Te ir piepūšami eņģeļa spārni

Dzirdot vārdu “tulkotājs”, parasti prātā nāk viņš.

Vorena “Visā ķēniņa zemē neviens”, Kīzija “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, Kapotes “Brokastis pie “Tifanija””, Orvela “1984”, Folknera “Gaisma augustā”... Viktors Goliševs ir Krievijā vislabāk pazīstamais angliski sarakstītās – galvenokārt amerikāņu – literatūras tulkotājs. Vislabāk pazīstamais no patlaban dzīvajiem. Tulkotājs otrajā paaudzē: viņa māte Jeļena Goliševa krieviski tulkojusi Folknera, Greiema Grīna, Hemingveja prozu. Esmu viņam jautājusi, vai viņš mēdza ar māti runāt par tulkošanu. “Nē,” Viktors Petrovičs atbildēja. Viņa palasījusi vienu vai divus dēla tulkojumus, kaut ko palabojusi – tā arī bijusi visa “skola”. Un, lai arī Goliševs, tāpat kā daudzi viņa kolēģi, uzskata, ka tulkošanu iemācīt(-ies) nav iespējams, viņš Maskavas Literatūras institūtā vada daiļliteratūras tulkošanas seminārus.

Daiļliteratūras tulkotājs Krievijā ir kaut kas vairāk par tikai tulkotāju. Tulkotājs nereti ir līdzautors (vai tas ir labi vai slikti, mēs šeit nespriedīsim), lieluma ziņā gandrīz autoram pielīdzināma figūra. Atcerēsimies Dovlatova stāstiņu par rakstnieku, kurš “oriģinālā daudz zaudē”. Proti, oriģināls zaudē tulkojumam. Viens no izskaidrojumiem būtu tāds, ka Dzelzs priekškars un cenzūra stipri ierobežoja padomju cilvēku pieeju brīvajai pasaulei un tulkotāji kļuva ne tikai par vidutājiem starp autoru vai literāru tekstu un lasītāju, bet arī par publikāciju iniciatoriem un virzītājiem. Viktors Goliševs ir strādājis gan tajā laikā, gan tagad un apgalvo, ka “toreiz” izdabūt cauri jaunu autoru bijis vieglāk, ka ideoloģiska cenzūra esot labāka par ekonomisko. Vairākas reizes esmu ar Viktoru Petroviču runājusi un daudz taujājusi par “profesionālajiem noslēpumiem”. Kā apgalvo Goliševs, tulkošanā nav nekādu principu: tulkotājam katru reizi ir cits uzdevums. Tulkojumam jābūt gan precīzam, gan brīvam. Pirmajās lappusēs, saka Viktors Petrovičs, tu ļoti mokies, cenšoties atrast īsto toni: tās parasti ir visgrūtākās.

“Atceros, reiz man negribējās, lai tulkojumā būtu daudz divdabja teicienu, bet to drīzāk nosaka oriģināls, nevis tava vēlēšanās. Tulkojot Folkneru, tu sev tādus uzdevumus neizvirzīsi – tur lai dievs dod kaut izrausties ārā no garas frāzes. Tiek uzskatīts, ka Hemingvejam ir vienkārši teikumi – tikai teikuma priekšmets un izteicējs: “Es došos karā,” “Tu nedosies karā.” Īstenībā viņam ir garas un diezgan neveiklas frāzes, kuras ir ļoti neparocīgi tulkot. Un diezgan daudz humora – turklāt tas ir ne tik daudz neveikls, bet kaut kāds līdz galam neparādīts. Krievu frāzē galvenais uzsvērtais vārds ir vai nu pirmais, vai pēdējais – tas, kas ir pa vidu, nav tik svarīgs –, savukārt angliski ir nemainīga vārdu kārtība (ja, protams, autors tīšām neattēlo ārzemnieka akcentu): teikuma priekšmets–izteicējs–tiešais papildinātājs... Ja mēs krieviski visu laiku tā rakstīsim, izklausīsies garlaicīgi, būs monotons teksts. Pamainot vārdu secību, labāk izceļas jēga un teikums vairs nav tik šļaugans. Vēl jāpatur prātā, ka angļu un krievu vārdus apņem dažādi jēgu mākoņi. Tie nesakrīt – daļēji pārklājas. “Mākonis” – kur šis vārds ticis lietots, kādas asociācijas tas izraisa... Ja tekstā rakstīts bunk, tu meklēsi īsto vārdu – tā var būt gan “koja”, gan “gulta”, gan “lāviņa”, viss atkarīgs no konteksta.”

Dzīvot vienā laikā ar Goliševu ir liela veiksme. Dzīvot – un viņu izjautāt. Un pie viņa mācīties. Bet galvenais – lasīt viņa tulkojumus.

Jeļena Kalašņikova

Rīgas Laiks: Nezinu, kā ir jums, bet man jebkurā tekstā interesants ir nevis tas, ko es saprotu, bet tas, ko nesaprotu. Pieņemot, ka tekstā svarīgākais ir tieši nesaprotamais, kā lai to pārtulko citā valodā?

Viktors Goliševs: Vispār man tādi gadījumi nav bijuši.

RL: Varbūt jūs esat ļoti gudrs?

Goliševs: Nē, es neesmu ļoti gudrs. Vienkārši ir lietas, kuras ar nolūku paliek vai nu divdomīgas, vai neizskaidrotas. Nevis valodas ziņā, bet domu gaitā. Un ko tādā gadījumā iesākt? Šī nenoteiktība ir jāatstāj. Vispār tulkojot pats sliktākais ir interpretācija tajās reizēs, kad tu tekstu nesaproti viennozīmīgi. Tad ir divas izejas. Var likt priekšā savu versiju. Tā var būt aplama, taču galvenais, lai būtu saskanīgi. Var ielikt tekstā kaut ko tikpat izplūdušu. Vispār tajos tekstos, kurus es tulkoju, tā mēdz būt ļoti reti. Tulkojot Heidegeru, es to atstātu... Nu, es arī galu galā viņu nesaprotu.

RL: Ja tā padomā, iznāk, ka tulkojums vienmēr ir zemāks par oriģinālu?

Goliševs: Ir zemāks par oriģinālu. Tikai nevis tāpēc, ka tulkotājs ir stulbs, bet tāpēc, ka jebkurš teksts ir piesaistīts tai realitātei un, kad tu to pārtulko šajā, pārtrūkst saiknes – sadzīviskās, vēsturiskās vai pat filozofiskās saiknes. Teksts vienkārši zaudē kaut kādas citas dimensijas. To, starp citu, es ievēroju, skatīdamies Brodska atdzejojumus.

RL: Angļu valodā?

Goliševs: Jā. Nu, krievu tekstu jau es zinu. Un, lasot viņu angliski, reizēm patiešām kļūst skaidrs tas, ko man krievu valodā neizdevās saprast. Pareizi vai nepareizi, tas ir cits jautājums. Iespējams, interpretācija īstenībā nav pareiza – taču svarīgākais ir, lai nebūtu iekšēju pretrunu, nekas nelēktu ārā no stila un tā tālāk. Angļu tulkojumā viņa dzejoļi nav saistīti ar atskaņām, pie viņiem normāli cilvēki atskaņās vairs neraksta un tādēļ ar tām var brīvāk rīkoties. Atskaņas nedaudz ierobežo iespējas uz dažādām pusēm.

RL: Mums bija izcila dzejniece Vizma Belševica. Viņa tulkoja tā paša iemesla pēc kā Zabolockis un Pasternaks – viņu neviens nedrukāja, bet nauda bija jāpelna. Viņa ir tulkojusi “Trīs vīrus laivā” un “Vinniju Pūku”. Zinātāji reizēm apgalvo, ka latviski esot pat labāk.

Goliševs: Es to esmu dzirdējis arī par krievu tulkojumiem, taču neticu. Tulkojumā vienalga kaut kas zūd. Tas vienkārši latviešu valodai bija jaunums. Domāju, ka tas svaigums – latviski parādās cita domāšana, cita pieeja realitātei, fantāzijai –, tas viss rada spēcīgu iespaidu. Un tad šķiet, ka tulkojums ir labāks.

RL: Vai jūs pieļaujat, ka tulkošana bez tautu draudzības un intereses par citiem pilda arī vēl kādu citu funkciju? Kādu?

Goliševs: Tulkošana atklāj pilnīgi citu īstenību, kuru mēs nepazīstam. Tā arī ir tulkošanas jēga. Tulkojot, piemēram, protestantu tekstus, arī tad, ja tu kaut ko zini par pareizticību, – mums tā ir pilnīgi cita izpratne. No otras puses, Šekspīru angļi uztver pašsaprotami, jo katra grāmata tur ir tūkstoš pavedieniem saistīta ar viņu vēsturi. Viņiem “Henrijs VIII” ir dzīvāka vēsture. Bet ko tad mēs zinām par Henriju VIII? Zināt – jā, zinām, taču emocionālās apjēgšanas ziņā gan jau arī kaut ko zaudējam.

RL: Nu, Eiropā ilgu laiku gandrīz nekas nebija zināms par Ķīnu. Bija tikai ļoti aptuveni priekšstati. Villems no Ribrūkas ceļoja uz Ķīnu un savos stāstos iemitināja tajā kaut kādus dīvainus radījumus. Pēc tam kaut kas sāka mainīties, un līdz ar romantiķiem un viņu interesi par eksotiku Austrumiem sāka piedēvēt garīgas īpašības. Es reiz lasīju... Atceraties, bija tāds almanahs “Восток-Запад”?

Goliševs: Jā, atceros.

