatījums uz spēkiem, kas raisa pārmaiņas sabiedrībā, un kuri spētu ieraudzīt tos jaukos un slēptos avotus, kas neskaitāmu indivīdu aklajām un untumainajām kaislībām liek kustēties vienā un tajā pašā virzienā.

Gibons bija viens no šiem nedaudzajiem. Militārās kampaņas un atsevišķas kaujas viņš apraksta ar apbrīnojamu lakonismu. (Viņš pats divus gadus kalpojis Hampšīras zemessardzē par virsnieku, galvenokārt sargājot franču karagūstekņus un no šīs pieredzes saņemot militārā gara izjūtu; īsts rakstnieks nevienu dzīves pieredzi nepalaiž vējā.) Neviens, kurš lasījis šo grāmatu, neaizmirsīs teikumu, ar ko viņš noslēdz aprakstu par kauju pie vītoliem, kura notika 4. gadsimta nogalē un kurā kritušie tika pamesti kaujas laukā bez apbedīšanas: “Viņu miesas alkatīgi aprija maitasputni, kuri tajos laikos bieži dabūja baudīt sātīgas dzīres.” Viņa naids pret karu bija neviltots. “Militārā disciplīna un taktika,” viņš mums atgādina, “nav nekas cits kā līdzeklis cilvēku cilts iznīcināšanai.”

Tomēr Gibons apbrīnoja militāro drosmi, tāpat kā viņš apbrīnoja pilsonisko apziņu, brīvību (“pirmo soli uz zinātkāri un zinībām”), godu un racionālo prātu. Romas norietu viņa lappusēs iezīmē novēršanās no šiem tikumiem, tai arvien vairāk grimstot alkatībā, greznībā, izlaidībā, tirānijā, barbarismā un reliģiskā neiecietībā. Viņa citādi drūmo vēsturi tikai palaikam gaišāku dara tādas apbrīnojamas personības kā Boēcijs (480–524), “Filozofijas mierinājuma” autors un “pēdējais no romiešiem, kuru Katons vai Tullijs būtu varējuši atzīt par savu līdzpilsoni”, vai imperators Majoriāns, kurš kļuva par Austrumromas imperatoru 457. gadā un kurš “atklājas kā cildens un dižs varonis – viens no tiem, kuri dažkārt uzrodas pagrimušā laikmetā, lai aizstāvētu cilvēku cilts godu”.

Glens Bouersoks savā esejā “Gibona vēsturiskā iztēle” atzīmē, ka Gibons “pret senās un viduslaiku vēstures izejmateriāliem izturējās līdzīgi kā romānists pret sižeta līniju”. Gibons bija kaislīgs romānu lasītājs. Viņa apbrīns pret Henriju Fīldingu nepazina robežas. “Manas dzīves atmiņās” viņš atsaucas uz ““Tomu Džonsu”, šo izsmalcināto cilvēku tikumu attēlojumu, kas pārdzīvos Eskoriala pili un Austrijas karaļnama impērisko ērgli”. Gibons pats nekad nedomāja par daiļliteratūras rakstīšanu, tomēr, kā piezīmē Bouersoks, “savu vēsturisko patiesību viņš veidoja tā, it kā tā būtu daiļliteratūra, tādējādi saglabājot gan vēstures spraigumu, gan romānista mākslu”. Saimons Leiss izteicies: “Romānists ir tagadnes vēsturnieks, bet vēsturnieks – pagātnes romānists.”

Romiešu literatūras pagrimums Gibonam bija viena no Romas izviršanas zīmēm. Pēc 42 gadus ilgās Antonīnu dinastijas imperatoru valdīšanas 2. gadsimtā viņš raksta: “Dzejnieka vārds bija gandrīz aizmirsts, un oratora vārdu bija piesavinājušies sofisti. Kritiķu, kompilatoru un komentētāju mākonis aptumšoja zinību seju, un ģēnija norietam drīz vien sekoja gaumes pagrimums.”

