Tūkīdids bija reālists

Tūkīdida tekstu izpēte savās niansēs sasniegusi robežu, aiz kuras koriģēšana kļūst jau pārmērīga. Runājot par Atēnu stratēgu, trimdinieku un vēsturnieku, kurš rakstīja par katastrofālo Peloponēsas karu (431.–404. gads p.m.ē.) starp Atēnām, Spartu un to sabiedrotajiem, un par viņa darbu lasījumiem un interpretācijām, Tūkīdida pētnieki starptautisko attiecību teorētiķiem bieži pārmet pārliecīgu vienkāršošanu. Īpaši viņi kritizē reālistus, kuri starptautiskajās attiecībās pirmām kārtām saskata anarhiju, fundamentālu noslieci uz karošanu un konkurences dziņu, – par to, ka tie pasludina Tūkīdidu par savu idejisko ciltstēvu. Kad reālisti mēģina no Tūkīdida tekstiem izšķetināt kādas vispārīgas sakarības, pēc kurām vadīties mūsu pūliņos izprast cilvēka uzvedību, reakcija uz to ir neiecietīga novaikstīšanās. Kā vienu no nesenākajiem piemēriem var minēt izsmiekla vēršanu pret Greiemu Alisonu, kurš Tūkīdida atziņas attiecināja uz ASV un Ķīnas antagoniskajām attiecībām, saskatot tajās varas pārejas krīzes sakarības, kas sasaucas ar to spēku samēra maiņu, kuru Tūkīdids uzskatīja par Atēnu un Spartas kara “visīstāko cēloni”.¹

Taču tas neattiecas vienīgi uz Alisonu. Pēc dažu kritiķu domām, jebkādi mēģinājumi rakņāties vēsturē, meklējot konflikta modeļus, kas var novest pie kara, vai piedāvāt piemērus no senās pasaules, lai tie palīdzētu pieņemt lēmumus šodien, ir neuzticami un bīstami deterministiski. Daži pat uzstāj, ka starptautisko attiecību pētniekiem vajadzētu atņemt Tūkīdida “Peloponēsas kara vēsturei”, vienam no izcilākajiem Rietumu tradīcijas darbiem par konfliktiem un cīņām, ierādīto centrālo vietu, pārstāt uzlūkot to par savu teoriju priekšteci vai pat vispār beigt to lasīt. Šādā veidā pārspīlēta sarežģītu nianšu meklēšana pati var novest pie sava redukcionisma un iznākumā padarīt Tūkīdida vēsturi teju vai par maznozīmīgu pastāstu.

Tūkīdida darbs tik tiešām ir daudzslāņains un reizēm dažādi tulkojams teksts, kurā mūsdienu pētnieki veikuši meistarīgus “izrakumus”. Daudzi rosīgi un vērīgi prāti uzskata, ka mūsu galvenais uzdevums ir lasīt to piesardzīgi, pārvarēt vēlēšanos vispārināt un, meklējot pavedienus kontekstā, atrast tā smalkos zemtekstus. Taču tieksmē koriģēt paviršus teksta lasījumus un atsegt tā bagāto un sarežģīto saturu interpretētāji var pārcensties, neapzināti atšķaidot būtiskākās atziņas. Akadēmisko pētnieku galvenais uzdevums ir ne vien izgaismot nianses, bet arī uztaustīt pamatus un plašākas sakarības. Ja mēs tos izlaižam no redzesloka, tad nianšu meklējumos varam iznīcināt pašu tekstu. Niansēm reizēm piedēvē pārāk lielu nozīmi. Pat ja ņemam vērā visus precizējumus un atrunas, Tūkīdids tik un tā bija reālists.

Kā jāsaprot apgalvojums, ka Tūkīdids bija reālists? Tas nozīmē, ka viņš bija viens no domātājiem, kuri lika pamatus pesimistiskai intelektuālai tradīcijai, kas uzskata, ka pasaule – piemēram, tā, kuru nācās pieredzēt viņam pašam, – ir savā dziļākajā būtībā salta, skarba un bīstama vieta, kur pats svarīgākais ir vara un cīņa par to. Šajā pasaulē intereses atšķiras un saduras un jebkāda sadarbība neizbēgami ir nepastāvīga. Nav tādas uzticamas varas, kas stāvētu pāri konfliktiem. Neviens nevar būt drošs par pārējo nolūkiem, jo tie var mainīties. Iznākums ir pasaule, kurā var droši paļauties tikai uz paša spēkiem. Vienlīdz svarīgi ir sevi gan nodrošināt pret ārējiem spēkiem, gan arī apdomīgi iegrožot. Lai izdzīvotu šajā pasaulē, polītijām jāpieņem tās uzspiestie ierobežojumi un jārīkojas, ciktāl tie atļauj.

