Pie mums atbraucis konceptuālists
Māksla

Ar krievu mākslinieku postmodernistu un konceptuālistu Vadimu Krugļikovu Maskavas naktī virtuvē pie galda runājas Uldis Tīrons

Pie mums atbraucis konceptuālists

Jau atkal Vadims Krugļikovs mani pieveicis.

Reiz es apsolīju uzrakstīt priekšvārdu intervijai ar viņu – tik sen, ka jau biju to veiksmīgi aizmirsis. Taču nesen man atgādināja un atsūtīja tekstu. Es izlasīju un sapratu, ka par to nevaru pateikt pilnīgi neko. Es tak biju domājis, ka intervija būs “par mākslu”, un jau gatavojos sacerēt gudru komentāru. Nekā – Krugļikovs atkal bija sarunājis kaut kādus brīnišķīgus niekus par dzeršanu, kopmītnēm, Jaltu un pelmeņiem. Ko tur vēl komentēt?

Un, kā vienmēr – lasot Krugļikova tekstus un aplūkojot viņa darbus, es līdz ar sajūsmu izjūtu arī zināmu aizvainojumu. Man šķiet, ka Krugļikovs parodē mani, turklāt visai veiksmīgi. Sauc sevi par konceptuālistu un šo cienījamo nodarbošanos, kam es esmu ziedojis visu savu mūžu, padara par kaut ko pilnīgi idiotisku.

Tas, starp citu, nepavisam nav tik vienkārši. Konceptuālisms, īpaši tas, kuru sauc par Maskavas, pats par sevi kaut kādā ziņā jau ir parodija par īstu mākslu. Kā laba anekdote tas uzrāda mākslas komiskās un apšaubāmās šķautnes, nobīdot un atmaskojot vispārpieņemtos un šķietami pašsaprotamos viedokļus par mākslu.

Tiek uzskatīts, ka radīt parodiju par parodiju praktiski nav iespējams – nevar uzzīmēt karikatūru par Kukriniksu karikatūru vai smieklīgi pārveidot Kozmu Prutkovu.

Vadims var.

Kā viņam tas izdevies?

Šķiet, viņam ir divi paņēmieni:

1) to, kas ir mākslas virziens un metode, viņš izmanto kā žanru. Rada darbus konceptuālisma žanrā. Nu, vārdu sakot, ir mākslinieki animālisti un ainavisti, un ir konceptuālisti. Ainavisti glezno ainavas, bet konceptuālisti izgudro koncepcijas. Šajā žanrā var īpaši necensties: ainava var būt šķība un greiza, bet tā vienalga ir ainava. Tas pats ar idejām;

2) viņš savā veidā izmanto tādu Maskavas konceptuālismam tradicionālu metodi kā personāžismu. Par personāžismu 80. gadu sākumā daudz runāja, piemēram, Svens Gundlahs un Iļja Kabakovs. Tikai Vadimam personāžs ir mākslinieks konceptuālists. Šis mākslinieks atbilst visām klišejām – viņš, protams, ir ebrejs, protams, daudz dzer un, protams, neprot zīmēt, bet, ja zīmē, tad burtus un kakas.

Šo divu paņēmienu savienojums neiespējamo padara iespējamu – konceptuālisms kļūst par muļķīgu, taču simpātisku nodarbošanos dzerošiem mākslas zinātniekiem.

Un tas ir dabiski – visciniskākā un smieklīgākā svēto tekstu parodēšana notika bursās un ješivās, vidē, kas bija pilnībā piepildīta ar svēto tekstu tematiku un retoriku. Un kuram gan citam, ja ne mākslas zinātniekam parodēt svēto mākslu? Turklāt to nemaz nav iespējams izdarīt bez mīlestības un talanta. Kā viena, tā otra Krugļikovam ir atliku likām.

Jurijs Alberts

Vadims Krugļikovs: Es pagaidām neēdīšu.

Rīgas Laiks: Kādēļ?

Krugļikovs: Es neēdu, kad dzeru. Studentlaiku pieradums. Es tikai uzkožu.

RL: Bet, lūk, Veņička, lai nebūtu jāiet uz kara katedru, izēda pāris paciņu jēlu pelmeņu.