RL: Tajā bija nodrukāta klasiska ķīniešu dzeja. Tulkota krieviski no poļu valodas. Dzejoļi kā tādi mazi stāstiņi. Visticamāk, ar oriģinālu viņiem nebija daudz kopīga, taču vienalga bija ļoti interesanti. Teksts, kurā oriģinālā ir kaut kāda dzirkstele, jaunajā realitātē pēkšņi iekvēlojas. Kā jūs domājat, vai to arī var saukt par tulkojumu?

Goliševs: Manuprāt, par tulkojumu var saukt visu, ja paliek pēdas no tā, kas ir bijis sākotnēji. Taču, ķeroties no angļu valodas tulkot kaut ko, kas angliski bijis tulkots no vācu valodas, ļoti daudz kas kļūst nesaprotams. Turklāt tādā veidā vairojas kļūdas. Otrkārt, ieviešas kaut kāda neskaidrība. Man riebjas tulkot tekstus, kuri jau ir tulkoti no citas valodas. Reizēm gan nākas to darīt, jo vācu valodu es nezinu. Ko tu padarīsi. Ja nevari citātu atrast, tulko pats. Taču katru reizi ir sajūta, ka tu kaut ko līdz galam nesaproti.

RL: Kā var būt tāda sajūta, ja jūs šo valodu nezināt?

Goliševs: Es redzu angļu tekstu, un man tas šķiet neskaidrs. Taču baidos, ka tas vispār ir tulkošanas lāsts. Tai ir daudz lāstu.

RL: Kam?

Goliševs: Tulkošanai vispār. Lietas, kas tur ir konkrētas, šeit tikpat konkrēti pārtulkot nav iespējams, jāizmanto plašāks jēdziens. Vienkāršs piemērs. Pirms gadiem 50 nevarēja rakstīt vārdu “impīčments”. Neviens neko nesaprastu, jo krievi tādu vārdu nezina. Tu pats zini, jo skaties vārdnīcā, bet arī tu šīs padarīšanas procedūru pilnīgi precīzi nesaproti. Tu lasi, ka Kongress cenšas panākt prezidenta atcelšanu no amata un tā joprojām, taču vienalga to zini tikai aptuveni. Nevis no dzīves, bet no vārdnīcas. Tādēļ, protams, nemaz nevari aprakstīt precīzi. Nemaz nerunājot par to, ka viena vārda vietā rakstīt veselu rindu vispār ir noziegums. Un taisīt zemsvītras piezīmes, ja tas ir daiļliteratūras teksts, pēc manām domām, ir kaitīgi. Padomju laikā mums nemitīgi zemsvītras piezīmēs bija komentāri. Bet tu taču lasi daiļliteratūru. Tai būtu jāiedarbojas uz tavām izjūtām, bet tevi tā vietā pamāca.

RL: Esmu latviski tulkojis “Maskavu–Gailīšus”. Tur ir milzīgs daudzums padomju reāliju, kuras tagad vairs nav saprotamas. Piemēram, tur ir tāds vārdiņš дерзать, kas bija saistīts ar komjaunatnes jaunceltnēm. Saprotams, kā Veņička varēja pret tām attiekties. “Сызмальства почти, от младых ногтей, любимым словом моим было “дерзание”, и – бог свидетель – как я дерзал!”¹ Tulkojot latviski, tur iznāk tāds ļoti literārs un aptuvens vārds, “uzdrīkstēšanās”, kuru tagad jau nemaz vairs nelieto. Tādēļ es ņēmu un to nomainīju ar riebīgo mūsdienu vārdu “izaicinājums”.

Goliševs: Ciest nevaru.

RL: Es arī nevaru. Taču tagad birokrātiem un jaunatnei viss ir vieni vienīgi “izaicinājumi”. Tā nu es liedzu lasītājiem vēsturisku atsauci uz tiem laikiem, toties trāpu mūsdienu stāvoklī. Tādējādi tulkojums ir padarīts mūsdienīgs. Tā ir cita precizitāte. Trāpīšanas precizitāte.

Goliševs: Manuprāt, jūs darījāt pareizi. Tiesa gan, ja man būtu jātulko challenge, vārdu вызов – izaicinājums – es nespētu uzrakstīt.

RL: Kāpēc?

Goliševs: Tāpēc, ka tas ir barbarisms, vārds vēl nav pārstrādāts. Es runāju ar studentiem, un pat viņi saka “veiksmīgs cilvēks”. Krieviski nekad tāda успешный человек nav bijis. Cilvēks ir vai nu успешливый, vai добившийся успеха. “Veiksmīgs” bija pasākums. Taču 25 gadu laikā vārds ir mainījies. Es успешный человек nevaru uzrakstīt. Viņi vienā mierā raksta, turpretī man kaut kas jāizgudro, jāizlokās.

RL: Jūs reiz ieminējāties, ka lasāt ar ausīm, nevis ar acīm. Tad jums noteikti patīk jaunkrievu pateiciens “Я вас услышал.”² (Smejas.)

Goliševs: Jā, tam, liekas, jau ir gadu 20. Es jūs dzirdēju. Kad sabruka padomju valsts, tas bija visās malās. Man tas šķiet dīvaini.

RL: Kā tad jūs, neizmantojot mūsdienu valodu, tulkojat mūsdienu situācijā vairāk vai mazāk klasisku prozu? Jūs esat tāds kā krievu literārās valodas bruņinieks?

Goliševs: Es 19. gadsimtu netulkoju, vispār nekad neesmu tulkojis.

RL: Kāpēc?

Goliševs: Tāpēc, ka tā nav mana valoda, tā nav dzīva. Es tulkoju to, ko visu mūžu dzirdu. Nevaru nostilizēt tā, lai izklausītos pēc Puškina.

RL: Jūsējā ir tā valoda, kurā jūs dzīvojat?

Goliševs: Jā, bet ne visa. Jau atkal – tāpat kā ar šo “я вас услышал”. Rakstot satīru, tā mierīgi varētu rakstīt. Tikai pie mums tā runā visā nopietnībā. Lai gan īstenībā tas var būt tikai kā parodija.

RL: Kā jūs tulkojat vārdu fuck?

Goliševs: Nu, kā interjekciju. Agrāk vienā mierā būtu rakstījis блядь. Tagad, liekas, pie mums šādi tādi vārdi ir aizliegti. Taču īstenībā tas ir tikai pastiprināšanas vārds. Reizēm bez tā vispār var iztikt, tikai ar krievu teikuma uzbūvi. Viņi jau to nemaz nepamana. Bet šeit, ja katru reizi tulkotu ar jaudīgiem vārdiem, piemēram, блядь vai какого хера... Vēl kaut kad nesen to visu varēja rakstīt, īstenībā, liekas, tagad arī var. Aizliedza kādus četrus vārdus. Dzimumorgāni, dzimumakts un vēl kaut ko.

RL: Tikai četrus? Man likās, vienkārši nedrīkst necenzētos vārdus.

Goliševs: Nē. Turklāt dzimumorgāniem mūsu valodā var atrast 50 sinonīmus.

RL: Laimīgie! Latviski, man šķiet, ir tikai viens. Nu, vai, ja ļoti vajag, divi.

Goliševs: Mums vispār ir ļoti daudz vārdu, kurus lieto pārnestā nozīmē, un viss ir pilnīgi saprotams. Я на тебя прибор положил. Vienkārši pie mums necenzētajai leksikai ir ļoti liela loma. Manuprāt, tas vispār nav valodas fenomens, bet attieksme pret dzīvi kopumā. Pret nelāgu dzīvi. Tādēļ lamuvārdu ir ļoti daudz. Un vienmēr ir izvēle, iespējas ir lielas. Savukārt fuck ļoti bieži ir tikai jaudīgs izsauksmes vārds. “Nu, kāda velna pēc tu to izdarīji?” var pārtulkot kā what the fuck?

RL: Vai motherfucker, melno cilvēku iemīļotais...

Goliševs: Ar melnajiem cilvēkiem ir diezgan sarežģīti, nekas neizdosies. Vispār tā ir nolamāšana – jā, ka tu esi sūdabrālis, tikai šādi lamājas nēģeri. Bet pie mums ar nēģeriem vispār diez kas nav.

RL: Nu, vārds “nēģeris” vien jau ir slikti.

Goliševs: Īstenībā šie vārdi visu laiku mainās. Tāpat kā tualetes nosaukums. Re, agrāk bija сортир, pēc tam нужник. Ik pēc desmit gadiem šis vārds nomainās. Angliski notiek tas pats.

RL: Гальюн...³

Goliševs: Гальюн, сральник⁴, kas tikai vēl ne. Mums tagad ir “tualete”. Viņiem – restroom vai bathroom. Mēs vēl līdz “atpūtas istabai” neesam nonākuši. Var jau būt, ka nonāksim, kas to lai zina.

Bet skat, kas notiek ar “nēģeri”. Bija nigger, pēc tam viņš kļuva par negro, pēc tam – par black man, jā, pēc tam kļuva par person of color. (Abi smejas.) “Krāsaina persona”. Tagad ir “afroamerikānis”. Pēc tam arī kaut kas mainīsies. Jebkurš vārds pamazām nosmērējas.

RL: Atvainojiet par jautājumu – jums taču nav iznācis pabūt kaut kur lēģeros?

Goliševs: Pagaidām nav.

RL: Lieliski. Es par to ieminējos tāpēc, ka inteliģenti cilvēki, atgriezdamies no lēģeriem, sev līdzi atnesa izmaiņas valodas lietojumā. Teiksim, diezgan daudzi no viņiem bija iemācījušies meistarīgi lamāties. Manuprāt, krievu inteliģentu vidē ir visai daudz tādu cilvēku, kuri savu runu labprāt izpušķo ar šiem vārdiņiem. Tas ir tāds stilistisks paņēmiens. Es saprotu, ka jūsu attieksme pret valodu ir daudz stingrāka un jūs neatļaujaties...

