Ieva Lejasmeijere

Rīgas Rietumu konceptuālisms

Publicitātes foto Publicitātes foto

Kad kopā ar Aināru Šleseru un Leonīdu Loginovu nonācām pludmalē, jau krēsloja. Bijām izkāpuši no autobusa uzreiz aiz Buļļupes tilta, kur pa labi iet ceļš uz cietoksni. Tālāk gājām kājām apmēram pusstundu. Nebija kur steigties, jūra jau nekur neaizbēgs. Cilvēku bija maz, no sabiedrībā zināmiem ļaudīm tikai Gundars Ignats ar Bredu Pitu.

Tālāk domāju rakstīt kaut ko par to, kā mēs peldējāmies saulrietā, un viņi pēkšņi visu saprata – ka ir slikti darīt pāri jūrai un ka nemateriālais kultūras mantojums ir ne tikai dziesmu svētki. Tomēr tā nenotika. Mani ceļabiedri tikai žāvājās un šausminājās, cik degradēta vide un nekā, ko apskatīt tūristiem.

Tāpēc rakstīt par laikmetīgās mākslas izstādi “SvARS”, ko Bolderājas Mūzikas un mākslas skolas zālē Rīgas svētku ietvaros sarīkoja Bolderājas grupa, īsti nenozīmē rakstīt par darbiem, kas tur bija redzami. Tāpat arī RTU jauno arhitektu starptautiskās vasaras skolas radošās nometnes rezultāti blakus zālē kārtējo reizi aicināja sajust “Bolderāju kā pasaules kultūras sastāvdaļu, brīvu no rīdzinieku stereotipiem un pieņēmumiem”, bet arī šeit redzamais un saprotamais kaut kā šķiet mazsvarīgs. Izstādes bija labas un darbi bija labi, bet man nedod mieru kas cits – ko var iegūt, sarīkojot izplatības un ietekmes ziņā virtuves klačām pielīdzināmu pasākumu, lai censtos ietekmēt pilsētas attīstību. Visi, kas spēj saskatīt izstāžu rīkotāju pārstāvētās vērtības, tās arī saskata, vienojas, biedrojas un tiešām saturīgi pavada laiku. Bet cilvēki, kuru pārstāvētās institūcijas tās vērtības apdraud, tā arī neko nesaskata. Viņi peldas kur citur vai vispār nepeldas.

Saskatīšanas vai pat redzamības problēma paliek nemainīgi aktuāla, nu jau vairākus gadus ar interesi sekojot Bolderājas grupas pasākumiem un savulaik arī tajos piedaloties. Pašlaik ir tā, ka tāpēc, ka visi cilvēki neredz pasauli vienādi, tiek plānots ne vien uzcelt naftas un ķīmisku vielu termināli pie Daugavas grīvas, bet arī aizbērt daļu jūras, lai iegūtu brīvu, iznomājamu zemi. Tīri teorētiski raugoties, pat ir interesanti – var iznomāt gan gaisu, ieceļot tajā debesskrāpjus, gan, izrādās, arī ūdeni, aizberot to ar upes padziļināšanā iegūtām smiltīm un uzceļot piecmetrīgu sienu, lai tā saukto grunts uzskalojumu sargātu no viļņiem. Rīgas brīvostas mājaslapā projektam dots nosaukums “Rietumu termināļi”, un pasākumā tiks iegūti 50 līdz 73 hektāri sauszemes.

Tomēr, tā kā neko tādu es nespēju ieraudzīt pat iztēlē, aprakstīšu izstādi. Lai cik nemanāma no publicitātes viedokļa, tā tomēr ir kārtējais iegansts paraudzīties apkārt mazliet uzmanīgāk un pavērot, kas un kā nosaka pilsētnieku dzīves apstākļus, vai tie būtu pilsētnieki cilvēki, putni, upes vai mājas. Un vēl izstādē varēja baudīt to patīkamo sajūtu no veiksmīgiem mākslas darbiem, it kā būtu nonākusi labu draugu kompānijā, ar kuriem ir, par ko parunāt, pastrīdēties un kurus ir par ko apjūsmot un cienīt.