Tomēr gandrīz nebeidzamajā ķeizarisko neliešu straumē kā spožs izņēmums izceļas kāds vīrs – Jūliāns Atkritējs, kurš nodzīvoja 32 gadus (331–363) un valdīja astoņus (355–363). Skolojies Grieķijā, Jūliāns bija filozofs gan pēc izglītības, gan temperamenta, un viņam “piemita nelokāma taisnīguma izjūta, ko mīkstināja tieksme uz apžēlošanu; [un viņam bija] zināšanas par vispārīgajiem taisnīgas tiesas un tiesisku pierādījumu principiem, kā arī spēja pacietīgi izmeklēt vissarežģītākos un garlaicīgākos jautājumus, kādus vien viņam nācās izlemt”. Drosmīgs kaujas laukā, tomēr “apdomīgs savā bezbailībā”, viņš vadīja un uzvarēja nozīmīgas kaujas pret barbariem, kuri nemitējās mākties virsū no visām pusēm. Būdams ne mazāk izcils arī imperatora krēslā, viņš valdīja ar “iejūtību pret savu pavalstnieku mieru un laimi” un apkaroja korupciju, kur vien to manīja parādāmies. Gibons citē Jūliāna paša vārdus par savu valdnieka tikumu: “Vai gan Platona un Aristoteļa māceklis būtu varējis rīkoties citādi, nekā to esmu darījis es?” Jūliāns nespēja apturēt Romas sabrukumu, taču Gibons uzslavē viņu par tā aizkavēšanu, kaut arī tikai uz brīdi.

Pati Jūliāna atkrišana Gibona skatījumā bija nebūt ne mazākais no viņa tikumiem. Atkrita viņš, protams, no kristietības, kura kopā ar nemitīgajiem barbaru iebrukumiem gan no austrumiem, gan rietumiem un iznīcinošajām ķildām pašu romiešu starpā, pēc Gibona domām, bija viens no galvenajiem spēkiem, kas sagrāva Romas impēriju. Kā atzīmē historiogrāfs Arnaldo Momiļjāno, Gibona lielā atšķirība no citiem vēsturniekiem bija tā, ka viņš sava darba priekšplānā izvirzīja atziņu, ka “antīkā laikmeta beigas iezīmēja pagānisma nomaiņa ar kristietību”, par ko viņš nebūt nepriecājās.

Pirmā sējuma skandalozās 15. un 16. nodaļas dēļ Gibons izpelnījās neslavu par saviem antireliģiskajiem uzskatiem. Šīs nodaļas apraksta imperatora Konstantīna (272–337) pievēršanos kristietībai un visu, kas sekoja pēc tam. Konstantīns sāka ar iecietīgu attieksmi pret impērijas vajātajiem kristiešiem un, pašam pieņemot kristietību, beidza ar tās ieviešanu Romas impērijas varas centrā. Runājot par to, kāds Konstantīns bija kā kristietis, Gibons atzīmē, ka kristietības pieņemšana neatstāja ne mazāko ietekmi uz viņa nežēlīgo uzvedību; reliģiskās mācības lietās “viņa nekompetence un zināšanu trūkums bija tikpat liels kā viņa augstprātība”.

Kristietība pati par sevi Gibonam nebija problēma. Problēma bija ticība, kuras sekotāji nesa sev līdzi reliģisku neiecietību vai tukšu askētismu. Pa īstam negants Gibons kļuva, rakstot par to, ko viņš uzskatīja par tumsonīgu māņticību. Pagāniskās Romas politeisms ar tam raksturīgo iecietību pret citām reliģijām vairāk atbilda viņa gaumei, lai gan viņš izsmēja arī to. Delfu orākuli, viņš secināja, ir prasmīgāki savu kabatu pildīšanā nekā nākotnes pareģošanā. Tikpat nežēlīgs viņš bija arī attiecībā uz ebrejiem: “Šķiet, ka šī dīvainā tauta stiprāk un labprātāk tic savu attālo senču tradīcijām nekā savām acīm un ausīm.” Viņš apgalvoja, ka jūdi nenodarbojās ar citu pievēršanu savai reliģijai tādēļ, ka viņiem “kā Ābrahama pēctečiem glaimoja priekšstats, ka viņi ir vienīgie derības mantinieki, un baidījās mazināt sava mantojuma vērtību, pārāk viegli daloties tajā ar svešiniekiem”. Reliģiskie rituāli viņam likās vienkārši smieklīgi: “Daudzi ar skaidru prātu apveltīti kristieši drīzāk atzītu, ka oblāta ir Dievs, nekā to, ka Dievs ir nežēlīgs un kaprīzs tirāns.” Priesteri un mūki bija ļaudis, kuriem varēja uzticēties vismazāk. Filozofiskas ievirzes cilvēkam, Gibons rakstīja, “garīdznieku netikumi ir daudz mazāk kaitīgi nekā viņu tikumi”.