Tūkīdida vēsturē atrodams arī daudz kas cits. Tā pa pusei pēta, pa pusei pamāca. Tā pakavējas pie ciešanām, diženuma, nejaušības, goda, līdzcietības, pie demagoģijas briesmām un paša autora vēlēšanās iemantot intelektuālu nemirstību. Tūkīdids arī pasniedza Atēnu sakāvi kā traģēdiju un aģitēja par savu politisko frakciju. Viņš bija ne tikai trimdinieks, bet arī patriots, un šausmas par Atēnu pagrimšanu līdz tirānijai viņa tekstos mijas ar lepnumu par dzimtenes varenību.

Un tomēr Tūkīdida darba pamatos likts arī vienots pasaules skatījums, ko veido pieņēmumi par to, kādi ir cilvēku rīcības dzinuļi un kādi impulsi viņus pazudina. Labākajā reālisma skolas Tūkīdida vēstures interpretācijā būt apdomīgam nozīmē vispirms pārbaudīt savus aizsargvaļņus un uzturēt stiprus aizsardzības spēkus, uzmanīties no pārliecīgas paļaušanās uz starptautiskām draudzībām, priekšstatiem par taisnīgumu, debesu spēku iejaukšanos vai interešu saskaņu un atcerēties, ka bez minstināšanās un nožēlas izmantota stingrā vara ir ultima ratio, pēdējais līdzeklis. Būt apdomīgam nozīmē, ka valstīm ne tikai pastāvīgi jābūt sagatavotām karam, bet arī allaž jāpatur prātā, ka, reiz uzsākts, karš var iznīcināt pilnīgi visu.

Tūkīdids rakstīja pārliecībā, ka iespējams plašās shēmās izsekot tam, kā darbojas pasaule, – proti, izstrādāt to, ko mēs saucam par teoriju. Būdams universālists, viņš piedāvāja savus empīriskos vērojumus par starptautiskās politikas sakarībām, kas paliek spēkā cauri laikam un telpai. Pieņemdams, ka, pateicoties zināmiem nemainīgiem lielumiem cilvēka dabā, pagātne var rādīt ceļu arī nākotnē, Tūkīdids vēlējās, lai viņa darbu “atrod par noderīgu tie, kuri grib skaidri izprast notikumus, kas norisinājušies mūsu pagātnē” un kas “agri vai vēlu un visai līdzīgā veidā atkārtosies nākotnē”. Šādā garā tad nu apsveriet dažas atziņas, kas smeļamas no Tūkīdida teksta.

Naidīgā pasaulē noteicošā loma cilvēka stāvoklī ir bailēm.

Bailes ir elements, kas caurvij un iekrāso Tūkīdida “Vēsturi” vairāk par jebkuru citu spēku. Vārds “briesmas” tajā atkārtojas vairāk nekā 200 reižu. Galu galā, kā atzīmē vēsturnieks Arturs Ekstīns, pilsētvalstis tika fiziski sagrautas pietiekami bieži, lai pret to nodrošinātos. Klasiskās Grieķijas laikā šādu nelaimi piedzīvoja vairāk nekā 40 polisas. Ja pilsēta netika pilnīgi iznīcināta, sakāve varēja nozīmēt aizsargmūru sagraušanu un triecienu tās neatkarībai. Līdz Peloponēsas karam Atēnas un Sparta savas militārās spējas bija izkopušas, vienīgi pateicoties “skarbajai briesmu skolai”. Slikta sagatavotība vai nepareiza attieksme pret briesmām varēja nozīmēt veselas pasaules bojāeju. Tūkīdida stāstījumā iepriekšējās paaudzes sastapās ar “pastāvīgu spiedienu” un vai nu mūžam no kāda bēga, vai samierinājās ar stiprākā uzkundzēšanos. Agri vai vēlu briesmas no ārpuses uzglūn jebkurai polītijai, un šādā gadījumā pārsteidzīgu impulsu vadīta reakcija uz tām var padarīt šo pasauli vēl briesmīgāku. Vērojot, kā Atēnas aizvien aug kā impērija ar daudzām pakļautām valstiņām un kā jūras lielvara, Sparta baidās par savu nākotni, un tie, kas tobrīd ņem virsroku spartiešu iekšējās debatēs, izvēlas preventīvu loģiku – labāk uzbrukt tūlīt nekā vēlāk cīnīties ar vēl spēcīgāku ienaidnieku vai riskēt ar sabiedroto zaudēšanu. Vienlaikus pastāv arī citas bailes – no iespējas, ka posts var nākt no iekšpuses. Spartas valdnieks saka: “Es vairāk baidos no mūsu pašu kļūdām nekā no ienaidnieka iecerēm.” Kā priekšvēstnese idejai, ko mēs tagad dēvējam par anarhiju, proti, augstākas pārnacionālas mieru nodrošinošas varas trūkumu, izskan atziņa, ka uzticēšanās, kas godājama pilsoņu privātajā dzīvē, ir slikts padomdevējs ārpus saviem mūriem.

