Pie mums atbraucis konceptuālists

Jau atkal Vadims Krugļikovs mani pieveicis.

Reiz es apsolīju uzrakstīt priekšvārdu intervijai ar viņu – tik sen, ka jau biju to veiksmīgi aizmirsis. Taču nesen man atgādināja un atsūtīja tekstu. Es izlasīju un sapratu, ka par to nevaru pateikt pilnīgi neko. Es tak biju domājis, ka intervija būs “par mākslu”, un jau gatavojos sacerēt gudru komentāru. Nekā – Krugļikovs atkal bija sarunājis kaut kādus brīnišķīgus niekus par dzeršanu, kopmītnēm, Jaltu un pelmeņiem. Ko tur vēl komentēt?

Un, kā vienmēr – lasot Krugļikova tekstus un aplūkojot viņa darbus, es līdz ar sajūsmu izjūtu arī zināmu aizvainojumu. Man šķiet, ka Krugļikovs parodē mani, turklāt visai veiksmīgi. Sauc sevi par konceptuālistu un šo cienījamo nodarbošanos, kam es esmu ziedojis visu savu mūžu, padara par kaut ko pilnīgi idiotisku.

Tas, starp citu, nepavisam nav tik vienkārši. Konceptuālisms, īpaši tas, kuru sauc par Maskavas, pats par sevi kaut kādā ziņā jau ir parodija par īstu mākslu. Kā laba anekdote tas uzrāda mākslas komiskās un apšaubāmās šķautnes, nobīdot un atmaskojot vispārpieņemtos un šķietami pašsaprotamos viedokļus par mākslu.

Tiek uzskatīts, ka radīt parodiju par parodiju praktiski nav iespējams – nevar uzzīmēt karikatūru par Kukriniksu karikatūru vai smieklīgi pārveidot Kozmu Prutkovu.

Vadims var.

Kā viņam tas izdevies?

Šķiet, viņam ir divi paņēmieni:

1) to, kas ir mākslas virziens un metode, viņš izmanto kā žanru. Rada darbus konceptuālisma žanrā. Nu, vārdu sakot, ir mākslinieki animālisti un ainavisti, un ir konceptuālisti. Ainavisti glezno ainavas, bet konceptuālisti izgudro koncepcijas. Šajā žanrā var īpaši necensties: ainava var būt šķība un greiza, bet tā vienalga ir ainava. Tas pats ar idejām;

2) viņš savā veidā izmanto tādu Maskavas konceptuālismam tradicionālu metodi kā personāžismu. Par personāžismu 80. gadu sākumā daudz runāja, piemēram, Svens Gundlahs un Iļja Kabakovs. Tikai Vadimam personāžs ir mākslinieks konceptuālists. Šis mākslinieks atbilst visām klišejām – viņš, protams, ir ebrejs, protams, daudz dzer un, protams, neprot zīmēt, bet, ja zīmē, tad burtus un kakas.

Šo divu paņēmienu savienojums neiespējamo padara iespējamu – konceptuālisms kļūst par muļķīgu, taču simpātisku nodarbošanos dzerošiem mākslas zinātniekiem.

Un tas ir dabiski – visciniskākā un smieklīgākā svēto tekstu parodēšana notika bursās un ješivās, vidē, kas bija pilnībā piepildīta ar svēto tekstu tematiku un retoriku. Un kuram gan citam, ja ne mākslas zinātniekam parodēt svēto mākslu? Turklāt to nemaz nav iespējams izdarīt bez mīlestības un talanta. Kā viena, tā otra Krugļikovam ir atliku likām.

Jurijs Alberts

Vadims Krugļikovs: Es pagaidām neēdīšu.

Rīgas Laiks: Kādēļ?

Krugļikovs: Es neēdu, kad dzeru. Studentlaiku pieradums. Es tikai uzkožu.

RL: Bet, lūk, Veņička, lai nebūtu jāiet uz kara katedru, izēda pāris paciņu jēlu pelmeņu.

Krugļikovs: Bet man nesanāca, pēc izdzīšanas mani paņēma ciet.

RL: Ko nozīmē – “pēc izdzīšanas”?

Krugļikovs: Es nonācu armijā tādēļ, ka mani izmeta no institūta.

RL: No kura kursa?

Krugļikovs: No otrā.

RL: Par ko?

Krugļikovs: Par akadēmisko nesekmību.

RL: Kurā universitātē jūs mācījāties?

Krugļikovs: Maskavas, Vēstures fakultātē. Mākslas zinātnes vēsture un teorija.

RL: Un tā arī nepabeidzāt?

Krugļikovs: Nē. Studentu dzīve lielākoties risinājās naktīs un bija tik interesanta, ka pa dienu vēl iet uz universitāti bija, pirmkārt, smagi, otrkārt, neinteresanti.

RL: Par jums, Vadim. Un, kamēr es vēl neesmu sadzēries, gribētu jums uzdot pirmo jautājumu.

Krugļikovs: Drīkst? – Man ir neliela preambula.

RL: Jā, lūdzu.

Krugļikovs: Pirmkārt, aizliegtu jautājumu nav. Otrais – preambula beigusies. Sākas jautājumi. Lamāties drīkst?

RL: Drīkst. Mēs kā ārzemju izdevums varam drukāt arī lamuvārdus.

Krugļikovs: Jūs uzdodiet man savu pirmo jautājumu, un, tā kā es smēķēju – bet dzīvoklī to darīt nedrīkst –, es esmu spiest iziet, lūk, tur. Nu, un pie viena apdomāšu atbildi.

RL: Nu, diez vai jums nāksies ilgi domāt, jo pirmo jautājumu jūs jau sev esat uzdevis. Kāpēc jūs neesat bruņurupucis?

Krugļikovs: (Pēc atgriešanās.) Tas ir galēji sarežģīts jautājums. Reizēm cilvēku nomāc domas: “Lūk, kāpēc es, Vadims Alberta dēls Krugļikovs, neesmu 16. gadsimtā Sudānā dzimis nēģeris? Kāpēc es neesmu homoseksuālis no Ķīnas? Kāpēc es neesmu marsietis?” Lūk: kāpēc es esmu tieši es? Atceraties to bērnības brīdi, kad pēkšņi apzinājāties savu “es”? Vai jums tā ir bijis?

RL: Reiz es gāju uz bērnudārzu un ieraudzīju, ka snieg. Bija pusastoņi no rīta, es gāju viens un pēkšņi nodomāju: “Cik skaisti!” Es pirmo reizi apzinājos savu domu kā domu.

Krugļikovs: Es arī esmu aptvēris šo “es”. Man tas pat smadzenēs ir zīmējies. Tas bija oranžs, uz dzeltena fona. Mazliet līdzīgs Raušenbergam, kā vēlāk noskaidrojās. Un tas ir apbrīnojami, ka tikai viens cilvēks pasaulē var to sev pateikt. Nē, pateikt jau var ikviens, tikai – pats sev.

RL: Cik jums bija gadu?

Krugļikovs: Droši vien kādi septiņi vai astoņi. Tas notika Livadijā. Es tur dzīvoju līdz desmit gadiem. Atceros: vasara, es sēžu piekalnītē, atslābis, apkārt Livadija, un es domāju par to. Tagad es aiziešu uzsmēķēt.

RL: Labi. Bet es – padomāšu.

(Pēc Krugļikova atgriešanās.)

RL: Un ko jūs vēl ieraudzījāt toreiz Livadijā, bez tā Raušenberga?

Krugļikovs: Vispirms iedzersim.Nu tad, uz iepazīšanos!

(Abi iedzer.)

Faktiski tur bija viss. Manas sāpes, bailes, manis neatkārtojamība un, lai cik tas dīvaini izklausītos, jau toreiz – kaut kāds šī “es” galīgums. Manuprāt, tieši toreiz es atradu marku. Es rakņājos pa zemi un atradu marku – parastu padomju standartmarku vēstulēm, ko izdeva vājprātīgās tirāžās un kam nekādas vērtības nebija. Taču mūsu barakā – mēs toreiz dzīvojām Filharmonijas barakā – bija divi vecāki puikas, kuri krāja markas. Periodiski viņi ar tām mainījās. Tas notika ļoti smieklīgi. Viens no viņiem, altista dēls, jautāja: “Līķus nevajag?” Līķi, vārdu sakot, ir ievērojami cilvēki. Un otrs atbildēja: “Nē.” Viņi turpināja mainīties, un pēc minūtēm 20 atkal atskanēja jautājums: “Līķus nevajag?” Nu lūk, un es arī nolēmu vākt markas: nopietni cilvēki krāj markas. Un, kad es zemē atradu marku, tādu nošmulētu, es nodomāju: “Tad lūk, kā vāc markas!”

RL: Bet vai jūsu dzīvē ir bijis kaut kas tāds, ka viss varēja arī pavērsties pavisam citādi? Piemēram, es atceros, reiz mēs dzērām pie drauga, man kļuva skumji, un es apsēdos uz platas palodzes. Naktī. Ceturtais stāvs, taču – augsts, hruščovkā būtu jau sestais. Un bija dzirdams, ka kādā dzīvoklī pretējā ielas pusē dzied krievu dziesmas. Un es nodomāju, ka varbūt vajadzētu aiziet uz turieni, bet aizmigu un pamodos no tā, ka kritu. Taču es nokritu nevis tai pusē, bet šajā un atsitos pret grīdu. Arī nepatīkami, taču ne tā, kā būtu, ja būtu nokritis tur. Lūk, tāda situācija. Un atkal var palūkoties uz sevi kā uz nenotikušu bruņurupuci.

Krugļikovs: Pēc Livadijas mēs dzīvojām Jaltā, pašā centrā, praktiski pludmalē. Taisnā līnijā līdz jūrai bija kādi 40 metri. Un mūsu māja piegūla Vasaras teātrim. Un tur, aiz Vasaras teātra, bija tāds nostūris, kur pulcējās… Tur bija slikta vieta, īsāk sakot. Pats centrs, tur varēja piedzerties, nokniebties, sašpricēties, padirst, pamīzt un tā tālāk. Un, dabiski, kopš kādu desmit gadu vecuma mēs to vietu aktīvi apmeklējām. Īsāk sakot, tur mētājās kaut kādas skatuves konstrukcijas, sametinātas no tādām kā caurulēm. Un es reiz tur kakāju (tāda vieta, kāpēc nepakakāt?), man deguna priekšā bija caurule, tālāk – sēta, un aiz tās jau pilsēta. Un, lūk, no šīs pilsētas pēkšņi šurp, kur es kakāju, bet vienkāršāk sakot – diršu, atlido tāds svērtenis, gramus 300–400 smags, tāds, kādus celtniecībā izmanto. Un tas svērtenis atsitas tieši pret to caurules horizontāli manu acu augstumā.

RL: Kaut kāds Mondrians.

Krugļikovs: Jā. Tikai viņš nemētājās ar svērteņiem. (Smejas.) Un tad es aizdomājos: kas ir dzīve? Turpinādams kakāt. Es, protams, negaidīju, ka atlidos vēl viens svērtenis, šoreiz garām caurulei, un trāpīs man pa pieri. Apbrīnojami…

RL: Tomēr to jau var nosaukt par kaut kādu akcionismu. Šeit ir tāds moments… Nu, jūs taču tomēr veicāt pirmo akcijas posmu, vēl tikai pietrūka nejaušības, kas arī rada brīnumu.

Krugļikovs: Par mākslu es to vēl nesaucu, jo es vēl nezināju, kas ir akcionisms. Man bija kādi vienpadsmit divpadsmit gadi. Un man tā šķiet, ka cilvēks, kurš meta svērteni... Nu, es vēl līdz pat šim brīdim sev uzdodu jautājumu. Pirmkārt, kur viņš to ņēma? Svērtenis bija vecs, sarūsējis, tas nebija pirkts. Proti, viņš to kaut kur bija atradis. Taču celtniecība tur nekāda nenotika.

RL: Bet cik jums tas bija sāpīgi – apzināties savu galīgumu? Es atceros, ka ļoti raudāju un nespēju paskaidrot mātei, kas par lietu. Bet lieta bija tāda, es pēkšņi atskārtu, ka nāve nav par citiem, bet par mani.

Krugļikovs: Man nav atmiņu par šo tēmu. Nāve mani tomēr tolaik neskāra. (Ielej.) Reiz – tā ir novirzīšanās, taču formāts atļauj – mums bija masu dzeršana kojās, kādi deviņdesmit cilvēki piedalījās. Astoņdesmitajos. Šņabi pārdeva līdz septiņiem. Maikam Naumenko ir dziesma “Uz priekšu, Bodisatva, uz priekšu”, tur visas šīs stadijas ir aprakstītas: vispirms veikals, pēc tam restorāns, pēc slēgšanas var vēl kādu laiku no restorāna sarga nopirkt, bet vēlu naktī – tad jau vairs tikai taksisti. Un, lūk, mēs nopirkām no viņiem pudeli šņabja, un man vajadzēja visiem saliet. Taču tara bija visatšķirīgāko kalibru. Līdz pat tam, ka kāds dzēra no tējas kanniņas. Dzēra no cukurtrauka, vienalga no kā. Un nebija neviena trauka, kas līdzinātos citam. Un es salēju. Kādam radās šaubas. Tad mēs atradām glāzīti un visiem pārmērījām. – Visiem bija vienādi! Kopš tā laika es ļoti cēlos rangā.