Krugļikovs: Bet man nesanāca, pēc izdzīšanas mani paņēma ciet.

RL: Ko nozīmē – “pēc izdzīšanas”?

Krugļikovs: Es nonācu armijā tādēļ, ka mani izmeta no institūta.

RL: No kura kursa?

Krugļikovs: No otrā.

RL: Par ko?

Krugļikovs: Par akadēmisko nesekmību.

RL: Kurā universitātē jūs mācījāties?

Krugļikovs: Maskavas, Vēstures fakultātē. Mākslas zinātnes vēsture un teorija.

RL: Un tā arī nepabeidzāt?

Krugļikovs: Nē. Studentu dzīve lielākoties risinājās naktīs un bija tik interesanta, ka pa dienu vēl iet uz universitāti bija, pirmkārt, smagi, otrkārt, neinteresanti.

RL: Par jums, Vadim. Un, kamēr es vēl neesmu sadzēries, gribētu jums uzdot pirmo jautājumu.

Krugļikovs: Drīkst? – Man ir neliela preambula.

RL: Jā, lūdzu.

Krugļikovs: Pirmkārt, aizliegtu jautājumu nav. Otrais – preambula beigusies. Sākas jautājumi. Lamāties drīkst?

RL: Drīkst. Mēs kā ārzemju izdevums varam drukāt arī lamuvārdus.

Krugļikovs: Jūs uzdodiet man savu pirmo jautājumu, un, tā kā es smēķēju – bet dzīvoklī to darīt nedrīkst –, es esmu spiest iziet, lūk, tur. Nu, un pie viena apdomāšu atbildi.

RL: Nu, diez vai jums nāksies ilgi domāt, jo pirmo jautājumu jūs jau sev esat uzdevis. Kāpēc jūs neesat bruņurupucis?

Krugļikovs: (Pēc atgriešanās.) Tas ir galēji sarežģīts jautājums. Reizēm cilvēku nomāc domas: “Lūk, kāpēc es, Vadims Alberta dēls Krugļikovs, neesmu 16. gadsimtā Sudānā dzimis nēģeris? Kāpēc es neesmu homoseksuālis no Ķīnas? Kāpēc es neesmu marsietis?” Lūk: kāpēc es esmu tieši es? Atceraties to bērnības brīdi, kad pēkšņi apzinājāties savu “es”? Vai jums tā ir bijis?

RL: Reiz es gāju uz bērnudārzu un ieraudzīju, ka snieg. Bija pusastoņi no rīta, es gāju viens un pēkšņi nodomāju: “Cik skaisti!” Es pirmo reizi apzinājos savu domu kā domu.

Krugļikovs: Es arī esmu aptvēris šo “es”. Man tas pat smadzenēs ir zīmējies. Tas bija oranžs, uz dzeltena fona. Mazliet līdzīgs Raušenbergam, kā vēlāk noskaidrojās. Un tas ir apbrīnojami, ka tikai viens cilvēks pasaulē var to sev pateikt. Nē, pateikt jau var ikviens, tikai – pats sev.

RL: Cik jums bija gadu?

Krugļikovs: Droši vien kādi septiņi vai astoņi. Tas notika Livadijā. Es tur dzīvoju līdz desmit gadiem. Atceros: vasara, es sēžu piekalnītē, atslābis, apkārt Livadija, un es domāju par to. Tagad es aiziešu uzsmēķēt.

RL: Labi. Bet es – padomāšu.

(Pēc Krugļikova atgriešanās.)

RL: Un ko jūs vēl ieraudzījāt toreiz Livadijā, bez tā Raušenberga?

Krugļikovs: Vispirms iedzersim.Nu tad, uz iepazīšanos!

(Abi iedzer.)

