Gleznas piebiksta

Uzvedīšos vecmodīgi postmoderni un uzreiz citēšu, jo mani valdzina īpašais naivuma un pragmatisma kokteilis šais tekstos, kur kāds cilvēks godīgi cenšas uzrakstīt, kā tad ir. Kas ir tas, ko viņš uzgleznojis. “Esmu dzirdējis vairākus tūkstošus mūzikas albumu. Noklausījies ap 250 koncertus. Nemāku lasīt partitūras. Skatos tās kā zīmējumus, izņemot dažas, kurām nav nošu raksta. Šeit viena no tām. Tajā visvairāk dzirdētā mūzika manā dzīvē – klusums./ John Cage un “4’33”” partitūra, nogleznotas no žurnālu fotogrāfijām./ David Tudor nogleznots no datora monitora attēla./ Pašportrets – klausītājs.”

Izskatās tas šādi – trīs mazas melnbaltas glezniņas. Zem lielākās, kurā redzama minētā Keidža partitūra, – trīs mazākas, kurās savukārt – partitūras autors, izpildījuma autors un gleznu autors.

Izstāžu zālē Arsenāls iekārtotajā izstādē “Pilsētas bērni” vēl divi Artura Bērziņa darbi ar nosaukumu “Bez nosaukuma”. Vienā attēlots grāmatas atvērums, grāmatas autors un lasītājs, bet otrā – 28 attēlu instalācijā – ainas no kādas organizācijas darbības. Darbam par grāmatu pievienots teksts, kur mākslinieks raksta par savām attiecībām ar lasīšanu vispār un konkrēto teksta vietu: “Nesen lasīju romānu “T”. Un vienā brīdī sapratu, ka atvērtas grāmatas tēls ir tā pareizā lieta, kas jāuzglezno. Romāna “T” četrpadsmitās nodaļas pirmā puse ir manuprāt labākā aina, kādu esmu lasījis. T. atjēdzas un visapkārt nekā nav… [..] Nav izdevies atrast Viktora Peļevina attēlu rakstot. Tas atstāts neizgaismots.”

Ap to pašu laiku janvārī Olaines vēstures un mākslas muzejā notika Artura Bērziņa personālizstāde, frizētavā-lasītavā Melnais knābis Miera ielā varbūt joprojām skatāmas viņa gleznas no „Cenas tīreļa” sērijas, kas iepriekš bija izstādītas plašākā versijā Dabas muzejā. Pavisam noteikti vēl ilgi varēs apskatīt divas gleznas Spīķeros, jo tās uzgleznotas uz sienas laikmetīgās mākslas centra kim? trešajā stāvā, telpā pie balkona. Tās ir divas ainas – pirmā no nakts tirgus uz minēto telpu, otrā – no telpas uz tirgu pirms pašvaldības iecerētās teritorijas labiekārtošanas. Šīm gleznām nekādu tekstu nav.

Arturs Bērziņš dzimis 1971. gadā, ir diplomēts ofsetiespiedējs, pāris gadu arī strādājis sietspiedē. Ilgāku laiku pavadījis vadošā amatā lielā benzīna uzpildes staciju tīklā. 2007. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju, pēc tam ieguvis arī maģistra grādu. Pašlaik studē mākslas zinātnes maģistrantūrā. Rīkojis personālizstādes kopš 2008. gada, dzīvo un strādā Olainē. Uzskata, ka izveidojies kā mākslinieks nevis akadēmijā vai kādu iespaidu ietekmē, bet gan bērnudārzā. Arī bērnudārzs bija Olainē.

Skatoties šī mākslinieka darbos, manuprāt, var nonākt ļoti specifiskās un manai profesijai svētīgās pārdomās, atskārstot, ka, neraugoties uz to, ka viss tik skaidrs, tā pa īstam tomēr nekas nav skaidrs. Nu, piemēram. Ierasts daudz ko mūsdienu mākslā saukt par konceptuālu. Tomēr izrādās, ka, nonākot aci pret aci ar kārtīgu un atklātu konceptuālu darbu, kurā “ideja ir galvenais”, visas zināmās klišejas par to, kas tas konceptuālisms ir, nokrīt beigtas un nemaz nepalīdz. Artura Bērziņa gleznas ir tādas, ar kurām attiecības veidojas pavisam svaigas, bez kādas bagāžas un zināšanām. Tiešām kā bērns raugos uz, piemēram, Cenas tīreļa skatiem un jūtu, ka tie mani aizved daudz tālāk par pašas pieredzi pāris purvos un nogādā pavisam citā vietā, liek domāt par pavisam ko citu, kas tomēr tas pats purvs vien ir.

Bērziņš strādā kaut kā netverami grodi un integrēti. Ar to saprotu, ka viņa darbi atsaucas uz daudz ko vienlaikus un iedarbina skatītājā daudz ko vienlaikus. Un viss tik svarīgs. Piemēram, tie purva skati ierosina domāt vai pievērsties uzreiz kaut kam apmēram tādam kā ekoloģija. Tomēr tā nav parasta ekoloģija, bet neparasta. Tur ir viss kas, no zemes dzīlēm līdz cilvēku prātiem. Bērziņš kaut kā man nesaprotamā veidā pamanās savos darbos “runāt” uzreiz par visu – to, kas tur redzams, par skatīšanos, par skatīšanās specifiku mūsdienās, kad tik daudz kas redzēts un redzams. Tāpat par attēliem, to likteni un dabu. Tāda, lūk, ekoloģija sanāk.

