Smiltainē

Savulaik, protams, es arī esmu strādājis kapos par sargu, nostrādāju veselu mēnesi. Šī darba epizode risinājās 1983. gada septembrī, kad, patriekts no celtniecības bataljona, es atsāku studijas MVU Vēstures fakultātes otrajā kursā. Tā bija Novodevičjes kapsēta [1].

[1] Novodevičjes kapsēta atrodas Maskavā, Hamovņikos, blakus 1524. gadā dibinātajam Novodevičjes klosterim [1]. Oficiāli kapsētas vecumu pieņemts rēķināt no 1904. gada [2]. Mūsdienās kapu teritorija ir iedalīta trijās daļās: vecajā (1.–4. iecirknis), jaunajā (5.–8. iecirknis) un visjaunākajā (9.–11. iecirknis) [3][4]. Kopējā kapsētas platība pārsniedz 7,4 hektārus. Tajā apglabāti apmēram 26 tūkstoši cilvēku [5]. XXI gadsimta sākumā tai parādījās filiāle – Kuncevas kapsēta [6][7]. Tā ietilpst Maskavas valsts budžeta iestādē VBI “Rituāls”. Uz klostera sienas atrodas monumentāls panno “Maksims Gorkijs”, tajā attēlots agrīnā aviācijas laikmeta daudzmotoru aeroplāns, kas nosaukts rakstnieka vārdā. Zem panno uzstādītas urnas ar šīs lidmašīnas avārijā 1935. gada 18. maijā bojāgājušo pelniem [40]. Vecās kapsētas galvenajā alejā ir stēla ar komponista Aleksandra Skrjabina attēlu [41]. Daudzas apbedījuma vietas un urnas atzītas par reģionālas un federatīvas nozīmes kultūrvēsturiskiem pieminekļiem [10]. Tuvākās metro stacijas – Sportivnaja un Lužņiki.

Mans galvenais dienesta pienākums bija staigāt starp kapiem un uzraudzīt kārtību: nu, tur, lai nedzertu, nefenderētu ziedus un nedirstu uz atdusas vietām. Iepriekšējais sargs Roma, tramīgs maza auguma vīrs ar slimīgu sārtumu vaigos un mirdzošām acīm, līdzīgs nelaiķim komponistam Skrjabinam jaunībā, vēl bez ūsām un bārdiņas (3. iecirknis, 40. rinda, 1. vieta), izrādīja man teritoriju, īsi aprakstīja apsargājamo kontingentu un teica, ka Novodevičjes kapos viss esot mierīgi, tikai nevajagot gadadienā, pusnaktī, iet pie 2. iecirkņa kolumbārija nišas, kur atrodas vecā boļševika Nauma Solomonoviča Aušvica (1853–1927) pelni, skūpstīt ovālo nelaiķa portretu un skaļi, skaidri izrunāt viņa vārdu, uzvārdu un tēvavārdu. Gadadiena, starp citu, viņš precizēja, būs drīz, trīsdesmitajā. Un kaut kur aizgāja.

Bija zeltains rudens. Kapsēta līdzinājās nevis kapsētai, bet koptam parkam ar dažādu izmēru skulpturāliem veidojumiem. Uzreiz pēc slēgšanas (19.00) es paliku vienatnē ar vairākiem desmitiem tūkstošu miroņu, kuri dienas beigās mēmi un skumji čukstēja par aizkapa dzīves grūtībām un zaudējumiem. Es drošsirdīgi staigāju starp kapiem un domāju par nāvi – tā nu iegājies, ka šī tēma ir cieši saistīta ar kapsētām. Kaut kur aiz teritorijas sienām rosījās dzīvība.

Ik pa laikam es gāju atzīmēties paviljonā pie ieejas. Tur sēdēja miliči no privātās apsardzes vienības un vienmēr dzēra šņabi. “Klausies,” viņi teica, “galvenais, nemīz, te viss ir mierīgi. Redzi, mēs te, velns par stenderi, jau gadiem ilgi sargājam, un nekas. Tikai pie tā tur, pie Aušvica, 30. datumā neej, labi? Pats vispār no kurienes?”