Goliševs: Tieši otrādi.

RL: Ko jūs sakāt! Nevar būt! Jūs manā klātbūtnē vēl ne reizi neesat nolamājies.

Goliševs: Nu, tās jau arī ir interjekcijas. Raksturīgas tieši manai paaudzei. Vēl kopš skolas laikiem.

Pirmkārt, no tiem, kuri atgriezās no lēģeriem, pilnīgi neviens rupji nelamājās.

RL: Iznāk, ka tas viss ir mīts?

Goliševs: Lamājas urkas. Turpretī inteliģenti – manuprāt, viss šis pasākums būs bijis tik derdzīgs, ka pat ar vārdiem to negribējās pieminēt. Es daudzus pazinu un ar daudziem sagājos. Sākot ar Cvetajevas meitu, kura bija nosēdējusi nez cik gadus. Vai Natālija Ivanovna Stoļarova, Iļjas Ērenburga sekretāre. Viņa arī bija ilgi sēdējusi. Arkādijs Šteinbergs, tulkotājs, bija sēdējis divas reizes. Ne jau tas vien – manā mājā dzīvoja slepkava, kurš bija nosēdējis 17 gadus. Pat viņš nemēdza rupji lamāties. Es toreiz lamājos, jo no skolas bija tā iegājies. Bet iegājās, man liekas, tādēļ, ka bija riebums pret pasauli. Bija visi tie falšie padomju vārdi, un gribējās tiem kaut ko pretstatīt. Jo vairāk pagalmos, tāpēc ka visi bija sēdējuši un visapkārt bija ļoti daudz kriminālnoziedznieku. Un tad pagalmā uzrodas kriminālais, pieaudzis čalis. Saprotams, ka tu skaties, kā viņš runā. Viņš Gorkijā bija vienu nodūris. Viņš bija pa pusei vācietis, šeit strādāja rūpnīcā. Tad bija sagribējis aizbraukt prom uz Vāciju, un viņu nogrūda no kaut kādas domnas. Viņš uzzināja, kurš bija grūdējs, un nodūra pilsētas vidū, laukumā pie kinoteātra. Sākumā viņam piesprieda nāvessodu, pēc tam paņēma nost, atstāja 10 gadus. Viņš bija divas vai trīs reizes no lēģera bēdzis, tādēļ nosēdējis 17 gadus. Nevienu pašu rupju vārdu neizteica. Šie cilvēki gribēja aiziet no tā prom. Manuprāt, lamāties turpina blatnije, kuri atgriežas un turpina tādi būt.⁵ Starp citu, tas ir arī ļoti bīstami. Tur nevar tā vienkārši pasūtīt cilvēku nahuj. Par to tevi var arī novākt.

RL: Bet tad var uz lamuvārdu izcelsmi paskatīties nevis no Toporova viedokļa, kurš meklē to rašanās arhaiskos cēloņus, bet pāriet pie to lietošanas, kur šie vārdi ir saziņas līdzeklis starp paaudzēm, starp cilvēkiem, kuru acīs tam ir statusa nozīme.

Goliševs: Jā, man šķiet, ar to nodarbojas cilvēki, kuri vēlas iztaisīties lieli un vareni. Nu, kaut kas ir noticis ar paaudzi. Mans tēvs nelamājās, māte reizēm teica “sūds”.

RL: Sūds taču neskaitās rupjš lamuvārds.

Goliševs: Tik un tā nav pieklājīgi. Nu, viņa varēja par kādu pateikt bļaģ. Turpretī tēvs nekad nelamājās.

RL: Es nesen biju Viļņā. Man tur ir draugs, lietuvietis. Viņš ne visai labi runā krieviski, lai gan tēvs viņam ir krievs. Viņam katrs trešais vārds ir rupjas krievu lamas. Savukārt lietuviski viņš vispār nelamājas! Un viņš kā atvainodamies saka: “Klausies, es nevaru atcerēties vārdu un, lai visu laiku nenonāktu muļķīgās situācijās, cenšos, lai runa būtu raita, un lietoju šos vārdus.” Tātad no viņa viedokļa tiem citas slodzes nav.

Goliševs: Neticu. Reizēm patiešām tā mēdz izmantot... nosaukt nevis lietu, bet kaut ko, kas sākas ar burtu h un beidzas ar -ņa. Nu, steigā. Bet, ja viņš lietuviski nelamājas, tātad krievu valoda viņam ir cita pasaule. Manuprāt, viņam nepatīk krievi. Nu, nevis krievu cilvēki, bet krievu valsts. Manuprāt, lamāšanās ir attieksme pret pasauli. Protams, ja tā ir nopietna, nevis joka pēc. Kad pasaule ir riebīga, tu sāc lamāties. Nu, ņemiet jebkuras nepatikšanas – katra nobrēkšanās būs rupjas lamas. Manuprāt, jūsu paziņam tas ir ļoti spēcīgi saistīts ar Padomju Savienību. Tas ir cits dzīves mākonis, un tur, šajā visai nepatīkamajā mākonī, visi šie vārdi ir iederīgi. Ja es to saprotami saku.

RL: Saprotami, tomēr es nepiekrītu. Es pazinu divus filozofus – Mamardašvili un Pjatigorski. Mamardašvili nelamājās. Izņemot vienu gadījumu – man ir stāstīts –, kad partijas sekretārs institūtā atļāvās pateikt: “Ei, Merab, panāc šurp,” – bet tas uz viņu paskatījās un atbildēja: “Ej dirst.” Savukārt Aleksandrs Moisejevičs lamājās vienā gabalā. “Mudaks” viņam bija normāls vārds. Taču pret dzīvi viņš izturējās ar sajūsmu, kaut arī Savienība viņam derdzās. Ja viņš, piemēram, saka: “Un tagad parunāsim nopietni, bez diršanās,” – tas taču nenozīmē, ka tā ir attieksme pret pretīgu īstenību.

Goliševs: Jā, jūs mani atspēkojāt. Nu, varbūt tā vienkārši ir tāda estētika. Vārds “mudaks” ir izteiksmīgāks nekā “muļķis”. Tas bez intelektuālās attieksmes parāda vēl arī emocionālo. Galīgs muļķis tātad.

RL: Starp citu, Aleksandrs Moisejevičs rakstīja prozu. Viņam ir opuss “Sapņi un stāsti”. Tur īstenībā ir diezgan daudz no reāliem sapņiem. Bet viņam bija tāds kāzuss ar izdevējiem. Viņš bija uzrakstījis: “Un tad viņš viņu izpisa.” Un, izdodot grāmatu, sākās: kā lai šito tagad kaut kā... Nu, un izdevēji nolēma, ka var rakstīt: “Un tad viņi sāka nodarboties ar mīlestību.” Aleksandrs Moisejevičs bija briesmīgi sašutis un kliedza, ka “sākt nodarboties ar mīlestību” ir daudz piedauzīgāk nekā “pist”.

Goliševs: Nemaz nerunājot par to, ka tas vispār nav krieviski. Tas ir tulkojums no angļu valodas. Taču tagad saistībā ar feminismu “pist”, “izpist” laikam jau vairs nav politkorekts vārds.

RL: Ā – jā, neies cauri, pārāk aktīvs.

Goliševs: Vecim tas ir normāli, bet sievietei jau pavisam citādi. Nezinu, grūti... Man bija draugs, kurš arī draudzējās ar Pjatigorski. Un šis draugs arī tāpat lamājās. Taču viņam tas nebija dabiski. Tās viņam nebija interjekcijas, viņš šādi gribēja...

RL: Aizskart?

Goliševs: Nē, aizskart ne – izteikt spēcīgas izjūtas. Tikai īstenībā tas vispār tiek darīts garāmejot. Nu, viņš taču garāmejot uzrakstīja “izpist”... Bet Andrejs – viņš...

RL: Sergejevs?

Goliševs: Jā, viņš – viņam tas bija uzsvērts vārds. Viņa sieva visu laiku teica: “Nu, paskat, kā viņš lamājas, gandrīz nevar dzirdēt, bet tev katrs vārds rēgojas ārā.”

Es reiz jaunībā mēģināju tulkot Dašīla Hameta kriminālromānus, taču sapratu, ka nespēju, jo viņiem ir slengs, bet mums slenga nav. Mums ir vai nu normāla valoda, vai lamāšanās.

RL: Kā jūs tulkotu tekstu, kurā jaunieši, kas nezina krievu valodu, runā latviski, bet lamājas krieviski? Ja lamas atstās tā, kā ir, tām būs pavisam cita loma nekā latviešu valodā. Kā lai atrisina tādu problēmu?

Goliševs: Ir tādas problēmas, kuras vienkārši nevar atrisināt. Tulkošanā tādu ir diezgan daudz. Vai atceraties “Mehānisko apelsīnu”? Tur arī ir krievu vārdi.

RL: Jā, tiešām.

Goliševs: Viens tulkotājs darīja tā, ka šos krievu vārdus rakstīja angļu transkripcijā. Man liekas, ja es labi zinātu vācu valodu, es tos būtu rakstījis vāciski. Manuprāt, tā angļiem bija diezgan pretīga valoda un diezgan pretīga valsts.