RL: Lieliski. Patīkami dzert, apzinoties, ka ieliets brālīgi.

Krugļikovs: Nu, paņemam! (Izdzer.) Tā, starp citu, jūsu kaimiņi igauņi saka. Ņemam.

RL: Ņemam! (Izdzer.)

Krugļikovs: Lūk, un vēl par to pašu tēmu. Mums universitātē bija masveida dzeršana, manuprāt, kāds precējās. Viss iesākās Maskavā, bet pēc tam vajadzēja ar vilcienu braukt uz vasarnīcu. Nu, vari iedomāties – 40 piedzērušies cilvēki, pilnīgs bardaks. Cilvēki zūd, līdz ar viņiem – mantas. Šmigu nopirkt nav kur. Mums ir tāds čemodāniņš, bet ne mūsu, iekšā – šņabis. Un tam čemodāniņam ir koda atslēga, trīs ritentiņi, desmit cipari uz katra, un mēs zinām, ka tur iekšā ir šņabis. Mēs kaislīgi vēlamies to lietot, taču tas nav iespējams. Bet mobilo nav…

RL: Bet tas čemodāniņš – no kurienes?

Krugļikovs: Tas ir kādam, kurš organizēja to dzeršanu, varbūt pat pašam līgavainim. Bet viņa tur nav. Tas bija fenomenāli! Mēs, pilnīgā lopā, nolēmām izmēģināt visus variantus. Zvēru, ar trešo piegājienu es to attaisīju!

RL: Nevar būt.

Krugļikovs: Lai zibens mani nosper! Ir liecinieki. Kad tas attaisījās, iestājās svinīgs klusuma mirklis. Jo tam noticēt nebija iespējams.

RL: Mums arī bija šausmīgs gadījums Līgo.

Krugļikovs: Ā, kad pāri ugunskuriem lēkā?

RL: Jā. Visi izbrauc dabā, un mēs arī izbraucām. Sagatavošanās bija – alus un šņabis. Bet viens mans draugs, kurš tobrīd jau tuvojās alkoholiķa robežai un varēja jau pusstundā nonākt bezsamaņā, bija kaut kā pielavījies mūsu krājumiem un visas šņabja pudeles kaut kur paslēpis. Katru atsevišķā vietā. Lai pēc tam, naktī, kad viņam sagribēsies, paklusām…

Krugļikovs: Un cik tur bija?

RL: Nu, kādas sešas pudeles, bet mēs bijām cilvēki 20. Nē, nu tur bija arī meitenes, kuras nedzēra. Tas nav kā ar mongoļiem. Es reiz dzēru ar mongoļiem, no rīta saskaitīju, tur bija vairāk nekā 90 pudeles šņabja. Es tam nespēju noticēt…

Krugļikovs: Un cik bija mongoļu?

RL: Man liekas, kādi astoņi. Varbūt desmit.

Krugļikovs: Tas ir, viņi izdzēra 90 pudeles?!

RL: Nu, tā iznāk, varbūt es arī vienu izdzēru pa visu nakti. Taču es aizmigu un par to, kas tur tālāk notika, ziņot nevaru…

Krugļikovs: Paklau, tas ir kaut kas fenomenāls. Es ar mongoļiem esmu dzēris, taču šitas…

RL: Tie bija tādi pamatīgi. Mēs tur vēl jēru apēdām. Nu, nav svarīgi. Vārdu sakot, viņš tās sešas pudeles noslēpa tik viltīgi! Dzērājiem ar laiku parādās tāda viltība. Taču pēc pusstundas viņš aizmiga, un neviens nespēja viņu vairs uzcelt. Nākamajā dienā viņš jau, protams, bija aizmirsis, kur tās noslēpis. Jā, un pēc tam vēl vairākus gadus tai vietā ik pa brīdim atrada pa kādai šņabja pudelei.

Krugļikovs: Tu atvaino, es pirms tam jau nedaudz iedzēru, tādēļ es… (Ielej.)

RL: Labs ir.

Krugļikovs: Mīksti.

(Abi izdzer.)

RL: Saki, bet kad tu atskārti dzimumjautājuma sarežģītību?

(Krugļikovs, pēc atgriešanās.)

Krugļikovs: Lieta tāda, ka man bija šausmīga izvēle: no vienas puses, es dzīvoju Jaltā. Kūrortpilsēta, kur sekss, īpaši vasarā, vienkārši izšļākts…

RL: Pa viļņiem?

Krugļikovs: Nu, vasarās galvenokārt krastmalā, kas vienlaikus bija arī galvenā komunikācija. Lūk, vakaros jūras mala pārvēršas par līgavu lūkošanu. Viena straume plūst pa labo pusi un pēta to, kas plūst pa kreiso. Iet un izvēlas. Vietējās meitenes savāc kūrortniekus, vietēji zēni – kūrortnieces. Nu, es runāju par tradicionālo orientāciju. Un tādēļ es kopš pašas agras jaunības… Mums klasē bija meitenes, kuras krita diezgan agri, kādā septītajā astotajā klasē.

RL: Par upuri tiem kūrortniekiem?

Krugļikovs: Nu, es nezinu, kā tur tā situācija veidojās, taču, lai nu kā, jaunavas viņas vairs nebija. Nu, un puikas arī ap to pašu vecumu. Tikmēr es, no otras puses, biju tāds iebaidīts pusebreju puišelis, kurš nekad ar fiziskiem dotumiem nebija izcēlies, tāds pabailīgs. Par maniem trumpjiem šajā situācijā varēja kļūt kaut kādas zināšanas, jo es nepārtraukti lasīju milzīgu daudzumu grāmatu, kas bija izvietotas visā dzīvoklī, atvērtas, vispārpieejamās vietās – uz telefona plauktiņa, uz ledusskapja, klavierēm. Uz mana galda. Un tādēļ, kad es, piemēram, pošoties uz veikalu, vilku bikses, es varēju vēl vienlaikus lasīt kādu grāmatu, kas atradās, piemēram, uz ledusskapja, – jo uz ārdurvīm mums bija jāiet caur virtuvi. Un es visu laiku lasīju un lasīju. Taču, tā kā kūrortpilsēta tomēr ir tāda miesiska, mačiska, tur to īpaši augstu nevērtēja. Mani trumpji nedarbojās. Nu, varbūt tie sāka darboties apmēram pēc astotās klases, kad pati brutālākā zēnu daļa, kas rīkoja 7., 8. vai 9. klāvu…

RL: “Klāvu”?

Krugļikovs: Nu, tādu vieglu pazemošanu. Mūsu klasē bija tāds personāžs Saviks. Savickis. Viņš bija neliela auguma, bet viņam piemita laba, lai arī vienkārša humora izjūta. Viņš tad arī izgudroja “klāvas”. Klāvas bija vairākas. Klāva nr. 7, piemēram, bija, kad cilvēku iegrūž tualetes kabīnē un no augšas lej virsū ūdeni. Klāvai nr. 6 bieži pakļāva tieši mani. Mums bija ģeogrāfijas kabinets ar brieža ragiem. Un lūk, starpbrīdī mani izplāja uz skolotāja galda, novilka visu apģērbu līdz bikšelēm, pakāra to uz brieža ragiem, bet mani turēja, līdz atnāca skolotājs. Tad es no ragiem savācu visus drēbju gabalus un saģērbos. Bet klase sēž mierīgi, mierīgi, neviens nesmejas. Viss normāli.

RL: Klāva nr.6?

Krugļikovs: Jā, klāva nr.6. Bet, kad tika rīkotas klāvas, visiem bija jādzied: “Cilvēki baltos halātos, vēlos jums par visu pateikties.”

RL: (Smejas.) Un kas tad bija smagākajās klāvās?

Krugļikovs: Bija vēl viena klāva, kad vienkārši nogāza uz galda un ar ķemmi it kā zāģēja kaklu, un dziedāja dziesmu par cilvēkiem baltos halātos. Līdz 7. klasei es ar Vaļeru Skrivčenko cīnījos par priekšpēdējo vietu zēnu hierarhijā. Tagad viņš par popu strādā.

RL: Antisemītisma nebija?

Krugļikovs: Nē. Atšķirībā no mana tēva, kuram Sverdlovskā nācās kārtīgi norauties. 1941. gada 22. jūnijā viņam bija seši gadi, un meitene, ar kuru, kā viņš saka, viņi bija “čamdījušies”, klapēja viņiem pie durvīm un auroja: “Tagadiņās Hitlers atnāks un jūs, žīdus, nogalinās!” Viņam 22. jūnijs saistās nevis ar traģēdiju, bet tādu nepareizību. Nu, kā tad tā? Mums taču faktiski dzimumkontakts bija!

RL: Čamdījāmies taču!

Krugļikovs: Jā, un pēkšņi – šitā!

RL: Tātad Jaltā tā nebija, tu vienkārši cīnījies par savu priekšpēdējo vietu hierarhijā.

Krugļikovs: Jā. Man nekādu iespēju seksuālām izklaidēm nebija vispār.

RL: Tas ir, deva tikai puikām ranga augšgalā?

Krugļikovs: Protams! Es nezinu, vai deva, bet kaut kādas attiecības ar meitenēm tur bija gan. Teiksim, deju vakars. Mani uz deju neaicināja, bet man kādu uzaicināt – tas bija kaut kas neiedomājams. Šausmas! Kad izziņoja lēno deju, tas bija pilnīgs sviests. Es biju sakompleksojies, klusiņš… Nu, kā ebreju zēns es gan nejutos, bet tāds nedataisīts, īsāk sakot. Jo visam, kas manī bija, bet pēc tam izšāva, tad vēl nebija nekādas nozīmes, tai skaitā man pašam arī ne. Nu, izlasījis pāris tūkstošus grāmatiņu, nu un? Un vēl man tur bija pagalma draugs, Dimsons. Tāds akcelerāts, gadu jaunāks par mani. Mana mamma par viņu teica: “Lūk, tipisks akcelerācijas paraugs. Pauti lielāki par galvu.” Dima bija no parastas ģimenes, tēvs – šoferis, māte – grāmatvede. Un viņam visu laiku gribējās pisties. Nu, un man arī. Un lūk, kad mums kādā septītajā klasē sākās pubertāte, mēs sākām izmantot visādus paliatīvus paņēmienus.

RL: Paliatīvus – kādā nozīmē?

Krugļikovs: Nu, piemēram, mēs savācāmies pie Dimas un visi kopā nodarbojāmies ar onānismu. Mēs pisām krēslus.

(Abi smejas.)

Krēslu atzveltnes šitā bija novietotas viena pret otru, un tur varēja iebāzt pipuku. Mēs pamēģinājām arī homoseksuālus kontaktus. Tiesa, homoseksuālisms man neiepatikās. Pieņemsim, es pamēģināju pasūkāt Dimam... Pirmkārt, tas neizsauca nekādas sajūtas. Kaut kas pilnīgi gluds, nav aiz kā aizķerties... Atceros, kopā gājām dušā. Ā! Vēl bija tāds gadījums. Vasaras teātrī bija tāds ārējais balkons, un tur varēja uzlīst augšā, tad tu biji 15 metru augstumā. Un mēs tur sēdējām un gaidījām maukas. Atkal jau kaut kādi pilnīgi transformēti mīti: kur ir maukas? Maukas ir Piejūras parkā. Lūk, tur ir krūmi, un viņas tur guļ uz zviļņiem, vienalga, ziema vai rudens, ar paplestām kājām, jau kailas, un gaida. Viņas tikai vajag atrast. Un mēs ar Dimsonu – paņēmām līdzi vēl arī Mirošņičenko Oļegu, Vaļeru Kornoušenko – gājām un mokoši meklējām tās maukas. Zviļņus krūmos mēs tiešām atradām: aha, droši vien kāds uz tiem nodrāzies un aizgājis. Un vēl mums bija priekšstats, ka maukas staigā šitā – pavērsušas kājas uz iekšu. Jo, ja kāds viņas nopisis, viņām citādi staigāt ir sāpīgi. Un, ja tu satiec sievieti, kura tā iet, tas nozīmē, ka tā ir mauka.

(Abi smejas.)

Tie pusaudžu mīti, tas vispār ir kaut kas briesmīgs! No onānisma attīstās sifiliss – tāds mīts arī bija. Es atceros situāciju – rudens, un mēs sēžam uz tā balkona. Teātris uz ziemu ir ciet. Vakars, auksts, pēkšņi redzam – nāk divas meitenes. Dimsons saka: “Nu!? Kaut kas jādara!” Bet es esmu inteliģents cilvēks, es nevaru tā uzreiz. Es vēl domāju, bet viņas, vārdu sakot, pēc divām sekundēm pagriezīsies ap stūri un uz visiem laikiem izzudīs no mūsu dzīves. Un Dimsons saprot, ka vajag viņām pateikt kaut ko ļoti, ļoti svarīgu, kā reklāmā. Un viņš no kādiem 15 metriem ieaurojas: “Meitenes! Pisīsieties?”

RL: (Smejas.) Un viņas?

Krugļikovs: Es pat nezinu, vai viņas dzirdēja. Tas bija tāds pubertātes kliedziens. Un, lūk, tā tas turpinājās visu skolas laiku. Un es, teiksim tā, visās nozīmēs kritu diezgan vēlu. Gan dzert sāku vēlu, gan vālēties. Tas jau ir cits stāsts. Kad sāka novērtēt jau pavisam citas kvalitātes – intelektu, un vēl ir tāds pretīgs apzīmējums – “daudz lasījis”. Bet tā jau ir universitāte. Es tagad iziešu.