Faktiski tur bija viss. Manas sāpes, bailes, manis neatkārtojamība un, lai cik tas dīvaini izklausītos, jau toreiz – kaut kāds šī “es” galīgums. Manuprāt, tieši toreiz es atradu marku. Es rakņājos pa zemi un atradu marku – parastu padomju standartmarku vēstulēm, ko izdeva vājprātīgās tirāžās un kam nekādas vērtības nebija. Taču mūsu barakā – mēs toreiz dzīvojām Filharmonijas barakā – bija divi vecāki puikas, kuri krāja markas. Periodiski viņi ar tām mainījās. Tas notika ļoti smieklīgi. Viens no viņiem, altista dēls, jautāja: “Līķus nevajag?” Līķi, vārdu sakot, ir ievērojami cilvēki. Un otrs atbildēja: “Nē.” Viņi turpināja mainīties, un pēc minūtēm 20 atkal atskanēja jautājums: “Līķus nevajag?” Nu lūk, un es arī nolēmu vākt markas: nopietni cilvēki krāj markas. Un, kad es zemē atradu marku, tādu nošmulētu, es nodomāju: “Tad lūk, kā vāc markas!”

RL: Bet vai jūsu dzīvē ir bijis kaut kas tāds, ka viss varēja arī pavērsties pavisam citādi? Piemēram, es atceros, reiz mēs dzērām pie drauga, man kļuva skumji, un es apsēdos uz platas palodzes. Naktī. Ceturtais stāvs, taču – augsts, hruščovkā būtu jau sestais. Un bija dzirdams, ka kādā dzīvoklī pretējā ielas pusē dzied krievu dziesmas. Un es nodomāju, ka varbūt vajadzētu aiziet uz turieni, bet aizmigu un pamodos no tā, ka kritu. Taču es nokritu nevis tai pusē, bet šajā un atsitos pret grīdu. Arī nepatīkami, taču ne tā, kā būtu, ja būtu nokritis tur. Lūk, tāda situācija. Un atkal var palūkoties uz sevi kā uz nenotikušu bruņurupuci.

Krugļikovs: Pēc Livadijas mēs dzīvojām Jaltā, pašā centrā, praktiski pludmalē. Taisnā līnijā līdz jūrai bija kādi 40 metri. Un mūsu māja piegūla Vasaras teātrim. Un tur, aiz Vasaras teātra, bija tāds nostūris, kur pulcējās… Tur bija slikta vieta, īsāk sakot. Pats centrs, tur varēja piedzerties, nokniebties, sašpricēties, padirst, pamīzt un tā tālāk. Un, dabiski, kopš kādu desmit gadu vecuma mēs to vietu aktīvi apmeklējām. Īsāk sakot, tur mētājās kaut kādas skatuves konstrukcijas, sametinātas no tādām kā caurulēm. Un es reiz tur kakāju (tāda vieta, kāpēc nepakakāt?), man deguna priekšā bija caurule, tālāk – sēta, un aiz tās jau pilsēta. Un, lūk, no šīs pilsētas pēkšņi šurp, kur es kakāju, bet vienkāršāk sakot – diršu, atlido tāds svērtenis, gramus 300–400 smags, tāds, kādus celtniecībā izmanto. Un tas svērtenis atsitas tieši pret to caurules horizontāli manu acu augstumā.

Foto: Yulia Timoshkina
Foto: Yulia Timoshkina

RL: Kaut kāds Mondrians.

Krugļikovs: Jā. Tikai viņš nemētājās ar svērteņiem. (Smejas.) Un tad es aizdomājos: kas ir dzīve? Turpinādams kakāt. Es, protams, negaidīju, ka atlidos vēl viens svērtenis, šoreiz garām caurulei, un trāpīs man pa pieri. Apbrīnojami…

RL: Tomēr to jau var nosaukt par kaut kādu akcionismu. Šeit ir tāds moments… Nu, jūs taču tomēr veicāt pirmo akcijas posmu, vēl tikai pietrūka nejaušības, kas arī rada brīnumu.

Krugļikovs: Par mākslu es to vēl nesaucu, jo es vēl nezināju, kas ir akcionisms. Man bija kādi vienpadsmit divpadsmit gadi. Un man tā šķiet, ka cilvēks, kurš meta svērteni... Nu, es vēl līdz pat šim brīdim sev uzdodu jautājumu. Pirmkārt, kur viņš to ņēma? Svērtenis bija vecs, sarūsējis, tas nebija pirkts. Proti, viņš to kaut kur bija atradis. Taču celtniecība tur nekāda nenotika.

