Tūkīdids bija reālists

Tūkīdida tekstu izpēte savās niansēs sasniegusi robežu, aiz kuras koriģēšana kļūst jau pārmērīga. Runājot par Atēnu stratēgu, trimdinieku un vēsturnieku, kurš rakstīja par katastrofālo Peloponēsas karu (431.–404. gads p.m.ē.) starp Atēnām, Spartu un to sabiedrotajiem, un par viņa darbu lasījumiem un interpretācijām, Tūkīdida pētnieki starptautisko attiecību teorētiķiem bieži pārmet pārliecīgu vienkāršošanu. Īpaši viņi kritizē reālistus, kuri starptautiskajās attiecībās pirmām kārtām saskata anarhiju, fundamentālu noslieci uz karošanu un konkurences dziņu, – par to, ka tie pasludina Tūkīdidu par savu idejisko ciltstēvu. Kad reālisti mēģina no Tūkīdida tekstiem izšķetināt kādas vispārīgas sakarības, pēc kurām vadīties mūsu pūliņos izprast cilvēka uzvedību, reakcija uz to ir neiecietīga novaikstīšanās. Kā vienu no nesenākajiem piemēriem var minēt izsmiekla vēršanu pret Greiemu Alisonu, kurš Tūkīdida atziņas attiecināja uz ASV un Ķīnas antagoniskajām attiecībām, saskatot tajās varas pārejas krīzes sakarības, kas sasaucas ar to spēku samēra maiņu, kuru Tūkīdids uzskatīja par Atēnu un Spartas kara “visīstāko cēloni”.¹

Taču tas neattiecas vienīgi uz Alisonu. Pēc dažu kritiķu domām, jebkādi mēģinājumi rakņāties vēsturē, meklējot konflikta modeļus, kas var novest pie kara, vai piedāvāt piemērus no senās pasaules, lai tie palīdzētu pieņemt lēmumus šodien, ir neuzticami un bīstami deterministiski. Daži pat uzstāj, ka starptautisko attiecību pētniekiem vajadzētu atņemt Tūkīdida “Peloponēsas kara vēsturei”, vienam no izcilākajiem Rietumu tradīcijas darbiem par konfliktiem un cīņām, ierādīto centrālo vietu, pārstāt uzlūkot to par savu teoriju priekšteci vai pat vispār beigt to lasīt. Šādā veidā pārspīlēta sarežģītu nianšu meklēšana pati var novest pie sava redukcionisma un iznākumā padarīt Tūkīdida vēsturi teju vai par maznozīmīgu pastāstu.

Tūkīdida darbs tik tiešām ir daudzslāņains un reizēm dažādi tulkojams teksts, kurā mūsdienu pētnieki veikuši meistarīgus “izrakumus”. Daudzi rosīgi un vērīgi prāti uzskata, ka mūsu galvenais uzdevums ir lasīt to piesardzīgi, pārvarēt vēlēšanos vispārināt un, meklējot pavedienus kontekstā, atrast tā smalkos zemtekstus. Taču tieksmē koriģēt paviršus teksta lasījumus un atsegt tā bagāto un sarežģīto saturu interpretētāji var pārcensties, neapzināti atšķaidot būtiskākās atziņas. Akadēmisko pētnieku galvenais uzdevums ir ne vien izgaismot nianses, bet arī uztaustīt pamatus un plašākas sakarības. Ja mēs tos izlaižam no redzesloka, tad nianšu meklējumos varam iznīcināt pašu tekstu. Niansēm reizēm piedēvē pārāk lielu nozīmi. Pat ja ņemam vērā visus precizējumus un atrunas, Tūkīdids tik un tā bija reālists.

Kā jāsaprot apgalvojums, ka Tūkīdids bija reālists? Tas nozīmē, ka viņš bija viens no domātājiem, kuri lika pamatus pesimistiskai intelektuālai tradīcijai, kas uzskata, ka pasaule – piemēram, tā, kuru nācās pieredzēt viņam pašam, – ir savā dziļākajā būtībā salta, skarba un bīstama vieta, kur pats svarīgākais ir vara un cīņa par to. Šajā pasaulē intereses atšķiras un saduras un jebkāda sadarbība neizbēgami ir nepastāvīga. Nav tādas uzticamas varas, kas stāvētu pāri konfliktiem. Neviens nevar būt drošs par pārējo nolūkiem, jo tie var mainīties. Iznākums ir pasaule, kurā var droši paļauties tikai uz paša spēkiem. Vienlīdz svarīgi ir sevi gan nodrošināt pret ārējiem spēkiem, gan arī apdomīgi iegrožot. Lai izdzīvotu šajā pasaulē, polītijām jāpieņem tās uzspiestie ierobežojumi un jārīkojas, ciktāl tie atļauj.

Tūkīdida vēsturē atrodams arī daudz kas cits. Tā pa pusei pēta, pa pusei pamāca. Tā pakavējas pie ciešanām, diženuma, nejaušības, goda, līdzcietības, pie demagoģijas briesmām un paša autora vēlēšanās iemantot intelektuālu nemirstību. Tūkīdids arī pasniedza Atēnu sakāvi kā traģēdiju un aģitēja par savu politisko frakciju. Viņš bija ne tikai trimdinieks, bet arī patriots, un šausmas par Atēnu pagrimšanu līdz tirānijai viņa tekstos mijas ar lepnumu par dzimtenes varenību.

Un tomēr Tūkīdida darba pamatos likts arī vienots pasaules skatījums, ko veido pieņēmumi par to, kādi ir cilvēku rīcības dzinuļi un kādi impulsi viņus pazudina. Labākajā reālisma skolas Tūkīdida vēstures interpretācijā būt apdomīgam nozīmē vispirms pārbaudīt savus aizsargvaļņus un uzturēt stiprus aizsardzības spēkus, uzmanīties no pārliecīgas paļaušanās uz starptautiskām draudzībām, priekšstatiem par taisnīgumu, debesu spēku iejaukšanos vai interešu saskaņu un atcerēties, ka bez minstināšanās un nožēlas izmantota stingrā vara ir ultima ratio, pēdējais līdzeklis. Būt apdomīgam nozīmē, ka valstīm ne tikai pastāvīgi jābūt sagatavotām karam, bet arī allaž jāpatur prātā, ka, reiz uzsākts, karš var iznīcināt pilnīgi visu.

Tūkīdids rakstīja pārliecībā, ka iespējams plašās shēmās izsekot tam, kā darbojas pasaule, – proti, izstrādāt to, ko mēs saucam par teoriju. Būdams universālists, viņš piedāvāja savus empīriskos vērojumus par starptautiskās politikas sakarībām, kas paliek spēkā cauri laikam un telpai. Pieņemdams, ka, pateicoties zināmiem nemainīgiem lielumiem cilvēka dabā, pagātne var rādīt ceļu arī nākotnē, Tūkīdids vēlējās, lai viņa darbu “atrod par noderīgu tie, kuri grib skaidri izprast notikumus, kas norisinājušies mūsu pagātnē” un kas “agri vai vēlu un visai līdzīgā veidā atkārtosies nākotnē”. Šādā garā tad nu apsveriet dažas atziņas, kas smeļamas no Tūkīdida teksta.