Lielākoties izstādē piedalās mākslinieki, kas jau tradicionāli sadarbojas ar Bolderājas grupu un speciāli tās iniciētiem pasākumiem veido instalācijas, vides objektus, performances un tamlīdzīgi pauž solidaritāti grupas iecerēm. Kirils Panteļejevs, Aija Zariņa, Ineta Sipunova, Iveta Laure, Juris Putrāms, Vilnis Putrāms, Māris Subačs, Baiba Sprance, Tatjana Krivenkova, Jevgeņijs Šitovs un Oļegs Tillbergs būtu tie grupas goda biedri. Šoreiz ir arī jaunpienācēji ar ne mazāk svarīgiem un atbilstošiem vārdiem un darbiem – Helēna Heinrihsone, Māris Upzars, Māris Bišofs, Sanita Ābelīte un Ieva Saulīte. Beidzot nolēmis strādāt profesijā arī Bolderājas grupas vadītājs Vladimirs Jakušonoks, ne vien kūrējot un iedvesmojot, bet arī izstādot darbu par smiltīm – kādas tās visur vienādas, tikai statusi un nozīmes dažādas. Arī grupas kodola – Vladimira un Sandras Jakušonoku – meita, mākslas studente Ieva izstādījusi darbu par orhideju sugām, kas sastopamas dabas liegumos termināļiem paredzētajās vietās – tā ir pagaidām vēl formāli neveiksmīga, bet saturiski jēgpilna fotosesija ar orhideju attēlu tetovējumiem, kas tuvu, vistuvāk, pašā ādā iedabū piemiņu par būtisko – vienalga, vai tas būtu mīļākās vārds vai krāsains puķes atveids kā atmiņas par visu, kas kādā vietā dzīvi darīja īpaši krāšņu. Ģimeniskās saites it kā nepienāktos izcelt, jo no privātā taču pieņemts abstrahēties, tomēr šoreiz būtisks klana princips kā tādos Kaukāza karos. Tāpat vietējā topošā mūzikas talanta Genādija Fiļipenko skaņu celiņam, atskaņotam vietējā ķīmiķa un uzņēmēja Sergeja Kļimanska konstruētā lampu atskaņotājā, ir svars ne vien no skaņu mākslas un tradicionālās audio kultūras viedokļa, bet arī klana vai svojaku sajūtas kontekstā.

Bija vairāki darbi, kuru kopējo noskaņu tīri precīzi raksturo Maskavas konceptuālisma skolas vārdnīcā atrodamie atslēgas vārdi, piemēram, “dačnostj” – uzburot īpašo noskaņu, kas pārņem, nokļūstot vietā, kur vairs nav saistoši ierastie ikdienas pienākumi un darbības. Šādā relaksētā atmosfērā peldas Inetas Sipunovas digitālā video darba varones, kamēr tām nepārbrauc pāri tankeris, atstājot melnu pleķi. Pleķis pamazām izplūst pa visu ekrānu, un atskan vai drīzāk parādās skumjš “tu-tū-ū”. Tur pat izplājas Ievas Saulītes lupatu deķis kā privātās arheoloģijas relikts, jo šūts no privāti un brīžiem arī sabiedriski nozīmīgiem apģērba gabaliem. Un noskaņu vainago Sanitas Ābelītes keramikas darbs “Trakā tējas pēcpusdiena”, kas izstādē bija apskatāms kā publiska piknika sastāvdaļa – autore un draugi no puķainajiem, raibajiem un “trakajiem” traukiem dzēra tēju pie tējas paviljona Hertviga (Tekstilnieku) parkā Bolderājā.

Ar atsauci uz dalību iepriekšējos Bolderājas grupas pasākumos šoreiz darbojās Aija Zariņa – skolas pagalmā no cukura veidojot kristāla struktūru simbolizējošu zvaigzni un aizskalojot to ar ūdeni. Iepriekš, 1999. gada akcijā “Balasts” māksliniece ar slapju lupatu kā grīdu mazgājot zīmēja lielu zvaigzni kā Daugavgrīvas cietokšņa simbolu. Kristālskaidrības simbolu aizskalo ūdens, cietokšņa kontūras izžūst, un pirms dažiem gadiem termināļa cēlāju uzinstalētos betona teritorijas norobežotājus aizskalo rudens jūra. Tā sauktie atskaites punkti pārbīdās brīvi, kā binoklī – tuvu, tālu, ļoti tālu un pārāk tālu, lai vispār mēģinātu saskatīt.

No lielākās daļas darbu izstādē bija skatāma tikai fotodokumentācija, bet kā tāds depozīts izskatījās dažu autoru gleznas no nesen Nacionālā Mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls redzētās Zelta izstādes – runa ir par Helēnas Heinrihsones, Tatjanas Krivenkovas, Baibas Sprances un īpaši Māra Upzara gleznām. Upzaru nākas izcelt, jo tā arī viņa gleznu sakarā nesaprotu, kā ar dažu visai skaidru krāsu svēdrām var panākt visas tās svara, bezsvara, spēka un vājuma izjūtu gradācijas.

Tieši tik skaisti, trausli, vienlīdz naivi un drosmīgi vizuāli komentāri, kuriem katram atsevišķi un visiem kopā noteikti piemīt kāds spēks, kāda nozīme. Tikai man galīgi nav skaidrs, kā to darīt redzamu un saprotamu amatpersonām, kas taisās aizbērt jūru, neraugoties ne uz dabas liegumiem, ne kultūras pieminekļiem, ne biologu, ne arhitektu, ne inženieru un juristu apsvērumiem. Turklāt Bolderājas grupas kuratori noraida manu naivo iedomu, ka mākslas mērķis varētu būt ietekmēt ko konkrētu. Grupas attīstītā, pagaidām un joprojām virtuālā ekomuzeja darbība paredzot apzināt, saudzēt un interpretēt vidi, kurā nākas dzīvot. Šai gadījumā tā ir piejūras pilsēta Rīga. Un brīvosta ar savām termināļu afērām vienkārši uzradās kā interpretējamās vides sastāvdaļa.