Gibons izsmēja “prātus, kurus daba vai Dieva žēlastība apveltījusi ar spēju viegli pieņemt reliģiskās patiesības”. Tāpat viņš izsmēja dogmu par dvēseles nemirstību, kāda tā izklāstīta kristīgās “metafizikas zinātnē vai drīzāk valodā”. Viņā niknumu izraisīja tas, ka kristieši, tiklīdz iegūst varu, kļūst vienlīdz neiecietīgi kā pret citu ticību pārstāvjiem, tā pret disidentiem pašu vidū: “Iekšējās nesaskaņās [kristieši] cits citam nodarījuši daudz lielākas pārestības par tām, kuras tie cietuši no neticīgo rokas.”

Gibona ironiju, kuru, kā pats apgalvoja, viņš esot mācījies no Paskāla “Vēstulēm provinciālim”,veicināja noslēpumainās kristiešu doktrīnas neskaidrība, kā arī pāvestu un priesteru liekulība. Viņš piemin mūku Antiohu, “kura 120 homilijas joprojām ir saglabājušās, ja vien to, ko neviens nelasa, var saukt par saglabājušos”. Par Jāņa XXIII (1370–1419), tā sauktā antipāvesta, tiesas procesu Gibons raksta: “Visskandalozākās apsūdzības tika apslāpētas; Romas pāvestu apsūdzēja tikai pirātismā, slepkavībā, izvarošanā, sodomijā un asinsgrēkā.” Pāvestam Innocentijam III viņš piedēvē “divas viszīmīgākās uzvaras pār saprātu un cilvēcību – transubstanciācijas doktrīnas iedibināšanu un inkvizīcijas izveidi”. G. M. Jangs, 20. gadsimta viktoriānisma pētnieks, apgalvoja, ka Gibons ir uzvarējis cīņā ar reliģiju – jo pēc viņa veiktās vivisekcijas “neviena institūcija nekad vairs nemēģināja sludināt, ka tā atrodas ārpus vēstures un nav pakļauta tās likumiem”.

Tas var izklausīties savādi, ja runa ir par grāmatu, kura ir pāri par 3000 lappuses bieza, tomēr “Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsture”ir ļoti ekonomisks darbs. Gibona grāmata ir pilnīgs pretstats viduslaiku vēsturnieka Tūras Grēgorija “Franku vēsturei”, par kuru viņš rakstīja: “Savā garlaicīgajā darbā (pēdējās piecas grāmatas aptver desmit gadu periodu) viņš ir izlaidis gandrīz visu, ko vēlētos uzzināt nākamās paaudzes.” Gibons saka: lai negarlaikotu lasītāju un neatņemtu viņam gan lasīšanas, gan izziņas prieku, viņš neaplūkos dokumentus (piemēram, “Astoņpadsmit ticības apliecinājumus”) vai gadus, kuros nenotika nekas īpašs (“vēlākās turku dinastijas var gulēt aizmirstībā, jo tām nav nekāda sakara ar Romas impērijas pagrimumu un sabrukumu”). Kādā zemsvītras piezīmē pieminot garlaicīgās sarunas, kas notika pēc Efesas sinodes, viņš saka: “Vispacietīgākais lasītājs man pateiksies par tik daudz aplamību un melu saspiešanu dažās rindiņās.” Viņa metode ir izcelt tikai svarīgo. “Kad mūsu priekšā būs kāds nozīmīgs vēstures sižets,” viņš raksta, “mēs netaupīsim ne spēkus, ne papīru, lai atsegtu to lasītājam visā pilnībā, bet, ja gadīsies veseli gadi, kuros nav noticis nekas tāds, kas būtu lasītāja uzmanības vērts, mēs nebaidīsimies no plaisas mūsu stāstā, bet steigsimies tālāk pie svarīgām lietām un atstāsim šādus periodus bez ievērības.” Garākas pasāžas sastopamas vien tajās grāmatas lappusēs, kuras veltītas baznīcas strīdu par kristīgo doktrīnu aprakstam.