RL: Bet cik jums tas bija sāpīgi – apzināties savu galīgumu? Es atceros, ka ļoti raudāju un nespēju paskaidrot mātei, kas par lietu. Bet lieta bija tāda, es pēkšņi atskārtu, ka nāve nav par citiem, bet par mani.

Krugļikovs: Man nav atmiņu par šo tēmu. Nāve mani tomēr tolaik neskāra. (Ielej.) Reiz – tā ir novirzīšanās, taču formāts atļauj – mums bija masu dzeršana kojās, kādi deviņdesmit cilvēki piedalījās. Astoņdesmitajos. Šņabi pārdeva līdz septiņiem. Maikam Naumenko ir dziesma “Uz priekšu, Bodisatva, uz priekšu”, tur visas šīs stadijas ir aprakstītas: vispirms veikals, pēc tam restorāns, pēc slēgšanas var vēl kādu laiku no restorāna sarga nopirkt, bet vēlu naktī – tad jau vairs tikai taksisti. Un, lūk, mēs nopirkām no viņiem pudeli šņabja, un man vajadzēja visiem saliet. Taču tara bija visatšķirīgāko kalibru. Līdz pat tam, ka kāds dzēra no tējas kanniņas. Dzēra no cukurtrauka, vienalga no kā. Un nebija neviena trauka, kas līdzinātos citam. Un es salēju. Kādam radās šaubas. Tad mēs atradām glāzīti un visiem pārmērījām. – Visiem bija vienādi! Kopš tā laika es ļoti cēlos rangā.

RL: Lieliski. Patīkami dzert, apzinoties, ka ieliets brālīgi.

Krugļikovs: Nu, paņemam! (Izdzer.) Tā, starp citu, jūsu kaimiņi igauņi saka. Ņemam.

RL: Ņemam! (Izdzer.)

Krugļikovs: Lūk, un vēl par to pašu tēmu. Mums universitātē bija masveida dzeršana, manuprāt, kāds precējās. Viss iesākās Maskavā, bet pēc tam vajadzēja ar vilcienu braukt uz vasarnīcu. Nu, vari iedomāties – 40 piedzērušies cilvēki, pilnīgs bardaks. Cilvēki zūd, līdz ar viņiem – mantas. Šmigu nopirkt nav kur. Mums ir tāds čemodāniņš, bet ne mūsu, iekšā – šņabis. Un tam čemodāniņam ir koda atslēga, trīs ritentiņi, desmit cipari uz katra, un mēs zinām, ka tur iekšā ir šņabis. Mēs kaislīgi vēlamies to lietot, taču tas nav iespējams. Bet mobilo nav…

RL: Bet tas čemodāniņš – no kurienes?

Krugļikovs: Tas ir kādam, kurš organizēja to dzeršanu, varbūt pat pašam līgavainim. Bet viņa tur nav. Tas bija fenomenāli! Mēs, pilnīgā lopā, nolēmām izmēģināt visus variantus. Zvēru, ar trešo piegājienu es to attaisīju!

RL: Nevar būt.

Krugļikovs: Lai zibens mani nosper! Ir liecinieki. Kad tas attaisījās, iestājās svinīgs klusuma mirklis. Jo tam noticēt nebija iespējams.

RL: Mums arī bija šausmīgs gadījums Līgo.

Krugļikovs: Ā, kad pāri ugunskuriem lēkā?

RL: Jā. Visi izbrauc dabā, un mēs arī izbraucām. Sagatavošanās bija – alus un šņabis. Bet viens mans draugs, kurš tobrīd jau tuvojās alkoholiķa robežai un varēja jau pusstundā nonākt bezsamaņā, bija kaut kā pielavījies mūsu krājumiem un visas šņabja pudeles kaut kur paslēpis. Katru atsevišķā vietā. Lai pēc tam, naktī, kad viņam sagribēsies, paklusām…

Krugļikovs: Un cik tur bija?

RL: Nu, kādas sešas pudeles, bet mēs bijām cilvēki 20. Nē, nu tur bija arī meitenes, kuras nedzēra. Tas nav kā ar mongoļiem. Es reiz dzēru ar mongoļiem, no rīta saskaitīju, tur bija vairāk nekā 90 pudeles šņabja. Es tam nespēju noticēt…

Krugļikovs: Un cik bija mongoļu?