(Pēc atgriešanās salej.) Paņemam. (Izdzer.)

RL: Jā. (Izdzer.) Vārdu sakot, toreiz beidzās tavi pusaudža gadi un sākās tavas universitātes?

Krugļikovs: Jā. Taču pēc armijas es atgriezos universitātē jau kā tāda Vernadska ielas “Studenta nama” leģenda. Jo kurss, no kura mani izmeta, pa to laiku bija mani spēcīgi noreklamējis. Viņi ikvienam jaunam kursam bija teikuši: nu, pagaidiet vien, atgriezīsies Krugļikovs, viņš jums parādīs. Nu, un es atgriezos.

RL: No armijas, norūdījies?

Krugļikovs: Nuja. No manis baidījās. Bet es jau to nezināju. Tikai pēc tam es sapratu, kas par lietu, un sāku ievākt dividendes. Viss kaut kā tā laimīgi iegrozījās. Tāda raksturīga ainiņa: kad mani atjaunoja, ar savu jauno kursu es iepazinos kartupeļos. Viņus autobuss veda no lauka, bet, kad tas apstājās pie manis, tas viss sasvērās uz manu pusi, jo visi bija saskrējuši vienā autobusa pusē, lai mani aplūkotu.

 RL: Kāpēc?

Krugļikovs: Nu, bija leģenda. Un es rīkoju performances. Matraci izmetu pa logu, durvis cēlu ārā no eņģēm... Vārdu sakot, dzinu muļķi. Fakultāte bija vēstures, tādēļ tur bija tāda frāze – nu, tu droši vien zini slaveno Tēlmaņa frāzi: “Hitlers – tas ir karš.”

RL: Aha.

Krugļikovs: Lūk, un pie mums bija ar turpinājumu: “Hitlers – tas ir karš, bet Krugļikovs – tā ir dzeršana.” (Smejas.) Kolīdz es parādījos grupā, tūlīt pat visi pielikās lopā.

RL: (Smejas.) Un ko tu tur apguvi, savās universitātēs?

Krugļikovs: Nu, pirmām kārtām es sapratu, ka nav nekādu aizliegtu tēmu. Augsts sarunu intelektualitātes līmenis.

RL: Tu ko – pats ar sevi tur sarunājies?

Krugļikovs: Nē, kāpēc, ar saviem paziņām. Mēs taču tur daudz dzērām, bet dzeršana – tā pirmām kārtām ir saruna. Protams, dejas, performances, vēl velns zina kas, taču tas tā, ja pa melno. Bet, ja kamerdzeršanas žanrs, kā mums patlaban, tad tā ir saruna. Gribi pankūku?

RL: Jā, labprāt.

Krugļikovs: Gaļa man teica, ka vajagot uzsildīt. Citādi viņa atnāks un pateiks: “Mūlāps.”

RL: Nu, varbūt tā ir taisnība?

Krugļikovs: Nu, jā, droši vien tā arī ir. (Mēģina ieslēgt mikroviļņu krāsni.) Es esmu ievērojis, ka tad, kad dzer, lietas sāk dzīvot pašas savu dzīvi. Piemēram, var pazust korķu viļķis. Nav, un viss! Visu pārmeklē. Atver pudeli kaut kādā pavisam citādā veidā. Bet tad viļķis pēkšņi atrodas, turklāt tādā vietā, kur tu jau to vairākkārt biji meklējis. Tātad viņš uz turieni bija atnācis.

RL: Var teikt arī, ka te ir sava veida pārtrauktība laikā. Pa to laiku telpa izmainās.

Krugļikovs: Jā. Dzeršana vispār ir dīvains laika pavadīšanas veids. Lūk, šitā, sapulcējas vienā vietā, apsēžas cits pret citu, sāk dzert – un viss. Kāda ir tādas nodarbes jēga? Turklāt reizēm lielās grupās. Mīklaini…

RL: Bet vai tu neesi ievērojis, ka, jo vecāks kļūsti, jo mazākas kļūst grupas?

Krugļikovs: Jā, tas gan.

RL: Tu it kā samazinies līdz tam, ka drīz dzersi jau vairs vienatnē ar sevi.

Krugļikovs: Bet es jau tāpat dzeru vienatnē, gandrīz visu savu mūžu. Es neizvairos no šīs formas.

RL: Bet tad vajag būt labam priekšstatam par sevi. Kad krieviski saka “пить с самим собой”, dzert pašam ar sevi, tas paredz, ka jūs it kā jau esat divi.

Krugļikovs: Man tā nav. Es sevī nerakņājos. Sevī vienā. Skatiens no malas, saprotams, pastāv, taču es nevarētu teikt, ka tas sasniedz tādu pakāpi, lai es varētu to apzīmēt kā otro mani. Tas ir, es varu ar sevi sarunāties, reizēm es pat skaļi sev saku: “Un ko tu, Vadimčik, par to domā, mūjābele?” Un tā tālāk. Un tā nav divu manu “es” saruna, es tomēr esmu viens. Tas ir kaut kas tīri literārs, kam spilgts piemērs ir Veņička, kuram jau tieši tādā formā arī ir uzrakstīts: “Bēdz, Veņička, bēdz!” vai “Dzer!” Vai: “Nedzer!” (Salej.) Ņemam! (Izdzer.)

RL:Ņemam! (Izdzer.) Starp citu, es gribēju pajautāt: kāpēc tu necelies augšā agrāk par 12?

Krugļikovs: Tak tādēļ, ka man patīk vēlu iet gulēt.

RL: Ā, tik vienkārši? Proti, tur nav nekā konceptuāla?

Krugļikovs: Absolūti. Man vienkārši patīk nakts un vakars. Es ciest nevaru rītu.

RL: Lūk, kā.

Krugļikovs: Viena no manām spilgtākajām atmiņām – kā mēs ar manu paziņu, arī alkoholiķi, bijušo kursabiedru… Es kādu laiku dzīvoju dzīvoklī, ko viņš īrēja. Un mēs ar viņu metām pa lampu.

RL: Tiešām pārsteidzoši…

Krugļikovs: Atceros, vasara, darbdiena, pulkstenis kādi astoņi no rīta. Mums tieši bija beidzies šņabis, un mēs devāmies meklēt taksistu. Gorbačova laiks. Un, lūk, mēs ejam katrs pa savu ielas pusi, stādinām takšus un jautājam, vai ir šņabis. Bet apkārt – šī darbdienas rīta kņada. Cilvēki grūstās, skrien, bāžas tajos autobusos. Viņi steidzas uz darbu. Bet mēs ejam mierīgi. Mēs esam piedzērušies. Mēs zinām, ka drīz nopirksim šņabi, atgriezīsimies mājās un to lietosim. Skanēs laba mūzika, mēs gudri sarunāsimies. Un mums būs patīkami. Mums nekur nav jāsteidzas. Un, lūk, šī pilnīgā manu iekšējo ritmu nesakritība ar apkārtējās dzīves ritmiem, un saule spīd, un skaistums, un miers dvēselē – es gribētu tā dzīvot mūžīgi. Tā ka – nekā konceptuāla. Turklāt vēlu iet gulēt – manuprāt, tā vispār ir brīvības pazīme.

RL: Jā. Saki, vai tu vēl joprojām atgriezies pie jautājuma “kāpēc es neesmu bruņurupucis?”.

Krugļikovs: Skaidra lieta, ka es visu laiku to turu prātā, priekšstats par sevi mainās, tā ir absolūti dinamiska struktūra.

RL: Kā tu nosaki, ka tavi “es” ir nomainījušies?

Krugļikovs: Es esmu izmainījies. Jo tas cilvēks, kurš izmisīgi vēlējās pisties, – tas taču esmu es! Taču tai manī nebija manis pašreizējā. Bet manī pašreizējā tas ir.

RL: Mandelštams teica, ka viņš ir “dzejnieks lesbietis”. Tu esi mākslinieks – kas?

Krugļikovs: Es esmu radoša vienība, radošais darbinieks, jo man taču ir vēsturnieka izglītība. Kāpēc es kļuvu par mākslas zinātnieku? Tāpēc, ka nepratu zīmēt. Bet pēc mākslas tiecos.

RL: Kā tu sāki tiekties pēc mākslas? Tā vienkārši gāji pa ielu un pēkšņi sāki tiekties?

Krugļikovs: Saproti, mani vecāki ir mūziķi. Es esmu piederējis pie šī klana kopš bērnības. Tas pat nebija jāsaka, ka es iešu pa mākslas līniju. Bet, tā kā es izrādījos pilnīgs idiots…

RL: Kādā nozīmē?

Krugļikovs: Nu, vispirms mani, protams, piesēdināja pie klavierēm. Protams, ja ebreju puisēns, viņam uzreiz jāspēlē klavieres, vai ne?

RL: Jā, nez kāpēc tā ir iekārtots.

Krugļikovs: Trīs gadus klavierskolotāja nāca uz mājām. Es dauzīju pirkstus ar āmuru. Bet tēvs apgalvoja, ka man esot fenomenāla muzikālā atmiņa. Kad man bija slinkums lasīt no lapas, es teicu: tēti, uzspēlē. Viņš apsēdās, paspēlēja, un es atkārtoju. Vārdu sakot, tur vajadzēja centību. Man tās nebija. Pēc trīs gadu muzikālās neveiksmes es iemantoju vienīgi naidu pret Černi.

RL: Kas “černi”?

Krugļikovs: Karls Černi. Nelietis, 19. gadsimta riebeklis no Austroungārijas, tas ir viņš, kurš sadomāja skolniekiem etīdes. Maziem bērniem. Kaut viņam ādu novilktu! Rīkļu rāvējs! Mērglis! Nu lūk, kad viņi pārliecinājās, ka muzikāli es esmu pilnīgi debils, viņi aiz rokas mani aizveda uz mākslas skolu. Bet mākslinieciskas tieksmes man bija. Jau pirmajā klasē es pareizi uzzīmēju kreiseri Aurora. Tikai “r” uz otru pusi biju uzrakstījis, bet tas nu gan ir nieks.

RL: Kā jūsu radošais talants attīstījās tālāk?

Krugļikovs: Vai mēs atkal esam uz “jūs”?

RL: Nē, jautājums uz “jūs”, bet doma – uz “tu”.

Krugļikovs: Nez kāpēc man iepatikās māksla. Lielākoties, protams, glezniecība.

RL: Peredvižņiki?

Krugļikovs: Nē. Peredvižņikus es uztvēru kā kaut ko absolūti padomisku, jo toreiz viņus aktīvi virzīja vara. Mana pirmā mīlestība ir impresionisti. Tā droši vien bija kāda 7. klase. Mums mājās bija albums, Puškina muzeja kolekcija. Laba. Un, lūk, es sāku lasīt pieejamos tekstus, mani aizrāva viņu dzīvesveids. Tā bohēma – tas ir pilnīgs vāks!

RL: Un tādējādi tu iemīlēji mākslu?

Krugļikovs: Nē. Mīlestība uz mākslu bija nepārvarama un iesākās jau agrāk. Rembrants, protams, ir brīnišķīgs, taču tas, kā Gaļina saka, no kā bundziņas pa dvēseli dauza, bija impresionisti. Kad es biju grāmatnīcā Rouzevelta ielā un tur ieraudzīju kādu jaunu impresionistu kartīti, mani sāka kratīt drebuļi. Es to atnesu mājās, noglabāju, kur tai bija paredzēta vieta, un man bija labi. Pārējā laikā es spēlēju zaldātiņus. Un, lūk, lai dēlu kaut kā novērstu no tiem zaldātiņiem, paps ar mammu atbalstīja manu mīlestību uz mākslu. Paps nesa mājās ļoti labas grāmatas. Roitersvērda “Impresionisti publikas un kritikas priekšā”. Es to izlasīju un tūlīt pat sāku lasīt no jauna. Kad mācījos 8. klasē, viņš atnesa grāmatu “Modernisms: galveno virzienu analīze un kritika”. Tā arī bija galvenā vērtība. Vairāk par 100 bildītēm. Tur samērā pieklājīgi bija izklāstītas tās koncepcijas, kas visur tika lamātas. Un man nopietni jumtu norāva. Kādi impresionisti? Es ieraudzīju tik daudz koncepciju par to, kas ir māksla, tik daudz dažādu veidu, kā to aplūkot! Ja nopietni, impresionisti nav tālu aizgājuši no 19. gadsimta. Bet te viss bija kājām gaisā! Mums stāstīja, ka, lai kļūtu par mākslinieku, ir gadiem jāzīmē. Te izrādījās, ka par mākslinieku var kļūt uzreiz. Vajag tikai kustināt smadzenes. Bet tas man vienmēr bija paticis vairāk nekā darboties ar rokām. Tas tīri no ebrejiem.

RL: Ebrejiem?

Krugļikovs: Ar smadzenēm, nevis ar rokām.

RL: Nu, tad jau tikpat labi, teiksim, no nēģeriem. Viņi arī nemīl ar rokām strādāt.

Krugļikovs: Bet ar smadzenēm?

RL: Te ir visādi pieņēmumi.

Krugļikovs: Nē, nu es saprotu, ka mans izteikums velk uz šovinismu.

RL: Jā, es esmu pret jebkuru, ieskaitot ebreju. (Smejas.)

Krugļikovs: Bet es taču atrodos anekdotes zonā. Ja dirst būtu fizisks darbs, tad mēs tam noalgotu kādu citu. Nu, apmēram tā.