“Vissvarīgākās ainas sabiedrības dzīvē,” saka Gibons, “parasti ir atkarīgas no viena aktiera tēlojuma.” Iespējams, interesantākais visā “Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsturē” ir Gibona “raksturi” jeb īsas – no viena teikuma līdz rindkopai trīs četru lappušu garumā – galveno viņa stāsta varoņu biogrāfijas. Augusts, Konstantīns, Justiniāns, Jānis Zeltamute, Atila, Justiniāns, Belisarijs, Atanasijs, Prokopijs, Teodora, Muhammeds, Timurs, Kārlis Lielais, Saladīns, Petrarka – tie ir tikai neliela daļa no milzīgā vadošo aktieru saraksta, kurus aplūko Gibons. Izveidot šīs biogrāfijas viņam palīdzēja erudīcija, bet izdarīt to tik lakoniskā formā – viņa ne ar ko nesalīdzināmās formulēšanas spējas. Piemēram, pāvests Bonifācijs VIII “iekļuva [svētajā krēslā] kā lapsa, valdīja kā lauva un nomira kā suns”. Par imperatoru Adriānu viņš raksta: “Viņa dvēselē valdīja divas kaislības – zinātkāre un godkāre. Atkarībā no objekta, uz kuru šīs kaislības tika vērstas, Adriāns bija gan lielisks valdnieks, gan smieklīgs sofists, gan greizsirdīgs tirāns.”

Taču pāri visam stāv bauda, ko lasītājs gūst no Gibona prozas valodas. Kā stilistam viņam nav līdzinieku visā 18. gadsimta angļu literatūrā. Viņa teikumi ieturēti ļoti formālā stilā, tie ir būvēti ap spēcīgiem paralēlismiem, kuriem pievienota ironija netiešu dzēlienu veidā (Bairons Gibonu dēvēja par “ironijas pavēlnieku”), turklāt viņš prata lieliski rīkoties ar epitetiem un panākt saasinātu dramatisko efektu. Nevienam nebija labākas teikuma struktūras izjūtas kā viņam. Izkārtoti ritmiskās kadencēs daudzi no šiem teikumiem noslēdzas uz augstas dramatiskas nots, bet citi – ar komiska pārsteiguma momentu. Aplūkojiet, piemēram, šo teikumu:

Jūliāns bija pārliecināts, ka ir redzējis kara draudīgo seju; viņa sasauktā padome – tie bija Toskānas haruspiki³ – vienprātīgi paziņoja, ka viņam vajadzētu atturēties no došanās uzbrukumā; taču šajā reizē nepieciešamība un saprāts ņēma virsroku pār māņticību, un, tiklīdz uzausa saule, iedziedājās kara taures.

Vai šo, par imperatoru Gordiānu Jaunāko:

Divdesmit divas konkubīnes un bibliotēka ar sešdesmit diviem tūkstošiem sējumu apliecināja viņa interešu dažādību; un no tā, ko viņš atstāja aiz sevis, var spriest, ka gan bibliotēka, gan konkubīnes bija paredzētas lietošanai, nevis sevis izrādīšanai.

Stāsta, ka Gibons savu darbu esot sacerējis, staigājot pa kabinetu un galvā uzskicējot veselu rindkopu, tad sēdies pie galda, lai to pierakstītu. Šāda pieeja pelna jo lielāku apbrīnu, ja ņemam vērā, ka dažas no viņa rindkopām ir 600, 700 un vēl vairāk vārdus garas. Viņa dikcija bijusi nevainojama un bieži vien apburoša; viņa rindkopu mūzika rodas no veida, kādā viņš pamīšus lieto garus un īsus teikumus. Citējot kādus autorus – Hērodotu, sv. Augustīnu –, viņš tos bieži vien uzlaboja, pievienodams tiem sava noslīpētā stila spožumu. Tik apjomīgs darbs kā “Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsture” nebūtu iedomājams – nedz arī lasāms –, ja nebūtu tik skaisti uzrakstīts.

“Nedaudz slavas, nedaudz peļņas un garantēta izklaide katru dienu” bija tie motīvi, kuri rosināja Gibonu sarakstīt savu vēsturi. Par pirmajiem trim sējumiem viņš saņēma 4000 mārciņas (mūslaiku naudā tas būtu ap 750 000 ASV dolāru) un tādu pašu summu arī par trim pēdējiem sējumiem. Piecus vienmuļus gadus viņš pavadīja parlamentā, kur uzstājās reti un nekad – ar atmiņā paliekošām runām. 1783. gadā viņš atgriezās Lozannā, kur pabeidza pēdējos divus sējumus. Grāmatas pēdējais teikums skan šādi: “Kapitolija drupās es pirmoreiz izloloju domu par darbu, kurš man sniedzis reizē izklaidi un nodarbi divdesmit gadu garumā un kuru, lai cik tālu tas būtu no vēlamā, es beidzot nododu sabiedrības rokās.”