Kapsētā man patika. Es kā topošais mākslas zinātnieks priecājos par Brailovska darināto neokrieviski lapidāro Čehova kapakmeni (2. iec., 15. r., 23. v.), par Sidura totēmiski ekspresīvajiem akadēmiķa Tamma (7. iec., 14. r., 8. v.), Vargu pāra (6. iec., 10. r., 5. v.) un akadēmiķa Frumkina (4. iec., 53. r., 16. v.) pieminekļiem, par stingrajām, modernajām, šaha laukumam līdzīgajām formām, kādās Ernsts Ņeizvestnijs bija ieturējis Hruščova memoriālu (7. iec., 20. r., 9. v.). Stāvēdams pie viena vai otra reālisma garā izpildīta pieminekļa, es prātoju, ka nebūtu slikti katedrā uzrakstīt kursa darbu par dzīvo cilvēku tieksmi maksimāli reālistiski atveidot tos, kurus paši zem šī veidola aprakuši uz mūžīgiem laikiem. Tur, protams, vajadzētu parunāt arī par 30. gadu epitāfijām, kurās vienkārši atkārtoti partijas anketas dati – dzimšanas gads, iestāšanās KSDSP/VK(b)P, darbs dažādās partijas un valsts institūcijās, saņemtās prēmijas, goda tituli un citi svarīgi notikumi un datumi, kurus mūža mierā aizgājušais figurants reiz piedzīvojis, jo arī tas ir naturālisms.

Darbā es sadraudzējos ar kapraci Koļu. Naktīs Koļa raka kapus, un mēs ar viņu bieži pļāpājām par nāviskām tēmām. Viņš bija mazrunīgs, vienmēr koncentrējies, padrūms, taču savu darbu mīlēja. Nevienu neaizēnoja ar savu klātbūtni. Viņam piemita īpatnējs domāšanas veids. Reiz es viņu pieķēru stāvam kapā un vērojam apkārtni. “Tu tikai padomā, cik hektāru aramzemes nosējuši ar sprāgoņiem! Bet taču, ko sēsi, to pļausi. Šausmas,” viņš teica un klusi noklakšķināja mēli. Sieva no viņa bija aizgājusi.

Vienreiz viņam gadījās tā. Kāds automobilists naktī uz Lužņiku tilta notrieca milici. Pis viņu zirgs, domāja, ko lai tagad dara. Bet turpat blakus kapi. Nosprieda, vedīšu uz turieni, iedošu kapracim dvacāru, gan jau šis apraks. Nu, atveda. Tur kā reiz Koļa sadzēries kādam raka bedri. Sarunāja. Vecais aizbrauca. Un tieši pie iebrauktuves Trešajā transporta aplī notrieca vēl vienu milici. Naudas vairs nebija. Nu, domāja, kapracis taču sadzēries, aizvedīšu viņam arī šo, kaut kā pa kluso iesmērēšu. Atveda. Koļa neko nepamanīja, turpināja rakt. Vecais atkal aizbrauca. Bet turpat netālu atradās miliču būdiņa. Sēž tur viens milicis un domā: nez kas notiek, melna nakts, bet kapos braukā iekšā ārā, turklāt viena un tā pati mašīna. Aizgāja skatīties. Pienāk klāt – Koļa kā reiz to otro rok iekšā – un jautā, kas jums te tāds notiek. Koļa pagriežas – hujakš viņam ar lāpstu! – un saka: nu vai tu, maitasgabals, paliksi beidzot vietā vai ne!

Reiz es Koļam pajautāju, vai kapsētā ir spoki. “Pie mums nav,” viņš teica, klusi svilpodams, “odi visus aizbaidījuši. Mitrs te, pie upes, it sevišķi naktīs.”

Kādu citu reizi mēs ar Koļu un apsardzes milici Pevcovu¹ aizrunājāmies par nāves noslēpumiem. Koļa, tumsā zibinādams acis, raka kapu, bet mēs ar Pevcovu sēdējām uz tā malas. Smaržoja pēc pīšļiem. “Bet kam jūs, piemēram, gribētu gulēt blakus?” Koļa jautāja, vērīgi aplūkodams zem lāpstas pagadījušos kaulu. “Es – blakus akadēmiķim Vernadskim,” atbildēja Pevcovs, “es Vernadska prospektā dzīvoju. Ir jau pierasts.” – “Es,” teicu es, “blakus Levitanam. Labs bija mākslinieks.” – “Bet es gribētu gulēt blakus Sofijai Rotaru,” Koļa negaidīti paziņoja. – “Bet viņa taču ir dzīva!”² mēs ar Pevcovu nobrīnījāmies. “Tur jau tā lieta,” Koļa dziļdomīgi atbildēja un nošmakstināja lūpas.

Kādu dienu, ienācis pa viesmīlīgi atvērtajiem kapsētas vārtiem, es pēkšņi izdzirdēju neapvaldītas līksmības skaņas no jaunā, 11. iecirkņa. Tur dimdēja smiekli, paukšķēja šampanieši, tika plēsti joki, neskaitāmas jauneklīgas balsis vīteroja pār sērās iegrimušo teritoriju. “Kas jums te par nestandarta ceremoniju?” es jautāju Koļam. “Ai, studenti, glabā profesoru no šitās jūsu universitātes,” Koļa no savas bedres atbildēja spokainā, mitrās zemes apslāpētā balsī, “jau ceturto reizi rok uz bis.”