RL: Bet tu taču sevi nevarētu definēt kā ebreju mākslinieku?

Krugļikovs: Protams, ne. Vienīgi te ir apbrīnojama sakritība. Nu, tu zini, jūdaisms aizliedz attēlot cilvēku.

RL: Jā.

Krugļikovs: Ir tāds mans portrets, kur es dabā kā tāds mākslinieks idiots mēru Maskavas Universitātes proporcijas, bet pēc tam rakstu: MVU. Lūk, tas ir gājiens, kas absolūti sakrīt ar aizliegumu attēlot.

RL: Attēla nav, bet vārds ir. Tikai vajadzēja rakstīt no otras puses: UVM.

Krugļikovs: Nē taču, tad es vēl nebiju ebrejs, toreiz es biju konceptuālists.

RL: Bet tu taču tomēr esi mākslinieks, vai ne?

Krugļikovs: Vispirms iepidžinām.

RL: Obligāti. Ņemam. (Izdzer.) Paņēmām. Turpinām. Tātad tu esi mākslinieks?

Krugļikovs: Es esmu aktieris, kurš periodiski tēlo mākslinieku. Piemēram, 90. gados masu dzeršanu laikā man bija divas lomas: bijušais stukačs gebešņiks un homoseksuālis. Vienā galerijā, piemēram, katru ceturtdienu bija jauna izstāde, pēc kuras daļa tuvāko draugu un cita publika pārvietojās uz mākslinieka darbnīcu, kur dzeršana turpinājās. Un vienubrīd tur grozījās tāds amerikānis, Džefs. No Sietlas, atceros. Ļoti smieklīgs puisis. Vispirms es viņam stāstīju, ka esmu KGB aģents. Viņš to visu klausījās labvēlīgi. Es pajautāju, kur viņš dzīvo un kā šeit nokļuvis. Un pateicu, ka par šo informāciju samaksāšu. Viņš atbildēja, ka lidojis no Sietlas ar lidmašīnu, veicot pārsēšanos Šērmanā. Par to es viņam iedevu 4 rubļus, tas ir, apmēram 7 kapeikas. Kā pirmo honorāru. Viņš paņēma, un tad es viņam teicu: “Tagad tu esi mūsējais. Vēlāk, iespējams, maksāsim vairāk.” Bet pēc tam man būt par KGB aģentu kaut kā apnika, un es sāku tēlot vecu homoseksuāli. Džefs uzreiz saskuma, ātri atvadījās un aizgāja.

RL: (Smejas.) Es tieši nodomāju, ka tas, ko tu dari, griežas ap tevi pašu. Nu, piemēram, kāpēc tu stāvēji uz Sarkanā laukuma ar tādu kautrīgi piesegtu uzrakstu “Putins” uz krūtīm?

Krugļikovs: Es to slēpu, saproti? Sarkanajā laukumā taču ir bijušas pietiekami daudzas svarīgas akcijas. Gan Osmolovska “Pimpis”, gan viņa “Balsojiet pret visiem”. Pavļenskis. Breners. Bet pašreizējā situācijā mans projekts vēsta, ka šajos apstākļos atklāts akcionisms vairs nav iespējams. Jo paņems ciet. Bet man ir bail. Cietumā sēdēt es negribu.

RL: Un tādēļ tu laidies prom uz Izraēlu?

Krugļikovs: Nē, man šeit vienkārši ir pretīgi dzīvot. Tas arī viss. Es negribu dzīvot valstī, kurā vara un tauta uzvedas pretīgi, bet es to nekādi nevaru ietekmēt.

RL: Bet vai tad tev par to ir bijušas kādas ilūzijas? Tu taču visu mūžu es dzīvojis tā, ka nevari ietekmēt ne tautu, ne varu.

Krugļikovs: Jā, protams. Taču Brežņeva laikā es visu šo šļuru uztvēru kā tādu dabas parādību. Kad vecāki piedzima, tā jau bija, un arī vecvecākiem lielākā daļa dzīves bija turpat. Nu, vārdu sakot, tāda dzīve. Ziemā – auksti, vasarā – nav auksti, pie varas PSKP. Vienā rindā. Bet pēkšņi mēs sapratām, ka viss, kā izrādās, ir citādi. Atšķirībā no 70. gadiem iet vaļā uzbrukums, skrūvju piegriešana, pieliekšanās, piesliešanās, uzmešana un tā tālāk. Turklāt šī vara ir vēl pretīgāka par toreizējo, pie komunistiem. Kaut ko tik netalantīgu, prastu, atklāti gopņicīgu... Lai gan arī toreiz bija KGB, kas arī izmantoja gopņiku paņēmienus, un tomēr... Tās bija briesmīgas un monumentālas utopijas atliekas. Pēdējās, nogurušās, kaut kādā mērā Brežņeva laikā jau dekadentiskās...

RL: Saules nogurdinātie.

Krugļikovs: Jā, tās šausmas. Šausmīgs skaistums. Miljoni galopā, vienotā ierindā. Intences līmenī Padomju Savienība tomēr bija futūrisms. Tās demagoģija bija “mēs ceļam nākotni”. Bet šeit – “mēs ceļam pagātni”. “Tradicionālās vērtības” – tas jau ir pilnīgi čau. Viss. Tas ir spriedums. Kaut kāda sūdu bedre. Man ir apnicis no rīta mosties un domāt: “Putins.” Iet gulēt: “Putins.” Dzīvot: “Putins.” Man ir līdz kaklam. Turklāt ne tikai vara, bet arī tauta. Viņu starpā ir apbrīnojama harmonija. Esmu pārliecināts, ka vēlēšanās pat neko nevajag muhļīt. Taču pats galvenais, ka... Negribas, protams, atkārtot to Marksa frāzi par teātri un farsu. Īsāk sakot, dzīvot kļuvis pretīgāk. Un kaut kādā veidā es esmu sācis saprast, ka ir tādas situācijas, kad dzīve ir; daļēji es pat esmu nodzīvojis tādu dzīvi, kad no mana lēmuma bijis kaut kas atkarīgs.

RL: Kad tad?

Krugļikovs: Deviņdesmitajos.

RL: Nu, no taviem lēmumiem bija atkarīgs, kurš ies pakaļ šņabim.

Krugļikovs: Nē, es ne par to runāju. Es runāju par valsts dzīvi.

RL: Nu... Tu gāji uz barikādēm?

Krugļikovs: Nē, uz barikādēm es negāju, jo 1991. gadā es biju Jaltā. Starp citu, tad es biju aizdzēries un no rīta taisījos braukt uz Maskavu, lai iesūdzētu tiesā PSKP. Un man tas bija jāizdara tūlīt pat. Es devos uz kasi, taču biļešu uz “tūlīt pat” nebija. Tā arī neaizbraucu.

RL: Bet tur jau arī blakām viss kaut kas notika, ja mēs runājam par puču.

Krugļikovs: Tu runā par viņa vasarnīcu?

RL: Jā.

Krugļikovs: Man bija doma aizpeldēt. Es pēc tam skatījos fotogrāfijas – tur ir kāds kilometrs.

RL: Nu, tas tak nieks!

Krugļikovs: Jā. Man bija paziņa, armijas jurists, kurš kūrēja Forosas celtniecību. Būvēja taču stroibats! Un es viņam vēlāk jautāju: “Paklau, man bija tāda neprātīga ideja toreiz – aizpeldēt līdz Gorbačovam, lai viņš varētu ierakstīt video kādu vēršanos pie tautas. Es to kaseti kaut kā noslēptu un – švirks! – atpakaļ, kraulā.” Viņš saka: “Vispār labi, ka tu nepeldēji. 500 metru, un tevis vairs nebūtu. Jo tur ir viss, sākot no ūdenslīdējiem, elektroniskās signalizācijas ūdenī utt. Tur mīnu kuģis stāv ar elektronisku izlūkiekārtu. Proti, tevi nolaistu no kātiem bez jautājumiem.

RL: Labi, ka dzērumā neaizpeldēji. Bet uz Maskavu tu arī neaizbrauci.

Krugļikovs: Kasē man teica, ka jāgaida. Es izgāju ārā, uzsmēķēju, pagaidīju, atgriezos, viņi saka: vēl nav. Nu, es nodomāju, lai pišas dirst, neko darīt. Bet man, galvenais, ko dzert nebija. Alkohola līmeni asinīs taču vajag uzturēt. Bet Gorbačova laikā veikalā neko nopirkt nevarēja. Nu, atgriezos mājās, man tur bija brīnišķīga kandža. Tā arī paliku.

RL: Pie mums tieši sāka pārdot Krimas “Masandru”, bet te sākās “Krimamūsu”.

Krugļikovs: Es nepērku neko no Krimas. Es nevaru uz turieni, uz savu dzimteni, aizbraukt! Pirmkārt, kad tur parādījās tie zaļie cilvēciņi, es uzreiz sapratu, ko tas nozīmē. Man bija tā!!! Mēs ar Gaļinu iespiedām grīdā pa nopietnam. Jo bija skaidrs, ka sākas pilnīgi jauna dzīve. Bet kad es jūtūbā ieraudzīju, ka pa Jaltas ielu krievu bruņutransportieris brauc... Bļeģ, pa manām ielām! Lūk, to arī sauc par okupantiem. Rupjš, tumšs, truls spēks. Un tas lien pa šo smalko atmiņu pasauli... Un kā lai tagad turp atgriežas? Bet tagad paņemsim.

(Abi iedzer.)

RL: Atceros, Aluštā es biju Jaunā filozofa skolā, mēs dzīvojām viesnīcā un ar meitenēm dzērām vīnu. Taču tas tieši bija minētais Gorbačova laiks, kad neko lāgā nevarēja nopirkt. Un mēs paņēmām taksi un braucām uz tuvējiem ciemiem meklēt mājas vīnu. Aizbraucām uz ciemu Pārpilnība, jo likās – tur nu gan jābūt! Apstājāmies centrālajā laukumā, tur strūklaka bija un soliņš. Un veca tante, kurai mēs arī pajautājām: “Kur šeit var nopirkt vīnu?” Viņa saka: “Nu ko jūs, puikiņas, Pārpilnībā vīna nav! Lūk, brauciet tālāk, tur ir ciems Sarkanais Partizāns, tur atradīsit.”

Krugļikovs: Pats ģeniālākais apdzīvotās vietas nosaukums blakus Aluštai ir Sarkanā Paradīze. (Smejas.) Man tur meitene dzīvoja. Stāsta, ka Krimā tie nosaukumi – Ziedu, Lauku ciems, Lieliskais – visi izgudroti pēc tatāru deportācijas. Agrāk tur visi nosaukumi bija tatāru. Un, kad tatārus – vžih! – aizdzina prom, tos partijniekus ieslēdza telpā un pavēlēja izgudrot ciemiem nosaukumus. Bet tā fantāzija viņiem tāda pašvaka bija. Viņiem pateica: “Bļeģ, dirsas, jūs no šejienes neiziesit, kamēr visa karte neizskatīsies pēc padomju!” Nu, tad viņi arī izdomāja. Fantāzija atraisījās! Ērgļa ciems, Vanaga, Pārejas…

(Abi smejas.)

RL: Vārdu sakot, Krimamūsu, taču ne tava.

Krugļikovs: Absolūti. Lai gan, pateicoties visai tai būšanai, es saņēmu Krievijas pilsonību.

RL: Kā – tev nebija?

Krugļikovs: Nē. Man bija Ukrainas. Es divas reizes centos dabūt, nekā. Bet tad, nekur nebraucot, es uzreiz dabūju krievu pasi. Un mēs beidzot varējām ar sievu apprecēties. Ko mēs nevarējām izdarīt 14gadus. Un es beidzot saņēmu arī ārzemju pasi! Un varēju aizbraukt uz ārzemēm!

RL: Labi, bet tagad atgriezīsimies pie mākslas.

Krugļikovs: Atgriezīsimies. Bet vispirms – iedzersim.

RL: Mīksti.

(Abi iedzer.)

Krugļikovs: Es te nesen uzrakstīju, ka godīgu mākslinieku nav.

RL: Redzēju.

Krugļikovs: Tas skar gan klasiskos māksliniekus, kuri imitē realitāti, gan arī, teiksim, postmodernistus, pie kuriem es pieskaitu sevi. Nu, tāds postmodernizēts konceptuālists. Jo viņi jau vienalga ne no sevis runā, bet no izteikumu personāžiem.

RL: Jā.

Krugļikovs: Un, lūk, manā gadījumā mans personāžs ir tāds kretīns, kurš uzskata, ka viņš ir modernists. Patiesībā viņš ir absolūts padomietis. Daļēji tas sakrīt ar manu personu. Tas ir, šis personāžs ir tāds cilvēks, kurš principā ir audzināts tradicionālajos uzskatos par mākslu, taču pats sevi viņš uzskata par tādu baigo modernistu. Pareizāk sakot, avangardistu. Zīmēt neprot.

RL: Starp citu, vai tevi nekad nav pārņēmis svelošs kauns par to, ka tu neproti zīmēt?