RL: Es lasīju, liekas, Selindžerā, ka viens sanskrita profesors... Kad dzīvē atgadījās kaut kas slikts, viņš, būdams anglis, tulkoja kaut kādu senu tekstu no sanskrita bengāļu valodā. Viņam tā bija terapija. Pilnīgi bezjēdzīga nodarbošanās, taču tai ir kaut kāds cits mērķis. Kad jūs nodarbojaties ar tulkošanu – kāpēc jūs to darāt?

Goliševs: Varu pateikt, kāpēc agrāk darīju. Naudas dēļ.

RL: Man patīk jūsu vienkāršā un godīgā atbilde.

Goliševs: Jā, kad es pametu savu inženiera darbu, man pa rokai nejauši gadījās grāmata. Tas ir darbs, kas man patīk, un piedevām par to maksāja. Es neņēmu nekādus pasūtījumus, vienmēr mēģināju uztiept to, ko pats gribēju. Tas bija diezgan sarežģīti, jo pie mums jaunus autorus neieredzēja.

RL: Kas bija pirmais? Vai jūs atceraties?

Goliševs: Viens Selindžera stāsts. Mēs ar paziņu uz pusēm tulkojām.

RL: Par banān...

Goliševs: Par banānzivīm, jā. Es vēl strādāju par inženieri un stāstu tulkoju trīs četrus mēnešus. Pa divām rindiņām dienā, prieka pēc. Pēc tam nospriedu, ka tas ir labāk par inženiera noņemšanos. Un darīju to pašu par naudu.

RL: Vai jūs tomēr varētu konkrētāk aprakstīt prieku, ko sniedz tulkošana? Jūs vienkārši pēkšņi sapratāt, ka mēģināt pārtulkot krieviski ir varen patīkami, un sajutāt prieku?

Goliševs: Nē, varen patīkami ir nevis tulkot, bet lasīt grāmatu un darboties ar to.

RL: Var taču vienkārši lasīt un netulkot.

Goliševs: (Pauze.) Var, jā. Nekad nebiju par to domājis. Varbūt tiešām labāk lasīt? Nē, tas tomēr ir kaut kas cits. Tā tu ar grāmatu dzīvo veselu gadu, reizēm pat trīs. Bija reiz tāds gadījums.

RL: Bet jūs taču saprotat, ka, ķeroties pie tulkošanas, jūs ļoti daudz zaudējat grāmatas izjušanā. Jūs risināt kaut kādus konkrētus uzdevumus, bet zaudējat tādu svētlaimīgu lasīšanu, kad var atgriezties, šķirstīt šurpu turpu. Jūs vienkārši ejat uz priekšu, uz priekšu, uz priekšu, aizmirstot to, kas bijis pirms tam.

Goliševs: Nē, es neaizmirstu. Dažas pirmās grāmatas es zināju gandrīz no galvas – jau pēc pārtulkošanas. Kad ir labi pateikts un tu vari to labi pārstāstīt, tas ir kaifs. Jebko darot – ēvelējot, lodējot shēmas –, visviens kaut kas jāpārvar. Bet tulkot ir interesantāk nekā lodēt shēmas. Turklāt labpatika stiepjas garumā. Atceros, “Mobiju Diku” es izlasīju trijās dienās, neatraudamies. Ja tulkotu – droši vien tulkotu gadus trīs. Varbūt arī ilgāk.

Jūs jautājat tādas lietas, par kurām nekad neesmu domājis. Kāpēc es to daru? Nu, rakstīt kaut kādu apstākļu dēļ nevaru. Trūkst dotību.

RL: Vai esat mēģinājis?

Goliševs: Nu, kurš tad dzimumnobriešanas posmā nav mēģinājis.

RL: Bet radīt kaut ko jaunu taču ir vērtīgāk.

Goliševs: Protams, vērtīgāk. Bet tu taču izvēlies ne jau pēc vērtīguma, tu skaties, kam tu esi piemērotāks. Kāpēc man jāraksta, ja Tenesijs Viljamss ir uzrakstījis tik labu stāstu? Tiek sarakstīts ļoti daudz draņķu. Kāpēc lai es tos vēl vairotu? Turklāt tajos laikos rakstīt to, ko domā, nebija iespējams. Lai gan es arī tagad nerakstītu. Taču katrā cilvēkā droši vien ir kaut kāda atspere, kura liek viņam būt vai nu māksliniekam, vai rakstniekam... Man liekas, tas vienkārši ir liktenis.

RL: Sakiet, kā jūs vērtējat rakstniekus, kuri, apstākļu spiesti, kļuva par tulkotājiem? Nu, ir zināms, ka Lozinskis bija tulkotājs. Taču arī Pasternaks bija tulkotājs. Un viņi tulkoja vienus un tos pašus tekstus.

Goliševs: Jā – piemēram, “Hamletu”.

RL: “Hamletam”, man liekas, vispār ir pieci krievu tulkojumi. Man ir grāmata, kurā visi apkopoti.

Goliševs: Jā?

RL: Jā. Man patīk Pasternaka tulkojums. Es tajā jūtu dzeju.

Goliševs: Nezinu, kāpēc visi uzskata, ka Pasternaka tulkojums ir labāks. Man vairāk patīk Lozinska tulkojums. Taču katram savs. Abi ir labi. Nu, Šekspīru tulkos nebeidzami. Tāpēc, ka viņu pilnīgi pārtulkot nav iespējams. Lai gan uzved vairāk par visiem. Čehovs joprojām ir otrajā vietā.

RL: Es pat nezinu, vai par to priecāties...

Goliševs: Par ko – par Čehovu? Nē, nevajag. Man viņš nepatīk.

RL: Kāpēc?

Goliševs: Nemaz nezinu. Nespēju atbildēt. Dzīve jau tāpat ir pelēka. Lai vēl par to lasītu...

RL: Tad jau jūs nespētu lasīt ļoti daudz no klasiskās literatūras, tur raksta pat ne par pelēku dzīvi – jau par melnu.

Goliševs: Par melnu – tā ir cita lieta. Tu tomēr domā, ka pagaidām vēl dzīvo pelēkajā. Šalamovs raksta par lēģeri – par pilnīgi melnām dienām. Es tur neesmu bijis, tādēļ varu par to lasīt. Lai gan Šalamovu arī ir grūti lasīt. Ļoti stipri dod iekšās. Turpretī par savējo, pelēko – diez kā negribas.

RL: Bet Čehovs taču ir ļoti smieklīgs. Kā tāds Bekets krieviski 19. gadsimtā. Nopietni to nav iespējams lasīt.

Goliševs: Jā, bet man tas nešķiet smieklīgi. Man liekas, tas ir dumji. Kad tās māsas saka: “Uz Maskavu, uz Maskavu,” – es domāju: “Kas tad tur, tajā Maskavā, tāds ir?” Es šo smieklīgumu nejūtu. Viņš neniknojas, nepriecājas, kaut kā viss ir pelēks. Lai gan uzrakstīts lieliski. Glīti, nekā lieka. Vismaz stāstos. Par lugām nezinu, tās maz esmu lasījis. Kad skolā moka ar šito “Ķiršu dārzu”, pēc tam jau ir grūti.

RL: Jūs reiz garāmejot ieminējāties, ka tulkošanai izvēlējāties grāmatas, kuras kaut kā saskaras ar jums. Vitgenšteinam bija tāds jēdziens “ģimeniska līdzība”: viņš salīdzināja lietas, kuras kaut kādā dīvainā veidā saskan kopā. Kā izpaužas jūsu saskaršanās ar prozu?

Goliševs: To ir ļoti grūti izskaidrot. Laikam tā. Pats svarīgākais – no kāda viedokļa notiek interese par cilvēku. Vai viņš tev ir vai nav saprotams.

RL: Cilvēks te ir varonis vai autors?

Goliševs: Tas, par kuru autors raksta. Par kuru viņš interesējas. Prasti sakot – pavisam truls piemērs: ja būs par karjeristu, pat satīriska grāmata, vai par ierēdni, kā Helera “Something Happened”, mani tas neinteresē. Šī kaislība mani neinteresē.

RL: Tātad Gogoli jūs netulkotu?

Goliševs: Netulkotu, jo Melvilam ir stāsts “Rakstvedis Bārtlbijs” – sarakstīts nedaudz vēlāk, lai gan jau gandrīz līdzinās 20. gadsimta absurda literatūrai. Par tādu pašu sīku cilvēku. Taču viņš, atšķirībā no Gogoļa cilvēka, sāk dumpoties. Viņam kaut ko saka, bet viņš atbild: “Es nevēlētos to darīt.” Pēc tam viņu atlaiž no darba, viņš sēž savā kuģniecības kantorī... Jau esmu piemirsis sižetu. Protams, es drīzāk tulkotu šo. Nu, kā vēl lai paskatās. Ja, piemēram, tulko par slepkavu...

RL: ...tad ne jau tāpēc, ka tulkotājs pats ir potenciāls slepkava. Prustu tulko ne jau tāpēc, ka viņš ir homoseksuāls.

Goliševs: Prustu es netulkotu tāpēc, ka pat izlasīt viņu nespēju.

RL: Neticu! Viņš taču ir lielisks.

Goliševs: Tur astoņus sējumus jādzīvo sveša dzīve. Es esmu izlasījis tikai divus. Man nav interesanti šajā dzīvē iegrimt. Visos šajos smalkumos. Bet izvēle, ko tulkot, ir atkarīga no šādām prastām gaumēm, pirmkārt, bet otrkārt – no paša opusa. Parasti tas kļūst skaidrs pēc divām trim pirmajām lappusēm. Par ko cilvēks raksta, kas viņu neinteresē. Es, piemēram, netulkotu Filipu Rotu. Tāpēc, ka viņš visu laiku raksta par sevi. Bet viņš pats par sevi nav interesants cilvēks.