Pabeidzis šo lielisko teikumu (tas notika 1787. gada 27. jūnijā laikā starp vienpadsmito un divpadsmito vakara stundu), Gibons nolika rakstāmspalvu un izstaigāja “vairākus apļus pa berceau jeb akāciju aleju, no kuras paveras skats uz laukiem, ezeru un kalniem. Gaiss bija mēreni silts, debesis skaidras, viļņos spoguļojās mēness sudraba lode, un visa daba slīga rāmā klusumā”. Viņam bija 47 gadi. Viņa milzīgo gandarījumu par paveikto nav iespējams iztēloties.

Lai gan reliģijai veltītās nodaļas saņēma pietiekami daudz kritikas, lai viņš uzskatītu par nepieciešamu publicēt “Attaisnojumu”, kurā viņš aizstāvēja savas metodes un pozīciju, “Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsture” ātri vien tika atzīta par meistardarbu un Gibona reputācija bija nostiprināta uz visiem laikiem. Viņa laikabiedrs Horass Volpols rakstīja savam draugam:

Skat, nupat nācis klajā īsti klasisks darbs – vēsture, kas nav tik majestātiska kā Līvija, nedz tik kompakta kā Tacita vēsture, bez tik izteikta personības zīmoga kā Klarendona darbs, varbūt ne tik dziļa kā Robertsona “Skotija”, bet tūkstoš pakāpes pārāka par viņa “Čārlzu”; ne tik asa kā Voltēra vēsture, bet tikpat precīza, cik viņējā ir neprecīza, tikpat līdzsvarota, cik viņējā ir tranchant⁴,un tikpat meistarīgi uzrakstīta kā Monteskjē sacerējums, taču ne tik recherché⁵. Tās stils ir gluds kā flāmu glezna, tās muskuļi ir nevis izspīlēti, bet apslēpti un tiek lietoti tikai tiem paredzēto funkciju veikšanai, nevis tam, lai izrādītu zināšanas anatomijā, kā tas ir Mikelandželo gleznās; tāpat tā arī nav sameistarota no dažādu zemju klaunu ķermeņa daļām kā Dr. Džonsona heterogēnie briesmoņi. Šī grāmata ir Gibona kunga “Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsture”.

Vēl labāka bija vēstule, ko Gibons saņēma no Deivida Hjūma, viena no saviem intelektuālajiem varoņiem, kurš gan nenodzīvoja tik ilgi, lai izlasītu pēdējos piecus sējumus:

“Vai tas būtu jūsu stila cildenums, tēmas dziļums vai zināšanu plašums, šis darbs ir vienādā mērā apbrīnas cienīgs no visiem šiem aspektiem, un es atzīšos: ja man nebūtu bijusi tā laime iepazīties ar jums personiski, šāds sniegums no angļa mūsu laikmetā būtu mani pārsteidzis ne pa jokam.”

Gibona atbilde uz Glosteras hercoga reakciju (“Vēl viena sasodīti bieza, kantaina grāmata! Mūžīgi tikai skribelēt, skribelēt, skribelēt! Ko, Gibona kungs?”) nav zināma.

Pēc tam Gibons sāka rakstīt savu autobiogrāfiju, kuru tā arī nepabeidza tādā formā, kas viņu apmierinātu (pēc viņa nāves to salika kopā viņa draugs lords Šefīlds). Ar gados jaunākā vēsturnieka Džona Pinkertona palīdzību Gibons bija iecerējis izdot arī Anglijas vēsturi laikā no 5. gadsimta līdz Tjūdoru dinastijas sākumam. Bet viņa trauslā veselība lika sevi manīt. Viņš jau sen cieta no podagras abās kājās, un viņam bija mulsinoši liela hidrocēle jeb seroza šķidruma maisiņš ap sēkliniekiem, kas kropļoja viņa izskatu. Lai to noņemtu, bija vajadzīgas trīs operācijas, un trešā izslēdza viņu no spēles. Viņš nomira 1794. gada ziemā 57 gadu vecumā.

Tomass Kārlails, kura Franču revolūcijas vēsture nāca klajā 1837. gadā, apmēram simt gadus pēc Edvarda Gibona dzimšanas, par savu priekšgājēju rakstīja: “Gibons ir kā tilts, kas savieno senos laikus ar mūsdienām. Un cik lieliski gan tas šūpojas pār šo barbarisko gadsimtu drūmo un nemierpilno bezdibeni!” Divdesmit gadus ilgā vienpatnīgā darbā šis apaļīgais vīriņš pierādīja arī to, ka pirmā, ja ne vienīgā laba vēsturnieka pazīme ir tā, ka viņš ir labs rakstnieks.

© Commentary, 2015. gada 1. septembrī

^{Tulkojis Kristaps Ābols}