RL: Man liekas, kādi astoņi. Varbūt desmit.

Krugļikovs: Tas ir, viņi izdzēra 90 pudeles?!

RL: Nu, tā iznāk, varbūt es arī vienu izdzēru pa visu nakti. Taču es aizmigu un par to, kas tur tālāk notika, ziņot nevaru…

Krugļikovs: Paklau, tas ir kaut kas fenomenāls. Es ar mongoļiem esmu dzēris, taču šitas…

RL: Tie bija tādi pamatīgi. Mēs tur vēl jēru apēdām. Nu, nav svarīgi. Vārdu sakot, viņš tās sešas pudeles noslēpa tik viltīgi! Dzērājiem ar laiku parādās tāda viltība. Taču pēc pusstundas viņš aizmiga, un neviens nespēja viņu vairs uzcelt. Nākamajā dienā viņš jau, protams, bija aizmirsis, kur tās noslēpis. Jā, un pēc tam vēl vairākus gadus tai vietā ik pa brīdim atrada pa kādai šņabja pudelei.

Krugļikovs: Tu atvaino, es pirms tam jau nedaudz iedzēru, tādēļ es… (Ielej.)

RL: Labs ir.

Krugļikovs: Mīksti.

(Abi izdzer.)

RL: Saki, bet kad tu atskārti dzimumjautājuma sarežģītību?

(Krugļikovs, pēc atgriešanās.)

Krugļikovs: Lieta tāda, ka man bija šausmīga izvēle: no vienas puses, es dzīvoju Jaltā. Kūrortpilsēta, kur sekss, īpaši vasarā, vienkārši izšļākts…

RL: Pa viļņiem?

Krugļikovs: Nu, vasarās galvenokārt krastmalā, kas vienlaikus bija arī galvenā komunikācija. Lūk, vakaros jūras mala pārvēršas par līgavu lūkošanu. Viena straume plūst pa labo pusi un pēta to, kas plūst pa kreiso. Iet un izvēlas. Vietējās meitenes savāc kūrortniekus, vietēji zēni – kūrortnieces. Nu, es runāju par tradicionālo orientāciju. Un tādēļ es kopš pašas agras jaunības… Mums klasē bija meitenes, kuras krita diezgan agri, kādā septītajā astotajā klasē.

RL: Par upuri tiem kūrortniekiem?

Krugļikovs: Nu, es nezinu, kā tur tā situācija veidojās, taču, lai nu kā, jaunavas viņas vairs nebija. Nu, un puikas arī ap to pašu vecumu. Tikmēr es, no otras puses, biju tāds iebaidīts pusebreju puišelis, kurš nekad ar fiziskiem dotumiem nebija izcēlies, tāds pabailīgs. Par maniem trumpjiem šajā situācijā varēja kļūt kaut kādas zināšanas, jo es nepārtraukti lasīju milzīgu daudzumu grāmatu, kas bija izvietotas visā dzīvoklī, atvērtas, vispārpieejamās vietās – uz telefona plauktiņa, uz ledusskapja, klavierēm. Uz mana galda. Un tādēļ, kad es, piemēram, pošoties uz veikalu, vilku bikses, es varēju vēl vienlaikus lasīt kādu grāmatu, kas atradās, piemēram, uz ledusskapja, – jo uz ārdurvīm mums bija jāiet caur virtuvi. Un es visu laiku lasīju un lasīju. Taču, tā kā kūrortpilsēta tomēr ir tāda miesiska, mačiska, tur to īpaši augstu nevērtēja. Mani trumpji nedarbojās. Nu, varbūt tie sāka darboties apmēram pēc astotās klases, kad pati brutālākā zēnu daļa, kas rīkoja 7., 8. vai 9. klāvu…

RL: “Klāvu”?