RL: Folkners, manuprāt, ir ļoti interesants. Gan par sevi, gan par citiem.

Goliševs: Vispār viņš par sevi maz raksta. Protams, aiz tā visa ir viņš pats. Taču Rots ir ļoti garlaicīgs un fokusējies uz sevi. Man vairākas reizes ir piedāvājuši viņa grāmatas. Slavenas grāmatas, labas. Pat “Portnoja gadījumu”. Taču kaut kur ap vidu tas apnīk. Ir ļoti grūti to izskaidrot. Nu, pret vieniem cilvēkiem jūs izjūtat simpātijas, pret citiem – it kā taču normāli cilvēki – nekā. Ne visu iespējams izskaidrot racionāli.

RL: Labi. Ja mēs uztaisītu tāda stila interviju, ka es jūs lūgtu nosaukt trīs autorus, kuri raksturotu – nevis tieši, bet pastarpināti – šo saskaršanos...

Goliševs: Triju nav. Līdz padomju valsts sabrukšanai es tulkoju tikai Selindžeru. Nē, tagad jau vairs nespēju nosaukt – tagad jau vairs īsti nav no kā izvēlēties.

RL: Es jau negribēju neko īpašu – tāpat, kā lūdzot, lai cilvēks nosauc “trīs filmas, kuras patīk”. Un es pēc tām varu izveidot tādu kā viņa portretu, kaut kas tur iezīmējas. Un man likās: ja jūs minētu trīs autorus, man rastos priekšstats par jums pašu.

Goliševs: Es labāk pateikšu par filmām. Tur droši vien būtu “Mans draugs Ivans Lapšins”, “Pelni un dimants” un droši vien Bergmans, pat nezinu, kura.

RL: Un tomēr – kura?

Goliševs: Nu, laikam “Septītais zīmogs”.

RL: Tad man uzreiz nāk prātā nākamais jautājums...

Goliševs: Tūlīt – es pateikšu par grāmatām. Redziet, kad es sāku tulkot Vorena “Visā ķēniņa zemē neviens…”, es tur sapratu katru cilvēka kustību. Cilvēciski sapratu. Par Folkneru nevar sacīt, ka viss ir saprotams, bet tas ir aizraujoši. Es saprotu, kā viņš domā, kā iekārtots viņa prāts. Vienreiz esmu redzējis viņu dzīvē. Un tas bija viens no visspēcīgākajiem iespaidiem. Nu tā... par ko mēs runājām?

RL: Jūs nosaucāt filmas un teicāt, ka tūlīt pateiksiet par grāmatām.

Goliševs: Jā, tā nobīde... Jaunībā uz grāmatām reaģē spēcīgāk nekā vecumā. Tad vēl, manuprāt, Steinbeka “Noklīdušais autobuss”. Nu, tur, protams, ir bezdibenis.

RL: Ja nemaldos, te var saskatīt to, ko dīvainā kārtā, veltīdams jums dzejoli, noskārta Brodskis.

Goliševs: Nu, “Птица уже не влетает в форточку”⁶ – tur viņš pietēloja nabadziņu. Ar mani tam nav nekādas saistības.

RL: Bet kaut kas mani pārsteidza. Tas bija 1972. gads. Jums bija 35 gadi, Brodskim – 33. Vispār jau vīrietim tas drīzāk ir plaukums. Bet dzejolis ir par vecumu. Kāpēc viņš uzrakstīja šo dzejoli, vēl piedevām arī veltīdams jums?

Goliševs: Es nezinu. Viņš to varēja veltīt kuram katram. Par vecumu – neatceros, viņš to uzrakstīja pirms aizbraukšanas vai pēc. Pirmām kārtām, manuprāt, viņš savu piecdesmit sešu gadu laikā nodzīvoja četrus mūžus. Ņemot vērā, cik daudz viņš paveica.

RL: Un arī to, kā viņš sadega. Viņš baisi ātri sāka novecot.

Goliševs: Viņš jau sākumā nebija sevišķi vesels, bērnībā viņam bija sirdskaite. Nu, tad vēl smēķēšana. Manuprāt, ir tādi cilvēki – piemēram, Ļermontovs –, kuri 27 gadu laikā paspēj kaut ko uztaisīt. Viņš pa to laiku diezgan daudz paspēja. Ne visi ir tik stipri kā Tolstojs. Es nevaru teikt, ka 35 būtu pats plaukums. Manuprāt, vislabākais vecums ir 50 gadi, 55. Kad tev vairs neko nevajag. Tu jau redzi, ka nekā nebūs, bet kājas vēl kustas. Viņam tas vienkārši notika agrāk. Droši vien no kaut kādas bezcerības sajūtas. Tāda bija dzīve. Jūs laikam septiņdesmitos nepieredzējāt. Tas bija purvs. No tāda možums nevairojas. Možumu vairoja tikai tas, ka viņš sacerēja dzejolīšus, bet apkārtne – tur nebija nekādu cerību. Manuprāt, šo novecošanu paātrināja vēl arī vispārējais klimats.

RL: Kāds klimats? Pīterā?

Goliševs: Sabiedrībā. Tas bija stipri tukšs laiks. Es to vispār pat kaut kā neatceros – tu tulko grāmatas, un tas viss aizrit garām. Tagad diemžēl miera nav, tevi visu laiku baksta ar politiku, ar sīkiem kariem. Savukārt 72. gadā, šķiet, nekas nenotika.

RL: Es tik un tā mēģinu jums pielāgot šo Brodska dzejoli. Vienīgais, ko šādi esmu panācis, ir tas, ka esmu sācis pievērst uzmanību jūsu vārdiem, ka viss ir slikts, pelēks, dzīve neko labu nesola un tā joprojām.

Goliševs: Nav runa par to, ka nesola. Nevajag neko gaidīt.

RL: Kad jūs to sapratāt?

Goliševs: Ļoti agri.

RL: Agri – tas ir piecu gadu vecumā?

Goliševs: Nu, ne piecu, bet, kad bija divdesmit pāri. Tu dari to, ko dari, bet paļauties, ka dabūsi prēmiju, nevajag. Tev ļauj dzīvot – tas vien jau ir labi.

RL: Uz ko jūs dzīvojot balstījāties? Uz rutīnu – vai vienkārši: reiz esi piedzimis, tātad jādzīvo?

Goliševs: Šos jautājumus sev neuzdod. Nu, kā dzīvo? Dzīvo un dzīvo. Rutīna, protams. Nu, kaut kas dzīvē notiek – te tu apprecies...

RL: ...te izšķiries...

Goliševs: Jā. Te piedzimst bērns. Dzīve kaut kā notiek. Vienkārši bizness ir tāds, ka paaugstinājums nespīd. Labi, ja nākamā grāmata būs laba. Nu, arī katastrofas līdz šim nav bijušas. Es ļoti sen sapratu, ka, pirmkārt, nevajag būt atkarīgam no kāda cita viedokļa un, otrkārt, nevajag paļauties, ka tev kaut kas būs.

RL: Tas ir, jūs kaut kādā ziņā esat spēris to soli, kuru prasīja Mamardašvili. Viņš uzskatīja, ka cilvēkam, kurš filozofē, jāatsakās no cerības. Nu, vai arī nevajag sevi mānīt ar cerībām.

Goliševs: Teikšu jums godīgi, kā pie bikts. Es iestājos Fizikas un tehnikas institūtā. Lai to izdarītu, bija jānokārto deviņi eksāmeni. Es domāju, ka kļūšu par profesoru un pie manis bariem nāks meičas. Ko es tur ar viņām darīšu – par to es jau vairs nedomāju. Un tā bija pēdējā reize, kad es domāju par nākotni. (Abi smejas.) Pēc tam es aizbraucu uz institūtu – bet uz turieni bija pusotru stundu jābrauc ar elektrisko vilcienu. Tas atradās ārpus pilsētas, un tur bija šitādi dubļi. Sākumā man likās – esmu kaut kur ne tur nokļuvis. Nu, un ko lai iesāk, ja tu uzreiz, ar pirmo septembri, esi nokļuvis kaut kur ne tur? Mums bija marksisma lekcijas, bet mēs aizgājām spēlēt futbolu. Tomēr es izvilku līdz galam. Aiziet jau vairs nevarēju, jo tēvs bija slims, viņš noskumtu. Un, ja tu aizej no institūta, paraus armijā. Ja reiz esi iekūlies, jācieš. Nu, par profesoru kļuvu, bet ne tik ļoti paveicās.

RL: Dzejniekam Losevam ir tāda skicīte ar nosaukumu “Esmu redzējis Staļinu, ticies ar piedzērušos Ļeņinu, ļoti nobiedējis Hruščovu, sanaidojies ar Tiņanovu”. Viņš stāsta tādus stāstiņus. Staļinu viņš īstenībā ir redzējis tribīnē. Ļeņins, kuru viņš redzējis, ir tas, kurš pārģērbjas par Ļeņinu un piedzēries ņemas gar mauzoleju. Hruščovam viņš patiešām reiz nejauši uzgrūdies kaut kādā izstādē – un visi briesmīgi izbijušies. Kas tur bija ar Tiņanovu, es neatceros. Ja jums vajadzētu izveidot tādu skici, kā jūs to zīmētu? Ko jūs nobiedētu un ko būtu redzējis piedzērušos?

Goliševs: Jūs interesē priekšnieki? Staļina meitu esmu redzējis, mūsu mājā dzīvoja viņas draudzene. Hruščovu esmu redzējis tikai vienu reizi, no sāniem: bija Benija Gudmana koncerts, viņš nez kāpēc bija ieradies, sēdēja ložā vai galerijā. Man blakus sēdēja viņa apsargs. Neklausījās, bet skatījās gar rindu, droši vien viņam šo rindu vajadzēja kontrolēt.