Krugļikovs: Absolūti ne. Es, pareizāk sakot, mans personāžs, par konceptuālistu kļuva tikai tā iemesla dēļ, ka neprot zīmēt. Turklāt viņam, tāpat kā jebkuram postpadomju cilvēkam, galvā ir bardaks. Viņš it kā ir konceptuālists, taču ar to viņam nepietiek. Viņš zina, ka māksliniekam ir jāzīmē. Tādēļ viņš ar kaut kādiem ārējiem atribūtiem cenšas imitēt normāla mākslinieka praksi. Staigā ar gleznošanas kārbu. Kad viņš glezno portretu, viņš mēra proporcijas, lūdz cilvēku nekustēties. Jo padomju cilvēks nesaprot, kas ir mūsdienu māksla.

RL: Tu domā, ka Rietumu cilvēks to saprot?

Krugļikovs: Nu, viņam tas ir pierastāk. Viņš kopš bērnības redz mūsdienu mākslas artefaktus. Viņš zina, ka kaut kas tāds pastāv. Viņš var nesaprast, taču zina, ka tas ir leģitīmi. Bet pie mums to uztver vienīgi kā mēģinājumu kādu izdirsināt. Vēl jo vairāk tādēļ, ka postpadomju cilvēka apziņā cieši iesēdusies konspiroloģija. Sazvērestība pret mani. Visa pasaule apvienojusies tikai tādēļ, lai mani izdirsinātu. Tas vispār ir pasaules galvenais uzdevums.

RL: Un kad parādījās šis tavs personāžs?

Krugļikovs: Vai, ļoti sen. Viņš pakāpeniski nobrieda, sākot droši vien ar tiem laikiem, kad es sevi apzinājos kā mākslinieku, – 80. gadu beigām. Es sāku taisīt gleznas, uz kurām caur trafaretu uzspiedu kaut kādu uzrakstu. Bet šis personāžs taču zina, ka glezna ar vienu vienīgu uzrakstu – tas ir sūds, ne glezna. Gleznai jābūt daiļai. Tādēļ es to sāku izgreznot ar bižutēriju, pērlītēm kaut kādām, mežģīnītēm, visādiem tādiem mēsliem. Tagad es esmu izdomājis vēl vienu tādu argumentu. Lūk, māksliniekam jautā: “Kāpēc cilvēkam ir zils deguns?” – “Bet es tā redzu,” saka tradicionālais mākslinieks. Bet man ir tāda atkratīšanās: “Tā iznāca.”

RL: Saki, bet vai tev nerodas jautājums par tevi pašu, kurš ir radījis šo personāžu? Tu pats esi – kāds personāžs?

Krugļikovs: Sarežģīts jautājums. Patiesībā, ja mani nesauc par šo personāžu, bet runā vienkārši par to, kas es esmu pēc pases, tad droši vien iznāks, ka es esmu diezgan skumjš cilvēks.

RL: Skumjš?

Krugļikovs: Jā. Pareizāk sakot, bēdīgs. Jo dzīve nedod nekādu īpašu iemeslu jautrībai. Kas ir jautrs cilvēks? – Bezdomu cilvēks. Dzīve – tā ir smags darbs. Par ko jautroties? Par to var smieties, bez šaubām, un tas atstāj iespaidu, ka cilvēks ir jautrs. Taču patiesībā – nē. Es esmu pašironisks. Taču ne jautrs. Bet, lai nečakarētu apkārtējos iedzīvotājus ar savām skumjām, es diezgan daudz jokoju.

RL: Vai tu nododies pārdomām par tēmu, kas ir īsta māksla, bet kas – neīsta? Ja es kādam, piemēram, tevi uzrādīšu kā mākslu, viņš attrauks: “Nu ko tu runā! Māksla atrodas Tretjakova galerijā. Bet šitais ir kaut kāds sūds.”

Krugļikovs: Bija tāds rumāņu mākslinieks Korneliu Baba, kurš teica, ka īstai mākslai jāspēj izraisīt domu. Tas man iespiedies atmiņā. Un pēc kāda laika Jura Alberts izteica līdzīgu domu – ka īstai mākslai jāspēj radīt problēmu. Tas arī viss.

RL: Tu pats, kā tu teici, esot bēdīgs cilvēks. Taču tur, kur tu darbojies, sākas pavisam cita dzīve. Vārdu sakot, māksla ne vien atspoguļo pārdomas, bet pati ir pasauli iekārtojošs elements.

Krugļikovs: Protams. Pieņemsim, impresionisti iemācīja Eiropas publikai skatīties uz pasauli pa jaunam. Ieraudzīt, ka sniegs patiesībā nepavisam nav balts, bet ir atkarīgs no laika apstākļiem, gaismas, no daudziem faktoriem. Viņi it kā atklāja šo pasauli, bet daļēji arī radīja jaunu tās uztveri. Mūsdienu māksla šajā ziņā ir vēl iedarbīgāka. Jo tā rada milzīgu daudzumu jaunu ideju. Feminisms, cilvēktiesības – visu to apstiprina mūsdienu māksla, un tādējādi tas iespiežas masu apziņā. Mūsdienu māksla maina pasauli un rada iespēju skatīties uz to ar jaunu, nesaduļķotu skatienu. Osmolovskis pilnīgi pareizi teica, ka tā gatavo cilvēku atziņai, ka pasaule vispār ir traģiska. Mūsdienu māksla gatavo cilvēku dzīvošanai tādā pasaulē, turklāt reizēm tieši un cieti. Kuļiks, kurš metas virsū automobiļiem, – tas taču ir šausmīgi! Cilvēks mierīgi brauc, brauc, un pēkšņi viņam uz pārsega uzlec kaut kāds neprātīgs kails cilvēks, kurš ar galvu dauza priekšējo stiklu. Lūk, tas arī ir pasaules tēls. Un mūsdienu māksla māca cilvēku domāt. Teiksim, atšķirt tā skaistumu, kā lidmašīna ietriecas debesskrāpī, no tā, kas šīs darbības rezultātā notiek. No trim tūkstošiem upuru.

RL: Bet kā tā to dara?

Krugļikovs: Sakot, ka upuri – tas ir kas viens, bet bilde televizorā – kaut kas pavisam cits. Vēl vairāk – estētiska attieksme patiesībā ir veids, kādā organisms aizsargājas pret šausmām. Redzot, kā lidmašīna ietriecas debesskrāpī, tu nekavējoties šo iespaidu pārnes estētikas jomā, lai nedomātu par tām šausmām. Tu savā priekšā redzi kino.

RL: Saki, kuru tu uzskati par savu labāko mākslasdarbu?

Krugļikovs: Es nezinu, man daudz kas patīk.

RL: (Smejas.) Man patīk tava pieticība.

Krugļikovs: Nu jā. Manī atkal dumpojas personāžs. Ta velns viņu zina. Nu, par tādu 80 procentu veiksmi es uzskatu izstādi “Ebreja patiesība”. Sūdu izstāde man arī ļoti patīk – nu, kad es ar savām kakām Londonas ainavas gleznoju.

RL: Vai tev šķiet pareizi, ka tevi sauc par konceptuālistu?

Krugļikovs: Nē, tas nav īsti precīzi, taču es saprotu, ka kaut kā mani jānosauc ir. Un tas arī nav īpaši pretrunā ar to, kas es esmu. Lai gan drīzāk es tomēr neesmu konceptuālists, bet postmodernists. Tas gan ir vēl vairāk izplūdis jēdziens. Jo īpaši tādēļ, ka mans postmodernisms balstīts Maskavas konceptuālismā. Kā Geļmans iepazīstināja ar mani: “Pie mums ir atbraucis konceptuālists.” Nu, normāli. Konceptuālists atbraucis.

RL: Tev tātad ir ko teikt cilvēkam?

Krugļikovs: Tikai to, ka viņš ir idiots. (Abi smejas.) Tagad gan iepidžinām. (Abi iedzer.)

Jau pašā savā ārt-darbības sākumā, vēl universitātē, kad mēs sevi saucām par neodadaistiem, mums mākslā visvairāk patika epatāža un absurds. Absurds kā epatāžas līdzeklis. Tādēļ mēs arī bijām dadaisti. Mums patika šokēt padomisko publiku, bet paļāvāmies mēs uz to, ka sapratīs savējie. Tā bija tāda spēle. Mēs nostādām skatītāju izvēles situācijā: vai nu tu esi ar mums, vai tu esi idiots. Lūk, tevi tas šokē, tu nesaproti, tātad tu esi idiots. Ļoti vienkārši. Visdrīzāk tas manī arī ir saglabājies. Galvenais manas mākslas uzdevums ir bezgalīga gatavo nozīmju pārvietošana – šāda spēle padara pasauli nedrošu, mainīgu, nenotikušu, nesastingušu, dzīvu – tādu, kāda tā izpaužas Bahtina karnevālismā. Es visu laiku pakļauju pasauli un skatītāja apziņu tādam kā atsaucības eksāmenam: vai viņš reaģēs uz šīm pārmaiņām, manis izdarītā neparastību. Es visu laiku raustu pasauli aiz diedziņiem, kas no tās izlīduši laukā. Un tad tā raustās, kaut kas tajā gāžas un krīt, tajā notiek kaut kādi notikumi. Tas nav “ak, kāda ainava!”, kad ieraugi ainavu. Patiesībā es jau redzu to tradicionālā mākslinieka nemieru, kā viņš ierauga kaut ko skaistu un tiecas to fiksēt. Manuprāt, tā ir tīri ārēja attieksme pret pasauli. Protams, tur var atrast arī kaut ko iekšēju – kaut kādu stāvokli, ainavas psiholoģismu –, taču tā ir ielaušanās pasaulē. Bet es pasauli visu laiku pārveidoju.

RL: Ja tu, piemēram, būtu tēlnieks...

Krugļikovs: Bet es esmu tēlnieks!

RL: Kādā nozīmē?

Krugļikovs: Nu, es nesen izgatavoju milzīgu divmetrīgu skulptūru. Senā melnkalnieša pēdas nospiedums, ar trim pirkstiem un nagu.

RL: (Smejas.) Nu, es par to ierunājos tādēļ, ka tēlnieka piemēru ērti izmantot, lai raksturotu, kā mākslinieciskā forma veidojas, atmetot lieko. Tu, piemēram, piešķir lielu nozīmi publikai.

Krugļikovs: Patiesībā tā ir konceptuālistiska problēma – vai pastāv māksla bez skatītāja? Lūk, iznāk cilvēks, iztaisa performanci, visi noskatās viņa akciju un aiziet. Bet pēc tam uzrodas vēl viens cilvēks un kaut ko izdara. Taču to neviens neredz, jo visi ir aizgājuši. Vai tā ir māksla vai nav? Maskavas konceptuālisti stundu stundām varēja to apspriest – jo Maskavas konceptuālā māksla ir arī šīs bezgalīgās sarunas, kuru, starp citu, klasiskajā konceptuālismā nav –, viņi spēlējās tieši ar to, ka skatītāja nav, viņu pasaule ir noslēgta. Mākslinieka darbnīca, izstāžu un konferenču zāle atrodas vienā un tai pašā telpā. Skatītājs, protams, vajadzīgs pat tajā gadījumā, kad viņa nav, – no viņa atsperas, var pat apzināti radīt darbu, kur nav skatītāja. Taču tāda konstrukcija var rasties, ja tu līdz tam esi radījis darbus, kur skatītājs ir nepieciešams. Lūk, mans nelaiķa paziņa Kuskovs, mākslas zinātnieks un nedaudz mākslinieks, reiz paveica performanci. Vēl padomju laikā. Mēs dzērām pie viena puiša, tāda diezgan blatīga. Viņam mājās bija ārzemju mantas, tai skaitā vannas istabā zināms daudzums parfimērijas. Viņa sievas franču smaržas. Šmigas bija nejēgā. Par spīti tam, Kuskovs – bet viņš bija alkoholiķis, no tā arī nomira – uz kādu laiku pazuda, bet pēc tam – atgriezās. Nākamajā dienā noskaidrojās, ka viņš ieslēdzies vannas istabā, izdzēris visas franču smaržas un salējis tukšajās pudelītēs krāna ūdeni. Kāpēc viņš to izdarīja? Neviens to neredzēja, turklāt viņš arī bija centies to noslēpt. Viņš paveica tīru akciju, ko neredzēja neviens. Starp citu, kad viņš parādījās, mēs tobrīd dejojām, bet tur bija suns, un tas suns pret visiem izturas vienaldzīgi, bet uz viņu rej. Acīmredzot pēc ožas noteica, ka pēc saimnieces smaržo.

RL: Vai arī orientējās mākslā.

Krugļikovs: Nē, viņš smaržās orientējās.

RL: (Smejas.) Mums bija tāds gadījums. Es dzīvoju Rīgā kopmītnēs. Tolaik alu dabūt bija grūti.

Krugļikovs: Pie jums arī?!

RL: Jā. Ja kaut kur bija, tas bija vesels notikums. Nu lūk, un paklīda baumas, ka vienā veikalā dod alu – Rīgas, mazās pudelēs.

Krugļikovs: Tās sauca par čeburaškām.

RL: Lūk. Un mēs uz turieni aiztraucāmies – manuprāt, vajadzēja vēl ar trolejbusu braukt – un tiešām nopirkām to alu. Ar tām somām atgriezāmies kopmītnēs. Un visu to alu izkrāmējām uz galda – tā, lai viss galds būtu noklāts ar pudelēm. Iznāca tāds skaists piemineklis drīzajai dzeršanai. Tas jau bija notikums. Un kāda būtu starpība starp mākslu un tamlīdzīgām izdarībām?