Krugļikovs: Nu, tādu vieglu pazemošanu. Mūsu klasē bija tāds personāžs Saviks. Savickis. Viņš bija neliela auguma, bet viņam piemita laba, lai arī vienkārša humora izjūta. Viņš tad arī izgudroja “klāvas”. Klāvas bija vairākas. Klāva nr. 7, piemēram, bija, kad cilvēku iegrūž tualetes kabīnē un no augšas lej virsū ūdeni. Klāvai nr. 6 bieži pakļāva tieši mani. Mums bija ģeogrāfijas kabinets ar brieža ragiem. Un lūk, starpbrīdī mani izplāja uz skolotāja galda, novilka visu apģērbu līdz bikšelēm, pakāra to uz brieža ragiem, bet mani turēja, līdz atnāca skolotājs. Tad es no ragiem savācu visus drēbju gabalus un saģērbos. Bet klase sēž mierīgi, mierīgi, neviens nesmejas. Viss normāli.

RL: Klāva nr.6?

Krugļikovs: Jā, klāva nr.6. Bet, kad tika rīkotas klāvas, visiem bija jādzied: “Cilvēki baltos halātos, vēlos jums par visu pateikties.”

RL: (Smejas.) Un kas tad bija smagākajās klāvās?

Krugļikovs: Bija vēl viena klāva, kad vienkārši nogāza uz galda un ar ķemmi it kā zāģēja kaklu, un dziedāja dziesmu par cilvēkiem baltos halātos. Līdz 7. klasei es ar Vaļeru Skrivčenko cīnījos par priekšpēdējo vietu zēnu hierarhijā. Tagad viņš par popu strādā.

RL: Antisemītisma nebija?

Krugļikovs: Nē. Atšķirībā no mana tēva, kuram Sverdlovskā nācās kārtīgi norauties. 1941. gada 22. jūnijā viņam bija seši gadi, un meitene, ar kuru, kā viņš saka, viņi bija “čamdījušies”, klapēja viņiem pie durvīm un auroja: “Tagadiņās Hitlers atnāks un jūs, žīdus, nogalinās!” Viņam 22. jūnijs saistās nevis ar traģēdiju, bet tādu nepareizību. Nu, kā tad tā? Mums taču faktiski dzimumkontakts bija!

RL: Čamdījāmies taču!

Krugļikovs: Jā, un pēkšņi – šitā!

RL: Tātad Jaltā tā nebija, tu vienkārši cīnījies par savu priekšpēdējo vietu hierarhijā.

Krugļikovs: Jā. Man nekādu iespēju seksuālām izklaidēm nebija vispār.

RL: Tas ir, deva tikai puikām ranga augšgalā?

Krugļikovs: Protams! Es nezinu, vai deva, bet kaut kādas attiecības ar meitenēm tur bija gan. Teiksim, deju vakars. Mani uz deju neaicināja, bet man kādu uzaicināt – tas bija kaut kas neiedomājams. Šausmas! Kad izziņoja lēno deju, tas bija pilnīgs sviests. Es biju sakompleksojies, klusiņš… Nu, kā ebreju zēns es gan nejutos, bet tāds nedataisīts, īsāk sakot. Jo visam, kas manī bija, bet pēc tam izšāva, tad vēl nebija nekādas nozīmes, tai skaitā man pašam arī ne. Nu, izlasījis pāris tūkstošus grāmatiņu, nu un? Un vēl man tur bija pagalma draugs, Dimsons. Tāds akcelerāts, gadu jaunāks par mani. Mana mamma par viņu teica: “Lūk, tipisks akcelerācijas paraugs. Pauti lielāki par galvu.” Dima bija no parastas ģimenes, tēvs – šoferis, māte – grāmatvede. Un viņam visu laiku gribējās pisties. Nu, un man arī. Un lūk, kad mums kādā septītajā klasē sākās pubertāte, mēs sākām izmantot visādus paliatīvus paņēmienus.

RL: Paliatīvus – kādā nozīmē?

Krugļikovs: Nu, piemēram, mēs savācāmies pie Dimas un visi kopā nodarbojāmies ar onānismu. Mēs pisām krēslus.

(Abi smejas.)