Tūkīdida vēstures versijā bailes kontrolētā un racionālā formā ir pamatota reakcija. Bezbailība – pārliecība, ka esi kaut kā pasargāts vai nošķirts no briesmām, – var izrādīties liktenīga. Šādā plēsonīgā pasaulē neviena valsts nav izņēmums vai kaut kādā ziņā īpaša, lai kāda būtu tās pagātne vai ģeogrāfija. Kad Tūkīdids stāsta par slaktiņu, ko trāķieši sarīkojuši pilsētiņā, vārdā Mikalēsa, viņš atzīmē: uzbrukums izdevies tāpēc, ka “iedzīvotājus pārsteidza nesagatavotus, jo viņi negaidīja, ka kāds brauks tik tālu ceļu pa jūru, lai viņiem uzbruktu. Arī viņu mūris bija vājš un dažās vietās sabrucis .., un vārti bija vaļā, viņi nebaidījās, ka viņiem varētu uzbrukt”. Šo pašu atziņu, brīdinājumu no mānīgas drošības sajūtas, Tūkīdids attiecina arī uz Atēnām. Izcilā pilsētas sarga Perikla nāve rosināja sajūtu, ka drīkst palaist vaļīgāk savaldības grožus, dodot vaļu panākumu uzpūstai pārliecībai par savu īpašo vietu un ļaujot atmest jebkādas šaubas par saviem spēkiem.

Galvenais spēks ir vara, nevis likums, morāle vai uzvedības normas.

Tūkīdida vēsturē galvenā valūta ir vara; tās iegūšana vai zaudēšana ir jebkuras politikas galvenais jautājums. Šajā ziņā Tūkīdids bija mūsdienu reālisma tiešais priekštecis un rakstīja par ievērību, kas veltāma, citējot Robertu Gilpinu, “primārajai vietai, ko jebkādā politiskajā dzīvē ieņem vara, bet cilvēka motivācijā – drošība”. Slavenā atēniešu pašapjūsmošanas gara cauraustā Perikla bēru runa lielākoties kavējas pie Atēnu varenības – vērtības, kas ļauj rasties visam pārējam un to sargā. Vajadzība iegūt varu, lai atvairītu briesmas, pārsvarā gūst virsroku pār citām dziņām. Tāda ir nepieciešamība vai ierobežojumi, kas veido (taču nediktē) uzvedību. Visi sabiedrotie, kas abās pusēs cīnījās Sirakūzās, tur atradās drīzāk dažādu vajadzību spiediena nekā kulturālas radniecības saišu vai principu iespaidā – tā mums stāsta Tūkīdids. “Viņi stāvēja plecu pie pleca ne jau kādu tikumisku atziņu vai tautisku saikņu dēļ, bet drīzāk, atkarībā no katra atsevišķā gadījuma, dažādu izdevīguma vai spaidu apstākļu mudināti.”