RL: Mākslinieks Kirils Mamonovs stāstīja, kā puikas gados viņi centušies nokļūt Staļina bērēs. Viss bijis aplenkts, viņi staigājuši apkārt, viņus tur gandrīz samīdīja.

Goliševs: Es dzīvoju 200 metru attālumā no Kolonnu zāles, kur stāvēja viņa zārks. Bija tikai jāiziet cauri pagalmam un mazu gabaliņu pa šķērsielu. Ļaudis staigāja, drūzmējās. Man bija paziņa – tas apraudājās. Tiešām, bija zināmas bažas – kas nu tagad būs? Taču es viņu neesmu redzējis. Kaut gan tēvs vienu reizi bija mani aizvedis uz demonstrāciju.

RL: Vēsturnieks Mihails Gefters kādu laiku bija Jeļcina padomnieks. Viņš bija padomju vēstures pētnieks. Stāstīja, ka ar Jeļcinu viss bijis tik riebīgi, ka viņam kā vēsturniekam atlicis vienīgi pievērst uzmanību šai savai riebuma sajūtai. Tas bijis vienīgais pieejamais objekts.

Goliševs: Riebīguma sajūtai? Visa tā dēļ, kur viņš bija iesaistīts?

RL: Jā, tieši tā. Vai jūs esat pievērsis uzmanību savai attieksmei pret dzīvi kā objektam, par kuru vērts padomāt?

Goliševs: Nē, nekad. Visu mūžu esmu centies iespējami mazāk domāt.

RL: Kāpēc?

Goliševs: Kāds no tā labums? (Smejas.) Par to nemaksā.

RL: Nu, es jums par interviju arī nemaksāju, bet jūs taču ar mani sarunājaties.

Goliševs: Bet kāda vajadzība par sevi domāt? Ja tev ierosina darīt kaut ko nepatīkamu – atsakies. Mums reiz rakstīja, ka esot jāstājas… Būsim laboratorija, kura cīnās par komunistiskā darba brigādes nosaukumu. Un tālāk punkti, trīs lappuses mašīnrakstā, kas kuram jādara. Es pateicu, ka ne ar kādu pavēli nestāšos. Kaut kādas glupības. Mums bija trīs cilvēki, kuri atteicās. Viens no viņiem bija komunists – kaut kā negribēja stāties. Vēl viens bija vienkāršs strādnieks no rūpnīcas. Ļoti aizkustinošs cilvēks, pavisam vienkāršs. Viņš teica: “Es nestāšos, jo mums rūpnīcā viss bija labi, bet, kā iestājāmies, uzreiz sākās zagšana, dzeršana. Nestāšos.” Ir konkrēts uzdevums – ja negribi noķēzīties ar sūdiem, neej. Man saka: “Stājies sabiedriskajos kārtības sargos!” – “Nē, neiešu tantiņām uz ielas puķes ņemt nost, lai tak tirgo.” – “Mēs tevi izsauksim.” – “Nu, sauciet ar.” Ja būtu pie viņiem aizgājis, varbūt pēc tam pats domātu, cik esmu slikts. Bet es negāju. Protams, dzīvē gadās nolaist tūku un pēc tam sevi sunīt. Negrēko tikai mirušie. Bet vispār no nepatikšanām var izlocīties.

RL: Bet jūs tomēr sešus gadus studējāt, pacietāt. Nevarējāt droši zināt, ka tas nav jums. Tātad mazliet esat apsvilinājies. Vai jums ir izdevies uzreiz droši apiet tās lietas, kuras jūs nevēlaties?

Goliševs: Saprotiet, tā bija tāda, kā lai saka, atsevišķa iestāde. Es zināju, ka fizikas jomā nekā labāka nav. Ar ķīmiju man nodarboties negribējās, bet humanitārās lietas – tas uzreiz atkrita, jo tur viss bija pilnīgi saindēts. Nu, ko tad darīt? Iet pagalmu slaucīt? Kaut kā prāts nenesas. Gribējās tomēr iegūt augstāko izglītību. Īpašas izvēles jau nebija.

RL: Kāpēc jūs nekļuvāt par disidentu?

Goliševs: To ir grūti paskaidrot. Pirmām kārtām, tā bija politika, un visa politika ir riebīga. Un, galu galā, piedzimst vai nu par cīnītāju, vai ne par cīnītāju. Es laikam piedzimu ne par cīnītāju. Lai gan pazinu diezgan daudz disidentu. Vasarā vairākus mēnešus no vietas dzīvoju Tarusā, bet tas ir 101.kilometrs. Tur viņu bija papilnam.

RL: Vai ar Cvetajevas meitu jūs sapazināties tur?

Goliševs: Viņa jau nebija disidente. Jā, ar viņu es iepazinos tur. Bija atbraukusi ar draudzeni, ar kuru bija kopā sēdējusi, – Adu Aleksandrovnu. Kamēr nebija uzcēlušas savu māju, viņas bija pierakstītas mūsējā. Es mēdzu ar viņu tikties. Pat prasījos viņai malku saskaldīt. Taču viņa izvēlējās kaut kādus vietējos.

RL: Piedošanu?

Goliševs: Nē, nu, vienkāršus večus. Vietējos. Nezinu, kāpēc, es ļoti apvainojos. Nu, ne jau stipri, protams.

RL: Vai jūs pazināt arī Nadeždu Mandelštamu?

Goliševs: Jā, arī viņa pie mums dzīvoja. Gadu vai pusotru.

RL: Pie jums?

Goliševs: Jā, tāpat vien dzīvoja, manā mājas pusē. Mums tur bija māja. Puse mātei, puse tēvam. Pēc tam māte ar vīru tur dzīvoja pastāvīgi, bet tēvs brīžiem. Un viņa vienkārši pie mums dzīvoja.

RL: Tikko ir iznākusi Profera grāmata – viņš raksta arī par...

Goliševs: Par Mandelštamieni, jā.

RL: Kā viņš atbraucis no Amerikas un Nadeždai Jakovļevnai stāstījis, ka Brodskim bijis otrs insults. Un viņa uzreiz noprasījusi: “Pārpisies?”

Goliševs: Jā, nu, to es tulkoju...

RL: ... (smejas) Ā, jūs to tulkojāt...

Goliševs: Nu, jā... Nu, viņa bija tāda indīga, brīžiem. Dzīvodama pie mums, viņa rakstīja savus memuārus, lasīja priekšā mātei un viņas vīram. Es negāju klausīties, neinteresējos.

RL: Jūs kaut kā ļoti viltīgi esat tur uzvedies.

Goliševs: Nemaz arī ne viltīgi. Man labāk patika iet uz upmalu, peldēties. Kā anekdotē par Marksu, zināt? Iet divi gruzīni. Viens saka: “Zini, kas tas tāds?” – “Nē,” tas atbild, “nezinu.” – “Nu kā tu vari nezināt? Tas taču ir Kārlis Markss!” – “Nu ko tu man piesienies? Tev sava kompānija, man sava.”

RL: Man ir tāds vispārīgs jautājums. Es tā saprotu, ka jūs Brodski labi pazināt, un viņš jums veltīja dzejoļus. Par ko jūs ar viņu runājāt, ko darījāt?

Goliševs: Vispār viņš mēdza ierasties Maskavā darīšanās, tad viņš apmetās pie mums. Par ko runājām – to nav iespējams atcerēties. Par visu ko. Ne par politiku, tas ir droši. Viņš īstenībā bija diezgan rosīgs. Viņam bija ļoti daudz enerģijas. Visu laiku viņam bija kaut kādas darīšanas, kaut kādi darbi. Visbiežāk viņš mēdza atbraukt tad, kad viņam deva tulkot dzejoļus.

RL: No kādas valodas viņš tulkoja? No angļu?

Goliševs: No angļu.

RL: Vai jūs viņam palīdzējāt?

Goliševs: Nē. Lai gan viņš angļu valodu zināja diezgan slikti.

RL: Tādēļ jau arī jautāju. Zinu, ka viņš lūdza palīdzību Sergejevam.

Goliševs: Varbūt. Es viņam reiz iedevu palasīt kriminālromānu, bet viņš teica: nē, šito es nevaru. Taču dzejoļus viņš, manuprāt, vienkārši juta ar iekšām. Esmu vienu otru viņa atdzejojumu lasījis, patiešām ļoti labi. Protams, tiem ir ļoti spēcīgs viņa zīmogs, struktūrā. Tomēr viņš laikam gan atdzejoja to, kas viņam bija tuvs. Kaut arī... Nu, viņš atdzejoja metafiziķus. Tātad tas kaut kā saskanēja ar viņa uzbūvi. Nezinu, vai viņš izmantoja padomus. Domāju, ka ne pārāk. Ja arī izmantoja, tad drīzāk Pīterā, jo tas netika darīts ceļā.

RL: Es tomēr īsti nesaprotu. Tarusā pie jums dzīvoja Mandelštama, šeit mēdza ierasties Brodskis. Kas tā jums bija par māju, kur nemitīgi nāca tādi cilvēki?

Goliševs: Runājot par Tarusu – mātei un patēvam bija diezgan plašs paziņu loks.

RL: Māte bija tulkotāja?

Goliševs: Māte bija tulkotāja. Tēvs ļoti agri nomira. Paspēja māju uzcelt, taču nodzīvoja tajā tikai piecus gadus. Patēvs galvenokārt gulēja uz tahtas. Taču, kad bija piecēlies, varēja uzrakstīt scenāriju. Redziet, viņš bija kosmopolīts. Viņš bija kritiķis.