Vēl man šķiet, Bērziņa darbi paši par sevi un viņa pieeja radošajam procesam kopumā attiecas uz tik grūtām lietām kā pieticība un pazemība. Tiesa gan, tā nosauktas, tās uzreiz īsti nepiestāv pašapzinīgajam autoram, bet varbūt pieticība un pazemība nemaz nav nekas tāds sačākstējis un nošņurcis. Mākslinieks uzmanīgi raugās, ko vispār ir vērts mākslā darīt. Gan vienkārši – ņemot vērā visu, kas jau paveikts, bet visvairāk laikam ņemot vērā, ko tiešām vajag darīt. Ar to saprotu nevis atbilstību kaut kādām institūciju vai publicitātes mašinērijas noteiktām aktualitātēm, bet gan tādu kā gudra un noguruša cilvēka sajūtu, kurš vispirms raugās, kas ir viņš pats un kas viņu tādu veido.

Arī darbu materiālie un fiziskie aspekti ir īpaši. Bērziņš mēģinot izvairīties saukt to par glezniecību. Viņam labāk patīkot teikt, ka tie ir zīmējumi, jo nav krāsu un iztaisīšanās ar izteiksmību, iespaidīgumu un tamlīdzīgām liekām un kaitinošām lietām. Viņš pārsvarā strādā ar ogli, pelniem, trūdiem un vēl visādiem dubļiem. Pamatne parasti ir ar audeklu aplīmēts dēlītis. Vai tās ir vai nav gleznas, droši vien labāk izšķirs kādu kolekciju zinātnisko aprakstu veidotāji. Laikam nav nemaz viegli noteikt robežas zīmējumiem un gleznojumiem, bet ir viegli paredzēt, ka Bērziņa darbi ir un būs kolekcijās, jo tiešām ir kaut kas īpašs Latvijas un vēl sazin kādu mērogu mākslā.

Iepriekš intervējot mākslinieku Kasparu Podnieku (RL jūlijs 2010), likās, ka kaut kas viņa teju pilnīgajā, tik labajā mākslā tomēr paliek tāds kā nepareizs. Un ne jau izpausmēs, bet visā, kas ap tām, saukšu to par konceptu. Toreiz izrādījās, ka Podnieka mākslai tik būtisko Drustu iedzīvotāji nemaz viņa mākslas darbus nav redzējuši. Nonākot sarunā ar Bērziņu līdz raitajai vietai, kur tiek apspriesti citi autori, Arturs minēja vēl vienu piemēru, kā visādi labu un patiesu mākslinieku darbībā izpaužas konceptuāli “caurumi” jeb kļūdas. Neesot skaidrs, kāpēc Andrim Eglītim vajagot gleznot ar dubļiem kaut kādus staciju interjerus, jo staciju interjeriem ar tiem dubļiem neesot pietiekami būtiska sakara. Lūk, Cenas tīreļa ainavām gan ir vistiešākā saistība ar tur rodamajām nekrāsām. Savukārt Cenas tīrelis lielā mērā nosaka Olaines industriālo apveidu un noskaņu, kas iespaido mākslinieku Arturu Bērziņu, jo tas ir tas, ko viņš pastāvīgi redz.

Iznāk gan atrast “kļūdu” arī paša Bērziņa pieejā, jo Olainē nav vis izstādīti Cenas tīreļa skati, bet citi darbi, no izstādes “bez nosaukuma (gaismas)”, kas iepriekš bija redzama Rīgā, kādā Valdemāra ielas nama foajē (vietai svarīgs bija dabīgais apgaismojums). Izstādes “cenas tīrelis (redzamā daļa)” anotācijā mākslinieks raksta: “Cenas tīreli sāku vizuāli pētīt pirms septiņiem gadiem. Pastaigās veikti 250 kilometri. Uzņemti 2300 foto attēli. Sastapti aļņi, bebri, stirnas, zaķi utt. Pētījumi notikuši visos gadalaikos. Projekta mērķis bija uzzīmēt konkrētu teritoriju. Tās permanento stāvokli. Attēli pārzīmēti iespējami precīzi. Izstādei ir dokumentāls raksturs. Gala skatei izvēlēti 54 attēli. Atlasītos attēlus noteica to atbilstība projekta mērķim. Ar izstādi nekas nav gribēts pateikt, bet tikai parādīt. Visiem darbiem ir vienāda pamatne. No koka. Tam uzlīmēts audekls. Grunts slānī izmantoti alabastrs, pelni, degusi zemsedze, kūdra. Zīmējuma slānī ogle, kas iegūta no bērza zariem un saknēm, kā arī purva rāva. Materiāli iegūti Cenas tīrelī (izņemot alabastru).”

Bērziņa darbu uztverei svarīgi arī teksti, tomēr tie ir teksti, kas nevis kaut ko paskaidro, bet drīzāk piebilst, ko nevar vai nevajag uzgleznot. “Tu kaut ko ieraugi, un tev kaut kas ar to ir jādara. Kā cilvēki zooloģiskajā dārzā – biksta viens otram: paskaties, paskaties! Redzēji? Viņi tātad noskaidro, vai tas otrs redzēja, un tad – vai redzēja to pašu un vai tāpat uztvēra. [..] Svarīgi ir, ka gribas kaut ko citam parādīt un uzzināt arī reakciju – ka tu piekrīti, ka tas ir skaisti vai ka tas vispār ir. Un tad sāku domāt, bet kā ir radies tas, kas tur ir redzams. Tā var domāt par pasauli. Sākums ir redzējums, un tas pamazām apaug ar idejām. Bet attēla funkcija ir tikai piebikstīt. Tiesa, diezgan daudziem cilvēkiem vienlaikus.”