Nemanot pienāca septembra beigas. Sākās lieti. Satumsa. Daba vīta, kā juzdama beigu tuvumu. Ap to laiku es jau biju kļuvis mierīgs un pret visu vienaldzīgs un aizvien vairāk līdzinājos Skrjabinam jaunībā, vēl bez ūsām un bārdiņas. Profesora Graščenkova agrīnās renesanses lekcijās domāju par to, ka Dievs deva, Dievs arī ņems un mēs visi tur būsim, un nāve tāpēc ir ielikta dzīves beigās, ka citur to nemaz nevarētu ielikt, un neviens vēl nav no šīs pasaules izkļuvis dzīvs, katram cilvēkam nāve ir tikai viena, un nomirt ir kā pāriet klaju lauku.

Dažkārt pie manis uz darbu nāca meitene Taņa – meitenēm taču jānāk pie saviem mīļotajiem uz darbu. Nu lūk, viņa atnāca arī tajā nelaimīgajā dienā, kurai sekoja vēl nelaimīgāka nakts, ko es, protams, tobrīd vēl nenojautu. Mēs ar viņu nez kāpēc sadzērāmies sarkanvīnu uz liriskā tenora Sobinova kapakmens ar gulbi (2. iec., 22. r., 5. v.), un es viņai piedāvāju nopisties. Tajos laikos aktīvi propagandēju karnevāliskās Bahtina idejas, un man šķita, ka, ja mēs ar Taņu nopisīsimies uz Sobinova kapakmens ar gulbi, tad tas arī būs karnevālisko Bahtina ideju triumfs – nu, tur dzīvība un nāve kā nedalāms veselums, dzīvība uzveic nāvi, viena dod iespēju rasties otrai utt. Taņa teica, ka tur staigājot cilvēki un viņu tas traucējot. Tad es aizvedu viņu pie revolucionāres Veras Fīgneres (1. iec., 47. r., 5. v.), kas ir pie klostera sienas, tālu no ieejas, bet arī tur staigāja un traucēja. Mēs aizbraucām pie manis uz kojām, bet, kad bijām atbraukuši, es nospriedu, ka gulta ir apbrīnojami līdzīga kapam, un, lai būtu vēl līdzīgāka, uztaisīju no spilvena kapakmeni, uz kura uzrakstīju Taņas datus ar miršanas dienu. Man šī instalācija ļoti patika, bet Taņai ne, viņa atteicās ar mani pisties un aizgāja no manas istabas uz visiem laikiem, un, kur viņa ir tagad, es nezinu.

Sarūgtināts par tik negaidīto mīļotās zaudējumu, es sāku sacerēt epitāfiju uz spilvena:

Я привел на кладбище Татьяну,

Я хотел с ней трахнуться там спьяну.³

Bet šis dzejolis ne pārāk līdzinājās epitāfijai, un es aizbraucu atpakaļ uz savu skumjo darbu, jo maiņa vēl nebija galā.

Ieejas paviljonā, mājīgā kā vecs, labi apdzīvots kaps, sēdēja miliči un dzēra. “Nāc pie mums,” Pevcovs uzsauca, “pasēdi, atpūties, tavējie tāpat neaizmuks.” Joprojām pārdzīvodams Taņas aiziešanu, es apsēdos un sāku aktīvi dzert šņabi. Es reibu, sāpes atkāpās, tuvojās pusnakts. Pāršķiramais kalendārs uz rituālās apkalpošanas galda rādīja 30. septembri.

Un pēkšņi kāds nepārvarams spēks izdzina mani teritorijā, mērķtiecīgi aizvilināja uz 2. iecirkni, uz kolumbāriju, piestūma tieši pie nišas ar Nauma Solomonoviča Aušvica pelniem un nostādīja tās priekšā vienu pašu. Apstulbis es paraudzījos apkārt. Valdīja pilnīgs kapa klusums, blakus, uz drūmā, masīvā akmens, spītējot formātam, mēnesnīcā jautri vizuļoja epitāfija “Dusi saldi, mīļo māmiņ, tu to esi pelnījusi”.⁴ Tikpat pēkšņi nošķindēja klostera zvans, ieskandinot pusnakti. Neko daudz nesaprazdams, es noskūpstīju apsūnojušo ovālu ar pretīgo veco boļševiku un skaļi, skaidri nosaucu viņa vārdu, uzvārdu un tēvavārdu.

Niša tūlīt atsprāga vaļā, no tās izlīda melna roka un, ārprātīgiem aizkapa smiekliem smejoties, iepisa man tieši pa aci. Šausmās es metos bēgt no teritorijas un, pat neiegājis atzīmēties, izspruku ārpus kapsētas robežām, un nekad tur vairs nerādījos.