RL: Ja kosmopolīts, tātad ebrejs?

Goliševs: Jā, viņš bija pa pusei polis. Tēvs bijis polis, māte – ebrejiete. Uzvārds viņam bija poļu. Īstenībā viņu sauca Potašinskis. Potins bija pseidonīms. Reizēm viņš rakstīja scenāriju, reizēm – kādu rakstu. Kosmopolītisma laikā viņš mēdza rakstīt recenzijas, kuras kaimiņš pēc tam, parakstītas ar savu uzvārdu, nesa uz avīzi. Par to viņš tam maksāja pusi honorāra. Viņi bija tādi... ne gluži no elites, bet... Kā tur uzradās Nadežda Jakovļevna, es nezinu. Kā uzradās Ariadna Efrona, arī nezinu. Zinu, kā uzradās Brodskis.

RL: Kā uzradās Brodskis?

Goliševs: Brodskis uzradās ļoti vienkārši. Viņš Maskavā bieži apmetās pie Ardoviem. Ahmatova arī pie viņiem bieži dzīvoja. Pēc tam jau viņu sāka ķerstīt, sākās apvainojumi – “pieliterārais trans” –, un viņš saprata, ka nebūs labi. Tad Ahmatova pateica: “Brauc pie Potiniem – nerēgosies acīs.” Un viņš arī atbrauca. Viņa teica: “Es viņiem nepatīkot, bet jūs ielaidīs.” Tas ir, dzejas ziņā nepatīkot, nevis kā cilvēks. Tā man Brodskis stāstīja. Viņi tiešām mājās laida iekšā visus. Tur bija ļoti daudz ļaužu. Vēlāk Gorenšteins bija pierakstīts mūsu mājas grāmatā.

RL: Kad apmetās pie jums, Brodskis bija aptuveni jūsu vecumā. Jūs uzreiz sadraudzējāties? Viņš bija “jūsu kompānija”?

Goliševs: Jā, viņš pēc tam kļuva par manu kompāniju. Nu, viņš tur dzīvoja nedēļas divas, viņam Pīterā radās personiskas darīšanas. Bija spiests uz turieni aizbraukt, un tur viņu uzreiz saņēma ciet. Bet viņš ar mums kaut kā uzreiz saderējās, neko nevajadzēja pārspriest – viss bija saprotams. Puslīdz tāds pats vecums un droši vien noslieces. Arī ar sabiedrību attiecības bija līdzīgas.

RL: Kā jūs iemācījāties angļu valodu?

Goliševs: Ļoti vienkārši iemācījos – no 4. līdz 9. klasei gāju pie skolotājas. Māte bija viņu nolīgusi.

RL: Bet kā ienāca prātā mācīties? Tas taču nebija laiks, kad cilvēki mācījās svešvalodas.

Goliševs: Nu, māte zināja angļu valodu. Lai gan apgalvoja, ka pie skolotāja mācījusies divus mēnešus. Es toties mācījos 15 gadus un joprojām nezinu. Tur arī bija dīvaini, skolotājai bija vīrs, autortiesību advokāts, uzvārdā Šusters, viņu ietupināja. Pašu skolotāju padzina no Ārējās tirdzniecības institūta. Viņa palika bez darba. Mācību stunda maksāja 25 rubļus. Un gadus divus vai trīs es reizi nedēļā gāju pie viņas mācīties. Pēc tam sāku lasīt grāmatas.

RL: Kad jūs sastapāt savu pirmo ārzemnieku, ar kuru varējāt runāt angliski?

Goliševs: Tas laikam bija 1962. gadā. Mēs gājām pusdienās uz viesnīcu Ļeņingradas prospektā. Pie mums ēdnīca bija draņķīga un gandrīz par tādu pašu naudu. Un mēs ar paziņu – to pašu, ar kuru vēlāk tulkojām Selindžeru, – sagadījāmies pie viena galdiņa ar amerikāni un viņa sievu. Tas bija tāds kritiķis vai publicists Džozefs Norts. Mēs to, protams, nezinājām. Man nebija kaklasaites, un Norta sieva ar liftu uzbrauca uz numuru un atnesa man kaklasaiti. Tad nu ar viņiem mēs runājām angliski. Tieši par Selindžeru spriedām. Es teicu, ka viņš vairs neko neuzrakstīs. Jau bija iznācis “Uz kraujas rudzu laukā”. Bet tad nāca klajā “Augstāk spāres, namdari!”. Es īstenībā nesaprotu, par ko viņš mūs noturēja. Maskava, divi jauni vīrieši, diezgan kārtīgi ģērbušies...

RL: Kāpēc viņa jums uzdāvināja kaklasaiti?

Goliševs: Laikam sametās manis žēl. Nodomāja, ka esmu nabadzīgs un man nav kaklasaites.

RL: Tātad viņa neko nesaprata?

Goliševs: Nē, viņa vienkārši domāja, ka vajag man uzdāvināt kaklasaiti. Neko vairāk viņa nedomāja. Krietna tante. Es to kaklasaiti paņēmu. Tā bija sarkana vai rozā. Bet Norts pēc tam teica, ka viņam esot grāmata “Starp cilvēkiem nav svešinieku” (No Men Are Strangers).

RL: Jūs smiesieties, bet, kad es 2003. gadā pirmo reizi devos uz ASV, spēju domāt tikai un vienīgi par Majakovski. Un vispār man likās, ka tur no vienas vietas ir rūpnīcas, pilsētas... Bet ieraudzīju neprātīgi skaistu dabu. Mēs daudz braukājām ar mašīnu, no Losandželosas aizbraucām līdz Ņujorkai, un Amerika mani vienkārši satrieca. Visi mani minējumi par to faktiski izrādījās aplami. Kā bija jums? Vai jūs satrieca tā “īstā” Amerika, kuru jūs ieraudzījāt?

Goliševs: Sākumā tā bija neīstā – Ņujorka. Tur mani pilnīgi nekas nepārsteidza. Tas bija tolaik, kad uz Ameriku brauca Gorbačovs, un komplektam tika sūtīti šādi tādi rakstnieki. Nu, lai būtu kultūras rosme. Nu, ar šiem cilvēkiem viss kaut kā ir saprotams. Cita lieta – tur uz ielām ir kaut kāda kolosāla brīvības sajūta. Tas bija 1987. gads. Es labi atceros. Tā sajūta tur vienkārši bija gaisā. Kā cilvēki iet, kādas viņiem ir sejas. Es tur pat nespēju formulēt, kas par lietu. Pilnīgi cita gaisotne. Gluži lieliska. Vispār man nepatīk braukāt uz ārzemēm. Bet tur mūs sagaidīja kaut kādi rakstnieki, dzejnieki. Tulkotāju bija maz. Bija viens ANO tulks, kurš visu mūžu bija precējies ar krievietēm. Trīs reizes. Tāds pamatīgs tēvainis. Labi runāja krieviski. Lai gan pats rakstīja grāmatas par homeopātiju. Es nez kāpēc ar viņu runāju. Mēs tur bijām cilvēki septiņi. Mūs vedināja braukt pie rakstniekiem. Vienreiz aizbraucām pie Normana Meilera, bet tikai mēs abi, pārējos mūsu rakstniekus tas galīgi neinteresēja. Bet vispār mani tur nekas nepārsteidza. Es vēl pāris reizes skaļi iesmējos, jo zināju, kā viņiem smadzenes darbojas. Dzirdēt pazīstamu spriešanas veidu ir ļoti smieklīgi. Tas droši vien izskatījās nepieklājīgi, taču īstenībā bija ļoti patīkami.

RL: Vai atceraties, kā tad īsti viņiem tās smadzenes darbojas?

Goliševs: Nē, neatceros. Tas ir kā meldiņa fragments – dzirdi, bet izskaidrot nespēj. Te arī tas pats. Es sapratu, ka viņi ir diezgan dzīvespriecīgi, taču reizē itin vāciski kārtīgi. Viss tiek darīts pēc saraksta. Kā viņiem strādā domāšana – to es nespēju pateikt, taču man tas ir saprotams.

RL: Saprotams, pateicoties grāmatām?

Goliševs: Jā, pateicoties grāmatām. Kam tad vēl? Filmu bija divarpus. Es smējos, jo dzirdēju pazīstamus tekstus. Pazīstamu loģiku. Kura ļoti atšķiras no mūsējās. Mēs tomēr dzīvojām totalitārā sabiedrībā, pie mums pasaule bija iekārtota citādi. Manuprāt, viņi tur ir atklātāki nekā mūsējie.

RL: Kāpēc tad jūs tur nepalikāt?

Goliševs: Nu, tu tur tomēr esi viesis. Tur ir ļoti labi. Vienu septembri lasīju lekcijas Bostonas Universitātē. Viena paziņa man teica, lai palieku. Bet tieši tad bija beigušies padomju laiki. Nu, te savējie dzīvo, ģimene, paziņas. Un vēl viens apsvērums – tulkot man patīk labāk nekā strādāt par pasniedzēju.

RL: Lai gan jūs sakāt, ka tulkojat naudas dēļ.

Goliševs: Tagad jau tā vairs nav nekāda nauda. Agrāk es no tā pārtiku.

RL: Nu, padomju laikā varēja.

Goliševs: Jā, iznāca vairāk par inženiera algu. Nē, īstenībā ne jau nauda bija galvenā, bet pati nodarbošanās. Tulkot tomēr ir vienkāršāk nekā pašam kaut ko rakstīt. Bet tur vajadzētu domāt.

RL: Un jums domāt nepatīk.