Krugļikovs: Ja jūs to galdu būtu traktējuši kā mākslas darbu, ja to būtu atzinusi ekspertu sabiedrība, tas kļūtu par mākslas darbu. Ter-Oganjanam bija ļoti līdzīgs darbs, saucās “Šņabja jūra”. Tas bija vienkārši milzīgs daudzums glāzīšu ar šņabi. Uz galda. Tiesa, tur viņam bija arī jūras ainava, tomēr galvenais, bez šaubām, bija laime. Jūsu gadījumā nekādu debašu nebija, tā bija tīra instalācija. Alus jūra.

RL: (Smejas.) Vai tu uzskati, ka atrodies mākslas priekšējās līnijās? Vai arī tu esi visai bailīgs, ja mēs spriežam pēc akcijas ar uzrakstu “Putins”?

Krugļikovs: Bailes no represijām par savu mākslu – tas jau nav paša mākslas darba raksturojums. Vienkārši – es esmu jau padzīvojis cilvēks, jau pie kaut kā pieradis, tā dzīvoju. Vispār tādu mākslinieku, kuri visu laiku kardināli mainītos, ir diezgan maz. Ātrumā prātā nāk tikai Pikaso un Osmolovskis. Lielākoties cilvēks darbojas tā ietvarā, ko viņš izdarījis 20–30 gadu vecumā, kad izstrādājas tematika, formālie paņēmieni utt.

Gaļina Krugļikova: Labvakar!

Krugļikovs: O, tā ir Gaļina.

RL: Ļoti patīkami, Uldis.

Gaļina: Ak dievs, cik sarežģīti! Atvainojiet, ja es nevarēšu pareizi izrunāt. Vai jums visa ir diezgan, vai arī vēl kaut ko sagrabināt?

RL: Nē, paldies. Liels paldies par pankūkām. Es pieļauju, ka tās negatavoja Vadims.

Gaļina: Nē, mums viss bija sadalīts. Vadims uzkopa dzīvokli, bet es uzcepu pankūkas. Mums ir partnerattiecības.

Krugļikovs: Paklau, Gaļa, es, dabiski, nespēju izdarīt tā, kā tu teici.

Gaļina: Bet ēd taču!

RL: Ēd, ēd, visnotaļ. Un es pat nezinu, kā būtu, ja būtu izdevies.

Krugļikovs: Es salauzu programmu. Bet mums te ir intervija, man nemitīgi jārunā, jāpeldas savā mīlestībā pret sevi... Pastāv, protams, zināma nesaprašana, cenšoties pateikt, kas ir mūsdienu māksla. Mūsdienu māksla sākās 60. gados. Popārts, fotoreālisms, konceptuālisms, hepenings, performances. Cilvēks, kurš izmanto šīs stratēģijas, jau faktiski ir mūsdienu mākslinieks.

RL: Bet tas, kurš zīmē kā kādreiz, nav?

Krugļikovs: Nu, teiksim, Dubosarskis. Piemērs uz mēles. Tā ir imitējošā glezniecība. Tā imitē socreālismu, taču iefinglierējot tur pilnīgi nesocreālistiskus sižetus. Kur ir šī projekta revolucionārisms? Viņi to sāka 1994. gadā. Visi gatavoja objektus, instalācijas, performances. Tauta bija zirgā. Gleznošanu uzskatīja par smagu socreālisma un padomisma mantojumu. Bet šitie divi idioti neko citu neprata – tikai mālēt īstenību tādu, kāda tā ir. Cenšoties ielīst tirgū. Un viņi teica: “Mēs darām visu. Ko gribat, to uzzīmēsim.” Pirmo darbu viņi veica pēc pasūtījuma vāciešiem. Šrēdera vēlēšanas, tur kaut kādi eņģeļi ap viņu laidelējas, laime, pilnīgs sviests. Bet pēc tam sāka nākt gleznas jaunajiem krieviem ar plikiem meitiešiem, kuras četrrāpus sastādītas laukā. “Jūsu fantāzija – mūsu izpildījums.”

RL: Gatavi pieliekties.

Krugļikovs: Nē, pieliekt.

Gaļina: Nu, tas jau ir seksisms.

Krugļikovs: Nē, pieliekt – tas nav seksisms.

Gaļina: Tad kāpēc paši nestāv pieliekušies, bet modeles? Seksisms! Viena vienīga netaisnība apkārt!

(Visi smejas.)

RL: Nu, par to pat runāt nav ko: viss ir jau sākotnēji pilnīgi un galīgi netaisnīgi.

Krugļikovs: Lūk, tāds projekts. Un tas nostrādāja pilnīgi fantastiski.

RL: Labi, bet tu tikmēr esi dadaists?

Krugļikovs: Jā, es esmu dadaists. Dadaists, aptuveni runājot, ir postmodernisma priekštecis. No vienas puses, tas nozīmē pieņemt visu, kas notiek. No otras puses, tas ir raupjums attiecībā uz to, kas ir pieņemts.

RL: Nu, ir jau īpaši virzieni, kas nodarbojas ar raupjumu.

Krugļikovs: Jā. Taču šis apbrīnojamais iznīcināšanas un atražošanas savienojums – tieši tas man patīk dadaismā. Tas ir, ejiet tak jūs visi dirst! Vienlaikus – mēs darām kaut ko pavisam citu. Ja to visu sametīs kaudzē, tad iznāks kaut kas šāds. Īsāk sakot, Bahtins. Karnevālisms.

RL: Nu, Bahtins – tas ir banāli.

Krugļikovs: Jā. Nevajadzēja man to pieminēt.

Gaļina: Ak kungs, nu kas vainas!

Krugļikovs: Bļeģ. (Salej.) Ņemam.

(Visi iedzer.)

RL: (Smejas.) Nē, Vadims mani apsauca par banalitāti, kad es citēju Mandelštamu.

Krugļikovs: Nē, es teicu, ka tā var būt banalitāte.

RL: Labi atceries. Tas taču sen jau bija.

Krugļikovs: Ā! Atcerējos! Es taču vēl neesmu pastāstījis par latviešu dadaistu Modri Spravņikovu.

RL: Pastāsti, lūdzu. Tas bija armijā?

Krugļikovs: Jā, stroibatā.

RL: Tevi pa taisno uz celtnieku bataljonu nosūtīja?

Krugļikovs: Es pats uzprasījos. Jā, bet bija jau arī tendence – bijušos studentus sūtīt uz turieni. Kaut kādi viņi, saproties, sačakarēti. Neuzticami. Labāk viņiem likt ķieģeļus stiept, nevis, teiksim, tankus vadīt.

RL: Labi. Kā tad latviešu dadaists ietekmēja tavu dadaista karjeru?

Krugļikovs: Nekā neietekmēja. Ap to laiku es jau biju diezgan gatavs dadaists. Vienkārši ir dadaisms kā virziens mākslā, bet ir dada kā noteikts dvēseles stāvoklis. Kā attieksme pret īstenību. Kā domāšanas un dzīves nodzīvošanas veids. Īsāk sakot, stroibats. Dembelis – neizbēgams kā kapitālisma bojāeja. Man bija dienesta biedrs Modris Spravņikovs, kurš dzīvoja kaut kur netālu no Rīgas. Rīgā viņam dzīvoja māsa. Acīmredzot viņa dzīvoja kaut kur vecpilsētā, kas izriet no tās performances apraksta, ko viņš bija sarīkojis, vēl būdams skolnieks. Kad māsa devās uz darbu, Modrim patika bišķiņ pasēdēt pie loga. Logs bijis liels, pirmajā stāvā. Un, kad garām gāja ļaudis, Modris aktīvi tēloja maz ko saprotošu pērtiķi. Acīmredzot tas uz vietējiem iedzīvotājiem atstāja ne pārāk labu iespaidu, jo pēc kāda laika māsa sāka Modrim vaicāt: “Modri, bet ko tu dari, kad es esmu darbā?” Viņš attrauc: “Grāmatiņas lasu.” – “Paklau,” saka atturīgā māsa, “bet vai tu nekavē brīvo laiku pie loga?” – “Nē,” saka Modris, “tā vienkārši pieeju, palūkojos ārā, kas tur notiek, un atkal atpakaļ, ko tur daudz.”

Kāds tur brīvais laiks – garlaicīgi. To viņš man jau pēc tam stāstīja. Bet pirmo reizi ar viņa dadaistisko darbību es saskāros, kad mēs gulējām hospitālī. Nezinu, kas bija Modrim, bet man rotas staršina āmuru purnā bija ielaidis – re, rēta.

RL: Tu re ko, tur Jaltā palaida, bet Saratovā trāpīja...

Krugļikovs: Nu jā. Un mēs gulējām vienā palātā, vasara, karsti. Vārdu sakot, logs visu laiku bija vaļā. Bet tur bija caurvējš, un visu laiku vērās vaļā durvis – turklāt ar tādu šausmīgu, lēnu čīkstoņu. Un galu galā Modris – bet viņam bija tāds absolūti mierīgs plūdlīnijas profils, kā tāda lāse... Lāsveidīgs tādēļ, ka sejā nebija nekādas izteiksmes. Tur nekas nelīda ārā. Tāda seja – nekāda. Paskaties uz viņu, un nu nekādi nepateiksi, ka tas ir Modris Spravņikovs. Tāda diezgan nīkulīga būtne, pilnīgi neemocionāla un mierīga. Un, lūk, šī būtne guļ, durvis čīkst, čīkst, un galu galā viņš dara tā: viņš paņem spilvenu – bet tās durvis veras uz iekšu – un met pa durvīm, bet vienlaikus ceļas pakaļ spilvenam. Lūk, tajā brīdī es sapratu, ka viņš ir dadaists. Jo viņš veica pilnīgi bezjēdzīgu darbību.

Gaļina: Lieku. Tā arī ir māksla.

RL: Kuru? To, ka spilvenu aizmeta, vai to, ka piecēlās?

(Visi smejas.)

Krugļikovs: Bet viņam, zini, kā pērtiķim… Viņš kustējās tik plastiski, ka nebija…

RL: Pārejas?

Krugļikovs: Jā. Viņam tā bija viena kustība. Tā – un pakaļ. Vēlāk viņš paveica daudz ko līdzīgu, bet es iegaumēju tikai vienu. Man bija nauda. Viņam bija sakari. Un viņš piedāvāja mums šīs divas lietas savienot. Viņš teica: “Klau, nopirksim kristālu, ko nopizģījuši mūsu zaldāti!” Saratovā bija ražošanas komplekss, kas gatavoja optiku karam. Bet civiliedzīvotājiem tur gatavoja kaut ko no kristāla. Un tur strādāja mūsu zaldāti, kuri tad arī varēja pizģīt nenoslīpētos pārpalikumus. Pilnīgs sūds. Taču Modris mani pārliecināja, ka Rīgā tie aizies uz urrā. Mēs par 20 rubļiem pērkam tādu četrlitrīgu salātu bļodu, bet pārdosim par 70. Transporta izdevumi – kādas 30 kapeikas, ja sūta lielāku daudzumu. Viņš bija visu aprēķinājis. Labi. Es piedalos. Mēs sapirkāmies kaut kādus sūdus par rubļiem 130. Modris savāca visu to sev zem gultas. Tur tas viss glabājās kādus mēnešus trīs. Es viņam laiku pa laikam jautāju: “Modri, nu, un kā tur mūsu bizness?” Bet padomju sistēmā – un armija tam bija spilgts piemērs – vienmēr kaut kas notika kampaņveidīgi. Un pēkšņi mūsu bataljonā sākās kampaņa cīņā ar visādām grabažām, sauksim to tā. Visas tās kravažas, lūžņi, purpatas, krāmi, loriņi… Ko ar tiem? Gaļina, uz kurieni es tevi sūtīju?

Gaļina: Uz pieliekamo. Visus normālus cilvēkus dirst sūta, bet mani – uz pieliekamo.

Krugļikovs: Nu lūk, un to visu tur inspicēja. Lai tur nekādu spirāļu nebūtu, nekā. Nu, un līdz ar to visus mūsu traukus par 130 rubļiem, protams, arī likvidēja.

RL: (Smejas.) Un tas arī viss dadaisms?

Krugļikovs: Manuprāt, tipisks dadaisms.

Gaļina: Nē, tā ir parasta diršanās.

Krugļikovs: Bet tu vari pateikt, kas ir dadaisms?

Gaļina: Nevaru, taču tas nav konceptuāli. Jo tad sāksim visu saukt par dadaismu.

Krugļikovs: Es nupat izlasīju vienu grāmatu un sapratu, ka par dadaismu nezinu neko.

Gaļina: Nu tad sauksim tagad par dadaismu visu.

Krugļikovs: Dadaisms ir tas, kas nemitīgi sevi noliedz.

Gaļina: Pagaidi, tu, teiksim, izmazgā grīdu, bet pēc tam atkal visu piegružo. Un tas arī būs dadaisms?

Krugļikovs: Ja apzināti, tad jā.

Gaļina: Bet ja neapzināti?

Krugļikovs: Nu nē, es runāju par dadaistisku attieksmi – spļaut visam virsū. Pat ne dadaisms, bet varbūt – dada. Dada kā noteikts dvēseles stāvoklis. Kā domāšanas, kā dzīvošanas veids.

RL: Un tas nav saistīts ar slāvisko “da-da”?