Taču šajā traģiskajā pasaulē, kaut arī valstīm vajadzētu tiekties pēc lielākas varenības, lai varētu dzīvot drošībā, pārāk lieli panākumi var tās arī iznīcināt. Gari kari ir īpaši nopietns politisks kaitējums, tie mudina valsti atmest savaldību un samaitā tās politiku. Traģiskā kārtā panākumi var iedvest polītijām muļķīgu iedomu par to īpašo pārākumu un sagrauj tās katastrofālos perifēriskos karos vai darbībās, kuru rezultāts ir pašu izraisīts politiskā aplenkuma stāvoklis. Tādējādi Tūkīdida redzējums ietver zināmu spriedzi. Tā ir spriedze ne tikai starp vajadzību pēc varas un vajadzību pēc savaldības, starp piesardzību un apņēmīgu rīcību. Spriedze pastāv arī starp struktūru un spēju rīkoties. Nepieciešamība ierobežo, taču nediktē rīcību. Taču zināma spēja rīkoties pastāv, tāpēc Tūkīdids mēģina rekonstruēt vētrainās debates, kas novedušas pie gala lēmumiem. Taču tai nepielūdzamajā pasaulē, kur rūpēs par drošību katrs var paļauties tikai uz sevi un ko mēs tagad saucam par anarhisko starptautisko sistēmu, pārsteidzība mēdz tikt sodīta.

Tas mūs noved pie paša strīdīgākā jautājuma – konflikta starp varu un taisnīgumu, spēku un morāles principiem, kas formulēts slavenajā “Mēlas dialogā”. Atcerēsimies, ka 416. gadā p.m.ē. Atēnas, kas uz ūdeņiem bija pārākas par citām pilsētvalstīm, pieprasīja lojalitātes apsolījumu no neitrālās Mēlas un, kad mazā saliņa atteicās to dot, brutāli nogalināja vai pārdeva verdzībā tās iedzīvotājus. Tūkīdida dramatizētajā dialogā mēlieši atsakās pakļauties, paļaujoties uz dieviem un garā radniecīgajiem spartiešu sabiedrotajiem, un apelē pie taisnīguma principiem, bet pašpārliecinātās Atēnas runā skarbajā spēka valodā. Neko nemēģinot slēpt, atēnieši skaidri un gaiši pasaka, ka stiprākā vara un valdītdziņa ir augstāka. Atēnas būtībā pareģo pašas savu tālāko likteni, kad pēc katastrofālā karagājiena uz Sicīliju tās velti mēģinās izlūgties palīdzību no dieviem.

Humānistiski orientētiem lasītājiem šķiet, ka autora domas vislielākajā mērā atspoguļo mēliešu nostāja. Viņi šo epizodi tulko kā apsūdzību Atēnu pagrimumam, krišanai no visas hellēņu pasaules morālās priekšzīmes līdz slepkavnieciskai, militarizētai uzpūtībai – jaunai Ahemenīdu Persijas despotisma versijai. Šo lasītāju acīs Tūkīdida vēsture pirmām kārtām jāsaprot kā pamācoša fabula, kas brīdina no impēriju negausīgās varaskāres un sava spēka apziņas iedvestās lepnības – kaut arī Tūkīdida sabiedrotais Perikls bija visīstākais impērijas aizstāvis. Bieži vien šīs interpretācijas tapušas, domājot par nejēdzīgajām amerikāņu pārmērībām Vjetnamā un Kambodžā, un Tūkīdids kļūst par starptautiskos likumus un normas godājošās liberālās sirdsapziņas prototipu.

Šajā versijā ir daļa patiesības. Taču, paraugoties uz tekstu un vēsturi kopumā, šķiet ticamāk, ka dažādi Tūkīdida pasaules uzskata aspekti ielikti gan mēliešu, gan atēniešu vārdos. Paturot prātā gan to, kas iznākumā notika ar mēliešiem, gan citviet nepārprotamo uzsvaru, ko Tūkīdids liek uz varas skarbo realitāti, nav šaubu, ka viņš vēlējies norādīt arī, cik dārgi jāmaksā par paļaušanos uz augstākiem spēkiem vai principiem un cik trausls ir likuma spēks brutāla konflikta apstākļos. Mēlieši lolo “dārgu” cerību – iespējams, cildenu, tomēr par to tik un tā jāmaksā izputinoši augsta cena. Kā par mēliešiem rakstīja Fūads Adžamī, atspēkodams Samjuela Hantingtona prognozi, ka politisko lojalitāti diktēs civilizāciju iekšējās saites: “Atēniešu ielenkti, viņi nepadevās, būdami pārliecināti, ka lakedaimonieši agri vai vēlu “kaut vai kauna dēļ nāks palīgā saviem radiniekiem”. Mēlieši ne mirkli nesvārstījās paļāvībā uz savas “civilizācijas” sabiedrotajiem: “Mūsu kopīgās asinis nodrošina uzticību.” Mēs zinām, kas notika ar mēliešiem. Viņu sabiedrotie tā arī neieradās, viņu salu izlaupīja, un viņu pasaule kļuva par tukšu vietu.”