Krēslu atzveltnes šitā bija novietotas viena pret otru, un tur varēja iebāzt pipuku. Mēs pamēģinājām arī homoseksuālus kontaktus. Tiesa, homoseksuālisms man neiepatikās. Pieņemsim, es pamēģināju pasūkāt Dimam... Pirmkārt, tas neizsauca nekādas sajūtas. Kaut kas pilnīgi gluds, nav aiz kā aizķerties... Atceros, kopā gājām dušā. Ā! Vēl bija tāds gadījums. Vasaras teātrī bija tāds ārējais balkons, un tur varēja uzlīst augšā, tad tu biji 15 metru augstumā. Un mēs tur sēdējām un gaidījām maukas. Atkal jau kaut kādi pilnīgi transformēti mīti: kur ir maukas? Maukas ir Piejūras parkā. Lūk, tur ir krūmi, un viņas tur guļ uz zviļņiem, vienalga, ziema vai rudens, ar paplestām kājām, jau kailas, un gaida. Viņas tikai vajag atrast. Un mēs ar Dimsonu – paņēmām līdzi vēl arī Mirošņičenko Oļegu, Vaļeru Kornoušenko – gājām un mokoši meklējām tās maukas. Zviļņus krūmos mēs tiešām atradām: aha, droši vien kāds uz tiem nodrāzies un aizgājis. Un vēl mums bija priekšstats, ka maukas staigā šitā – pavērsušas kājas uz iekšu. Jo, ja kāds viņas nopisis, viņām citādi staigāt ir sāpīgi. Un, ja tu satiec sievieti, kura tā iet, tas nozīmē, ka tā ir mauka.

(Abi smejas.)

Tie pusaudžu mīti, tas vispār ir kaut kas briesmīgs! No onānisma attīstās sifiliss – tāds mīts arī bija. Es atceros situāciju – rudens, un mēs sēžam uz tā balkona. Teātris uz ziemu ir ciet. Vakars, auksts, pēkšņi redzam – nāk divas meitenes. Dimsons saka: “Nu!? Kaut kas jādara!” Bet es esmu inteliģents cilvēks, es nevaru tā uzreiz. Es vēl domāju, bet viņas, vārdu sakot, pēc divām sekundēm pagriezīsies ap stūri un uz visiem laikiem izzudīs no mūsu dzīves. Un Dimsons saprot, ka vajag viņām pateikt kaut ko ļoti, ļoti svarīgu, kā reklāmā. Un viņš no kādiem 15 metriem ieaurojas: “Meitenes! Pisīsieties?”

RL: (Smejas.) Un viņas?

Krugļikovs: Es pat nezinu, vai viņas dzirdēja. Tas bija tāds pubertātes kliedziens. Un, lūk, tā tas turpinājās visu skolas laiku. Un es, teiksim tā, visās nozīmēs kritu diezgan vēlu. Gan dzert sāku vēlu, gan vālēties. Tas jau ir cits stāsts. Kad sāka novērtēt jau pavisam citas kvalitātes – intelektu, un vēl ir tāds pretīgs apzīmējums – “daudz lasījis”. Bet tā jau ir universitāte. Es tagad iziešu.

(Pēc atgriešanās salej.) Paņemam. (Izdzer.)

RL: Jā. (Izdzer.) Vārdu sakot, toreiz beidzās tavi pusaudža gadi un sākās tavas universitātes?

Krugļikovs: Jā. Taču pēc armijas es atgriezos universitātē jau kā tāda Vernadska ielas “Studenta nama” leģenda. Jo kurss, no kura mani izmeta, pa to laiku bija mani spēcīgi noreklamējis. Viņi ikvienam jaunam kursam bija teikuši: nu, pagaidiet vien, atgriezīsies Krugļikovs, viņš jums parādīs. Nu, un es atgriezos.

RL: No armijas, norūdījies?

Krugļikovs: Nuja. No manis baidījās. Bet es jau to nezināju. Tikai pēc tam es sapratu, kas par lietu, un sāku ievākt dividendes. Viss kaut kā tā laimīgi iegrozījās. Tāda raksturīga ainiņa: kad mani atjaunoja, ar savu jauno kursu es iepazinos kartupeļos. Viņus autobuss veda no lauka, bet, kad tas apstājās pie manis, tas viss sasvērās uz manu pusi, jo visi bija saskrējuši vienā autobusa pusē, lai mani aplūkotu.

Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Janvāris 2017 žurnāla

Līdzīga lasāmviela