Krugļikovs: Viņiem ir vesela kaudze manifestu, un vienā no tiem ir frāze, ka dada – tas ir dubultais apstiprinājums krievu un rumāņu valodā. Par rumāņu nezinu, bet par krievu – tā ir. Un dadas saikne ar krievu mākslu ir stipra – Kručonihs, Kandinskis... Bet es ne par to runāju, bet par dadu kā par dadas dvēseles izpausmi, kā dzīvošanas mākslu pasaulē. Starp citu, absolūti eksistenciālu, ateistisku.

RL: Dadaisms – ateistisks eksistenciālisms?!

Krugļikovs: Jā. Tas ir Sartrs, bez šaubām. Starp citu, Sartrs arī pats teica, ka viņa metode lielā mērā nāk no dadaisma. Jo dadaisms atzīst galīgumu, visa pastāvošā bezjēdzīgumu. Jā, starp citu, pie mums patlaban, manuprāt, ir pilnīgs dadas laiks.

RL: Pie mums – tas ir kur? Krievijā?

Krugļikovs: Jā. Brežņeva laiks arī bija dadas laiks.

RL: Jo viņš vispār nespēja parunāt, bet visu laiku murmulēja tikai “da, da”?

Krugļikovs: Nē. Atcerējos anekdoti. (Brežņeva balsī.) Biedri! Gribu teikt. Mūsu pēdējā CK sēdē, kad nomira biedrs Kiriļenko un sāka spēlēt mūzika, es vienīgais attapos uzlūgt uz deju dāmu. (Smejas.) Iedzersim par kaut ko pozitīvu!

Gaļina: Es visu laiku dzeru par pozitīvu.

Krugļikovs: Kas mums ir pozitīvs? Plus zīme ir pozitīva.

RL: Iedzersim par plus.

(Visi iedzer.)

Gaļina: (Atnes uz virtuvi pelnu trauku.) Līksmo, Krugļikov!

Krugļikovs: O! Dzīvīte sākas! Tagad sāksies pats labākais.

RL: Pilnīgs pozitīvs.

Krugļikovs: Kas vispār ir tava projekta mērķis?

RL: Nu, lai pasaulē būtu nedaudz vairāk skaidrības un mazāk muļķības.

Krugļikovs: Tas tomēr ir pārāk plaši. Vajag sašaurināt.

RL: Tas tiesa. Nu, ja sašaurināt, tad – atsvabināt visas jūtošās būtnes pasaulē.

Gaļina: No kā atsvabināt?

RL: No pārdzimšanas.

Gaļina: Tu ko, esi budists?

RL: (Smejas.) Nē.

Gaļina: Imitē?

RL: Es jokoju. Man ir grūti uz tādiem jautājumiem atbildēt nopietni. Bet, nu, mērķis – tas varētu būt kaut kas estētisks. Skaistums tādā nozīmē, ka…

Krugļikovs: Tradicionālā?

RL: Jā, grieķu. Skaistums, labais – kā tā augstākā pakāpe, ko mēs varam domāt.

Gaļina: Nesadalīta ētika un estētika?

RL: Tajā nozīmē kā grieķiem – jā.

Krugļikovs: Neoakadēmisms tev…

RL: Jā.

Krugļikovs: Tas, ko es rakstu savā rakstā, kā es kļuvu par mūsdienu mākslinieku, piemēram, ka ar prieku atklāju, ka var, izrādās, kļūt par mākslinieku, neprotot zīmēt, patiesībā, protams, daļēji ir muļķības, ironija. Pašironija. Īstenībā, lai kļūtu par mūsdienu mākslinieku, vajag izlasīt vairākus konteinerus grāmatu. Proti, tā ir cita veida darbība, ja tu saproti, ko es saku.

RL: Nesaprotu vis. Par mūsdienu lasītāju arī var kļūt, izlasot vairākus konteinerus grāmatu.

Krugļikovs: Lasītājs neko nerada, nekādu produkciju.

RL: Labi. Bet kā no grāmatu lasīšanas var rasties kāda produkcija?

Krugļikovs: Es tev varu aprakstīt savu radošo procesu.

RL: Jā, es to ar nepacietību gaidu.

Krugļikovs: Reizēm es desmitiem gadu apdomāju kādu savu darbu, pirms to radīt. Lūk, vairākus mēnešus es domāju par tādu projektu: kā iznīcināt diptiha jēdzienu?

RL: Bet kāpēc tas būtu jāiznīcina?

Krugļikovs: Lieta tāda, ka mūsdienu māksla… Tā ir māksla, kas pastāvīgi apšauba savus pamatus.

RL: Un tad?

Krugļikovs: Māksla jau kopš Dišāna laikiem uzdod sev jautājumu: “Kas ir tas, ar ko mēs nodarbojamies?” Kas ir mākslas darbs? Lūk, es kakādams domāju par to, kas es esmu pasaulē? Mana darbība – ir kas? Jo klasiskā priekšstatā par to, kas ir mākslinieks, tas vairs neietilpst. Tomēr šāda lieta pastāv, kaut kādā veidā to uzkrāj muzejos, kolekcionē, pērk, tā pastāv apritē. Milzīgs kultūras slānis. Jampoļskis, piemēram, piedāvā runāt nevis par mākslu, bet par antropoloģiskajām praksēm. Kas tas ir? Māksla... Pareizāk sakot, kaut kāda darbība... Atmetīsim šo vārdu vispār. Tā ir a) kaut kāda darbība, kura var kalpot, lai izveidotos priekšstati par skaisto, b) savu kompleksu izdzīvošana. Sabiedriskā terapija.

RL: Kurš nodarbojas ar sabiedrisko terapiju?

Krugļikovs: Putins.

(Visi smejas.)

RL: Ā, viņš patiesībā arī ir mākslinieks.

Krugļikovs: Protams.

Gaļina: Nu, tā ir kaut kā sociāli orientēta. Politiska. Feminisma māksla.

Krugļikovs: Jā. Protesta māksla.

Gaļina: Kā Pavļenskim.

Krugļikovs: Tas ir, ja to visu marķē kā mākslu, jumts aizbrauc.

Gaļina: Nav obligāti. Vajag plašāk.

RL: Nē, otrādi, kā Dostojevskim – pārāk plašs ir krievu cilvēks. Vajag sašaurināt.

Krugļikovs: Tādēļ es piedāvāju kaut vai mūsu sarunas parametros atstāt to projektu, kurš sākās renesansē un beidzās kaut kad 19.gadsimta otrajā pusē.

Gaļina: Impresionisms.

RL: Tas ir…?

Gaļina: Māksla.

RL: Tas ir skaidrs.

Gaļina: Logs uz pasauli.

RL: Kādā ziņā?

Gaļina: Tā ir ļoti cieši saistīta ar realitāti. Kādi tur ir relevanti jēdzieni? “Līdzīgs–nelīdzīgs.” “Skaisti–neglīti.” Tajos darbos gandrīz nemaz nav refleksijas.

RL: Manuprāt, refleksija ir tieši tur.

Gaļina: Ne pašai mākslai, bet attiecībā pret sevi pašu.

Krugļikovs: Kāpēc to sauc par logu uz pasauli? Divas perspektīvas, līnijas un gaisa. Anatomija, refleksi.

Gaļina: Gaismēnas. Kad es saku “refleksija”, es runāju par konceptuālo mākslu. Kad māksla pasper soli, bet pēc tam domā: “Tā jau ir māksla vai vēl nav māksla?”

Krugļikovs: Vai tu vari pateikt, kur slēpjas Dišāna revolucionārisms?

RL: Nu, tu taču pats pateici, ka viņš ir viens no pirmajiem māksliniekiem, kurš sāka apšaubīt to, ko viņš dara. Bet tas jau ir tāds reaktīvisms. Kad nevis iegūst brīvību, bet sāk reaģēt ar “kādēļ”, “priekš kam” un tamlīdzīgi. Tas nav pārāk interesanti.

Gaļina: Paskaidro man, lūdzu, kas slikts ir mākslas refleksijā par savām robežām?

RL: Nē, tur nav nekā slikta. Tikai es nepiekrītu, ka tā izpaužas tikai 20. gadsimtā. Drīzāk cilvēki pēkšņi vairs nesaprata, kas ar viņiem notiek, tad nu vajadzēja pakarot, kļūt nacionāliem un tamlīdzīgi. Bet, teiksim, normālam reliģiskam gleznotājam pašam sava darba izpratne saistīta ar viņa izpratni par pasauli. Tā ir refleksija tradīcijas ietvaros.

Gaļina: Taču tā formāli neizpaužas.

RL: Nu, tas jau tieši ir brīnišķīgi.

Krugļikovs: Es zināmā mērā saprotu tavu mīlestību uz klasisko mākslu, jo tajā nav modernisma problēmu. Taču es tev varu pateikt, ka tajos gados renesanses māksla, peredvižņiki, visa šī dzīvotnespējīgā produkcija mani pilnīgi garlaikoja. Man vajadzēja mākslu, kas rada pati savus artefaktus. Bet tu pats vari pateikt, kas ir māksla?

RL: Nē. Es tieši gribēju to lūgt pateikt tev.

Krugļikovs: Es varu pateikt. Māksla, pirmkārt, ir… (Domā.) Nē, nezinu, kas tas ir.

RL: Nu, to jau es teicu.

Krugļikovs: Māksla – tā ir tāda darbība, ka tiek radīts kaut kas, kas iepriekš nav bijis.

Gaļina: Jebkura mājsaimniece rada salātus, kuru iepriekš nav bijis.

Krugļikovs: Jā. Labi, sašaurinām. Māksla – tā ir tāda darbība, kuru acīmredzot rada atsevišķs cilvēks vai kolektīvi… Lai gan – vēdlodziņus arī var radīt kolektīvi. (Salej.) Nu...

(Visi iedzer.)

Gaļina: Tur nav pārdomāšanas un interpretācijas. Konceptuālisma ģenialitāte ir tajā, ka tas apdomā pats sevi.

Krugļikovs: Māksla ir tā radīšana, kā iepriekš nav bijis.

Gaļina: Muļķības.

Krugļikovs: Nē, tas ir ļoti svarīgi.

Gaļina: Muļķības. Cepešpannas izgudrošana nav nekāda māksla.

Krugļikovs: Paklau, ļauj man pateikt! Es sašaurinu telpu.

Gaļina: Kaut kā pārāk lēnām tu sašaurini.

Krugļikovs: Bļeģ, man ir nojucis.

Gaļina: Dzert vajag mazāk.

Krugļikovs: Tas gan ir banāli!

Gaļina: Bet banalitāte – tā ir nogurusi patiesība.

Krugļikovs: Es varu pateikt, kas māksla ir man. Tas der?

RL: Der.

Krugļikovs: Tā ir zināma intelektuāla spēle, kas pretendē vienīgi uz to, lai būtu. Es radu lietas, kuru iepriekš nav bijis. Es domāju, ka mākslai ar to pietiek. Viss pārējais patoss, ko pieraksta mākslai, piemēram, aicinājumi celt jaunu sabiedrību... Kā tas saucas, kad seriāli...

RL: Seriālums?

Krugļikovs: Nē, nē, nē... Tas veicina to, lai cilvēks uzvestos civilizēti.

Gaļina: Pedagoģiskās funkcijas?

Krugļikovs: Īsāk sakot, visu to mērglismu es par mākslu neatzīstu.

RL: Seriālus?

Krugļikovs: Nosacīti.

Gaļina: Tu runā par morāles translēšanu?

Krugļikovs: Nu jā, tādu zināmu uzvedības moduļu modelēšana. Labi, sūds ar to.

Gaļina: Pērtiķa kulturalizēšana.

Krugļikovs: Nekur no tā neizmukt. Saproti, māksla iespaido to, kā cilvēks uzvedas sociumā. Viņš, bļeģ, paskatās, nezinu, “Ēnas izgaist dienvidū” un kļūst par sibīrieti. Nosacīti. Kaut kādi šie mačo moduļi...

Gaļina: Tā ir banalitāte. Katrā ziņā Nabokovs to uzskatīja par kaut ko pilnīgi nevajadzīgu, mākslai piekabinātu.

Krugļikovs: Es nepiekabinu, es vienkārši atzīstu, ka mākslai ir tāda funkcija, grozies, kā gribi. Pat Dišāna pisuārs atstāj iespaidu uz cilvēku apziņu. Citādi – kāpēc tas pastāv?

Gaļina: Atstāj iespaidu uz apziņu vai veido sociāli pieņemamu uzvedību? Tās ir atšķirīgas lietas. Tev jāpiekrīt, ka sociāli pieņemama uzvedība – tā ir konservējoša uzvedība. Bet iedarboties uz apziņu – tas var būt arī revolucionāri. Tas ir – nekonservējoši, iznīcinoši.

Krugļikovs: Nu, maita, ne? Ienīstu. Labi. Bet perspektīvā šī revolucionaritāte uz sabiedrību atstās pozitīvu iespaidu.

Gaļina: Izgrozījies. Kāds ambivalents! Priekš kam tev vispār ievajadzējās to pedagoģisko aspektu, es nesaprotu?

Krugļikovs: Es runāju par to, ka, grozies, kā gribi, tas ir klāt pat pašā konceptuālākajā mākslas darbā.

Gaļina: Kas notiek? Šņabis beidzies? Kāpēc tu tik maz šņabja nopirki, Krugļikov? Mūjābele!

Krugļikovs: Varbūt aizstaigāt pakaļ?

Gaļina: Aizstaigā, aizstaigā. Šņabis nedrīkst beigties. Tas ir banāli.

Krugļikovs: Pirmkārt, mēs labi dzeram.