Ja pastāv kādi saistaudi, kas šo nežēlīgo uzbrukumu vieno ar Atēnu vēlāko krišanu, tie būtu meklējami ne tik daudz šīs pilsētas necilvēcībā, cik sodā, ko pagrimušās Atēnas pašas pievilināja, materiāli izšķērdējot savu varenību neveiksmīgā karagājienā, kuru iedvesmoja bezbailīga pārliecība par savu īpašo statusu. Atēnas krita galvenokārt ne jau tāpēc, ka bija negodīgas vai slikti izturējās pret sabiedrotajiem un pakļautajiem, bet gan tāpēc, ka bija kļuvušas katastrofāli pārdrošas. Amorāla rīcība lielākoties bija nosodāma pati par sevi, nevis tāpēc, ka morāles principi izšķirtu kara iznākumu. Pats priekšstats, ka pārmērīga lepnība noved pie sakāves, netieši izriet no tā, ka eksistē plašāka pasaule, ko vismaz daļēji apdzīvo citas nežēlīgas valstis, kuras vēlas un ir gatavas jebkurā brīdī nodot vai uzklupt.

Tiesa, rakstot par asiņaino kerkīriešu revolūciju, Tūkīdids runā par “cilvēces kopīgajiem likumiem”, kurus vajadzētu ievērot tiem, kas alkst atriebties, jo vēlāk tie viņiem būs vajadzīgi. Taču arī uzvarētāji, Sparta un tās sabiedrotie, sarīkoja nežēlīgus slaktiņus, par kuriem rakstīja Tūkīdids: atcerēsimies, piemēram, asinspirtis Lēkitā un Hisijā, platajiešu neveiksmīgo mēģinājumu apelēt pie spartiešu sirdsapziņas, Atēnu karavīru slaktiņu Sirakūzās, Asinaras upes krastos, atbalstu dažādu asinskāru oligarhu sarīkotiem apvērsumiem vai ar “drošības apsvērumiem” apsēstās Spartas pastrādāto 2000 helotu slepeno nokaušanu, kuriem melīgi bija apsolīta brīvība. Un Tūkīdida vēsturē pakļauto sabiedroto dumpi visbiežāk izprovocē spēku samēra maiņa.

Ne jau nekrietna izturēšanās pret vājākajiem, bet nepārdomātais iebrukums Sicīlijā bija viens no tiem transformatīvajiem notikumiem, kas palīdzēja iekārdināt līdz tam vērotājas lomā palikušo lielvalsti Persiju, kura nu iejaucās, nostājoties Spartas pusē un nosverot svaru kausus par labu spartiešiem. Dārijs II iesaistījās karā ar zeltu un karavīriem, lai novājinātu atēniešu spēku un no jauna iekarotu Jonijas grieķus, taču ne jau tāpēc, ka viņu būtu aizskārušas atēniešu pastrādātās zvērības. Persijas iejaukšanos Tūkīdids apraksta samērā skopi, bet viņš rāda mums pragmatiskus, reālistiski noskaņotus satrapus, auksta aprēķina cilvēkus, kas ar savu ieguldījumu vēlas nopelnīt. Kopumā no viņa stāstījuma var secināt, ka tā nav bijusi cīņa par prātiem un sirdīm saskaņā ar starptautiskām normām. Tūkīdids droši vien nebija nekāds Henrija Kisindžera vai asiņainas un nežēlīgas varas politikas (Machtpolitik) cienītāju priekštecis. Taču viņš nebija arī agrīns Garets Evanss, kādreizējais Austrālijas ārlietu ministrs, zvērināts liberāls internacionālists.