Šai sakarā ienāca prātā kāds ļoti skaists projekts, ko bija iecerējis Ivars Runkovskis – joprojām brīnišķīgākais Latvijas kritiķis un kurators. Starp citu, projekts arī saistīts ar piekrastes kultūru. Ja pareizi atceros, bija paredzēts mākslas darbus izvietot bākās, kur to gaisma raidītu to darbu enerģiju, spēku un vēl visādo iedarbību. Un neviens to mākslu neredzētu, un nevienam tā nebūtu jāredz. Tā vienkārši darbotos.

Un es te par redzēšanu uztraucos... Tomēr kaut kā nepārliecinoši sanāk. Galu galā zaļie kopš sazin kādiem laikiem rīko ikgadējās lūgšanas jūrai. Un tas brīžiem ir pat ļoti redzams pasākums. Reiz kāda paziņas pirmskolas vecuma meita teica, ka vajagot tikai pareizi cerēt, lai notiktu tā, kā cerēts. Iznāk, ka lūgšanas bijušas kaut kādas nepareizas un varbūt vispār nav bijušas nekādas lūgšanas, vien patētiska izrāde.

No visa, ko zinu par Bolderājas grupas darbību, līdz šim visiespaidīgākā un arī publiski redzamākā bijusi uzvara Satversmes tiesā, ko grupa uzskata par vienu no savām mākslinieciskajām virsotnēm. Tiesa atzina par pamatlikumam neatbilstošu Rīgas attīstības plāna daļu, kas attiecas uz brīvostas attīstību. Atkal naivi jautāju grupas dalībniekiem, bet kāds tam sakars ar mākslu. Iedzenot profesionāli aprobežotās pārdomās, man atbildēja, ka daudz kas ir māksla, ja tās autors pret to tā attiecas.

Tomēr jaunāko izstāžu sakarā dzirdētais stāsts likās vēl lieliskāks un atbilstošs pat manai iesīkstējušajai mākslinieciskuma izpratnei. Pamanījuši, ka autobusa pieturās un citur pa rajonu izlīmētās jauno arhitektu plenērā iegūtās vietējo iedzīvotāju fotogrāfijas saņurcītas, apzīmētas, saplēstas un izmētātas, Jakušonoki savākuši samaitātos attēlus un to vietā izlīmējuši jauno arhitektu portretus, lai tie piedzīvotu to pašu. Šo pasākumu Bolderājas grupa diez vai iekļaus savos dzīves gājuma aprakstos, bet man tieši šī epizode ļauj priecāties īsti un neviltoti, kā šeit nemaz tik bieži negadās, jo pirms prieka ierasts saņemt kādu institucionāli konvertējamu akceptu, ka tā ir māksla, ko redzam, apejot pašu būtiskāko, proti, jautājumus un atbildes pašam sev.

Rīgas domes un Brīvostas pārvaldes mērķtiecīgo ņemšanos ar degradētās teritorijas sakārtošanu arī varētu uzskatīt par mākslas projektu, vienīgi tādu stipri nelaikmetīgu, jo tas paredz amatniecisku nobeigtību un materiālu iemiesošanos. Ko lai dara mūsdienu situacionisti, nonākuši saskarē ar 19. gadsimta pārbūvētājiem un uzlabotājiem, kas jūru ieskata par tautsaimniecības resursu tikai ieeļļotā vai aizbērtā veidā?

Raugoties pēc citām tematiskām aktualitātēm, uzgāju divus visai pretējus mākslas pasākumus, kas saistīti ar tā sauktajiem vides jautājumiem. Viena bija ziņa par to, ka Dita Lūse ar gleznu “Lejup” pārstāv Latviju Pekinas mākslas biennālē, kuras tēma bija “Vide un cilvēces eksistence”. Savukārt tepat Rīgā, Latvijas Mākslas akadēmijā tikko maģistra darbu Funkcionālā dizaina specialitātē aizstāvējis Kristaps Grundšteins ar “Sālsūdens projektu”, kas piedāvā zinātniski pamatotu sistēmu, kā sālsūdeni pārstrādāt dzeramajā ūdenī, ar to atrisinot ūdens līmeņa celšanās, dzeramā ūdens trūkuma un migrācijas problēmas plašajā pasaulē.

Tādi, lūk, mērogi un redzējumi, puiši. Un jūs tur kaut ko par investīcijām un tūristiem... Tomēr skaidrības, vienalga, nekādas – ja, sajūtot visu, kas notiek minētajā izstādē, nav uzvīstītas dūres, tad ko gan vēl bez tām var vīstīt? Pieņemot, ka populārākais no ikdienā lietojamiem sālsūdeņiem ir asaras.

Raksts no Oktobris, 2010 žurnāla

Līdzīga lasāmviela