Viktora Goliševa dzīves likumi

Labāk paslavēt ne par ko nekā pamatoti nolamāt – tā es uzskatu.

Sāk trūkt laika. Īstenībā droši vien trūkst spēka, taču sajūta ir, ka laika.

Pirmais tulkojums bija Selindžers. Uz lieveņa trīs dienās pārtulkoju pusi stāsta. Toreiz spīdēja saule. Labāk nekā sēdēt iekšā. Pēc tam ar paziņu labojām. Reizēm lasi tulkojumu ar ebreju akcentu un redzi, ka teikums izkārtots slikti. Mēs visu laiku smējāmies, lasīdami viens otram vietas ar ebreju akcentu.

Tulkošanas patriarhs? Patriarhs vienkārši nozīmē, ka tu esi vecs perdelis, laiks doties uz izgāztuvi. To ir grūti atzīt.

Ne mans tēvocis, ne papucis nemēdza lielīties. Nu, papucis vienreiz palielījās, ka varot pievilkties ar vienu roku, kaut arī ir liels priekšnieks ministrijā. Un visādus cēlus vārdus runāt mājās skaitījās nepieklājīgi. Diemžēl tas vēlāk traucē dzīvot – tehniski, jo mums ir vārdu civilizācija.

Pārnākot no skolas, es klausījos BBC un sapratu, ka tev var būt izeja: ir kolosāli plaša pasaule, kurā tev nav jāizvēlas, vai tu esi par viņiem vai pret.

Ar Brodski mēs nemēdzām strīdēties. Ļaudis strīdas, kad ieķīlējas kādā līmenī. Augstāks līmenis – un problēma kļūst nebūtiska. Nu, strīdies, kā labāk – iet kājām vai braukt ar metro: tak pie dirsas, vienalga nomirsim, vai nav vienalga. Tāpat arī “noskūts un apcirpts”. Vecene slīkst, vīrs stāv krastā, viņš saka: “Noskūts!” Viņa: “Apcirpts!” Viņai jau galva zem ūdens, bet vēl pirkstus stiepj un rāda... Tieši tāda ir krievu strīda būtība. Tev noteikti jāuzvar, nevis kaut kas jānoskaidro.

Tarusā, kur es dzīvoju, bija daudz disidentu, es viņus pazinu, bet nekādi nevarēju iet ar viņiem kopā. Tā ir kaut kāda ķēpīga padarīšana, tiek prasīts, lai tiktu pildīta falša konstitūcija. Es spriedu, ka viņiem ir savas darīšanas, bet man – savas: sēdēt un tulkot.

Mūsu māju bija cēluši namdari Krjučkovi. Viņiem bija savs artelis, viņi nevienam nepiederēja. Visu dienu strādāja, bet pēc tam uztaisīja spaini ķīseļa un ēda. Pēc trešā kursa es arī nolēmu kļūt par namdari. Daba, koks – viss bija ļoti pareizi.

Visideālāk, kad istabā nekā nav, ir tikai galds, gulta un krēsls.

Nekādās aprindās negrozījos, saviesīgu interešu man nekad nav bijis. Vientuļais vilks? Drīzāk klaiņojošs suns.

Pie mums visiem patīk cilvēku mērķtiecīgi pazemot.

Mēs esam kļuvuši par tirgošanās nāciju. Paskaties apkārt – mājās viss ir ārzemju vai padomju. Pannas ir padomju, dators – ārzemju. Kā valsts var dzīvot, neko neražojot? Mēs visu mūžu kaut kā pretendējām uz ko vairāk.

Pastāv pilnīgi bezcerīgas jūtas – greizsirdība un skaudība, tas, ko nav iespējams apmierināt, tāpēc to vajag dzelžaini nīdēt ārā.

Es maz braukāju, Pīterā esmu bijis divreiz mūžā.

Bostonā ar vienu rakstnieci aizgājām uz restorānu. Es gribu samaksāt savu daļu. Viņa ar vīru man neļauj, saka: “Nu, šodien mēs samaksāsim par jums, bet nākamreiz jūs kādam citam izmaksāsiet.” Mani tas ļoti spēcīgi ietekmēja. Nekad nebija ienācis prātā, ka var palikt parādā. Kolektīvā parādā.

Pareizi? Tā ir tad, kad tu taisi lietu, kura cilvēkiem ir vajadzīga, kura paliek vesela un izturīga. Lūk, kas ir pareizi.

Dators pakļauj saviem likumiem. Mēs domājam, ka tas mūs apkalpo, taču īstenībā mēs ļoti drīz kalposim tam.

Apdaiks, man liekas, ir teicis, ka visu, ko tu esi izlasījis, tu izlasi līdz 26 gadu vecumam. Pēc tam ir grūti pārcelties uz dzīvi cita cilvēka iztēlē.

Tulkošanā vienīgais labums ir tas, ka tu pats kaut ko dari un pats par to atbildi. Tālu nākotnē neskaties, nebūvē savu biogrāfiju, neko no tās negaidi, ne par ko nesapņo.

Mēdz būt cilvēki, kuri ir ļoti atkarīgi no pagātnes, turpretī man pagātne neko nenozīmē. Tā tevī sēž, kaut ko tu atceries, bet ne pārāk daudz. Nav arī nekādu nākotnes plānu.

Bērnībā es lasīju Džeku Londonu. Tur ir tāds kā morāls lineāls. Tur tu neesi atkarīgs no citu cilvēku viedokļa – esi atkarīgs tikai no tā, vai tevi pieveiks vai nepieveiks sals.