Tūkīdida darbam spēku piešķir tieši tas, ka viņš rāda cilvēkus, kuri cenšas rīkoties patstāvīgi nepielūdzamā pasaules spiediena apstākļos. Viņš nezaudē līdzcietības spēju, kad nesaudzīgi apraksta varas brutalitāti. Viņš redz un pieraksta citu ciešanas, lai arī pesimistiski raugās uz iespēju pārveidot šo pašos pamatos nedrošo pasauli. Runājot antīkās pasaules pētnieka Ēriha Grūena vārdiem, “viņš saprata, ka cilvēki pārsvarā rīkojas pēc lietderības un izdevīguma. Taču tas nenozīmē, ka viņš uz šo rīcību noraudzījās ar saltu atsvešinātību”.

Valstīm realitāte jāuzlūko bez eifēmismiem.

Reālisms savā būtībā ir spēja paraudzīties uz pasauli bez eifēmismiem. Šādā aspektā Tūkīdids ir kā zāles pret rožainām brillēm un piedāvā mums domāšanas instrumentus, kas palīdz neļauties nepamatotu gaidu kārdinājumam. Un, ja šajos laikos mēs varam runāt par kādu mānīgu cerību avotu, kas traucē pienācīgi sagatavoties un sagādā nepatīkamus pārsteigumus, tad tas ir plaši izplatītais priekšstats, ka “21. gadsimtam” vai “Eiropai”, vai kaut kam mūsu šolaiku dzīvē vajadzētu izslēgt iespēju, ka ar mums var notikt zināmas nelaimes.

Tagad arī mēs esam atklājuši, ka “cerība ir dārga manta”. Pretēji senākām prognozēm, ka ekonomiski augoša Ķīna pazemīgi pakļausies ASV hegemonijai, tā sagrābj zemes, nevairās izmantot draudus un iebiedēšanu un ir ķērusies pie kara flotes un kodolspēku audzēšanas plašos mērogos. Pretēji agrākajiem pārliecinātajiem apgalvojumiem, ka Bašāra al Asada režīmam “noteikti” jākrīt, Persijas līča valstis pēc neiedomājami šausmīgā pilsoņu kara samierinās ar sīriešu tirāna uzvaru. Un, par spīti pareģojumiem, ka ģeopolitika ir ilūzija un Krievija neuzdrošināsies iet tālāk par subversīvām operācijām pie valsts robežām, Vladimirs Putins devies jaunā agresīvā triecienā un iebrucis Ukrainā. Ukrainas notikumi ir katastrofāli, taču neticība, ar kādu tos uzņēma, norāda uz zināmu problēmu. Pēckara vēsturē kontinentālā Eiropa ilgstoši bijusi sadalīta divās pretējās bruņotās nometnēs, reizēm tajā norisinājusies brutāla militāra apspiešana (no Berlīnes līdz Prāgai), šaušalīgas asinsizliešanas (Balkānos) un kopš 2014. gada – karš Ukrainā, kas turpinās joprojām. Un tomēr sašutuma pilnais pārsteigums, kas vērojams zināmās aprindās, atspoguļo nekritiski pieņemtu uzskatu par Eiropu kā mierīgu reģionu, kam vēsture vai pašas nopelni lēmuši nepiedzīvot pašreizējās ciešanas. Cilvēkiem būs dažādi viedokļi par to, kā mēs pie tā esam nonākuši. Taču nevēlēšanās nopietni domāt par Krieviju kā par apņēmīgu pretinieku, kas nebaidās riskēt, vai atzīt, ka pat liberālā Eiropa varētu iekļūt kodolkrīzē, nav dzimusi vienā dienā.

Nepielūdzamas realitātes priekšā Tūkīdids iemiesoja abus klasiskā reālisma aspektus – ārēju draudu apzināšanos un bažas par mūsu spēju iznīcināt pašiem sevi, kļūt par iracionālu emociju un mānīgu cerību upuriem. Tagad nu no tiesas sācies asins un dzelzs laikmets, un mēs visi vēl tikai sākam uz savas ādas sajust ekonomiskā kara dzelošos vējus. Tātad nav slikts brīdis kārtīgi padomāt, ko nozīmē būt apdomīgiem, vienlaikus izvairoties no liekas brutalitātes un savu polītiju degradēšanās. Tūkīdida skarbais, tomēr cilvēcīgais reālisms varētu mūs sapurināt un reizē arī stiprināt grūtajiem laikiem, kas mums vēl priekšā.

Engelsberg Ideas, 2022. gada 1. aprīlī