Goliševs: Lieki – nepatīk. Tulkojot tu domā, bet tas pārāk nenodarbina smadzenes. Viss notiek automātiski. Bet tur es katram semināram nedēļu gatavojos.

RL: Liekas, jūs esat teicis, ka cilvēkam nevajag neko vairāk par galdu, krēslu un dažām grāmatām.

Goliševs: Ja viņš ir tulkotājs. Īstenībā vajag gan vairāk. Vēl vajag paēst, kaut kur nopelnīt naudu. Agrāk vajadzēja papeldēt. Tagad vairs ne. Tagad kaut kā samazinās iespējas. Un vajadzības.

RL: Gandrīz kā Oļešam. Viņam ir stāsts “Liompa”. Atceraties?

Goliševs: Nē.

RL: Par mirstošu cilvēku, kurš guļ un vairs nespēj piecelties no gultas. Un viņš skatās uz savu istabu un pēkšņi saprot: jo vairāk priekšmeti no viņa attālinās, jo vairāk tie zaudē jēgu. Viņa acīs. Kaut kur tur mētājas veca vilciena biļete.

Goliševs: Te – eņģeļa spārni, piepūšami.

RL: Te – piepūšami eņģeļa spārni. Un viņš saprot: kāda nu vairs biļete! Viņam tai vairs nav nekādas nozīmes. Viņš skatās uz žurku, kura tur skraidelē, un mirstošajam briesmīgi gribas uzzināt, kā to žurku sauc. Tomēr viņš saprot, ka to zināt nedrīkst. Un, jau ieslīdzis tādā pussnaudā, viņš pamostas, kliegdams: “Liompa!” Un nomirst.

Goliševs: Tā sauc žurku.

RL: Tā to sauc. Un es iztēlojos, ka jums ir rakstnieka galds un viss pārējais... Kur lietām vēl ir kaut kāda jēga... Bet viss pārējais jau puslīdz...

Goliševs: Tik tiešām. Taču, lai izmestu, vajag padomāt, ka tev ir žēl... Un arī tas prasa darbu. Atceros, kad nomira patēvs un māte, es mēzu to mājas pusi, kurā viņi bija dzīvojuši. Viņš bija krājis visus padomju dzejniekus. Nevar taču zināt, ja nu pēkšņi kāds no viņiem izrādīsies labs.

RL: Un vai izrādījās?

Goliševs: Kurš bija labs, tas arī ir. Taču viņam bija stingra doma, ka šimbrīžam novērtēt nav iespējams. Un, es atceros, viņiem bija milzīga lāde. Lādē – trauki. Cilvēku nav, bet cik trauku! Dakšiņas, šķīvji, ļoti daudz lieka. Un tas pats visā mājā. Viss piebāzts ar grāmatām, kuras neviens vairs nelasīs. Man, re, stāv “Bailes un trīsas”. Es tās vairs neizlasīšu, bet ārā mest žēl. Un tā ar visu pārējo.

RL: Agrāk šeit, Maskavā, ar grāmatu pieejamību bija nedaudz labāk nekā Rīgā, un es tās pirku priekšdienām. Nemaz nezinu, vai man tas patīk vai ne. Tā pamazām tās sāka iekrāties. Tāpat vien, katram gadījumam.

Goliševs: Jā – ja nu pēkšņi sāksi jaunu dzīvi? Taču es sen esmu sapratis, ka nekad nesāksi.

RL: Es arī to esmu sapratis, un tā ir viena no visskumjākajām grāmatu īpašībām. Kad tu uz tām skaties un saproti, ka tās jau ir kļuvušas drīzāk par rotājumu. Reiz mēs ar draugu aizbraucām uz Gruziju pie viņa radiniekiem un tur sākām stipri žūpot. Kad dzīres beidzās, mūs nolika kaut kādā istabā, un mēs tur gulējām. No rīta pamodies, es ieraudzīju grāmatplauktus. Tie visi bija pilni ar grāmatām, taču muguriņas bija nevis uz šo pusi, bet pret sienu. Es ļoti nobrīnījos. Neko taču nevar atrast? Bet viņi teica, ka visas grāmatas, kuras ir izlasījuši, viņi apgriež tā. Grāmatas tur stāv kā piemineklis tam, ka ir izlasītas.

Goliševs: Lieliski. Es ļoti maz varu apgriezt.

RL: Jūs varat apgriezt paša tulkotās grāmatas.

Goliševs: Tas gan. Bet, kad visu dienu nosēdi, ar to nodarbodamies, pēc tam ir ļoti grūti lasīt. Un tagad es vispār ļoti lēni lasu.

RL: Sakiet, vai tie piepūšamie spārni ir jūsējie?

Goliševs: Nē, meitai bija kaut kāda eglīte. Ziemsvētki vai kaut kas tāds. Pirms gadiem trim. Bija jānopērk spārni, jāpiepūš, un viņi tur tēloja eņģeļus. To eņģeļu tur bija, ka nemetas, pusklase. Šitie spārni bija sapirkti kādi trīsdesmit gabali. Vēl joprojām gaiss nav izlaists.

RL: Sakiet, ja reiz jums ir tik laba dzirde – vai nav vēlēšanās pārstāt nodarboties ar valodu un pāriet pie mūzikas?

Goliševs: Par vēlu. Es augu tādā laikā, kad mūziku mācījās maz. Pirmām kārtām nebija iespēju, pat idejas nebija. Un tagad ko varētu iesākt? Notis es nepazīstu. Dzirde man īstenībā nav pārāk laba. Novecojot ausī kaut kas notiek, un parādās šķības notis. Bet es gribēju būt trompetists džezā. Kad man bija kādi 20 gadi.

RL: Pionieru laikā parasti gribas būt taurētājam, jo viņš soļo pa priekšu.

Goliševs: Nē, es gribēju kā Ārmstrongs, nevis soļot.

RL: (Smejas.) Jūs reiz garāmejot ieminējāties, ka tagad ļaudis runā šausmīgi un televīzijas diktori neprot locīt lietvārdus. Kad jūs dzirdat mūsdienu runu uz ielas, televīzijā, nerediģētos tulkojumos un ir sajūta, ka valoda atrodas krīzes stāvoklī, vai tas, jūsuprāt, liecina par plašāku antropoloģisku katastrofu?

Goliševs: Pirms gadiem 30 es staigāju pa ielu un klausījos sarunu fragmentus. Teksti tādi: “Tak pasūti viņu nahuj,” vai: “Es iespļāvu viņam ģīmī un aizgāju.” (Smejas.) Tagad vairs neklausos. Nedomāju, ka tā ir katastrofa. Vienkārši ir ļoti liela tehnikas ietekme. Televīzija, kurā par diktoriem strādā, kas pagadās. Un izruna viņiem mēdz būt slikta. Agrāk viņi skaitījās pie partijniekiem, un viss bija ļoti kārtīgi. Tagad katrs var runāt par sevi, un visai bieži viņi ir neizglītoti. Dators arī bieži bojā sarunu. Agrāk cilvēki vismaz rakstīja kaut kādas vēstules. Tagad valoda ir kā suņiem. Vienkārši mainās civilizācija, bet tā nav katastrofa.

RL: Man gan šķiet, ka tas, kā runāja Šarikovs “Suņa sirdī”, cilvēkiem, kuri bija uzauguši ar skaistu, izglītotu krievu valodu, arī šķita krīze.

Goliševs: Šai ziņā, manuprāt, krīze notiek nemitīgi. Ja jūs vai mani salīdzinātu ar viduslaiku bruņinieku – protams, krīze. Bruņutērpa nav, mīļotās dāmas nav, šķēpa nav – kas tas par cilvēku?

RL: (Smejas.) Īstenībā man ir ļoti interesanti vērot, kā uzrodas visādi jauni vārdiņi, kā valoda visu laiku dzīvo un mainās. Kad jūs raugāties uz mūsdienu krievu valodu ļoti dažādās tās izpausmēs, kā saka, ar ļoti daudziem jauniem “izaicinājumiem”, vai jūs tajā sev atrodat kaut ko interesantu?

Goliševs: Ir labi vārdi, pie kuriem cilvēks pierod. Viens otrs ir uzradies.

RL: Piemēram?

Goliševs: Piemēram, tas pats “izaicinājums”. Vispār 90. gados pie mums viss ļoti izteikti angliskojās. Puse izkārtnes krieviski, puse angliski. Tad šitādi tulkojumi daudz līda laukā. Tagad cilvēki angļu valodas ziņā ir izglītotāki. Toreiz bija diezgan šausmīgi. Man kaut kur te bija drukātas reklāmas... Lūk, piemēram. “Durvis no Eiropas”. (Abi smejas.) Viņi pat nezina, par ko runā.

RL: Varbūt tieši zina?

Goliševs: Nē, nē. Ar garantiju. Tas ir 90. gads. Par logu uz Eiropu viņi noteikti nezināja. Lai gan par Pēteri Pirmo skolā bija mācījušies. Tagad tā vairs nav. Es tajā neko īpašu nesaskatu. Vienkārši ir citi štampi. Taču tie ir un paliek štampi. Agrāk bija “Tautu cīņa par savu neatkarību”. Tagad ir tas pats, tikai citā žanrā. Toreiz tas bija kaut kas politisks, tagad jau vairs nav saprotams, kas. Un vēl jau kaut kā ne pārāk saejies ar cilvēkiem. Tikai ar savējiem. Tādēļ sadursmes ar valodu ir ļoti ierobežotas. Studenti tev neko nevar pateikt, jo ir ieradušies klausīties. Savukārt bērni dzīvo savu dzīvi.

RL: Paldies, Viktor. Es, kā saka, jūs sadzirdēju.