Gaļina: Tu esi tas, kas labi dzer. Bet cilvēkam visa tava muldēšana jāklausās.

RL: Nu, es esmu darbā.

(Pēc ilgāka laika.)

Krugļikovs: Atceros, ar papu gājām pa ceļu. Man bija droši vien gadi piecpadsmit. Un viņš man teica: “Man pilnīgi nav svarīgi, no kā sastāv māksla, kaut vai no sūda, lai tikai tajā būtu ideja.” Kopumā es viņam piekrītu.

RL: Pasaki tēvam, ka es arī piekrītu.

Krugļikovs: Es, piemēram, sekoju Dišāna rekomendācijām. Pārnesu sūdu mākslas laukā. Man Zvereva centrā būs izstāde “Likvidācija”. Tas būs krāmu tirgus. Tur būs izstādīts viss, ko es pirms aizbraukšanas vēl neesmu pārdevis. Tur būs mani darbi, tur būs tukšas cigarešu paciņas. Un katrs eksemplārs būs parakstīts. Lūk, piemēram, burciņa, kura…

Gaļina: Burciņu liec mierā!

Krugļikovs: Nu, es runāju par to, ka ik sūds, kas tur tiks pārdots, – tas būs mans darbs. Tā būs totāla instalācija.

RL: Bet tu taču teici, ka mākslinieks vienmēr rada kaut ko jaunu.

Krugļikovs: Sekojot Dišāna loģikai, viss, ko es izstādu, ir mākslas darbs, jo es esmu mākslinieks. Lūk, kā teica mana kursabiedrene, viņa bija kuratore, 90. gados: “Kuru es nosaukšu par mākslinieku, tas arī būs mākslinieks.”

RL: (Smejas.) Manuprāt, deviņdesmitajos tā domāja daudzi kuratori.

Krugļikovs: Bet tas nav kuratoru projekts. Lūk, teiksim, Kuļiks. Viņš īstenojās ārpus kuratoriem, pats par sevi.

Gaļina: Nu, Geļmans jau nu tomēr pacentās viņa dēļ. Ja viņš nebūtu ar kāju viņu izspēris pliku uz ielas…

Krugļikovs: Labi, ka tu atgādināji. Pilnīgi patstāvīga figūra ir Breners. Lai arī viņš ir strādājis tā paša Geļmana institūcijās, viņš principiāli iestājās pret jebkurām institūcijām. Ar ko tad viņš sākās? Ar to akciju, tikšanos ar sievu pie Puškina pieminekļa. Zini?

RL: Breneru zinu, sievu nezinu.

Krugļikovs: Nu, viņš atbrauca no Izraēlas. Sen nebija redzējis sievu, sarunāja satikties pie Puškina pieminekļa. Nu, kur gan vēl citur Maskavā? Iemīlējušies. Ziema. Viņa atnāca, viņš viņu nogāza gar zemi, novilka biksītes un centās izdrāzt. Izdrāzt neizdevās, jo nestāvēja. Taču ne jau par to.

Gaļina: Vispār taču auksts bija. Man arī nebūtu stāvējis. Visādi tur žurnālisti… (Smejas.) Tur bija skolotāju delegācija no Tulas, tādās pūkainās cepurēs, mēteļos ar apkaklēm. Viņas ieraudzīja – fui! Pretīgi! Droši vien narkomāni. Un sāka skatīties uz Puškinu.

RL: Kas tur grabinās?

Krugļikovs: Tā notiek vienmēr. Varbūt durvis.

Gaļina: Dima, es aizbraukšu kā atraitne.

Krugļikovs: Tās ir tualetes durvis. Es tās attaisīju. Nečabinies.

Gaļina: Nečabinos.

RL: Nu, līdz atraitnei vēl nāksies paciesties.

Krugļikovs: Zināt anekdoti par šo tēmu? Vecs ebrejs saka: “Ja kāds no mums nomirs pirmais, es aizbraucu uz Lodzu.”

RL: Bet man ļoti patīk tā: “Jūs, protams, smiesieties, taču Sāročka arī nomira.”

Krugļikovs: Bet “zivs būs pēc tam”?

RL: To es nezinu.

Krugļikovs: Re!

Gaļina: Tūlīt viņš ilgi stāstīs, artificēs.

Krugļikovs: Mirst vecs ebrejs. Bet tur cepas zivs. Ienāk radinieks. Viņam saka: “Moņa, palūdz mātei, lai viņa atnes man zivs gabaliņu.” Moņa aiziet, atgriežas un saka: “Mamma teica – nē. Tā zivs esot domāta pēc tam.”

(Visi smejas, iedzer.)

RL: Man atkal patīk tā, kur mirst skolotājs un skolnieks jautā: “Rebe, pasakiet, kas ir dzīves jēga?” – “Dzīve ir strūklaka,” atsaka rebe. – “Vai patiešām, skolotāj?” – “Nu, varbūt arī nav strūklaka.”

(Visi smejas.)

Krugļikovs: Labi. Arī hasīdu. Atnāk ebrejs pie rabīna un saka: “Rebe, paskaidrojiet man tādu vienkāršu lietu. Kādēļ, kad tu atnāc pie nabaga cilvēka, viņš ar tevi dalās pēdējā, sēdina pie galda, sarunājas ar tevi, interesējas, kā iet, bet, kad tu aizej pie bagātnieka, viņš tevi aizsūta paēst kopā ar kalpiem, nekādas intereses.” – “Pieej pie loga,” saka rebe. “Ko tu tur redzi?” – “Nu, ko es tur redzu? Kariete aizbrauca. Sieviete ar bērnu pagāja garām. Kaut kāds lukturis spīd.” – “Bet tagad pieej pie spoguļa. Ko tu tur redzi?” – “Nu, ko es redzu? Sevi.” – “Redzi nu. Tur ir stikls. Taču atliek tam pievienot nedaudz sudraba, un cilvēks sāk redzēt vienīgi sevi.”

RL: Skaisti.

Gaļina: Tāds nehumāns tas stāstiņš. Labāk par ceptām olām.

RL: Nu, šis jau ir stāstiņš, bet tā – it kā īstenība.

Gaļina: Vienalga.

Krugļikovs: Es dzērumā tagad nevaru atcerēties mākslinieka vārdu, bet nu – Gubermana draugs. Mākslinieks, viņš tātad aizbraucis uz Izraēlu, viņi tur jau iedzēruši, un Gubermans viņam saka: “Paklau, aizejam, te viens rabīns, tik gudrs, nu, vispār pilnīgi. Ejam pie viņa, viņš visu pateiks. Aiziet, sāk runāt, runā, runā. Tas tik runā visādas gudrības, un tas mākslinieks, pavisam atmaidzis, saka: “Rebe, bet jūs pasakiet: sestdienās es ēdu ceptas olas ar žāvētu gaļu. Kā tas ir?” Rebe prasa: “Bet jums tās garšo?” – “Jā, ļoti garšīgi.” – “Nu, tad var.”

RL: Un viss?

Krugļikovs: Viss.

Gaļina: Manuprāt, tu kaut ko izlaidi.

Krugļikovs: Nu, rebe vēl viņu pratina: “Ar žāvētu gaļu?” Ar žāvētu gaļu.

Gaļina: Nē, nē, kaut kā ne tā izstāstīji. Kaut kā citādi tur bija.

Krugļikovs: Nu, piedzēries tak. (Visi smejas.) Zini, no kurienes tā frāze?

RL: Nē.

Krugļikovs: Pie manis bija atbraucis viens paziņa, zinātņu doktors. Viņš ir tadžiks, savulaik viņš mani mācīja zupu gatavot, tai skaitā – kā tīrīt kartupeļus un tā tālāk. Ne visi studenti prot, bet viņš prot. Mēs sēžam ar viņu, dzeram. Nolemjam uzcept kartupeļus. Skatos – viņš acis negriež ārā. Es saku: “Rustam, tu kāpēc, bļeģ, nepareizi tīri?” Viņš tā paskatās: “Nu, piedzēries tak.” Proti, šie stingrie noteikumi tiek atcelti.

RL: Šajā ziņā man atkal Aleksandrs Moisejevičs…

Krugļikovs: Aleksandrs Moisejevičs – ir kas?

RL: Pjatigorskis.

Krugļikovs: Vārds “Pjatigorskis” man saistās... Nē, es zinu filozofu, pat viņa citātus esmu lasījis.

RL: (Smejas.) Citātus...

Krugļikovs: Taču pirmās asociācijas man ir ar vijolnieku Pjatigorski.

RL: Jā, protams, ierakstot gūglē, arī vispirms izlec laukā pianists.

Krugļikovs: Turklāt bija tāds gadījums. Kaut kad 77. gadā Jaltā parādījās maniaks. Viņš bija pastrādājis vairākas slepkavības. Un tobrīd Jaltā ielas bruģēja ar tādām flīzēm, lielām, 25 kilogrami. Un tam maniakam bija duncis vai kinžals, viņš pielavījās naktī sievietēm, iedūra un, lai viņas nevarētu sazīmēt, ar tām flīzēm sadragāja seju. Un pie mums atbrauca paziņas, apmetās viesnīcā Masandra. Ja jūs zināt Jaltu, tas ir blakus viesnīcai Jalta. No centra jāiet pa Dražinska ielu, diezgan tumšu. Mans paps iedeva atbraukušajām – viņas abas bija mūziķes – Grigorija Pjatigorska atmiņas. Viņš bija ārprātā asprātīgs. Atmiņas – smieklīgas. Un viņas tās lasa. Un pēkšņi viņas mums naktī zvana: “Lūdzu, atnāciet! Tūlīt pat!” Nu, fons, saprotiet, kāds. “Pie mums slepkavība,” saka. Paps ņem virtuves nazi – vajag taču kaut kā atkauties no maniaka. Un saka: “Dimka, ejam.” Viņas mūs sagaida viesnīcā: “Paskatieties pa logu!” Mēs skatāmies – tur līķis guļ. Reāls līķis, ar palagu apklāts. Vienkārši cilvēks augšā bija aizdzēries, aizgājis uz balkonu pavemt un pārlicies pāri. Bet šeit vēl visas tās sarunas par maniaku. Abas klusu sēž. Paps saka: “Ko darīsim?” Viņas saka: “Paklau, lasīsim skaļi Pjatigorska atmiņas.”

Gaļina: (Smejas.) Kāpēc?

Krugļikovs: Saproti, viņas dzīvo otrajā stāvā. Zem logiem viņām pārdauzīta galva, no kuras līst asinis. Šausmas. Un mēs sākam lasīt dažādās balsīs un smejamies. Periodiski dāmas saka: “Nē, neejiet pie loga!” Nakts, jau divi, trīs, četri.

Gaļina: Kad tu ar tēvu, tad “Dimka”, bet, kad dāmas, tad tikai “dāmas”? Tfu, bļeģ. Neciešu.

(Visi smejas.)

Krugļikovs: Labi, Poļina ar meitu Žeņku.

Gaļina: Nu, vismaz cilvēcīgi.

Krugļikovs: Paps saka: “Dimka, tu ej!” – Pulkstenis jau trīs vai četri. Bet viņš uzbruka tikai sievietēm. Gods kam gods, vīriešus neaiztika. Stingrs cilvēks. Kā satiek vīrieti, tā normāls cilvēks, kā sievišķi, tā... Un es eju mājās. Aizeju mājās, bet pēc tam paps stāsta. Galu galā viņas gribējušas likties gulēt. Bet paps saka – sūdu būšana, iznāk kaut kāds intīms, jo gulēt citur nav kur. Bet gulēt gribas. Tikumība vēl 70.gadu līmenī. Vārdu sakot, viņš iet mājās. Un nazītis viņam arī ir. Un viņš stāsta: “Un iela pilnīgi tukša, pat vasarā. Bailīgi.”

Gaļina: Bet viņš taču nav dāma.

Krugļikovs: Nav svarīgi. Vienalga bailīgi. Un viņš stāsta: “Kā redzu, ka kāds nāk, es ar to nazīti...”

Gaļina: …tēloju maniaku.

Krugļikovs: ...es ar to nazīti no ielu apgaismojuma noķeru atspīdumu, un tie cilvēki ātri kaut kur izgaist. (Visi smejas.) “Un es eju garām vienai mājai, gaisma logos, un redzu – tur pliks meitietis vannā un pliki veči blakus. Man tā tas patika…” Tas lika viņam aizmirst visas tās šausmas, dzīve turpinās.

Gaļina: Tu to vēl nebiji stāstījis! Fantastika! Es taču visus stāstus dzirdu pa 30, 40 reizēm.

Krugļikovs: Bet pēc tam viņu tomēr noķēra.

RL: Papu?

Gaļina: (Smejas.) Kurš rotaļājās ar atspīdumiem.

RL: Vijolnieku ar virtuves nazīti.

Krugļikovs: Nē, noķēra to tur. Esot bijis kāda restorāna pavārs. Vārdu sakot, tur bija viena tante no milicijas, kura pastaigājās pa Tējas kalniņu...

Gaļina: Dzīvā ēsma?

Krugļikovs: Jā. Puiši krūmos sēdēja un viņu paņēma ciet.

Gaļina: Pasakas.

Krugļikovs: Deviņi, manuprāt, upuri bija.

RL: Viss, pēc piecām minūtēm zvanu taksim.

Gaļina: Ko tu tā nervozē? Izdzersim šņabi, pēc tam brauksi.